1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.), 17. panta 1. punkta un 20.–33. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Daher Muse Ahmed un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika), ko pārstāv Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu pārvalde, turpmāk tekstā – “pārvalde”), saistībā ar šīs pēdējās minētās lēmumu noraidīt viņa patvēruma pieteikumu, konstatējot tādu motīvu neesamību, kas liegtu viņa izraidīšanu uz Itāliju, brīdinot viņu par viņa iespējamo izraidīšanu uz šo dalībvalsti, ja viņš neizceļotu no Vācijas, un nosakot viņam ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu uz 30 mēnešiem, sākot no izraidīšanas dienas.

3

Regulas Nr. 604/2013 preambulas 4. un 5. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs regulas 1. pantā ir paredzēts:

“Šajā regulā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm [..].”

5

Minētās regulas 2. panta b) un c) punkts ir formulēti šādi:

“Šajā regulā:

[..]

6

Šīs regulas 18. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums:

[..]

7

Regulas Nr. 604/2013 20. panta 1. punktā ir precizēts:

“Process, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.”

8

Šīs regulas 23. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Ja dalībvalsts, kurā 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētā persona ir iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzskata, ka saskaņā ar 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt minētajai citai dalībvalstij uzņemt minēto personu atpakaļ.

2.   Atpakaļuzņemšanas pieprasījumu iesniedz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma saņemšanas [..].

Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījuma pamatā ir citi pierādījumi, nevis no Eurodac sistēmas iegūtie dati, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij to nosūta trīs mēnešos no dienas, kad iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums 20. panta 2. punkta nozīmē.

3.   Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts 2. punktā noteiktajos termiņos, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tā dalībvalsts, kurā iesniegts jaunais pieteikums.”

9

Minētās regulas 24. panta 1., 2. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja dalībvalsts, kuras teritorijā bez uzturēšanās atļaujas uzturas 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minēta persona un kurā nav iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka saskaņā ar 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt minētajai citai dalībvalstij uzņemt minēto personu atpakaļ.

2.   Atkāpjoties no 6. panta 2. punkta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi [OV 2008, L 348, 98. lpp.], ja dalībvalsts, kuras teritorijā bez uzturēšanās atļaujas uzturas persona, nolemj veikt meklējumu Eurodac sistēmā [..], pieprasījumu uzņemt atpakaļ šīs regulas 18. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā minēto personu vai 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto personu, kuras starptautiskās aizsardzības pieteikums nav noraidīts ar galīgo lēmumu, iesniedz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma [..].

[..]

4.   Ja šīs regulas 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētā persona, kuras starptautiskās aizsardzības pieteikums ar galīgo lēmumu ir noraidīts vienā dalībvalstī, bez uzturēšanās atļaujas atrodas citā dalībvalstī, pēdējā minētā dalībvalsts var vai nu pieprasīt, lai pirmā minētā dalībvalsts uzņem atpakaļ attiecīgo personu, vai arī izpildīt atgriešanas procedūru saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK.

[..]”

10

Šīs regulas 26. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja dalībvalsts [..] piekrīt [..] uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju vai citu 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētu personu, tad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts paziņo attiecīgajai personai par lēmumu pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti un attiecīgi par lēmumu neizskatīt viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu. [..]”

11

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 10. panta 2. punktā ir noteikts:

“Izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, atbildīgā iestāde vispirms nosaka, vai pieteikuma iesniedzēji ir kvalificējami kā bēgļi, un, ja nē, tad nosaka, vai pieteikuma iesniedzēji ir tiesīgi saņemt alternatīvo aizsardzību.”

12

Šīs Direktīvas 33. pants “Nepieņemami pieteikumi” ir formulēts šādi:

“1.   Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013, dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES, ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.

2.   Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:

[..].”

13

2015. gada 7. decembrīD. M. Ahmed lūdza patvērumu Vācijā. Vēlāk, 2016. gada 30. jūnijā, viņš iesniedza pārvaldē oficiālu patvēruma pieteikumu.

14

Tā kā, veicot meklēšanu Eurodac sistēmā, tostarp tika konstatēts, ka attiecīgā persona 2013. gada 17. oktobrī jau bija lūgusi starptautisko aizsardzību Itālijā, pārvalde 2016. gada 25. augustā lūdza Itālijas iestādes uzņemt atpakaļ D. M. Ahmed, pamatojoties uz Regulu Nr. 604/2013.

15

Ar 2016. gada 9. septembra vēstuli Itālijas iestādes šo atpakaļuzņemšanas pieprasījumu noraidīja tāpēc, ka D. M. Ahmed bija piešķirta alternatīvā aizsardzība un ka viņa iespējamā pārsūtīšana bija jāveic saskaņā ar spēkā esošajiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem.

16

Ar 2016. gada 25. novembra lēmumu pārvalde noraidīja D. M. Ahmed patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu, konstatēja, ka nav pamatu, kas liegtu viņa izraidīšanu uz Itāliju, brīdināja viņu par iespējamo izraidīšanu uz šo dalībvalsti, ja viņš neizceļotu no Vācijas, un noteica viņam ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu uz 30 mēnešiem, sākot no izraidīšanas dienas.

17

D. M. Ahmed šo lēmumu apstrīdēja iesniedzējtiesā.

18

Šai tiesai ir šaubas par Regulas Nr. 604/2013 tiesību normu par trešās valsts valstspiederīgā, kuram citā dalībvalstī ir piešķirta alternatīvā aizsardzība, atpakaļuzņemšanas procedūru piemērojamību.

19

Tomēr gadījumā, ja šīs tiesību normas būtu piemērojamas tādai situācijai kā pamatlietā, minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai šādā situācijā patvēruma meklētājs var atsaukties uz to, kas ir beidzies Regulas Nr. 604/2013 23. panta 2. punktā atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai paredzētais termiņš. Tā arī vaicā par šī termiņa aprēķināšanas noteikumiem un par atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanas kavēšanās iespējamām sekām uz atbildīgās dalībvalsts par patvēruma pieteikuma izskatīšanu noteikšanu.

20

Šajos apstākļos Verwaltungsgericht Minden (Mindenes Administratīvā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Atbilstoši tās Reglamenta 99. pantam, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

22

Šī tiesību norma ir jāpiemēro šajā lietā.

23

Ņemot vērā lietas izskatīšanas noslēgšanu ar šo rīkojumu, kas pieņemts saskaņā ar Reglamenta 99. pantu, nav jālemj par lūgumu piemērot paātrinātu procedūru.

24

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 604/2013 tiesību normas un principi, kas tieši vai netieši reglamentē atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanas termiņus, ir piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī pēc tam, kad cita dalībvalsts bija piešķīrusi viņam alternatīvās aizsardzības statusu.

25

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šīs normas, kuru mērķis ir noteikt šajā regulā paredzētās atpakaļuzņemšanas procedūras norisi, nodrošinot, ka atpakaļuzņemšanas pieprasījums tiek iesniegts saprātīgā termiņā, pēc savas būtības ir piemērojamas tikai situācijās, kurās saskaņā ar minēto regulu šādu procedūru principā var iedarbīgi uzsākt.

26

Atpakaļuzņemšanas procedūras piemērošanas joma ir noteikta ar Regulas Nr. 604/2013 23. un 24. pantu. Šīs regulas 24. pants attiecas uz gadījumiem, kuros pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī netika iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, savukārt tās 23. pants reglamentē tādas situācijas kā pamatlietā, kurās šāds pieteikums ir iesniegts šajā dalībvalstī.

27

No minētas regulas 23. panta 1. punkta izriet, ka šādās situācijās atpakaļuzņemšanas procedūru var piemērot tikai šīs regulas 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minēto personu pārsūtīšanai.

28

Šīs trīs pēdējās minētās tiesību normas attiecīgi ir piemērojamas pieteikuma iesniedzējam, kura pieteikums tiek izskatīts, trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kurš atsaucis pieteikumu tā izskatīšanas laikā, un trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kura pieteikums ir noraidīts.

29

Tā kā apstākli, ka trešās valsts valstspiederīgajam alternatīvās aizsardzības statusu ir piešķīrusi dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kurā tiek noteikta atbildīgā dalībvalsts, nevar analizēt tā, it kā šī trešās valsts valstspiederīgā pieteikums tiktu izskatīts vai būtu atsaukts citā dalībvalstī, ir jānosaka, vai šo personu var uzskatīt par trešās valsts valstspiederīgo, kura pieteikums citā dalībvalstī ir noraidīts.

30

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 604/2013 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā nav precizēts, vai tajā minētais noraidītais “pieteikums” ir starptautiskās aizsardzības pieteikums vai patvēruma pieteikums stricto sensu.

31

Ja šī tiesību norma būtu jāinterpretē kā tāda, kurā ir norāde uz patvēruma pieteikuma noraidīšanu, tad to, iespējams, varētu piemērot trešās valsts valstspiederīgajam, kuram ir piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss, jo saskaņā ar Direktīvas 2013/32 10. panta 2. punktu šis statuss ir jāpiešķir tikai pēc tam, kad ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzējs neizpilda nosacījumus, lai saņemtu bēgļa statusu.

32

Tomēr šo Regulas Nr. 604/2013 18. panta 1. punkta d) apakšpunkta interpretāciju nevar atbalstīt.

33

Proti, ja tiktu pieņemta minētā interpretācija, tas nozīmētu, ka Savienības likumdevējs šajā tiesību normā jēdzienu “pieteikums” lieto vairākās atšķirīgās nozīmēs, jo šajā tiesību normā minētā atsauce uz to, ka attiecīgā persona “ir sagatavoj[usi] pieteikumu citā dalībvalstī”, noteikti norāda uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanu, ņemot vērā it īpaši šīs regulas 1. pantu un 20. panta 1. punktu.

34

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesību aktā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Koushkaki, C‑84/12, EU:C:2013:862, 34. punkts).

35

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 604/2013 2. panta c) punktā jēdziens “pieteikuma iesniedzējs” ir definēts kā “trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums”.

36

Tāpat, lai arī šajā regulā jēdziens “pieteikums” tieši nav definēts, tās 2. panta b) punktā ir sniegta jēdziena “starptautiskās aizsardzības pieteikums” definīcija. Turklāt atšķirībā no Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.), minētās regulas tiesību normās vispārēji un vienādā mērā ir lietoti jēdzieni “pieteikums” un “starptautiskās aizsardzības pieteikums”, nekad neatsaucoties uz “patvēruma pieteikumu”.

37

Turklāt, lai noteiktu Regulas Nr. 604/2013 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētajai personai piemērojamo režīmu, ja tā nav iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, šīs regulas 24. panta 2. un 4. punktā ir tieša atsauce uz to, vai lēmumam, ar kuru ir noraidīts šīs personas iesniegtais “starptautiskās aizsardzības pieteikums”, ir vai nav galīgais raksturs.

38

Turklāt Direktīvas Nr. 2013/32 33. pantā skaidri ir nošķirti gadījumi, kuros starptautiskās aizsardzības pieteikums netiek izskatīts, piemērojot Regulu Nr. 604/2013, no gadījumiem, kuros šādu pieteikumu var noraidīt kā nepieņemamu, jo “cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību”.

39

Tātad Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka tāda trešās valsts valstspiederīgā kā pamatlietā aplūkotais valstspiederīgais iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu noraida, pieņemot lēmumu par nepieņemamību, piemērojot šīs direktīvas 33. pantu, nevis lēmumu par pārsūtīšanu un [pieteikuma] neizskatīšanu saskaņā ar šīs regulas 26. pantu, un tas izraisa konkrētas sekas, it īpaši saistībā ar tiesību aizsardzības līdzekļiem, ko var izmantot, lai pārsūdzētu noraidošo lēmumu.

40

Šis secinājums nerada šķēršļus, lai īstenotu minētās regulas preambulas 5. apsvērumā minētos mērķus, kas, pirmkārt, ir nodrošināt efektīvu pieeju starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrām un, otrkārt, nekavēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātru izskatīšanu, jo tādam trešās valsts valstspiederīgajam kā pamatlietā starptautiskā aizsardzība jau ir piešķirta.

41

Tādējādi no Regulas Nr. 604/2013 23. panta 1. punkta, aplūkojot to kopsakarā ar tās 18. panta 1. punkta d) apakšpunktu, izriet, ka dalībvalsts saskaņā ar šajā regulā definētajām procedūrām nevar iedarbīgi pieprasīt citai dalībvalstij uzņemt atpakaļ tādu trešās valsts valstspiederīgo kā pamatlietā, kas ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu šajā pirmajā dalībvalstī pēc tam, kad otrā minētā dalībvalsts viņam bija piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu.

42

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 604/2013 tiesību normas un principi, kas tieši vai netieši reglamentē atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanas termiņus, nav piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu vienā dalībvalstī pēc tam, kad cita dalībvalsts viņam bija piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu.

43

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz 2.–9. jautājumu nav jāatbild.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, tiesību normas un principi, kas tieši vai netieši reglamentē atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanas termiņus, nav piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu vienā dalībvalstī pēc tam, kad cita dalībvalsts viņam bija piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu.