ĢENERĀLADVOKĀTA D. RUISA-HARABO KOLOMERA [D. RUIZ-JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 15. jūlijā (1)

Lieta C‑106/03 P

Vedial SA

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Apelācija – Kopienas preču zīme – Vārdiska un grafiska preču zīme “HUBERT” – Valsts vārdiskas preču zīmes “SAINT-HUBERT 41” īpašnieka iebildumi – Dispozivitātes principa pārkāpums – Sajaukšanas iespējas jēdziena pārkāpums

 Ievads

1.        Šajā lietā īpašu ievērību pelna dispozivitātes principa piemērošanas apjoma noteiktās procedūrās noteikšana saistībā ar Kopienas preču zīmi, jo īpaši tajās, kas noris Pirmās instances tiesā, apstrīdot tāda administratīva lēmuma spēkā esamību, kas pieņemts iebildumu procedūrā pret kādas šīs preču zīmes reģistrēšanu.

 Prāvas priekšvēsture

2.        1996. gada 1. aprīlī France Distribution, ar juridisko adresi Emerenvilā [Emerainville] (Francija), saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 40/94 (2) iesniedza Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (turpmāk tekstā – “ITSB”) pieteikumu tādas Kopienas preču zīmes reģistrācijai, kura ir kombinēts vārdisks un grafisks apzīmējums, kas attēlots šādi:

3.        Apzīmējamās preces ietilpst Nicas Nolīguma (3) 29., 30. un 42. klasē un atbilst šādam aprakstam:

–        29. klase: “Gaļa, gaļas izstrādājumi, zivis, mājputni un medījumi; gaļas ekstrakti; konservēti, žāvēti un vārīti augļi un dārzeņi; želejas, ievārījumi, olas, olu izstrādājumi kopumā, piens un piena produkti; termiski apstrādāti, konservēti vai saldēti augļi un dārzeņi; marinēti dārzeņi”;

–        30. klase: “Kafija, tēja, kakao, cukurs, rīsi, tapioka, sāgo, kafijas aizvietotāji, milti un graudaugu izstrādājumi, maize, mīklas un konditorejas izstrādājumi, saldējumi; medus, melases sīrups; raugs, cepamais pulveris; sāls, sinepes, etiķis, mērces; garšvielu mērces, ledus”;

–        42. klase: “Viesnīcu un restorānu pakalpojumi”.

4.        Šis reģistrācijas pieteikums tika publicēts 1997. gada 6. oktobra Bulletin des marques communautaires Nr. 22/97.

5.        1998. gada 6. janvārī apelācijas sūdzības iesniedzēja Vedial SA, Ludrē [Ludres] (Francija), saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 42. pantu iesniedza iebildumus pret reģistrācijai pieteikto preču zīmi par preču grupu, attiecībā uz kuru reģistrācija tika lūgta, proti – “pienu un piena produktiem”, kas ietilpst 29. klasē, un “etiķi, garšvielu mērcēm”, kas ietilpst 30. klasē.

Pretstatītā preču zīme ir Francijā ar Nr. 1.552.214 reģistrētā preču zīme “SAINT-HUBERT 41” attiecībā uz tādām precēm kā “sviests, pārtikas tauki, sieri un pārējie piena produkti”, kas ietilpst 29. klasē.

6.        Ar 1999. gada 1. decembra lēmumu ITSB Iebildumu nodaļa iebildumus noraidīja, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 (4) 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu sabiedrības daļai nav pastāvējusi sajaukšanas iespēja Francijas teritorijā, kur agrākā preču zīme tiek aizsargāta.

7.        2000. gada 31. janvārī Vedial saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 59. pantu iesniedza apelāciju par Iebildumu nodaļas lēmumu ITSB. Savas apelācijas pamatošanai tā savam procesuālajam rakstam pievienoja dažādus dokumentus, kas apstiprina tās preču zīmes reputāciju Francijā.

8.        Ar ITSB Apelāciju pirmās padomes 2001. gada 9. marta lēmumu apelācija tika noraidīta.

9.        Minētā padome atzina par pamatotu Iebildumu nodaļas lēmumu attiecībā uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, jo, kaut gan pastāv liela līdzība starp attiecīgajiem produktiem un lai gan šīs normas piemērošanas mērķiem var ņemt vērā agrākās preču zīmes reputāciju, ko apliecināja apelācijas sūdzības iesniedzēja, nepastāv iespēja, ka attiecīgā sabiedrības daļa varētu tās sajaukt, jo starp konfliktējošajiem apzīmējumiem nav lielas līdzības.

 Pārsūdzētais spriedums

10.      2001. gada 23. maijā Vedial cēla prasību Pirmās instances tiesā par lēmuma atcelšanu. Minētā prasība tika balstīta uz viena pamata, proti, Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertā sajaukšanas iespējas jēdziena pārkāpumu.

11.      2002. gada 12. decembra spriedumā lietā Vedial/ITSB (5) Pirmās instances tiesa prasību noraidīja.

12.      Pirmās instances tiesa, pirmkārt, izskatīja, vai ir pieņemami ITSB argumenti, ar kuriem tika apstrīdēts Apelāciju padomes lēmums, pamatojoties uz to, ka tai neesot bijis pilnvaru atzīt agrākās preču zīmes reputāciju Francijā, jo Vedial nebija iesniegusi pierādījumus par šādu reputāciju Iebildumu nodaļas noteiktajā termiņā.

Tomēr, pēc ITSB domām, šī kļūda nebija pietiekama, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

13.      Atbildes rakstā ITSB lūdza Pirmās instances tiesu:

–        noteikt, ka Apelāciju padome nedrīkstēja atzīt agrākās preču zīmes reputāciju;

–        pieņemt lēmumu par sajaukšanas iespēju, kā arī apstrīdēto lēmumu atcelt vienīgi pēc tam, kad tiek konstatēta šādas sajaukšanas iespējas pastāvēšana; un

–        noteikt, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus (6).

14.      Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka ITSB lūgums atzīt to, ka Apelāciju padome nedrīkstēja atzīt agrākās preču zīmes reputāciju, būtu pielīdzināms lūgumam apstrīdēto lēmumu grozīt.

Tomēr tā ņēma vērā, ka ITSB nebija procesa Apelāciju padomē dalībnieks, ka bez tam, būdama tā akta autors, jautājums par kura pretlikumīgumu tika izskatīts, tas varēja piedalīties vienīgi kā atbildētājs, ka Apelāciju padomes ietilpst ITSB sastāvā un visbeidzot, ka, lai atzītu tā tiesības apstrīdēt lēmumu Apelāciju padomē “inter partes” procesā, Pirmās instances tiesas Reglamentam būtu vajadzējis pārējiem lietas dalībniekiem, kas iestājušies lietā minētajā tiesā, piešķirt tiesības celt prasījumus par apstrīdētā lēmuma atcelšanu vai grozīšanu, tostarp jautājumā, kuru ITSB nav izvirzījis atbildes rakstā.

15.      Tādējādi Pirmās instances tiesa konstatēja, ka ITSB nav tiesību celt prasību par Apelāciju padomju pieņemto lēmumu atcelšanu vai grozīšanu, un atzina tā prasījumu par nepieņemamu.

16.      Attiecībā uz prasības būtību prasītāja apgalvoja, ka padomes lēmumā neesot ievērots sajaukšanas iespējas jēdziens, kā to interpretēja Tiesa, norādot, ka agrākajai preču zīmei raksturīgā veidā esot piemitusi ļoti stipra atšķirtspēja un ka Apelāciju padome esot pieļāvusi vairākas kļūdas vērtējumā, salīdzinot attiecīgās preču zīmes.

Kas attiecas uz fonētisko salīdzinājumu, kam šeit ir būtiska nozīme, Vedial iebilda, ka Apelāciju padome neesot konstatējusi to, ka līdzība starp apzīmējumiem skar konfliktējošo preču zīmju dominējošos elementus.

17.      Savukārt ITSB norādīja, ka, ja Pirmās instances tiesa konstatētu, ka agrākās preču zīmes dominējošais elements ir vārds “HUBERT”, tad būtu grūti noliegt attiecīgo preču zīmju sajaukšanas iespēju. Savukārt, ja Pirmās instances tiesa uzskatītu, ka agrākai preču zīmei nav īpašas atšķirtspējas un tā veido veselumu, kurā neviens elements nav dominējošs, tad atšķirībām starp preču zīmēm vajadzētu būt pietiekamām, lai liecinātu par sajaukšanas iespējas neesamību.

18.      Spriedumā Pirmās instances tiesa atzina, pirmkārt – Apelāciju padome bija pareizi noteikusi, ka daži no attiecīgajiem produktiem ir identiski, bet citi – līdzīgi.

19.      Pēc tam tā veica apzīmējumu salīdzinājumu no vizuālā, fonētiskā un konceptuālā viedokļa. Pēc sīkas izpētes tā nonāca pie pārliecības, ka vizuālās, fonētiskās un konceptuālās atšķirības starp apzīmējumiem ir pietiekams pamatojums, lai nospriestu, ka nepastāv sajaukšanas iespējas attiecībā pret mērķa sabiedrības daļu (7).

20.      Konkrētāk, attiecībā uz fonētisko pārbaudi Pirmās instances tiesa nosprieda šādi:

“[..] Apelāciju padome apgalvo, ka agrākā preču zīme ietver septiņas fonēmas, savukārt preču zīme, kuras reģistrācija tiek lūgta – divas. Bez tam tā konstatē, ka franču valodā agrākajā preču zīmē uzsvars tiek likts uz pirmo, trešo un piekto zilbi, savukārt preču zīmē, kuras reģistrācija tiek lūgta, uz otro (apstrīdētā lēmuma 31. punkts).

Apelāciju padomes veikto prosodisko analīzi jāatzīst par pareizu. Patiešām, jānorāda, ka vienīgais kopīgais elements abos apzīmējumos ir otrais vārds sintagmā, kas veido agrāko preču zīmi, kura sastāv no diviem vārdiem un skaitļa. Tādēļ konfliktējošās preču zīmes no fonētiskā viedokļa ir atšķirīgas (8).”

 Tiesvedība Tiesā

21.      2003. gada 7. martā Vedial Tiesas kancelejā iesniedza apelācijas sūdzību.

Gan apelācijas sūdzības iesniedzēja, gan ITSB iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde netika noturēta.

2004. gada 23. martā lieta tika nodota Tiesas otrajai palātai un tās izskatīšana tika pabeigta 7. jūnijā.

 Apelācijas sūdzības pamatu analīze

22.      Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus galvenos pamatus un vienu, kas paredzēts izskatīšanai pakārtotā kārtībā.

 Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu

23.      Ar savu pirmo galveno pamatu Vedial apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi Kopienas tiesību dispozivitātes principu, saskaņā ar kuru puses ir procesa noteicējas un tiesīgi noteikt strīda priekšmeta robežas.

24.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka saskaņā ar šo principu gadījumā, ja par konkrēto jautājumu pušu starpā nav strīda, tiesa to nedrīkst izskatīt, izņemot gadījumu, kad šādi rīkoties liek sabiedriskās kārtības apsvērumi.

25.      Vedial norāda, ka, piedaloties mutvārdu procesā Pirmās instances tiesā, lietas dalībnieki bija vienisprātis gan par konfliktējošo apzīmējumu līdzību vismaz fonētiskā ziņā, gan par sajaukšanas iespēju, pat ja Apelāciju padomi nevarētu kritizēt par tās viedokli, ka preču zīmei “SAINT-HUBERT 41” ir augsta atšķirtspēja Francijā iegūtās reputācijas dēļ.

Pārsūdzētajā spriedumā tika pārkāpts dispozivitātes princips, jo pretēji lietas dalībnieku starpā esošajai vienprātībai tajā tika uzskatīts, ka preču zīmju starpā nav nekādas līdzības.

26.      ITSB apšauba dispozivitātes principa piemērojamību administratīva rakstura procesā saistībā ar Kopienas preču zīmi. Turklāt tas norāda uz konkrētā apelācijas procesa raksturīgajām iezīmēm, kam raksturīgi tas, ka ITSB nepiedalās procesā Apelāciju padomē, un kura priekšmets ir pieņemtā lēmuma likumīguma pārbaude.

Šajā lietā Pirmās instances tiesa pēc prasītājas lūguma izskatīja sajaukšanas iespējas juridisko jēdzienu, savā interpretācijā nebūdama saistīta ar lietas dalībnieku viedokļiem.

Visbeidzot, ITSB norāda, ka argumenti, ko tas izvirzīja Pirmās instances tiesā, nav līdzvērtīgi piekrišanai. Šī apgalvojuma atbalstam tas izvirza divus argumentus: pirmkārt, ka tā nostāja izrādās atbalstīta Apelāciju padomes lēmumā, otrkārt, ka France Distribution, būdama pretējā puse ITSB procesā un persona, kas iestājusies lietā Pirmās instances tiesā, šajā jautājumā nav izteikusi nekādu piekrišanu.

27.      Lai šis pamats gūtu atbalstu, jāpārbauda:

–        ciktāl dispozivitātes princips ir piemērojams procesā, kurā tiek pārbaudīta ITSB iebildumu procesā pieņemtu lēmumu likumība, un, attiecīgi,

–        vai no lietas materiāliem var secināt šā principa pārkāpumu.

28.      Dispozivitātes princips lieti noder, lai raksturotu noteiktas procesa, parasti civilprocesa, īpatnības, kurās izpaužas personām piekrītošās individuālās autonomijas atzīšana (9). Pusēm kā procesa noteicējām piekrīt ne vien to iesākt vai pabeigt, bet arī noteikt tā priekšmetu. Galu galā šādi procesuālajās tiesībās tiek nodrošināta ieskatu brīvība attiecībā uz savu tiesību izmantošanu, kas materiālajās tiesībās izpaužas līgumiskās gribas pārākumā. Šī principa sens pamatojums ir faktā, ka lietu tiesību īpašnieks, potenciāls vai iespējams, patur šo ieskatu brīvību celt prasību tiesā, pilnībā vai daļēji to atprasot vai nododot, atsakoties no prasības vai to atzīstot, tādējādi kopumā nosakot strīda izskatīšanu.

29.      Atšķirībā no dispozivitātes principa šaurā izpratnē, ar kuru tomēr tas ir cieši saistīts (10), princips, saskaņā ar kuru puses nosaka strīda priekšmeta materiālo sastāvu (Beibringungsgrundsatz) nozīmē, ka puses izklāsta faktus savām interesēm atbilstošā veidā un apmērā, šādi nosakot procesa priekšmetu un saistot tiesu, kam ir pienākums lietu izlemt secundum allegata et probata partium (11).

30.      Lai civilprocesuālajās tiesībās varētu atsaukties uz dispozivitātes principu, jākonstatē, no vienas puses, ka prāvas dalībnieks ir dominus litis un, no otras puses, ka strīda priekšmets ir brīvi nosakāms (12). Pat civiltiesībās ir paredzēti gadījumi, kad līdzās personu tiesībām pastāv arī līdzvērtīgas vai pārākas vispārējās intereses, kas var grozīt, ierobežot vai atcelt principa iedarbīgumu. Tā parasti notiek noteiktās ģimenes tiesību lietās, kur prokurora piedalīšanās liecina par to, ka strīds pārsniedz personiskās lēmumu pieņemšanas robežas attiecībā uz tiesisko attiecību veidošanu (13).

31.      Nav iemesla no šā procesuālo tiesību pamatprincipa piemērošanas jomas izslēgt tādas administratīva rakstura prasības, kādas tiek celtas ITSB. Lai gan šī piemērošana konkrētajā lietā būs atkarīga no apjoma, kādā lietas dalībnieki var izmantot tiesības uz lietu vai interešu aizsardzību, uz ko attiecas prasījums, proti, ka tās patiešām ir domini litis (14).

32.      Kā to ir atzinusi Tiesa (15), “valsts tiesību principu, ka civilprocesā tiesai ir pienākums vai tiesības pēc savas iniciatīvas izvirzīt pamatus, ierobežo tai piekrītošais pienākums aprobežoties ar strīda priekšmetu un savu lēmumu balstīt uz tai iesniegtajiem faktiem. Šo ierobežojumu pamato princips, saskaņā ar kuru iniciatīva procesā piekrīt pusēm, un tiesa drīkst rīkoties pēc savas iniciatīvas vienīgi izņēmuma gadījumos, kad tās iejaukšanos prasa vispārējās intereses. Šis princips īsteno vairumā dalībvalstu pieņemtās koncepcijas jautājumā par attiecībām starp valsti un personu, nodrošina tiesības uz aizstāvēšanos un garantē procesa pienācīgu virzību, jo īpaši novēršot kavējumus, kas rodas, izvērtējot jaunus pamatus”.

Šādi Tiesa mēģināja pamatot šāda principa esamību valsts tiesībās, lai atbrīvotu valsts tiesas no pienākuma tajās izskatāmajās lietās pēc savas iniciatīvas izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Kopienas tiesību normu pārkāpumu, tādējādi atsakoties no tām piemītošās pasivitātes. Tomēr neapšaubāms šķiet tas, ka dispozivitātes princips ir piemērojams arī Kopienu tiesā esošā tiesvedībā, lai arī ar pielāgojumiem, kas izriet no tajā izskatāmo strīdu īpatnībām.

33.      Šā principa piemērojamību apliecina Tiesas Reglamenta 77. pantā paredzētā iespēja lietas dalībniekiem atrisināt domstarpības un atteikties no savstarpējiem prasījumiem. Šādā gadījumā priekšsēdētājs izdod rīkojumu par lietas izslēgšanu no reģistra.

Šā principa vispārēja piemērošana reglamentā tiek izslēgta vienīgi prasībās par akta atcelšanu (EKL 230. pants) vai prasībās sakarā ar iestādes bezdarbību (EKL 232. pants), tāpēc ka šīm prasībām ir nepieciešams objektīvs spriedums par attiecīgo aktu.

Arī Kopienu Tiesā, prasītājam atsaucot prasību, lieta tiek izslēgta no reģistra (Reglamenta 78. pants).

Citas izpausmes, kas lielākā vai mazākā mērā apliecina dažādus dispozivitātes principa aspektus Tiesā, ir, piemēram, Reglamenta noteikumi attiecībā uz strīda formulēšanu prasības pieteikumā vai obligātu Komisijas iepriekšējā atzinuma saņemšanu prasībās sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, aizliegums grozīt strīda priekšmetu apelācijā (113. panta 2. punkts), vai jaunu tiesisko pamatu izvirzīšanas nepieļaujamība, izņemot gadījumus, kad tas ir saistīts ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi tiesvedības gaitā (42. panta 2. punkts).

No iepriekš izklāstītā izriet, ka arī Kopienu tiesai ir saistoši lietas dalībnieku izvirzītie faktiskie apstākļi un tiesiskie pamati.

34.      Tomēr zīmīgi ir tas, ka Reglamentā nav neviena vispārēja noteikuma par atbildētāja piekrišanu. Skaidrojums, iespējams, rodams apstāklī, ka Kopienu tiesvedībā strīds reti kad ir pilnībā lietas dalībnieku ziņā.

Pēdējais, protams, attiecas uz prejudiciāla nolēmuma procesu, kas ir dialogs starp tiesām. Vienīgi valsts tiesa ir tiesīga izteikt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Piekrišana nav iespējama arī prasībās sakarā ar pienākumu neizpildi, par atcelšanu vai sakarā ar bezdarbību (16).

35.      Tomēr jānoskaidro, vai šie kritēriji jāpiemēro prasībās, kuru mērķis ir iebildumu procesā ITSB pieņemta lēmuma apstrīdēšana.

36.      Vai lietas dalībnieki ir šāda rakstura strīda noteicēji?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, lai arī tikai tīri teorētiski, jānoskaidro, vai tiek skartas tiesiskās intereses, kas neaprobežojas vienīgi ar lietas dalībnieku interesēm.

37.      Aplūkojot Tiesas pastāvīgo judikatūru jautājumā par preču zīmes lomu, būtu vismaz provizoriski jāsecina, ka šis intelektuālā īpašuma instruments ne vien lieti noder, lai aizsargātu tos uzņēmumus, kam preču zīme pieder, tā kā vienmēr ticis atzīts, ka tās pamatuzdevums ir “nodrošināt patērētājam vai galalietotājam iespēju noteikt preces vai pakalpojuma izcelsmi, ļaujot tam nekļūdīgi atšķirt šo preci vai pakalpojumu no precēm vai pakalpojumiem ar citādu izcelsmi”, piebilstot, ka, “lai preču zīme varētu kalpot par Līgumā paredzētās netraucētas konkurences sistēmas būtisku elementu, tai jānodrošina, ka visas ar to apzīmētās preces vai pakalpojumi tiek radīti viena konkrēta uzņēmuma uzraudzībā, kas atbild par to kvalitāti” (17).

38.      Interpretējot prasību par konkrētu atšķirtspēju saistībā ar Direktīvas 89/104 (18) 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, izvērtējot absolūtos reģistrācijas atteikuma pamatus, Tiesa ir atzinusi, ka tās konkrētais mērķis ir nodrošināt, lai preču zīme varētu “kalpot tās preces identificēšanai, kuras reģistrācija tiek lūgta, nosakot tās izcelsmi konkrētā uzņēmumā, un tādējādi atšķirtu šo preci no citu uzņēmumu precēm” (19).

39.      No šīs judikatūras varētu viegli secināt, ka pastāv no preču zīmes īpašnieka interesēm nošķiramas vispārējās intereses, kas pieprasa, lai patērētājs ar šī apzīmējuma palīdzību atpazītu preču izgatavotāju. Tādā gadījumā sajaukšanas iespējas novēršana atbilstu vispārējām interesēm. Saskaņā ar Regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu šāds risks rastos, ja konkrētā tirgū būtu divas identiskas vai līdzīgas preču zīmes, kas apzīmētu tikpat identiskas vai līdzīgas preces.

40.      No šī risinājuma, lai arī cik vilinošs tas nebūtu, liek atteikties tas, kā Kopienu likumdevējs ir organizējis iebildumu procesu.

41.      Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 IV sadaļas otrajā, trešajā un ceturtajā iedaļā paredzēto pēc tam, kad ITSB ir konstatējusi, ka apzīmējums, kura reģistrācija tiek lūgta, neatbilst nevienam no absolūtajiem atteikuma pamatiem, tā meklē Kopienu preču zīmes vai agrākus pieteikumus, kuru īpašnieki varētu iebilst pret reģistrāciju saskaņā ar 8. pantu. Savukārt atbilstošās valsts iestādes rīkojas tāpat attiecībā uz savās attiecīgajās teritorijās spēkā esošajām preču zīmēm.

42.      Tad ITSB ir jāpublicē reģistrācijas pieteikums, par šo darbību paziņojot visiem agrāku preču zīmju īpašniekiem, kas minēti gan Kopienu, gan valstu meklēšanas atskaitēs.

43.      Tomēr saskaņā ar Regulas 42. pantu tiesības iebilst pret jauna apzīmējuma reģistrēšanu piekrīt vienīgi agrāku preču zīmju īpašniekiem, balstoties uz 8. pantā paredzētajiem pamatiem, kuros ietilpst sajaukšanas iespēja, kas ir strīda priekšmets. Nedz ITSB, nedz valsts iestādei, nedz kādai citai publiskai iestādei nav tiesību uzsākt šo procesu.

44.      No šī apstākļa izriet, ka, iztrūkstot agrākas preču zīmes īpašnieka iniciatīvai, nekas neliedz reģistrēt ne vien apzīmējumus, kurus patērētājs var sajaukt, bet arī apzīmējumus, kas ir identiski citiem, jau reģistrētiem, kurus izmanto līdzīgu preču apzīmēšanai [Regulas 8. panta 1. punkta a) apakšpunkts]. Tad agrākas preču zīmes īpašnieks var brīvi izmantot savas iebilduma tiesības.

45.      Šī sistēma, kurā relatīvo atteikuma pamatojumu ievērošana tiek atstāta vienīgi privāto tirgus dalībnieku ziņā, dažkārt var liegt preču zīmei pildīt savu uzdevumu nodrošināt patērētājam to, ka preces izcelsmes avots ir konkrētais uzņēmums. Taču jāsaprot, ka likumdevējs, apzinoties komerciālo realitāti, ir nolēmis, ka šī sistēma, iespējams, ir efektīvāka praksē, un pieņēmis, ka manis iepriekš pieminētais risks ir maz iespējams.

46.      Tātad, ja reģistrācijas procesā agrākas preču zīmes īpašnieks var brīvi izmantot savas tiesības, būtu nekonsekventi vēlākā kontroles procesā tiesā piemērot citus kritērijus.

47.      Tādēļ nav jāšaubās par to, ka Kopienu Tiesā agrākas preču zīmes īpašniekam ir tāda pati rīcības brīvība, kāda tam piekrīt administratīvajā procesā.

48.      Šī iemesla dēļ saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamentu, šim īpašniekam iestājoties lietā, tas tiek apveltīts ar tiesībām, kas ir identiskas formālā atbildētāja, proti – ITSB kā apstrīdētā lēmuma autora, tiesībām. Kas tamlīdzīgs tiek paredzēts attiecībā uz jaunās preču zīmes īpašnieku, kad tas apstrīd Apelāciju padomes lēmumu, ar kuru ir galīgi izlemts par iebildumiem pretēji viņa interesēm. 134. pants faktiski paredz, ka procesa Apelāciju padomē dalībnieki, kas nav prasītājs, var piedalīties tiesvedībā Pirmās instances tiesā kā personas, kuras iestājušās lietā (1. punkts), un ka šādā gadījumā tām ir “tādas pašas procesuālās tiesības kā pusēm” ar tiesībām izvirzīt prasījumus un pamatus neatkarīgi no pusēm (2. punkts).

49.      No visa iepriekš izklāstītā secināms, ka agrākas preču zīmes īpašnieks var bez ierobežojumiem izmantot savas iebildumu tiesības arī tiesā, kā tas izriet no statusa, kāds ar Regulu Nr. 40/94 tam tiek piešķirts administratīvajā procesā.

50.      Bez tam a contrario var secināt, ka ITSB nav šādu tiesību. Tā atbildētāja statuss tiek ierobežots un aprobežojas ar kādas sava subjekta, proti, attiecīgās Apelāciju padomes lēmuma likumīguma pierādīšanu. Tas nevar apstrīdēt šā lēmuma spēkā esamību, kā Pirmās instances tiesa to ir pareizi pamatojusi pārsūdzētajā spriedumā (20), un jo mazāk – grozīt strīda priekšmetu, tā kā Regulā Nr. 40/94 tam netiek paredzēta iespēja celt iebildumus pret tāda apzīmējuma reģistrāciju, uz kuru attiecas kāds no 8. pantā paredzētajiem relatīvajiem atteikuma pamatojumiem.

51.      Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, šis pirmais apelācijas sūdzības pamats būtu jānoraida, neanalizējot apgalvotās lietas dalībnieku Pirmās instances tiesā panāktās vienošanās konkrēto apjomu: ITSB nav “procesa noteicēja”, un tādēļ tai nav arī ar to saistītās spējas piedalīties strīda priekšmeta noteikšanā.

 Par otro apelācijas sūdzības pamatu

52.      Otrajā apelācijas sūdzības pamatā, kas tāpat kā pirmais ir izvirzīts kā galvenais pamats, tiek apgalvots, ka Pirmās instances tiesai esot bijis vismaz jānolemj atkārtoti atklāt debates, lai paziņotu lietas dalībniekiem, ka tā nepiekrīt viedoklim, ar kuru tie atzina konfliktējošo preču zīmju fonētisko līdzību.

53.      Šis pamats būtu atzīstams vienīgi, ja būtu uzskatāmi pierādīts, ka Pirmās instances tiesa savu lēmumu ir balstījusi uz argumentiem, kas nav aplūkoti debatēs. Tā tas būtu bijis, piemēram, gadījumā, ja tā būtu balstījusies uz Regulas 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

54.      Šajā lietā Pirmās instances tiesai tika lūgts izvērtēt, vai Apelāciju padome ir pareizi piemērojusi sajaukšanas iespējas jēdzienu. Ir pietiekami norādīt, ka šis jautājums tiek iztirzāts pārsūdzētā sprieduma 41. punktā un turpmāk ietvertajā argumentācijā, kurā tiek izdarīts secinājums, ka Apelāciju padome nav kļūdījusies, izslēdzot jebkādu sajaukšanas iespēju starp reģistrācijai pieteikto un agrāku preču zīmi.

Kas attiecas uz apgalvoto fonētisko līdzību, Pirmās instances tiesa vienīgi pārbaudīja Apelāciju padomes izmantotā kritērija pareizību, nosakot, ka aplūkojamās preču zīmes ir atšķirīgas (pārsūdzētā sprieduma 56. punkts) vai ka tās nav uzskatāmas nedz par identiskām, nedz par līdzīgām (62. punkts), savukārt Apelāciju padome apgalvoja, ka abi apzīmējumi nav ļoti līdzīgi (lēmuma 33. punkts). Šīs izteiksmes atšķirības nav būtiskas, tā kā tām nav nekādu juridisku seku attiecībā uz 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, jo īpaši tāpēc, ka pati Apelāciju padome balstījās uz pieņēmumu – uz kuru vēlāk balstījās Pirmās instances tiesa – ka agrāka preču zīme Francijā baudīja plašu atpazīstamību.

55.      Tas, ka atbilstoši pārsūdzētajā spriedumā norādītajam savos apgalvojumos Pirmās instances tiesā ITSB pauda no Apelāciju padomes nostājas atšķirīgu nostāju, atzīstot, ka, “ja pamatoti varētu uzskatīt, ka agrāka preču zīme ir plaši pazīstama, būtu jāsecina, ka pastāv sajaukšanas iespēja ar pieteikto preču zīmi” (31. punkts), nemaina strīda priekšmeta robežas, ko, kā esmu paskaidrojis, analizējot pirmo pamatu, ITSB nevar noteikt.

56.      Šo iemeslu dēļ šis otrais apelācijas sūdzības pamats būtu jānoraida.

 Par trešo apelācijas sūdzības pamatu

57.      Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedz kā pakārtotu pamatu, tā pārmet, ka pārsūdzētajā spriedumā esot nepareizi piemēroti “sajaukšanas iespējas” un “konkrētās sabiedrības daļas” jēdzieni Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Vedial izvirza četrus iebildumus.

58.      Pirmā kļūda esot izpaudusies 62. punktā, norādot uz to, ka sabiedrības daļa, saskardamās ar precēm, kas apzīmētas ar pieteikto preču zīmi un agrāku preču zīmi, tām nepiedēvētu vienu komerciālo izcelsmi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka sajaukšanas iespēja ietver arī varbūtību, ka tiek uzskatīts, ka uzņēmumi ir saistīti saimnieciskā ziņā.

59.      Šis apgalvojums, labākajā gadījumā, nav pamatots. Kopš brīža, kad Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 48. – 59. punktā secināja, ka apzīmējumi nav savstarpēji līdzīgi (kā tā to stingri nosaka 65. punktā), nepastāv nedz apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītā sajaukšanas, nedz asociēšanas iespēja. Iztrūkstot šādai līdzībai, nav lietderīgi jautāt, vai sabiedrības daļa uzskatītu, ka ar jauno preču zīmi apzīmēto preču izcelsmes avots ir uzņēmums, kas ir saimnieciskā ziņā saistīts ar agrākas preču zīmes īpašnieku.

Turklāt Pirmās instances tiesas spriedumā tajā pašā 62. punktā tika atzīts, ka “[..] tādējādi, nav riska, ka mērķa sabiedrības daļa savstarpēji saistītu preces, kas apzīmētas ar katru no šīm abām preču zīmēm, kas attiecas uz dažādām koncepcijām”.

60.      Otrā kļūda esot 63. punktā, kurā tiek apgalvots, ka, “kaut gan pastāv identiskums un līdzība starp precēm, uz kurām attiecas konfliktējošās preču zīmes, vizuālās, fonētiskās un konceptuālās atšķirības starp apzīmējumiem ir pietiekams pamatojums, lai nospriestu, ka nepastāv sajaukšanas iespējas attiecībā pret mērķa sabiedrības daļu”, turpretim, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, pareizi būtu bijis par kritēriju izmantot aplūkojamā apzīmējuma vispārēju novērtējumu un izlemt, vai to identiskums vai līdzīgums ir tāds, kas varētu radīt sajaukšanas iespēju.

61.      Šis arguments ir jānoraida dēļ tādiem pašiem iemesliem, kas izvirzīti attiecībā uz pirmo iebildumu: Pirmās instances tiesa konstatēja, ka apzīmējumi nav savstarpēji līdzīgi, un prasītāja nav pienācīgi šo pieņēmumu apstrīdējusi. Tādēļ nav lietderīgi pētīt apstākļus, kādos divi atšķirīgi apzīmējumi var radīt sajaukšanas iespēju.

62.      Trešā kļūda, kuru prasītāja apgalvo esam saskatījusi pārsūdzētajā spriedumā, ir savstarpējās atkarības noteikuma nepareiza piemērošana. Atbilstoši Vedial apgalvotajam gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka Pirmās instances tiesa bija ievērojusi zināmu, vismaz fonētisku, līdzību starp apzīmējumiem, tai vajadzētu noteikt, ka šo nelielo līdzību starp agrāku preču zīmi un reģistrācijai pieteikto preču zīmi jāuzskata par atsvērtu ar lielo līdzību starp attiecīgajām precēm un agrākas preču zīmes augsto atšķirtspēju, lai konstatētu sajaukšanas iespējas esamību.

63.      Šī pamata daļa ir acīmredzami nepamatota, jo tā ir balstīta uz nepareizu pieņēmumu, tā kā Pirmās instances tiesa nekad nav konstatējusi apgalvoto fonētisko līdzību starp apzīmējumiem. Gluži pretēji, tā atzina, ka šie apzīmējumi nav uzskatāmi nedz par identiskiem, nedz par līdzīgiem (65. punkts), un šajā jautājumā prasītāja to nav apstrīdējusi. Tādēļ šis apgalvojums ir jānoraida.

64.      Visbeidzot, Vedial pārmet, ka pārsūdzētā sprieduma 62. punktā esot pārkāpts sajaukšanas iespējas jēdziens, ierobežojot konkrēto sabiedrības daļu tikai ar patērētājiem, kuri varētu marķētās preces iegādāties, un nevis visām personām, kuras varētu sastapties ar šo preču zīmi.

65.      Šis arguments nav derīgāks par iepriekšējiem. Tā kā apzīmējumu starpā nav līdzības, nav vajadzības precīzi noteikt tās sabiedrības daļas apjomu, kas varētu ciest no sajaukšanas iespējas, kas būtībā nevarētu rasties.

Vadoties no šī apsvēruma, pārsūdzētā sprieduma 62. punktā iezīmētā koncepcija ir pareiza. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai novērtētu preču zīmes atšķirtspēju, attiecīgā sabiedrības daļa ir attiecīgo preču vai pakalpojumu vidusmēra patērētājs (21).

66.      Tādēļ trešais pamats jānoraida kā neefektīvs un acīmredzami nepamatots un apelācija pārējā daļā jānoraida kā acīmredzami nepamatota.

 Par tiesāšanās izdevumiem

67.      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādēļ, ja atbilstoši manis piedāvātajam tiek noraidīti visi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie pamati, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Secinājums

68.      Ņemot vērā, ka sakarā ar izklāstīto visi izvirzītie pamati ir nepamatoti, ierosinu Tiesai šo apelāciju par Pirmās instances tiesas spriedumu noraidīt, attiecīgi piespriežot apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

---

1 – Oriģinālvaloda – spāņu.

---

2 – Grozītā Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994., L 11, 1. lpp.).

---

3 – Pārskatītais un grozītais 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgums par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.

---

4 – Process Iebildumu nodaļā ietver zināmas debates jautājumā par Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta piemērošanu, kas neattiecas uz šo lietu.

---

5 – Lieta T‑110/01 (Rec., II‑5275. lpp.).

---

6 – Pārsūdzētā sprieduma 11. punkts.

---

7 – Pārsūdzētā sprieduma 63. punkts.

---

8 –      55. un 56. punkts.

---

9 – Zeiss, W. un Schreiber, K.: Zivilprozessrecht, Ed. Mohr Siebeck, 2003, 64. un turpm. lpp.

---

10 – Un kura nosaukumu tas aizgūst vismaz Spānijas tiesību doktrīnā.

---

11 – Ramos Méndez, F.: Derecho procesal civil, Ed. Bosch, Barcelona, 1986, 347. un 348. lpp.

---

12 – Turpat 348. lpp.

---

13 – Jauernig, O.: Zivilprozeßrecht, Ed. Beck, Munich, 1993, 72. lpp.

---

14 – Gimeno Sendra, V. u.c.: Derecho procesal administrativo, Ed. Tirant lo Blanch, Valencia, 1993, 63. un 64. lpp.

---

15 – 1995. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑430/93 un C‑431/93 Van Schijndel un Van Veen (Rec., I‑4705. lpp., 20. un 21. punkts).

---

16 –      Tomēr skat. 2000. gada 23. maija spriedumu lietā C‑58/99 Komisija/Itālija (Rec., 2000, I‑3811. lpp.) un 2004. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑255/03 Komisija/Beļģija (Krājumā vēl nav publicēts), kuros Tiesa, šķiet, liek noprast, ka dalībvalsts var piekrist Komisijas apgalvojumam par pienākumu neizpildi. Tomēr šie nav attiecināmi tiesu precedenti, tā kā abos gadījumos Tiesa visdrīzāk ir devusi priekšroku eliptiskam pamatojumam, apgalvoto pārkāpumu uzskatīdama par acīmredzamu.

---

17 – Tiesas 1998. gada 29. septembra spriedums lietā C‑39/97 Canon (Rec., 1998, I‑5507. lpp., 28. punkts).

---

18 – Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmā direktīva (89/104/EEK), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm; šī norma ir pilnīgi identiska ar saistīto normu Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

---

19 – 1999. gada 4. maija spriedums apvienotajās lietās C‑108/97 un C‑109/97 Windsurfing Chiemsee (Rec., I‑2779. lpp., 46. punkts), 2002. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑299/99 Philips (Rec., I‑5475. lpp., 35. punkts), 2003. gada 8. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑53/01 un C‑55/01 Linde u.c. (Rec., I‑3161. lpp., 40. punkts) un 2004. gada 12. februāra spriedums lietā C‑218/01 Henkel (Krājumā vēl nav publicēts, 48. punkts).

---

20 – Skat. iepriekš 12. – 14. punktu.

---

21 –      Skat. 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Philips 63. punktu, Henkel 50. punktu un Linde u.c. 50. punktu Direktīvas 89/104 kontekstā.