–

Asendia Spain SLU vārdā – I. Moreno‑Tapia Rivas un E. de Félix Parrondo, abogadas, kā arī J. Botella Carretero, abogado,

–

Spānijas valdības vārdā – sākotnēji V. Ester Casas, vēlāk – M. J. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāves,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères un E. de Moustier, kā arī R. Coesme, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Nicolae un J. Rius Riu, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/67/EK (1997. gada 15. decembris) par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (OV 1998, L 15, 14. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/6/EK (2008. gada 20. februāris) (OV 2008, L 52, 3. lpp., un labojums – OV 2015, L 225, 49. lpp.; [Īpašais izdevums latviešu valodā OV 2017, L 162, 56. lpp.]), (turpmāk tekstā – “Direktīva 97/67”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Sociedad Estatal Correos y Telégrafos S.A. (turpmāk tekstā – “Correos”) un Asendia Spain SLU par pēdējās minētās veikto tirdzniecību ar apmaksas zīmēm, kas nav pastmarkas.

3

Direktīvas 97/67 8., 16. un 20. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 7. panta 1.–4. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nepiešķir un nepatur spēkā ekskluzīvas vai īpašas tiesības ieviest vai sniegt pasta pakalpojumus. Universālā pakalpojuma nodrošināšanu dalībvalstis var finansēt atbilstīgi vienai vai vairākām 2., 3. un 4. punktā paredzētajām iespējām vai citiem līdzekļiem, kas ir saderīgi ar Līgumu.

2.   Dalībvalstis var nodrošināt universālā pakalpojuma sniegšanu, izmantojot iepirkuma procedūras saskaņā ar spēkā esošajiem publiskā iepirkuma noteikumiem, tostarp – kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru [(OV 2004, L 134, 114. lpp.)] – cenu aptauju vai sarunu procedūras, publicējot vai nepublicējot paziņojumu par līgumu.

3.   Ja dalībvalsts konstatē, ka šajā direktīvā paredzētās universālā pakalpojuma saistības ir saistītas ar tīrajām izmaksām, kuras aprēķina, ņemot vērā I pielikumu, un ir negodīgs finansiālais slogs universālā pakalpojuma sniedzējam(‑iem), tā var ieviest:

4.   Ja tīrās izmaksas sadala saskaņā ar 3. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstis var izveidot kompensāciju fondu, [kuru] var finansēt no pakalpojumu sniedzēju un/vai lietotāju maksājumiem un [kuru] šim nolūkam pārvalda no labumguvēja vai labumguvējiem neatkarīga struktūra. Dalībvalstis var atļauju piešķiršanai saskaņā ar 9. panta 2. punktu pakalpojumu sniedzējiem piemērot nosacījumu, ka ir jāveic finanšu iemaksa minētajā fondā vai jāpilda universālā pakalpojuma saistības. Šādi drīkst finansēt 3. pantā izklāstītās universālā pakalpojuma sniedzēja(‑u) saistības attiecībā uz universālo pakalpojumu.”

5

Minētās direktīvas 8. pantā ir paredzēts:

“Noteikumi, kas izklāstīti 7. pantā, neskar dalībvalstu tiesības organizēt pastkastīšu izvietošanu uz valsts automaģistrālēm, pastmarku izlaidi un ierakstīto sūtījumu pasta pakalpojumus, ko saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem izmanto tiesas vai administratīvās procedūrās.”

6

Direktīvas 2008/6 2., 10., 11., 13. un 25. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

[..]

7

2010. gada 30. decembraley 43/2010 del servicio postal universal, de los derechos de los usuarios y del mercado postal (Likums Nr. 43/2010 par universālo pasta pakalpojumu, lietotāju tiesībām un pasta pakalpojumu tirgu) (BOE Nr. 318, 2010. gada 31. decembris, 109195. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 43/2010”), ar ko transponēta Direktīva 2008/6, 33. pants ir formulēts šādi:

“Lai nodrošinātu universālā pasta pakalpojuma sniegšanu un tā pareizu darbību, izraudzītajam pasta pakalpojumu sniedzējam nodrošina iespēju:

[..]

8

Correos ir izraudzītais operators, kuram saskaņā ar Likumu Nr. 43/2010 ir pienākums Spānijā sniegt universālo pasta pakalpojumu.

9

Asendia Spain ir operators, kuram atļauts Spānijas tirgū sniegt pasta pakalpojumus.

10

Tā kā pēdējā minētā sabiedrība veic tirdzniecību ar apmaksas zīmēm, kas nav pastmarkas, Correos cēla iesniedzējtiesā – Juzgado de lo Mercantil no 3 de Madrid (Madrides Komerctiesa Nr. 3, Spānija) – prasību sakarā ar negodīgu konkurenci.

11

Šajā kontekstā Correos apgalvo, ka Asendia Spain esot veikusi triju veidu negodīgas darbības, ar kurām tai esot nodarīts kaitējums, proti, pirmkārt, tādu apmaksas zīmju jeb priekšapmaksas etiķešu tirdzniecību, kuras ir līdzīgas un sajaucamas ar pastmarkām, ko izmanto Correos, otrkārt, šo apmaksas zīmju tirdzniecību ārpus tās iekšējā pasta nodaļu tīkla un, treškārt, to, ka šo apmaksas zīmju lietotāji nav tikuši pienācīgi informēti, ka ar tām marķētas vēstules var ievietot tikai konkrētās pastkastēs.

12

Kā norāda iesniedzējtiesa, tas, kādā mērā Asendia Spain rīcība ir uzskatāma par negodīgu, ir atkarīgs no to garantiju tvēruma, kuras Correos piešķirtas saskaņā ar Likumu Nr. 43/2010. Šajā ziņā šī tiesa norāda uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) judikatūru – ņemot vērā to, tā nevar izslēgt, ka Likuma Nr. 43/2010 33. panta e) punkts būtu interpretējams tādējādi, ka ar to Correos ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības attiecībā uz tādu apmaksas zīmju tirdzniecību, kas nav pastmarkas.

13

Šaubīdamās par šādi interpretētās normas saderību ar Savienības tiesībām, Juzgado de lo Mercantil no 3 de Madrid (Madrides Komerctiesa Nr. 3) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

14

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tām ir nepieciešami, lai atrisinātu izskatāmās lietas (spriedums, 2012. gada 27. novembris, Pringle, C‑370/12, EU:C:2012:756, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

15

Šajā kontekstā vienīgi valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas lēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, novērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību sprieduma taisīšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (spriedums, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

16

Līdz ar to tiek prezumēts, ka tie jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir atbilstīgi. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin, C‑182/15, EU:C:2016:630, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

17

Attiecībā uz pēdējo minēto aspektu, lai valsts tiesai sniegtu lietderīgu Savienības tiesību interpretāciju, valsts tiesai ir jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, kas veido kontekstu tās uzdotajiem jautājumiem, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, uz kuriem šie jautājumi ir balstīti. Proti, par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību Tiesa var lemt, pamatojoties vienīgi uz faktiem, ko tai ir norādījusi valsts tiesa (rīkojums, 2018. gada 21. jūnijs, Idroenergia, C‑166/18, nav publicēts, EU:C:2018:476, 12. punkts un tajā minētā judikatūra).

18

Iesniedzējtiesai ir arī jānorāda precīzi iemesli, kuri to ir mudinājuši uzdot jautājumus par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju un kuru dēļ tā uzskata, ka ir jāuzdod Tiesai prejudiciāli jautājumi. Turklāt valsts tiesai ir vismaz minimāli jāpaskaidro, kāpēc tā ir izvēlējusies konkrētās Savienības tiesību normas, kuras tā lūdz interpretēt, kā arī jāizskaidro saikne, ko tā saskata starp šīm normām un pamatlietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (rīkojums, 2018. gada 21. jūnijs, Idroenergia, C‑166/18, nav publicēts, EU:C:2018:476, 13. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Šīs prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā – tām LESD 267. pantā paredzētās sadarbības ietvaros iesniedzējtiesai ir jābūt zināmām un tās tai ir stingri jāievēro (rīkojums, 2018. gada 21. jūnijs, Idroenergia, C‑166/18, nav publicēts, EU:C:2018:476, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Turklāt šīs prasības ir izklāstītas arī Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumu valstu tiesām par prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2018, C 257, 1. lpp.) 15. punktā. Savukārt no šo ieteikumu 16. punkta izriet, ka “iesniedzējtiesai ir jāsniedz precīzas norādes par valsts tiesību normām, kas piemērojamas pamatlietas faktiem” (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2018. gada 21. jūnijs, Idroenergia, C‑166/18, nav publicēts, EU:C:2018:476, 16. un 17. punkts).

21

Komisija savos rakstveida apsvērumos norāda, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav ietvertas norādes par pamatlietā aplūkotajiem faktiskajiem apstākļiem un attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, kuras būtu pietiekamas, lai varētu saprast pirmo jautājumu. Līdz ar to šis jautājums esot jāatzīst par nepieņemamu.

22

Tomēr no šā nolēmuma ir skaidrs, ka, pirmkārt, iesniedzējtiesai ir jāspriež par to, vai Asendia Spain komercprakse, piedāvājot tirdzniecībā apmaksas zīmes, kas nav pastmarkas, ir negodīga, un ka, otrkārt, secinājums par to, vai šī prakse ir negodīga, ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai ekskluzīvās tiesības, kas saskaņā ar Likuma Nr. 43/2010 33. panta e) punktu ir piešķirtas Correos attiecībā uz šo apmaksas zīmju izplatīšanu, ir atbilstīgas Direktīvas 97/67 7. un 8. pantam.

23

Ņemot vērā šā sprieduma 16. un 17. punktā minēto judikatūru, apstāklis, ka Komisija uzskata, ka iesniedzējtiesas veiktā Spānijas tiesību normu interpretācija ir nepareiza un ka līdz ar to Likuma Nr. 43/2010 33. panta e) punktā nav paredzēts piešķirt Correos nekādas ekskluzīvas tiesības, ir nenozīmīgs.

24

No tā izriet, ka pirmais jautājums ir pieņemams.

25

Turpretī otrā jautājuma gadījumā tas tā nav.

26

Proti, kā pēc būtības savos rakstveida apsvērumos norāda gan Francijas valdība, gan Komisija, iesniedzējtiesa nav norādījusi, uz kādiem faktiskajiem apstākļiem un tiesisko regulējumu attiecas šis otrais jautājums. Konkrētāk, tā nepaskaidro, kādēļ tā uzskata, ka no vienīgās savā nolēmumā minētās valsts tiesību normas, proti, Likuma Nr. 43/2010 33. panta e) punkta, būtu jāsecina, ka tajā ir paredzēts, ka, lai privātie pasta operatori varētu izplatīt un tirgot apmaksas zīmes, kas nav pastmarkas, tiem būtu jāierīko fiziskas, publiski pieejamas tirdzniecības vietas.

27

Turklāt šajā nolēmumā, izņemot vienu vispārīgu norādi par “Eiropas Savienības tiesisko regulējumu pasta jomā”, nav norādītas Savienības tiesību normas, kuru interpretāciju tā lūdz, un tas liedz Tiesai izprast saikni starp šīm tiesību normām un pamatlietā piemērojamo tiesisko regulējumu.

28

Šādos apstākļos Tiesas rīcībā nav nepieciešamo norāžu par faktiskajiem un tiesību apstākļiem, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz otro jautājumu, kurš tādēļ ir jāatzīst par acīmredzami nepieņemamu.

29

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 97/67 7. panta 1. punkts un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru pasta operatoram, kas izraudzīts universālā pakalpojuma sniegšanai, ir garantētas ekskluzīvas tiesības izplatīt apmaksas zīmes, kas nav pastmarkas.

30

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pietiek norādīt uz minētā 7. panta 1. punkta tekstu, proti, ka “dalībvalstis nepiešķir un nepatur spēkā ekskluzīvas vai īpašas tiesības ieviest vai sniegt pasta pakalpojumus”.

31

Tādējādi ar šo normu nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar ko pasta pakalpojumu sniedzējiem ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības, tostarp ekskluzīvas tiesības tirgot apmaksas zīmes, kas nav pastmarkas.

32

Šādu secinājumu atbalsta arī Direktīvas 97/67 vēsturiskā un teleoloģiskā interpretācija.

33

Proti, kā tostarp izriet no Direktīvas 97/67 16. apsvēruma šīs direktīvas sākotnējā redakcijā, rezervēto jomu uzturēšana ir uzskatāma par primāro risinājumu universālā pasta pakalpojuma finansēšanā. Tomēr no Direktīvas 2008/6/EK 10., 11., 13. un 25. apsvēruma izriet, ka ar šīs pēdējās minētās direktīvas pieņemšanu Savienības likumdevējs, ņemot vērā perspektīvas pētījumus, kuri veikti nolūkā novērtēt pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanas ietekmi uz universālo pakalpojumu, uzskatīja, ka pamatmērķi – universālā pakalpojuma sniegšanas stabilu nodrošinājumu – turpmāk varēs sasniegt arī bez nepieciešamības uzturēt rezervētu jomu un ka līdz ar to “ir lietderīgi beigt izmantot rezervētos pakalpojumus un īpašās tiesības kā līdzekļus, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma finansēšanu”.

34

Turklāt, pat ja joprojām varētu būt vajadzība rast ārēju finansējumu, lai segtu universālā pakalpojuma atlikušās tīrās izmaksas, Direktīvas 97/67 7. panta 2.–4. punktā tieši atļauto universālā pakalpojuma finansēšanas līdzekļu vidū nav minēta ekskluzīvu vai īpašu tiesību piešķiršana izraudzītajam operatoram.

35

Iepriekš izklāstītie apsvērumi nav pretrunā Direktīvas 97/67 8. pantam, saskaņā ar kuru tās 7. panta noteikumi neskar dalībvalstu tiesības saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem organizēt, piemēram, pastmarku izlaidi.

36

Tādu apmaksas zīmju izlaide, kas nav pastmarkas un ko izplata Asendia Spain, acīmredzami neietilpst minētā 8. panta materiālajā piemērošanas jomā, kas aptver vienīgi pastkastīšu izvietošanu uz valsts automaģistrālēm, pastmarku izlaidi un ierakstīto sūtījumu pasta pakalpojumus, kurus saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem izmanto tiesas vai administratīvās procedūrās.

37

Turklāt šādu secinājumu atbalsta apstāklis, ka, pirmkārt, minētais 8. pants, ar kuru izņēmums no Direktīvas 97/67 7. panta 1. punktā ietvertā vispārīgā principa tika ieviests nolūkā sasniegt Direktīvas 2008/6/EK galveno mērķi, proti, kā izriet no tās nosaukuma, iekšējā tirgus pilnīgu izveidi pasta pakalpojumu jomā, ir jāinterpretē šauri. Otrkārt, no Direktīvas 97/67 20. apsvēruma izriet, ka vienīgi sabiedriskās kārtības un valsts drošības nolūkos dalībvalstis var izraudzīties uzņēmumu vai uzņēmumus, kuri atbild par pastmarku izlaidi, norādot izcelsmes valsti, kas tātad izslēdz jebkuru citu iemeslu, kurš būtu saistīts ar universālā pakalpojuma finansēšanu.

38

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 97/67 7. panta 1. punkts un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru pasta operatoram, kas izraudzīts universālā pakalpojuma sniegšanai, ir garantētas ekskluzīvas tiesības izplatīt apmaksas zīmes, kas nav pastmarkas.

39

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67/EK (1997. gada 15. decembris) par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/6/EK (2008. gada 20. februāris), 7. panta 1. punkts un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru pasta operatoram, kas izraudzīts universālā pakalpojuma sniegšanai, ir garantētas ekskluzīvas tiesības izplatīt apmaksas zīmes, kas nav pastmarkas.