Jūras resursu saglabāšana un izmantošana

Regula (EK) Nr. 2371/2002 veido kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) pamatus, kuras mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu dzīvo ūdeņu resursu izmantošanu ekonomiskajā, dabas aizsardzības un sociālajā jomā. Šajā regulā ietvertie pasākumi ir balstīti uz zinātniski pamatotiem viedokļiem un piesardzības principa piemērošanu. Tie attiecas uz zivju krājumu un jūras ekosistēmu saglabāšanu, pieeju ūdeņiem un resursiem, jūras floti, pasākumu kontroli, lēmumu pieņemšanu un iesaistīto pušu līdzdalību visos politiskā procesa posmos.

AKTS

Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2371/2002 par zvejas resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu kopējās zivsaimniecības politikas jomā [skatīt grozošo(-os) aktu(-us)].

KOPSAVILKUMS

Kopējā zivsaimniecības politika aptver jūras resursu saglabāšanu, apsaimniekošanu un pārvaldīšanu, kā arī zivsaimniecības produktu pārveidošanu un tirdzniecību. Tā paredz šādus līdzekļus:

• dzīvā ūdens resursu saglabāšana, apsaimniekošana un pārvaldīšana;
• zivsaimniecības vides ietekmes ierobežošana;
• pieejas noteikumi ūdenim un ūdens resursiem;
• flotes apjoms;
• pārraudzīšana;
• akvakultūra;
• tirgu veidošana;
• starptautiskās attiecības.

Saglabāšana un ilgtspējīga attīstība

Eiropas Savienība (ES) veic vajadzīgos pasākumus, lai regulētu piekļuvi zvejas vietām un resursiem un nodrošinātu ilgtspējīgu zivsaimniecības darbību veikšanu. Šie pasākumi attiecas uz atsevišķām krājumu vietām vai to grupām. To mērķis ir ierobežot zvejas radīto mirstību un ietekmi uz apkārtējo vidi:

• pieņemot atjaunošanas noteikumus attiecībā uz krājumiem, kuru apmērs ir ārpus drošām bioloģiskām robežām;
• pieņemot apsaimniekošanas noteikumus, lai uzturētu krājumus drošās bioloģiskās robežās;
• izvirzot mērķus krājumu ilgtspējīgai izmantošanai;
• ierobežojot nozveju;
• nosakot zvejošanai atļauto kuģu veidu un skaitu;
• ierobežojot zvejošanu;
• piemērojot tehniskus pasākumus, lai veicinātu daudz selektīvāku zveju vai tādu, kuras ietekme uz jūras ekosistēmām un blakus sugām ir zemāka. Šie pasākumi var attiekties uz zvejas iekārtu uzbūvi, skaitu un izmēriem, kā arī uz zivsaimniecību ierobežojošu zonu un/vai laika periodu izveidi.

Eiropas Komisija un dalībvalstis var veikt ārkārtas pasākumus, ja pastāv nopietni draudi ekosistēmai vai resursu saglabāšanai 3-6 mēnešu periodā. Dalībvalstu lēmumi attiecas vienīgi uz ūdeņiem, pār kuriem tās īsteno savu suverenitāti. 12 jūras jūdžu robežā dalībvalsts var veikt noteiktus ekosistēmas saglabāšanas pasākumus. Ja šie pasākumi attiecas uz citu dalībvalstu kuģiem, tad attiecīgajai valstij ir jāapspriežas ar Komisiju, dalībvalstīm un reģionālajiem konsultāciju centriem šajā jautājumā. Dalībvalstīm ir iespēja veikt citus saglabāšanas un pārraudzīšanas pasākumus, izmantojot savus kuģus ar noteikumu, ka tiks ievēroti kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) mērķi.

Zvejas apjomu pielāgošana

Dalībvalstīm ir pienākums pielāgot savu zivsaimniecību zvejas apjomu un iespēju līdzsvarošanai. Ņemot vērā krājumu kritisko stāvokli Eiropas ūdeņos, kopējais flotes apjoms ir “iesaldēts” no 2002. gada 31. decembra. Tādējādi jauna zvejas kuģa reģistrēšana ir iespējama vienīgi pēc tam, kad ir atsaukts kuģis ar tādu pašu jaudu (mērot tonnāžu “GT” un dzinēja jaudu “kW”). Kopš 2003. gada 1. janvāra vienīgie pieļaujamie jaudas palielinājumi, neatsaucot citus kuģus, ir iespējami vienīgi kuģa drošības, darba apstākļu, higiēnas un produktu kvalitāti uzlabojošos nolūkos.

Nepieciešamie jaudas samazinājumi ietilpst apsaimniekošanas un atjaunošanas plānos. Jebkura valsts dotētā kuģa (dalībvalsts un/vai Kopienas) atsaukums ir galīgs, un šos kuģus nevar aizstāt. Komisija katru gadu iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei kopsavilkumu par katras dalībvalsts centieniem panākt ilgtspējīgu līdzsvaru starp zvejas apjomu un iespējām, pamatojoties uz dalībvalstu ikgadējiem pārskatiem. Tā arī uztur datubāzi par zivsaimniecību veikto darbību reģionā, tajā iekļaujot visus datus par kuģu īpašībām un ar kuģiem veiktām darbībām, kas nepieciešami pareizai KZP piemērošanai.

Piekļuve ūdeņiem un ūdens resursiem

Kopienas kuģiem ir tādas pašas piekļuves tiesības ūdeņiem un resursiem kā dalībvalstīm, izņemot 12 jūras jūdžu zonu, kurā attiecīgā valsts īsteno savu suverenitāti (I pielikums). Īpaši noteikumi attiecas uz Šetlendu (“Šetlendas zona”) (II pielikums). Kopējo pieļaujamo nozveju (KPN) katru gadu nosaka Padome un sadala zvejas iespējas starp dalībvalstīm, ikvienam nodrošinot zvejas darbības stabilitāti krājumos vai zvejas vietās. Dalībvalstis tad var brīvi sadalīt šīs tiesības saviem kuģiem, kā arī veikt apmaiņu. Padome arī lemj par zvejas iespējām trešajām valstīm ar piekļuvi Kopienas ūdeņiem.

Uzraudzība un izpilde

Eiropas zivsaimniecības kontroles sistēma ir izveidota, lai nodrošinātu kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) noteikumu piemērošanu visā produktu ražošanas ķēdē, proti, no kuģa līdz mazumtirgotājam. Pārbaudes vienmēr veic jūrā, bet tās ir jāapstiprina ostās, tranzītā, pārstrādes rūpnīcās, tirgos utt., lai pārbaudītu, vai zivis ir zvejotas likumīgi.

Kontroles sistēma attiecas uz visām zvejas darbībām Kopienas ūdeņos un visām Kopienas kuģu veiktajām darbībām gan Eiropas Savienības ūdeņos, gan ārpus tiem. Tie attiecas arī uz zivsaimniecības produktu pārstrādi un tirdzniecību, kā arī uz atpūtas zveju īpaši noteiktās vietās.

Lēmumu pieņemšana un konsultācijas

Lēmumus attiecībā uz zvejniecību pieņem Eiropas Parlaments un Padome, balstoties uz Komisijas priekšlikumu, pēc konsultācijām ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju. Dažos gadījumos lēmums tiek pieņemts pēc vienošanās ar zivsaimniecības padomdevēju komiteju saskaņā ar procedūru, kas izveidota ar Lēmumu 1999/468/EK, kas nosaka Komisijai piešķirtās ieviešanas un izpildes pilnvaras.

Komisijai darbā palīdz 1971. gadā izveidotā Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevēju komiteja (ZAPK). ZAPK ir forums pastāvīga dialoga uzturēšanai ar rūpniecības pārstāvjiem. Tās 21 dalībnieks pārstāv lielāko daļu no zivsaimniecības un akvakultūras nozares (ražošana, pārstrāde un tirdzniecība), kā arī patērētāju grupas un uzņēmumus, kas ir saistīti ar vides aizsardzību un attīstību. ZAPK sastāv no četrām darba grupām, kas sagatavo savu atzinumu:

• 1. grupa: pieeja resursiem un zivsaimniecību darbības pārvalde,
• 2. grupa: akvakultūra: saimniecībā audzētās zivis, vēžveidīgie un čaulgliemji,
• 3. grupa: tirdzniecība un tirgus politika,
• 4. grupa: vispārīgi jautājumi: ekonomikas un ražošanas ķēdes analīze.

Reģionālās konsultatīvās padomes (RKP) ir izveidotas, lai veicinātu sadarbību starp zivsaimniecības nozares pārstāvjiem un citiem ar KZP saistītiem pārstāvjiem dabas aizsardzības un patērētāju jomās. Tās aptver jūras teritorijas, kurās jurisdikcija ir vismaz divām dalībvalstīm. Reģionālo konsultatīvo padomju darbā tiek iesaistīti arī zinātnieki. Komisija var sniegt arī savus ieteikumus par, piemēram, apsaimniekošanas vai atjaunošanas plānu īstenošanu. Konsultatīvās padomes pēc savas iniciatīvas iesniedz arī ieteikumus un informē Komisiju vai dalībvalstis par problēmām KZP ieviešanā.

Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (ZZTEK) sastāv no augsti kvalificētiem zinātniekiem. To regulāri informē par jautājumiem, kas attiecas uz dzīvo ūdeņu resursu saglabāšanu un pārvaldi. Komisija ņem vērā ZZTEK viedokli un priekšlikumus par zivsaimniecības pārvaldi.

Komisija līdz 2012. gada beigām Parlamentam un Padomei sniegs ziņojumu par zivsaimniecības saglabāšanu, ilgtspējīgu darbību un zvejas apjomiem.

SAISTĪTIE AKTI

Zvejas iespējas

Padomes Regula (ES) Nr. 40/2013 (2013. gada 21. janvāris), ar ko 2013. gadam nosaka ES ūdeņos pieejamās zvejas iespējas un ES kuģu zvejas iespējas konkrētos ūdeņos, kas nav ES ūdeņi, no konkrētiem zivju krājumiem un zivju krājumu grupām, kuras ir starptautisku sarunu vai nolīgumu priekšmets [Oficiālais Vēstnesis L 23, 25.1.2013.].

Padomes Regula (ES) Nr. 39/2013 (2013. gada 21. janvāris), ar ko 2013. gadam nosaka ES kuģiem pieejamās zvejas iespējas no konkrētiem zivju krājumiem un zivju krājumu grupām, kuras nav starptautisku sarunu vai nolīgumu priekšmets [Oficiālais Vēstnesis L 23, 25.1.2013.].

Padomes Regula (ES) Nr. 1262/2012 (2012. gada 20. decembris), ar ko nosaka konkrētu dziļūdens zivju krājumu zvejas iespējas ES kuģiem 2013. un 2014. gadā [Oficiālais Vēstnesis L 356, 22.12.2012.].

Flote

Komisijas 2010. gada 10. novembra Regula (EK) Nr. 1013/2010 satur detalizēti izstrādātus noteikumus un Eiropas Savienības nostāju flotes jautājumos, kas izklāstīti Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 III nodaļā [Oficiālais Vēstnesis L 293, 11.11.2010.]. Šie noteikumi attiecas uz visiem kuģiem, izņemot tos, kurus izmanto vienīgi akvakultūrai, un tos, kuri ir reģistrēti attālākajos Francijas, Spānijas un Portugāles reģionos. Regula nosaka robežlīmeņus iezīmējošās formulas attiecībā uz bruto tonnāžu un jaudas pieļaujamību katrai dalībvalstij no 2003. gada 1. janvāra. Katrai dalībvalstij ir jāvāc informācija, kas saistīta ar pielāgošanos KZP un kuģu flotes darbības beigšanu (vai nomaiņu) Eiropas Savienībā. Ir jāziņo par jebkuru modernizāciju, kuras rezultātā mainās kuģa zvejas jauda.

Komisijas 2003. gada 30. decembra Regula Nr. 26/2004 par Kopienas zvejas flotes materiāliem [Oficiālais Vēstnesis L 5, 9.1.2004.]. Šī regula nosaka minimālo nepieciešamo informāciju par kuģiem, kas peld ar dalībvalsts karogu un ir iekļauti attiecīgās valsts reģistrā. Tā arī nosaka dalībvalstu pienākumus attiecībā uz datu vākšanu, pārbaudi un šo datu nodošanu Komisijai, kā arī zvejas flotes datu vākšanas pienākumus pret Kopienu. Kuģi identificē ar unikālu Kopienas flotes reģistra (KFR) numuru, kas tam ir īpaši piešķirts un nevar būt piešķirts citam kuģim.

Skatīt konsolidēto versiju

See also

• Zivsaimniecības resursu un vides pārvaldība

Pēdējā atjaunināšana: 08.02.2013