TIESAS SPRIEDUMS

2001. gada 13. decembrī (*)

Vide – Atkritumi – Regula (EEK) Nr. 259/93 par atkritumu pārvadājumiem – Nosacījumi, kas pamato aizliegumus vai ierobežojumus atkritumu eksportam – Valsts tiesiskais regulējums, kas paredz pienākumu piedāvāt atkritumus licencētai organizācijai

Lieta C‑324/99

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Vācija) nolūkā saņemt lietā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

DaimlerChrysler AG

un

Land Baden‑Württemberg

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 1. februāra Regulu (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (OV L 30, 1. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez      Iglesias], palātas priekšsēdētāja N. Kolnerika [N. Colneric], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola] (referents), L. Sevons [L. Sevón], M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen], V. Skouris [V. Skouris], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans],

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        DaimlerChrysler AG vārdā – L. Gīsberts [L. Giesberts], Rechtsanwalt,

–        Land Baden‑Württemberg vārdā – K. Veidemans [C. Weidemann], Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un B. Mutelzē‑Šēna [B. Muttelsee‑Schön], pārstāvji,

–        Dānijas valdības vārdā – J. Molde [J. Molde], pārstāvis,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. A. Fīrstrā [M. A. Fierstra], pārstāvis,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Štiksa‑Hakla [C. Stix‑Hackl], pārstāve,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. E. Kolinzs [J. E. Collins], pārstāvis, kam palīdz D. Vaijats [D. Wyatt], QC,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – G. Curhauzens [G. zur Hausen], pārstāvis,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2001. gada 27. martā sniedza DaimlerChrysler AG, Land Baden‑Württemberg, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 20. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1999. gada 24. jūnija spriedumu, kas Tiesā iesniegts 30. augustā, Bundesverwaltungsgericht (Federālā Administratīvā tiesa) atbilstoši EKL 234. pantam uzdeva četrus prejudiciālos jautājumus par Padomes 1993. gada 1. februāra Regulas (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (OV L 30, 1. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) interpretāciju.

2        Šie jautājumi tika uzdoti saistībā ar tiesvedību starp DaimlerChrysler AG (turpmāk tekstā – “DaimlerChrysler”) un Land Baden‑Württemberg [Bādenes‑Virtembergas federālā zeme] par šīs Federālās zemes valdības un Vides un Transporta ministrijas dekrēta, kurā ir paredzēts pienākums noteikta veida apglabāšanai paredzētus atkritumus piedāvāt licencētai organizācijai, likumību.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), kas grozīta atbilstoši Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvai 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva”), ir paredzēts saskaņot valstu tiesību aktus atkritumu apglabāšanas jomā.

4        Ar Direktīvas 3., 4. un 5. pantu tiek noteikti šādi mērķi: vispirms novērst, samazināt, reģenerēt un izmantot atkritumus; tālāk cilvēka veselības un vides aizsardzība atkritumu apstrādē gan apglabāšanas, gan reģenerācijas nolūkam un visbeidzot integrētas atkritumu apglabāšanas tīkla izveidošana Kopienu līmenī un, ja iespējams, valstu līmenī.

5        Tādējādi Direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, sadarbojoties ar citām dalībvalstīm, ja tas ir vajadzīgs vai ieteicams, lai nodrošinātu integrētu un pietiekamu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu, ņemot vērā labākās pieejamās tehnoloģijas, kurām nav nesamērīgi augstas izmaksas. Tīklam jānodrošina iespēja Kopienai kā tādai kļūt saimnieciski patstāvīgai atkritumu apglabāšanas ziņā un dalībvalstīm – individuāla virzība uz minēto mērķi, ņemot vērā ģeogrāfiskos apstākļus un speciālu iekārtu vajadzību atsevišķiem atkritumu veidiem.

2. [Turklāt 1. punktā norādītajam] tīklam jānodrošina iespēja apglabāt atkritumus tuvākajās piemērotajās atkritumu apglabāšanas iekārtās, izmantojot piemērotākās metodes un tehnoloģijas, lai nodrošinātu augsta līmeņa vides un cilvēka veselības aizsardzību.”

6        Ar regulu tostarp izveido uzraudzību un kontroli atkritumu pārvadājumiem starp dalībvalstīm.

7        Regulas II sadaļā ar nosaukumu “Atkritumu pārvadājumi starp dalībvalstīm” ir ietverta A nodaļa par apglabāšanai paredzēto atkritumu pārvadāšanai piemērojamo procedūru.

8        Atbilstoši regulas 4. panta 2. punkta c) apakšpunktam, kas ietilpst augšminētajā A nodaļā, iebildumiem un nosacījumiem, kurus var izvirzīt galamērķa, nosūtītāja un tranzīta kompetentās iestādes attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem atbilstoši a) un b) apakšpunktiem, ir jāpamatojas uz šī panta 3. punktu.

9        Regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktā ir paredzēts:

“a) i) Lai ieviestu tuvākās vietas izvēles principu, prioritātes piešķiršanu pārstrādei un pašpietiekamību atkritumu apglabāšanā un pārstrādē Kopienas un dalībvalstu līmenī atbilstoši Direktīvas 75/442/EEK noteikumiem, dalībvalstis var veikt pasākumus saskaņā ar Līgumu, lai pilnīgi vai daļēji aizliegtu vai sistemātiski iebilstu pret atkritumu pārvadājumiem. Par šādiem pasākumiem nekavējoties tiek paziņots Komisijai, kas par to informē pārējās dalībvalstis.”

 Valsts tiesiskais regulējums

10      Likuma par atkritumu samazināšanu to rašanās vietā un apsaimniekošanu, un piesārņoto vietu apstrādi Land de Bade‑Wurtemberg (“Landesabfallgesetz”) (turpmāk tekstā – “LAbfG”) 9. panta 1. punkta pirmajā teikumā 1996. gada 15. oktobra versijā (GBl, 617. lpp.), kas pēdējo reizi grozīta ar 1998. gada 16. jūlija likuma 4. pantu (GBl, 422. lpp.), ir paredzēts, ka Federālās zemes iestādes kopā ar atkritumu ražotājiem un turētājiem izveido apglabāšanai paredzēto atkritumu, kam vajadzīga īpaša uzraudzība, apstrādes centrus.

11      Ar LAbfG 9. panta 2. punkta otro teikumu Federālās zemes valdība ir pilnvarota ar noteikumu palīdzību noteikt, ka apglabāšanai paredzēto atkritumu, kam vajadzīga īpaša uzraudzība, ražotājiem un turētājiem tos ir jāpiedāvā atbildīgajiem par apstrādes centriem vai arī saskaņā ar LAbfG 28. bis panta 1. punktu izveidoto Īpašo atkritumu aģentūrai.

12      Atbilstoši LAbfG 9. panta 2. punkta trešajam teikumam atkritumus, kurus nevar pieņemt apstrādes centros, nosūta uz atkritumu apstrādes iekārtām pēc atkritumu ražotāja vai turētāja priekšlikuma.

13      1996. gada 12. septembra Land de Bade‑Wurttemberg valdības un Vides un Transporta ministrijas dekrēts par apglabāšanai paredzēto noteikta veida atkritumu, kam vajadzīga īpaša uzraudzība, apsaimniekošanu un Īpašo atkritumu aģentūru (GBl, 586. lpp.), kas grozīts ar 1998. gada 26. janvāra dekrētu (GBl, 73. lpp.) (turpmāk tekstā – “dekrēts”), tika pieņemts uz LAbfG 9. panta 2. punkta otrā teikuma pamata.

14      Atbilstoši dekrēta 1. panta 1. punktam atbildīgā struktūra par apglabāšanai paredzēto atkritumu, kam vajadzīga īpaša uzraudzība, apstrādes centriem ir sabiedrība Sonderabfallentsorgung Baden‑Württemberg GmbH (turpmāk tekstā – “sabiedrība SBW”), kas izveidota 1973. gadā un kuras daļu lielākais īpašnieks ir Land de Bade‑Wurtemberg.

15      Atbilstoši dekrēta 1. panta 2. punktam apstrādes centri uzglabājamajiem atkritumiem ir īpašā atkritumu glabātuve Billigheim (Vācija), bet sadedzināmajiem atkritumiem – sabiedrībai Abfall‑Verwertungsgesellschaft mbH (turpmāk tekstā – “sabiedrība AVG”), kas reģistrēta Hamburgā (Vācija), piederošā atkritumu dedzinātava “spēkā esošo piegādes pienākumu ietvaros”.

16      Saskaņā ar dekrēta 3. panta 1. punkta pirmo teikumu apglabāšanai paredzēto atkritumu, kam vajadzīga īpaša uzraudzība un kas radīti Land de Bade‑-Wurtemberg vai ir tur apstrādājami, uzglabājami vai uzkrājami, ražotājiem un turētājiem ir jāpiedāvā šie atkritumi Īpašo atkritumu aģentūrai, kas tos nosūta uz apstrādes centru atbilstošo dekrēta 4. panta 1. punkta noteikumiem. Dekrēta 3. panta 1. punkta otrajā teikumā tomēr ir paredzēti šī pienākuma izņēmumi, it īpaši attiecībā uz mazāku atkritumu daudzumu par noteikto līmeņi vai gadījumiem, kad atkritumi zināmos apstākļos tiek apglabāti atkritumu ražotāju vai turētāju iekārtās.

17      Dekrēta 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Īpašo atkritumu aģentūra nosūta tai piedāvātos atkritumus sabiedrībai SBW Sonderabfallentsorgung Baden‑Württemberg GmbH, lai tie tiktu apstrādāti apstrādes iekārtās atbilstoši 1. panta 2. punktam gadījumos, kad tie ir atkritumi, kurus var apstrādāt šajās iekārtās. Attiecībā uz sabiedrībai Abfall‑Verwertungsgesellschaft mbH Hamburgā piederošo īpašo sadedzināšanas centru ir jāievēro pienākums tam piegādāt 20 000 tonnas gadā. Tā nosūta tai piegādātos atkritumus uz apstrādes iekārtām atbilstoši pirmajam teikumam.”

18      Atbilstoši dekrēta 4. panta 3. punktam piedāvātos atkritumus, kas nav nosūtīti uz kādu no diviem šī sprieduma 15. punktā minētajiem centriem, Īpašo atkritumu aģentūra nosūta organizācijai, ko tai ierosina atkritumu ražotājs vai turētājs, ja tā atkritumus var apstrādāt atbilstoši Vācijas tiesību aktiem par vides aizsardzību.

19      Dekrēta 1. panta 2. punktā un 4. panta 1. punktā minētais piegādes pienākums, kas attiecas uz 20 000 tonnu gadā apjomu īpašajam sadedzināšanas centram Hamburgā, ir radies no 1994. gada 5. maija vienošanās starp sabiedrībām SBW un AVG (turpmāk tekstā – “vienošanās”).

20      Atbilstoši šīs vienošanās, kas noslēgta uz 15 gadiem, preambulai, Land de Hambourg nodod Land de Bade‑Wurtemberg izmantošanā daļu no savām sadedzināšanas jaudām, lai apstrādātu sabiedrības SBW piedāvātos īpašos atkritumus par DEM 1 200 par tonnu sadedzināto atkritumu. Sadedzināšana tiek veikta sabiedrības AVG atkritumu dedzinātavā.

21      Vienošanās ļauj sabiedrībai SBW veikt piegādes sabiedrībai AVG maksimums 30 000 tonnu gadā. Sabiedrība SBW turklāt apņemas nosūtīt sabiedrībai AVG minimālo apjomu 20 000 tonnu gadā un samaksāt šī apjoma apstrādei atbilstošo summu pat tādā gadījumā, ja faktiski piegādātais apjoms būtu mazāks par norādīto apjomu. Lai apdrošinātu sabiedrības SBW iespējamos zaudējumus, Land de Bade‑Wurtemberg ir jānodrošina garantija 180 miljonu DEM apmērā.

 Pamata tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

22      DaimlerChrysler apstrīdēja dekrēta likumību un lūdza Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg (Bādenes‑Virtembergas Administratīvā tiesa) (Vācija) tā atcelšanu prasībā, kas celta 1996. gada 4. decembrī.

23      DaimlerChrysler uzskatīja, ka ar pienākumu piedāvāt atkritumus īpašajam sadedzināšanas centram Hamburgā tai ir nodarīts kaitējums, jo neļauj DaimlerChrysler rūpnīcām Land de Bade‑Wurtemberg to radītos atkritumus sadedzināt par zemāku cenu ārvalstīs, it īpaši Beļģijā. Atkritumu transportēšana līdz iekārtām Hamburgā, kas caurmērā ir attālumā starp 600 un 800 km, gadā tai radot papildu izmaksas 2,2 miljonu DEM apmērā.

24      Savas prasības pamatojumam DaimlerChrysler tostarp norāda, ka dekrētā paredzētais pienākums piedāvāt atkritumus sabiedrības AVG sadedzināšanas centram rada ar EK līguma 34. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 29. pants) aizliegto eksporta kvantitatīvo ierobežojumu un ir neatbilstošs Direktīvas un regulas normām.

25      Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg nosprieda, ka prasība atcelt tiesību aktu ir nepamatota, un to noraidīja ar 1997. gada 24. novembra spriedumu. Ar 1998. gada 14. maija lēmumu pēc DaimlerChrysler apelācijas sūdzības Bundesverwaltungsgericht atļāva tai celt sprieduma “pārskatīšanas” (Revision) prasību.

26      Spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ Bundesverwaltungsgericht nosprieda, ka dekrēts nav neatbilstošs valsts tiesību normām. Attiecībā uz dekrēta saderību ar Kopienu tiesībām tā konstatēja, ka pienākuma radīšana apglabāšanai paredzēto atkritumu ražotājiem vai turētājiem tos piedāvāt Īpašo atkritumu aģentūrai ir uzskatāma par pasākumu, ar ko aizliedz atkritumu eksportu, kas ir atbilstošs regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktam.

27      Tomēr, tā kā joprojām saglabājās šaubas par dekrēta citu aspektu saderību ar Kopienu tiesībām, Bundesverwaltungsgericht apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Gadījumā, kad pastāv vispārējs aizliegums eksportēt apglabāšanai paredzētus atkritumus, kam vajadzīga īpaša uzraudzība, ko pamato ar tuvākās vietas izvēles principu, prioritātes piešķiršanu pārstrādei un pašpietiekamību, vai Regulas Nr. 259/93 (EEK) 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktā lietotais formulējums “saskaņā ar Līgumu” nozīmē to, ka turklāt ir jāpārbauda, vai eksporta aizliegums ir atbilstošs Eiropas Savienības primārajiem tiesību aktiem un it īpaši nepārkāpj Līguma 28. un sekojošajos pantos noteikto tirdzniecības kvantitatīvo ierobežojumu starp dalībvalstīm aizliegumu?

2)      Apstiprinošas atbildes gadījumā, ja eksporta aizliegums attiecas tikai uz ierobežotu apjomu un tas paredzēts likumā, vai pārbaudi par atbilstību Kopienu tiesību aktiem var veikt, vadoties tikai no pašiem tiesību aktiem, vai arī atbilstība Kopienu tiesību aktiem ir jāpārbauda katrā konkrētajā gadījumā, kad paredzēto eksportu aizliedz ar piemērojamajiem tiesību aktiem? Šajā kontekstā – vai uz 15 gadu periodu var likumīgi “noteikt” šo atkritumu eksporta aizliegumu, uzliekot pienākumu piedāvāt apglabāšanai paredzētus atkritumus, kam vajadzīga īpaša uzraudzība, valsts teritorijā izveidotam apstrādes centram, ja šī pienākuma noteikšanas laikā iecerētā atkritumu apstrādes drošība varēja tikt sasniegta tikai ar līguma uz šādu pašu termiņu noslēgšanu ar šī centra apsaimniekotāju?

3)      Vai Regulas Nr. 259/93 (EEK) 4. panta 3. punktā ir ļauts dalībvalstīm pieņemt tiesību aktus, kas saistībā ar pienākumu apglabāšanai paredzētus atkritumus, kam vajadzīga īpaša uzraudzība, piedāvāt licencētam centram pārvadājumus uz citām dalībvalstīm pakļauj nosacījumam, ka paredzētā apglabāšana atbilst nosūtītājas valsts kritērijiem vides aizsardzības jomā?

4)      Vai Regulas Nr. 259/93 (EEK) 3. un turpmākajos pantos nav pieļauts tas, ka dalībvalsts pirms paziņojuma procedūras piemēro savu pašas procedūru attiecībā uz atkritumu piedāvājumu un izlietošanu, kas piemērojama apglabāšanai paredzētu atkritumu, kam vajadzīga īpaša uzraudzība, paredzētajam transportam?”

28      Sākotnēji ir jāuzsver, kā to pamatoti norādīja Komisija, ka, kaut arī valsts tiesa savos jautājumos atsaucas uz atkritumu, “kam vajadzīga īpaša uzraudzība”, apglabāšanu, regulā – II sadaļas A nodaļā definējot apglabāšanai paredzētu atkritumu pārvadājumiem starp dalībvalstīm piemērojamās procedūras – nav nošķirtas īpašas kategorijas pēc attiecīgo atkritumu veida. Tādēļ uz minētajiem jautājumiem sniegtās atbildes ir vienādi piemērojamas visu regulā noteikto apglabāšanai paredzēto atkritumu pārvadājumiem, neievērojot to, vai tiem vajadzīga īpaša uzraudzība vai nē.

 Par pirmo prejudiciālo jautājumu

29      Sākotnēji ir konstatējams, no vienas puses, ka dekrēta 3. panta 1. punkta pirmais teikums, kurā ir paredzēts pienākums piedāvāt apglabāšanai paredzētos atkritumus vietējai licencētai organizācijai, tika pieņemts, pamatojoties uz regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktu, kurā ar zināmiem nosacījumiem ir ļauts dalībvalstīm veikt vispārīgus pasākumus, lai ierobežotu atkritumu pārvadājumus starp dalībvalstīm, un, no otras puses, ka – atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam – šī valsts norma ir atbilstoša norādītajai regulas normai.

30      Tāpat jāuzsver, ka valsts tiesa neapstrīd regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunkta spēkā esamību saistībā ar EK līguma 30. panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem EKL 28. pants), kā arī EK līguma 34. un 36. panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem EKL 30. pants) normām.

31      Šajā kontekstā iesniedzējtiesas pirmais uzdotais jautājums ir jāsaprot kā tāds, ar ko vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja valsts pasākums, ar kuru vispārēji aizliedz apglabāšanai paredzētu atkritumu eksportu, tiek pamatots ar tuvākās vietas izvēles principu, prioritātes piešķiršanu pārstrādei un pašpietiekamību atbilstoši regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktam, turklāt – ņemot vērā šajā normā izmantoto formulējumu “saskaņā ar Līgumu” – atsevišķi vēl ir jāpārbauda, vai šis valsts pasākums ir atbilstošs EKL 34. un 36. pantam.

32      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka gadījumā, ja jautājums ir harmonizēti regulēts Kopienu līmenī, visi valsts pasākumi kādā jomā, kurā Kopienas līmenī ir izveidots harmonizēts tiesisks regulējums, ir jāizvērtē saskaņā ar šī harmonizētā tiesiskā regulējuma noteikumiem, nevis ar EKL 30., 34. un 36. pantu (šajā sakarā skat. 1993. gada 12. oktobra spriedumu lietā C‑37/92 Vanacker un Lesage (Recueil, I‑4947. lpp., 9. punkts).

33      Sākotnēji ir jānorāda, ka ar regulu atcēla un aizstāja Padomes 1984. gada 6. decembra Direktīvu 84/631/EEK par bīstamo atkritumu pārrobežu pārvadājumu pārraudzību un kontroli Eiropas Kopienā (OV L 326, 31. lpp.), kura, kā to Tiesa ir atzinusi, bija izveidojusi pilnīgu sistēmu, kas it īpaši regulēja pārrobežu pārvadājumus bīstamajiem atkritumiem, lai tos apglabātu konkrēti definētās iekārtās, un pamatojās uz atkritumu turētāja pienākumu sniegt iepriekšēju detalizētu paziņojumu (1992. gada 9. jūlija spriedums lietā Komisija/Beļģija C‑2/90, Recueil, I‑4431. lpp., 20. punkts un 1995. gada 10. maija spriedumu lietā Komisija/Vācija C‑422/92, Recueil, I‑1097. lpp., 32. punkts).

34      Regulas pirmsākumi meklējami Padomes priekšlikumā Regulai (EEK) 90/C 289/05 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (OV C 289, 9. lpp.), ko Komisija iesniedza 1990. gada 10. oktobrī. No šī priekšlikuma pamatojuma izriet, ka regulas formas izvēli, lai ieviestu Kopienu tiesību aktu grozījumus atkritumu pārvadājumu jomā, diktēja vajadzība garantēt šī akta vienlaicīgu un saskaņotu piemērošanu visās dalībvalstīs.

35      No regulas pirmajiem četriem apsvērumiem izriet, ka tā tika pieņemta, lai aizstātu Direktīvu 84/631, ņemot vērā Kopienas uzņemtās saistības dažādās starptautiskās konvencijās un it īpaši Konvencijā par bīstamo atkritumu starptautisko pārvadājumu un to apglabāšanas kontroli, kas parakstīta Bāzelē (Šveice) 1989. gada 22. martā un kas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 1993. gada 1. februāra Lēmumu 93/98/EEK (OV L 39, 1. lpp.).

36      Atbilstoši regulas 1. panta 1. punkta formulējumam tā attiecas uz atkritumu pārvadāšanu Kopienā, ievešanu Kopienā un izvešanu no tās, ievērojot šī panta 2. un 3. punktā paredzētos izņēmumus.

37      Regulas II sadaļa attiecas uz atkritumu pārvadājumiem starp dalībvalstīm un nošķir apglabāšanai paredzētos atkritumus (A nodaļas 3.–5. pants) un atkritumus, kas paredzēti reģenerācijai (B nodaļas 6.–11. pants). Kā tas izriet no minētās regulas devītā apsvēruma, ar šo sadaļu izveido sistēmu, atbilstoši kurai par atkritumu pārvadājumiem iepriekš paziņo kompetentajām iestādēm, lai tās būtu pienācīgi informētas it īpaši par atkritumu veidu, pārvietošanu un apglabāšanu vai pārstrādi, kas ļautu šīm iestādēm veikt visus vajadzīgos pasākumus cilvēku veselības un vides aizsardzībai, ieskaitot iespēju izvirzīt pamatotus iebildumus pret pārvadājumu.

38      Regulas 13. pants, kas veido tās III sadaļu, attiecas uz atkritumu pārvadājumiem dalībvalstu robežās. Atbilstoši minētās regulas piektajam apsvērumam par šādu pārvadājumu uzraudzību un kontroli dalībvalsts robežās ir atbildīgas tās pašas. Dalībvalstu sistēmām, ko tās izveido šādam nolūkam, tomēr ir jāņem vērā vajadzība nodrošināt atbilstību ar šo regulu izveidotajai Kopienas sistēmai (13. panta 2. punkts). Dalībvalstis savas kompetences jomā var arī piemērot sistēmu, kas šajā regulā noteikta pārvadājumiem starp dalībvalstīm (13. panta 4. punkts).

39      Regulas IV, V un VI sadaļas ietver piemērojamās normas attiecīgi atkritumu eksportam ārpus Kopienas, importam Kopienā, kā arī atkritumu tranzītam Kopienā, kas radīti ārpus Kopienas, lai tos varētu apglabāt vai reģenerēt ārpus tās.

40      Regulas VII sadaļā ar nosaukumu “Kopīgi noteikumi” tostarp ir paredzēti gadījumi, kad atkritumu pārvadājumi ir jāuzskata par nelikumīgiem pārvadājumiem, un paredzēti pasākumi, kas veicami šādos gadījumos (26. pants).

41      Tiesvedībā par prasību atcelt tiesību aktu saistībā ar regulu Tiesa nosprieda, ka šajā regulā ir paredzēti nosacījumi, kādiem pakļauti atkritumu pārvadājumi starp dalībvalstīm, un ievērojamās procedūras, lai tos atļautu, ņemot vērā, ka visi šie nosacījumi un procedūras tika pieņemtas, lai nodrošinātu vides aizsardzību un ievērojot vides politikas mērķus, piemēram, vistuvākās iespējamās vietas izvēles principu, prioritātes piešķiršanu pārstrādei un pašpietiekamību Kopienas un valsts līmenī (1994. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑187/93 Parlaments/Padome, Recueil, I‑2857. lpp., 21. un 22. punkts). Tiesa turklāt uzsvēra, ka, lai novērtētu, vai regulu var likumīgi pieņemt, par juridisko pamatu izvēloties EK līguma 130.S pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem, EKL 175. pants), jāievēro, ka regulas mērķis ir izveidot harmonizētu procedūru sistēmu, ar kuru var ierobežot atkritumu apriti, lai nodrošinātu vides aizsardzību (iepriekš minētais spriedums lietā Parlaments/Padome, 26. punkts).

42      Tādējādi no regulas pieņemšanas konteksta, tās rakstura sasniedzamā mērķa un satura izriet, ka tā Kopienu līmenī harmonizēti regulē atkritumu pārvadājumu jautājumus, lai nodrošinātu vides aizsardzību.

43      Tādējādi ikkatrs valsts pasākums attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem ir jāvērtē, ievērojot šīs regulas noteikumus, nevis Līguma 30., 34. un 36. punktu.

44      Šādā kontekstā regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktā izmantotais formulējums “saskaņā ar Līgumu” nevar tikt saprasts ar tādu nozīmi, ka valsts pasākums, kas atbilst šīs normas prasībām, turklāt atsevišķi ir jāpārbauda arī saistībā ar tā saderību ar Līguma 30., 34. un 36. pantu.

45      Formulējums “saskaņā ar Līgumu” nenozīmē arī to, ka visi regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktā minētie valsts pasākumi, kas ierobežo atkritumu pārvadājumus, ir sistemātiski uzskatāmi par atbilstošiem Kopienu tiesībām tikai tāpēc, ka tie ir ieviesuši vienu vai vairākus šajā noteikumā minētos principus. Šis formulējums drīzāk ir interpretējams tādējādi, ka minētajiem valsts pasākumiem jāatbilst ne tikai šai rRegulai, bet tiem jāievēro arī citas Līguma normas vai vispārējie principi, kas nav tieši iekļauti atkritumu pārvadājumu jomā pieņemtajā regulējumā.

46      Ievērojot iepriekšnorādītos apsvērumus, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka gadījumā, ja valsts pasākums, ar kuru vispārēji aizliedz apglabāšanai paredzētu atkritumu eksportu, ir pamatots ar tuvākās vietas izvēles principu, prioritātes piešķiršanu pārstrādei un pašpietiekamību atbilstoši regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktam, papildus atsevišķi nav jāpārbauda, vai šis valsts pasākums ir atbilstošs EKL 34. un 36. pantam.

 Par otro prejudiciālo jautājumu

47      Tā kā otro jautājumu iesniedzējtiesa uzdeva tikai gadījumam, ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, tad uz šo jautājumu nav jāsniedz atbilde.

 Par trešo prejudiciālo jautājumu

48      Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai regulas 4. panta 3. punktā ir atļauts dalībvalstij, kas ir pieņēmusi tiesību aktus, kas rada pienākumu apglabāšanai paredzētus atkritumus piedāvāt licencētai organizācijai, noteikt, ka gadījumā, ja tie netiek nodoti šīs organizācijas apstrādes centram, to pārvadājumi uz citās dalībvalstīs esošiem apstrādes centriem tiek atļauti tikai ar nosacījumu, ka paredzētā apglabāšana atbilst šīs dalībvalsts tiesību aktu vides aizsardzības jomā prasībām.

49      Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši regulas 4. panta 2. punkta c) apakšpunktam iebildumiem pret atkritumu pārvadājumiem ir jāpamatojas uz šī panta 3. punktu.

50      Tādējādi gadījumi, kad dalībvalsts var iebilst pret apglabāšanai paredzētu atkritumu pārvadājumiem starp dalībvalstīm, ir tie, kas ierobežoti uzskaitīti regulas 4. panta 3. punktā.

51      Regulas 4. panta 3. punkta a) apakšpunkts attiecas uz gadījumiem, kad dalībvalstis var veikt pasākumus, lai pilnīgi vai daļēji aizliegtu vai sistemātiski iebilstu pret apglabāšanai paredzēto atkritumu pārvadājumiem. 4. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkts attiecas uz gadījumiem, kad dalībvalstis var izteikt iebildumus pret plānotajiem atkritumu pārvadājumiem.

52      Attiecīgais valsts tiesību akts pamata lietā, uz kuru atsauce izdarīta trešajā jautājumā, izveido sistēmu, kas principā aizliedz atkritumu eksportu, atskaitot izņēmuma gadījumus. Pirmā veida izņēmums ļauj noteiktos gadījumos atkritumu ražotājam vai turētājam atkāpties no pienākuma piedāvāt atkritumus licencētai organizācijai, kas apsaimnieko atkritumus, it īpaši attiecībā uz atkritumu daudzumu, kas ir mazāks par noteikto līmeņi. Otrā veida izņēmums, uz kuru ir tieša atsauce trešajā jautājumā, ļauj gadījumā, kad atkritumi ir tikuši piedāvāti licencētai organizācijai, kas apsaimnieko apglabājamos atkritumus, bet šai organizācijai piederošais apstrādes centrs tos nav varējis apstrādāt, it īpaši sakarā ar tā pārsniegtajām apstrādes jaudām, veikt to pārvadājumus uz apstrādes centru, ko ierosina atkritumu ražotājs vai turētājs, ar nosacījumu, ka paredzētā apglabāšana atbilst nosūtītājas valsts tiesību aktu vides aizsardzības jomā prasībām.

53      Kā pamatoti norāda DaimlerChrysler, dekrēts, kura likumība ir apstrīdēta pamata lietā, ir abstrakts un vispārīgs dalībvalsts akts kā tas, kas paredzēts regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktā, kā rezultātā jautājums par to, vai Kopienu tiesību akti pieļauj tādu valsts pasākumu kā minētais dekrēts, ir jāizvērtē, ievērojot šo regulas normu, nevis citas minētā 4. panta 3. punkta normas.

54      Saistībā ar dekrēta saderību ar regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktu Land de Bade‑Wurtemberg it īpaši norāda, ka, tā kā šajā normā ir atzītas dalībvalstu tiesības noteikt vispārēju aizliegumu atkritumu eksportam, tām – atsakoties noteikt šādu aizliegumu – vēl jo vairāk ir pamats paturēt šādas tiesības, kas noteiktas pamata lietā apskatītajā tiesību aktā, pieprasīt, lai tiktu ievērotas tajā spēkā esošās vides aizsardzības normas atkritumu apglabāšanas ārvalstīs gadījumā.

55      Šādu argumentu nevar atbalstīt.

56      Faktiski tādu valsts tiesību aktu kā pamata lietā apskatīto, kas ir jāuzskata par atkritumu pārvadājumus daļēji aizliedzošu pasākumu, dalībvalstī var – tāpat kā regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktā minētos pasākumus, ar kuriem vispārēji aizliedz vai sistemātiski iebilst, – likumīgi pieņemt tikai tad, ja tiek izpildīti minētajā normā norādītie nosacījumi, proti, lai ar to ieviestu tuvākās vietas izvēles principu, prioritātes piešķiršanu pārstrādei un pašpietiekamību Kopienas un dalībvalstu līmenī samērīguma principam atbilstošā veidā.

57      Šajā sakarā, tā kā regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktā nav paredzēta iespēja aizliegt atkritumu pārvadājumus gadījumā, kad to apglabāšana neatbilst nosūtītājas valsts prasībām vides aizsardzības jomā, ir jāizvērtē, vai šī iespēja var tikt pamatota, pamatojoties uz kādu no trim šai normā minētajiem principiem.

58      Pirmkārt, attiecībā uz tuvākās vietas izvēles principu ir jānorāda, ka valsts tiesību aktu, kas – gadījumā, ja tas pieļauj atkritumu pārvadāšanu uz citu dalībvalsti to apglabāšanai, – ļauj šādu pārvadājumu veikšanu tikai ar nosacījumu, ka apglabāšana var tikt realizēta atbilstoši nosūtītājas valsts tiesību aktu vides aizsardzības jomā prasībām, nevar uzskatīt par šādu principu īstenojošu.

59      Faktiski šādā tiesību aktā nekādā veidā netiek ņemts vērā apstrādes iekārtu, ko ierosina atkritumu ražotājs vai turētājs, tuvums.

60      Otrkārt, attiecībā uz prioritātes piešķiršanas pārstrādei principu, kas izriet no Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta, atbilstoši kuram dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai attīstītu atkritumu pārstrādi, to definitīvi nevar ieviest ar valsts tiesību aktu, kura mērķis ir nevis veicināt šādu pārstrādi, bet gan tikai noteikt apstrādes iekārtas, kurās var apglabāt atkritumus.

61      Treškārt, attiecībā uz pašpietiekamības principu Kopienas un dalībvalstu līmenī no Direktīvas 5. panta 1. punkta izriet, ka šī principa mērķis ir ļaut Kopienai kopumā pašai nodrošināt savu atkritumu apglabāšanu un dalībvalstīm individuāli virzīties uz šī mērķa sasniegšanu ar integrēta un pietiekama apglabāšanas iekārtu tīkla palīdzību.

62      Protams, ka šī principa ieviešana var teorētiski pamatot regulējumu, kas izveido pienākumu apglabāšanai paredzētus atkritumus piedāvāt licencētai organizācijai, kura tos nosūta uz šīs organizācijas kontrolētām apstrādes iekārtām, ja šāds pienākums ir pamatojams ar vajadzību nodrošināt tādu darbības apjomu, kas vajadzīgs šo apstrādes iekārtu dzīvotspējai un tā rezultātā ļautu saglabāt tādas apstrādes jaudas, kuras palīdzētu īstenot pašpietiekamības principu valsts līmenī.

63      Tomēr nosacījums, ka apglabājamo atkritumu pārvadājumi tiek atļauti tikai tad, ja to apglabāšana tiek realizēta atbilstoši nosūtītājas valsts tiesību aktu vides aizsardzības jomā prasībām, nekādā veidā neveicina pašpietiekamības principa ieviešanu, jo tas ir piemērojams tikai gadījumos, kad – tā kā attiecīgos atkritumus nevar apstrādāt iekārtās, kas pieder licencētai organizācijai, kura veic apglabājamo atkritumu apsaimniekošanu, – tie jebkurā gadījumā tiks nosūtīti uz apstrādes iekārtām, ko ierosina atkritumu ražotājs vai turētājs.

64      No visa iepriekšminētā izriet, ka gadījumos, kad dalībvalsts ļauj veikt atkritumu pārvadājumus uz apstrādes iekārtām citā dalībvalstī, ko piedāvā atkritumu ražotājs vai turētājs, un nevis tās norādītajām iekārtām, regulas 4. panta 3. punktā nav atļauts šai dalībvalstij izvirzīt nosacījumu, ka paredzētajai apglabāšanai ir jāizpilda tās tiesību aktu prasības.

65      Tādējādi uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka regulas 4. panta 3. punktā nav atļauts dalībvalstij, kas ir pieņēmusi tiesību aktu, kurš rada pienākumu apglabāšanai paredzētus atkritumus piedāvāt licencētai organizācijai, noteikt, ka gadījumā, ja tie netiek nodoti šīs organizācijas apstrādes centram, to pārvadājumi uz citās dalībvalstīs esošiem apstrādes centriem tiek atļauti tikai ar nosacījumu, ka paredzētā apglabāšana atbilst šīs dalībvalsts tiesību aktu vides aizsardzības jomā prasībām.

 Par ceturto prejudiciālo jautājumu

66      Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai regulas 3.–5. pantā nav pieļauts tas, ka dalībvalsts pirms minētajā regulā paredzētās paziņojuma procedūras ieviešanas apglabāšanai paredzētu atkritumu transportam starp dalībvalstīm piemēro pašas šīs dalībvalsts procedūru attiecībā uz šo atkritumu piedāvājumu un izlietošanu.

67      Šajā sakarā ir jānorāda, ka ar regulu īstenotā harmonizācija atkritumu pārvadājumu jomā attiecas ne vien uz šo pārvadājumu veikšanas būtiskajiem nosacījumiem, bet arī šiem pārvadājumiem piemērojamo procedūru.

68      It īpaši atbilstoši regulas 3.–5. pantam apglabāšanai paredzēto atkritumu pārvadājumiem starp dalībvalstīm piemērojamo procedūru raksturo pienākums, kas uzlikts atkritumu ražotājam vai turētājam, kurš tos piedāvā pārvadāt vai arī pārvadā, iepriekš par to paziņot galamērķa kompetentajām iestādēm.

69      Šim paziņojumam ir būtiska loma procedūrā, kas šāda veida pārvadājumiem paredzēta regulā, kurā detalizēti ir definēta informācija par pārvadājumiem, kas ietverama paziņojumā un kas paredz, ka apliecinājums par tās saņemšanu iezīmē atskaites punktu dažādiem noteiktiem termiņiem, vadoties pēc kuriem galamērķa, nosūtītāja un tranzīta kompetentās iestādes var izmantot vai arī atteikties izmantot tām ar regulu piešķirto izvēles iespēju izteikt iebildumus pret pārvadājumiem vai arī tiem izvirzīt nosacījumus.

70      Tādējādi ar regulu definētā procedūra paziņotājam nodrošina to, ka tā plānotais pārvadājums tiks izvērtēts regulā noteiktajā termiņā un ka tas tiks informēts ne vēlāk kā līdz šī termiņa beigām par to, vai un, iespējams, ar kādiem nosacījumiem var veikt pārvadājumu.

71      Valsts tiesību akti, kas atkritumu ražotājam vai turētājam, kurš tos piedāvā pārvadāt vai arī pārvadā, uzliek pienākumu ievērot – pirms uzsākta Kopienu procedūra ar regulā paredzēto paziņojumu – atsevišķu procedūru, kas paredz savas pašas formalitātes un termiņus attiecībā uz atkritumu piedāvājumu un izlietošanu, nevar tikt uzskatīti par saderīgiem ar regulas 3.–5. pantā paredzēto procedūru.

72      No iepriekš minētā izriet, ka regulas 3.–5. pantā, kurā ir definēta apglabāšanai paredzēto atkritumu transportam starp dalībvalstīm piemērojamā procedūra, nav pieļauts tas, ka dalībvalsts pirms minētajā regulā paredzētās paziņojuma procedūras piemēro šīs dalībvalsts procedūru attiecībā uz šo atkritumu piedāvājumu un izlietošanu.

73      Šādu interpretāciju neatspēko Land de Bade‑Wurtemberg izvirzītie argumenti, atbilstoši kuriem, ievērojot to, ka regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktā ir atzītas dalībvalstu tiesības veikt vispārējus pasākumus atkritumu pārvadājumu ierobežošanai, vēl jo vairāk būtu jāatzīst tiesības paredzēt – lai ieviestu šos valsts pasākumus – autonomu procedūru, kuras ietvaros varētu veikt iepriekšēju izvērtējumu pieteikumam veikt apglabāšanai paredzētu atkritumu pārvadājumus.

74      Faktiski gadījumos, kad tās izmanto regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktā paredzēto iespēju īstenot vispārējus pasākumus atkritumu pārvadājumu ierobežošanai, dalībvalstis nevar atkāpties no minētajā regulā paredzētās paziņojuma procedūras. Tām tieši pretēji ir jāizmanto šī iespēja ar regulu izveidotās procedūras ietvaros, atbilstoši kurai iepriekšējs paziņojums par plānoto pārvadājumu izveido pirmo posmu procedūrā, kuras rezultātā, iespējams, tiks sniegta atļauja.

75      It īpaši gadījumos, kad dalībvalsts pieņem lēmumu, kas daļēji aizliedz atkritumu pārvadājumus atbilstoši regulas 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunkta noteikumiem, kura ir paredzēts, ka noteikta veida atkritumi ir jāpiedāvā licencētai organizācijai, kas apsaimnieko apglabāšanai paredzētus atkritumus, un ir paredzēts, ka to pārvadājumus uz apglabāšanas iekārtām citā dalībvalstī var atļaut tikai tādā gadījumā, kad šos atkritumus nevar apstrādāt šai organizācijai piederošā iekārtā, iespējamie nosūtītājas iestādes iebildumi pret šiem pārvadājumiem, kas pamatoti ar atsauci uz šo aizliedzošo pasākumu, ir jāizvirza atbilstoši regulā paredzētajiem noteikumiem.

76      Tādējādi uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka regulas 3.–5. pantā nav pieļauts to, ka dalībvalsts pirms minētajā regulā paredzētās paziņojuma procedūras ieviešanas apglabāšanai paredzētu atkritumu transportam starp dalībvalstīm piemēro pašas šīs dalībvalsts procedūru attiecībā uz šo atkritumu piedāvājumu un izlietošanu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

77      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Austrijas, Dānijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdībām, kā arī Komisijai, kuras iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Bundesverwaltungsgericht ar 1999. gada 24. jūnija spriedumu, nospriež:

1)      gadījumā, ja valsts pasākums, ar kuru vispārēji aizliedz apglabāšanai paredzētu atkritumu eksportu, ir pamatots ar tuvākās vietas izvēles principu, prioritātes piešķiršanu pārstrādei un pašpietiekamību atbilstoši Padomes 1993. gada 1. februāra Regulas (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās 4. panta 3. punkta a) i) apakšpunktam, papildus atsevišķi nav jāpārbauda, vai šis valsts pasākums ir atbilstošs EKL 34. un 36. pantam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem EKL 29. un 30. pants);

2)      Regulas Nr. 259/93 4. panta 3. punktā nav atļauts dalībvalstij, kas ir pieņēmusi tiesību aktu, kurš rada pienākumu apglabāšanai paredzētus atkritumus piedāvāt licencētai organizācijai, noteikt, ka gadījumā, ja tie netiek nodoti šīs organizācijas apstrādes centram, to pārvadājumi uz citās dalībvalstīs esošiem apstrādes centriem tiek atļauti tikai ar nosacījumu, ka paredzētā apglabāšana atbilst šīs dalībvalsts tiesību aktu vides aizsardzības jomā prasībām;

3)      Regulas 3.–5. pantā nav pieļauts tas, ka dalībvalsts pirms minētajā regulā paredzētās paziņojuma procedūras ieviešanas apglabāšanai paredzētu atkritumu transportam starp dalībvalstīm piemēro pašas šīs dalībvalsts procedūru attiecībā uz šo atkritumu piedāvājumu un izlietošanu.

Rodríguez Iglesias

Colneric

Gulmann

Edward

La Pergola      Sevón

Wathelet

Schintgen

Skouris

Cunha Rodrigues

Timmermans

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 13. decembrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – vācu.