TIESAS SPRIEDUMS

1990. gada 22. maijā (*)

Eiropas Parlamenta tiesības celt prasību par tiesību akta atcelšanu

Lieta C‑70/88

Eiropas Parlaments, ko pārstāv Frančesko Paseti‑Bombardella [Francesco Pasetti Bombardella] un Horhe Kampinoss [Jorge Campinos], juriskonsulti, kam palīdz Juridiskā dienesta locekļi Kristians Pennera [Christian Pennera] un Johanns Šū [Johann      Schoo], pārstāvji, kas norādījuši adresi Luksemburgā, General Secretariat of the European Parliament, Kirchberg,

prasītājs,

pret

Eiropas Kopienu Padomi, ko pārstāv Juridiskā dienesta ģenerāldirektors Rafaello Fornasjē [Raffaello      Fornasier] un juridiskais padomnieks Bernhards Šlohs [Bernhard Schloh], pārstāvji, kas norādījuši adresi Luksemburgā, Eiropas Investīciju bankas Juridiskā direktorāta vadītāja birojā, Office of      Joerg Kaeser, 100, boulevard Konrad‑Adenauer,

atbildētāja,

ko atbalsta

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv Dž. Džeinsmentla [J. Gensmantel] no Valsts kases advokātu departamenta [Treasury Solicitor’s Departement], pārstāve, kas norādījusi adresi Luksemburgā, Apvienotās Karalistes vēstniecībā, 14, boulevard Roosevelt,

un

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv juridiskais padomnieks Mihels Van Akere‑Pjetri [Michel Van Ackere‑Pietri] un Juridiskā dienesta loceklis Jirgens Grunvalds [Jurgen Grunwald], pārstāvji, kas norādījuši adresi Luksemburgā, Komisijas Juridiskā dienesta locekļa birojā, Office of      Georgios Kremlis, Wagner Centre Kirchberg,

personas, kas iestājušās lietā,

par to, vai pašreizējā tiesvedības stadijā ir pieņemama saskaņā ar EEK līguma 173. pantu un Euratom līguma 146. pantu celtā prasība atcelt Padomes 1987. gada 22. decembra Regulu (Euratom) Nr. 3954/87 par pārtikas produktu un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas (OV L 371, 11. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Dūe [O. Due], palātu priekšsēdētāji sers Gordons Slinns [Gordon Slynn], K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler] un M. Culēgs [M. Zuleeg], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], R. Žolijē [R. Joliet], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida] un G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias],

ģenerāladvokāts Valters van Gervens [W. Van Gerven],

sekretāre D. Lutermane [D. Louterman], galvenā administratore,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus 1989. gada 5. oktobra tiesas sēdē, kurā Eiropas Parlamentu pārstāvēja Frančesko Paseti‑Bombardella, Kristians Pennera un Johanns Šū, pārstāvji, kuriem palīdzēja Briseles advokatūras loceklis Mišels Valbruks [Michel Waelbroeck], Padomi – Rafaello Fornasjē un Bernhards Šlohs, bet Komisiju – tās Juridiskā dienesta ģenerāldirektors Žans Luī Devo [Jean‑Louis Dewost], kuram palīdzēja juridiskā padomniece Denīze Sorāsio [Denise Sorasio],

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 1989. gada 30. novembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1988. gada 4. martā, Eiropas Parlaments, pamatojoties uz Euratom līguma 146. pantu un EEK līguma 173. pantu, cēla prasību par Padomes 1987. gada 22. decembra Regulas (Euratom) Nr. 3954/87 par pārtikas produktu un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas (OV L 371, 11. lpp.) atcelšanu.

2        Šī regula, kas pamatojas uz Euratom līguma 31. pantu, paredz procedūru, kādā nosakāms maksimāli pieļaujamais radioaktīvā piesārņojuma līmenis pārtikas produktos un lopbarībā, kurus var laist tirgū pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas, kas varētu radīt vai rada būtisku radioaktīvo piesārņojumu pārtikas produktos vai lopbarībā. Tirgū nedrīkst laist tos pārtikas produktus vai lopbarību, kuru piesārņojums pārsniedz maksimāli pieļaujamo līmeni, kāds noteikts aktā, kurš pieņemts saskaņā ar apstrīdētās regulas noteikumiem.

3        Apstrīdētās regulas izstrādāšanas laikā Eiropas Parlaments, kas saskaņā ar Euratom līguma 31. pantu konsultēja Padomi, nepiekrita Komisijas izvirzītajam juridiskajam pamatam un, pamatojoties uz EEK līguma 100.a pantu, pieprasīja iesniegt jaunu priekšlikumu. Tā kā Komisija šo pieprasījumu neizpildīja, Padome, pamatojoties uz Euratom līguma 31. pantu, pieņēma Regulu Nr. 3954/87. Parlaments iesniedza prasību par šīs regulas atcelšanu.

4        Padome iebilda pret prasības pieņemamību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 91. panta 1. punkta pirmo daļu un lūdza Tiesu pieņemt lēmumu par šo iebildumu, neizskatot lietu pēc būtības.

5        Rakstveida procesā pirms 1988. gada 27. septembra sprieduma pasludināšanas lietā 302/87 Eiropas Parlaments/Padome “Comitology” (Recueil, 5615. lpp.), Padome, pamatojot savu iebildumu, vērsa uzmanību uz līdzīgiem argumentiem, kas tika izteikti, pamatojot iebildumu par nepieņemamību lietā 302/87. Tiesas sēdē 1989. gada 5. oktobrī Padome norādīja, ka jautājums par Eiropas Parlamenta tiesībām celt prasību par tiesību akta atcelšanu tika izlemts 1988. gada 27. septembra Tiesas spriedumā un ka tādējādi minētā prasība nav pieņemama.

6        Eiropas Parlaments lūdza Tiesu noraidīt iebildumu par nepieņemamību. Tas uzsvēra, ka šajā lietā ir jauns apstāklis salīdzinājumā ar lietu 302/87. Faktiski minētajā lietā Tiesa, pamatojot savu atteikumu atzīt Eiropas Parlamenta tiesības celt prasību par tiesību akta atcelšanu, norādīja, ka saskaņā ar EEK līguma 155. pantu tas ir Komisijas pienākums – nodrošināt, lai tiktu ievērotas Parlamenta prerogatīvas, un šajā nolūkā vajadzības gadījumā celt prasības par tiesību aktu atcelšanu. Tomēr pašreizējās lietas apstākļi norāda uz to, ka Komisija nevar izpildīt šo pienākumu, jo tā pamatoja savu priekšlikumu ar tādu juridisko pamatu, ko Parlaments neuzskata par atbilstošu. Tādējādi Parlaments nevar paļauties uz Komisiju, lai aizstāvētu savas prerogatīvas, iesniedzot prasību par tiesību akta anulēšanu.

7        Eiropas Parlaments piebilda, ka apstākli, ka Padome pieņēmusi apstrīdēto aktu, nevar uzskatīt par netiešu atteikšanos rīkoties, kas dotu Parlamentam tiesības celt prasību sakarā ar bezdarbību. Turklāt, ja Parlamenta prerogatīvu aizsardzība notiktu, izmantojot tikai indivīdu celtās prasības, tā notiktu nesistemātiski un tādējādi nebūtu efektīva.

8        Līdz ar to pastāv juridiska nepilnība, kas Tiesai ir jānovērš, atzīstot, ka Eiropas Parlamentam ir tiesības celt prasību par tiesību akta atcelšanu tiktāl, ciktāl tas nepieciešams tā prerogatīvu aizsardzībai.

9        Ar 1988. gada 13. jūlija rīkojumu Eiropas Kopienu Komisijai tika atļauts iestāties lietā, atbalstot atbildētājas prasījumus. Kaut gan Komisija uzskatīja, ka prasība jānoraida pēc būtības, tiesas sēdē tā lūdza Tiesu noraidīt Padomes iesniegto iebildumu par nepieņemamību. Ar 1989. gada 18. janvāra rīkojumu Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā, atbalstot atbildētāju. Apvienotā Karaliste neiesniedza apsvērumus par prasības pieņemamību.

10      Pilnīga informācija par šīs lietas faktiem, procesa norisi, kā arī par lietas dalībnieku izvirzītajiem pamatiem un argumentiem ir izklāstīta ziņojumā tiesas sēdē. Šie lietas materiāli turpmāk šajā spriedumā tiks pieminēti tikai tik daudz, cik tas nepieciešams Tiesas argumentācijai.

11      Vispirms ir jānorāda, ka, tā kā apstrīdētais tiesību akts pieņemts, pamatojoties uz Euratom līguma normu, prasības pieņemamība par tā atcelšanu ir jāizvērtē atbilstoši šim līgumam.

12      No iepriekš minētā 1988. gada 27. septembra sprieduma izriet, ka Parlaments nav tiesīgs celt prasību par tiesību akta atcelšanu saskaņā ar EEK līguma 173. pantu vai Euratom līguma 146. pantu, kuru saturs ir identisks.

13      Tādējādi, no vienas puses, 173. panta pirmajā daļā vai 146. panta pirmajā daļā Parlaments nav minēts to iestāžu vidū, kuras tāpat kā dalībvalstis var celt prasību par jebkuras citas iestādes tiesību akta atcelšanu.

14      No otras puses, tā kā Parlaments nav juridiska persona, tas nevar celt prasību Tiesā, pamatojoties uz minēto pantu otro daļu, kura jebkurā gadījumā nebūtu piemērota Parlamenta celtai prasībai par tiesību akta atcelšanu.

15      Pēc tam, kad 1988. gada 27. septembra spriedumā Tiesa bija konstatējusi iemeslus, kuru dēļ Parlaments nav bijis tiesīgs celt prasību par tiesību akta atcelšanu, pamatojoties uz EEK līguma 173. pantu, Tiesa atgādināja, ka Parlamenta prerogatīvu ievērošanas nodrošināšanai bija pieejami dažādi tiesību aizsardzības līdzekļi. Kā norādīts šajā spriedumā, Parlaments ir tiesīgs ne tikai celt prasību sakarā ar bezdarbību, bet līgumi tam paredz arī iespēju nodot izskatīšanai Tiesā Padomes vai Komisijas tiesību aktus, kuri pieņemti, neievērojot Parlamenta prerogatīvas.

16      Šīs lietas apstākļi un minētie argumenti tomēr liecina par to, ka dažādie tiesību aizsardzības līdzekļi, kas noteikti Euratom līgumā un EEK līgumā, lai arī cik lietderīgi un daudzveidīgi tie būtu, tomēr var izrādīties neefektīvi vai neskaidri.

17      Pirmkārt, prasību sakarā ar bezdarbību nevar izmantot, lai apstrīdētu jau pieņemta tiesību akta juridisko pamatu.

18      Otrkārt, lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšana Tiesā par šāda akta spēkā esamību vai dalībvalstu vai privātpersonu vēršanās Tiesā par šāda akta atcelšanu ir tikai iespēja, uz kuras īstenošanos Parlaments nevar paļauties.

19      Visbeidzot, lai gan Komisijai ir jānodrošina Parlamenta prerogatīvu ievērošana, šis pienākums tai nebūt neliek pieņemt Parlamenta viedokli un celt prasību par tāda tiesību akta atcelšanu, ko pati Komisija uzskata par nepamatotu.

20      No iepriekš minētā izriet, ka ar dažādajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nepietiek, lai jebkādos apstākļos garantētu tāda akta pārskatīšanu, ko Padome vai Komisija pieņēmusi, neievērojot Parlamenta prerogatīvas.

21      Šīs prerogatīvas ir viens no līgumu radītā institucionālā līdzsvara elementiem. Ar līgumiem ir izveidota sistēma, kā sadalīt pilnvaras starp dažādām Kopienas iestādēm, piešķirot katrai no tām savu pienākumu Kopienas institucionālajā struktūrā un Kopienai uzticēto uzdevumu veikšanā.

22      Institucionālā līdzsvara ievērošana nozīmē, ka katra iestāde darbojas atbilstoši savām pilnvarām, ievērojot citu iestāžu pilnvaras. Tas nozīmē arī, ka jebkurš šā noteikuma pārkāpums var tikt sodīts.

23      Tiesai, kuras uzdevums saskaņā ar līgumu noteikumiem ir nodrošināt tiesiskuma ievērošanu šo līgumu interpretācijā un piemērošanā, ir jānodrošina institucionālais līdzsvars un attiecīgi pēc Parlamenta lūguma jāveic tiesas kontrole pār to, vai tiek ievērotas Parlamenta prerogatīvas, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekli, kāds paredzēts Parlamenta izvirzītā mērķa sasniegšanai.

24      Veicot minēto uzdevumu, Tiesa, protams, nevar iekļaut Parlamentu to iestāžu vidū, kuras ir tiesīgas iesniegt prasību saskaņā ar EEK līguma 173. pantu vai Euratom līguma 146. pantu un kurām nav jāpamato intereses celt prasību.

25      Tiesai tomēr ir jānodrošina pilnīga to līgumu noteikumu piemērošana, kas attiecas uz institucionālo līdzsvaru, un jārūpējas par to, lai Parlamenta prerogatīvas tāpat kā citu iestāžu prerogatīvas nevarētu pārkāpt, nedodot tām iespēju izmantot kādu no līgumos noteiktajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kurus var izmantot neapstrīdami un efektīvi.

26      Tas, ka līgumos nav nevienas normas, kas paredzētu Parlamentam tiesības celt prasību par tiesību akta atcelšanu, var radīt procesuālu nepilnību, taču tas nevar dominēt pār pamatinteresēm, kas vērstas uz Eiropas Kopienas dibināšanas līgumos paredzētā institucionālā līdzsvara uzturēšanu un ievērošanu.

27      Tādējādi Tiesai iesniegtā Parlamenta prasība par Padomes vai Komisijas tiesību akta atcelšanu ir pieņemama ar nosacījumu, ka šī prasība ir vērsta tikai uz Parlamenta prerogatīvu aizsardzību un ka pamats, uz ko tā balstās, ir tikai prerogatīvu pārkāpums. Ja šis nosacījums ir ievērots, uz Parlamenta prasību par tiesību akta atcelšanu attiecas tie līgumu noteikumi, kas paredzēti gadījumiem, kad citas iestādes ceļ šādu prasību.

28      Saskaņā ar līgumiem vairākās Parlamenta prerogatīvās iekļauta tā piedalīšanās tiesību aktu izstrādāšanas procesā, it īpaši tā piedalīšanās EEK līgumā noteiktajā sadarbības procedūrā.

29      Šajā lietā Parlaments uzsver, ka apstrīdētā regula pieņemta, pamatojoties uz Euratom līguma 31. pantu, kas paredz tikai apspriešanos ar Parlamentu, lai gan tā bija jāpieņem, pamatojoties uz EEK līguma 100.a pantu, kurā prasīts īstenot sadarbības procedūru ar Parlamentu.

30      No iepriekš minētā Parlaments secina, ka Padomes izvēlētais apstrīdētās regulas juridiskais pamats ir radījis Parlamenta prerogatīvu pārkāpumu, liedzot tam sadarbības procedūrā paredzēto iespēju tiesību akta izstrādāšanā piedalīties aktīvāk, nekā tas bija iespējams konsultāciju procedūrā.

31      Tā kā Parlaments norāda, ka apstrīdētā akta juridiskā pamata izvēles dēļ ir pārkāptas tā prerogatīvas, no visa iepriekš minētā izriet, ka šī prasība ir pieņemama. Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību līdz ar to ir jānoraida, un process ir jāturpina, izskatot lietu pēc būtības.

 Par tiesāšanās izdevumiem

32      Tiesa patur tiesības lemt par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

nospriež:

1)      noraidīt Padomes izvirzīto iebildumu par nepieņemamību;

2)      process tiek turpināts, izskatot lietu pēc būtības;

3)      tiesa patur tiesības lemt par tiesāšanās izdevumiem.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1990. gada 22. maijā.

* Tiesvedības valoda – franču.