—

DHL Express (Austria) GmbH vārdā – P. Csoklich, Rechtsanwalt,

—

Post-Control-Kommission vārdā – E. Solé,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Beļģijas valdības vārdā – J. Van Holm un S. Vanrie, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un R. Coesme, pārstāvji,

—

Norvēģijas valdības vārdā – I. Thue un J. T. Kaasin, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun un P. Costa de Oliveira, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (OV 1998, L 15, 14. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Direktīvu 2008/6/EK (OV 2008, L 52, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 97/67”), 9. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp DHL Express (Austria) GmbH (turpmāk tekstā – “DHL”) un Post-Control-Kommission (Pasta pakalpojumu kontroles komisija, Austrija) jautājumā par šīs pēdējās minētās lēmumu, ar kuru DHL ir noteikts pienākums līdzfinansēt Rundfunk und Telekom Regulierungs-GmbH (Pasta nozares regulatīvā iestāde, turpmāk tekstā – “RTR”) darbības izmaksas.

3

Direktīvas 2008/6 preambulas 27. un 28. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs direktīvas preambulas 47. apsvērumā ir norādīts:

“Valstu regulatīvajām iestādēm joprojām varētu būt izšķirīga loma, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kur vēl nav pabeigta pāreja uz brīvu konkurenci. Saskaņā ar regulatīvo un operatīvo funkciju nošķiršanas principu dalībvalstīm būtu jāgarantē savas valsts regulatīvo iestāžu neatkarība, tādējādi nodrošinot šo iestāžu lēmumu neitralitāti. Šī neatkarības prasība neskar dalībvalstu institucionālo autonomiju un konstitucionālās saistības, un neitralitātes principu attiecībā uz dalībvalstu noteikumiem, kas reglamentē īpašumu un īpašumtiesību sistēmu, kā to nosaka Līguma 295. pants. Valstu regulatīvo iestāžu rīcībā vajadzētu būt visiem tām uzticēto pienākumu izpildei vajadzīgajiem līdzekļiem, t.i., personālam, kompetencei un finanšu līdzekļiem.”

5

Direktīvas 97/67 2. panta 14. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā tiek piemērotas šādas definīcijas:

[..]

6

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 19. punktu “pamatprasības” ir “vispārīgi iemesli, kas nav ekonomiski iemesli un kas var rosināt kādu dalībvalsti piemērot nosacījumus pasta pakalpojumu sniegšanai. Šie iemesli ir korespondences noslēpums, tīkla drošība saistībā ar bīstamu preču pārvadāšanu, nodarbinātības noteikumu ievērošana, sociālā nodrošinājuma shēmas, kas noteiktas normatīvajos vai administratīvajos aktos un/vai koplīgumos, par kuriem valsts līmenī panākta vienošanās starp sociālajiem partneriem saskaņā ar Kopienas un attiecīgās valsts tiesību aktiem, un – pamatotos gadījumos – datu aizsardzība, vides aizsardzība un reģionālā plānošana. Datu aizsardzība var ietvert personas datu aizsardzību, nosūtītās vai glabātās informācijas konfidencialitāti un privātās dzīves aizsardzību”.

7

Šīs direktīvas 7. panta 3. un 4. punktā ir paredzēts:

“3.   Ja dalībvalsts konstatē, ka šajā direktīvā paredzētās vispārējā pakalpojuma saistības ir saistītas ar tīrajām [neto] izmaksām, kuras aprēķina, ņemot vērā I pielikumu, un ir negodīgs finansiālais slogs vispārējā pakalpojuma sniedzējam(‑iem), tā var ieviest:

4.   Ja tīrās [neto] izmaksas sadala saskaņā ar 3. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstis var izveidot kompensāciju fondu, kurus var finansēt no pakalpojumu sniedzēju un/vai lietotāju maksājumiem un kurus šim nolūkam pārvalda no labumguvēja vai labumguvējiem neatkarīga struktūra. Dalībvalstis var atļauju piešķiršanai saskaņā ar 9. panta 2. punktu pakalpojumu sniedzējiem piemērot nosacījumu, ka ir jāveic finanšu iemaksa minētajā fondā vai jāpilda vispārējā pakalpojuma saistības. Šādi drīkst finansēt 3. pantā izklāstītās vispārējā pakalpojuma sniedzēja(‑u) saistības attiecībā uz vispārējo pakalpojumu.”

8

Šīs pašas direktīvas 9. pantā ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz pakalpojumiem, kas nepieder pie vispārējā pakalpojuma, dalībvalstis var ieviest vispārīgas atļaujas, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu pamatprasību ievērošanu.

2.   Attiecībā uz pakalpojumiem, kas pieder pie vispārējā pakalpojuma, dalībvalstis var ieviest atļauju procedūras, tostarp individuālas licences, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu pamatprasību ievērošanu un nodrošinātu vispārējā pakalpojuma sniegšanu.

Piešķirot atļaujas, var:

Saistības un prasības, kas minētas pirmajā ievilkumā un 3. pantā, var piemērot vienīgi norādītajiem vispārējā pakalpojuma sniedzējiem.

Izņemot attiecībā uz uzņēmumiem, kas saskaņā ar 4. pantu ir norādīti kā vispārējā pakalpojuma sniedzēji, atļaujas nedrīkst:

3.   Procedūras, saistības un prasības, kas minētas 1. un 2. punktā, ir pārredzamas [pārskatāmas], pieejamas, nediskriminējošas, proporcionālas, precīzas un skaidras, iepriekš publiskotas un pamatotas ar objektīviem kritērijiem. Dalībvalstis nodrošina to, ka pretendentam dara zināmus atļaujas atteikuma vai pilnīgas vai daļējas atsaukšanas iemeslus, un nosaka pārsūdzēšanas procedūru.”

9

Saskaņā ar Direktīvas 97/67 22. pantu:

“1.   Katra dalībvalsts norāda vienu vai vairākas pasta nozares valsts regulatīvās iestādes, kas ir juridiski nošķirtas un funkcionāli neatkarīgas no pasta operatoriem. Dalībvalstis, kas saglabā pasta pakalpojumu sniedzējus savā īpašumā vai kontrolē, nodrošina regulatīvo funkciju efektīvu nošķiršanu no darbībām, kas ir saistītas ar īpašumtiesībām vai kontroli.

Dalībvalstis informē Komisiju par valsts regulatīvajām iestādēm, ko tās ir norādījušas no šīs direktīvas izrietošo uzdevumu veikšanai. Dalībvalstis viegli pieejamā veidā publisko valsts regulatīvo iestāžu pienākumus, jo īpaši, ja šie pienākumi ir uzticēti vairāk nekā vienai struktūrai. Attiecīgos gadījumos saistībā ar kopējas ieinteresētības jautājumiem dalībvalstis nodrošina šo iestāžu apspriedes un sadarbību ar valsts iestādēm, kam ir uzticēta konkurences tiesību aktu un patērētāju tiesību aizsardzības aktu īstenošana.

2.   Valsts regulatīvo iestāžu īpašs pienākumus ir nodrošināt no šīs direktīvas izrietošo pienākumu izpildi, jo īpaši nosakot pārraudzības un reglamentējošas procedūras, lai nodrošinātu vispārējā pakalpojuma sniegšanu. Tām var uzdot arī nodrošināt atbilstību konkurences noteikumiem pasta nozarē.

Lai sekmētu šīs direktīvas piemērošanu attiecīgās esošajās struktūrās, valstu regulatīvās iestādes cieši sadarbojas un sniedz savstarpēju palīdzību.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts līmenī pastāv efektīvi mehānismi, atbilstīgi kuriem ikvienam lietotājam vai pasta pakalpojumu sniedzējam, kuru skar valsts regulatīvās iestādes lēmums, ir tiesības pārsūdzēt šo lēmumu no iesaistītajām pusēm neatkarīgā pārsūdzības struktūrā. Kamēr tiek izskatīta šāda pārsūdzība, valsts regulatīvās iestādes lēmums paliek spēkā, ja vien pārsūdzības struktūra neizlemj citādi.”

10

Bundesgesetz über die Einrichtung einer Kommunikationsbehörde Austria (“KommAustria”) (Federālais likums par Austrijas Komunikāciju pārvaldes “Austria” (“KommAustria”) izveidi, turpmāk tekstā – “KOG”) 34. pantā par Austrijas regulatīvās iestādes finansējumu ir paredzēts:

“(1)   [RTR] izmaksu, kas radušās 17. panta 2., 4. un 7. punktā norādīto uzdevumu izpildē saistībā ar “telekomunikāciju nozari”, finansējums tiek nodrošināts, pirmkārt, no līdzfinansējuma un, otrkārt, no federālā budžeta līdzekļiem. Subsīdiju no federālā budžeta, kuras ikgadējā summa ir EUR 2 miljoni, izmaksā [RTR] divās vienādās daļās attiecīgi 30. janvārī un 30. jūnijā. Pirms nākamā gada 30. aprīļa [RTR] iesniedz federālajam transporta, inovāciju un tehnoloģijas ministram ziņojumu par šo līdzekļu izmantojumu, kā arī gada pārskatu. Kopējais [RTR] izdevumu apmērs, uz kuru attiecas līdzfinansējums, nevar pārsniegt EUR 6 miljonus gadā. Attiecīgās summas samazinās vai palielinās, sākot no 2007. gada, atkarībā no 2005. gada patēriņa cenu indeksa, ko publicējis Austrijas Federālais statistikas birojs, izmaiņām vai to aizvietojošā iepriekšējā gada indeksa izmaiņām.

(2)   Līdzfinansējuma izcelsme ir “telekomunikāciju nozare”. “Telekomunikāciju nozare” ietver pakalpojumu sniedzējus, kuriem atbilstoši [Telekommunikationsgesetz 2003 (2003. gada Federālais likums par telekomunikācijām)] 15. pantam ir pienākums iesniegt deklarāciju, bet runa tomēr nav par piekļuves tīklam nodrošināšanu un saziņas pakalpojumu, kas paredzēti apraides izplatīšanai un papildu apraides pakalpojumiem, sniegšanu (līdzfinansējuma maksātāji).

(3)   Līdzfinansējums tiek noteikts un iekasēts, pamatojoties uz attiecību starp katra maksātāja apgrozījumu un kopējo apgrozījumu konkrētajā nozarē, aprēķināšanu balstot uz kopējo apgrozījumu valsts iekšienē saistībā ar telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu.

[..]

(13)   Ja uzņēmums neizpilda vai nepareizi izpilda savu līdzfinansēšanas pienākumu, Telekom-Control-Kommission pieņem lēmumu par līdzfinansējuma maksājumiem. Tāpat arī pēc pieprasījuma lēmumā tiek konstatēta pārmaksa un atgādinājumi 12. punkta izpratnē.”

11

Atbilstoši KOG 34.a pantam:

“(1)   [RTR] izmaksu, kas radušās 17. panta 3. un 4. punktā norādīto uzdevumu izpildē saistībā ar “pasta nozari”, finansējums tiek nodrošināts, pirmkārt, no līdzfinansējuma un, otrkārt, no federālā budžeta līdzekļiem. Subsīdiju no federālā budžeta, kuras ikgadējā summa ir EUR 200000, izmaksā [RTR] divās vienādās daļās attiecīgi 30. janvārī un 30. jūnijā. Pirms nākamā gada 30. aprīļa [RTR] iesniedz federālajam transporta, inovāciju un tehnoloģijas ministram ziņojumu par šo līdzekļu izmantojumu, kā arī gada pārskatu. Kopējais [RTR] izdevumu apmērs, uz kuru attiecas līdzfinansējums, nevar pārsniegt EUR 550000 gadā. Attiecīgās summas samazinās vai palielinās, sākot no 2012. gada, atkarībā no 2005. gada patēriņa cenu indeksa, ko publicējis Austrijas Federālais statistikas birojs, izmaiņām vai to aizvietojošā iepriekšējā gada indeksa izmaiņām.

(2)   Līdzfinansējuma izcelsme ir “pasta nozare”. “Pasta nozare” ietver pasta pakalpojumu sniedzējus, kuriem ir pienākums iesniegt deklarāciju saskaņā ar Postmarktgesetz [Federālais likums par pasta nozari] 25. pantu vai kuri ir koncesijas turētāji saskaņā ar šī paša likuma 26. pantu.

(3)   34. panta 3.–15. punktu piemēro pēc analoģijas, aizvietojot jēdzienu “Telekom-Control-Kommission” ar jēdzienu “Post-Control-Kommission”.”

12

DHL ir uzņēmums, kas darbojas kurjeru un ātrpiegādes pakalpojumu jomā. Tādējādi tas it īpaši nodrošina paku, kas nepārsniedz 31,5 kg, kā arī papīra formātā drukātu sūtījumu un dokumentu saņemšanu, šķirošanu, transportēšanu un piegādi. Savu pakalpojumu papildināšanai DHL piedāvā papildvērtības pakalpojumus, tādus kā sūtījumu izsekojamība un piegādes termiņu garantēta ievērošana.

13

Ar 2012. gada 23. aprīļa lēmumu Pasta pakalpojumu kontroles komisija pieprasīja, lai DHL RTR izmaksu segšanai par laikposmu no 2011. gada 1. jūlija līdz 30. septembrim veiktu līdzfinansējuma iemaksas no tā paša gada 1. oktobra līdz 31. decembrim.

14

Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz KOG 34. panta 9. un 13. punktu un 34.a pantu, kurā paredzēts, ka RTR darbības finansēšana tiek nodrošināta, pirmkārt, no līdzfinansējuma iemaksām, kuras maksā valsts tirgū strādājošie pasta pakalpojumu sniedzēji, un, otrkārt, no federālā budžeta līdzekļiem.

15

DHL apstrīdēja šo lēmumu iesniedzējtiesā.

16

Savas prasības pamatojumam DHL apgalvo, ka no Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturtā ievilkuma izriet, ka tikai tiem uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus saistībā ar vispārējo pakalpojumu, var tikt noteikts pienākums veikt RTR līdzfinansējuma iemaksas. Nosakot šādu pienākumu gan uzņēmumiem, kuri piedāvā savus pakalpojumus saistībā ar vispārējo pakalpojumu, gan tiem, kuri sniedz ar to nesaistītus pakalpojumus, ar KOG esot pārkāpta šī norma.

17

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa, Austrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturtais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā visiem pasta nozares pakalpojumu sniedzējiem, ieskaitot tos, kuri nesniedz ar vispārējo pakalpojumu saistītus pakalpojumus, ir pienākums līdzfinansēt regulatīvo iestādi, kura atbild par šo nozari.

19

Vispirms ir jānorāda, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās jēdzieni, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi. Savienības tiesību normas vēsturiskais konteksts arī var būt viens no tās interpretācijas elementiem (skat. spriedumu, 2015. gada 2. septembris, Surmačs,C‑127/14, EU:C:2015:522, 28. punkts).

20

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka Direktīvas 97/67 9. panta 1. punktā dalībvalstīm attiecībā uz pasta nozares uzņēmumiem ir ļauts ieviest vispārīgas atļaujas saistībā ar pakalpojumiem, kas nepieder pie vispārējā pakalpojuma, bet šī panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzētas dalībvalstu tiesības ieviest atļaujas procedūras attiecībā uz pakalpojumiem, kas pieder pie vispārējā pakalpojuma.

21

Šīs direktīvas 9. panta 2. punktā ir uzskaitīti pienākumi, kuri var tikt attiecināti uz atļauju piešķiršanu, neprecizējot, uz kuru atļauju kategoriju – tām, kas attiecas uz pakalpojumiem, kuri pieder pie vispārējā pakalpojuma, vai tām, kas attiecas uz visu pasta nozari, – šī daļa attiecas.

22

Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas teksts tiktāl, ciktāl jēdziens “atļaujas”, kas tajā tiek izmantots, skaidri nenorāda uz šī panta 1. punktā norādīto režīmu, nedz arī uz tā 2. punkta pirmajā daļā paredzēto, neļauj pats par sevi noteikt, vai šī 9. panta 2. punkta otrās daļas dažādajos ievilkumos uzskaitītie pienākumi attiecas uz visiem pasta pakalpojumiem vai tikai uz pienākumiem, kas pieder pie vispārējā pakalpojuma.

23

Otrkārt, no Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas struktūras analīzes izriet, ka šajā normā paredzētie pienākumi – atkarībā no konkrētā pienākuma – var tikt noteikti vai nu tikai tiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri sniedz vispārējo pakalpojumu vai pakalpojumu, kurš tiek uzskatīts par tādu, vai visiem pasta pakalpojumu sniedzējiem.

24

Faktiski, pirmkārt, šīs direktīvas 9. panta 2. punkta trešajā daļā ir skaidri paredzēts, ka saistības un prasības, kas minētas šī 9. panta 2. punkta otrās daļas pirmajā ievilkumā, var tikt piemērotas vienīgi norādītajiem vispārējā pakalpojuma sniedzējiem šīs pašas direktīvas 4. panta izpratnē.

25

Turklāt Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas trešajā ievilkumā dalībvalstīm ir atļauts uz atļaujas piešķiršanu attiecināt pienākumu veikt iemaksas kompensācijas fondā, kas paredzēts šīs direktīvas 7. panta 4. punktā. Šādi izteikta, šī norma tieši neattiecas uz vispārējā pakalpojuma sniedzējiem. Tomēr no šīs direktīvas 7. panta 3. punkta izriet, ka iespēja dalībvalstīm izveidot šādu fondu ir saistīta ar to tiesībām ieviest vispārējā pakalpojuma saistību neto izmaksu sadales mehānismu, ja tas ir nesamērīgs slogs pakalpojuma sniedzējiem. Galvenokārt no Direktīvas 2008/6 par pasta pakalpojumu sniedzēju pienākumu līdzfinansēt universālo pakalpojumu, ja ir paredzēts kompensācijas fonds, preambulas 27. apsvēruma skaidri izriet, ka, lai noteiktu, kuriem uzņēmumiem būtu jāveic iemaksas kompensāciju fondā, dalībvalstīm būtu jāapsver, vai attiecīgo uzņēmumu sniegtie pakalpojumi no lietotāju viedokļa var tikt uzskatīti par tādiem, kuri pieder pie vispārējā pakalpojuma.

26

Otrkārt, Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas otrajā ievilkumā dalībvalstīm ir atļauts atļauju piešķiršanā piemērot prasības attiecībā uz attiecīgo pakalpojumu kvalitāti, pieejamību un izpildi. Nepastāvot precizējumiem par pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šis pienākums, jāuzsver, tāpat kā ģenerāladvokāts to ir darījis savu secinājumu 42. punktā, ka no Direktīvas 2008/6 sagatavošanas darbiem izriet, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis atcelt ne tikai pēdējos šķēršļus pilnīgai tirgus atvēršanai konkrētiem universālā pakalpojuma sniedzējiem, bet arī visus citus šķēršļus pasta pakalpojumu sniegšanai. Nepastāvot norādēm par pretējo un ņemot vērā aplūkojamā pienākuma raksturu, izrādās, ka visiem pasta pakalpojumu sniedzējiem var tikt uzlikts Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas otrajā ievilkumā minētais pienākums.

27

Tāpat Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas piektajā ievilkumā dalībvalstīm ir atļauts uz atļaujas piešķiršanu attiecināt pienākumu ievērot attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos darba apstākļus. Taču, kā pareizi norāda Austrijas valdība, šīs normas šaura interpretācija – it kā tā neattiektos uz vispārējā pakalpojuma sniedzējiem – nav pieņemama, jo šīs direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka attiecībā uz pakalpojumiem, kas nepieder pie vispārējā pakalpojuma, dalībvalstis var ieviest vispārīgas atļaujas, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu minētās direktīvas 2. panta 19. punktā noteikto pamatprasību ievērošanu, kuras ietver valsts tiesībās paredzēto darba apstākļu ievērošanu.

28

Tādējādi, no Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas struktūras analīzes izriet, ka šajā normā izmantotais jēdziens “atļaujas” apzīmē gan šī panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētās atļaujas, gan tās, kas minētas šī panta 1. punktā.

29

Treškārt, attiecībā uz Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturtajā ievilkumā paredzēto konkrēto pienākumu līdzfinansēt regulatīvo iestādi, kas atbild par pasta nozari, un par ko ir pirmais prejudiciālais jautājums, ir jānorāda, ka valsts regulatīvajām iestādēm piekrītošā darbība attiecas uz visu pasta nozari, nevis tikai uz to pakalpojumu sniedzējiem, kuri pieder pie vispārējā pakalpojuma.

30

Šīs direktīvas 22. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis norāda vienu vai vairākas pasta nozares valsts regulatīvās iestādes. Šī panta 2. punktā ir noteikts, ka šīm iestādēm ir īpašs pienākums nodrošināt no šīs direktīvas izrietošo pienākumu izpildi, jo īpaši nosakot pārraudzības un reglamentējošas procedūras, lai nodrošinātu vispārējā pakalpojuma sniegšanu. Tomēr šajā normā ir arī paredzēts, ka šīm pašām iestādēm var arī tikt uzdots nodrošināt atbilstību konkurences noteikumiem visā pasta nozarē.

31

Līdz ar to, kā ģenerāladvokāts uzsver savu secinājumu 46. punktā, tā kā Savienības likumdevējs ir vēlējies, lai no valsts regulatīvajām iestādēm piešķirtās lomas un uzdevumiem labumu gūtu visi pasta nozares dalībnieki, Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturtais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka pienākums līdzfinansēt minēto iestāžu darbību var tikt uzlikts visiem uzņēmumiem, kuri sniedz pasta pakalpojumus.

32

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturtais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā visiem pasta nozares pakalpojumu sniedzējiem, ieskaitot tos, kuri nesniedz ar vispārējo pakalpojumu saistītus pakalpojumus, ir paredzēts pienākums līdzfinansēt regulatīvo iestādi, kura atbild par šo nozari.

33

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

34

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Direktīvu 2008/6/EK, 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturtais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā visiem pasta nozares pakalpojumu sniedzējiem, ieskaitot tos, kuri nesniedz ar vispārējo pakalpojumu saistītus pakalpojumus, ir paredzēts pienākums līdzfinansēt regulatīvo iestādi, kura atbild par šo nozari.