—

M. Orsi vārdā – V. Di Vaio, avvocato,

—

L. Baldetti vārdā – V. Di Vaio un V. D’Amore, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Galluzzo, avvocato dello Stato,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – J. Vláčil un M. Smolek, pārstāvji,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues, D. Colas un F.‑X. Bréchot, kā arī E. de Moustier un S. Ghiandoni, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. Tomat un M. Owsiany‑Hornung, kā arī H. Krämer, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantu un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. protokola 4. pantu.

2

Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar diviem kriminālprocesiem, kas ierosināti attiecīgi pret Massimo Orsi un Luciano Baldetti par pārkāpumiem, ko viņi esot izdarījuši pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā.

3

ECPAK 7. protokola 4. pantā “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam” ir noteikts

“1.   Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt kriminālprocesā tās pašas valsts jurisdikcijā par noziegumu, par kuru viņš jau ir ticis galīgi attaisnots vai notiesāts saskaņā ar šīs valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem.

2.   Iepriekšējā apakšpunkta nosacījumi neietekmē atkārtotu lietas ierosināšanu saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem, ja ir pierādījumi par jauniem vai no jauna atklātiem apstākļiem, vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.

3.   Nevar būt atkāpes no šī panta saskaņā ar Konvencijas 15. pantu.”

4

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 2. panta 1. punktā ir noteikti darījumi, kuriem uzliek PVN.

5

Atbilstoši šīs direktīvas 273. pantam:

“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.

[..]”

6

1997. gada 18. decembradecreto legislativo n. 471, Riforma delle sanzioni tributarie non penali in materia di imposte dirette, di imposta sul valore aggiunto e di riscossione dei tributi, a norma dell’articolo 3, comma 133, lettera q), della legge 23 dicembre 1996, n. 662 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 471 par nodokļu uzrēķinu, kas nav kriminālsodi, reformu tiešo nodokļu, pievienotās vērtības nodokļa un nodokļu iekasēšanas jomā saskaņā ar 1996. gada 23. decembra Likuma Nr. 662 3. panta 133. punkta q) apakšpunktu) (1998. gada 8. janvāraGURI Nr. 5 parastais pielikums) 13. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“Ikvienam, kas pilnībā vai daļēji noteiktajā termiņā neveic avansa, periodiskus, izlīdzinošus vai nodokļa starpības maksājumus, kuri izriet no deklarācijas, pēc periodisko un avansa maksājumu summu atskaitīšanas šajā gadījumā, pat ja tās nav samaksātas, ir piemērojams administratīvs sods 30 % apmērā par katru nesamaksāto summu arī tad, ja pēc ikgadējās deklarācijas pārbaudē konstatēto būtisko vai aprēķina kļūdu koriģēšanas izrādās, ka maksājamā summa ir lielāka, vai arī ja piemērojamais atskaitījums ir mazāks. [..]”

7

2000. gada 10. martadecreto legislativo n. 74, Nuova disciplina dei reati in materia di imposte sui redditi e sul valore aggiunto, a norma dell’articolo 9 della legge 25 giugno 1999, n. 205 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 74 par jauno regulējumu noziedzīgu nodarījumu ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa jomā atbilstoši 1999. gada 25. jūnija Likuma Nr. 205 9. pantam) (2000. gada 31. martaGURI Nr. 76, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 74/2000”) 10.bis pantā ir noteikts:

“Ikvienam, kas nodokļa maksātāja starpnieka ikgadējās deklarācijas iesniegšanai paredzētajā termiņā nesamaksā ieturējuma nodokļus, kuri izriet no apstiprinājuma, kas izdots nodokļa maksātājiem, par summu, kura pārsniedz piecdesmit tūkstošus euro attiecībā uz katru taksācijas periodu, tiek piespriesta brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem.”

8

Šī dekrēta 10.ter pantā “Izvairīšanās no PVN maksāšanas” ir paredzēts:

“10.bis panta noteikumi tajā paredzētajās robežās ir piemērojami arī ikvienam, kurš nesamaksā pievienotās vērtības nodokli, kas ir jāmaksā, pamatojoties uz ikgadējo deklarāciju, termiņā, kāds ir paredzēts avansa maksājuma veikšanai attiecībā uz nākamo taksācijas periodu.”

9

Pamatlietā aplūkotajos taksācijas periodos M. Orsi bija S.A. COM Servizi Ambiente e Commercio Srl juridiskais pārstāvis un L. Baldetti – Evoluzione Maglia Srl juridiskais pārstāvis.

10

M. Orsi un L. Baldetti ir saukti pie kriminālatbildības Tribunale di Santa Maria Capua Vetere (Santamarijas Kapujas Veteres tiesa, Itālija) par nodarījumu, kas paredzēts un par ko ir noteikts sods Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 10.ter pantā, lasot to kopā ar tā 10.bis pantu, pamatojoties uz to, ka viņi, būdami šo sabiedrību juridiskie pārstāvji, likumā paredzētajos termiņos nav samaksājuši PVN, kas, balstoties uz ikgadējo deklarāciju, bija jāmaksā par pamatlietā aplūkotajiem taksācijas periodiem. Nesamaksātā PVN apmērs katrā no šiem gadījumiem ir vairāk nekā miljons euro.

11

Šie kriminālprocesi tika ierosināti pēc tam, kad Agenzia delle Entrate (Ieņēmumu dienests) bija informējis par šiem pārkāpumiem Procura della Repubblica (Republikas prokuratūra). Minētajos kriminālprocesos tika veikta gan M. Orsi, gan L. Baldetti īpašuma apķīlāšana, un viņi abi iesniedza lūgumu par minētās apķīlāšanas pārskatīšanu.

12

Pirms minēto kriminālprocesu ierosināšanas nodokļu administrācija veica pamatlietā aplūkoto PVN summu novērtējumu, un tā ne tikai aprēķināja nodokļa parādu, bet arī piemēroja nodokļa uzrēķinu S.A. COM Servizi Ambiente e Commercio un Evoluzione Maglia, kura apmērs bija 30 % no maksājamā PVN. Pēc darījuma, kas bija saistīts ar šiem novērtēšanas pasākumiem, šie pasākumi kļuva par galīgiem un tie netika apstrīdēti.

13

Šādos apstākļos Tribunale di Santa Maria Capua Vetere (Santamarijas Kapujas Veteres tiesa) nolēma uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai saskaņā ar ECPAK 7. protokola 4. pantu un Hartas 50. pantu Savienības tiesībām atbilst noteikums, kas ir paredzēts Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 10.ter pantā, ciktāl tajā ir ļauts noteikt tāda subjekta kriminālatbildību, kuram par to pašu nodarījumu (PVN nesamaksāšana) valsts nodokļu iestāde jau ir izsniegusi galīgu paziņojumu par nodokli, piemērojot administratīvu sodu [..]?”

14

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Hartas 50. pants un ECPAK 7. protokola 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kurā ir ļauts ierosināt kriminālprocesu par PVN nesamaksāšanu pēc tam, kad par to pašu nodarījumu jau ir ticis piemērots galīgs sods nodokļa uzrēķina veidā.

15

Tā kā iesniedzējtiesa atsaucas ne vien uz Hartas 50. pantu, bet arī uz ECPAK 7. protokola 4. pantu, ir jāatgādina, ka, lai gan – kā ir apstiprināts LES 6. panta 3. punktā – pamattiesības, kas garantētas ECPAK, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats un Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts pienākums tajā ietvertajām tiesībām piešķirt tādu pašu nozīmi un piemērošanas jomu kā atbilstošajām tiesībām, kas ir garantētas ECPAK, tomēr šī pēdējā konvencija, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, nav Savienības tiesību sistēmā integrēts formāls juridisks instruments (spriedumi, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 44. punkts, kā arī 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi uzdotais jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā tikai Hartā garantētās pamattiesības (šajā ziņā skat. spriedumus, 2016. gada 28. jūlijs, Conseil des ministres, C‑543/14, EU:C:2016:605, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 6. oktobris, Paoletti u.c., C‑218/15, EU:C:2016:748, 22. punkts).

16

Saistībā ar Hartas 50. pantu ir jānorāda, ka tāds nodokļa uzrēķins un kriminālprocess, kuru priekšmets ir PVN jomā izdarīti pārkāpumi un kuru mērķis ir nodrošināt šī nodokļa pareizu iekasēšanu un izvairīties no krāpšanas kā pamatlietā aplūkotie, ir uzskatāmi par Direktīvas 2006/112 2. un 273. panta, kā arī LESD 325. panta īstenošanu un tādējādi par Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 24.–27. punkts, kā arī 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c., C‑105/14, EU:C:2015:555, 49., 52. un 53. punkts). Līdz ar to valsts tiesību noteikumi, kas reglamentē kriminālprocesus, kuru priekšmets ir tādi PVN jomā izdarīti pārkāpumi kā pamatlietā aplūkotie, ietilpst Hartas 50. panta piemērošanas jomā.

17

Hartas 50. pantā garantētā ne bis in idem principa piemērošanas priekšnosacījums, kā savu secinājumu 32. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, vispirms ir tas, ka persona, kurai tiek piemēroti attiecīgie sodi vai kriminālprocesi, ir viena un tā pati persona.

18

No šī paša panta formulējuma, atbilstoši kuram “nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu”, būtībā izriet, ka tajā ir aizliegts vienu un to pašu personu tiesāt vai sodīt krimināllietā par vienu un to pašu pārkāpumu vairāk nekā vienu reizi.

19

Šo Hartas 50. panta interpretāciju apstiprina paskaidrojumi attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), kuri ir jāņem vērā tās interpretācijā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 20. punkts). Saistībā ar šo pantu šajos paskaidrojumos ir ietverta atsauce uz Tiesas judikatūru attiecībā uz ne bis in idem principu, kas ir ticis atzīts kā vispārējs Savienības tiesību princips pirms Hartas stāšanās spēkā. Saskaņā ar šo judikatūru šis princips katrā ziņā nevar tikt pārkāpts, ja viena un tā pati persona nav tikusi sodīta vairāk kā vienu reizi par vienu un to pašu prettiesisku rīcību (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 338. punkts, kā arī 2008. gada 18. decembris, Coop de France bétail et viande u.c./Komisija, C‑101/07 P un C‑110/07 P, EU:C:2008:741, 127. punkts).

20

Tiesa ir apstiprinājusi minēto judikatūru pēc Hartas stāšanās spēkā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 34. punkts).

21

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumos ietvertās informācijas, kuru apstiprina atsevišķi Tiesas rīcībā esošo lietas materiālu elementi un kuru tiesas sēdē Tiesā ir apstiprinājusi Itālijas valdība, izriet, ka pamatlietā aplūkotais nodokļa uzrēķins tika piemērots divām sabiedrībām, kurām ir juridiskas personas statuss, proti, S.A. COM Servizi Ambiente e Commercio un Evoluzione Maglia, bet pamatlietā aplūkotie kriminālprocesi attiecās uz M. Orsi un L. Baldetti, kas ir fiziskas personas.

22

Līdz ar to, kā savu secinājumu 36. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ir redzams, ka abos pamatlietā aplūkotajos kriminālprocesos nodokļa uzrēķins un kriminālprocess attiecās uz dažādām personām, proti, lietā C‑217/15 uz S.A. COM Servizi Ambiente e Commercio, kurai tika piemērots nodokļa uzrēķins, un M. Orsi, pret kuru tika ierosināts kriminālprocess, un lietā C‑350/15 uz Evoluzione Maglia, kurai tika piemērots nodokļa uzrēķins, un L. Baldetti, pret kuru tika ierosināts kriminālprocess, un tādēļ šķiet, ka nav izpildīts ne bis in idem principa piemērošanas nosacījums, saskaņā ar kuru sodiem un procesiem ir jābūt vērstiem pret vienu un to pašu personu; tas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

23

Šajā ziņā ar to, ka pret M. Orsi un L. Baldetti ir ierosināti kriminālprocesi par nodarījumiem, kas izdarīti sabiedrību, kurām bija piemēroti nodokļa uzrēķini, juridisko pārstāvju statusā, nevar atspēkot iepriekšējā punktā ietverto secinājumu.

24

Visbeidzot atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam, ciktāl tās 50. pantā ir ietvertas tiesības, kas atbilst ECPAK 7. protokola 4. pantā paredzētajām tiesībām, ir jānodrošina, lai ar iepriekš minēto Hartas 50. panta interpretāciju netiktu pārkāpts ECPAK garantētais aizsardzības līmenis (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 77. punkts).

25

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru sodu piemērošana, vai tas būtu nodokļa uzrēķins vai kriminālsods, nav uzskatāma par ECPAK 7. protokola 4. panta pārkāpumu, ja attiecīgie sodi attiecas uz juridiski dažādām fiziskajām vai juridiskajām personām (Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 2014. gada 20. maijs, Pirttimäki pret Somiju, CE:ECHR:2014:0520JUD00353211, 51. punkts).

26

Tā kā nosacījums par to, ka attiecīgajiem sodiem un procesiem ir jābūt vērstiem pret vienu un to pašu personu, pamatlietā aplūkoto procesu gadījumā nav izpildīts, pārējie Hartas 50. panta piemērošanas nosacījumi nav jāizvērtē.

27

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kurā ir ļauts ierosināt kriminālprocesu par PVN nesamaksāšanu pēc tam, kad par to pašu nodarījumu ir ticis piemērots galīgs nodokļa uzrēķins, ja šis sods tika piemērots sabiedrībai, kurai ir juridiskas personas statuss, bet minētais kriminālprocess tika ierosināts pret fizisku personu.

28

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kurā ir ļauts ierosināt kriminālprocesu par pievienotās vērtības nodokļa nesamaksāšanu pēc tam, kad par to pašu nodarījumu ir ticis piemērots galīgs nodokļa uzrēķins, ja šis sods tika piemērots sabiedrībai, kurai ir juridiskas personas statuss, bet minētais kriminālprocess tika ierosināts pret fizisku personu.