1

Savā apelācijas sūdzībā Danilo Poggiolini lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 3. jūlija rīkojumu Falqui un Poggiolini/Parlaments (T‑347/19 un T‑348/19, nav publicēts, turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”, EU:T:2020:303), ar kuru ir noraidīta viņa prasība atcelt 2019. gada 11. aprīļa Eiropas Parlamenta Finanšu ģenerāldirektorāta nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītāja paziņojumu, kas attiecas uz viņam izmaksājamās pensijas apmēra pielāgošanu pēc Ufficio di Presidenza della Camera dei deputati (Deputātu palātas Prezidijs, Itālija) Lēmuma Nr. 14/2018 stāšanās spēkā 2019. gada 1. janvārī (turpmāk tekstā – “strīdīgais paziņojums”), kā acīmredzami nepieņemamu.

2

D. Poggiolini ir bijušais Eiropas Parlamenta loceklis, kas ievēlēts Itālijā. Šajā sakarā viņš saņem vecuma pensiju.

3

2018. gada 12. jūlijā Deputātu palātas Prezidija birojs nolēma pārrēķināt bijušajiem šīs palātas locekļiem izmaksājamo pensiju apmēru attiecībā uz pilnvaru gadiem līdz 2011. gada 31. decembrim, piemērojot ieguldījumu sistēmu (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 14/2018”).

4

Pievienojot komentāru 2019. gada janvāra paziņojumam par apelācijas sūdzības iesniedzēja pensiju, Parlaments viņu brīdināja par to, ka viņa pensijas apmērs varētu tikt pārskatīts, izpildot Lēmumu Nr. 14/2018, un ka šis jaunais aprēķins, iespējams, varētu izraisīt nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu.

5

Ar Parlamenta Finanšu ģenerāldirektorāta nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītāja nedatētu paziņojumu, kas pievienots 2019. gada februāra paziņojumam par apelācijas sūdzības iesniedzēja pensiju, Parlaments viņu informēja vispirms par to, ka tā juridiskais dienests ir apstiprinājis Lēmuma Nr. 14/2018 automātisku piemērojamību viņa situācijai. Tālāk šajā paziņojumā tika precizēts, ka, tiklīdz tiks saņemta nepieciešamā informācija no Camera dei deputati (Deputātu palāta, Itālija), tas paziņos apelācijas sūdzības iesniedzējam par viņa tiesību uz pensiju jaunajiem noteikumiem un nākamo divpadsmit mēnešu laikā veiks iespējamo pārmaksu atgūšanu. Visbeidzot, šajā paziņojumā apelācijas sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka viņa tiesības uz pensiju tiks galīgi noteiktas ar formālu aktu, par kuru būs iespējams iesniegt sūdzību vai prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. pantu.

6

Pēc tam ar strīdīgo paziņojumu šis nodaļas vadītājs apelācijas sūdzības iesniedzējam paziņoja, ka viņa pensijas apmērs tiks pielāgots līdz analogo pensiju apmēra samazinājumam, ko Itālijā izmaksā bijušajiem valsts deputātiem saskaņā ar Lēmumu Nr. 14/2018. Šajā piezīmē bija arī precizēts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pensijas summa tiks pielāgota no 2019. gada aprīļa, piemērojot jauno pensijas tiesību projektu, kas tika nosūtīts minētā paziņojuma pielikumā. Turklāt ar šo pašu paziņojumu apelācijas sūdzības iesniedzējam tika piešķirts 30 dienu termiņš, kas sākās no tā saņemšanas, lai iesniegtu savus apsvērumus. Ja šādi apsvērumi netiktu iesniegti noteiktajā termiņā, tiktu uzskatīts, ka strīdīgais paziņojums rada galīgas sekas, kas tostarp nozīmētu nepamatoti saņemto summu atgūšanu par laikposmu no 2019. gada janvāra līdz martam.

7

2019. gada 22. maija elektroniskā pasta vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzējs nosūtīja Parlamenta kompetentajam dienestam savus apsvērumus. Tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstulē Parlaments apelācijas sūdzības iesniedzējam apstiprināja, ka tas ir saņēmis viņa apsvērumus, un norādīja, ka atbilde viņam tiks sniegta pēc viņa argumentu izskatīšanas.

8

2019. gada 8. jūlija vēstulē, pēc tam, kad tika celta prasība Vispārējā tiesā, Parlamenta Finanšu ģenerāldirekcijas nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītājs atbildēja uz apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem apsvērumiem, norādot, ka tajos nav tādu elementu, kas pamatotu strīdīgajā paziņojumā izklāstītās Parlamenta nostājas pārskatīšanu, un ka tādējādi šī paziņojuma pielikumā norādītās un pārrēķinātās tiesības uz pensiju, kā arī plāns par nepamatoti saņemto summu atgūšanu ir kļuvuši galīgi šīs vēstules saņemšanas dienā.

9

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 10. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību atcelt strīdīgo paziņojumu.

10

2019. gada 29. augustā Parlaments atsevišķā dokumentā apgalvoja, ka šī prasība ir nepieņemama.

11

2019. gada 6. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza prasības pieteikuma grozījumu rakstu.

12

2020. gada 20. janvārī Vispārējā tiesa nolēma J. Poggiolini celto atcelšanas prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑348/19, apvienot ar prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑347/19 un ko cēlis cits prasītājs, kurš arī ir bijušais Parlamenta loceklis.

13

Apstrīdētajā rīkojumā, kas pieņemts, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 126. pantu, tā noraidīja šīs abas prasības kā acīmredzami nepieņemamas.

14

Vispārējā tiesa vispirms apstrīdētā rīkojuma 53. punktā uzskatīja, ka strīdīgais paziņojums nav nelabvēlīgs akts un līdz ar to nevar būt atcelšanas prasības priekšmets LESD 263. panta izpratnē. Tādējādi apstrīdētā rīkojuma 59. punktā tā kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmo prasījumu atcelt šo paziņojumu.

15

Lai pamatotu šo vērtējumu, Vispārējā tiesa, pirmkārt, apstrīdētā rīkojuma 47.–49. punktā precizēja, ka apstāklis, ka jaunais pensiju aprēķināšanas veids ir piemērojams no 2019. gada aprīļa, nav pietiekams, lai pierādītu, ka Parlaments ir pieņēmis galīgo nostāju šajā jautājumā. Pirmkārt, strīdīgais paziņojums tika skaidri prezentēts kā projekts. Otrkārt, tajā bija precizēts, ka tas kļūs galīgs tikai tad, ja 30 dienu laikā pēc tā saņemšanas netiks iesniegti adresāta apsvērumi. Apelācijas sūdzības iesniedzējs šādus apsvērumus iesniedza šajā termiņā.

16

Otrkārt, Vispārējā tiesa apstrīdētā rīkojuma 52. un 56. punktā uzskatīja, ka Parlamenta 2019. gada 8. jūlija vēstule ir uzskatāma par Parlamenta ieņemtu galīgo nostāju attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un to nevar uzskatīt tikai par apstrīdēto paziņojumu apstiprinošu aktu.

17

Treškārt, apstrīdētā rīkojuma 57. punktā tā nosprieda, ka par strīdīgo paziņojumu celtās prasības nepieņemamība nevar apdraudēt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo, pirmām kārtām, atsaukšanās uz šīm tiesībām nevar izraisīt to prasību pieņemamības nosacījumu neievērošanu, kas ir skaidri paredzēti LESD, un, otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējam bija tiesības celt prasību atcelt 2019. gada 8. jūlija vēstuli.

18

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa apstrīdētā rīkojuma 58. punktā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju, saskaņā ar kuru Parlaments varēja izvairīties no Vispārējās tiesas kontroles, neatbildot uz apsvērumiem, kas iesniegti par apstrīdēto paziņojumu, un norādīja, ka šajā lietā Parlaments ir atbildējis uz iesniegtajiem apsvērumiem. Turklāt Vispārējā tiesa precizēja, ka katrā ziņā, pat ja Parlaments būtu prettiesiski atturējies no rīcības šajā jautājumā, attiecīgajām personām joprojām būtu tiesības celt prasību sakarā ar bezdarbību, lai liktu Parlamentam pieņemt galīgo nostāju.

19

Turpinājumā apstrīdētā rīkojuma 62. un 63. punktā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja otro prasījumu – atcelt 2019. gada 8. jūlija vēstulē ietverto lēmumu. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtais grozījumu raksts ir acīmredzami nepieņemams, pamatojot ar to, ka lietas dalībnieks var grozīt savus prasījumus un savus sākotnējās prasības pamatus tikai tad, ja pati šī sākotnējā prasība tās celšanas dienā bija pieņemama.

20

Visbeidzot, apstrīdētā rīkojuma 67. punktā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja trešo prasījumu – piespriest Parlamentam samaksāt summas, kuras tas nepamatoti ir ieturējis –, ciktāl šis prasījums bija acīmredzami nepieņemams.

21

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

22

Parlaments lūdz Tiesai:

23

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza trīs pamatus, kas attiecas uz Vispārējās tiesas kļūdām, tai novērtējot attiecīgi to, vai Parlaments ir novēloti iesniedzis iebildi par viņa prasības nepieņemamību, vai strīdīgais paziņojums ir apstrīdams un vai grozījumu rakstā iekļautā izteiktā atcelšanas prasība ir pieņemama.

24

Ņemot vērā argumentāciju, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza savu pamatu atbalstam, ir jāsecina, ka viņš lūdz atcelt apstrīdēto rīkojumu, ciktāl ar to Vispārējā tiesa ir noraidījusi viņa prasījumus atcelt strīdīgo paziņojumu un 2019. gada 8. jūlija vēstulē ietverto lēmumu.

25

Ar otro pamatu, kas jāizskata vispirms, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka strīdīgais paziņojums ir apstrīdams akts un ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, atzīdama par nepieņemamu pret to celto atcelšanas prasību.

26

Apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā ziņā apgalvo, ka šis paziņojums nav vienkāršs sagatavojošs akts, jo tas rada tūlītējas tiesiskās sekas, kopš 2019. gada aprīļa izraisot viņam izmaksātās pensijas summas samazinājumu.

27

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka apsvērumu iesniegšana ir tikai iespēja un, ja šī iespēja netiktu izmantota, tad, tiklīdz beigtos strīdīgajā paziņojumā norādītais 30 dienu termiņš, pensijas apmēra samazinājumu turpinātu piemērot bez administrācijas vēlākas iejaukšanās. Viņš norāda, ka šajā lietā prasības celšanas brīdī viņš nebija saņēmis atbildi uz saviem apsvērumiem un ka viņam bija jārīkojas, lai izvairītos no noilguma iestāšanās.

28

Vispārējās tiesas izmantotā pieeja turklāt aizskarot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Pirmkārt, ar to apelācijas sūdzības iesniedzējam tiekot atņemta aizsardzība pret pasākumu, kas tieši ietekmē viņa situāciju. Otrkārt, tā ļaujot Parlamentam izvairīties no jebkādas pārbaudes tiesā, neatbildot uz ieinteresēto personu iesniegtajiem apsvērumiem.

29

Parlaments apgalvo, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pensijas apmēra samazinājumam bija pagaidu raksturs un ka šis samazinājums varēja tikt pārskatīts, pamatojoties uz apelācijas sūdzības iesniedzēja sniegtajiem apsvērumiem. Šis pagaidu raksturs skaidri izrietot no strīdīgā paziņojuma formulējuma un no apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesībām iesniegt apsvērumus, pirms šis paziņojums kļūst galīgs, un šo iespēju apelācijas sūdzības iesniedzējs esot tieši izmantojis. Parlamenta galīgā nostāja esot pieņemta tikai vēlāk.

30

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja aizsardzība tiesā esot tikusi nodrošināta ar 2019. gada 8. jūlija vēstulē pausto iespēju celt prasību par galīgo lēmumu, kuras pārbaude attiecīgā gadījumā būtu ļāvusi atcelt strīdīgo paziņojumu un līdz ar to novērst tā sekas. Šajā ziņā risku, ka Parlaments atturētos atbildēt uz apsvērumiem, esot varēts izslēgt apstrīdētā rīkojuma 58. punktā minētā iemesla dēļ.

31

Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi apstrīdētā rīkojuma 45. punktā, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka par “apstrīdamiem tiesību aktiem” LESD 263. panta izpratnē tiek uzskatīti visi iestāžu pieņemtie noteikumi, kas paredzēti, lai radītu saistošas tiesiskās sekas, neatkarīgi no tā, kāda ir to forma (spriedumi, 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 31. punkts, un 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

Lai noteiktu, vai apstrīdētais tiesību akts izraisa šādas sekas, ir jāņem vērā šī akta būtība un jāizvērtē tā ietekme atbilstoši tādiem objektīviem kritērijiem kā minētā akta saturs, ņemot vērā attiecīgā gadījumā tā pieņemšanas kontekstu, kā arī tā izdevējas iestādes pilnvaras (spriedumi, 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 32. punkts, un 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Tāpat jāatgādina, kā Vispārējā tiesa būtībā ir uzsvērusi apstrīdētā rīkojuma 46. punktā, ka starppasākumi, kuru mērķis ir vairāku posmu procedūrā sagatavot galīgo lēmumu, principā nav akti, par kuriem var celt atcelšanas prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, EU:C:2021:426, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šādi starpposma akti vispirms ir akti, kuros pausts attiecīgās iestādes pagaidu viedoklis (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Komisija, C‑650/18, EU:C:2021:426, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Vispārējā tiesa apstrīdētā rīkojuma 47.–51. punktā konstatēja, ka strīdīgajā paziņojumā nav noteikta Parlamenta galīgā nostāja, jo šajā paziņojumā ieņemtā nostāja var tikt grozīta, lai ņemtu vērā apelācijas sūdzības iesniedzēja apsvērumos ietvertos elementus.

36

Šajā ziņā nevar piekrist apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītajam argumentam, ka strīdīgajam paziņojumam neesot bijis pagaidu rakstura tādēļ, ka tā sekas būtu galīgas gadījumā, ja viņš nebūtu iesniedzis apsvērumus šajā paziņojumā noteiktajā termiņā, nevar piekrist.

37

Kā Vispārējā tiesa konstatēja apstrīdētā rīkojuma 49. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza apsvērumus pirms šī termiņa beigām, tādējādi liedzot strīdīgā paziņojuma sekām kļūt galīgām.

38

Tomēr ar konstatējumu, ka iestādes akts ir starppasākums, kurā nav pausta iestādes galīgā nostāja, nepietiek, lai sistemātiski pierādītu, ka šis akts nav “apstrīdams tiesību akts” LESD 263. panta izpratnē.

39

Tādējādi no Tiesas judikatūras izriet, ka par starppasākumu, kas rada autonomas tiesiskās sekas, var celt prasību atcelt tiesību aktu, jo ar šo aktu saistīto prettiesiskumu nevar novērst tādas prasības ietvaros, kas vērsta pret galīgo lēmumu, kura izstrādes posms tas ir (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, EU:C:2021:426, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Līdz ar to, ja starpposma akta likumības apstrīdēšana šādas prasības ietvaros nevar nodrošināt apelācijas sūdzības iesniedzēja efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret šī tiesību akta sekām, par to ir jābūt iespējai celt apstrīdēšanas prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 9. oktobris, Itālija/Komisija, C‑400/99, EU:C:2001:528, 63. punkts; 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 56. punkts, kā arī 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Komisija, C‑650/18, EU:C:2021:426, 48. punkts).

41

Šajā lietā jāuzsver, kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi apstrīdētā rīkojuma 47. punktā un kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs savā apelācijas sūdzībā, ka strīdīgais paziņojums radīja apelācijas sūdzības iesniedzēja pensijas apmēra tūlītēju samazinājumu no 2019. gada aprīļa, jo šī samazinājuma piemērošana, gaidot Parlamenta vadītās procedūras iznākumu, netika apturēta.

42

No tā izriet, ka strīdīgais paziņojums pats par sevi rada autonomas tiesiskās sekas attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja mantisko stāvokli.

43

Šādas sekas nevar pielīdzināt tādu aktu procesuālajām sekām, kuros ir izteikta Eiropas Komisijas pagaidu nostāja, vai šādu aktu sekām, kas atzītas par tādām, kuras neapdraud attiecīgo personu intereses, un ko Tiesa ir uzskatījusi par tādām, kuras nevar izraisīt par šādiem aktiem celtas atcelšanas prasības pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 17. un 18. punkts).

44

Tas, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi apstrīdētā rīkojuma 50. punktā – ka no strīdīgā paziņojuma izriet, ka Parlaments saņemto summu atgūšanu par laikposmu no 2019. gada janvāra līdz martam veic tikai tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs 30 dienu laikā pēc šī paziņojuma saņemšanas neiesniedz apsvērumus –, nevar likt apšaubīt minētā paziņojuma radīto tiesisko seku tūlītējo raksturu.

45

Turklāt, lai gan strīdīgajā paziņojumā ir paredzēts, ka Parlamentam ir jāieņem galīgā nostāja pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja pausto apsvērumu saņemšanas, nav strīda par to, ka šādas nostājas pieņemšanai nav noteikts nekāds termiņš.

46

Līdz ar to strīdīgā paziņojuma autonomās tiesiskās sekas varēja turpināties iespējami ilgā laikposmā, kura termiņš a priori nav definēts.

47

Šādos apstākļos, tā kā pensijas apmēra ilgstoša samazināšana var potenciāli neatgriezeniski ietekmēt attiecīgās personas situāciju, apelācijas sūdzības iesniedzējam bija jābūt iespējai izmantot efektīvu tiesību aizsardzību pret strīdīgajiem paziņojumiem un tādējādi radīt šķērsli viņa pensijas samazināšanai (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1992. gada 30. jūnijs, Itālija/Komisija, C‑47/91, EU:C:1992:284, 28. punkts, un 2001. gada 9. oktobris, Itālija/Komisija, C‑400/99, EU:C:2001:528, 63. punkts).

48

No tā izriet, ka atšķirībā no tā, ko Vispārējā tiesa nosprieda apstrīdētā rīkojuma 57. punktā, prasības atcelt galīgo lēmumu, kurš Parlamentam bija jāpieņem pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja apsvērumu saņemšanas, īstenošana nevarēja viņam nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

49

Iespēja, kāda ir attiecīgajai personai, ja Parlaments nav atbildējis uz tās iesniegtajiem apsvērumiem – proti, celt prasību sakarā ar bezdarbību pret to –, uz ko Vispārējā tiesa ir norādījusi apstrīdētā rīkojuma 58. punktā, arī nevar nodrošināt šai personai efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

50

Protams, Parlamentam uz šādiem apsvērumiem ir jāatbild saprātīgā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Arango Jaramillo u.c./EIB, pārskatīšana, C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 28. punkts), un attiecīgajai personai līdz ar to ir tiesības celt prasību sakarā ar bezdarbību, ja šī iestāde nepilda šo pienākumu.

51

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka iespēja celt šādu prasību sakarā ar bezdarbību var būt pietiekama, lai izslēgtu Komisijas bezdarbības stāvokļa turpināšanos pēc šīs iestādes veiktā starppasākuma pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 18. marts, Guérin automobiles/Komisija, C‑282/95 P, EU:C:1997:159, 38. punkts).

52

Tomēr šie apsvērumi šajā gadījumā nevar būt izšķiroši, jo, pirmkārt, pret Parlamentu celtā prasība sakarā ar bezdarbību nevar likt apšaubīt strīdīgā paziņojuma autonomās tiesiskās sekas un, otrkārt, termiņi, kas nepieciešami, lai varētu izskatīt šādu prasību un pēc tam, vajadzības gadījumā, atcelšanas prasību, ir pārmērīgi apstākļos, kad šis paziņojums nekavējoties izraisa fiziskai personai izmaksātās pensijas apmēra samazinājumu.

53

Šajā sakarā Vispārējās tiesas apstrīdētā rīkojuma 58. punktā norādītais apstāklis, ka šajā lietā Parlaments ir atbildējis uz apelācijas sūdzības iesniedzēja apsvērumiem, katrā ziņā neietekmē prasības atcelt apstrīdēto paziņojumu pieņemamības vērtējumu, jo šī atbilde tika sniegta pēc šīs prasības celšanas.

54

Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētā rīkojuma 53. punktā nospriezdama, ka strīdīgā paziņojuma pagaidu raksturs ļauj uzskatīt, ka tas nav nelabvēlīgs akts, un ka līdz ar to tas nevar būt atcelšanas prasības priekšmets, pamatojoties uz LESD 263. pantu.

55

Līdz ar to otrais pamats ir jāapmierina un apstrīdētais rīkojums ir jāatceļ daļā, kurā ir noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmais prasījums lietā T‑348/19 – atcelt strīdīgo paziņojumu.

56

No tā arī izriet, ka apstrīdētais rīkojums ir jāatceļ daļā, kurā ir noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzēja otrais prasījums lietā T‑348/19 – atcelt 2019. gada 8. jūlija vēstulē ietverto lēmumu, jo šī prasījuma noraidījums ir pamatots vienīgi ar apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmā prasījuma atcelt strīdīgo paziņojumu nepieņemamību.

57

Šādos apstākļos nav jāizvērtē pirmais un trešais pamats, jo tie katrā ziņā neizraisa plašāku apstrīdētā rīkojuma atcelšanu.

58

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

59

Pirmkārt, tā kā Parlaments ar savu Vispārējā tiesā izvirzīto iebildi par nepieņemamību ir tikai apgalvojis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja celtā prasība atcelt tiesību aktu ir nepieņemama, jo strīdīgie paziņojumi esot sagatavojoši akti, šī sprieduma 38.–54. punktā minēto iemeslu dēļ šīs iebildes par nepieņemamību ir jānoraida.

60

Otrkārt, tā kā Vispārējās tiesas vērtējums attiecās tikai uz prasību pieņemamību un tā ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja celto prasību kā acīmredzami nepieņemamu, neuzsākot mutvārdu procesu, Tiesas rīcībā nav nepieciešamās informācijas, lai taisītu galīgo spriedumu par minēto prasību.

61

Tādējādi lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izskatītu apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību atcelt strīdīgo paziņojumu un 2019. gada 8. jūlija vēstulē izteikto lēmumu.

62

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: