1

2016. gada 12. maijā Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO), kas izveidots saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas, Tiesas, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Reģionu komitejas un Eiropas Ombuda Lēmumu 2002/620/EK (2002. gada 25. jūlijs) (OV 2002, L 197, 53. lpp.), Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/322/16, lai izveidotu rezerves sarakstus administratoriem revīzijas jomā (AD 5/AD 7) (OV 2016, C 171 A, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais paziņojums”). Kā ir precizēts šajā paziņojumā, no aplūkojamajiem sarakstiem Eiropas Savienības iestādes, “galvenokārt Eiropas Komisija Briselē un Eiropas Revīzijas palāta Luksemburgā”, pieņems darbā jaunus Savienības civildienesta ierēdņus.

2

Tāpat apstrīdētā paziņojuma ievadā ir norādīts, ka šis paziņojums un atklātos konkursus reglamentējošie vispārīgie noteikumi, kas publicēti 2015. gada 27. februāraEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2015, C 70 A, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “vispārīgie noteikumi”), ir attiecīgās atlases procedūras pamatā esošais juridiski saistošais regulējums. Tomēr tajā ir precizēts, ka vispārīgo noteikumu II pielikums “Administrācijas vadītāju kolēģijas vispārīgās pamatnostādnes par valodu lietojumu EPSO konkursos” aplūkojamajā atlases procedūrā netiek piemērots, bet ir aizstāts ar noteikumiem, kas minēti apstrīdētā paziņojuma II pielikumā.

3

Vispārīgo noteikumu 1.3. punktā ir iedaļa “Valodu prasmes”, kurā ir norādīts šādi:

“Atkarībā no konkursa jums tiks lūgts parādīt ES oficiālo valodu [..] prasmes. Parasti nepieciešamas padziļinātas vienas ES oficiālās valodas prasmes (CEFR [..] C1 līmenis) un pietiekamas kādas citas ES oficiālās valodas prasmes (CEFR B2 līmenis), taču paziņojumā par konkursu var noteikt stingrākas prasības (jo īpaši tas attiecas uz jomām, kas saistītas ar valodām). Ja vien paziņojumā par konkursu nav norādīts citādi, otrā valoda parasti ir angļu, franču vai vācu [..]. [..]

ES iestādes iekšējā saziņā jau ilgi lieto galvenokārt angļu, franču un vācu valodu, un tās ir arī valodas, kas visbiežāk vajadzīgas ārējā saziņā un dokumentu apstrādē.

Otrās valodas izvēle ir noteikta dienesta interesēs, jo jaunajiem darbiniekiem jāspēj strādāt uzreiz un sazināties ikdienas darba vajadzībām. Citādi tiktu ievērojami traucēta iestāžu efektīva darbība.

Turklāt, lai tiktu nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret visiem kandidātiem, tostarp pret tiem, kuru pirmā oficiālā valoda ir viena no minētajām trim valodām, ikvienam tiek prasīts kārtot pārbaudījumus otrajā valodā, kura ir viena no šīm trim valodām. Šādi novērtējot konkrētās prasmes [zināšanas], ES iestādes var izsvērt, vai kandidāti spēj nekavējoties sākt darbu vidē, kas visnotaļ atbilst reālajai situācijai, kādā tiem būs jāstrādā. Tas neskar iespēju vēlāk apgūt trešo darba valodu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. panta 2. punktu. [..]”

4

Apstrīdētā paziņojuma daļā “Atbilstības nosacījumi”, kurā ir minēti nosacījumi, kādiem ieinteresētajām personām ir jāatbilst pieteikuma apstiprināšanas brīdī, kā viens no īpašajiem nosacījumiem ir prasīts “minimālais nepieciešamais [CEFR] līmenis C1 vienā no 24 oficiālajām ES valodām”, un šī valoda ir norādīta kā konkursa “1. valoda”, kā arī “minimālais nepieciešamais [CEFR] līmenis B2 angļu, franču vai vācu valodā”. Šai otrajai valodai, kas apzīmēta kā konkursa “2. valoda”, obligāti ir jābūt citai valodai nekā šī paša kandidāta izvēlētā 1. valoda.

5

Tāpat ir precizēts, ka “pieteikuma veidlapa jāaizpilda angļu, franču vai vācu valodā”.

6

Tajā pašā apstrīdētā paziņojuma daļā ir norādīts – “kā otrā valoda jāizvēlas angļu, franču vai vācu valoda”, “tās ir galvenās ES iestāžu darba valodas” un “dienesta interesēs jaunajiem darbā pieņemtajiem darbiniekiem ir nekavējoties jāspēj sākt strādāt un savā ikdienas darbā efektīvi sazināties vismaz vienā no tām”. Šajā ziņā, lai gūtu “sīkāku informāciju par valodām, kas nepieciešamas šim konkursam”, kandidāti ir aicināti skatīt apstrīdētā paziņojuma II pielikumu “Šīs atlases procedūras valodu režīma pamatojums”.

7

Apstrīdētā paziņojuma II pielikumā ir ietverta ievaddaļa, ko veido sešas daļas, kurām seko trīs punkti, no kuriem pirmais – “Valodu izvēles pamatojums katrai atlases procedūrai”, otrais – “Valodu izvēles kritēriji katrai atlases procedūrai” un trešais – “Komunikācijas valodas”.

8

Apstrīdētā paziņojuma II pielikuma ievaddaļa ir formulēta šādi:

“Šis konkurss ir specializēts konkurss, lai pieņemtu darbā administratorus revīzijas jomā. Prasības, kas izklāstītas šā paziņojuma par konkursu iedaļā “ATBILSTĪBAS NOSACĪJUMI”, atbilst ES iestāžu galvenajām prasībām attiecībā uz speciālistu prasmēm, pieredzi un zināšanām un vajadzību pēc tā, lai jaunie darbinieki spētu efektīvi strādāt, jo īpaši sadarboties ar citiem darbiniekiem.

Šā iemesla dēļ kandidātiem tiek prasīts izvēlēties otro konkursa valodu no ierobežota ES oficiālo valodu skaita. Šā ierobežojuma pamatā ir arī budžeta un darbības ierobežojumi, kā arī 1., 2. un 3. punktā turpmāk aprakstīto EPSO atlases metožu īpatnības. Valodas prasības šim konkursam pieņēmusi EPSO valde, ņemot vērā minētos faktorus un citas specifiskas prasības, kas saistītas ar attiecīgo ES iestāžu pienākumu īpatnībām vai konkrētajām vajadzībām.

Galvenais šā konkursa mērķis ir izveidot administratoru rezerves sarakstu pieņemšanai darbā Eiropas Komisijā, kā arī ierobežotu skaitu pieņemšanai darbā Eiropas Revīzijas palātā. Pēc pieņemšanas darbā ir būtiski, ka administratori nekavējoties spēj strādāt un sazināties ar saviem kolēģiem un vadītājiem. Ņemot vērā valodu lietojuma kritērijus ES atlases procedūrās, kuri izklāstīti turpmāk 2. punktā, ES iestādes uzskata, ka angļu, franču un vācu valoda ir piemērotākās otrās valodas izvēles iespējas šajā konkursā.

Ņemot vērā to, ka angļu, franču un vācu valoda ir valodas, kurās ES iestāžu darbinieki visbiežāk runā, tajās un no tām tulko un lieto administratīvajai saziņai, kandidātiem vismaz viena no šīm valodām ir jāpiedāvā kā viena no divām obligātajām valodām.

Turklāt labas angļu, franču vai vācu valodas zināšanas tiek uzskatītas par būtiskām, lai analizētu revidējamo struktūru situāciju, sniegtu prezentācijas, rīkotu diskusijas un rakstītu ziņojumus ar mērķi nodrošināt efektīvu sadarbību un informācijas apmaiņu ar tiem dienestiem, kuri tiek revidēti, un attiecīgajām iestādēm.

Kandidātiem, aizpildot tiešsaistes pieteikumus, jāizmanto konkursa otrā valoda (angļu, franču vai vācu), un EPSO jāizmanto šīs valodas masveida saziņā ar kandidātiem, kuri ir iesnieguši derīgus pieteikumus, un dažos 3. punktā aprakstītajos testos.”

9

Apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 1. punktā “Valodu izvēles pamatojums katrai atlases procedūrai” ir noteikts:

“ES iestādes uzskata, ka lēmums par konkrētām valodām, kas izmantojamas katrā atsevišķā atlases procedūrā, un jo īpaši par jebkādiem valodu izvēles ierobežojumiem ir jāpieņem, pamatojoties uz turpmāk minētajiem apsvērumiem.

Jaunajiem darbiniekiem jābūt spējīgiem nekavējoties sākt darbu un veikt pienākumus, kuru veikšanai tie ir pieņemti darbā. Tādēļ EPSO ir jānodrošina, ka veiksmīgajiem kandidātiem ir pietiekamas zināšanas tādā valodu kombinācijā, kas ļaus viņiem efektīvi veikt savus pienākumus, un jo īpaši, ka veiksmīgie kandidāti ikdienas darbā spēj efektīvi sazināties ar kolēģiem un vadītājiem.

Tādējādi var būt pamatoti dažus testus rīkot ierobežotā skaitā darba valodu, lai nodrošinātu, ka visi kandidāti spēj strādāt vismaz vienā no šīm valodām neatkarīgi no viņu pirmās oficiālās valodas. Citādi būtu liels risks, ka liela daļa veiksmīgu kandidātu samērīgā laikā nespētu uzņemties uzdevumus, kuru veikšanai viņus pieņem darbā. Turklāt tiktu ignorēts acīmredzamais apsvērums, ka kandidāti, kuri piesakās darbam ES civildienestā, vēlas pievienoties starptautiskai organizācijai, kurai jāizmanto darba valodas, lai spētu pareizi darboties un veikt uzdevumus, kas tai uzticēti saskaņā ar ES Līgumiem.

Dažos gadījumos kandidātu valodu izvēles ierobežošanu var pamatot ar atlases procedūras īpatnībām.

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 27. pantu EPSO novērtē kandidātus atklātos konkursos, kurus EPSO izmanto, lai novērtētu kandidātu prasmes un labāk paredzētu, vai kandidāti spēs pildīt savus pienākumus.

Pārbaudījumi vērtēšanas centrā ir atlases metode, kas ietver kandidātu novērtēšanu standartizētā veidā, kuras pamatā ir dažādi scenāriji, ko novēro vairāki atlases komisijas locekļi. Vērtēšanā tiek izmantota kompetenču sistēma, kuru iepriekš sagatavojušas iecēlējinstitūcijas, un vienota punktu vērtēšanas metode, un kopīga lēmumu pieņemšana.

Šādi izvērtējot konkrētās prasmes, ES iestādes var novērtēt kandidātu spējas nekavējoties sākt strādāt vidē, kas tuvu atbilst reālajai situācijai, kādā tiem būs jāstrādā. No daudziem zinātniskiem pētījumiem izriet, ka vērtēšanas centri, simulējot īstenībai tuvas darba situācijas, ir labākais prognozētājs attiecībā uz darbu reālā situācijā. Tāpēc vērtēšanas centri tiek izmantoti visā pasaulē. Ņemot vērā karjeras ilgumu un mobilitātes līmeni ES iestādēs, šādam vērtēšanas veidam ir būtiska nozīme, jo īpaši atlasot pastāvīgos ierēdņus.

Lai nodrošinātu to, ka kandidātus var novērtēt vienlīdzīgi un ka kandidāti var tieši sazināties ar vērtētājiem un citiem kandidātiem, kuri piedalās pārbaudījumā, kandidātus novērtē grupā ar kopēju valodu. Ja vien vērtēšanas centra pārbaudījumi nenotiek konkursā ar vienu galveno valodu, ir obligāti nepieciešams, ka vērtēšanas centra pārbaudījumi tiek rīkoti ierobežotā skaitā valodu.

Vairāku iemeslu dēļ EPSO valde uzskata, ka nebūtu praktiski rīkot viena konkursa vērtēšanas centra posmu visās ES oficiālajās valodās.

Pirmkārt, šāda pieeja ļoti būtiski ietekmētu resursus, padarot neiespējamu ES iestādēm apmierināt savas vajadzības pēc jauniem darbiniekiem pašreizējās budžeta shēmas ietvaros. Tā būtu arī nelietderīga Eiropas nodokļu maksātāju līdzekļu izmantošana.

Otrkārt, lai rīkotu pārbaudījumus vērtēšanas centros visās oficiālajās valodās, EPSO konkursos būtu jāstrādā ievērojamam skaitam mutisko tulku un jāizmanto piemērotas telpas ar tulkošanas kabīnēm.

Treškārt, lai aptvertu dažādās kandidātu izmantotās valodas, būtu nepieciešams krietni lielāks skaits atlases komisijas locekļu.”

10

Saskaņā ar apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 2. punktu “Valodu izvēles kritēriji katrai atlases procedūrai”:

“Ja kandidātiem ir jāizvēlas no ierobežota skaita ES oficiālo valodu, EPSO valdei, izskatot katru gadījumu atsevišķi, ir jānosaka valodas, kas izmantojamas individuālos atklātos konkursos, ņemot vērā turpmāk minēto:

11

Visbeidzot apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 3. punktā “Komunikācijas valodas” ir norādīts:

“Šajā iedaļā aprakstīti vispārējie noteikumi attiecībā uz valodu izmantošanu saziņai starp EPSO un potenciālajiem kandidātiem. Katrā paziņojumā par konkursu var paredzēt citas, specifiskas prasības.

EPSO ņem vērā kandidātu kā ES pilsoņu tiesības sazināties dzimtajā valodā. EPSO arī atzīst, ka kandidāti, kuri ir apstiprinājuši savus pieteikumus, ir potenciālie ES civildienesta darbinieki, kuri izmanto tiesības un pienākumus, kas viņiem piešķirti Civildienesta noteikumos. ES iestādes tāpēc uzskata, ka EPSO būtu pēc iespējas jāsazinās ar kandidātiem un jāsniedz kandidātiem informācija par viņu pieteikumiem visās ES oficiālajās valodās. Lai to panāktu, nemainīgie elementi EPSO tīmekļa vietnē, paziņojumi par konkursiem un vispārīgie noteikumi, kas reglamentē atklātos konkursus, tiks publicēti visās oficiālajās valodās.

Valodas, kas jāizmanto, aizpildot tiešsaistes pieteikumu veidlapas, ir norādītas katrā paziņojumā par konkursu. Norādījumi par pieteikumu izpildīšanu ir jāsniedz visās oficiālajās valodās. Šie noteikumi tiks piemēroti pārejas periodā, kas nepieciešams, lai sāktu izmantot sākotnējo tiešsaistes pieteikšanās procedūru visās oficiālajās valodās.

Lai ātri un efektīvi sazinātos, tiklīdz ir apstiprināts kandidāta sākotnējais pieteikums, masveida saziņa no EPSO ar lielu kandidātu skaitu notiks, izmantojot ierobežotu skaitu ES oficiālo valodu. Tā būs vai nu kandidāta pirmā, vai arī otrā valoda, kā izklāstīts attiecīgajā paziņojumā par konkursu.

Kandidāti var sazināties ar EPSO jebkurā no ES oficiālajām valodām, bet, lai EPSO spētu efektīvāk risināt viņu jautājumu, kandidāti tiek aicināti izvēlēties no ierobežota valodu skaita, kurās EPSO darbinieki spēj sniegt tūlītēju valodu nodrošinājumu bez nepieciešamības izmantot tulkošanu.

Dažus pārbaudījumus var arī rīkot ierobežotā skaitā ES oficiālo valodu, lai nodrošinātu, ka kandidātiem ir vajadzīgās valodu spējas, kas nepieciešamas, lai piedalītos atklāto konkursu vērtēšanas posmā. Dažādo pārbaudījumu valodas tiks norādītas katrā paziņojumā par konkursu.

ES iestādes uzskata, ka šāda kārtība nodrošina taisnīgu un piemērotu līdzsvaru starp dienesta interesēm un daudzvalodības principu, un nediskrimināciju valodas dēļ. Kandidātu pienākums izvēlēties otro valodu, kas nav viņu pirmā (parasti dzimtā vai tai līdzvērtīga) valoda, nodrošina kandidātu salīdzināmību uz vienlīdzīgiem pamatiem. [..]”

12

Apstrīdētā paziņojuma daļas “Atlases procedūra” 1. punktā ir norādīts, ka “datorizētie daudzizvēļu testi”, proti, teksta loģiskās analīzes tests, matemātisko iemaņu tests un abstraktās domāšanas tests, kas veido attiecīgās atlases procedūras pirmo posmu, tiek organizēti valodā, kuru katrs kandidāts ir izvēlējies kā konkursa pirmo valodu.

13

Turklāt saskaņā ar minētās daļas 3. punktu pēc tam, kad būs veikta “atlase pēc kvalifikācijas”, kas veido konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, otro posmu, kandidāti, kuri būs saņēmuši vienu no augstākajiem kopējiem novērtējumiem, tiks uzaicināti piedalīties pārbaudījumos vērtēšanas centrā; šie pārbaudījumi notiek valodā, ko kandidāti ir izvēlējušies kā konkursa otro valodu, un tas ir konkursa pēdējais posms, kurš ietver vairākus testus kandidātu dažādu prasmju izvērtēšanai.

14

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 5. augustā, Itālijas Republika cēla šo prasību.

15

2016. gada 15. septembrī Vispārējā tiesa pasludināja spriedumu Itālija/Komisija (T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495). Ar minēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/276/14, lai izveidotu rezerves sarakstu administratoru pieņemšanai darbā (OV 2014, C 74 A, 4. lpp.), un paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/294/14, lai izveidotu rezerves sarakstu administratoru datu aizsardzības jomā pieņemšanai darbā (OV 2014, C 391 A, 1. lpp.), pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, šo konkursu otrās valodas un, otrkārt, saziņas starp EPSO un kandidātiem valodu izvēles ierobežošana ar angļu, franču un vācu valodu ir nepamatota diskriminācija valodas dēļ.

16

2016. gada 19. oktobrī Eiropas Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

17

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 8. novembrī, Spānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Itālijas Republikas prasījumu atbalstam. Ar 2016. gada 9. decembra lēmumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs tai atļāva iestāties šajā tiesvedībā. Spānijas Karaliste 2017. gada 15. februārī iesniedza savu iestāšanās rakstu.

18

2016. gada 25. novembrī Komisija pārsūdzēja 2016. gada 15. septembra spriedumu Itālija/Komisija (T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495); šī pārsūdzība tika reģistrēta ar lietas numuru C‑621/16 P.

19

Replikas raksts un atbildes raksts uz repliku šajā lietā tika iesniegti attiecīgi 2016. gada 5. decembrī un 2017. gada 20. februārī.

20

2017. gada 20. janvārī, pirmkārt, Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus izteikt viedokli par Tiesas izskatāmās lietas, kas reģistrēta ar numuru C‑621/16 P, nozīmi šajā lietā, kā arī par iespējamo tiesvedības apturēšanu šajā lietā, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 69. pantu, līdz Tiesa būs pasludinājusi spriedumu minētajā lietā. Otrkārt, Vispārējā tiesa lūdza lietas dalībniekus iesniegt apsvērumus par šīs lietas iespējamu apvienošanu ar lietām T‑401/16 Spānija/Komisija un T‑443/16 Itālija/Komisija tiesvedības mutvārdu daļā vai galīgā nolēmuma taisīšanai, piemērojot Reglamenta 68. pantu. Lietas dalībnieki izpildīja šos lūgumus noteiktajā termiņā.

21

Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 21. februāra lēmumu tiesvedība šajā lietā tika apturēta līdz sprieduma pasludināšanai lietā C‑621/16 P.

22

2019. gada 26. martā Tiesa pasludināja spriedumus Spānija/Parlaments (C‑377/16, EU:C:2019:249) un Komisija/Itālija (C‑621/16 P, EU:C:2019:251). Ar pirmo no šiem spriedumiem Tiesa atcēla uzaicinājumu izteikt ieinteresētību Līgumdarbinieki – I funkciju grupa – Autovadītāji (V/S), EP/CAST/S/16/2016, kas publicēts 2016. gada 14. aprīļaEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2016, C 131 A, 1. lpp.), kā arī datubāzi, kura izveidota atbilstoši minētajam uzaicinājumam izteikt ieinteresētību, pamatojoties it īpaši uz to, ka Eiropas Parlaments nebija pierādījis, ka, pirmām kārtām, aplūkojamās atlases procedūras otrās valodas un, otrām kārtām, saziņas starp Parlamentu un kandidātiem valodu izvēles ierobežošana ar angļu, franču un vācu valodu būtu objektīvi un saprātīgi attaisnota ar leģitīmu vispārējo interešu mērķi saistībā ar personāla politiku. Ar otro spriedumu Tiesa noraidīja Komisijas iesniegto apelācijas sūdzību par 2016. gada 15. septembra spriedumu Itālija/Komisija (T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495). Pēc šī pēdējā sprieduma pasludināšanas tiesvedība šajā lietā tika atjaunota.

23

2019. gada 3. aprīlī lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt Vispārējā tiesā apsvērumus par to, kādi secinājumi attiecībā uz šo lietu izdarāmi no 2019. gada 26. marta sprieduma Spānija/Parlaments (C‑377/16, EU:C:2019:249) un 2019. gada 26. marta sprieduma Komisija/Itālija (C‑621/16 P, EU:C:2019:251) pasludināšanas. Lietas dalībnieki izpildīja šo lūgumu noteiktajā termiņā.

24

Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas devītajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

25

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (devītā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un saistībā ar Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, pirmkārt, aicināja lietas dalībniekus iesniegt dažus dokumentus, ko lietas dalībnieki izdarīja noteiktajā termiņā, un, otrkārt, uzdeva tiem rakstveida jautājumus, uz kuriem jāatbild tiesas sēdē.

26

Ar Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājas 2019. gada 6. novembra lēmumu šī lieta un lieta T‑443/16 Itālija/Komisija tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā saskaņā ar Reglamenta 68. panta 1. un 2. punktu.

27

2019. gada 5. decembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutiskajiem jautājumiem.

28

Ar 2020. gada 27. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētāja atkārtoti sāka tiesvedības mutvārdu daļu šajā lietā un lietā T‑443/16 Itālija/Komisija, piemērojot Reglamenta 113. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

29

Ar Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājas 2020. gada 11. februāra lēmumu pēc tam, kad bija uzklausīti lietas dalībnieki, šī lieta un lieta T‑443/16 Itālija/Komisija tika sadalītas atbilstoši Reglamenta 68. panta 3. punktam.

30

Ar 2020. gada 8. marta lēmumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētāja pabeidza šīs lietas tiesvedības mutvārdu daļu.

31

Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

32

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

33

Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

34

Prasības pamatojumam Itālijas Republika izvirza septiņus pamatus par, pirmkārt, LESD 263., 264. un 266. panta pārkāpumu, otrkārt, LESD 342. panta un Padomes Regulas Nr. 1 (1958. gada 15. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1”), 1. un 6. panta pārkāpumu, treškārt, LES 6. panta 3. punkta, LESD 18. panta, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 22. panta, Regulas Nr. 1 1. un 6. panta, Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 1.d panta 1. un 6. punkta, 27. panta otrās daļas un 28. panta f) punkta, kā arī Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, ceturtkārt, LES 6. panta 3. punkta un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, piektkārt, pilnvaru nepareizu izmantošanu un “materiālo tiesību normu attiecībā uz paziņojumu par konkursiem raksturu un mērķi”, it īpaši Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta, 27. panta otrās daļas, 28. panta f) punkta, 34. panta 3. punkta un 45. panta 1. punkta, kā arī samērīguma principa pārkāpumu, sestkārt, LESD 18. panta un 24. panta ceturtās daļas, Hartas 22. panta, Regulas Nr. 1 2. panta, kā arī Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta pārkāpumu un, septītkārt, LESD 296. panta otrās daļas, Regulas Nr. 1 1. un 6. panta, Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta un 28. panta f) punkta, Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunkta un samērīguma principa pārkāpumu, kā arī “faktu sagrozīšanu”.

35

Ir jākonstatē, ka ar izvirzītajiem pamatiem Itālijas Republika būtībā apstrīd likumību diviem aspektiem konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, valodu lietojumā. Tādējādi tā apstrīd, pirmām kārtām, apstrīdētā paziņojuma noteikumus, saskaņā ar kuriem otrās valodas izvēle šajā konkursā ir ierobežota ar angļu, franču un vācu valodu, un, otrām kārtām, šā paziņojuma noteikumus attiecībā uz valodām, ko var izmantot saziņā starp šā konkursa kandidātiem un EPSO.

36

Iesākumā ir jānorāda – ciktāl saskaņā ar apstrīdēto paziņojumu daži pārbaudījumi notiktu valodā, kuru kandidāti ir izvēlējušies kā aplūkojamā konkursa otro valodu, iespējama nelikumība šīs otrās valodas izvēles ierobežošanā noteikti izraisītu visu konkursa pārbaudījumu organizēšanas nelikumību.

37

Līdz ar to ir secīgi jāvērtē šo abu apstrīdētā paziņojuma aspektu likumība, ņemot vērā izvirzītos pamatus un lietas dalībnieku sniegtos argumentus.

38

Apstrīdētā paziņojuma aspekts, kas aplūkojamā konkursa kandidātu otrās valodas izvēli ierobežo ar angļu, franču un vācu valodu, būtībā ir Itālijas Republikas izvirzītā trešā un septītā pamata priekšmets.

39

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežošanu ir pārkāpts LES 6. panta 3. punkts, LESD 18. pants, Hartas 22. pants, Regulas Nr. 1 1. un 6. pants, Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkts, 27. panta otrā daļa un 28. panta f) punkts, kā arī Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 2. un 3. punkts. Šajā pamatā Itālijas Republika it īpaši uzskata, ka šāda ierobežošana ir uzskatāma par diskrimināciju valodas dēļ un ka ar apstrīdētajā paziņojumā šajā ziņā izklāstīto pamatojumu nevar pierādīt tādu faktisku vajadzību pastāvēšanu, ar kurām to varētu konkrēti attaisnot.

40

Septītais pamats attiecas uz LESD 296. panta otrās daļas, Regulas Nr. 1 1. un 6. panta, Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta un 28. panta f) punkta, Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunkta un samērīguma principa pārkāpumu, kā arī “faktu sagrozīšanu”. Šajā pamatā Itālijas Republika it īpaši norāda uz apstrīdētā paziņojuma pamatojuma trūkumu un nepietiekamību, vienlaikus apgalvojot, ka diskrimināciju valodas dēļ varētu attaisnot vienīgi ar iemesliem, kas saistīti ar īpašām dienesta vajadzībām.

41

Spānijas Karaliste pievienojas Itālijas Republikas argumentācijai.

42

No šā sprieduma 39. un 40. punktā izklāstītā izriet, ka ar iepriekš minētajiem pamatiem, kas ir jāvērtē kopā, Itālijas Republika būtībā apgalvo, ka nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu, un attiecībā uz dažādajiem tās norādītajiem noteikumiem apstrīd to iemeslu pamatotību, kuri apstrīdētajā paziņojumā ir izmantoti, lai ierobežotu aplūkojamā konkursa kandidātu otrās valodas izvēli ar angļu, franču un vācu valodu.

43

Vispirms Komisija noraida Itālijas Republikas argumentāciju attiecībā uz apstrīdētā paziņojuma iespējamu pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību, kā tas apgalvots septītajā pamatā. It īpaši tā norāda, ka pamatojums aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežošanai ar angļu, franču un vācu valodu esot korekti norādīts šā paziņojuma II pielikumā un to apstiprinot iebildumu raksta pielikumos minētie fakti. Tā turklāt atgādina, ka atbilstoši judikatūrai, ņemot vērā to, ka apstrīdētais paziņojums ir vispārpiemērojams akts, tā pamatojumā var sniegt tikai, pirmkārt, norādi uz “vispārējo situāciju”, kuras dēļ tas ir pieņemts, un, otrkārt, norādi uz “vispārējiem mērķiem”, kādus ar to ir paredzēts sasniegt.

44

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt lēmumu pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojumā norādīto iemeslu pamatotību, kura tiek izskatīta, vērtējot strīdīgā akta likumību pēc būtības. Akta pamatojumu veido formāla to iemeslu izklāstīšana, uz kuriem šis akts balstīts. Ja šajos iemeslos ir pieļautas kļūdas, tās ietekmē aplūkojamā akta likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus iemeslus (skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 79. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Itālija/Komisija, T‑313/15 un T‑317/15, nav publicēts, EU:T:2019:582, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šajā lietā, kā izriet no apsvērumiem, kuri izklāstīti apstrīdētā paziņojuma daļā “Atbilstības nosacījumi”, kā arī šā paziņojuma II pielikumā un kuri atkārtoti šā sprieduma 6.–11. punktā, minētajam paziņojumam ir sniegts pamatojums, lai attaisnotu aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežošanu. Konkrētāk, ir norādīts, ka par šādu ierobežojumu tika nolemts, ņemot vērā šā paziņojuma II pielikuma 2. punktā noteiktos kritērijus (skat. šā sprieduma 10. punktu), un ka tās pamatā ir trīs iemesli, proti, pirmkārt, prasība jaunajiem darbiniekiem spēt nekavējoties sākt darbu, otrkārt, atlases procedūras raksturs un, treškārt, budžeta un darbības ierobežojumi. Šie iemesli ir nosaukti minētā pielikuma ievaddaļā (skat. šā sprieduma 8. punktu), kā arī plašāk aprakstīti tā 1. punkta i)–iii) apakšpunktā (skat. šā sprieduma 9. punktu). Tādējādi šā paziņojuma autoram, proti, EPSO, nevar pārmest pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Jautājums par šajā pamatojumā norādīto iemeslu pamatotību ir atšķirīgs un tiks izvērtēts turpinājumā.

46

Itālijas Republika apgalvo, ka daudzvalodības princips, kas aizsargāts ar Hartas 22. pantu, neļauj konkursa otrās valodas izvēli ierobežot ar nelielu skaitu oficiālo valodu, bet gan, gluži pretēji, nozīmē iespēju kandidātiem šajā ziņā izvēlēties jebkuru oficiālo valodu. Tās ieskatā, lai gan ir taisnība, ka no dažām Civildienesta noteikumu normām, it īpaši šo noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunkta, izriet, ka ir iespējams ierobežot otrās valodas izvēli, šie ierobežojumi nekādi nevarot būt norma visiem konkursiem.

47

Savukārt Komisija it īpaši uzskata – ciktāl apstrīdētajā paziņojumā paredzētie valodu ierobežojumi attiecas tikai uz otro valodu, kas aplūkojamā konkursa kandidātiem jāizvēlas, it īpaši – lai piedalītos pārbaudījumos vērtēšanas centrā, nevis uz dzimto valodu vai norādīto pirmo valodu, kuru var lietot datorizētajos daudzizvēļu testos, šie ierobežojumi nerada diskrimināciju valodas dēļ.

48

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1 1. pantā ir paredzēts:

“Savienības iestāžu oficiālās valodas un darba valodas ir angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, horvātu, igauņu, itāļu, īru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru valoda.”

49

Tāpat ir jānorāda – kā ir atgādināts 2012. gada 27. novembra sprieduma Itālija/Komisija (C‑566/10 P, EU:C:2012:752) 67. punktā –, lai gan Regulas Nr. 1 1. pantā ir skaidri norādīts, kādas ir Savienības iestāžu darba valodas, šīs regulas 6. pantā ir paredzēts, ka iestādes var noteikt ar šo regulu noteiktā valodu lietojuma piemērošanas kārtību savos attiecīgajos reglamentos. Tajā pašā minētā sprieduma punktā Tiesa turklāt konstatēja, ka iestādes, uz kurām attiecas lietā aplūkojamie paziņojumi par konkursiem, nebija savos reglamentos noteikušas šo valodu lietojuma kārtību, pamatojoties uz minētās regulas 6. pantu.

50

Šajā ziņā uzreiz ir jākonstatē, ka, pamatojoties uz faktiem, kas izriet no šīs lietas materiāliem, nav secināms, ka iestādes, uz kurām attiecas apstrīdētais paziņojums, līdz minētā paziņojuma publicēšanai būtu savos reglamentos pieņēmušas noteikumus, lai noteiktu Regulā Nr. 1 paredzētā vispārējā valodu lietojuma piemērošanas kārtību atbilstoši šīs regulas 6. pantam. Gluži pretēji, saskaņā ar Komisijas norādīto “neviena iestāde nekad nav pieņēmusi šādu reglamentu”.

51

Turklāt Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktā ir noteikts, ka, piemērojot Civildienesta noteikumus, diskriminācija jebkāda iemesla dēļ, piemēram, valodas dēļ, ir aizliegta. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 1.d panta 6. punkta pirmo teikumu, “ievērojot nediskriminācijas principu un proporcionalitātes [samērīguma] principu, jebkādam to piemērošanas ierobežojumam jāsniedz objektīvs un saprātīgs pamatojums un tā mērķim jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs”.

52

Turklāt Civildienesta noteikumu 28. panta f) punktā ir paredzēts, ka ierēdni var iecelt amatā tikai ar nosacījumu, ka viņš sniedz pierādījumu tam, ka viņam ir labas kādas Savienības valodas zināšanas un pietiekamas kādas citas Savienības valodas zināšanas. Šajā ziņā, lai gan šajā normā ir precizēts, ka pietiekamas kādas citas valodas zināšanas ir prasītas, “ciktāl tas vajadzīgs tādu pienākumu veikšanai”, kuri kandidātam būs jāveic, tajā nav norādīti kritēriji, kas var tikt ņemti vērā, lai ierobežotu šīs valodas izvēli starp Regulas Nr. 1 1. pantā minētajām oficiālajām valodām (skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 85. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Itālija/Komisija, T‑313/15 un T‑317/15, nav publicēts, EU:T:2019:582, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Šādi kritēriji neizriet arī no Civildienesta noteikumu 27. panta, kura pirmajā daļā, neatsaucoties uz valodu zināšanām, ir noteikts, ka “iecelšana amatā ir virzīta uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodprātīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Savienības dalībvalstu pilsoņiem”, un ka “neviens amats netiek rezervēts kādas konkrētas dalībvalsts pilsoņiem”. Tas pats attiecas uz šā panta otro daļu, kurā ir vienīgi noteikts, ka “Savienības pilsoņu vienlīdzības princips ļauj katrai iestādei pieņemt piemērotus pasākumus, ņemot vērā novērotu būtisku līdzsvara trūkumu starp ierēdņu pārstāvētajām pilsonībām, kam pamatā nav objektīvu kritēriju”, it īpaši precizējot, ka “minētajiem piemērotajiem pasākumiem jābūt pamatotiem un to dēļ nekad nedrīkst noteikt citus amatā iecelšanas kritērijus kā vien tos, kas pamatojas uz nopelniem”.

54

Visbeidzot saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunktu paziņojumā par konkursu eventuāli var norādīt īpašā ieņemamo amatu veida dēļ nepieciešamās valodu zināšanas. Tomēr no šīs normas neizriet vispārēja atļauja ierobežot konkursa otrās valodas izvēli ar nelielu skaitu oficiālo valodu starp valodām, kas minētas Regulas Nr. 1 1. pantā (skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 86. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Itālija/Komisija, T‑313/15 un T‑317/15, nav publicēts, EU:T:2019:582, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka konkursa kandidātu otrās valodas izvēles ierobežošana ar nelielu valodu skaitu, izslēdzot pārējās oficiālās valodas, ir diskriminācija valodas dēļ, kas principā ir aizliegta ar Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 66. punkts). Proti, ir acīmredzami, ka šādas ierobežošanas dēļ dažiem iespējamiem kandidātiem, tas ir, tiem, kuriem ir pietiekamas vismaz vienas no prasītajām valodām zināšanas, ir priekšrocība, jo viņi var piedalīties konkursā un tādējādi tikt pieņemti darbā kā Savienības ierēdņi vai darbinieki, savukārt pārējie, kuriem šādu zināšanu nav, ir izslēgti (skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 91. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Itālija/Komisija, T‑313/15 un T‑317/15, nav publicēts, EU:T:2019:582, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Iepriekš minēto secinājumu neatspēko Komisijas minētie argumenti.

57

Pirmkārt, arguments, saskaņā ar kuru konkursa, uz ko attiecas apstrīdētais paziņojums, otrās valodas izvēles ierobežošana neesot diskriminācija valodas dēļ, jo “valodas lietojuma ierobežošana konkursā neattiecas uz kandidātu dzimto valodu vai pirmo valodu, bet vienīgi uz otro valodu, kas tiem ir jāizvēlas”, ir jānoraida kā neefektīvs. Proti, diskriminācijas valodas dēļ aizliegums, kas ir noteikts Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktā, aptver ne tikai šīs normas piemērošanas jomā ietilpstošo personu dzimtās valodas lietojumu vai konkursā Savienības ierēdņu vai darbinieku pieņemšanai darbā minētās pirmās valodas lietojumu.

58

Otrkārt, ir jānoraida Komisijas arguments par iespēju kandidātiem izmantot dzimto valodu datorizētajos daudzizvēļu testos, jo valodai pārbaudījumos vērtēšanas centrā tad obligāti ir jābūt citai. Proti, neviena apstrīdētā paziņojuma norma neļauj secināt, ka kandidātiem noteikti būs jāveic datorizētie daudzizvēļu testi savā galvenajā valodā (proti, parasti dzimtajā valodā), un vēl mazāk – ka tiem būtu tāds pienākums. Tādējādi nekas neliedz kandidātam, kura dzimtā valoda ir angļu, franču vai vācu valoda un kuram ir padziļinātas zināšanas vēl kādā no šīm trijām valodām, norādīt šo pēdējo valodu kā savu pirmo konkursa valodu un līdz ar to veikt apstrīdētajā paziņojumā paredzētos pārējos pārbaudījumus savā galvenajā valodā. Tādēļ ir acīmredzami, ka kandidāts, kura galvenā valoda nav neviena no minētajām trim valodām, nevarētu veikt līdzīgu izvēli. Komisijas sniegtais teksta loģiskās analīzes testa piemērs nevar likt apšaubīt šo vērtējumu, jo, pamatojoties tikai uz šo dokumentu, nevar izslēgt, ka padziļinātas zināšanas kādā citā valodā, kas nav galvenā valoda, vai pat pilnīga šīs valodas pārvaldīšana var ļaut attiecīgajam kandidātam nokārtot šī veida testu.

59

Turklāt ir taisnība, ka saskaņā ar 2012. gada 27. novembra sprieduma Itālija/Komisija (C‑566/10 P, EU:C:2012:752) 94. punktu mērķi panākt, ka iestādes saņem pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodprātīgākie ierēdņi, var vislabāk aizsargāt, ja kandidātiem ļauj iesniegt atbildes uz atlases pārbaudījumiem savā dzimtajā valodā vai otrajā valodā, kuru viņi uzskata, ka pārzina vislabāk. Tomēr pretēji tam, kas izriet no Komisijas procesuālajiem rakstiem, no minētā sprieduma nevar secināt, ka jebkādi ierobežojumi kandidātu otrās valodas izvēlē būtu attaisnojami ar nosacījumu, ka kandidāti starp apstrīdētajā paziņojumā piedāvātajām valodām var izvēlēties valodu, kuru tie pārvalda vislabāk pēc dzimtās valodas. Proti, nekas neizslēdz to, ka otrā valoda, kuru kandidāti “uzskata, ka pārzina vislabāk” minētā sprieduma 94. punkta izpratnē, ir kāda cita valoda, nevis angļu, franču vai vācu valoda (skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 95. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Itālija/Komisija, T‑313/15 un T‑317/15, nav publicēts, EU:T:2019:582, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Tomēr saskaņā ar judikatūru no visām iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka dienesta intereses var būt vērā ņemams leģitīms mērķis. It īpaši, lai gan Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktā ir aizliegta jebkāda diskriminācija valodas dēļ, tomēr šī panta 6. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka šim aizliegumam ir iespējami ierobežojumi ar nosacījumu, ka tiem “jāsniedz objektīvs un saprātīgs pamatojums” un tā “mērķim jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs” (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 89. punkts).

61

Tādējādi plašā rīcības brīvība, kas ir Savienības iestādēm, organizējot savus dienestus, tāpat kā EPSO, kurš (kā šajā lietā) īsteno tam minēto iestāžu piešķirtās pilnvaras, saistoši ir precizēta Civildienesta noteikumu 1.d pantā, līdz ar to atšķirīga attieksme valodas dēļ, kas izriet no konkursa valodu lietojuma ierobežojuma līdz nelielam oficiālo valodu skaitam, ir pieļaujama tikai tad, ja šāds ierobežojums ir objektīvi pamatots un samērīgs ar patiesajām dienesta interesēm (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Ņemot vērā visu iepriekš minēto un to, ka konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, otrās valodas izvēles ierobežošana ir diskriminācija valodas dēļ, kas principā ir aizliegta atbilstoši Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktam (skat. šā sprieduma 55. punktu), ir jāvērtē, vai, ierobežojot šo izvēli ar angļu, franču un vācu valodu, EPSO ir pārkāpis Civildienesta noteikumu 1.d pantu, ieviešot neattaisnotu diskrimināciju.

63

Itālijas Republika vispirms uzskata, ka kandidātu valodu prasmes neietilpst spējās, kas minētas Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā, un tādējādi šo spēju vērtējumu konkursa pārbaudījumos, lai tas būtu efektīvs un nediskriminējošs, nedrīkstētu noteicoši ietekmēt valodu prasmes. Tādējādi, lai ierobežotu konkursa otrās valodas izvēli, būtu pienācīgi jāizklāsta un jāpamato īpašās vajadzības, kas to konkrēti attaisno, tādā nozīmē, ka būtu jāpierāda saikne starp otro valodu un īpašajiem pienākumiem, kuri jāveic attiecīgā konkursa veiksmīgajiem kandidātiem.

64

Šajā gadījumā tas, cik dažādus pienākumus būs aicināti veikt konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, veiksmīgie kandidāti, nozīmējot, ka darbā būtu jāpieņem personas ar atšķirīgām valodu prasmēm. Proti, Itālijas Republikas ieskatā, ņemot vērā to, cik plašu jomu aptver revīzija par dalībvalstu veikto struktūrfondu pārvaldību, ir acīmredzami, ka šāda veida pienākumu veikšanai ir nepieciešamas visplašākās iespējamās Savienības valodu zināšanas.

65

Tomēr iemesli, kas apstrīdētajā paziņojumā minēti strīdīgās ierobežošanas pamatojumam, neesot saistīti ne ar konkrētajiem veicamajiem uzdevumiem, ne ar dienesta īpašajām vajadzībām.

66

Tādējādi, pirmkārt, Itālijas Republika apgalvo, ka iemesls, kas saistīts ar nepieciešamību, lai veiksmīgie kandidāti spētu nekavējoties sākt darbu, nav prasība, ar kuru var attaisnot tik būtisku diskrimināciju valodas dēļ. Proti, šādu mērķi nevarot minēt vispārīgi un teorētiski, bet gan tam būtu jābūt saistītam ar īpašiem veicamiem pienākumiem. Līdz ar to konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais pamatojums, valodu lietojuma ierobežojumus varētu pieņemt tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka bez šiem ierobežojumiem darbā jaunpieņemtie ierēdņi absolūti nespētu strādāt.

67

Savukārt attiecībā uz apstrīdētajā paziņojumā minēto norādi uz iekšējās saziņas prasībām šis paziņojums nekādi neparādot nedz to, kādā ziņā šī saziņa būtu nozīmīga to īpašo uzdevumu veikšanai, kas tiks uzticēti darbā jaunpieņemtajiem konkursa veiksmīgajiem kandidātiem, nedz to, kādēļ tai būtu noteikti jānotiek angļu, franču vai vācu valodā. Itālijas Republikas ieskatā, šādas prasības nevar izmantot kā kādu iepriekš noteiktu, vispārēju vērtību, ar ko vienmēr un visur varētu pamatot pamattiesību ierobežojumus. Turklāt nepastāvot neviens pierādījums tam, ka trīs aplūkojamās valodas būtu Savienības iestāžu iekšējā komunikācijā visbiežāk izmantotās valodas.

68

Otrkārt, attiecībā uz iemeslu, kas saistīts ar atlases procedūras raksturu, Itālijas Republika apgalvo, ka ar šādu apsvērumu vien nevar attaisnot tik liela apmēra diskrimināciju valodas dēļ. Turklāt apstrīdētajā paziņojumā neesot izklāstīti iemesli, kuru dēļ vienīgi angļu, franču un vācu valodas izmantošana spētu nodrošināt šīs procedūras maksimālu efektivitāti.

69

Visbeidzot, treškārt, attiecībā uz iemeslu, kas saistīts ar budžeta un darbības ierobežojumiem, Itālijas Republika uzskata, ka ar finansiāla rakstura prasībām vien nekad nevar attaisnot diskrimināciju, kas skar kādas pamattiesības. Katrā ziņā apstrīdētā paziņojuma II pielikumā neesot norādīts, kādas būtu izmaksas atšķirīgai sistēmai vai kādēļ vienīgi tāda sistēma, kas balstīta uz trim šajā gadījumā izmantotajām valodām, nevis, piemēram, uz kādām citām trim valodām, atbilstu budžeta prasībām.

70

Savukārt Komisija uzsver, ka plašā rīcības brīvība, kas ir Savienības iestādēm personāla politikas jomā, tām ļauj noteikt dienesta intereses un spējas, kādām ir jābūt jaunajiem darbiniekiem atbilstoši Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajai daļai, kā arī noteikt mērķus, ar kuriem var pamatot valodu ierobežojumus atbilstoši Civildienesta noteikumu 1.d panta 6. punkta pirmajam teikumam.

71

Šajā gadījumā saskaņā ar apstrīdēto paziņojumu dienesta interesēs esot nepieciešamība nodrošināt iestāžu, uz kurām attiecas šis paziņojums, proti, Komisijas un Eiropas Revīzijas palātas, efektīvu darbību, pieņemot darbā darbiniekus, kas spēj nekavējoties sākt strādāt un kādas no saziņas valodām zināšanu dēļ varētu vieglāk iekļauties jaunā un starptautiskā darba vidē.

72

Tādējādi, Komisijas ieskatā, aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežošana ar angļu, franču un vācu valodu ir balstīta uz objektīviem faktiem, proti, uz to, ka šīs trīs valodas tiek lietotas kā saziņas valodas abās šā sprieduma 71. punktā minētajās iestādēs. Šī apgalvojuma atbalstam Komisija kopā ar savu iebildumu rakstu sniedz virkni elementu, proti, pirmām kārtām, dažādus dokumentus, ko pieņēmusi Komisija un Revīzijas palāta, kā arī, otrām kārtām, statistikas datus, kuri apliecina šo trīs valodu īpašo izplatības līmeni to darbinieku vidū, kas veic revīzijas pienākumus šajās iestādēs.

73

Turklāt, Komisijas ieskatā, nevar atzīt, ka tā konkursa mērķis, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, būtu vienīgi pārbaudīt kandidātu prasmes un ka mērķis novērtēt viņu spēju izteikties citā valodā, kas nav viņu dzimtā valoda, būtu pilnīgi otršķirīgs. Gluži pretēji, esot būtiski nodrošināt apstākļus efektīvai iekšējai saziņai, rūpējoties par to, lai ikvienam ierēdnim būtu pietiekamas zināšanas kādā no trim valodām, kuras lieto kā saziņas valodas attiecīgajās iestādēs. Tādējādi kandidāts, kas nespētu sazināties kādā no šīm trim valodām, nevarētu kļūt par “visspējīgāko” ierēdni Civildienesta noteikumu 27. panta izpratnē.

74

Turklāt Komisija apgalvo, ka Itālijas Republikas pieeja, saskaņā ar kuru būtu jābūt iespējai kā aplūkojamā konkursa otro valodu izvēlēties kādu no visām oficiālajām valodām, radītu ievērojamas ekonomiskās izmaksas. Darba kontekstā, ko raksturojot nenoliedzams angļu, franču un vācu valodas lietojuma pārsvars, šīs izmaksas būtu acīmredzami nepamatotas.

75

Ar šādu pieeju arī netiktu ņemtas vērā pārbaudījumu vērtēšanas centrā īpatnības. Komisijas ieskatā, ciktāl ir maz iespējams, ka atlases komisijas locekļi pārvaldītu visas Savienības oficiālās valodas, kandidātiem būtu jāsazinās ar tulku palīdzību, un tas būtu pilnīgi absurdi, ņemot vērā mērķi izraudzīties veiksmīgos kandidātus, kuri spētu nekavējoties sākt darbu.

76

Turklāt, Komisijas ieskatā, aplūkojamās trīs valodas ir svešvalodas, kuras dalībvalstīs visbiežāk apgūst un Eiropā visplašāk zina un kuras Savienības pilsoņi uzskata par valodām, ko visderīgāk mācīties. Tas izrietot it īpaši no dažādiem elementiem, ko šī iestāde sniegusi kopā ar savu iebildumu rakstu.

77

Replikas rakstā Itālijas Republika it īpaši noraida Komisijas kopā ar iebildumu rakstu sniegto elementu nozīmību.

78

Atbildes rakstā uz repliku Komisija saglabā savu argumentāciju un it īpaši uzsver, ka tās sniegtie elementi pierāda tās pamatotību.

79

Savukārt Spānijas Karaliste būtībā norāda, ka aplūkojamā konkursa mērķis ir pieņemt darbā administratorus revīzijas jomā, kas pildīs pienākumus attiecībā uz visām Savienības darbības jomām dalībvalstīs un trešās valstīs. Tādējādi tā uzskata, ka veiksmīgajiem kandidātiem vajadzētu būt visplašākajām iespējamām valodu zināšanām. Komisijas sniegtos elementus Spānijas Karaliste uzskata par daļējiem, jo tie neatspoguļojot ne situāciju visās iestādēs, ne situāciju iestādēs, uz kurām attiecas apstrīdētais paziņojums.

80

Vispirms ir jāatgādina, ka darbinieku atlases procedūrā iestādēm ir plaša rīcības brīvība izvērtēt dienesta intereses, kā arī kandidātu kvalifikāciju un nopelnus, kas jāņem vērā. Tādējādi nav izslēgts, ka dienesta interešu dēļ var būt nepieciešams, lai darbā pieņemtajiem darbiniekiem būtu konkrētas valodu zināšanas. Tātad izpildāmo uzdevumu īpašais raksturs var attaisnot darbā pieņemšanu, kas tostarp ir balstīta uz padziļinātu konkrētas valodas prasmi (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 67. un 68. punkts un tajos minētā judikatūra).

81

Tomēr iestādei, kas ir ierobežojusi atlases procedūras valodu lietojumu līdz nelielam Savienības oficiālo valodu skaitam, ir jāpierāda, ka tāds ierobežojums atbilst to pienākumu patiesajām vajadzībām, kuri darbā pieņemtajām personām būs jāpilda. Turklāt jebkādi nosacījumi attiecībā uz konkrētām valodas zināšanām ir jāsamēro ar šīm interesēm un jābalsta uz skaidriem, objektīviem un paredzamiem kritērijiem, kas ļautu kandidātiem saprast šī nosacījuma iemeslus un Savienības tiesām pārbaudīt tā likumību (skat. spriedumus, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 69. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Šajā kontekstā Savienības tiesai ir jāveic pārbaude in concreto attiecībā uz noteikumiem, ar kuriem nosaka valodu lietojumu tādos konkursos kā konkurss, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, ciktāl tikai šāda pārbaude ļauj noteikt valodu zināšanas, kādas iestādes dienesta interesēs var objektīvi pieprasīt īpašu uzdevumu gadījumā, un līdz ar to – vai to valodu izvēles ierobežojums, kādas var tikt izmantotas dalībai šajos konkursos, ir objektīvi pamatots un samērīgs ar patiesajām dienesta vajadzībām (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 94. punkts).

83

Konkrētāk, Savienības tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šī informācija aptver visu to atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šī informācija pamato no tās izrietošos secinājumus (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Kā izriet no šā sprieduma 8. punkta, apstrīdētā paziņojuma II pielikuma ievaddaļā ir norādīts, ka aplūkojamā konkursa mērķis ir izveidot administratoru rezerves sarakstu revīzijas jomā pieņemšanai darbā Eiropas Komisijā, kā arī “ierobežotu skaitu” šādu administratoru pieņemšanai darbā Revīzijas palātā. Attiecībā uz aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežošanu ar angļu, franču un vācu valodu tajā ir precizēts, ka tas ir nolemts, ņemot vērā kritērijus, kas definēti minētā pielikuma 2. punktā (skat. šā sprieduma 10. punktu), kā arī pamatojoties uz trim iemesliem, proti, pirmkārt, prasību jaunajiem darbiniekiem spēt nekavējoties sākt darbu, otrkārt, atlases procedūras raksturu un, treškārt, budžeta un darbības ierobežojumiem (skat. šā sprieduma 45. punktu).

85

Vispirms attiecībā uz iemeslu, kas saistīts ar budžeta un darbības ierobežojumiem, ir jānorāda, ka ar šo iemeslu, kā tas ir formulēts apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 1. punkta iii) apakšpunktā, vienīgi in abstracto var pamatot to valodu skaita ierobežošanu, kuras var izvēlēties kā aplūkojamā konkursa otro valodu. Turpretī tas neļauj nedz noteikt, kādam konkrēti ir jābūt šo valodu skaitam, nedz paskaidrot, kādēļ dažas valodas būtu jāizraugās, bet citas jāizslēdz.

86

Tāpat, ņemot vērā to, cik vispārīgs ir apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 1. punktā lietotais formulējums, iemeslu, kas saistīts ar budžeta un darbības ierobežojumiem, varētu piemērot ne tikai aplūkojamā konkursa procedūrai, bet arī jebkurai citai EPSO rīkotai konkursa procedūrai. Tādējādi aplūkojamajā iemeslā nav ietverta neviena norāde uz konkrētiem budžeta un darbības ierobežojumiem, ar ko saskartos EPSO vai dienesti, uz kuriem attiecas apstrīdētais paziņojums, un ar ko šajā konkrētajā gadījumā būtu pamatota aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežošana tikai ar dažām valodām. Komisija arī nav sniegusi konkrētus faktus par priekšrocībām, kādas, no budžeta un darbības resursu viedokļa raugoties, radītu apstrīdētajā paziņojumā paredzētais valodu lietojums, un par to, kādas sekas izraisītu atšķirīgas sistēmas piemērošana.

87

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar apsvērumiem, kas saistīti ar budžetu, nevar attaisnot diskrimināciju (skat. spriedumu, 2012. gada 1. marts, O’Brien, C‑393/10, EU:C:2012:110, 66. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt no pašreizējās judikatūras neizriet, ka mērķis samazināt Savienības iestāžu izdevumus pats par sevi var būt Savienības atzīts vispārējo interešu mērķis.

88

Līdz ar to ar iemeslu vien, kas saistīts ar budžeta un darbības ierobežojumiem, kā tas izklāstīts apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 1. punkta iii) apakšpunktā, nevar attaisnot strīdīgo diskrimināciju.

89

Analoģiski apsvērumi ir jāveic attiecībā uz iemeslu, kas izklāstīts apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 1. punkta ii) apakšpunktā un kas saistīts ar atlases procedūras raksturu un it īpaši ar pārbaudījumu vērtēšanas centrā īpatnībām. Proti, tāpat kā iemeslu, kas saistīts ar budžeta un darbības ierobežojumiem, arī aplūkojamo iemeslu tā vispārīgā formulējuma dēļ varētu piemērot jebkurai konkursa procedūrai, un tas neļauj pamatot izraudzīto trīs valodu izvēli aplūkojamajā konkursā. Turklāt Komisija šajā ziņā nesniedz nevienu konkrētu norādi. It īpaši statistikas dati, ko tā sniedz attiecībā uz galveno valodu, kuru izvēlējušies kandidāti konkursos laikā no 2010. līdz 2012. gadam, nav atbilstīgi, lai vērtētu prasības, kas saistītas ar otrās valodas izvēli aplūkojamajā konkursā. Tas pats attiecas uz datiem attiecībā uz otro valodu, kuru izvēlējušies kandidāti konkursos pirms 2005. gada, proti, laikā pirms EPSO konkursu procedūru reformas, kuras rezultātā tika ieviesti pārbaudījumi vērtēšanas centrā.

90

Turklāt attiecībā uz šā iemesla tvērumu ir jānorāda, ka, izvērtējot dažādās kandidātu prasmes vērtēšanas centrā, kā skaidri izriet no apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 1. punkta ii) apakšpunkta, “ES iestādes var novērtēt kandidātu spējas nekavējoties sākt strādāt vidē, kas tuvu atbilst reālajai situācijai, kādā tiem būs jāstrādā”. Tādējādi izrādās, ka sava formulējuma dēļ iemesls, kas attiecas uz atlases procedūras raksturu, faktiski ir saistīts ar iemeslu, ka jauniem darbiniekiem ir jāspēj nekavējoties sākt darbu. Komisija neiebilst pret šo konstatējumu, savos procesuālajos rakstos uzskatot, ka aplūkojamais iemesls ir “papildu elements”, kas atspoguļo iestāžu izvēli par labu atlases metodei, kurā tiek imitēta reāla darba vide un kura ir vērsta uz kandidātu sadarbības spējām starptautiskā kontekstā. Tāpat ir jākonstatē, ka Komisijas iesniegtā EPSO2008. gada 11. septembra programma konkursu procedūru reformas ieviešanai galvenokārt ilustrē to, ka mērķis pieņemt darbā darbiniekus, kas spētu nekavējoties sākt strādāt, ir tieši saistīts ar šo reformu.

91

No tā izriet, ka ne iemesls – budžeta un darbības ierobežojumi, ne iemesls – atlases procedūras raksturs – nedz vieni paši, nedz skatīti kopā neļauj attaisnot apstrīdētajā paziņojumā veikto ierobežojumu kandidātu aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēlē, it īpaši, ciktāl šie iemesli neļauj pierādīt, kādēļ šī izvēle būtu veicama tikai starp trim šajā lietā izraudzītajām valodām, proti, angļu, franču un vācu valodu, izslēdzot pārējās Savienības oficiālās valodas. Turpretī ar iemeslu, ka jauniem darbiniekiem ir jāspēj nekavējoties sākt darbu, iespējams, varētu attaisnot ierobežojumu ar šīm trim konkrētajām valodām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 106. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

92

Šā iemesla noteicošo raksturu turklāt apstiprina vispārīgie noteikumi, kuru 1.3. punktā ir norādīts, ka “otrās valodas izvēle ir noteikta dienesta interesēs, jo jaunajiem darbiniekiem jāspēj strādāt uzreiz un sazināties ikdienas darba vajadzībām”.

93

Attiecībā uz iemesla, ka jaunajiem darbiniekiem ir jāspēj nekavējoties sākt darbu, saturu no apstrīdētā paziņojuma ievaddaļas, kā arī II pielikuma 1. punkta i) apakšpunkta izriet – lai varētu uzskatīt, ka aplūkojamā konkursa kandidāti spēj nekavējoties sākt darbu, ir nepieciešams, ka tiem ir “pietiekamas zināšanas tādā valodu kombinācijā, kas ļaus viņiem efektīvi veikt savus pienākumus, un jo īpaši [..] ikdienas darbā [..] efektīvi sazināties ar kolēģiem un vadītājiem” (skat. šā sprieduma 9. punktu). Tādējādi, “ņemot vērā to, ka angļu, franču un vācu valoda ir valodas, kurās ES iestāžu darbinieki visbiežāk runā, tajās un no tām tulko un lieto administratīvajai saziņai, kandidātiem vismaz viena no šīm valodām ir jāpiedāvā kā viena no divām obligātajām valodām”. Turklāt “labas angļu, franču vai vācu valodas zināšanas tiek uzskatītas par būtiskām, lai analizētu revidējamo struktūru situāciju, sniegtu prezentācijas, rīkotu diskusijas un rakstītu ziņojumus ar mērķi nodrošināt efektīvu sadarbību un informācijas apmaiņu ar tiem dienestiem, kuri tiek revidēti, un attiecīgajām iestādēm” (skat. šā sprieduma 8. punktu).

94

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ņemot vērā šā sprieduma 80. un 81. punktā atgādināto judikatūru, ar šā sprieduma 93. punktā izklāstītajiem apsvērumiem vien, lai gan tajos ir norādītas dienesta intereses, lai jaunie darbinieki varētu veikt savus uzdevumus un efektīvi sazināties, jau sākot pildīt amata pienākumus, nepietiek, lai noteiktu, ka attiecīgo pienākumu, proti, administratora revīzijas jomā pienākumu pildīšanai iestādēs, uz kurām attiecas apstrīdētais paziņojums, konkrēti ir nepieciešamas angļu, franču vai vācu valodas zināšanas, izslēdzot pārējās Savienības oficiālās valodas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 72. punkts).

95

Šo konstatējumu neatspēko to pienākumu apraksts, kas darbā pieņemtajiem veiksmīgajiem kandidātiem būs jāveic, kā tie aprakstīti apstrīdētajā paziņojumā.

96

Proti, atbilstoši apstrīdētā paziņojuma I pielikumam “Pienākumi” uzvarētāju pienākums it īpaši būs “gūt labu izpratni un zināšanas par revidēto iestāžu darījumdarbības procesiem”, “veikt darbības, atbilstības un ieguldīto līdzekļu atdeves revīziju daudzās ES politikas jomās un darījumdarbības procesos”, “apstiprināt revīzijas rezultātus ar revidējamo iestādi”, “paziņot par revīzijas konstatējumiem, riskiem un ieteikumiem, izmantojot skaidrus un kodolīgus ziņojumu projektus/nobeiguma ziņojumus”, kā arī“sniegt padomdevēja/konsultāciju pakalpojumus pēc vadības pieprasījuma”. Tāpat no apstrīdētā paziņojuma II pielikuma ievaddaļas izriet, ka attiecīgie pienākumi ietver “revidējamo struktūru situācij[as] analīz[i]”, “prezentācij[u]” sagatavošanu, “diskusij[u]” rīkošanu, “ziņojumu” rakstīšanu, kā arī “sadarbību un informācijas apmaiņu ar tiem dienestiem, kuri tiek revidēti, un attiecīgajām iestādēm”. Turklāt apstrīdētā paziņojuma daļā “Veicamie uzdevumi” ir norādīts, ka “revidentus visā karjeras laikā var lūgt veikt revīzijas dažādās ES un trešās valstīs”.

97

Kā Komisija precizēja tiesas sēdē, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, ar “revidējamo struktūru” esot jāsaprot tādas struktūras kā Savienības aģentūras, Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs (EDAU) un citas iestādes, savukārt ar “dienestiem, kuri tiek revidēti”, esot jāsaprot Komisijas dažādo ģenerāldirektorātu dienesti. Toties termins “attiecīgā iestāde” attiecoties uz budžeta iestādēm, proti, Eiropas Savienības Padomi un Parlamentu.

98

Tomēr, ņemot par pamatu vienīgi apstrīdētajā paziņojumā minēto pienākumu aprakstu, nav iespējams noteikt, kādēļ katra no trim valodām, ar kurām ir ierobežota aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēle, ļautu darbā pieņemtajiem veiksmīgajiem kandidātiem nekavējoties sākt darbu. It īpaši neviens šā paziņojuma elements neļauj pierādīt, ka šīs trīs valodas faktiski tiek lietotas tā I pielikumā uzskaitīto uzdevumu veikšanā, kā arī prezentāciju sagatavošanā, diskusiju rīkošanā un ziņojumu rakstīšanā, uz ko ir atsauce paziņojuma II pielikuma ievaddaļā. Tāpat no apstrīdētā paziņojuma nekādi neizriet, ka trīs minētās valodas faktiski tiek lietotas administratoru, kas veic revīzijas pienākumus, saziņā ar struktūrām vai dienestiem, kuri tiek revidēti, kā arī ar kompetentajām iestādēm.

99

Turklāt tas, ka apstrīdētajā paziņojumā ir minēts daudz uzdevumu, starp kuriem ir ne tikai iekšējās revīzijas darbības, bet arī uzdevumi dažādās dalībvalstīs un trešās valstīs “daudzās ES politikas jomās un darījumdarbības procesos”, drīzāk liecina, ka, neizslēdzot iespējamību, ka var izrādīties nepieciešamas kādas konkrētas valodas zināšanas, tādu darbinieku pieņemšana darbā, kuru valodu zināšanu profili ir dažādi, dienesta darbībai radītu priekšrocību.

100

No tā izriet, ka pat tad, ja iemeslu, ka jaunajiem darbiniekiem ir jāspēj nekavējoties sākt darbu, saprot saistībā ar apstrīdētajā paziņojumā sniegto pienākumu aprakstu, tā neskaidrā un vispārīgā formulējuma dēļ un tādēļ, ka apstrīdētajā paziņojumā trūkst konkrētu norāžu, kas to pamatotu, ar to nevar attaisnot aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežošanu tikai ar angļu, franču un vācu valodu.

101

Šajos apstākļos ir jāvērtē, vai dažādie elementi, ko Komisija ir iesniegusi attiecībā uz šo iemeslu, ļauj pierādīt, ka, ņemot vērā ieņemamo amatu praktiskās īpatnības, aplūkojamais ierobežojums objektīvi un noteikti bija attaisnots ar prasību, ka aplūkojamā konkursa uzvarētājiem ir jāspēj nekavējoties sākt darbu.

102

Komisija ir iesniegusi virkni elementu, no kuriem viena daļa attiecas uz pašas darbību un otra – uz Revīzijas palātas darbību. Ar šiem elementiem Komisija tiecas pierādīt, ka angļu, franču un vācu valodai ir dominējoša nozīme gan tās dienestos, gan Revīzijas palātas dienestos un ka tā rezultātā, lai spētu nekavējoties sākt strādāt, jaunajiem darbiniekiem esot jābūt pietiekamām zināšanām vismaz vienā no šīm trim valodām. Turklāt Komisija ir iesniegusi noteiktus datus, no kuriem izrietot, ka aplūkojamās trīs valodas ir visbiežāk apgūtās svešvalodas dalībvalstīs un viszināmākās valodas Eiropā.

103

Tā kā Itālijas Republika uzskata, ka aplūkojamā atlases procedūra attiecas uz visām iestādēm, par elementiem, runājot par Komisiju un Revīzijas palātu, ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdēto paziņojumu aplūkojamās atlases procedūras “galvenais” mērķis ir izveidot administratoru revīzijas jomā rezerves sarakstus, no kuriem “Savienības iestādes, galvenokārt [..] Komisija Briselē un [..] Revīzijas palāta Luksemburgā”, pieņems darbā jaunus Savienības civildienesta ierēdņus (skat. šā sprieduma 1. un 8. punktu).

104

Lai gan nešķiet, ka apstrīdētajā paziņojumā lietotais formulējums izslēdz iespēju pieņemt darbinieku darbā jebkurā no Savienības iestādēm, tomēr no tā izriet, ka divas iestādes, uz kurām galvenokārt attiecas šis paziņojums, ir Komisija un Revīzijas palāta. Turklāt, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, Komisija tiesas sēdē norādīja, ka, lai arī ir iespējams pieņemt darbinieku darbā citās iestādēs, tomēr tam ir nepieciešama iepriekšēja vienošanās starp paziņojumā par konkursu norādīto iestādi, kurai tiek atlasīti kandidāti, un iestādi, kura vēlas pieņemt darbā attiecīgo personu. Tomēr saskaņā ar Komisijas norādījumiem šāda iespējamība šajā gadījumā esot nebūtiska, ņemot vērā to, ka tikai četrus no 72 aplūkojamā konkursa veiksmīgajiem kandidātiem pieņēma darbā citi darba devēji, proti, trīs darbiniekus Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) un vienu darbinieku EĀDD.

105

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāņem vērā Komisijas iesniegtie elementi attiecībā uz pašas darbību, kā arī attiecībā uz Revīzijas palātas darbību un jāvērtē to nozīme šīs lietas risinājumam.

106

Komisija ir iesniegusi tādu dokumentu kopumu, no kuriem izrietot, ka angļu, franču un vācu valoda ir “saziņas” valodas vai tās dienestos izmantotās darba valodas.

107

Pirmkārt, runa ir par Komisijas priekšsēdētāja 2000. gada 29. novembra Paziņojumu SEC(2000) 2071/6 par šīs iestādes lēmumu pieņemšanas procesa vienkāršošanu, kā arī par fragmentu no Komisijas 2000. gada 29. novembra tūkstoš pieci simti otrās sanāksmes protokola, kas sagatavots 2000. gada 6. decembrī ar numuru PV(2002) 1502 un ar ko locekļu kolēģija apstiprina šo paziņojumu.

108

Otrkārt, Komisija ir iesniegusi savu Reglamentu (C(2000) 3614) (OV 2000, L 308, 26. lpp.) redakcijā, kas bija spēkā apstrīdētā paziņojuma publicēšanas brīdī, kā arī tā piemērošanas noteikumus, kuri pievienoti tās Lēmumam C(2010) 1200, galīgā redakcija (2010. gada 24. februāris), ar ko groza tās Reglamentu. Turklāt tā ir iesniegusi dokumentu “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”, ko tā kvalificē kā “[tās] priekšsēdētāja izdotus noteikumus attiecībā uz Komisijas lēmumu pieņemšanu”. Komisijas ieskatā, no šiem “noteikumiem” izriet, ka “visiem lēmuma projektiem, ko iesniedz kolēģijai rakstiska vai mutiska lēmuma vai pilnvarojuma lēmuma pieņemšanai, ir jābūt sagatavotiem angļu, franču vai vācu valodā”.

109

Turklāt, atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, Komisija iesniedza arī dažus dokumentus, kas attiecas uz šā sprieduma 108. punktā minētajā dokumentā ietverto “noteikumu” īstenošanu, kā arī tās Paziņojumu SEC(2006) 1489, galīgā redakcija (2006. gada 20. decembris), kas attiecas uz “tulkošanu Komisijā” un kam pievienots pielikums, kurā izklāstīti “tulkošanas noteikumi pēc 2006. gada”.

110

Itālijas Republika apstrīd šo dokumentu atbilstību, būtībā uzskatot, ka tie attiecas tikai uz Komisijas locekļu kolēģijas darbību, nekādi nepierādot angļu, franču un vācu valodas kā saziņas valodu lietojumu Komisijas dienestos. Turklāt tiesas sēdē Itālijas Republika apgalvoja, ka Paziņojums SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, esot jāuzskata par jaunu elementu un līdz ar to ir jānoraida novēlotas iesniegšanas dēļ.

111

Komisija atbild, ka šā sprieduma 107.–109. punktā minētos dokumentus piemēro ikviena tāda akta projekta izstrādei, kas tai ir jāapstiprina, un tas noteikti nozīmējot, ka “tās dienesti [..] izstrādā šo projektu”. Proti, ciktāl Komisijas priekšsēdētājs, pamatojoties uz Reglamenta piemērošanas noteikumiem, esot izdevis noteikumus, saskaņā ar kuriem saziņas valodas, proti, “valodas, kurās aktu projekti ir jāiesniedz kolēģijai apstiprināšanai”, ir angļu, franču un vācu valoda, šādi noteikumi “neizbēgami ietekmē[jot] to dienestu darbu, kuriem šie dokumenti jāsagatavo, izmantojot šīs valodas”. Turklāt attiecībā uz šā sprieduma 109. punktā minēto paziņojumu Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ka tas ļauj papildināt tās atbildi uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kurus tai bija adresējusi Vispārējā tiesa, un šī iemesla dēļ tas neesot noraidāms novēlotas iesniegšanas dēļ.

112

Šajā ziņā vispirms attiecībā uz Paziņojumu SEC(2000) 2071/6 ir jānorāda, ka Komisija atsaucas uz šā dokumenta 2.2. punktu, ar kuru, tās ieskatā, “darba valodu” skaits ir ierobežots ar trim valodām.

113

Tomēr ir jākonstatē, ka Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 mērķis būtībā ir novērtēt Komisijas locekļu kolēģijas dažādu veidu lēmumu pieņemšanas procedūras, kādas bija paredzētas tās Reglamentā redakcijā, kas bija spēkā minētā paziņojuma izdošanas brīdī, un piedāvāt šo procedūru vienkāršošanu. Šādā kontekstā un atsaucoties uz konkrētu procedūras veidu, proti, rakstisku procedūru, aplūkojamā paziņojuma 2.2. punktā ir norādīts, ka “dokumentus izplata trīs Komisijas darba valodās”, tās gan nenosaucot. Tomēr ar šo atsauci vien, kaut arī tajā ir ietverts formulējums “darba valodas”, nepietiek, lai pierādītu, ka angļu, franču un vācu valoda ir valodas, kuras faktiski tiek lietotas ikdienas darbā visos Komisijas dienestos.

114

Turklāt šīs atsauces tvērumu ietekmē citas Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 daļas.

115

Tā, pirmām kārtām, no Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 2.2. punkta izriet, ka pilnvarojuma procedūrā, kurā Komisija var pilnvarot vienu vai vairākus tās locekļus pieņemt lēmumus tās vārdā un ar tās atbildību, pieņemamā lēmuma teksts tiek “iesniegts vienā darba valodā un/vai redakcijās, kas ir autentiskas”.

116

Otrām kārtām, Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 5.2. punktā “Valodu lietojuma vienkāršošana” ir atklāta Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta (ĢD) loma, norādot, ka tas ir “pilnībā iesaistīts [lēmumu pieņemšanas] procesā”. Tajā it īpaši ir precizēts, ka “viens no galvenajiem kavējuma iemesliem rakstveida procedūru un pilnvarojuma procedūru uzsākšanā un pabeigšanā ir tulkojumu, tostarp juristu lingvistu pārskatītu tekstu, iegūšana”, un tādēļ esot kļuvis nepieciešams laikus nodot attiecīgos dokumentus Tulkošanas ĢD.

117

Ņemot vērā iepriekš minēto, Paziņojums SEC(2000) 2071/6 neļauj izdarīt derīgus secinājumus par angļu, franču un vācu valodas faktisko lietojumu nedz Komisijas dienestu ikdienas darbā, nedz a fortiori apstrīdētajā paziņojumā minēto pienākumu izpildē.

118

Šo konstatējumu nevar atspēkot pārējie dokumenti, saistībā ar kuriem Komisija ierosina analizēt Paziņojumu SEC(2000) 2071/6, proti, tās Reglaments, tā piemērošanas noteikumi, kā arī dokuments “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” (skat. šā sprieduma 108. punktu).

119

Attiecībā uz Komisijas Reglamentu vispirms ir jānorāda, ka tajā nav ietvertas normas nedz par valodām, kas jāizmanto struktūrās, kuras minētas tā I nodaļā, proti, Komisijas locekļiem kolēģijā, kā arī tās priekšsēdētājam un ģenerālsekretāram, nedz arī par darba valodām, kas jāizmanto šīs iestādes dienestiem, kuri minēti Reglamenta II nodaļā. Vienīgi Reglamenta 17. pantā par Komisijas pieņemto aktu autentificēšanu ir tikai norādīts, ka tā notiek “autentiskajā valodā vai valodās”, proti, saskaņā ar šā panta 5. punktu “[visās] Savienības oficiāl[ajās] valod[ās] [..], ja tie ir akti, ko piemēro vispārēji, un citos gadījumos – adresātu valod[ās]”.

120

Saskaņā ar norādījumiem, ko Komisija sniedza tiesas sēdē, tomēr ir jāņem vērā tās Reglamenta 6. un 12.–14. pants, kā arī noteikumi šo pantu piemērošanai. Turklāt, pamatojoties uz šiem noteikumiem, tās ieskatā, tika izstrādāts dokuments “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”.

121

Komisijas Reglamenta 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka “priekšsēdētājs pieņem katras Komisijas sanāksmes darba kārtību”, un tā 4. punktā – ka “sanāksmes darba kārtību un nepieciešamos dokumentus Komisijas locekļiem nosūta piemērošanas noteikumos paredzētajā kārtībā”.

122

Komisijas Reglamenta 12.–14. pants attiecas uz citām lēmumu pieņemšanas procedūrām, nevis mutisko procedūru, kas minēta Reglamenta 8. pantā, un ar tiem regulē attiecīgi rakstisko procedūru, pilnvarojuma procedūru un deleģēšanas procedūru. Attiecībā it īpaši uz rakstisko procedūru Reglamenta 12. panta 2. punktā ir noteikts, ka “projekta tekstu visiem Komisijas locekļiem izdala rakstiski tā, kā tas noteikts piemērošanas noteikumos”.

123

Visas Komisijas Reglamenta normas, kas minētas šā sprieduma 122. punktā, ir izskaidrotas šī reglamenta 2010. gada 24. februāra piemērošanas noteikumos.

124

Konkrētāk, noteikumos Komisijas Reglamenta 6. panta piemērošanai ir ietverts 6‑4. punkts “Dokumentu iesniegšana un izplatīšana un valodu lietojums”, kurā ir paredzēts:

“6‑4.3. Komisijas sanāksmē skatāmos dokumentus Komisijas locekļiem nosūta:

[..]

6‑4.5. Oficiālā nosūtīšana pārējām Kopienas iestādēm un/vai publicēšana [Oficiālajā Vēstnesī] prasa, lai dokumenti būtu pieejami visās oficiālajās valodās.

6‑4.6. Priekšsēdētājs pieņem lēmumu par visām situācijām, kurās iepriekš 6‑4.3. [punkta] pirmajā ievilkumā noteiktie nosacījumi nav izpildīti. Atkarībā no apstākļiem viņš var nolemt pārcelt jautājumu uz nākamās sanāksmes dienas kārtību.

Pārcelšana ir nepieciešama, ja akta pieņemšanas brīdī akts nav pieejams valodā(‑ās), kas nepieciešama(‑as) it īpaši tam, lai šis akts un tā paziņošana adresātiem stātos spēkā.”

125

Turklāt noteikumos Komisijas Reglamenta 12. panta piemērošanai ir iekļauts 12‑13. punkts “Valodu lietojums rakstiskajās procedūrās”, saskaņā ar kuru:

“12‑13.1. Dokumentus, uz kuriem attiecas rakstiskā procedūra, Komisijas locekļiem nosūta:

[..]

12‑13.3. Oficiālā nosūtīšana pārējām Kopienas iestādēm un/vai publicēšana [Oficiālajā Vēstnesī] prasa, lai dokumenti būtu pieejami visās oficiālajās valodās.”

126

Turklāt Komisijas Reglamenta 13. un 14. panta kopīgo piemērošanas noteikumu 13/14‑4. punkts “Valodu lietojums attiecībā uz pilnvarojumu vai deleģēšanu” ir formulēts šādi:

“13/14‑4.1. Piešķirtās kompetences īstenošanai dokumentiem atkarībā no gadījuma ir jābūt pieejamiem šādās valodu versijās:

[..]

13/14‑4.3. Oficiālā nosūtīšana pārējām Kopienas iestādēm un/vai publicēšana [Oficiālajā Vēstnesī] prasa, lai dokumenti būtu pieejami visās oficiālajās valodās.”

127

Visbeidzot attiecībā uz dokumentu “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”, Komisijas ieskatā, tā mērķis galvenokārt ir sīki izklāstīt Reglamenta piemērošanas noteikumus, kas atkārtoti šā sprieduma 124.–126. punktā. Šajā dokumentā it īpaši ir atsauce uz “procedūru valodu” lietojumu; šis jēdziens, kā tas izriet no Komisijas argumentācijas, esot jāsaprot tādējādi, ka ar to apzīmē valodas, kas palīdz saprast akta projekta saturu, lai to pieņemtu tās locekļu kolēģija vai – vajadzības gadījumā – deleģēta struktūra. No minētā dokumenta izriet, ka “procedūru valodas” ir angļu, franču un vācu valoda un ka šo valodu lietojums mainās atkarībā no pieņemšanas procedūras veida.

128

Tādējādi attiecībā uz mutiskajām un rakstiskajām procedūrām dokumentā “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” ir norādīts, ka akta projektu un tā iespējamos pielikumus Komisijas locekļiem iesniedz trijās procedūru valodās, kā arī vajadzības gadījumā – valodā vai valodās, kas nepieciešama(‑as), lai attiecīgais akts stātos spēkā vai tiktu paziņots. Tāpat tajā ir precizēts, ka pēc šāda akta pieņemšanas pēc iespējas drīzāk ir jāseko tekstam pārējās valodās, kas, iespējams, ir nepieciešamas akta publicēšanai vai nosūtīšanai citām Savienības iestādēm.

129

Attiecībā uz pilnvarojuma vai deleģēšanas procedūrām no dokumenta “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” izriet, ka deleģētā struktūra var piekrist pieņemt aktu, pamatojoties tikai uz vienu procedūru valodu, bet vajadzības gadījumā ir jādara pieejama(‑as) arī valoda vai valodas, kas nepieciešamas, lai šis akts stātos spēkā vai tiktu paziņots. Turklāt, tāpat kā tas ir attiecībā uz mutiskajām un rakstiskajām procedūrām, aplūkojamajā dokumentā ir norādīts, ka pēc iespējas drīzāk ir jāseko tekstam pārējās valodās, kas, iespējams, ir nepieciešamas akta publicēšanai vai nosūtīšanai citām Savienības iestādēm.

130

Turklāt dokumentā “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” ir paredzēts, ka Komisijas priekšsēdētājs noteiktos apstākļos dažos gadījumos vai pastāvīgi var noteikt atkāpes attiecībā uz to procedūru valodu skaitu, kas lietojamas akta pieņemšanas procedūras sākšanai vai vienlaikus šādas procedūras sākšanai un akta pieņemšanai.

131

Attiecībā it īpaši uz pastāvīgajām atkāpēm dokumentā “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” ir precizēts, ka tās attiecībā uz dažām atkārtotām lietām var noteikt, izmantojot oficiālus paziņojumus, kurus izdod ģenerālsekretārs vai priekšsēdētāja birojs. Piemēram, aplūkojamajā dokumentā ir minētas atkāpes, kas noteiktas attiecībā uz lēmumiem un paziņojumiem, kuri pieņemti tostarp rakstiskajā procedūrā vairākās jomās, tādās kā ierobežojošu pasākumu pieņemšana, balstoties uz LES 29. pantu, stabilitātes instruments, ārējās attiecības, individuāli lēmumi valsts atbalsta jomā, īstenošanas pasākumi aizliegtu vienošanos, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas un koncentrāciju jomā un, visbeidzot, pamatnolīgumu parakstīšana ar starptautiskajām organizācijām.

132

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, skatīti kopumā, šā sprieduma 107. un 108. punktā minētie dokumenti nav vērtējami kā vispārējā valodu lietojuma, kas paredzēts ar Regulu Nr. 1, piemērošanas noteikumi, kuri noteikti Komisijas Reglamentā minētās regulas 6. panta izpratnē. Kā Komisija precizēja atbildēs uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, ko Vispārējā tiesa tai adresēja šajā lietā, minētie dokumenti vienīgi atspoguļo šajā iestādē kopš ilga laika iedibinātu administratīvo praksi, kurā angļu, franču un vācu valodu lieto kā valodas, kurās jāsagatavo dokumenti, lai tos iesniegtu locekļu kolēģijas apstiprināšanai.

133

Attiecībā it īpaši uz dokumenta “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” raksturu Komisija precizēja, ka tas ir fragments no “Darba operatīvo procedūru rokasgrāmatas”, proti, iekšējai lietošanai paredzētām elektroniskām vadlīnijām, kuras izstrādājuši tās ģenerālsekretariāta dienesti un kuru mērķis tostarp ir kodificēt minēto administratīvo praksi. Attiecībā uz šo vadlīniju pieņemšanas datumu un piemērošanu laikā Komisija vienīgi atsaucās uz tās ģenerālsekretāra 2003. gada 11. februāra Paziņojumu SEC(2003) 153 ģenerāldirektoriem un dienestu vadītājiem par minēto vadlīniju atjaunināšanu un izplatīšanu tās iekštīklā.

134

Tomēr, pat pieņemot, ka redakcija, kuru Komisija iesniedza kopā ar savu iebildumu rakstu, tiešām bija redakcija, kas bija spēkā apstrīdētā paziņojuma publicēšanas dienā, šo dokumentu, kas ir fragments no “Darba operatīvo procedūru rokasgrāmatas”, nevar vērtēt kā Komisijas priekšsēdētāja lēmumu noteikt kolēģijai iesniegto dokumentu sagatavošanas valodas Komisijas Reglamenta piemērošanas noteikumu 6‑4.3. punkta pirmā ievilkuma, 12‑13.1. punkta pirmā ievilkuma un 13/14‑4.1. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Turklāt neviens elements lietas materiālos neļauj uzskatīt, ka šo dokumentu bija oficiāli apstiprinājis Komisijas priekšsēdētājs, un vēl jo mazāk – ka to bija apstiprinājusi tās locekļu kolēģija.

135

Vispārīgi raugoties, Komisija atbildēs uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kurus Vispārējā tiesa tai adresēja šajā lietā, atzina, ka nepastāv iekšējs lēmums, ar kuru būtu noteiktas darba valodas šajā iestādē.

136

Kad ir veikti šie ievada precizējumi, ir jākonstatē – ciktāl visu Komisijas iesniegto dokumentu vienīgais mērķis ir noteikt valodas, kas ir nepieciešamas tās dažādo lēmumu pieņemšanas procedūru norisei, ar tiem nevar pamatot aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežošanu ar angļu, franču un vācu valodu, ņemot vērā apstrīdētajā paziņojumā minēto amatu praktiskās īpatnības.

137

Konkrētāk, ne no šiem dokumentiem, ne a fortiori no citiem elementiem lietas materiālos neizriet, ka pastāvētu nepieciešama saikne starp Komisijas lēmumu pieņemšanas procedūrām, tostarp tām, kuras norisinās tās locekļu kolēģijā, un pienākumiem, kas būs jāveic strīdīgā konkursa veiksmīgajiem kandidātiem, proti, šā sprieduma 96. punktā izklāstītajiem revīzijas pienākumiem. Proti, pat pieņemot, ka konkrētas iestādes locekļi savās apspriedēs izmanto tikai un vienīgi vienu vai dažas valodas, nevar bez papildu paskaidrojumiem pieņemt, ka darbā jaunpieņemtais ierēdnis, kurš nepārvalda nevienu no šīm valodām, nevarētu sākt strādāt nekavējoties attiecīgajā iestādē (spriedums, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 121. un 122. punkts (nav publicēti)). Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka šajā lietā runa ir par īpašiem pienākumiem, kuriem a priori nav nekādas ciešas saiknes ar Komisijas locekļu kolēģijas darbu.

138

No Komisijas iesniegtajiem dokumentiem tāpat neizriet, ka tās dienesti ikdienas darbā faktiski lieto visas trīs valodas, kuras ir atzītas par “procedūru valodām”. Turklāt no Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 izriet (skat. šā sprieduma 116. punktu), ka šīs iestādes tulkošanas dienests ir “pilnībā” iesaistīts lēmumu pieņemšanas procesā. Šajā paziņojumā ir arī minēts laikposms, kas vajadzīgs tulkojumu, tostarp juristu lingvistu pārskatītu tekstu, iegūšanai, kā arī nepieciešamība laikus nodot attiecīgos dokumentus tulkošanas dienestam. Šīs atsauces liek saprast, ka nevis dienests, kurš ir faktiski atbildīgs par dokumenta sagatavošanu, bet gan Tulkošanas ĢD sagatavo šā dokumenta redakcijas procedūru valodās, kas nepieciešamas to iesniegšanai locekļu kolēģijai, un atbildīgajam dienestam ir vienīgi jāpārbauda tulkotais teksts. Proti, ir grūti iedomāties, ka bez šī ģenerāldirektorāta kāds dienests varētu prasīt, lai ikviens tā darbinieks iesniegtu trīs valodu versijas dokumentiem, kuri iesniedzami pieņemšanai kolēģijā.

139

Visbeidzot, ņemot vērā to, ka nevienam ierēdnim nav pienākuma apliecināt pietiekamas zināšanas visās trijās apstrīdētajā paziņojumā minētajās valodās, tāpat nešķiet iespējams, ka akta projekta sagatavošanā valodu versijās, kas vajadzīgas iesniegšanai kolēģijā, vienlaikus tiek iesaistīts atbilstošs skaits par šā projekta sagatavošanu atbildīgā dienesta ierēdņu. Tas šķiet vēl jo mazāk iespējams tāpēc, ka nav nekādu garantiju tam, ka ikvienā dienestā ir pieņemti darbā ierēdņi, kuriem ir pietiekamas zināšanas visās trijās aplūkojamajās valodās.

140

Iepriekš minēto vērtējumu nevar atspēkot argumenti, kuri, Komisijas ieskatā, izriet no Paziņojuma SEC(2006) 1489, galīgā redakcija. Komisija uzskata, ka no šī dokumenta un it īpaši no tā pielikuma “Tulkošanas noteikumi pēc 2006. gada” izriet, ka attiecībā uz iekšējas lietošanas dokumentiem tiks prasīts vienīgi tulkojums angļu, franču un vācu valodā papildus kādai iespējamai autentiskai valodas versijai. Turklāt minētais paziņojums pierādot, ka, izņemot Tulkošanas ĢD, pārējiem Komisijas dienestiem būs jāsagatavo tulkojumi, izmantojot savu darbinieku valodu zināšanas; šos tulkojumus dēvējot par “pelēkajiem” tulkojumiem.

141

Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka Paziņojuma SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, saturs nevis atspēko, bet, gluži pretēji, apstiprina šā sprieduma 138. un 139. punktā izklāstīto vērtējumu. Proti, “tulkošanas noteikumos pēc 2006. gada”, kas sniegti šī paziņojuma pielikumā, angļu, franču un vācu valoda ir minētas vienīgi kā mērķvalodas, kurās ir jābūt tulkotām noteiktām dokumentu kategorijām, nekādi nedefinējot avotvalodu. Turklāt attiecībā uz lielāko daļu šajā pielikumā minēto dokumentu kategoriju ir paredzēta tulkošana visās oficiālajās valodās, un tulkošana tikai angļu, franču un vācu valodā faktiski ir izņēmums.

142

Otrām kārtām, argumentu par “pelēko” tulkojumu veikšanu nepamato neviens elements par šādu tulkojumu precīzo īpatsvaru attiecībā uz Komisijai iesniegto tulkojumu kopējo daudzumu. Lai gan Paziņojuma SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, 2.2. punktā ir atzīts, ka ir “ārkārtīgi grūti aprēķināt šo tulkojumu skaitu uzticamu rādītāju trūkuma dēļ”, tomēr tā 3.1. punktā ir ietverts vērtējums attiecībā uz 2007. gadu, saskaņā ar kuru Tulkošanas ĢD iesniegtie tulkojumi veidojot 1700000 lappušu, savukārt “pelēkie” tulkojumi sasniedzot 100000 lappušu. Tomēr, ņemot vērā to, ka šis pēdējais skaitlis attiecas uz visiem pārējiem Komisijas dienestiem, nevis Tulkošanas ĢD, ir pilnīgi skaidrs, ka “pelēkie” tulkojumi veido vien ļoti nelielu daļu salīdzinājumā ar apjomu, ko iesniedz šis ĢD atsevišķi. Visbeidzot un it īpaši – neviens elements lietas materiālos neļauj pierādīt to, ka trīs iepriekš minētās valodas būtu tās, kurās būtu veikti šie “pelēkie” tulkojumi.

143

Šajos apstākļos un neesot nepieciešamībai izteikties par šī dokumenta pieņemamību, ir jāuzskata, ka Paziņojums SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, nav atbilstīgs šīs lietas atrisinājumam.

144

Katrā ziņā un neatkarīgi pat no tā, vai pastāv saikne starp Komisijas lēmumu pieņemšanas procedūrām un apstrīdētajā paziņojumā minētajiem īpašajiem pienākumiem, ir jākonstatē, ka šīs iestādes iesniegtie dokumenti nenorāda uz to, ka vienīgi trīs “procedūru” valodas tiek lietotas procedūrās, uz kurām tie attiecas.

145

Proti, pirmām kārtām, no dokumenta “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”, to lasot kopā ar Komisijas Reglamenta piemērošanas noteikumiem, izriet, ka, protams, akta pieņemšanas procedūras sākšanai parasti un neskarot iespēju izmantot tikai vienu valodu pilnvarojuma un deleģēšanas procedūrās ir nepieciešams, lai akta projekts tiktu iesniegts trijās procedūru valodās. Tomēr šī projekta pieņemšana var darīt vai dara noteikti nepieciešamu to, ka saskaņā ar prasībām, kas izriet no attiecīgā akta rakstura, šim projektam ir jābūt pieejamam arī vienā vai vairākās citās valodu versijās, un tad, ja aplūkojamais akts ir paredzēts publicēšanai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai nosūtīšanai citām iestādēm, – pat visās Savienības oficiālajās valodās.

146

Otrām kārtām, kā izriet arī no dokumenta “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”, ir iespējamas atkāpes attiecībā uz to procedūru valodu skaitu, kas izmantotas pieņemšanas procedūras sākšanai vai pat akta projekta pieņemšanai (skat. šā sprieduma 130. punktu).

147

Attiecībā it īpaši uz pastāvīgajām atkāpēm, par kurām bija runa šā sprieduma 131. punktā, dokumentā “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” ir norādīts, piemēram, tas, ka individuālie lēmumi valsts atbalsta jomā tiek izstrādāti vienā no procedūru valodām, “parasti angļu vai franču valodā”. Par citām jomām, uz kurām attiecas šāda veida atkāpes, jāteic – Komisijas ģenerālsekretāra izdoti paziņojumi, ko Komisija iesniegusi Vispārējā tiesā, atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, ļauj iesniegt aktu projektus tikai vienā procedūru valodā. Tomēr ir jākonstatē, ka šajos paziņojumos nav identificēta tā viena no trim procedūru valodām, kura konkrēti var tikt izmantota, un tādējādi no tā nevar izdarīt derīgus secinājumus.

148

Turklāt nedrīkst aizmirst, ka saskaņā ar dokumentu “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” aizvien ir iespējams noteikt atsevišķu atkāpi saistībā ar valodu lietojumu konkrēta akta projektā, un tas tā ir neatkarīgi no lēmumu pieņemšanas procedūras veida.

149

Ņemot vērā iepriekš minēto analīzi, ir jākonstatē, ka Komisijas iesniegtie dokumenti nav tādi, ar kuriem var pierādīt, ka konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, otrās valodas izvēles ierobežošana atbilst faktiskajām dienesta vajadzībām, un līdz ar to pierādīt, ka, ņemot vērā to amatu praktiskās īpatnības, uz kuriem attiecas šis paziņojums, pastāv dienesta intereses, lai jaunie darbinieki spētu nekavējoties sākt darbu.

150

Komisija ir iesniegusi divus pielikumus, kuros ietverti Personāla ĢD apkopotie statistikas dati par valodām, ko izmanto par revīzijas veikšanu atbildīgie ierēdņi un darbinieki tās dažādajos dienestos. Komisijas ieskatā, ar šiem pielikumiem var pierādīt, ka angļu, franču un vācu valoda ir tās trīs valodas, ko administratori, kuri pilda tādus uzdevumus kā apstrīdētajā paziņojumā minētie, izmanto kā darba valodas vai saziņas valodas.

151

Itālijas Republika apgalvo, ka dati par attiecīgo darbinieku valodu zināšanām neļauj izdarīt secinājumus par faktisko iekšējās saziņas situāciju attiecīgajos dienestos. Turpretī vienīgais atbilstīgais elements esot noskaidrot, kura(‑as) ir galvenā(‑as) saziņas valoda(‑as), proti, valoda(‑as), kura(‑as) ļauj personām ar dažādu dzimto valodu efektīvi sazināties.

152

Pirmkārt, ir jānorāda, ka pielikumā “Dati par to, kā Komisijas darbinieki revīzijas jomā izmanto angļu, franču un vācu valodu kā saziņas valodas, 30.9.2016.” ir apkopotas to valodu zināšanas, kuras kā pirmo, otro un trešo valodu ir norādījuši administratori, kas ietilpst ierēdņa un pagaidu darbinieka kategorijās un pilda iekšējās revīzijas, ārējās revīzijas un politikas pārvaldības pienākumus revīzijas jomā (policy officers), proti, kopumā 430 administratori.

153

Runājot par datiem attiecībā uz “1. valodu”, proti, valodu, kas acīmredzami ir attiecīgo personu dzimtā valoda (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 134. punkts (nav publicēts)), trīs visbiežāk norādītās valodas ir franču valoda (68 personas), holandiešu valoda (53 personas) un angļu valoda (46 personas), apsteidzot tostarp spāņu valodu (31 persona), kā arī vācu valodu (26 personas) un itāļu valodu (26 personas).

154

Runājot par datiem, kas attiecas uz “2. valodu”, trīs visbiežāk norādītās valodas ir angļu valoda (312 personas), franču valoda (72 personas) un vācu valoda (14 personas), kurām seko tostarp itāļu valoda (7 personas), spāņu valoda (5 personas) un holandiešu valoda (4 personas). Attiecībā uz šādi norādīto valodu zināšanu līmeni Komisija tiesas sēdē precizēja – esot pašsaprotami, ka tas atbilst Eiropas vienotajam valodas prasmju līmenim (CEFR) B2, tādējādi apliecinot “pietiekamas” zināšanas.

155

Visbeidzot, saskaņā ar datiem, kas attiecas uz “3. valodu”, trīs visbiežāk norādītās valodas ir franču valoda (184 personas), angļu valoda (51 persona) un vācu valoda (49 personas), un trīs valodas, kas tām seko, ir spāņu valoda (29 personas), holandiešu valoda (25 personas) un itāļu valoda (8 personas). Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, Komisija nevarēja sniegt precizējumus par šajā ziņā norādīto valodu zināšanu līmeni.

156

Turklāt ir jānorāda – kā izriet no pielikuma “Dati par to, kā darbinieki revīzijas jomā izmanto angļu, franču un vācu valodu kā saziņas valodas, 30.9.2016.”, tajā minētie dati attiecas uz šo valodu zināšanu situāciju datumā pēc apstrīdētā paziņojuma publicēšanas, proti, 2016. gada 12. maija. Tomēr, ņemot vērā ierobežoto laiku starp šiem abiem datumiem, šos datus var uzlūkot kā tādus, kuri kopumā atspoguļo valodu zināšanu stāvokli minētās publikācijas dienā. Līdz ar to tas ir jāņem vērā, vērtējot pamatotību iemeslam, kas attiecas uz prasību jaunajiem darbiniekiem spēt nekavējoties sākt darbu, kā noteikts apstrīdētajā paziņojumā.

157

Tomēr ir jākonstatē, ka aplūkojamie dati vienīgi atklāj to administratoru valodu zināšanas, kuri Komisijā veic revīzijas pienākumus. Līdz ar to ne šie dati paši par sevi, ne kopā ar šā sprieduma 106.–149. punktā vērtētajiem dokumentiem neļauj konstatēt, kas ir saziņas valoda(‑as), kuru(‑as) faktiski izmanto to dažādo dienestu ikdienas darbā, no kuriem šie dati ir gūti, vai pat valoda(‑as), kas būtu neaizstājama(‑as) apstrīdētajā paziņojumā minēto pienākumu veikšanā. Tādējādi šie dati neļauj konstatēt, kas ir valoda(‑as), kuras(‑u) pietiekamas zināšanas ļautu konkursa, uz ko attiecas apstrīdētais paziņojums, veiksmīgajiem kandidātiem nekavējoties sākt administratora darbu.

158

Šo pašu iemeslu dēļ Komisijas iesniegtajiem papildu elementiem par tās darbinieku, kuri strādā revīzijas jomā un ietilpst AST funkciju grupā un līgumdarbinieku kategorijā, valodu zināšanām nav nozīmes šīs lietas atrisināšanā.

159

Turklāt ir jāatgādina – kā izriet no judikatūras, konkursa kandidātu otrās valodas izvēles ierobežošana ar nelielu oficiālo valodu skaitu nevar tikt uzskatīta par objektīvi pamatotu un samērīgu, ja šo valodu vidū papildus valodai, kuras zināšanas ir vēlamas vai pat nepieciešamas, ir citas valodas, kuras nepiešķir nekādu īpašu priekšrocību iespējamiem konkursa veiksmīgajiem kandidātiem salīdzinājumā ar citu oficiālo valodu. Ja kā alternatīvu vienīgajai valodai, kuras zināšanas ir uzskatāmas par priekšrocību darbā jaunpieņemtam ierēdnim, pieņem citas valodas, kuru zināšanas nesniedz priekšrocību, nav neviena pamatota iemesla, lai nepieļautu arī visas pārējās oficiālās valodas (spriedums, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 140. punkts (nav publicēts)).

160

Tādējādi, pat ja vajadzētu uzskatīt, ka aktīvā nodarbinātībā esošo darbinieku valodu zināšanas var norādīt, ka tādā nolūkā, lai nekavējoties varētu sākt darbu, ņemot vērā iekšējo saziņu, jaunajam darbiniekam vajadzētu prast valodu, kurai ir īpaši augsts izplatības līmenis darbinieku vidū, šajā gadījumā Komisijas iesniegtie dati nevar pamatot apstrīdētajā paziņojumā noteikto aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežojumu.

161

Proti, no to datu analīzes, kuri attiecas uz valodām, kas norādītas kā “1. valoda” un “2. valoda” (skat. šā sprieduma 153. un 154. punktu), izriet, ka vienīgi angļu valodas pietiekamas zināšanas varētu uzskatīt par tādām, kuras piešķir aplūkojamā konkursa iespējamiem veiksmīgajiem kandidātiem priekšrocību. Turpretī šie dati neļauj izskaidrot, kāpēc kandidāts, kuram ir, piemēram, padziļinātas itāļu valodas zināšanas un pietiekamas vācu valodas zināšanas, varētu nekavējoties sākt strādāt no iekšējās saziņas viedokļa, savukārt kandidāts, kuram ir padziļinātas itāļu valodas zināšanas un pietiekamas holandiešu vai spāņu valodas zināšanas, to nevarētu.

162

Turklāt attiecībā uz datiem, kas saistīti ar “3. valodu”, ir jāprecizē, ka, lai arī to saturs nekādi negroza šā sprieduma 161. punktā izklāstīto vērtējumu, tie katrā ziņā nav jāņem vērā. Proti, no Civildienesta noteikumu 45. panta 2. punkta izriet, ka spējas strādāt trešajā valodā ir priekšnoteikums pirmajam paaugstinājumam pēc ierēdņa pieņemšanas darbā. Tomēr šajā gadījumā no Komisijas iesniegtā pielikuma nekādi neizriet, ka tajā minēto ierēdņu kopums jau būtu apliecinājis šādas spējas vai ka tie būtu saņēmuši pirmo paaugstinājumu. Turklāt minētais pielikums neattiecas tikai uz ierēdņiem, bet arī uz pagaidu darbiniekiem un uz līgumdarbiniekiem, un uz šiem pēdējiem neattiecas tā pati Civildienesta noteikumos paredzētā paaugstināšanas amatā sistēma (šajā nozīmē attiecībā uz līgumdarbiniekiem skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 58. punkts).

163

No tā izriet, ka dati, kas attiecas uz Komisijas darbinieku revīzijas jomā valodu zināšanām, neļauj aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežojumu pamatot ar mērķi izraudzīties veiksmīgos kandidātus, kuri spētu nekavējoties sākt darbu.

164

Otrkārt, Komisija ir iesniegusi dokumentu, kurā ietverti tās Iekšējās revīzijas dienestā apkopotie dati, no kuriem izrietot, ka šī dienesta konsultācijas ar citiem tās dienestiem notiek vienīgi angļu un franču valodā, savukārt galīgie revīzijas ziņojumi tiek pieņemti tikai angļu valodā.

165

Tomēr, ciktāl šajā dokumentā nav ietverts neviens elements, ar kuru varētu pierādīt vācu valodas kā darba vai saziņas valodas izmantošanu attiecīgajos dienestos, tas nav uzskatāms par atbilstīgu šīs lietas atrisinājumam.

166

Komisija ir iesniegusi trīs pielikumus, kuri ir saistīti ar Revīzijas palātu un no kuriem divi pirmie attiecas uz dažām valodu prasībām, kas piemērojamas šajā iestādē, un trešais – uz tās personāla valodu zināšanām. Komisijas ieskatā, šie dokumenti varot pierādīt, ka Revīzijas palātas dienestos lietotās saziņas valodas tiešām ir angļu, franču un vācu valoda.

167

Itālijas Republika noraida šo pielikumu nozīmi, apgalvojot, ka pirmie divi pielikumi attiecas tikai uz Revīzijas palātas locekļu sanāksmju sagatavošanu un norisi, savukārt trešais pielikums neļauj izdarīt secinājumus par valodām, kas tiek lietotas kā saziņas valodas šīs iestādes dienestos.

168

Pirmkārt, Komisija ir iesniegusi Revīzijas palātas 2004. gada 25. maija Lēmumu 22/2004 par noteikumiem attiecībā uz dokumentu tulkošanu tās locekļu, revīzijas grupu un Administratīvās komitejas sanāksmēm (turpmāk tekstā – “Lēmums 22/2004”). Atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, Komisija tiesas sēdē apstiprināja, ka šis lēmums bija piemērojams apstrīdētā paziņojuma publicēšanas dienā un ka tas turklāt vēl joprojām ir spēkā; tomēr Komisija nesniedza papildu informāciju šajā ziņā.

169

Tā kā Lēmums 22/2004 tiešām bija piemērojams minētajā dienā, ir jānorāda, ka saskaņā ar tā 1. pantu “Revīzijas palātas dokumentu valodas/starpvalodas ir angļu un franču valoda”.

170

Saskaņā ar Lēmuma 22/2004 2. pantu “visi tulkojumu pieprasījumi tiek iesniegti, izmantojot datorizēto tulkojumu pieprasījumu sistēmu (Artemis)”.

171

Lēmuma 22/2004 4. pantā ir precizēts:

“Visi dokumentu oriģināli tiek sagatavoti kādā no dokumentu valodām. Vienīgi uz to dokumentu nozīmīgiem fragmentiem, kuru sagatavošanā piedalās vairāk nekā viens dienests, dokumenta izstrādātājs, var attiekties izņēmumi no šā noteikuma. [..] Kad ir iesniegts pirmais tulkojums, dokuments kļūst vienvalodīgs.”

172

Vispirms ir jākonstatē, kā pamatoti norāda Itālijas Republika, ka Lēmumam 22/2004 šajā lietā nevar būt nozīmes, jo tajā nav neviena elementa par vācu valodas kā darba vai saziņas valodas lietojumu Revīzijas palātas dienestos.

173

Katrā ziņā ir jānorāda, ka Lēmuma 22/2004 materiālajā piemērošanas jomā ietilpst tikai “dokumentu tulkošana [Revīzijas palātas], revīzijas grupu un Administratīvās komitejas sanāksmēm”. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Komisija, aplūkojamais lēmums neļauj izdarīt derīgus secinājumus par darba valodu vai saziņas valodu lietojumu visos Revīzijas palātas dienestos.

174

Visbeidzot, lai arī it īpaši no Lēmuma 22/2004 2. un 4. panta izriet, ka visus dokumentu oriģinālus sagatavo kādā no dokumentu valodām, lai pēc tam iesniegtu Revīzijas palātas kompetentajam dienestam tulkošanai, nešķiet, ka no tā var secināt, kāds konkrēti ir šīs iestādes tulkošanas dienesta iesaistīšanās apjoms. It īpaši aplūkojamajā lēmumā nav precizēts, vai dokumenta sagatavošanu otrajā dokumenta valodā nodrošina dienests, kurš ir atbildīgs par šā dokumenta sagatavošanu pirmajā dokumenta valodā, vai arī tulkošanas dienests. Tādējādi no šā lēmuma nevar izdarīt nevienu derīgu secinājumu par darba valodām vai saziņas valodām, kas tiek lietotas Revīzijas palātas dienestos un, konkrētāk, dienestos, kuros vajadzības gadījumā tiks pieņemti darbā konkursa, uz ko attiecas apstrīdētais paziņojums, veiksmīgie kandidāti (skat. šā sprieduma 138. punktu).

175

Otrkārt, Komisija ir iesniegusi Revīzijas palātas bijušā priekšsēdētāja 1983. gada 11. novembra paziņojumu iestādes locekļiem par sinhrono tulkošanu Revīzijas palātas sanāksmēs. Šim paziņojumam ir pievienots, pirmām kārtām, 1982. gada 12. oktobra slēgtās sēdes par tulkošanas režīmu Revīzijas palātas sēdēs protokols un, otrām kārtām, šī paša priekšsēdētāja tajā pašā dienā parakstīts paziņojums locekļiem par Revīzijas palātas sēžu tulkošanu un tehnisko organizēšanu.

176

1982. gada 12. oktobra paziņojumā esot aprakstīta “vispārējā sistēma” attiecībā uz sinhrono tulkošanu Revīzijas palātas sanāksmēs. Saskaņā ar šo sistēmu katram loceklim esot iespēja izteikties savā valodā, jo ir nodrošināta tulkošana visās attiecīgajā sanāksmē klātesošo locekļu valodās. Minētā sistēma esot mīkstināta tās pašas dienas sēdē, uz kuru ir atsauce šā sprieduma 175. punktā minētajā protokolā, ieviešot “vidēji vieglu” regulējumu, kas tika pieņemts vienbalsīgi. Saskaņā ar šo regulējumu, kas joprojām esot piemērojams “vispārējās sistēmas” vietā tik ilgi, cik to vienbalsīgi atbalstītu Revīzijas palātas locekļi, tulkošana tiekot nodrošināta “pietiekamā skaitā valodu, kuras saprot katrs loceklis”. Visbeidzot, kā izriet no 1983. gada 11. novembra paziņojuma, minētais regulējums esot vēl vairāk vienkāršots, Revīzijas palātas locekļiem savstarpēji vienojoties, lai ļautu katram loceklim izteikties pēc izvēles angļu, franču vai vācu valodā, nodrošinot sinhrono tulkošanu abās pārējās valodās. Šī “vieglā” tulkošanas sistēma esot pieņemta “ar vienu mērķi – reaģēt uz faktisko situāciju, kas [tobrīd bija] Revīzijas palātā, ņemot vērā [tobrīd] locekļiem esošās dažādās valodu prasmes un katra no tiem labo gribu”. Kā Komisija paskaidroja tiesas sēdē, šo “vieglo” sistēmu joprojām turpinot piemērot.

177

Ir jākonstatē, ka šā sprieduma 175. un 176. punktā minētie dokumenti neļauj noteikt, kas ir darba vai saziņas valoda(‑as), ko izmanto dienestos, kuros tiktu pieņemti darbā konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, veiksmīgie kandidāti, bet tajos tikai izklāstīta tulkošanas sistēma Revīzijas palātas locekļu sanāksmēs.

178

Turklāt ir jānorāda, ka šo dokumentu par tulkošanas sistēmu Revīzijas palātas locekļu sanāksmēs priekšmets skaidri atšķiras no Lēmuma 22/2004 priekšmeta, kā tas izklāstīts šā sprieduma 173. punktā. Līdz ar to nevar piekrist Komisijas argumentam, ar kuru tā būtībā tiecas pierādīt, ka tostarp ar 1983. gada 11. novembra paziņojumu vācu valoda esot pievienota abām “dokumentu valodām/starpvalodām”, kas saskaņā ar šo vēlāko lēmumu ir angļu un franču valoda.

179

Turklāt, pat pieņemot, ka 1983. gada 11. novembra paziņojums atspoguļo praksi, kas joprojām ir aktuāla attiecībā uz tulkošanu Revīzijas palātas locekļu sanāksmēs, tomēr, kā izriet no šī paziņojuma paša teksta, šādas faktiskās situācijas pamatā ir Revīzijas palātas locekļu savstarpēja vienošanās, kā arī katra no šiem locekļiem “labā griba”, proti, elementi, kas jebkurā brīdī var mainīties.

180

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisijas iesniegtie dokumenti par valodu praksi Revīzijas palātā nav atbilstīgi šīs lietas atrisinājumam.

181

Komisija turklāt ir iesniegusi tabulu “Valodas, kādās runā Revīzijas palātas darbinieki, 30.9.2016.”, no kuras, tās ieskatā, izrietot, ka angļu, franču un vācu valoda ir valodas, kurās šie darbinieki visvairāk runā kā otrajā un trešajā valodā.

182

Itālijas Republika apstrīd šī dokumenta nozīmi, tostarp norādot, ka tajā ir vienīgi atklātas Revīzijas palātas darbinieku valodu zināšanas un ka turklāt veids, kā šis dokuments izstrādāts, to darot pilnīgi nesaprotamu.

183

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā tabulā ir ietverti dati par to, kādas valodas “revidenti”, ierēdņi, kuri ietilpst funkciju grupā AD, kā arī visi Revīzijas palātas ierēdņi ir apliecinājuši kā pirmo, otro un trešo valodu.

184

Neatkarīgi no tā, ka šie dati attiecas uz 2016. gada 30. septembri (skat. šā sprieduma 156. punktu), ir jānorāda, ka, runājot par tabulas daļu attiecībā uz “revidentiem” (303 personas), proti, administratoriem, par kuriem var pieņemt, ka viņu pienākumi atbilst apstrīdētajā paziņojumā minētajiem, un izslēdzot datus par “3. valodu” (skat. šā sprieduma 162. punktu), angļu valodu kā “1. valodu” ir norādījušas 14 personas un kā “2. valodu” – 228 personas, franču valodu – attiecīgi 39 un 45 personas un vācu valodu – attiecīgi 30 un 19 personas. Tām seko tostarp spāņu valoda (24 un 3 personas) un itāļu valoda (22 un 3 personas), savukārt poļu valodu kā “1. valodu” ir norādījušas 30 personas.

185

Tomēr ir jākonstatē, ka, tāpat kā Komisijas iesniegtie dati attiecībā uz saviem darbiniekiem (skat. šā sprieduma 157. punktu), arī minētajā tabulā ietvertie dati vienīgi atklāj Revīzijas palātas dažādo kategoriju ierēdņu valodu zināšanas. Līdz ar to ne šie dati paši par sevi, ne kopā ar šā sprieduma 168.–180. punktā vērtētajiem dokumentiem neļauj konstatēt, kas ir saziņas valoda(-as), kuru(‑as) faktiski izmanto to dažādo dienestu ikdienas darbā, no kuriem šie dati ir gūti, vai pat valoda(‑as), kas būtu neaizstājama(‑as) apstrīdētajā paziņojumā minēto pienākumu veikšanā. Tādējādi šie dati neļauj konstatēt, kas ir valoda(‑as), kuras(‑u) pietiekamas zināšanas ļautu konkursa, uz ko attiecas apstrīdētais paziņojums, veiksmīgajiem kandidātiem nekavējoties sākt darbu.

186

Katrā ziņā šie dati ļauj vien konstatēt, ka vienīgi angļu valodas pietiekamas zināšanas konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, iespējamiem veiksmīgajiem kandidātiem varētu piešķirt priekšrocību šā sprieduma 159. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Turpretī ar šiem datiem nevar izskaidrot, kāpēc kandidātu, kuram ir, piemēram, padziļinātas itāļu valodas zināšanas un pietiekamas vācu valodas zināšanas, varētu uzskatīt par tādu, kurš var nekavējoties sākt strādāt no iekšējās saziņas viedokļa, savukārt kandidāts, kuram ir padziļinātas itāļu valodas zināšanas un pietiekamas spāņu valodas zināšanas, to nevarētu.

187

Līdz ar to Komisijas iesniegtie dati par Revīzijas palātas darbinieku valodu zināšanām neļauj aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežojumu pamatot ar mērķi izraudzīties veiksmīgos kandidātus, kuri spētu nekavējoties sākt darbu.

188

Ņemot vērā šā sprieduma 106.–187. punktā veikto analīzi, ir jākonstatē, ka ar Komisijas iesniegto elementu kopumu attiecībā uz saviem dienestiem, kā arī uz Revīzijas palātas dienestiem nevar pamatot iemeslu, ka darbā pieņemtajiem administratoriem ir nekavējoties jāsāk darbs, kā tas formulēts apstrīdētajā paziņojumā.

189

Komisija apgalvo, ka starp elementiem, kas ir jāņem vērā, līdzsvarojot dažādās intereses konkursa procedūras organizēšanā, ir valodas, kuras visplašāk apgūst kā otro valodu tie, kas kandidē uz vietu Savienības civildienestā, proti, “jaunie Savienības pilsoņi”.

190

Savas argumentācijas atbalstam, pirmkārt, Komisija ir iesniegusi Eiropas Savienības Statistikas biroja (Eurostat) ziņojumu, kas publicēts Statistics in Focus Nr. 49/2010. No šī ziņojuma izriet, ka, pirmām kārtām, angļu valoda ir “neapstrīdami visvairāk apgūtā svešvaloda [Eiropā] visos izglītības līmeņos un tai seko franču, vācu, krievu un mazākā mērā spāņu valoda” un, otrām kārtām, ka “par vislabāk zināmo svešvalodu [Eiropā] neapstrīdami ir uzskatāma angļu valoda, kurai seko vācu, krievu, franču un spāņu valoda”.

191

Otrkārt, Komisija ir iesniegusi 2012. gada jūnija Eirobarometra Īpašo ziņojumu Nr. 386, no kura tā secina, ka vācu valoda ir Eiropā visvairāk runātā valoda, “jo to lieto 16 % no visiem Savienības iedzīvotājiem [..], un ka trīs svešvalodas, kuras Eiropā visvairāk apgūst un runā kā otro valodu, secīgi ir angļu, franču un vācu valoda, kurās runā attiecīgi 38 %, 12 % un 11 % Savienības iedzīvotāju”.

192

Visbeidzot, treškārt, Komisija saviem procesuālajiem rakstiem ir pievienojusi 2014. gada 25. septembraEurostat Paziņojumu presei Nr. 144/2014 par visvairāk apgūtajām valodām vidējās izglītības sākumposmā 2012. gadā, no tā secinot, ka aplūkojamās trīs valodas, “šķiet, [..] ir valodas, kuras Eiropas pilsoņi, proti, personas, kas izvirza savu kandidatūru konkursa procedūrā Civildienesta noteikumu 28. panta a) punkta izpratnē, apgūst visvairāk”.

193

Šajā ziņā ir jānorāda, ka aplūkojamie statistikas dati attiecas uz visiem Savienības pilsoņiem, tostarp personām, kuras nav sasniegušas pilngadību, un līdz ar to nevar pieņemt, ka tajos ir precīzi atspoguļotas konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, iespējamo kandidātu valodu zināšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 142. punkts (nav publicēts)).

194

Turklāt vienīgais, ko šī statistika varot pierādīt, ir tas, ka to potenciālo kandidātu skaits, kuru situāciju ietekmē valodu, ko var izvēlēties kā otro konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, valodu, ierobežošana ar angļu, franču un vācu valodu, ir mazāks, nekā tas būtu, ja šī izvēle būtu ierobežota ar citām valodām. Tomēr ar šo apstākli nepietiek, lai secinātu, ka aplūkojamais ierobežojums nav diskriminējošs, jo personu, kuru situācija, iespējams, var tikt ietekmēta, eventuāli nelielais skaits šajā ziņā nevar būt derīgs arguments (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 143. punkts (nav publicēts)).

195

Ar šiem datiem aplūkojamā ierobežojuma samērīgumu, iespējams, varētu pierādīt vien tad, ja izrādītos, ka tas ir atbildis dienestu, uz kuriem attiecas apstrīdētais paziņojums, vajadzībai izraudzīties veiksmīgos kandidātus, kuri spēj nekavējoties sākt darbu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 144. punkts (nav publicēts)), vai pat ir atbildis vajadzībām, kas saistītas ar budžeta un darbības ierobežojumiem vai atlases procedūras raksturu. Tomēr, kā tika konstatēts it īpaši šā sprieduma 91. un 188. punktā, Komisija nav pierādījusi, ka šo ierobežojumu faktiski pamatotu šādi apsvērumi.

196

Līdz ar to šo iemeslu dēļ šā sprieduma 190.–192. punktā minētie statistikas dati ne paši par sevi, ne kopā ar citiem lietas materiāliem, tostarp šā sprieduma 89. punktā minētajiem, nevar pamatot aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēles ierobežošanu ar angļu, franču un vācu valodu.

197

Tādējādi visu iepriekš minēto iemeslu dēļ ir jāsecina, ka konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, kandidātu otrās valodas izvēles ierobežošana ar angļu, franču un vācu valodu nav ne objektīvi pamatota, ne samērīga ar iecerēto pamatmērķi pieņemt darbā administratorus, kuri spēj nekavējoties sākt darbu. Turklāt, turpinot šā sprieduma 85.–91. punktā izklāstītos apsvērumus, arī iemesli attiecībā uz budžeta un darbības ierobežojumiem, kā arī attiecībā uz atlases procedūras raksturu, pat ja tos skatītu kopā ar iemeslu attiecībā uz nepieciešamību pieņemt darbā administratorus, kuri spēj nekavējoties sākt darbu, nevar pamatot aplūkojamo ierobežojumu.

198

Proti, nepietiek aizstāvēt šādas ierobežošanas principu, atsaucoties uz to valodu lielo skaitu, kuras Regulas Nr. 1 1. pantā ir atzītas par Savienības oficiālajām un darba valodām, un no tā izrietošo nepieciešamību izvēlēties mazāku valodu skaitu vai pat vienu valodu kā iekšējās saziņas valodu(‑as) vai “saziņas valodu(‑as)”. Vēl atbilstoši Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktam un 6. punkta pirmajam teikumam ir nepieciešams objektīvi pamatot vienas vai vairāku konkrētu valodu izvēli, izslēdzot visas pārējās valodas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 156. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

199

Tas ir tieši tas, ko gan EPSO, apstrīdētā paziņojuma autors, gan Komisija, atbildētāja Vispārējā tiesā, nav izdarījuši.

200

Līdz ar to ir jāapmierina Itālijas Republikas izvirzītais trešais un septītais pamats un jāatceļ apstrīdētais paziņojums, ciktāl ar to aplūkojamā konkursa otrās valodas izvēle ir ierobežota ar angļu, franču un vācu valodu.

201

Turklāt ir jānorāda, ka konstatētā nelikumība noteikti ietver arī nelikumību attiecībā uz tās valodas ierobežošanu, kas lietojama noteiktos pārbaudījumos konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, pēdējā posmā (skat. šā sprieduma 13. punktu).

202

Apstrīdētā paziņojuma daļa, kas attiecas uz to valodu izvēles ierobežošanu, kuras var izmantot saziņā starp aplūkojamā konkursa kandidātiem un EPSO, ir Itālijas Republikas izvirzītā sestā pamata priekšmets. Šis pamats attiecas uz LESD 18. panta un 24. panta ceturtās daļas, Hartas 22. panta, Regulas Nr. 1 2. panta, kā arī Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta pārkāpumu.

203

Itālijas Republikas ieskatā, šajās normās esot nostiprinātas ikviena Savienības pilsoņa tiesības vērsties iestādēs jebkurā Savienības valodā un saņemt atbildi tajā pašā valodā un šajā lietā šīs tiesības esot pārkāptas ar aplūkojamo ierobežojumu. Atsaucoties uz 2012. gada 27. novembra spriedumu Itālija/Komisija (C‑566/10 P, EU:C:2012:752), Itālijas Republika apgalvo, ka konkursa procedūrā izmantotā valoda nav tikai iekšējs organizatorisks jautājums, bet gan ir konstitucionālo attiecību starp konkrēto pilsoni un Savienību neatņemama sastāvdaļa. Līdz ar to konkursa valodai būtu jābūt pilsoņa, tas ir, kandidāta, kurš vēl nav iestājies Savienības civildienestā, valodai.

204

Itālijas Republika turklāt norāda uz acīmredzamu apstrīdētā paziņojuma pamatojuma trūkumu, ciktāl tajā vispār nav norādīti iemesli, ar kuriem pamato kandidatūras pieteikumam izmantojamo valodu izvēles ierobežošanu.

205

Spānijas Karaliste pievienojas Itālijas Republikas argumentācijai.

206

Savukārt Komisija norāda, ka Itālijas Republikas minētajiem 2012. gada 27. novembra sprieduma Itālija/Komisija (C‑566/10 P, EU:C:2012:752) punktiem šajā lietā nav nozīmes, ciktāl tajos ir skatīts vienīgi jautājums par valodu, kurā publicēti paziņojumi par konkursu.

207

Katrā ziņā Komisija norāda, ka attiecībā uz konkursu, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, ir jāveic nošķīrums atkarībā no tā, vai paziņojums ir par vispārīgiem un abstraktiem jautājumiem vai arī tam ir konkrēts raksturs, jo tā mērķis ir noskaidrot kandidāta interesi iegūt darba vietu Savienības civildienestā, kas tostarp ietver kandidatūras pieteikuma iesniegšanu.

208

Pirmajā gadījumā kandidātiem esot iespēja norādīt vismaz divas no visām Savienības valodām, kurās tie vēlas saņemt EPSO atbildes. Tādējādi argumentiem par Regulas Nr. 1 normu pārkāpumu šajā ziņā nevarot piekrist. Komisija šim nolūkam ir iesniegusi saziņas veidlapu, ko EPSO esot darījis pieejamu kandidātiem savā interneta vietnē, kā arī datus par valodām, kurās šis dienests esot sniedzis atbildes uz jautājumiem vai pieteikumiem, kas iesniegti saistībā ar konkursu, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums.

209

Otrajā gadījumā kandidātiem esot jāizmanto sava otrā konkursa valoda, kuru var izvēlēties vienīgi starp angļu, franču un vācu valodu. Šāds ierobežojums esot pamatots ar Civildienesta noteikumu 28. panta f) punktu, kurā divu Savienības valodu zināšanas ir noteiktas kā nosacījums ierēdņu pieņemšanai darbā, bet arī prasība par vienlīdzīgu attieksmi pret kandidātiem. Turklāt šis ierobežojums atbilstot dienesta interesēm, lai šāda veida saziņa noritētu ātri un efektīvi, lai to vienlīdzīgi vadītu konkursa atlases komisija, kuras locekļu darba valodas vienmēr ir trīs iepriekš minētās valodas, kā arī EPSO un, visbeidzot, lai tā neradītu lielu slogu EPSO resursu pārvaldības ziņā.

210

Attiecībā vispirms uz Itālijas Republikas apgalvoto pamatojuma trūkumu ir jānorāda – kā izriet no apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 3. punkta, saziņas valodu, tostarp valodu, kurās iesniedzams kandidatūras pieteikums, izvēle būtībā ir ierobežota, “lai ātri un efektīvi sazinātos”, kā arī lai nodrošinātu “[kandidātu] salīdzināmību uz vienlīdzīgiem pamatiem” (skat. šā sprieduma 11. punktu). Līdz ar to Itālijas Republikas arguments par pamatojuma trūkumu ir jānoraida.

211

Turpinot – attiecībā uz diskriminācijas esamību, kā arī tās iespējamu attaisnojumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1 2. pantu, kas pēc būtības atbilst LESD 24. panta ceturtajai daļai un Hartas 41. panta 4. punktam, dokumentus, ko dalībvalsts jurisdikcijā esoša persona sūta Savienības iestādēm, var sagatavot jebkurā no sūtītāja izraudzītajām oficiālajām valodām, kuras paredzētas šīs regulas 1. pantā, un iestādes atbilde ir jāsagatavo tajā pašā valodā. Kā būtiskam Savienības valodu daudzveidības ievērošanas elementam, par kura nozīmīgumu ir atgādināts LES 3. panta 3. punkta ceturtajā daļā, kā arī Hartas 22. pantā, šīm personām paredzētajām tiesībām no Savienības oficiālajām valodām izvēlēties valodu, ko lietot saziņā ar iestādēm, ir pamatprincipa raksturs (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 36. punkts).

212

Taču, kā izriet no Tiesas judikatūras, no Savienības pienākuma ievērot valodu daudzveidību nevar secināt, ka pastāv vispārējs tiesību princips, kas ikvienai personai nodrošina tiesības uz to, ka visiem dokumentiem, kas var skart tās intereses, vienmēr jābūt sagatavotiem tās dzimtajā valodā, un ka atbilstoši šim principam iestādēm ir jālieto visas oficiālās valodas jebkurā situācijā, nepieļaujot nevienu atkāpi no tā (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

213

It īpaši saistībā ar Savienības darbinieku atlases procedūru konkrēto kontekstu Tiesa jau ir nospriedusi, ka iestādēm nevar uzlikt pienākumus, kas pārsniedz Civildienesta noteikumu 1.d pantā paredzētās prasības (skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

214

No Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punkta un 6. punkta pirmā teikuma izriet – lai arī nav izslēgts, ka ar dienesta interesēm var pamatot konkursa otrās valodas, tostarp kandidātu un EPSO saziņas valodas vai valodu, ierobežojumu ar nelielu to oficiālo valodu skaitu, kuras Savienībā ir visplašāk zināmās, tomēr šādam ierobežojumam ir jābūt stingri balstītam uz objektīviem elementiem, kurus var pārbaudīt gan konkursa kandidāti, gan Savienības tiesas, lai varētu pamatot valodu zināšanu prasības, kurām jābūt samērīgām ar patiesajām dienesta vajadzībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

215

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētā paziņojuma II pielikuma ievaddaļu “kandidātiem, aizpildot tiešsaistes pieteikumus, jāizmanto konkursa otrā valoda (angļu, franču vai vācu) un EPSO jāizmanto šīs valodas masveida saziņā ar kandidātiem, kuri ir iesnieguši derīgus pieteikumus” (skat. šā sprieduma 8. punktu).

216

Turklāt apstrīdētā paziņojuma II pielikuma 3. punktā ir norādīts – “kandidāti var sazināties ar EPSO jebkurā no [Savienības] oficiālajām valodām, bet, lai EPSO spētu efektīvāk risināt viņu jautājumu, kandidāti tiek aicināti izvēlēties no ierobežota valodu skaita, kurās EPSO darbinieki spēj sniegt tūlītēju valodu nodrošinājumu bez nepieciešamības izmantot tulkošanu” (skat. šā sprieduma 11. punktu).

217

Lai arī, ņemot vērā Komisijas iesniegtos un šā sprieduma 208. punktā minētos elementus, attiecībā uz šāda veida saziņu nešķiet, ka kandidāti nevarēja sazināties ar EPSO oficiālajā valodā pēc viņu izvēles, ir jākonstatē, ka gan kandidatūras pieteikuma iesniegšanai, gan “masveida saziņai ar kandidātiem, kuri ir iesnieguši derīgus pieteikumus”, bija jānotiek tikai angļu, franču vai vācu valodā. Tādējādi un identisku iemeslu dēļ kā šā sprieduma 51.–55. punktā minētie iemesli attiecībā uz konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, pārbaudījumu otro valodu šāds ierobežojums ir uzskatāms par diskrimināciju valodas dēļ, kas principā aizliegta ar Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktu.

218

Turklāt šo ierobežojumu nevar kompensēt ar šā sprieduma 217. punktā minēto kandidātiem sniegto iespēju oficiālajā valodā pēc savas izvēles sazināties ar EPSO par citiem ar attiecīgo atlases procedūru saistītiem aspektiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 48. punkts).

219

Attiecībā uz pamatotību iemesliem, kas sniegti minētā ierobežojuma atbalstam un kas būtībā attiecas uz nepieciešamību nodrošināt ātru un efektīvu saziņu un kandidātu vienlīdzīgu salīdzināšanu (skat. šā sprieduma 210. punktu), ir jānorāda, ka ar tiem vien varētu pamatot vienīgi to valodu skaita ierobežošanu in abstracto, kuras var izmantot kandidatūras pieteikuma sagatavošanai un EPSO“masveida saziņai” ar konkursam atbilstīgajiem kandidātiem. Turpretī, kā Komisija būtībā pati atzīst iebildumu raksta 148. punktā, ar minētajiem iemesliem saziņas valodu ierobežošanu ar angļu, franču un vācu valodu varētu pamatot vienīgi tad, ja šo valodu pietiekamas zināšanas ļautu kandidātiem nekavējoties sākt darbu, ņemot vērā veicamo pienākumu raksturu un dienesta faktiskās vajadzības.

220

Tomēr, kā tika konstatēts šā sprieduma 197. punktā, šajā lietā tas tā nav.

221

Turklāt arguments, ko Komisija izvirza attiecībā uz budžeta ierobežojumu esamību, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ kā šā sprieduma 85.–88. punktā minētie. Tāpat, ņemot vērā šā sprieduma 106.–188. punktā veikto analīzi par Komisijas iesniegtajiem elementiem attiecībā uz tās darbību, kā arī Revīzijas palātas darbību, ir jānoraida Komisijas arguments, saskaņā ar kuru to ierēdņu darba valodas, kas veido konkursa atlases komisiju, “vienmēr” ir angļu, franču un vācu valoda.

222

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāapmierina Itālijas Republikas izvirzītais sestais pamats un līdz ar to jāatceļ apstrīdētais paziņojums, ciktāl ar to saziņas valodu starp kandidātiem un EPSO izvēli ierobežo tikai ar angļu, franču un vācu valodu.

223

Līdz ar to ir jāapmierina šī prasība un jāatceļ apstrīdētais paziņojums kopumā, un nav jāvērtē pārējie Itālijas Republikas izvirzītie pamati.

224

Proti, ir jānorāda, ka, ņemot vērā to, kas izklāstīts šā sprieduma 36. punktā, konstatētās nelikumības attiecībā uz valodu lietojumu, kas paredzēts apstrīdētajā paziņojumā, ietekmē aplūkojamo atlases procedūru tās kopumā un līdz ar to prasa atcelt šo paziņojumu pilnībā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Itālija/Komisija, T‑313/15 un T‑317/15, nav publicēts, EU:T:2019:582, 130. punkts).

225

Attiecībā uz apstrīdētā paziņojuma atcelšanas sekām ir jānorāda, ka tiesas sēdē, kad Vispārējā tiesa tai šajā ziņā uzdeva jautājumu, Itālijas Republika uzskatīja, ka tā sekām būtu jābūt tādām, ka jāatceļ arī rezerves saraksti, kas izveidoti aplūkojamā konkursa rezultātā. Proti, ņemot vērā Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru pēc 2012. gada, uz šo sarakstu saglabāšanu nebūtu attiecināma nekāda tiesiskā paļāvība. Spānijas Karaliste piekrita Itālijas Republikas nostājai.

226

Atbildot Komisija apgalvoja, ka pretēji lietai, kurā tika pasludināts 2019. gada 26. marta spriedums Spānija/Parlaments (C‑377/16, EU:C:2019:249) un kurā Spānijas Karaliste skaidri lūdza atcelt datubāzi, kas izveidota ar šo spriedumu atceltā uzaicinājuma izteikt ieinteresētību rezultātā, šajā lietā Itālijas Republikas prasība atcelt aplūkojamā konkursa rezultātā izveidotos rezerves sarakstus neesot pieņemama, jo tā nav izteikusi šādu prasījumu savā prasības pieteikumā. Turklāt, Komisijas ieskatā, aplūkojamā atlases procedūra lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums, esot bijusi daudz elastīgāka nekā šajā lietā, un tādējādi visu šīs pēdējās lietas rezultātu atcelšana šķistu pilnīgi nepamatota.

227

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vērā var ņemt tikai tos prasījumus, kas ir izklāstīti pieteikumā par lietas ierosināšanu, un prasības pamatotība ir jāizvērtē, tikai ņemot vērā šādus prasījumus (skat. spriedumu, 2016. gada 25. februāris, Musso/Parlaments, T‑589/14 un T‑772/14, nav publicēts, EU:T:2016:101, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi tiesvedības laikā prasītāja principā nevar iesniegt jaunus prasījumus vai paplašināt esošo prasījumu priekšmetu, jo tā rezultātā tiktu grozīts strīda priekšmets (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1965. gada 8. jūlijs, Krawczynski/Komisija, 83/63, EU:C:1965:70, 785. lpp.), izņemot, ja ir izpildīti Reglamenta 86. panta par prasības pieteikuma grozīšanu piemērošanas nosacījumi. Tomēr, kā izriet no šīs lietas materiāliem, šajā lietā tas tā nav.

228

Līdz ar to, ciktāl Itālijas Republikas viedokli tiesas sēdē var analizēt kā tādu, ar kuru tiecas atcelt aplūkojamā konkursa rezultātā izveidotos rezerves sarakstus, ņemot vērā to, ka šāds lūgums neatbilst šā sprieduma 227. punktā atgādinātajām prasībām, tas būtu jānoraida kā nepieņemams.

229

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 266. pantam iestādei, kas pieņēmusi atcelto aktu, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu spriedumu, ar kuru pasludināta šī akta atcelšana. Tiesa šajā ziņā ir nospriedusi, ka, lai nodrošinātu atbilstību šādam spriedumam un pilnībā nodrošinātu tā izpildi, attiecīgajai iestādei ir jāievēro ne tikai šī sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, uz kuriem balstoties tika taisīts šis spriedums un kuri veido tā obligāto pamatu, tādā ziņā, ka tie ir bijuši nepieciešami, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi (skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/McBride u.c., C‑361/14 P, EU:C:2016:434, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

230

Tomēr tādu pašu iemeslu dēļ kā tie, kas minēti 2019. gada 26. marta sprieduma Spānija/Parlaments (C‑377/16, EU:C:2019:249, 85. punkts) 83.–87. punktā, apstrīdētā paziņojuma atcelšana nevar ietekmēt iespējamu pieņemšanu darbā, kas jau ir notikusi, pamatojoties uz rezerves sarakstiem, kuri izveidoti aplūkojamās atlases procedūras rezultātā, ņemot vērā kandidātu, kuriem jau ir piedāvāts amats, pamatojoties uz viņu iekļaušanu minētajos sarakstos, tiesisko paļāvību (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Itālija/Komisija, T‑313/15 un T‑317/15, nav publicēts, EU:T:2019:582, 131. punkts).

231

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Itālijas Republikas prasījumiem.

232

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, kandidātu otrās valodas izvēles ierobežošanas ar angļu, franču un vācu valodu likumību

1. Par apstrīdētā paziņojuma pamatojumu

2. Par to iemeslu pamatotību, kuri apstrīdētajā paziņojumā izmantoti aplūkojamā konkursa kandidātu otrās valodas izvēles ierobežošanai ar angļu, franču un vācu valodu

a) Par diskriminācijas pastāvēšanu

b) Par strīdīgās diskriminācijas attaisnojuma esamību

1) Par apstrīdētajā paziņojumā minētajiem iemesliem

2) Par Komisijas iesniegtajiem elementiem

i) Ievada apsvērums

ii) Par elementiem, kas attiecas uz Komisijas darbību

– Par elementiem, kas attiecas uz Komisijas iekšējo praksi valodu jautājumos

– Par elementiem, kas attiecas uz valodām, kuras izmanto Komisijas darbinieki, kas pilda revīzijas pienākumus

iii) Par elementiem, kas attiecas uz Revīzijas palātas darbību

– Par elementiem, kas attiecas uz Revīzijas palātas praksi valodu jautājumos

– Par elementiem, kas attiecas uz valodām, ko izmanto Revīzijas palātas darbinieki

iv) Par elementiem attiecībā uz angļu, franču un vācu valodas kā Eiropā runāto un apgūto svešvalodu izplatību

B. Par to valodu izvēles ierobežojuma likumību, kuras var izmantot saziņā starp konkursa, uz kuru attiecas apstrīdētais paziņojums, kandidātiem un EPSO

Par tiesāšanās izdevumiem