TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 18. novembrī (*)

Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzība – Divpusēja konvencija starp dalībvalsti un trešo valsti, ar kuru tiek aizsargātas šīs trešās valsts ģeogrāfiskas izcelsmes norādes – EKL 28. un 30. pants – Regula (EEK) Nr. 2081/92 – EKL 307. pants – Valstu pēctecība attiecībā uz līgumiem

Lieta C‑216/01

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Handelsgericht Wien (Austrija), nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Budějovický Budvar, národní podnik

un

Rudolf Ammersin GmbH

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EKL 28., 30. un 307. pantu, kā arī Padomes 1992. gada 14. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/92 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (OV L 208, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1997. gada 17. marta Regulu (EK) Nr. 535/97 (OV L 83, 3. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), K. Gulmans [C. Gulmann] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr],

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Budějovický Budvar, národní podnik vārdā – S. Komars [S. Kommar], Rechtsanwalt,

–        Rudolf Ammersin GmbH vārdā – K. Hauers [C. Hauer], Rechtsanwalt,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer], pārstāve,

–        Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un A. Ditrihs [A. Dittrich], pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un L. Berneima [L. Bernheim], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. M. Rušo [A.‑M. Rouchaud], pārstāve, kurai palīdz B. Vēgenbaurs [B. Wägenbaur], Rechtsanwalt,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2002. gada 19. novembra tiesas sēdē sniedza Budějovický Budvar, národní podnik, ko pārstāv S. Komars, Rudolf Ammersin GmbH, ko pārstāv K. Hauers, D. Olgarts [D. Ohlgart] un B. Gēbels [B. Goebel], Rechtsanwälte, un Komisija, ko pārstāv A. M. Rušo, kurai palīdz B. Vēgenbaurs,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2003. gada 22. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2001. gada 26. februāra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2001. gada 25. maijā, Handelsgericht Wien [Vīnes Tirdzniecības tiesa], piemērojot EKL 234. pantu, uzdeva četrus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt EKL 28., 30. un 307. pantu, kā arī Padomes 1992. gada 14. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/92 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (OV L 208, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1997. gada 17. marta Regulu (EK) Nr. 535/97 (OV L 83, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2081/92”).

2        Šie jautājumi tika uzdoti saistībā ar tiesvedību starp Budĕjovický Budvar, národní podnik (turpmāk tekstā – “Budvar”), alus darītavu, kas atrodas Čehu Budejovices [Česke Budĕjovice] pilsētā (Čehijas Republika), un Rudolf Ammersin GmbH (turpmāk tekstā – “Ammersin”), firmu, kura atrodas Vīnē (Austrija) un kura veic dzērienu izplatīšanas komercdarbību, par Budvar prasību aizliegt Ammersin, izmantojot preču zīmi “American Bud”, tirgot alu, ko ražojusi alus darītava Anheuser‑Busch Inc. (turpmāk tekstā – “Anheuser‑Busch”), kura reģistrēta Sentluisā [Saint Louis] (Amerikas Savienotās Valstis), pamatojot ar to, ka saskaņā ar Čehijas Republikai un Austrijas Republikai saistošajiem divpusējiem līgumiem apzīmējumu “Bud” šajā pēdējā minētajā dalībvalstī drīkst izmantot vienīgi attiecībā uz alu, kas ražots Čehijas Republikā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Starptautiskās tiesības

3        1978. gada 23. augusta Vīnes Konvencijas par valstu tiesību pēctecību starptautisku līgumu jomā 34. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja no valsts teritorijas atdalās daļa vai daļas, lai veidotu vienu vai vairākas valstis, tad neatkarīgi no tā, vai valsts priekštece turpina vai neturpina pastāvēt:

a)      valstu pēctecības datumā visā valsts priekšteces teritorijā ikviens spēkā esošs nolīgums paliek spēkā katras šādā veidā izveidotās valsts pēcteces teritorijā;

b)      valstu pēctecības datumā tikai valsts priekšteces teritorijas daļā, kura ir kļuvusi par valsti pēcteci, ikviens spēkā esošs nolīgums paliek spēkā tikai attiecībā uz šo valsts pēcteci.” [Neoficiāls tulkojums]

 Kopienu tiesības

4        EKL 307. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:

“Šis Līgums neietekmē tiesības un pienākumus, ko uzliek nolīgumi, kurus pirms 1958. gada 1. janvāra un – attiecībā uz kandidātvalstīm – pirms to pievienošanās dienas viena vai vairākas dalībvalstis, no vienas puses, noslēgušas ar vienu vai vairākām trešajām valstīm, no otras puses.

Ja minētie nolīgumi nesader ar šo Līgumu, attiecīgā dalībvalsts vai attiecīgās dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu konstatēto nesaderību. Vajadzības gadījumā dalībvalstis šajā sakarā sniedz savstarpēju palīdzību un vienojas par kopēju attieksmi.”

5        Regulas Nr. 2081/92 preambulas septītajā apsvērumā ir paredzēts, ka, “tā kā valstu praksē tomēr nav vienādības reģistrēto cilmes vietu nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu pielietojumā; tā kā būtu jāparedz Kopienas pieeja; tā kā Kopienas noteikumu sistēma [, kas paredz aizsardzības regulējumu,] ļaus attīstīt ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un cilmes vietu nosaukumus, jo šāda sistēma ar saskaņotāku pieeju nodrošinās godīgu konkurenci to ražotāju starpā, kuru ražotajiem produktiem ir šādas norādes, un sekmēs produktu uzticamību no patērētāju viedokļa”.

6        Regulas Nr. 2081/92 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Ar šo regulu pieņem cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības noteikumus attiecībā uz [EK] Līguma II pielikumā minētajiem cilvēku patēriņam domātiem lauksaimniecības produktiem un šīs regulas I pielikumā minēto pārtiku un II pielikumā minētajiem lauksaimniecības produktiem.

[..]

2.      Šo regulu piemēro, neskarot citus īpašus Kopienas noteikumus.”

7        Minētās regulas I pielikuma ar virsrakstu “1. panta 1. punktā minētā pārtika” pirmajā ievilkumā ir minēts “alus”.

8        Regulas Nr. 2081/92 2. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.      Lauksaimniecības produktu un pārtikas cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu Kopienas aizsardzība panākama saskaņā ar šo regulu.

2.      Šajā regulā:

a)      cilmes vietas nosaukums ir kāda reģiona, kādas konkrētas vietas vai, izņēmuma gadījumos, valsts nosaukums, kas izmantots, lai aprakstītu kādu lauksaimniecības produktu vai pārtikas produktu:

–        kura izcelsme ir minētajā reģionā, konkrētā vietā vai valstī

un

–        tā kvalitāte vai īpašības lielā mērā vai pilnīgi ir saistītas ar īpašu ģeogrāfisku vidi un tai piemītošajiem dabas vai cilvēka faktoriem, un ražošana, apstrāde un sagatavošana veikta attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā;

b)      ģeogrāfiskās izcelsmes norāde ir reģiona, kādas konkrētas vietas vai, izņēmuma gadījumos, kādas valsts nosaukums, kas izmantots, lai aprakstītu kādu lauksaimniecības produktu vai pārtikas produktu:

–        kura izcelsme ir minētajā reģionā, konkrētā vietā vai valstī

         un

–        kuram ir īpaša kvalitāte, reputācija vai citas īpašības, kas ir saistītas ar minēto ģeogrāfisko izcelsmi un kura ražošana un/vai apstrāde un/vai sagatavošana veikta attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā.”

9        Regulas Nr. 2081/92 5.–7. pantā ir izveidota šīs regulas 2. pantā paredzēto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu reģistrācijas procedūra, kas tiek dēvēta par “normālo procedūru”. Saskaņā ar minētās regulas 5. panta 4. punktu reģistrācijas pieteikums nosūtāms dalībvalstij, kurā atrodas attiecīgais ģeogrāfiskais apgabals. Saskaņā ar šīs pašas regulas 5. panta 5. punkta pirmo daļu šī dalībvalsts pārbauda, vai pieteikums ir pamatots, un nosūta pieteikumu Eiropas Kopienu Komisijai.

10      Tā kā reģistrācijas pieteikumu pārbaude, ko veic Komisija, prasa noteiktu laiku un, gaidot lēmumu par apzīmējuma reģistrāciju, dalībvalstij ir jāatļauj piešķirt pagaidu valsts aizsardzību, ar Regulu (EK) Nr. 535/97 pēc Regulas Nr. 2081/92 5. panta 5. punkta pirmās daļas tika iekļauts šāds noteikums:

“Dalībvalsts var piešķirt tikai pagaidu valsts aizsardzību pašreizējās regulas nozīmē nosaukumam [apzīmējumam], kurš iesniegts prasītajā veidā, un vajadzības gadījumā arī pielāgošanās periodu, kurš sākas iesniegšanas dienā; [..]

Šāda pagaidu valsts aizsardzība beidzas dienā, kad saskaņā ar šo regulu pieņem lēmumu par reģistrāciju. [..]

Ja nosaukums nav reģistrēts saskaņā ar šo regulu, pilnu atbildību par šādas valsts aizsardzības radītajām sekām uzņemas attiecīgā dalībvalsts.

Dalībvalstu saskaņā ar otro daļu veiktie pasākumi rada sekas tikai valsts līmenī, tie neietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību.”

11      Regulas Nr. 2081/92 12. pantā ir noteikts:

“Neskarot starptautiskus nolīgumus, šī regula var attiekties uz kādu trešās valsts lauksaimniecības produktu vai pārtiku, ja vien:

–        šī trešā valsts spēj sniegt tādas pašas vai 4. pantā minētajām līdzvērtīgas garantijas,

–        attiecīgajai trešajai valstij ir 10. pantā noteiktajiem pārbaudes pasākumiem līdzvērtīgi pārbaudes pasākumi,

–        attiecīgā trešā valsts ir gatava sniegt līdzvērtīgu aizsardzību tai, kas Kopienā pieejama atbilstošajiem Kopienas lauksaimniecības produktiem vai pārtikai.

2.      Ja trešās valsts aizsargātais nosaukums ir vienāds ar Kopienas aizsargāto nosaukumu, reģistrācija piešķirama, pienācīgi ņemot vērā nosaukuma vietējo un tradicionālo lietojumu un pārpratuma faktisko risku.

Atļauju izmantot šādus nosaukumus piešķir tikai, ja produkta izcelsmes valsts ir skaidri un saskatāmi norādīta uz etiķetes.”

12      Regulas Nr. 2081/92 17. pants nosaka reģistrācijas procedūru attiecībā uz apzīmējumiem, kas jau pastāvēja brīdī, kad šī regula stājās spēkā, tā dēvēto “vienkāršoto procedūru”. Konkrētāk, šī norma paredz, ka dalībvalstis Komisijai sešu mēnešu laikā pēc Regulas Nr. 2081/92 stāšanās spēkā paziņo apzīmējumus, kurus tās vēlas šādi reģistrēt.

13      It īpaši, lai ņemtu vērā apstākli, ka pirmais ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu reģistrācijas ierosinājums, kurš Komisijai bija jāizstrādā saskaņā ar Regulas Nr. 2081/92 17. panta 2. punktu, Eiropas Savienības Padomei tika iesniegts tikai 1996. gada martā, kad jau bija pagājusi lielākā daļa šīs pašas Regulas 13. panta 2. punktā paredzētā piecu gadu pārejas perioda, ar Regulu Nr. 535/97, kas stājās spēkā 1997. gada 28. martā, šis pēdējais punkts tika aizstāts ar šādu noteikumu:

“Atkāpjoties no 1. punkta a) un b) apakšpunkta, dalībvalstis var saglabāt valsts sistēmas, kuras ļauj lietot saskaņā ar 17. pantu reģistrētos nosaukumus uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus pēc reģistrēšanas publicēšanas, ar nosacījumu, ka:

–        produkti ar šādiem nosaukumiem likumīgi tirgoti vismaz piecus gadus pirms šīs regulas publicēšanas dienas,

–        uzņēmumi likumīgi un bez pārtraukuma tirgojuši attiecīgos produktus ar šiem nosaukumiem pirmajā ievilkumā paredzētā perioda laikā,

–        uz etiķetes skaidri norādīta produkta patiesā izcelsme.

Tomēr šī atkāpe nedrīkst novest pie produktu brīvas realizācijas tās dalībvalsts teritorijā, kurā šādi nosaukumi ir aizliegti.”

 Valsts tiesības

14      1976. gada 11. jūnijā Austrijas Republika un Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika noslēdza Līgumu par [ģeogrāfiskās] izcelsmes norāžu, cilmes vietu nosaukumu un citu norāžu par lauksaimniecības preču un rūpniecības izstrādājumu izcelsmi aizsardzību (turpmāk tekstā – “Divpusējā konvencija”).

15      Pēc Divpusējās konvencijas apstiprināšanas un ratifikācijas tā tika publicēta 1981. gada 19. februāra Bundesgesetzblatt für die Republik Österreich (BGBl. 1981/75). Atbilstoši Divpusējās konvencijas 16. panta 2. punktam tā stājās spēkā 1981. gada 26. februārī uz nenoteiktu laiku.

16      Divpusējās konvencijas 1. pantā ir paredzēts:

“Katra līgumslēdzēja valsts apņemas veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai efektīvi aizsargātu izcelsmes norādes, cilmes vietu nosaukumus un citus nosaukumus, kas norāda lauksaimniecības un rūpniecības preču, kuras ietilpst 5. pantā minētajās grupās un kuras ir precizētas 6. pantā paredzētajā nolīgumā, izcelsmi, kā arī 3. un 4. pantā un 8. panta 2. punktā minētos vārdus un aprakstus pret negodīgu konkurenci komercdarbībā.”

17      Saskaņā ar Divpusējās konvencijas 2. panta noteikumiem:

“Ar izcelsmes norādēm, cilmes vietu nosaukumiem un citiem izcelsmi norādošiem nosaukumiem šī līguma izpratnē saprot visas norādes, kas tieši vai netieši ir saistītas ar preces izcelsmi. Šāda norāde parasti ietver ģeogrāfisku nosaukumu. Tomēr, ja izcelsmes valsts ieinteresēto personu loks šādi preces nosaukumā saskata saikni ar ražošanas valsts norādi, tajā var būt ietvertas arī citas norādes. Minētie nosaukumi papildus ģeogrāfiski noteiktas izcelsmes teritorijas norādei var ietvert arī norādes saistībā ar attiecīgās preces īpašībām. Šīs preču konkrētās īpašības ir radušās ekskluzīvi vai galvenokārt ģeogrāfiskas vai cilvēku ietekmes rezultātā.”

18      Divpusējās konvencijas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“[..] nolīgumā, kas noslēdzams saskaņā ar 6. pantu, minētās Čehoslovākijas norādes Austrijas Republikā tiek rezervētas ekskluzīvi Čehoslovākijas produktiem.”

19      Divpusējās konvencijas 5. panta 1. punkta B daļas 2. punktā alus ir ietverts to Čehijas preču grupā, uz kurām attiecas ar šo konvenciju ieviestā aizsardzība.

20      Saskaņā ar Divpusējās konvencijas 6. panta noteikumiem:

“Nosaukumi, kuri ir saistīti ar precēm, kam ir piemērojami 2. un 5. pantā minētie nosacījumi, kuri ir aizsargāti ar līgumu un kuri līdz ar to nav nosaukumi, kas ir sugas vārdi, tiks uzskaitīti starp abu līgumslēdzēju valstu valdībām noslēdzamajā nolīgumā.”

21      Divpusējās konvencijas 7. pants ir formulēts šādi:

“1.      Ja vārdi un nosaukumi, kas ir aizsargājami atbilstoši šī līguma 3., 4., 6. pantam un 8. panta 2. punktam, tiek izmantoti, pārkāpjot šīs normas, komercdarbības ietvaros, lai apzīmētu preces, konkrētāk, to noformējumu vai iesaiņojumu, vai uz rēķiniem, preču kravas pavadzīmēs vai citos komercdarbības dokumentos, vai reklāmā, tiek piemēroti visi tiesvedības vai administratīvie pasākumi, kuri atbilstoši tās līgumslēdzējas valsts tiesību aktiem, kurā ir lūgta aizsardzība, ir paredzēti, lai vērstos pret negodīgu konkurenci vai lai citādi apkarotu prettiesiskos nosaukumus atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti šajos tiesību aktos, un ņemot vērā 9. pantu.

2.      Ciktāl komercdarbībā pastāv sajaukšanas iespēja, 1. punkts ir piemērojams arī tad, ja saskaņā ar līgumu aizsargājamie nosaukumi tiek izmantoti grozītā veidā vai attiecībā uz citām precēm, nevis tām, uz kurām tie attiecināti ar 6. pantā paredzēto nolīgumu.

3.      1. punkts ir piemērojams arī tad, ja saskaņā ar līgumu aizsargājamie nosaukumi tiek izmantoti tulkojuma veidā vai kopā ar faktiskās izcelsmes norādi vai kopā ar tādu norādi kā “veids”, “tips”, “metode”, “kā ražots”, “imitācija” vai līdzīgu norādi.

4.      1. punkts nav piemērojams nosaukumu tulkojumiem vienā no līgumslēdzējām valstīm, ja tulkojums ir otras līgumslēdzējas valsts ikdienas valodā izmantots vārds.”

22      Divpusējās konvencijas 16. panta 3. punktā ir noteikts, ka abas līgumslēdzējpuses var, ievērojot viena gada paziņošanas termiņu, rakstveidā un diplomātiskajā ceļā šo konvenciju izbeigt.

23      Atbilstoši Divpusējās konvencijas 6. pantam 1979. gada 7. jūnijā tika noslēgts šīs konvencijas īstenošanas nolīgums (turpmāk tekstā – “Divpusējs nolīgums”). Saskaņā ar šī nolīguma 2. panta 1. punktu tas ir stājies spēkā vienlaikus ar Divpusējo konvenciju, tas ir, 1981. gada 26. februārī. Tas tika publicēts 1981. gada 26. februāra Bundesgesetzblatt für die Republik Österreich (BGBl. 1981/76).

24      Divpusējā nolīguma B pielikumā ir noteikts:

“Lauksaimniecības un rūpniecības preču Čehoslovākijas nosaukumi

[..]

B      Pārtika un lauksaimniecība (izņemot vīnu)

[..]

2.      Alus

Čehijas Sociālistiskā Republika

[..]

Bud

Budĕjovické pivo

Budějovické pivo Budvar

Budějovický Budvar

[..].”

25      1992. gada 17. decembrī Čehijas Valsts Padome pauda nostāju, ka atbilstoši spēkā esošajiem starptautisko tiesību principiem un šajās tiesībās paredzētajā apmērā Čehijas Republika uzskata, ka, sākot no 1993. gada 1. janvāra, tai ir saistoši divpusējie un daudzpusējie nolīgumi, kuru dalībniece minētajā datumā bija Čehijas un Slovākijas Federatīvā Republika.

26      Ar 1992. gada 15. decembra Konstitucionālo likumu Nr. 4/1993 Čehijas Republika apstiprināja, ka tā uzņemas tiesības un pienākumus, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Čehoslovākijas Sociālistiskajai Republikai bija tās pastāvēšanas beigu datumā.

27      Federālā kanclera paziņojumā attiecībā uz starp Austrijas Republiku un Čehijas Republiku spēkā esošajiem divpusējiem nolīgumiem (BGBl. III 1997/123; turpmāk tekstā – “federālā kanclera paziņojums”) ir norādīts:

“Atbilstoši starp Austrijas Republiku un Čehijas Republiku noslēgto divpusējo nolīgumu abu valstu atbildīgo iestāžu veiktajai saskaņotajai pārbaudei ir konstatēts, ka saskaņā ar vispārīgi atzītām starptautisko publisko tiesību normām turpmāk minētie divpusējie nolīgumi attiecībās starp Austrijas Republiku un Čehijas Republiku 1993. gada 1. janvārī – Čehijas Republikas valsts pēctecības attiecībā uz atbilstošo agrākās Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas teritorijas daļu – bija spēkā un kopš šī datuma atbildīgās iestādes tās piemēro abu valstu tiesību sistēmu ietvaros:

[...]

19.      Austrijas Republikas un Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas Līgums par [ģeogrāfiskās] izcelsmes norāžu, cilmes vietu nosaukumu un citu norāžu par lauksaimniecības preču un rūpniecības izstrādājumu izcelsmi aizsardzību, kā arī tā 1977. gada 30. novembra protokols.

         Vīne, 1976. gada 11. jūnijā (BGBl. Nr. 75/1981)

[..]

26.      Nolīgums par Austrijas Republikas un Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas Līguma par [ģeogrāfiskās] izcelsmes norāžu, cilmes vietu nosaukumu un citu norāžu par lauksaimniecības preču un rūpniecības izstrādājumu izcelsmi aizsardzību īstenošanu.

         Prāga, 1979. gada 7. jūnijā (BGBl. Nr. 76/1981)

[..].”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

28      Budvar tirgo alu, it īpaši izmantojot preču zīmes “Budĕjovický Budvar” un “Budweiser Budvar”, un eksportē alu ar apzīmējumu “Budweiser Budvar” it īpaši uz Austriju.

29      Ammersin tirgo alu, it īpaši izmantojot preču zīmi “American Bud”, kuru ražo alus darītava Anheuser‑Busch un kuru tā iepērk firmā Josef Sigl KG (turpmāk tekstā – “Josef Sigl”), kas reģistrēta Obertrumā [Obertrum] (Austrija), kura ir ekskluzīvā minētā alus importētāja Austrijā.

30      Ar 1999. gada 22. jūlija prasības pieteikumu Budvar lūdza iesniedzējtiesu uzdot Ammersin saistībā ar tās komercdarbību Austrijas teritorijā neizmantot apzīmējumu “Bud” vai līdzīgus apzīmējumus, kas var izraisīt sajaukšanu, attiecībā uz alu vai līdzīgām precēm vai saistībā ar šīm precēm, izņemot, ja tas attiecas uz Budvar precēm. Turklāt tā lūdza aizliegt visus šim aizliegumam pretējus apzīmējumus, kā arī sniegt norēķinus un publicēt spriedumu. Prasības pieteikumam bija pievienots lūgums noteikt pagaidu pasākumus.

31      Budvar prasība pamata lietā būtībā ir balstīta uz diviem atšķirīgiem juridiskiem pamatiem.

32      Pirmkārt, Budvar apgalvo, ka preču zīme “American Bud”, kas reģistrēta kā Anheuser‑Busch preču zīme, esot līdzīga, kas varot izraisīt sajaukšanu tiesību aktu par negodīgu konkurenci izpratnē ar tās pašas prioritārajām preču zīmēm, kuras baudot aizsardzību Austrijā, proti, “Budweiser”,“ Budweiser Budvar” un “Bud”.

33      Otrkārt, Budvar uzskata, ka nosaukuma “American Bud” izmantošana attiecībā uz alu ar izcelsmi citā dalībvalstī, izņemot Čehijas Republiku, esot pretrunā Divpusējās konvencijas normām, jo apzīmējums “Bud”, kas norādīts Divpusējā nolīguma B pielikumā, esot aizsargāts nosaukums atbilstoši minētās konvencijas 6. pantam, kas tādējādi esot rezervēts vienīgi Čehijas precēm.

34      1999. gada 15. oktobrī iesniedzējtiesa izdeva rīkojumu, nosakot Budvar lūgtos pagaidu pasākumus.

35      Sūdzība, ko Ammersin par šiem pasākumiem iesniedza Oberlandesgericht Wien [Vīnes apgabaltiesa] (Austrija), netika apmierināta, un apelācijas sūdzība, kas tika iesniegta Oberster Gerichtshof [Augstākajā tiesā] (Austrija), tika noraidīta. Tā kā tiesvedība par pagaidu pasākumiem ir pabeigta, Handelsgericht Wien tagad lietu izskata pēc būtības.

36      Iesniedzējtiesa atzīmē, ka pirms prasības pamata lietā celšanas BudvarLandesgericht Salzburg [Zalcburgas Federālās zemes tiesa] (Austrija) jau bija cēlusi prasību, kas kā no tās priekšmeta, tā pamata viedokļa bija identiska prasībai, kas celta pamata lietā, taču bija vērsta pret Josef Sigl.

37      Šajā paralēlajā lietā Landesgericht Salzburg izdeva rīkojumu, nosakot lūgtos pagaidu pasākumus, un Oberlandesgericht Linz [Lincas apgabaltiesa] (Austrija) noraidīja par šo rīkojumu iesniegto apelācijas sūdzību. Ar 2000. gada 1. februāra rīkojumu Oberster Gerichtshof noraidīja kasācijas sūdzību “Revision” par rīkojumu, kas bija izdots apelācijas tiesvedībā, un apstiprināja pagaidu pasākumus.

38      Iesniedzējtiesa norāda, ka šis Oberster Gerichtshof rīkojums būtībā esot balstīts uz šādiem apsvērumiem.

39      Oberster Gerichtshof, kas savā vērtējumā aprobežojās ar pamatu, kurš saistīts ar Divpusējo konvenciju, nosprieda, ka aizliegums, kas tika lūgts attiecībā uz Josef Sigl, atbildētāju, var būt šķērslis preču brīvai apritei EKL 28. panta izpratnē.

40      Tomēr tā uzskatīja, ka šis šķērslis nav pretrunā EKL 28. pantam, jo apzīmējuma “Bud” aizsardzība, ko paredz Divpusējā konvencija, attiecas uz rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību EKL 30. panta izpratnē.

41      Saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli, šķiet, ka Oberster Gerichtshof nosprieda, ka apzīmējums “Bud” ir “vienkārša ģeogrāfiskās izcelsmes norāde vai netieša izcelsmes norāde”, proti, norāde, kas neprezumē, ka ir ievērotas garantijas, kuras saistītas ar cilmes vietas nosaukumu, tādas kā preces ražošana, ievērojot iestāžu pieņemtas un uzraudzītas kvalitātes vai ražošanas normas vai preču īpašas iezīmes. Turklāt apzīmējums “Bud” baudot “absolūto aizsardzību”, tas ir, aizsardzību neatkarīgi no jebkādas sajaukšanas vai maldināšanas iespējas.

42      Ievērojot tiesvedībā iesniedzējtiesā attīstītos argumentus, tā uzskata, ka pastāv saprātīgas šaubas attiecībā uz atbildēm, kas sniedzamas uz Kopienu tiesību jautājumiem, ko izraisa pamata lieta, it īpaši tādēļ, ka Tiesas judikatūra neļaujot noteikt, vai uz tā dēvētajām “vienkāršajām” ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas neizraisa sajaukšanas iespēju, tāpat attiecas rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzība EKL 30. panta izpratnē.

43      Šajos apstākļos Handelsgericht Wien nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta divpusēja līguma normas piemērošana, ar kuru vienkāršai/netiešai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, kura izcelsmes valstī nav nedz kāda reģiona, nedz arī kādas vietas vai valsts nosaukums, piešķir absolūto aizsardzību kvalificētas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes Regulas Nr. 2081/92 izpratnē, kura nav atkarīga no jebkāda sajaukšanas riska, ir saderīga ar EKL 28. pantu un/vai Regulu Nr. 2081/92, ja ar minētās normas piemērošanu ir iespējams kavēt importēt citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preci?

2)      Vai tas tā ir arī tad, ja ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, kura izcelsmes valstī nav nedz kāda reģiona, nedz arī kādas vietas vai valsts nosaukums, izcelsmes valstī netiek uzskatīta par noteiktas preces ģeogrāfisko apzīmējumu un šajā valstī pat netiek uzskatīta par vienkāršu vai netiešu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi?

3)      Vai atbildes uz pirmo un otro jautājumu ir spēkā arī tad, ja divpusējais līgums ir līgums, kuru dalībvalsts ir noslēgusi pirms savas pievienošanās Eiropas Savienībai un kurš pēc tās pievienošanās Eiropas Savienībai ticis saglabāts spēkā ar federālās valdības deklarāciju ar valsti, kura ir sākotnējās otrās līgumslēdzējās valsts pēcnācēja?

4)      Vai ar EKL 307. panta otro daļu dalībvalstij ir noteikts pienākums šādu pirms šīs dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai starp to un trešo valsti noslēgto divpusējo līgumu interpretēt atbilstoši Kopienu tiesībām EKL 28. panta un/vai Regulas Nr. 2081/92 izpratnē, no kā izriet, ka aizsardzība, kas ar minēto lēmumu ir piešķirta vienkāršai/netiešai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, kura izcelsmes valstī nav nedz kāda reģiona, nedz arī kādas vietas vai valsts nosaukums, nozīmē tikai aizsardzību pret sajaukšanas risku, bet ne absolūto kvalificētas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību Regulas Nr. 2081/92 izpratnē?”

 Par prejudiciāliem jautājumiem

 Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

44      Budvar norāda, ka pamata lietā runa esot par normām, kuras ir ietvertas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgtā divpusējā līgumā, kurām atbilstoši EKL 307. panta pirmajai daļai Kopienu tiesības neesot piemērojamas. Šādu tiesību normu interpretācija esot vienīgi valsts tiesas ziņā. Šādos apstākļos nolēmums par prejudiciālajiem jautājumiem neesot nedz vajadzīgs, nedz arī pieļaujams.

45      Austrijas valdība uzskata, ka pirmā jautājuma daļa par ar Divpusējo konvenciju piešķirtās aizsardzības saderību ar Regulu Nr. 2081/92 esot nepieņemama. Runa esot par hipotētisku jautājumu, jo iesniedzējtiesas rīkojumā neesot nevienas norādes, ka attiecībā uz kādu no attiecīgajām precēm pastāvētu vai būtu paredzama reģistrācija šīs regulas izpratnē.

46      Komisija norāda, ka jautājums, vai prejudiciālajiem jautājumiem ir hipotētisks raksturs un vai tādējādi tie ir nepieņemami, tai rodas, ņemot vērā it īpaši šādus trīs apstākļus: pirmkārt, iesniedzējtiesa acīmredzot nepiekrītot Oberster Gerichtshof 2000. gada 1. februāra pagaidu noregulējuma tiesvedībā izdotajā rīkojumā sniegtajai Divpusējās konvencijas interpretācijai attiecībā uz ar tās piešķirtās aizsardzības absolūto raksturu; otrkārt, tā nenorādot, kāds aizsardzības veids atbilstoši tās viedoklim attiecas uz konkrēto apzīmējumu un, treškārt, arī neprecizējot, vai šī interpretācija tai ir saistoša.

 Tiesas vērtējums

47      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar EKL 234. pantu ieviestās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām kontekstā tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, gan arī to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ja problēmai ir hipotētisks raksturs, vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiski vai juridiski apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 38. un 39. punkts).

48      Budvar uzskata, ka prejudiciālie jautājumi neesot pieņemami, jo, ievērojot EKL 307. panta pirmās daļas piemērojamību, pamata lieta attiecoties tikai uz valsts tiesību normu, tas ir, Divpusējās konvencijas un nolīguma (turpmāk tekstā – “attiecīgie divpusējie nolīgumi”) interpretāciju; Kopienu tiesību kopums šajā lietā neesot piemērojams.

49      Šajā sakarā ir pietiekami vispirms konstatēt, ka trešais un ceturtais jautājums tieši attiecas uz EKL 307. panta interpretāciju saistībā ar pamata lietas apstākļiem, kamēr pirmais un otrais jautājums attiecas uz Kopienas tiesību normu, tas ir, EKL 28. un 30. panta, kā arī Regulas Nr. 2081/92 interpretāciju, lai ļautu iesniedzējtiesai izskatīt attiecīgā valsts regulējuma saderību ar Kopienu tiesībām. Ņemot vērā iespējamo EKL 307. panta piemērošanu minētajā lietā, šādas izskatīšanas atbilstību nevar apšaubīt.

50      Turpinot attiecībā uz Austrijas valdības argumentu, ka pirmā jautājuma daļa attiecībā uz Regulu Nr. 2081/92 esot hipotētiska, ir jākonstatē, ka pamata lietā Budvar prasa atzīt tiesības, kuras Ammersin nozīmētu aizliegumu tirgot noteiktas preces ar aizsargātu apzīmējumu un kuru saderība ar Regulā Nr. 2081/92 paredzētajiem noteikumiem tiek apšaubīta neatkarīgi no iespējamās reģistrācijas atbilstoši šīs regulas regulējumam esamības. Tādējādi šis jautājums nekādā ziņā nav hipotētisks.

51      Visbeidzot attiecībā uz Komisijas argumentiem ir pietiekami atbildēt, ka hipotēzes, kuras iesniedzējtiesa nošķir saistībā ar attiecīgā pamata lietā aplūkojamā apzīmējuma raksturu, ir tikai premisas, kuras izmantojot tiek uzdoti prejudiciālie jautājumi un kuru pamatotība Tiesai nav jāpārbauda.

52      No iepriekš minētā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

 Par lietas būtību

 Par pirmo jautājumu

53      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulai Nr. 2081/92 vai EKL 28. pantam ir pretrunā tādas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta divpusēja līguma normas piemērošana, ar kuru šīs trešās valsts vienkāršai un netiešai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei importētājā valstī tiek piešķirta aizsardzība, kura nav atkarīga no jebkāda sajaukšanas riska un kura ļauj kavēt importēt citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preci.

54      Šis jautājums ietver hipotēzi, atbilstoši kurai apzīmējums “Bud” ir vienkārša un netieša ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, proti, apzīmējums, attiecībā uz kuru nepastāv tieša saikne starp noteiktu kvalitāti, reputāciju vai citu produkta iezīmi, no vienas puses, un tā īpašo ģeogrāfisko izcelsmi, no otras puses, un ka tādējādi uz to neattiecas Regulas Nr. 2081/92 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts (skat. 2000. gada 7. novembra spriedumu lietā C‑312/98 Warsteiner Brauerei, Recueil, I‑9187. lpp., 43. un 44. punkts); apzīmējums, kas turklāt pats par sevi nav ģeogrāfisks nosaukums, bet, mazākais, var patērētāju informēt par to, ka prece, kas ar to ir apzīmēta, ir no noteiktas vietas, reģiona vai valsts (skat. 1992. gada 10. novembra spriedumu lietā C‑3/91 Exportur, Recueil, I‑5529. lpp., 11. punkts).

–        Par Regulu Nr. 2081/9

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

55      Budvar norāda, ka apzīmējums “Bud” esot Budweis pilsētas, kuras čehu nosaukums ir ČeskeBudějovice [Čehu Budejovice] un kura ir tās alus izcelsmes vieta, saīsinājums un tādējādi ietverot ģeogrāfisku atsauci, kurai esot saistība ar minētās pilsētas alus brūvēšanas tradīcijām un kura it īpaši atspoguļojot Budweis alus pasaules reputāciju, kas balstoties uz tā lielisko kvalitāti.

56      Budvar uzskata, ka apzīmējums “Bud”, kas Austrijā ir aizsargāts atbilstoši Divpusējai konvencijai, tādējādi esot kvalificēta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde vai cilmes vietas nosaukums, tas ir, norāde vai nosaukums, kas var būt reģistrācijas priekšmets atbilstoši Regulai Nr. 2081/92.

57      Šajā sakarā Budvar norāda, ka no Tiesas judikatūras (iepriekš minētais spriedums lietā Warsteiner Brauerei, 47. punkts) izrietot, ka Regula Nr. 2081/92 neaizliedz valsts aizsardzības sistēmu, ar kuru tiek aizsargāta tāda kvalificētā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde vai cilmes vietas nosaukums kā “Bud” un kura līdzinās no Divpusējās konvencijas izrietošajai aizsardzības sistēmai.

58      Turklāt Budvar norāda, ka gadījumā, ja apzīmējums “Bud”, kuru aizsargājot Divpusējā konvencija, nebūtu vienkārša ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, tas ir, ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, attiecībā uz kuru nav nekādas saistības starp preces īpašībām un tās ģeogrāfisko izcelsmi, iepriekš minētā sprieduma lietā Warsteiner Brauerei it īpaši 54. punktā esot norādīts, ka, ievērojot, ka šādas norādes neietilpst minētās regulas piemērošanas jomā, ar Regulu Nr. 2081/92 jo vairāk netiek aizliegta šādas valsts aizsardzības piemērošana.

59      Budvar uzskata, ka Regula Nr. 2081/92 regulējot tikai apzīmējumu, uz kurām tā attiecas, aizsardzību Kopienas mērogā. No tā izrietot, ka, aplūkojot tikai no valsts aizsardzības, kas izriet no Divpusējās konvencijas, viedokļa, iesniedzējtiesas noteiktā atšķirība starp vienkāršām un kvalificētām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm neattiecas uz lietu. Ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Warsteiner Brauerei, it īpaši tā 43. un 44. punktu, šis risinājums esot piemērojams pat neatkarīgi no jebkāda sajaukšanas riska.

60      Ammersin norāda, ka iepriekš minētais spriedums lietā Warsteiner Brauerei nesniedzot atbildi uz jautājumu, kas ir pamata lietas priekšmets, tas ir, vai absolūtā aizsardzība, kas Regulā Nr. 2081/92 esot rezervēta kvalificētām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vai cilmes vietas nosaukumiem, dalībvalstu līmenī var tikt piešķirta paralēli ar šo regulu ieviestajai sistēmai.

61      Uz šo jautājumu esot sniedzama noraidoša atbilde, jo no Regulas Nr. 2081/92 mērķa, nolūka un sistēmas izrietot, ka tiktāl, ciktāl ar to tiek piešķirta absolūta aizsardzība, tā ir izsmeļoša. Ammersin, norāda, pirmkārt, ka apzīmējuma aizsardzību šī regula pakļaujot stingriem nosacījumiem, kuri paredzot, ka apzīmējumam jābūt vietas nosaukumam un ka jābūt tiešai saiknei starp attiecīgās preces kvalitāti un šīs preces izcelsmes vietu (minētās regulas 2. panta 2. punkts), un, otrkārt, ka šī aizsardzība tiekot piešķirta tikai pēc saistošās paziņošanas, pārbaudes un reģistrācijas procedūras, kas it īpaši nozīmējot detalizētu preces specifikācijas kontroli (šīs regulas 4. un nākamie punkti).

62      Atbilstoši Ammersin viedoklim no tā izrietot, ka valsts aizsardzības sistēma, ar kuru absolūta aizsardzība tiek piešķirta ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vai cilmes vietu nosaukumiem, saistībā ar kuriem nav garantēts, ka tie arī atbilst minētajā regulā paredzētajiem stingrajiem nosacījumiem, ir pretrunā Regulai Nr. 2081/92.

63      Šo interpretāciju apstiprinot Regulas Nr. 2081/92 17. pants, no kura izrietot, ka kvalificēto ģeogrāfisko izcelsmes norāžu aizsardzības valsts sistēmas, tostarp tās, kuru pamatā ir divpusējas vienošanās, ilgāk par šajā normā paredzēto sešu mēnešu termiņu var saglabāt tikai tad, ja šajā termiņā tās tikušas paziņotas Komisijai.

64      Izcelsmes norādes, kas tiek aizsargātas atbilstoši Divpusējai konvencijai, it īpaši apzīmējums “Bud”, tomēr neesot tikušas paziņotas šajā termiņā, kas attiecībā uz Austrijas Republiku esot beidzies 1999. gada 30. jūnijā. Tādējādi tās vairs nevarot tikt aizsargātas.

65      Austrijas valdība norāda, ka, ja par pamatu ņemt principu, ka pamata lietā aplūkojamais apzīmējums ir tikai vienkārša ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, no Tiesas judikatūras izrietot, ka ar Divpusējo konvenciju piešķirtā aizsardzība ir atbilstoša Regulai Nr. 2081/92.

66      Šī valdība turklāt norāda, ka no Tiesas judikatūras arī izrietot, ka ar Regulu Nr. 2081/92 tāpat netiek aizliegts piemērot valsts regulējumu, ar kuru aizsargā apzīmējumus, kas varētu tikt reģistrēti atbilstoši minētajai regulai.

67      Vācijas valdība norāda, ka tiktāl, ciktāl runa ir par vienkāršu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, tāda apzīmējuma “Bud” aizsardzība, kādu paredz Divpusējā konvencija, esot saderīga ar Regulu Nr. 2081/92, jo šī pēdējā esot piemērojama tikai kvalificētām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, tas ir, norādēm, kurām ir raksturīga saikne ar attiecīgas preces īpašībām vai kvalitāti.

68      Turpretim, ja pamata lietā runa ir par kvalificētu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, šī valdība uzskata, ka esot jāņem vērā apstāklis, ka Regula Nr. 2081/92 paredzot tikai tādu izcelsmes norāžu reģistrāciju, kuras nāk no dalībvalstīm (skat. minētās regulas 5. panta 4. un 5. punktu). No šīs regulas apsvērumiem izrietot, ka tā balstās uz principu, ka tajā paredzēto regulējumu papildina sadarbība ar trešajām valstīm. Tomēr šobrīd vienošanās starp Čehijas Republiku un Eiropas Savienību neesot.

69      Tādējādi ar Divpusējo konvenciju piešķirtā aizsardzība neizraisot iebildumus, ja vien tajā paredzētās kvalificētās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes pēc satura atbilst Regulas Nr. 2081/92 prasībām.

70      Francijas valdība norāda, ka ar Regulas Nr. 2081/92 12. panta 1. punktu esot atļauts saglabāt spēkā starptautiskus nolīgumus, kas ir noslēgti pirms tās stāšanās spēkā.

71      Tādējādi neesot šaubu, ka Divpusējā konvencijā apzīmējumam “Bud” paredzētā aizsardzība nav nesaderīga ar Regulu Nr. 2081/92, jo vairāk tāpēc, ka šis apzīmējums kā aizsargāts cilmes vietas nosaukums esot ticis kvalificēts it īpaši 1958. gada 31. oktobra Lisabonas vienošanās par cilmes vietu nosaukumu aizsardzību un to starptautisko reģistrāciju ietvaros un kā tāds 1975. gadā ticis reģistrēts Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijā.

72      Komisija norāda, ka no judikatūras izrietot, ka ar Regulu Nr. 2081/92 netiek aizliegts ar divpusēju vienošanos, iespējams, kombinācijā ar citiem valsts tiesību aktiem, ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, kāda tiek aplūkota pamata lietā un attiecībā uz kuru nepastāv nekāda saikne starp preces kvalitāti un ģeogrāfisko izcelsmi, piešķirt absolūto aizsardzību, tas ir, tādu, kas nav atkarīga no jebkādas sajaukšanas risku izraisošas izmantošanas.

 Tiesas atbilde

73      Tiesa jau ir nospriedusi, ka Regulā Nr. 2081/92 nekas neliecina par to, ka vienkāršas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes nevarētu aizsargāt atbilstoši dalībvalsts iekšējam regulējumam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Warsteiner Brauerei, 45. punkts).

74      Regulas Nr. 2081/92 mērķis ir Kopienā nodrošināt vienveidīgu aizsardzību tās aptvertajiem ģeogrāfiskiem apzīmējumiem un ieviest pienākumu veikt šo apzīmējumu Kopienas reģistrāciju, lai tie varētu saņemt aizsardzību katrā dalībvalstī, kamēr valsts aizsardzību, ko dalībvalsts piešķir ģeogrāfiskiem apzīmējumiem, kas neatbilst reģistrācijas atbilstoši Regulai Nr. 2081/92 nosacījumiem, regulē šīs dalībvalsts iekšējās tiesības un tā ir ierobežota ar šīs valsts teritoriju (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Warsteiner Brauerei, 50. punkts).

75      Šo interpretāciju neliek apšaubīt apstāklis, ka ģeogrāfisko izcelsmes norāžu aizsardzības valsts sistēma, kas tiek aplūkota pamata lietā, paredz absolūtu aizsardzību, proti, neatkarīgi no sajaukšanas riska.

76      Regulas Nr. 2081/92 piemērošanas joma ir nevis noteikta atkarībā no šāda apstākļa, bet gan tā ir būtībā atkarīga no apzīmējuma rakstura, tai aptverot tikai tādu preču apzīmējumus, kuru īpašības ir īpaši saistītas ar to ģeogrāfisko izcelsmi, kā arī no piešķirtās aizsardzības spēkā esamības visā Kopienā.

77      Pastāv vienprātība, ka pirmajā jautājumā ietvertās hipotēzes mērķiem pamata lietā aplūkojamais apzīmējums nav starp tiem, kuriem ir piemērojama Regula Nr. 2081/92. Turklāt aizsardzība, kas tam ir piemērojama atbilstoši attiecīgajiem divpusējiem nolīgumiem, ir ierobežota ar Austrijas teritoriju.

78      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu, ciktāl tas attiecas uz Regulu Nr. 2081/92, ir jāatbild, ka šai regulai nav pretrunā tādas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta divpusēja līguma normas piemērošana, ar kuru vienkāršai un netiešai šīs trešās valsts ģeogrāfiskās izcelsmes norādei piešķir tādu aizsardzību importētājā dalībvalstī, kura nav atkarīga no jebkāda sajaukšanas riska un kura ļauj kavēt importēt citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preci.

–        Par EKL 28. un 30. pantu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

79      Vispirms Budvar apgalvo, ka pamata lieta attiecoties tikai uz tiešu importu uz Austriju, kas tiek veikts no trešām valstīm, tas ir, Amerikas Savienotajām Valstīm, un tas neietekmējot Kopienas iekšējo tirdzniecību. Tādējādi tai neesot saiknes ar iekšējo tirgu un uz to neattiecoties EKL 28. panta piemērošanas joma.

80      Budvar turklāt norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru EKL 28. un 30. pantam neesot pretrunā starptautiskā starp dalībvalstīm noslēgtā vienošanās par izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību iekļautu normu piemērošana, ja vien šīs vienošanās spēkā stāšanās brīdī vai vēlāk aizsargātie apzīmējumi izcelsmes dalībvalstī nav ieguvuši sugas vārda raksturu.

81      Budvar uzskata, ka šī judikatūra vēl jo vairāk esot piemērojama situācijai, kura, kā tas esot pamata lietā, attiecas uz starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgtu vienošanos, kurā ir paredzēta šāda aizsardzība, un tas it īpaši tāpēc, ka, īpaši Divpusējās konvencijas 6. panta dēļ, kurā tas esot tieši apstiprināts, esot neapstrīdami, ka apzīmējumam “Bud” nav un nekad nav bijis sugas vārda rakstura.

82      Ammersin norāda, ka no Tiesas judikatūras neizrietot, ka, ņemot vērā EKL 30. pantu, tāda apzīmējuma kā “Bud” absolūta aizsardzība būtu pamatota. Pamatota esot tikai vienkāršu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība, tas ir, tādu, kas pamatā esot vietu nosaukumi, kuriem ir plaša reputācija un kuri ražotājiem, kas atrodas ar tiem apzīmētajās vietās, ir būtisks klientu piesaistīšanas līdzeklis. Apzīmējums “Bud” neesot vietas nosaukums, un tam arī neesot reputācijas patērētāju vidū.

83      Ammersin turklāt norāda, ka apzīmējuma “Bud” aizsardzību nevarot pamatot arī atbilstoši EKL 28. pantam, tas ir, primāru vispārējo interešu iemeslu dēļ, proti, to, kas attiecas uz patērētāju aizsardzību vai komercdarījumu uzticamību. Lai sasniegtu šos mērķus, pietiekot ar aizsardzību pret sajaukšanas riskiem. Šādos apstākļos absolūtā aizsardzība esot acīmredzami nesamērīga.

84      Austrijas valdība norāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar EKL 28. pantu neesot aizliegti importa un eksporta ierobežojumi, kurus pamato rūpnieciskā vai komerciālā īpašuma aizsardzības apsvērumi EKL 30. panta izpratnē, ja šie ierobežojumi ir pamatoti, lai aizsargātu tiesības, kas ir šī īpašuma konkrētais priekšmets.

85      Šis pamatojums attiecoties gan uz vienkāršām, gan arī uz netiešām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm.

86      Minētā valdība norāda, ka ar Divpusējo konvenciju aizsargātiem apzīmējumiem, pat ja tie nav ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vai cilmes vietu nosaukumi, uz kuriem var attiekties Regula Nr. 2081/92, esot īpaša reputācija, kas varot pamatot preču brīvas aprites ierobežojumus.

87      Minētie apzīmējumi Divpusējās konvencijas pielikumos esot tikuši ierakstīti, pamatojoties uz ieinteresētā valsts sabiedrības loka priekšlikumu, ņemot vērā patērētāju gaidas un ciešā līdzdarbībā ar kompetentiem interešu grupējumiem un administrāciju.

88      Divpusējās konvencijas mērķis esot novērst aizsargāto apzīmējumu izmantošanu ļaunprātīgā nolūkā un nepieļaut, lai tie kļūtu par sugas apzīmējumiem.

89      Vācijas valdība norāda, ka ar Divpusējo konvenciju vienkāršām ģeogrāfiskajām izcelsmes norādēm piešķirtā aizsardzība esot pasākums, kura iedarbība esot līdzvērtīga kvantitatīviem ierobežojumiem EKL 28. panta izpratnē, [bet] kas tomēr atbilstoši EKL 30. pantam esot pamatots kā rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzība vai pakārtoti atbilstoši EKL 28. pantam primāru vispārējo interešu, it īpaši attiecībā uz komercdarījumu uzticamību vai patērētāju aizsardzību, iemeslu dēļ.

90      Attiecībā uz EKL 30. pantu Vācijas valdība norāda, ka no Tiesas judikatūras esot secināms, ka no Divpusējās konvencijas izrietošais apzīmējuma “Bud” izmantošanas aizliegums aizsargā izcelsmes norāžu komerciālo īpašumu šī panta izpratnē un tātad varot pamatot ar EKL 28. pantu aizliegto šķērsi.

91      Ja tiktu nolemts, ka pamata lietā aplūkojamais apzīmējums ir vienkārša izcelsmes norāde, no tā izrietētu, ka šī norāde ir aizsargāta pret tā reputācijas izmantošanas risku. Turklāt tam, vai šai norādei patiešām ir reputācija vai ja kāda persona, tirgojot savas preces, faktiski izmanto izcelsmes norādes reputāciju, uz ko tai nav tiesību, nesot nozīmes.

92      Vācijas valdība pakārtoti norāda, ka primāri vispārējo interešu iemesli, it īpaši tie, kas attiecas uz komercdarījumu uzticamību un patērētāju aizsardzību, dodot dalībvalstīm tiesības pieņemt valsts normas maldinošu norāžu jomā, neizvirzot prasību, lai šādas norādes būtu faktiski ietekmējušas patērētājus. To arī apstiprinot dažādas direktīvas.

93      Komisija norāda, ka no Divpusējās konvencijas izrietošais aizliegums Austrijā tirgot alu ar apzīmējumu “American Bud” esot pasākums, kura iedarbība esot līdzvērtīga kvantitatīviem ierobežojumiem EKL 28. panta izpratnē, [bet] kurš esot pamatots, jo tas attiecoties uz rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību EKL 30. panta izpratnē.

94      Šajā sakarā Komisija norāda, ka no Tiesas judkatūras izrietot, ka uz tādiem ģeogrāfiskiem apzīmējumiem kā “Bud”, kuriem ir piešķirta absolūta aizsardzība saskaņā ar starptautisku vienošanos, lai gan arī nav saiknes starp attiecīgo preču īpašībām un to ģeogrāfisko izcelsmi, attiecas EKL 30. pantā paredzētais pamatojums saistībā ar rūpniecisko un komerciālo īpašumu.

 Tiesas atbilde

95      Ir jāatgādina, ka EKL 28. un 30. pants ir vienādi piemērojami precēm, kuru izcelsme ir Kopienā, un tām, kuras neatkarīgi no to sākotnējās izcelsmes ir laistas brīvā apgrozībā kādā no dalībvalstīm. Attiecībā uz pamata lietā aplūkojamo alu ar preču zīmi “American Bud” šie panti tātad ir piemērojami ar šiem ierobežojumiem (šajā sakarā skat. 1989. gada 7. novembra spriedumu lietā 125/88 Nijman, Recueil, 3533. lpp., 11. punkts).

96      Pamata lietā aplūkojamais no Divpusējās konvencijas izrietošais aizliegums Austrijā tirgot tādu alu ar apzīmējumu “Bud”, kuram ir citas valsts izcelsme, nevis Čehijas Republika, ietekmē attiecīgās preces ar šo apzīmējumu importu no citām dalībvalstīm un tātad tas ir šķērslis Kopienu iekšējai tirdzniecībai. Šī iemesla dēļ šāds regulējums ir pasākums ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Nijman, 12. punkts, un lietā Exportur, 19. un 20. punkts).

97      Protams, ka valsts regulējums, ar kuru attiecībā uz trešo valstu izstrādājumiem, kuri ir laisti brīvā apgrozībā citās dalībvalstīs vai tajās tiek likumīgi tirgoti, ir aizliegts izmantot kādu ģeogrāfisku apzīmējumu, šo preču importu attiecīgajā valstī absolūtā veidā neizslēdz. Tomēr attiecīgo preču tirdzniecība ar to var tikt padarīta grūtāka un līdz ar to var tikt traucēta tirdzniecība starp dalībvalstīm (šajā sakarā skat. 2000. gada 5. decembra spriedumu lietā C‑448/98 Guimont, Recueil, I‑10663. lpp., 26. punkts).

98      Tādējādi ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā Kopienu tiesībās, šis preču brīvas aprites ierobežojums var būt pamatots.

99      Attiecībā uz ar divpusēju vienošanos piešķirtu absolūtu izcelsmes norādes aizsardzību, kas pēc sava rakstura būtībā ir tāda pati kā pamata lietā aplūkojamā, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šādas vienošanās, ar kuru līgumslēdzējas valsts ražotājiem liedz izmantot citas līgumslēdzējas valsts ģeogrāfiskos apzīmējumus, tādējādi izmantojot reputāciju, kāda ir šo apzīmējumu raksturotajos reģionos vai vietās reģistrēto uzņēmumu precēm, mērķis ir nodrošināt godīgu konkurenci. Šādu mērķi var uzskatīt par tādu, kas ir nozīmīgs rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzībai EKL 30. panta izpratnē, ja vien attiecīgie apzīmējumi vai nu šīs vienošanās spēkā stāšanās brīdī, vai vēlāk nav ieguvuši sugas vārda raksturu izcelsmes dalībvalstī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Exportur, 37. punkts, un 1999. gada 4. marta spriedumu lietā C‑87/97 Consorzio per la tutela del formaggio Gorgonzola, Recueil, I‑1301. lpp., 20. punkts).

100    Kā izriet it īpaši no Divpusējās konvencijas 1., 2. un 6. panta, šāds mērķis veido pamatu ar attiecīgajiem divpusējiem nolīgumiem izveidotajai aizsardzības sistēmai.

101    Tādējādi, ja no iesniedzējtiesas pārbaudes izriet, ka saskaņā ar faktiskajiem apstākļiem un jēdzienu izpratni Čehijas Republikā ar apzīmējumu “Bud” apzīmē šīs valsts teritorijas reģionu vai vietu un ka tā aizsardzība tajā ir pamatota, ņemot vērā EKL 30. pantā paredzētos kritērijus, tas nav arī pret to, ka šī aizsardzība tiek paplašināta, attiecinot to uz [citas] dalībvalsts teritoriju, kā šajā gadījumā Austrijas Republiku (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Exportur, 38. punkts).

102    Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu, ciktāl tas attiecas uz EKL 28. un 30. pantu, ir jāatbild, ka šiem pantiem pretrunā nav tādas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta divpusēja līguma normas piemērošana, ar kuru vienkāršai un netiešai šīs trešās valsts ģeogrāfiskās izcelsmes norādei piešķir tādu aizsardzību attiecīgajā dalībvalstī, kura nav atkarīga no jebkāda sajaukšanas riska un kura ļauj kavēt importēt citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preci, ja vien aizsargātais apzīmējums vai nu šī līguma spēkā stāšanās brīdī, vai vēlāk nav ieguvis sugas vārda raksturu izcelsmes dalībvalstī (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Exportur, 39. punkts).

103    Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka EKL 28. pantam un Regulai Nr. 2081/92 pretrunā nav tādas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta divpusēja līguma normas piemērošana, ar kuru vienkāršai un netiešai šīs trešās valsts ģeogrāfiskās izcelsmes norādei piešķir tādu aizsardzību importētājā dalībvalstī, kura nav atkarīga no jebkāda sajaukšanas riska un kura ļauj kavēt importēt citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preci.

 Par otro jautājumu

104    Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai regulai Nr. 2081/92 vai EKL 28. pantam pretrunā ir tādas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta divpusēja līguma normas piemērošana, kas apzīmējumam, kurš šajā valstī ne tieši, ne netieši nenorāda uz preces ģeogrāfisko izcelsmi, piešķir tādu aizsardzību attiecīgajā dalībvalstī, kura nav atkarīga no jebkāda sajaukšanas riska un kura ļauj kavēt importēt citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preci.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

105    Budvar norāda, ka ar Divpusējo konvenciju apzīmējumam “Bud” piešķirtā aizsardzība ar EKL 28. pantu esot nesaderīga tikai tad, ja idejiskā asociācija starp aizsargāto apzīmējumu, kas reprezentē grozītu aizsargātās preces ražošanas vietas pilnu nosaukumu, no vienas puses, un ar šo apzīmējumu aizsargāto preci ar savu konkrētu nosaukumu, kā arī ražošanas vietu, no otras puses, ir pilnībā izslēgta gan attiecīgajā dalībvalstī, gan arī trešās valstīs. Ar Regulu Nr. 2081/92 šādas aizsardzības piemērošana esot saderīga pat tad, ja šāda idejiskā asociācija ir pilnībā izslēgta.

106    Ammersin un Vācijas valdība norāda, ka, ja apzīmējumu “Bud” izcelsmes valstī neuzskata nedz par noteiktas preces ģeogrāfisku apzīmējumu, nedz arī par vienkāršu vai netiešu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, šāda apzīmējuma aizsardzību nevarot pamatot saskaņā ar rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību EKL 30. panta izpratnē.

 Tiesas atbilde

107    Ja no iesniedzējtiesas veiktās pārbaudes izriet, ka atbilstoši faktiskajiem apstākļiem un jēdzienu izpratnei Čehijas Republikā apzīmējums “Bud” ne tieši, ne netieši neapzīmē nedz kādu reģionu, nedz arī kādu šīs valsts teritorijas vietu, tad rodas jautājums, vai šī apzīmējuma absolūta aizsardzība, kādu paredz Divpusējā konvencija un kas ir šķērslis preču brīvai apritei (skat. šī sprieduma 96. un 97. punktu), Kopienu tiesībās var būt pamatota, balstoties uz EKL 30. pantu vai citu pamatu.

108    Izdarot šādu pieņēmumu un neskarot iespējamo aizsardzību saistībā ar specifiskām tiesībām, tādām kā preču zīmju tiesības ar rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību EKL 30. panta izpratnē minēta apzīmējuma aizsardzību nevar pamatot (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Exportur, 37. punkts, un 1997. gada 7. maija spriedumu apvienotajās lietās no C‑321/94 līdz C‑324/94 Pistre u.c., Recueil, I‑2343. lpp., 53. pants).

109    Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai šāds šķērslis var būt pamatots saistībā ar primāriem vispārējo interešu iemesliem, tādiem kā komercdarījumu uzticamība un patērētāju aizsardzība.

110    Ja būtu noteikts, ka apzīmējums “Bud” neietver nekādu atsauci uz ar to apzīmēto preču ģeogrāfisko izcelsmi, tad būtu jākonstatē, ka ne no viena iesniedzējtiesas Tiesai norādītā apstākļa neizriet, ka ar šī apzīmējuma aizsardzību varētu izvairīties no tā, ka saimnieciskās darbības subjekti gūst nepamatotas priekšrocības vai ka saistībā ar kādu no minēto preču īpašībām patērētāji tiek vedināti kļūdīties.

111    Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka EKL 28. pantam pretrunā ir tādas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta divpusēja līguma normas piemērošana, kas apzīmējumam, kurš šajā valstī ne tieši, ne netieši nenorāda uz tā apzīmētās preces ģeogrāfisko izcelsmi, piešķir tādu aizsardzību importētājā dalībvalstī, kura nav atkarīga no jebkāda sajaukšanas riska un kura ļauj kavēt importēt citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preci.

 Par trešo un ceturto jautājumu

112    Ar trešo un ceturto jautājumu, kas ir izskatāmi kopīgi, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai EKL 307. panta pirmā daļa ir interpretējama tādējādi, ka tā dalībvalsts tiesai ļauj piemērot tādas starp šo dalībvalsti un trešo valsti noslēgtu divpusēju nolīgumu normas, kādas tiek apskatītas pamata lietā, kuras paredz šīs trešās valsts nosaukuma aizsardzību, pat ja šīs normas ir pretrunā EK līguma noteikumiem, tādēļ, ka runa ir par pienākumu, kas izriet no vienošanās, kura noslēgta pirms datuma, kad attiecīgā dalībvalsts pievienojusies Eiropas Savienībai, un vai ar minētā panta otro daļu šai valsts tiesai ir noteikts pienākums sniegt tādu minēto normu interpretāciju, kas būtu atbilstoša Kopienu tiesībām.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

113    Budvar norāda, ka Austrijas Republika Divpusējo konvenciju bija noslēgusi pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai 1995. gada 1. janvārī un ka federālā kanclera 1997. gadā, tas ir, pēc šīs pievienošanās, veiktajam paziņojumam jau atbilstoši tā redakcijai esot tikai deklaratīva vērtība. Budvar uzskata, ka Divpusējās konvencijas piemērošana esot nevis tikusi turpināta ar šo deklarāciju, bet gan pēc Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas sadalīšanās 1993. gada 1. janvārī tā esot palikusi spēkā atbilstoši starptautisko tiesību normām valstu pēctecības jomā.

114    Šādos apstākļos Budvar norāda, ka atbilstoši EKL 307. panta pirmajai daļai, kā to ir interpretējusi Tiesa, Austrijas Republika saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām un neatkarīgi no jebkādām Kopienu tiesību normām esot varējusi un tai pat esot vajadzējis veikt visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu Divpusējā konvencijā paredzēto apzīmējuma “Bud” aizsardzību.

115    Budvar uzskata, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka saistībā ar Divpusējā konvencijā paredzēto aizsardzību starp šo konvenciju un Kopienu tiesībām pastāvētu pretruna, Kopienu iestādes atbilstoši EKL 307. panta pirmajai daļai primāro un atvasināto Kopienu tiesību kopumu nevarot piemērot līdz brīdim, kad šī pretruna ir atrisināta, atbilstošā gadījumā, iespējams, atceļot Divpusējo konvenciju.

116    Atbilstoši Budvar viedoklim līdzekļi, kas ir piemēroti, lai novērstu iespējamas neatbilstības starp vienošanos, kura ir agrāka par dalībvalsts pievienošanos Eiropas Savienībai, un EK līgumu varot būt tikai starptautiskajās publiskajās tiesībās atļautie līdzekļi, tādi kā šīs vienošanās pārskatīšana vai Kopienu tiesībām atbilstoša interpretācija.

117    Divpusējo konvenciju pārskatīt neesot paredzēts. Turklāt no šīs konvencijas 7. panta 1. punkta, kas šajā sakarā esot pilnībā viennozīmīgs, izrietot, ka attiecīgajam apzīmējumam ar to piešķirtā aizsardzība nav atkarīga no sajaukšanas vai kļūdīšanās riska.

118    Ammersin norāda, ka EKL 307. panta pirmā daļa pamata lietā neesot piemērojama, jo Austrijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai datumā tai neesot bijis nekādu no Divpusējās konvencijas izrietošu pienākumu.

119    Pirms federālā kanclera paziņojuma, tostarp arī tās pievienošanās Eiropas Savienībai datumā, Austrijas Republikai neesot bijis nekādu attiecīgu starptautisko tiesību pienākumu. Turklāt valstu pēctecības jomā neesot nekādu starptautisko paražu tiesību, uz kurām pamatojoties attiecīgie starptautiskie nolīgumi pēc Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas sadalīšanās būtu palikuši spēkā.

120    Tādējādi no Divpusējās konvencijas izrietošos pienākumus Austrijas Republika attiecībā uz Čehijas Republiku esot uzņēmusies tikai ar federālā kanclera paziņojumu. Tādēļ, pretēji tā formulējumam, šis paziņojums esot konstitutīvās dabas.

121    Divpusējā konvencija dodot iespēju to interpretēt atbilstoši Kopienu tiesībām tādā ziņā, ka atbilstoši šai konvencijai apzīmējums “Bud” tiekot aizsargāts tikai pret faktisko sajaukšanas risku. Faktiski ar 7. panta 1. punktu nevis esot paredzēta absolūta aizsardzība, bet gan esot noteikts piemērot “tiesvedības vai administratīvos pasākumus, kuri [..] ir paredzēti, lai vērstos pret negodīgu konkurenci vai lai citādi apkarotu prettiesiskos nosaukumus”.

122    Ar Austrijas tiesībām un, precīzāk, to normām attiecībā uz negodīgu konkurenci visi aizlieguma pieteikumi saistībā ar apzīmējumiem esot pakļauti nosacījumam, ka tos izmanto veidā, kas rada sajaukšanas risku.

123    Turklāt Ammersin uzskata, ka pamata lietā esot piemērojams Divpusējās konvencijas 7. panta 2. punkts, jo apzīmējums “American Bud”, ko izmantojot kā reģistrētu preču zīmi, esot aizsargātā apzīmējuma grozīta forma šīs normas izpratnē. Salīdzinot ar aizsargāto apzīmējumu “Bud”, šai preču zīmei faktiski esot būtiskas atšķirības it īpaši attiecībā uz formu, kas tiek izmantota kā pudeļu etiķetes, un patērētāji to uztverot kā patstāvīgo preču zīmi.

124    Šajā sakarā Ammersin norāda, ka ar EKL 307. panta otro daļu tiekot precizēta EKL 10. pantā paredzētā norma, kura nosakot dalībvalstu vispārējo pienākumu rīkoties Kopienai labvēlīgā veidā. No judikatūras attiecībā uz šo pēdējo pantu it īpaši izrietot, ka, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesai, kurai ir lūgts tās interpretēt, šī interpretācija ir jāveic, cik iespējams, atbilstoši augstākā līmeņa Kopienu tiesību formulējumam un mērķim, lai sasniegtu EK līgumā noteikto rezultātu un tādējādi nodrošinātu atbilstību Regulai Nr. 2081/92 un EKL 28. pantam.

125    Austrijas valdība norāda, ka Austrijas Republika un Čehijas Republika esot pievienojušās dominējošajam viedoklim, ka valstīm ir saistoši to valstu noslēgti līgumi, kuru pēcteces tās ir. Kontinuitātes princips tādās situācijās, kāda ir pamata lietā, esot paredzēts Vīnes Konvencijas par valstu tiesību pēctecību starptautisku nolīgumu jomā 34. panta 1. punktā. Šo principu arī apstiprinot starptautiskās paražu tiesības. Pēc valsts – Čehijas Republikas priekšteces – sadalīšanās attiecīgo divpusējo nolīgumu spēkā esamība, tos piemērojot divpusējās attiecībās starp Austrijas Republiku un Čehijas Republiku, nekādā ziņā neesot tikusi ietekmēta.

126    Minētā valdība apgalvo, ka federālā kanclera paziņojumam tādējādi esot tikai tīri deklaratīva vērtība.

127    Turklāt Austrijas valdība atgādina, ka saskaņā ar 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta 1. punktu “līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim”.

128    Šī valdība uzskata, ka, ņemot vērā nozīmi, kāda attiecīgajām Divpusējās konvencijas normām ir piešķirama kopumā un atbilstoši tās objektam un mērķim, šīs normas nedodot pamatu interpretācijai, saskaņā ar kuru “Bud” kā vienkāršai vai netiešai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei būtu nevis absolūta aizsardzība, bet tikai aizsardzība pret sajaukšanas risku. Šāda interpretācija tātad esot no paša sākuma izslēgta.

129    Vācijas valdība uzskata, ka Divpusējā konvencijā esot iekļautas tiesības un pienākumi, kas attiecībā uz Austrijas Republiku bija radušies pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai. Atbilstoši EKL 307. panta pirmajai daļai Kopienu tiesības šādu konvenciju neietekmējot un tās piemērošana tādējādi, salīdzinot ar šīm tiesībām, esot primāra.

130    Arī apstāklis, ka trešā valsts, kura bija noslēgusi Divpusējo konvenciju, tas ir, Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika, vairs nepastāv, nevarot likt apšaubīt šo interpretāciju. Austrijas Republika tāpat kā Vācijas Federatīvā Republika un, ciktāl Vācijas valdībai ir zināms, citas dalībvalstis esot atzinusi starptautisko nolīgumu kodola nemainīgumu un tādējādi rīkojoties atbilstoši parastajai valstu praksei.

131    Minētā valdība uzskata, ka interpretācijai Kopienu tiesībām labvēlīgā veidā būtu jānotiek Divpusējās konvencijas grozījumu formā, par šo jautājumu vienojoties divpusējā līmenī un neveiksmes gadījumā šo konvenciju atceļot vai apturot. Tomēr pa šo laiku valsts tiesas esot tiesīgas attiecīgās tiesības aizsargāt, pat ja tās ir pretrunā Kopienas tiesībām. Šī valdība norāda, ka iesniedzējtiesa turklāt neesot norādījusi, vai minēto konvenciju var atcelt.

132    Francijas valdība norāda, ka no federālā kanclera paziņojuma izrietot, ka kopš 1993. gada 1. janvāra, tas ir, datuma, kas ir pirms Austrijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, attiecīgie divpusējie nolīgumi starp Austrijas Republiku un Čehijas Republiku ir bijuši spēkā bez pārtraukuma. Ar šo paziņojumu esot ticis nevis nolemts Divpusējo konvenciju saglabāt spēkā, sākot no 1997. gada, bet gan vienīgi izdarīt par to atzīmi un informēt privātpersonas. Tādējādi šie nolīgumi esot pirms Austrijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai noslēgti starptautiski akti, kuriem esot piemērojams EKL 307. pants.

133    Turklāt no Tiesas judikatūras izrietot, ka atbilstoši starptautisku tiesību principiem agrāka starptautiskā vienošanās – šajā gadījumā Divpusējā konvencija –, ja ar to attiecīgai dalībvalstij ir noteikti pienākumi, kuru izpildi trešā valsts – šīs konvencijas dalībniece – vēl var pieprasīt, varot būt prioritāra pār Kopienu normām – šajā gadījumā EKL 28. pantu un Regulas Nr. 2081/92 attiecīgām normām.

134    Minētā valdība uzskata, ka no šīs judikatūras izrietot, ka šādas vienošanās piemērojamība ir jāpārbauda valsts tiesai, kurai esot arī jāidentificē attiecīgie pienākumi, lai noteiktu, kādā mērā tie ir pretrunā EKL 28. pantam vai Regulai Nr. 2081/92.

135    Francijas valdība norāda, ka iesniedzējtiesas piedāvātās interpretācijas rezultātā pamata lietā tiktu pārkāpta Divpusējās konvencija un tādējādi tā neesot starptautiskajās tiesībās atļauts līdzeklis, lai atrisinātu minētās konvencijas un Kopienu tiesību nesaderību EKL 307. panta otrās daļas, kā to ir interpretējusi Tiesa, izpratnē.

136    Minētā valdība uzskata, ka no Divpusējās konvencijas 7. panta 1. punkta formulējuma, kas esot pavisam viennozīmīgs, izrietot, ka no paša sākuma esot izslēgts šo normu interpretēt tādējādi, ka apzīmējums “Bud” kā vienkārša un netieša ģeogrāfiskās izcelsmes norāde būtu aizsargāts tikai pret sajaukšanas risku un tādējādi tam nebūtu absolūtas aizsardzības. Ņemot vērā interpretācijas atbilstoši Kopienu tiesībām prasību, šāda interpretācija neesot izmantojama.

137    Komisija norāda, ka Divpusējai konvencijai esot piemērojams EKL 307. pants, jo tā ietekmējot EK līguma piemērošanu un šo konvenciju Austrijas Republika ar trešo valsti esot noslēgusi labu laiku pirms šīs dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai.

138    Tomēr tas radot jautājumu, vai EKL 307. panta pirmā daļa konvencijai ir piemērojama arī tad, ja, kā tas esot pamata lietā, attiecībā pret trešo valsti, kas ir sākotnējās trešās valsts pēctece, šī konvencija tika saglabāta spēkā ar deklarāciju, ko dalībvalsts iestādes veikušas pēc tās pievienošanās [Eiropas Savienībai].

139    Šis jautājums rada arī jautājumu, vai attiecīgā deklarācija ir konstitutīvas dabas.

140    Komisija norāda, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām federālā kanclera paziņojumam esot tikai deklaratīvs spēks, jo līgums paliekot spēkā tad, ja līgumslēdzējpušu rīcība ļauj secināt par to piekrišanu šī līguma turpināšanai.

141    Runa esot par faktisko jautājumu, kura vērtējums esot iesniedzējtiesas kompetencē. Komisija norāda, ka nevienā no lietā esošajiem dokumentiem neesot norādīts, ka līgumslēdzējpuses nebūtu gribējušas paturēt attiecīgos divpusējos nolīgumus spēkā.

142    Komisija secina, ka EKL 307. panta pirmā daļa pamata lietā esot piemērojama un ka attiecīgi Divpusējās konvencijas radītās tiesības un pienākumus EK līgums neietekmējot.

 Tiesas atbilde

143    Uz šo jautājumu ir jāatbild, jo no atbildes, kas tikusi sniegta uz otro jautājumu, izriet, ka, pieņemot, ka apzīmējumu “Bud” nevar uzskatīt par tādu, kas tieši vai netieši norāda uz ar to apzīmētās preces ģeogrāfisko izcelsmi, aizsardzība, ko minētajam apzīmējumam piešķir attiecīgie divpusējie nolīgumi, ir pretrunā EKL 28. pantam.

144    No EKL 307. panta pirmās daļas izriet, ka līguma normas neietekmē tiesības un pienākumus, kas izriet no vienošanās, kuru pirms dalībvalsts pievienošanās datuma tā ir noslēgusi ar trešo valsti.

145    Šīs normas mērķis ir atbilstoši starptautisko tiesību principiem precizēt, ka EK līguma piemērošana neietekmē attiecīgās dalībvalsts saistības ievērot no iepriekš noslēgtas vienošanās izrietošās trešās valsts tiesības un pildīt attiecīgus pienākumus (skat. it īpaši 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑84/98 Komisija/Portugāle, Recueil, I‑5215. lpp., 53. punkts).

146    Tādējādi, lai noteiktu, vai iepriekšēja starptautiska vienošanās attiecībā pret Kopienu tiesību normu var būt prioritāra, ir svarīgi pārbaudīt, vai ar šo vienošanos attiecīgajai dalībvalstij ir noteikti pienākumi, kuru izpildi vēl var prasīt trešā valsts – vienošanās dalībniece (šajā sakarā skat. it īpaši 1998. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑364/95 un C‑365/95 T. Port, Recueil, I‑1023. lpp., 60. punkts).

147    Šajā lietā ir noteikts, ka apzīmējuma “Bud” aizsardzību paredz attiecīgie divpusējie nolīgumi, kas starp Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku un Austrijas Republiku tika noslēgti ilgu laiku pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai.

148    Šķiet, ka no attiecīgajiem divpusējiem nolīgumiem, it īpaši no Divpusējās konvencijas 7. panta 1. punkta, izriet, ka Austrijas Republikai tajos ir noteikti pienākumi, kuru izpildi varēja prasīt Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika.

149    Tomēr rodas jautājums, vai no minētajiem nolīgumiem Čehijas Republikai var izrietēt tiesības, kuru izpildi no Austrijas Republikas tā vēl var prasīt.

150    Ir jāatgādina, ka pēc tās sadalīšanās 1993. gada 1. janvārī Čehijas un Slovākijas Federatīvā Republika, kas pati bija aizstājusi Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku, vairs neeksistē un ka attiecīgās tās teritorijas daļas ir pārņēmušas divas jaunas, neatkarīgas valstis, tas ir, Čehijas Republika un Slovākijas Republika.

151    Tādējādi ir jāizskata jautājums, vai šādas valstu pēctecības kontekstā attiecīgie Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas noslēgtie divpusējie nolīgumi pēc Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas sadalīšanas ir palikuši spēkā, it īpaši pievēršoties pamata lietā izskatāmajām tiesībām, kuras no minētajiem aktiem izriet par labu Čehijas Republikai, kas ir iemesls tam, ka šīs tiesības un atbilstošie Austrijas Republikai noteiktie pienākumi pēc minētās sadalīšanas ir palikuši spēkā un tādējādi jau bijuši spēkā Austrijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai datumā.

152    Ir noteikts, ka minētās sadalīšanās datumā pastāvēja plaši atzītā starptautiskā prakse, kas ir balstīta uz nolīgumu kontinuitāti. No šīs prakses izriet, ka tiktāl, ciktāl viena no divpusēja līguma pusēm nav izteikusi savu gribu to pārskatīt vai atcelt, tiek atzīts, ka attiecībā uz valstīm, kas ir sadalītas valsts pēcteces, šis līgums principā paliek spēkā.

153    Šķiet, ka vismaz attiecībā uz valsts pilnīgas sadalīšanas specifisko gadījumu un neskarot iespēju līgumus atcelt vai pārskatīt, šādā veidā izprasts nolīgumu kontinuitātes princips ir pamatprincips, kas attiecīgās sadalīšanās datumā bija plaši atzīts.

154    Katrā ziņā un bez vajadzības Tiesai spriest par jautājumu, vai Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas sadalīšanās datumā šis nolīgumu kontinuitātes princips bija starptautisko paražu tiesību princips, nav apstrīdams, ka šī principa piemērošana starptautiskajā līgumtiesību praksē šajā datumā bija pilnībā atbilstoša starptautiskajām tiesībām.

155    Šajos apstākļos ir jāpārbauda, vai gan Austrijas Republika, gan arī Čehijas Republika šo nolīgumu kontinuitātes principu attiecīgajiem divpusējiem nolīgumiem faktiski vēlējās piemērot un vai ir norādes, kuras parāda to šajā sakarā izteikto nodomu un kuras attiecas uz laikposmu starp minētās sadalīšanās datumu un Austrijas Republikas pievienošanās Eiropas savienībai.

156    Kā tas izriet it īpaši no 1992. gada 17. decembra Čehijas Valsts Padomes rezolūcijas un Konstitucionālā likuma Nr. 4/1993 5. panta (skat. šī sprieduma 25. un 26. punktu), Čehijas Republika nolīgumu automātiskās kontinuitātes principu ir tieši atzinusi.

157    Runājot par Austrijas Republikas nostāju, šķiet, ka šī valsts tradicionāli ir balstījusies uz “tabula rasa” principu, saskaņā ar kuru, izņemot teritoriālā rakstura nolīgumus vai gadījumā, ja notikusi vienošanās par pretējo, jaunas valsts pēctecība līgumslēdzējas valsts vietā nozīmē, ka šīs pēdējās noslēgtie nolīgumi automātiski nav spēkā.

158    Tomēr rodas jautājums, vai tādā valstu pēctecības situācijā, kas izriet no agrākās valsts pilnīgas sadalīšanās, un saistībā it īpaši ar attiecīgajiem divpusējiem nolīgumiem Austrijas Republika ir vēlējusies piemērot iepriekšējā punktā norādīto principu.

159    Šajā sakarā, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 141. un 142. punktā, šķiet, ka gan no Austrijas tiesu judikatūras, gan arī no apstākļa, ka attiecībā it īpaši uz Čehijas Republiku Austrijas Republika, bet gan tikai attiecībā uz nākotni, ir atcēlusi dažus ar Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku noslēgtos līgumus, izriet, ka minētās dalībvalsts rīcība, tostarp laikposmā starp Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas sadalīšanos un Austrijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai, ietver norādes, kas parāda, ka no “tabula rasa” principa piemērošanas tika izdarīta atkāpe.

160    Šķiet, ka attiecībā uz valstīm, kas radušās Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas vietā, Austrijas prakse ir balstīta uz pragmatiskiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem divpusēji nolīgumi, ja viena vai otra līgumslēdzējpuse tos nav atcēlusi, paliek piemērojami. Šāda prakse izraisa rezultātus, kas ir ļoti tuvi tiem, kuri izriet no nolīgumu kontinuitātes principa piemērošanas.

161    Šajā sakarā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai kādā brīdī starp Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas sadalīšanos 1993. gada 1. janvārī un federālā kanclera 1997. gadā sniegto paziņojumu Austrijas Republika ir paudusi nodomu attiecīgos divpusējos nolīgumus pārskatīt vai atcelt.

162    Šim apstāklim, ja tas tiktu konstatēts, būtu īpaša nozīme, jo, kā ir norādīts šī sprieduma 156. punktā, Čehijas Republika, atdaloties no valsts, kuras pēctece tā ir, ir skaidri izteikusi viedokli, saskaņā ar kuru ar šo valsti noslēgtie nolīgumi paliek spēkā. Tādējādi Čehijas Republika ir tieši atstājusi sev tiesības pret Austrijas Republiku izmantot tiesības, kuras tai kā valstij pēctecei izriet no attiecīgajiem divpusējiem nolīgumiem.

163    Šī apstākļa nozīmi apstiprina arī EKL 307. panta pirmās daļas mērķis, kas ir vērsts uz to, lai dalībvalstij ļautu ņemt vērā tiesības, kuras trešās valstis tādos gadījumos kā tas, kas tiek izskatīta pamata lietā, var izmantot, pamatojoties uz pirms minētās valsts pievienošanās Eiropas Savienībai noslēgtu vienošanos (skat. šī sprieduma 145. punktu).

164    Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamata lietā gan Austrijas Republika, gan arī Čehijas Republika attiecīgajiem divpusējiem nolīgumiem faktiski vēlējās piemērot nolīgumu kontinuitātes principu.

165    Attiecībā uz Austrijas Republiku vēl ir jāprecizē, ka a priori nevar izslēgt, ka šajā sakarā izteikto gribas deklarāciju, lai gan tā tikusi pausta ar zināmu nokavēšanos, tas ir, tikai 1997. gadā, tomēr var ņemt vērā, lai galīgi noteiktu šīs dalībvalsts nodomu akceptēt Čehijas Republiku kā attiecīgo divpusējo nolīgumu līgumslēdzējpusi un lai uzskatītu, ka šajā lietā to piemērošana ietilpst EKL 307. panta pirmās daļas piemērošanas jomā.

166    Gadījumā, ja kādā brīdī pirms federālā kanclera paziņojuma Austrijas Republika jau būtu skaidri izteikusi savu gribu par pretējo, situācija būtu citāda.

167    Ja, iesniedzējtiesai veicot pārbaudi, it īpaši ņemot vērā šajā spriedumā sniegtās norādes, tā secinātu, ka Austrijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai brīdī šī dalībvalsts attiecībā pret Čehijas Republiku bija saistīta ar attiecīgajiem divpusējiem nolīgumiem, no tā izrietētu, ka minētos nolīgumus var uzskatīt par aktiem, kas ir noslēgti pirms šīs pievienošanās EKL 307. panta pirmās daļas izpratnē.

168    Ir jāpiebilst, ka [EKL 307. panta] otrajā daļā ir noteikts dalībvalstu pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu nesaderības, kas konstatētas starp vienošanos, kura noslēgta pirms šo dalībvalstu pievienošanās, un EK līgumu.

169    No tā izriet, ka iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai no iespējamas nesaderības starp EK līgumu un Divpusējo konvenciju var izvairīties, to interpretējot, ciktāl tas ir iespējams un ievērojot starptautiskās tiesības, atbilstoši Kopienu tiesībām.

170    Ja pirms dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai noslēgtas vienošanās interpretācijas atbilstoši Kopienu tiesībām pieeja izrādās neīstenojama, šai valstij, tā kā tai tomēr ir pienākums novērst nesaderības starp agrāko vienošanos un EK līgumu, atbilstoši EKL 307. pantam ir tiesības veikt nepieciešamus pasākumus. Ja šī dalībvalsts saskaras ar grūtībām, kas vienošanās grozījumu padara neiespējamu, nevar izslēgt, ka tai šis nolīgums ir jāizbeidz (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 58. punkts),

171    Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka Divpusējās konvencijas 16. panta 3. punktā ir noteikts, ka abas līgumslēdzējpuses var, ievērojot viena gada paziņošanas termiņu, rakstveidā un diplomātiskā ceļā šo konvenciju izbeigt.

172    Uzskatot, ka viens no EKL 307. panta otrajā daļā paredzētajiem pasākumiem ļaus novērst iespējamās pretrunas starp vienošanos, kas noslēgta pirms attiecīgas dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai, un EK līgumu, minētā panta pirmā daļa atļauj šai dalībvalstij turpināt piemērot šādu vienošanos, ciktāl tā ietver pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

173    Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka EKL 307. panta pirmā daļa ir interpretējama tādējādi, ka ar to dalībvalsts tiesai, ar nosacījumu, ka tā veic pārbaudes, it īpaši ņemot vērā šajā spriedumā norādītos apstākļus, ir ļauts piemērot tādas starp šo dalībvalsti un trešo valsti noslēgtu divpusēju līgumu normas, kādas tiek apskatītas pamata lietā, kuras paredz šīs trešās valsts apzīmējuma aizsardzību, pat ja šīs normas ir pretrunā EK līguma normām, tādēļ, ka tas attiecas uz pienākumu, kas izriet no vienošanās, kura noslēgta pirms datuma, kad attiecīgā dalībvalsts pievienojusies Eiropas Savienībai. Uzskatot, ka viens no EKL 307. panta otrajā daļā paredzētajiem pasākumiem ļaus novērst iespējamās pretrunas starp vienošanos, kas noslēgta pirms šādas pievienošanās, un minēto līgumu, minētā panta pirmā daļa atļauj šai dalībvalstij turpināt piemērot šādu vienošanos, ciktāl tā ietver pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

 Par tiesāšanās izdevumiem

174    Austrijas, Vācijas un Francijas valdību, kā arī Komisijas, kas ir iesniegušas apsvērumus Tiesai, tiesāšanās izdevumi nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Handelsgericht Wien ar 2001. gada 26. februāra rīkojumu, nospriež:

1)      EKL 28. pantam un Padomes 1992. gada 14. jūlija Regulai (EEK) Nr. 2081/92 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1997. gada 17. marta Regulu (EK) Nr. 535/97, pretrunā nav tādas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta divpusēja līguma normas piemērošana, ar kuru vienkāršai un netiešai šīs trešās valsts ģeogrāfiskās izcelsmes norādei piešķir tādu aizsardzību importētājā dalībvalstī, kura nav atkarīga no jebkāda sajaukšanas riska un kura ļauj kavēt importēt citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preci;

2)      EKL 28. pantam pretrunā ir tādas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta divpusēja līguma normas piemērošana, kas apzīmējumam, kurš šajā valstī ne tieši, ne netieši nenorāda uz tā apzīmētās preces ģeogrāfisko izcelsmi, piešķir tādu aizsardzību importētājā dalībvalstī, kura nav atkarīga no jebkāda sajaukšanas riska un kura ļauj kavēt importēt citā dalībvalstī likumīgi tirgotu preci;

3)      EKL 307. panta pirmā daļa ir interpretējama tādējādi, ka ar to dalībvalsts tiesai, ar nosacījumu, ka tā veic pārbaudes, it īpaši ņemot vērā šajā spriedumā norādītos apstākļus, ir ļauts piemērot tādas starp šo dalībvalsti un trešo valsti noslēgtu divpusēju līgumu normas, kādas tiek apskatītas pamata lietā, kuras paredz šīs trešās valsts apzīmējuma aizsardzību, pat ja šīs normas ir pretrunā EK līguma normām, tādēļ, ka tas attiecas uz pienākumu, kas izriet no vienošanās, kura noslēgta pirms datuma, kad attiecīgā dalībvalsts pievienojusies Eiropas Savienībai. Uzskatot, ka viens no EKL 307. panta otrajā daļā paredzētajiem pasākumiem ļaus novērst iespējamās pretrunas starp vienošanos, kas noslēgta pirms šādas pievienošanās, un minēto līgumu, minētā panta pirmā daļa atļauj šai dalībvalstij turpināt piemērot šādu vienošanos, ciktāl tā ietver pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

Skouris

Jann

Timmermans

Gulmann

Cunha Rodrigues

Edward

La Pergola

Puissochet

Schintgen

Colneric

von Bahr

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 18. novembrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

V. Skouris

---

* Tiesvedības valoda – vācu.