—

Orizzonte Salute – Studio Infermieristico Associato vārdā – M. Carlin, M. Napoli, M. Zoppolato un M. Boifava, avvocati,

—

Azienda Pubblica di Servizi alla persona San Valentino – Città di Levico Terme vārdā – R. De Pretis, avvocata,

—

Camera degli Avvocati Amministrativisti vārdā – A. Grappelli, M. Ida Leonardo, M. Rossi Tafuri, F. Marascio, M. Martinelli, E. Papponetti un M. Togna, avvocati,

—

Camera Amministrativa Romana vārdā – F. Tedeschini, C. Malinconico, P. Leozappa, F. Lattanzi, un A. M. Valorzi, avvocati,

—

Associazione dei Consumatori Cittadini europei vārdā – C. Giurdanella, P. Menchetti un S. Raimondi un E. Barbarossa, avvocati,

—

Coordinamento delle associazioni per la tutela dell’ambiente e dei diritti degli utenti e consumatori (Codacons) vārdā – C. Rienzi, G. Giuliano un V. Graziussi un G. Ursini, avvocati,

—

Associazione dei Giovani Amministrativisti (AGAmm) vārdā – G. Leccisi un J. D’Auria, avvocati,

—

Ordine degli Avvocati di Roma vārdā – S. Orestano, S. Dore un P. Ziotti, avvocati,

—

Società Italiana degli Avvocati Amministrativisti (SIAA) vārdā – F. Lubrano, E. Lubrano un P. De Caterini, A. Guerino, A. Lorang, B. Nascimbene, E. Picozza, F. G. Scocca un F. Sorrentino, avvocati,

—

Medical Systems SpA vārdā – R. Damonte, M. Carlin un E. Boglione, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

—

Grieķijas valdības vārdā – K. Paraskevopoulou un V. Stroumpouli, pārstāves,

—

Austrijas valdības vārdā – M. Fruhmann, pārstāvis,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. Moro un A. Tokár, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt 1. pantu Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvā 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārskatīšanas] procedūru piemērošanu, piešķirot [tiesības noslēgt] piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām [publiskos piegādes un būvdarbu līgumus] (OV L 395, 33. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/66/EK (OV L 335, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Orizzonte Salute – Studio Infermieristico Associato (turpmāk tekstā – “Orizzonte Salute”) un Azienda Pubblica di Servizi alla persona San Valentino – Città di Levico Terme (Publiskā pakalpojumu sabiedrība San Valentino no Levico Terme pilsētas personā, turpmāk tekstā – “Azienda”), kā arī Ministero della Giustizia (Tieslietu ministrija), Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija), Presidenza del Consiglio dei Ministri (Ministru padomes prezidentūra) un Segretario Generale del Tribunale regionale di giustizia amministrativa di Trento (Trento reģionālās administratīvās tiesas ģenerālsekretārs) par medmāsu aprūpes pakalpojumu tirgus paplašināšanu un vēlāk izsludinātu publiskā iepirkuma procedūru, kā arī tiesvedības izdevumiem, kas jāmaksā, iesniedzot administratīvo prasību tiesā publisko iepirkumu jomā.

3

Atbilstoši Direktīvas 89/665 preambulas trešajam apsvērumam publisko iepirkumu tirgu atvēršana [Savienības] mēroga konkurencei rada vajadzību būtiski palielināt pārskatāmības un vienlīdzības garantijas un, lai to reāli panāktu, ir jābūt pieejamiem efektīviem un operatīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja ir pārkāpti [Savienības] tiesību akti publisko iepirkumu jomā vai valstu noteikumi, ar ko transponēti šie tiesību akti.

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Darbības joma un pārskatīšanas procedūru pieejamība” ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro līgumiem [iepirkumiem], kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu, piegādes valsts [publiskā iepirkuma] līgumu un pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras [OV L 134, 114. lpp.], izņemot gadījumus, kad šādi līgumi ir izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar tās 10. līdz 18. pantu.

Šīs direktīvas nozīmē līgumi ietver valsts [publiskā iepirkuma] līgumus, pamatnolīgumus, valsts [publiskā iepirkuma] būvdarbu koncesijas un dinamiskas iepirkuma sistēmas.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas Direktīva 2004/18/EK, līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un, jo īpaši, iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2. līdz 2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti [Savienības] tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar ko transponē minētos tiesību aktus.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka starp uzņēmumiem, kuri norāda uz kaitējumu, kas nodarīts saistībā ar līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, nav diskriminācijas tādēļ, ka šajā direktīvā ir nošķirti attiecīgo valstu noteikumi, ar ko īsteno [Savienības] tiesību aktus, no citiem attiecīgo valstu noteikumiem.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.

[..]”

5

Direktīvas 2004/18 7. pantā “Robežvērtību summas valsts līgumos [publiskā iepirkuma līgumos]” ir noteiktas robežvērtības, sākot no kurām tiesību slēgt publiskā iepirkuma līgumu piešķiršana ir jāveic saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem.

6

Šīs robežvērtības ar regulāriem intervāliem tiek grozītas ar Eiropas Komisijas regulām un pielāgotas ekonomiskajiem apstākļiem. Pamatlietas faktu norises laikā robežvērtība attiecībā uz pakalpojumu publiskajiem iepirkumiem, ko izsludinājušas citas līgumslēdzējas iestādes, kas nav centrālās valdības iestādes, Komisijas 2009. gada 30. novembra Regulā (EK) Nr. 1177/2009, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/17/EK, 2004/18/EK un 2009/81/EK par to piemērošanas robežvērtībām līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās (OV L 314, 64. lpp.), bija noteikta EUR 193000.

7

Ar Republikas prezidenta 2002. gada 30. maija Dekrēta Nr. 115 ar grozījumiem, kas veikti ar 2012. gada 24. decembra likumu Nr. 228 (turpmāk tekstā – “Dekrēts”), 13. panta 1. punktu ir ieviests tiesas nodevu režīms, ko veido vienotā nodeva, kas tiek noteikta atkarībā no strīda vērtības.

8

Atšķirībā no tā, kas ir paredzēts civiltiesiskām procedūrām, Dekrēta 13. panta 6.a punktā administratīvajām procedūrām ir noteikta vienota nodevu summa neatkarīgi no strīda vērtības.

9

Atbilstoši minētajam 13. panta 6.a punktam prasībām, kas iesniegtas reģionālajā administratīvajā tiesā un Consiglio di Stato (Valsts padome), parastā vienotās nodevas summa ir EUR 650. Tomēr šajā pašā tiesību normā attiecībā uz īpašām jomām ir noteiktas atšķirīgas summas, kas var tikt samazinātas vai palielinātas.

10

Atbilstoši Dekrēta 13. panta 6.a punkta d) apakšpunktam nodeva publisko iepirkumu jomā ir šāda:

11

Atbilstoši Dekrēta 13. panta 1.a punktam attiecībā uz publiskā iepirkuma procedūrām tiesību slēgt publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas jomā šīs summas tiek palielinātas par 50 %.

12

Atbilstoši Dekrēta 13. panta 1.c punktam, ja apelācijas sūdzība, pat papildus, tiek pilnībā noraidīta vai atzīta par nepieņemamu vai tādu, kas nevar tikt ņemta vērā, pusei, kas to ir iesniegusi, ir jāiemaksā papildu summa kā vienota nodeva tādā apmērā, kas ir identisks summai par šo pašu apelācijas sūdzību, galveno vai papildu, samaksātajai summai.

13

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka atbilstoši piemērojamam tiesiskajam regulējumam vienotā nodeva ir jāmaksā, ne tikai iesniedzot pieteikumu, ar kuru tiek uzsākta tiesvedība, bet arī par papildu prasībām un papildu pamatiem, ar kuriem tiek pieteikti jauni prasījumi.

14

No Dekrēta 14. panta 3. punkta izriet, ka strīdus vērtība neatbilst ieguvēja peļņai, kas var izrietēt no līgumslēdzēju iestāžu noteiktā publiskā iepirkuma izpildes, bet šī publiskā iepirkuma pamatvērtībai.

15

Orizzonte Salute ir asociācija, kas sniedz medmāsu aprūpes pakalpojumus valsts un privātām iestādēm. Ar savu prasības pieteikumu, kas vairākas reizes tika paplašināts ar papildu pamatiem, tā iesniedzējtiesā apstrīd to, ka Azienda medmāsu aprūpes pakalpojuma pārvaldību vairākas reizes ir piešķīrusi Associazione Infermieristica D&F Care, kā arī citus Azienda pieņemtos lēmumus.

16

Šī pakalpojuma pārvaldība tika piešķirta vispirms, pagarinot ar Associazione Infermieristica D&F Care noslēgto līgumu par agrāku laikposmu, un vēlāk iepirkuma procedūrā, kurai atbilda tikai noteiktas asociācijas, kas akreditētas Infermieri Professionali Assistenti Sanitari Vigilatrici d’Infanzia (IPASVI) (profesionālas medmāsas, veselības aprūpes palīgdarbinieki un bērnu medmāsas), kuras dalībniece Orizzonte Salute nebija.

17

Orizzonte Salute samaksāja kā tiesvedības izdevumus vienoto tiesas nodevu EUR 650, kas atbilst maksai par parastas administratīvās prasības celšanu.

18

Ar 2013. gada 5. jūnija lēmumu Segretario Generale del Tribunale regionale di giustizia amministrativa di Trento lūdza Orizzonte Salute papildināt agrāk izdarīto maksājumu, jo tās papildu pamatu dēļ strīds turpmāk attiecas uz tiesību slēgt publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanu, un samaksāt vienoto nodevu par šāda veida strīdiem, kas tādējādi ir EUR 2000.

19

2013. gada 2. jūlijā ceļot jaunu prasību, Orizzonte Salute apstrīdēja šo lēmumu, apgalvojot Dekrēta 13. panta 6.a punkta pārkāpumu un turklāt šīs tiesību normas konstitucionālo nelikumību.

20

Ņemot vērā šo prasību, valsts administrācija ir uzsākusi tiesvedību, atsaucoties uz administratīvās tiesas, kas izskata lietu, kompetences neesamību, jo vienotā nodeva esot fiskāls maksājums, kura apstrīdēšana ir finanšu tiesas kompetencē. Tā apstrīdēja arī minētās prasības pamatotību.

21

Iesniedzējtiesa norāda – piebilstot, ka vienotajai nodevai ir nodokļa raksturs –, ka lietā, ko tā izskata, ir runa par tās Segretario Generale izdotu tiesību aktu, kam ir administratīva lēmuma raksturs. Tādējādi, pēc tās domām, 2013. gada 5. jūnija lēmums ir jāpakļauj administratīvās tiesas kontrolei. Turklāt iesniedzējtiesa apgalvo, ka Orizzonte Salute ir interese atcelt prasību samaksāt palielinātus tiesvedības izdevumus.

22

Minētā tiesa atgādina, ka administratīvajām procedūrām pretēji tam, kas ir paredzēts civiltiesiskām procedūrām, vienotās nodevas summa nav saistīta ar strīdus vērtību un īpašām administratīvo tiesību lietām ir noteiktas īpašas summas.

23

Iesniedzējtiesa norāda, ka tiesību slēgt publiskā iepirkuma līgumus piešķiršanas jomā maksājamā vienotā nodeva ir ievērojami lielāka nekā summas, kas ir jāmaksā par administratīvajiem strīdiem, ko izskata parastajā tiesvedībā.

24

Tā uzskata, ka maksa par prasību administratīvajā tiesā, it īpaši publiskā iepirkuma jomā, var atturēt uzņēmumus celt prasības tiesā un tādējādi nav saderīga ar Savienības tiesību sistēmas kritērijiem un principiem. Tā prezumē, ka uzņēmuma peļņa parasti ir apmēram 10 % no publiskā iepirkuma summas, un uzskata, ka vienotas nodevas avansa maksājums, kas pārsniedz šādas peļņas summu, attiecīgajām personām var likt atteikties no noteiktiem procesuālajiem mehānismiem.

25

Tādējādi, kā uzskata iesniedzējtiesa, pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir ierobežotas tiesības celt prasību tiesā, mazināta tiesas kontroles efektivitāte, diskriminēti finansiāli vāji tirgus dalībnieki salīdzinājumā ar tirgus dalībniekiem, kam ir nozīmīga finansiāla kapacitāte, un radīta tiem nelabvēlīga situācija salīdzinājumā ar tiem, kas savas darbības ietvaros vēršas civiltiesās un komerctiesās. Tā uzskata, ka valsts izdevumi administratīvo tiesu darbības nodrošināšanai publisko iepirkumu jomā nav ievērojami atšķirīgi, nošķirti vai lielāki nekā procedūrās, kas saistītas ar cita veida strīdiem.

26

Iesniedzējtiesa atsaucas uz doktrīnu, atbilstoši kurai valsts likumdevējs noteikti ir vēlējies samazināt tiesas neizskatīto lietu daudzumu un atvieglot gan publisko būvdarbu veikšanu, gan publisko preču un pakalpojumu iegādi. Šajā ziņā tā norāda, ka strīdu skaits publiskā iepirkuma jomā ir būtiski samazinājies kopš 2012. gada.

27

Tā precizē, ka publiskā iepirkuma vērtība, vispārīgi aprēķināta, pārsniedz Direktīvā 2004/18 paredzēto slieksni. Tādējādi tā uzskata, ka efektivitātes, ātruma, nediskriminācijas un pieejamības principi, kas ir minēti Direktīvas 89/665 1. pantā, ir piemērojami pamatlietā. Atbilstoši tās pieejai aplūkojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir ierobežoti šie principi, kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir no jauna apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā.

28

Šādos apstākļos Tribunale regionale di giustizia amministrativa di Trento nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Direktīvā 89/665 [..] paredzētie principi ir pret tādu valsts tiesisko regulējumu [..], kurā ir paredzēta palielināta vienotās nodevas summa, lai piekļūtu administratīvai tiesai publisko iepirkumu jomā?”

29

Coordinamento delle associazioni e dei comitati di tutela dell’ambiente e dei diritti degli utenti e dei consumatori (Codacons) (Vides un lietotāju un patērētāju tiesību aizsardzības asociāciju un komiteju apvienība), Camera Amministrativa Romana (Romas Administratīvā palāta), Associazione dei Consumatori Cittadini Europei (Eiropas Patērētāju asociācija), Ordine degli Avvocati di Roma (Romas Advokātu panelis), Associazione dei giovani amministrativisti (Jauniešu administratīvo tiesību asociācija), Società italiana degli avvocati amministrativisti (Itālijas Administratīvo tiesību advokātu asociācija) (turpmāk tekstā kopā – “personas, kas iestājušās pamatlietā”) ir iestājušās pamatlietā Orizzonte Salute prasījumu atbalstam un ir iesniegušās rakstveida apvērumus Tiesā.

30

Itālijas valdība izvirza to rakstveida apsvērumu nepieņemamību, ko iesniegušas personas, kas iestājušās lietā pēc iesniedzējtiesas lēmuma pieņemšanas un tiesvedības pamatlietā apturēšanas. Šī nepieņemamība izrietot no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta, un valsts tiesai neesot bijis tiesību pēc tiesvedības apturēšanas izvērtēt iestāšanās pēc prejudiciāla jautājuma uzdošanas pieņemamību. Šī valdība apgalvo, ka ir jānorobežojas no fizisku un juridisku personu iesniegtajiem apsvērumiem, kuras nebija lietas dalībnieki datumā, kad tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai novērstu to, ka tiesvedība pārvēršas par actio popularis.

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecībā uz piedalīšanos prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā atbilstoši Reglamenta 96. panta 1. punktam, skatītam kopā ar Tiesas statūtu 23. pantu, Tiesā apsvērumus var iesniegt pamatlietas puses, dalībvalstis, Komisija, kā arī vajadzības gadījumā Eiropas Savienības iestāde vai institūcija, kas pieņēmusi aktu, kura spēkā esamība vai interpretācija tiek apstrīdēta, valstis, kas nav dalībvalstis, bet kas ir EEZ līguma līgumslēdzējas puses, kā arī EBTA Uzraudzības iestāde un attiecīgās trešās valstis. Tā kā šajās tiesību normās ietvertais uzskaitījums ir izsmeļošs, šīs tiesības nevar tikt attiecinātas uz fiziskām vai juridiskām personām, kas tajās nav tieši paredzētas.

32

Atbilstoši Reglamenta 97. panta 1. punktam “pamatlietas puses” kā tādas nosaka iesniedzējtiesa atbilstoši valsts procesuālām tiesību normām. Līdz ar to iesniedzējtiesai atbilstoši valsts procesuālajām normām ir jānosaka tās pamatlietas puses, ko tā izskata.

33

Tiesai nav jāpārbauda, vai iesniedzējtiesas lēmums, kurā ir atļauts iestāties lietā tajā, ir pieņemts atbilstoši šiem noteikumiem. Tiesai ir jāpieturas pie šāda lēmuma, kamēr tas nav atcelts ar valsts tiesībās paredzētiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (skat. pēc analoģijas spriedumus Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz, C‑309/02, EU:C:2004:799, 26. punkts, kā arī Burtscher, C‑213/04, EU:C:2005:731, 32. punkts).

34

Šajā lietā netiek apgalvots ne tas, ka lēmums par personu, kas iestājas pamatlietā, pieļaujamību, nebija saderīgs ar noteikumiem, kas regulē tiesvedību iesniedzējtiesā, ne tas, ka par šo lēmumu ir celta prasība.

35

“Personas, kas iestājusies pamatlietā”, statuss Reglamenta 96. panta 1. punkta, skatīta kopā ar Tiesas statūtu 23. pantu, izpratnē nevar tikt atzīts personai un tā nevar tikt pielaista procedūrā Tiesā atbilstoši LESD 267. pantam, ja šī persona iesniedz valsts tiesā savu lūgumu atļaut iestāties lietā nevis nolūkā aktīvi piedalīties procedūrā valsts tiesā, bet gan tikai nolūkā piedalīties tiesvedībā Tiesā (skat. šajā ziņā rīkojumu Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2009:789, 9. punkts).

36

Tomēr ir jākonstatē, ka neviens no lietas elementiem nepierāda, ka personas, kas iestājušās pamatlietā, nebija paredzējušas aktīvi darboties tiesvedībā iesniedzējtiesā un vēlējās izteikties tikai tiesvedībā Tiesā.

37

Visbeidzot ar pareizas tiesvedības principu un prasību izskatīt prejudiciālās lietas saprātīgā termiņā nebūtu saderīgs fakts, ka personu, kas iestājas lietā, secīgas pielaišanas dēļ un Tiesas statūtu 23. panta otrajā daļa paredzētā divu mēnešu termiņa dēļ šo personu, kas iestājušās lietā, rakstveida apsvērumu iesniegšanai rakstveida procedūra Tiesā nevarētu tikt izbeigta vai tiesvedība būtu jāsāk no jauna.

38

Šādos apstākļos Tiesas Reglamenta 97. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja valsts tiesa informē Tiesu par jauna lietas dalībnieka pamatlietā pielaišanu, kaut arī tiesvedība Tiesā jau ir uzsākta, šis lietas dalībnieks pieņem tiesvedību tādu, kāda tā ir šīs informācijas sniegšanas brīdī.

39

Tādējādi Tiesa var atļaut personai, kas iestājas pamatlietā, iesniegt rakstveida apsvērumus tikai tajā termiņā, kas šim nolūkam ir paredzēts attiecīgajām personām Tiesas statūtu 23. panta izpratnē, kurām lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sākotnēji tika paziņots.

40

Jākonstatē, ka šajā tiesvedībā personu, kas iestājušās lietā un ko pamatlietā ir pielaidusi iesniedzējtiesa, rakstveida apsvērumu iesniegšana neradīja ne pareizas tiesvedības apdraudējumu, ne apdraudējumu lietas izskatīšanai saprātīgā termiņā. Tiesa līdz ar to uzskatīja, ka tai nav jāizmanto šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās tiesības.

41

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida Itālijas valdības argumenti, kas vērsti uz personu, kas iestājušās pamatlietā, iesniegto rakstveida pierādījumu nepieņemamības atzīšanu. Šie Tiesā iesniegtie rakstveida apsvērumi ir pieņemami.

42

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 89/665 1. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā, ceļot prasību administratīvajās tiesās publisko iepirkumu jomā, tiek noteikti lielāki tiesāšanās izdevumi nekā citās jomās.

43

Direktīvas 89/665 1. panta 1. un 3. punktā dalībvalstīm ir prasīts veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu un, cik ātru vien iespējams, prasību izskatīšanu pret līgumslēdzēju iestāžu lēmumiem, kas nav saderīgi ar Savienības tiesībām, nodrošinot plašu prasību pieejamību ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.

44

Šī direktīva atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību, izvēloties procesuālās garantijas, ko tās paredz, un attiecīgās formalitātes (skat. spriedumu Combinatie Spijker Infrabouw-De Jonge Konstruktie u.c., C‑568/08, EU:C:2010:751, 57. punkts).

45

It īpaši Direktīvā 89/665 nav ietverta neviena norma, kas īpaši attiektos uz tiesas izdevumiem, kas jāmaksā attiecīgajām personām, ja tās atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktam, atsaucoties uz publiskā iepirkuma procedūru, ceļ prasību atcelt lēmumu, kura nelikumība tiek apgalvota.

46

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ja attiecīgajā jomā nav Savienības regulējuma, katrai dalībvalstij atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir jānosaka sīki administratīvā procesa un tiesvedības procesuālie noteikumi, kas vērsti uz to, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās. Šie sīkie procesuālie noteikumi tomēr nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuras domātas no valsts tiesību sistēmas izrietošo tiesību aizsardzībai (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (spriedumi Club Hotel Loutraki u.c., C‑145/08 un C‑149/08, EU:C:2010:247, 74. punkts, kā arī eVigilo, C‑538/13, EU:C:2015:166, 39. punkts).

47

Turklāt, tā kā šādi tiesāšanās izdevumi ir procesuālie noteikumi prasības celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt Savienības tiesībās paredzētās to kandidātu un pretendentu tiesības, kuri ir aizskarti ar līgumslēdzēju iestāžu lēmumiem, tie nedrīkst ietekmēt Direktīvas 89/665 lietderīgo iedarbību (skat. šajā ziņā spriedumus Universale-Bau u.c., C‑470/99, EU:C:2002:746, 72. punkts, kā arī eVigilo, C‑538/13, EU:C:2015:166, 40. punkts).

48

Attiecībā uz efektivitātes principu Tiesa jau ir nolēmusi, ka tas paredz prasību [nodrošināt] tiesību aizsardzību tiesā, kas ir paredzēta Hartas 47. pantā, un šī prasība ir jāievēro valsts tiesai (skat. šajā ziņā spriedumu Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49

Tādējādi Direktīvas 89/665 1. pants obligāti ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības, kas ir noteiktas minētajā hartā, it īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas paredzētas tās 47. pantā (skat. šajā ziņā spriedumu Ryneš, C‑212/13, EU:C:2014:2428, 29. punkts).

50

Tātad ir jāpārbauda, vai tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, var tikt uzskatīts par saderīgu ar līdzvērtības un efektivitātes principiem, kā arī ar Direktīvas 89/665 lietderīgo iedarbību.

51

Šīs divas pārbaudes daļas attiecas, pirmkārt, uz vienotās nodevas summām, kas jāmaksā par prasības iesniegšanu administratīvajā tiesā publisko iepirkumu jomā, un, otrkārt, uz šādu nodevu, kas samaksātas vienā administratīvajā tiesā publisko iepirkumu jomā, kumulācijas gadījumu.

52

Vispirms, piekrītot Austrijas valdībai, ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktam tā ir piemērojama Direktīvas 2004/18 norādītajos publiskajos iepirkumos, izņemot gadījumus, kad šādi līgumi ir izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar tās 10.–18. pantu.

53

Atbilstoši Direktīvas 2004/18 II sadaļas “Darbības joma” 7. pantam tā attiecas tikai uz publiskajiem iepirkumiem, kuru vērtība bez nodokļa pārsniedz šajā tiesību normā paredzētās robežvērtības.

54

No minētā izriet, ka līgumslēdzēju iestāžu, kas nav centrālās valdības iestādes, veiktie pakalpojumu publiskie iepirkumi, kuru vērtība ir mazāka par EUR 193000, nav norādīti Direktīvā 2004/18 un līdz ar to nav norādīti arī Direktīvā 89/665.

55

Attiecībā uz efektivitātes principu ir jāatgādina, ka pamatlietā aplūkotā tiesas izdevumu sistēma ietver trīs noteiktas vienotās nodevas summas, kas ir EUR 2000, 4000 un 6000 attiecībā uz trim publisko iepirkumu kategorijām, tas ir, tām, kuru vērtība ir EUR 200000 vai mazāka, tām, kuru vērtība ir no EUR 200000 līdz 1000000, un tām, kuru vērtība pārsniedz EUR 1000000.

56

No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka noteikto vienotās nodevas summu sistēma ir samērīga ar publisko iepirkumu vērtību, kuri ietilpst šajās trijās kategorijās, un kopumā tās pakāpeniski samazinās.

57

Maksājamā vienotā nodeva, kas ir izteikta procentos no triju kategoriju publisko iepirkumu “ierobežotajām” vērtībām, svārstās no 1,0 % līdz 1,036 % no līguma vērtības, ja tā ir no EUR 193000 līdz 200000, no 0,4 % līdz 2,0 %, ja šī vērtība ir no EUR 200000 līdz 1000000, un atbilst vismaz 0,6 % no līguma vērtības, ja šī vērtība pārsniedz EUR 1000000.

58

Tiesvedības izdevumi, kas jāmaksā par prasības celšanu administratīvā procedūrā publisko iepirkumu jomā, kas nepārsniedz 2 % no attiecīgās līguma vērtības, nedrīkst padarīt faktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu publisko iepirkumu jomā.

59

Neviens no iesniedzējtiesas vai ieinteresēto personu, kas ir iesniegušas apsvērumus Tiesā, izvirzītajiem elementiem nerada šaubas par šo konstatējumu.

60

It īpaši attiecībā uz vienotas nodevas noteikšanu atkarībā no pamatlietas līguma vērtības, nevis atkarībā no peļņas, ko uzņēmums, kas piedalās publiskajā iepirkumā, var sagaidīt no šī iepirkuma, jānorāda, pirmkārt, ka vairākas dalībvalstis ir atzinušas iespēju aprēķināt tiesāšanās izdevums, kas jāmaksā, pamatojoties uz objekta, uz kuru attiecas strīds, vērtību.

61

Otrkārt, kā ģenerāladvokāts norāda savu secinājumu 40. punktā, publisko iepirkumu jomā noteikums, kas prasītu attiecībā uz katru publisko iepirkumu un katru uzņēmumu veikt individuālus aprēķinus, kuru rezultāts varētu tikt apstrīdēts, būtu sarežģīts un neparedzams.

62

Attiecībā uz Itālijas vienotās nodevas piemērošanu tirgus dalībniekiem ar nelielu finanšu kapacitāti jānorāda, pirmkārt, piekrītot Komisijai, ka šī nodeva tiek noteikta vienādi gan formas, gan apmēra ziņā visām attiecīgajām personām, kas vēlas celt prasību par līgumslēdzējas iestādes pieņemto lēmumu.

63

Jākonstatē, ka šāda sistēma nerada diskrimināciju starp tirgus dalībniekiem, kas darbojas vienā darbības jomā.

64

Turklāt atbilstoši Savienības direktīvu normām publiskā iepirkuma jomā, kā, piemēram, Direktīvas 2004/18 47. pantam, uzņēmuma piedalīšanās publiskajā iepirkumā nosacījums ir atbilstoša ekonomiskā un finanšu kapacitāte.

65

Visbeidzot, kaut arī prasītājai bija pienākums iemaksāt vienotu nodevu avansā, ceļot savu prasību par lēmumu publiskā iepirkuma jomā tiesā, pusei, kam tiesas spriedums ir nelabvēlīgs, principā ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, kurus avansā ir samaksājusi puse, kam spriedums ir labvēlīgs.

66

Attiecībā uz līdzvērtības principu apstāklis, atbilstoši kuram publiskā iepirkuma jomā maksājamā vienotā nodeva ir ievērojami lielāka nekā, pirmkārt, summas, kas ir jāmaksā par administratīvajiem strīdiem, ko izskata parastajā tiesvedībā, un, otrkārt, tiesāšanās izdevumi, kas saņemti civiltiesiskās procedūrās, nevar pats par sevi pierādīt minētā principa pārkāpumu.

67

Līdzvērtības princips, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 46. punktā, prasa vienlīdzīgu attieksmi pret prasībām, kas balstītas uz valsts tiesību pārkāpumu, un līdzīgām prasībām, kas balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu, nevis valsts procesuālo noteikumu, kas piemērojami dažādiem strīdiem, kā, piemēram, civiltiesiskiem strīdiem, no vienas puses, un administratīvajiem strīdiem, no otras puses, vai strīdiem, kas ietilpst divās dažādās tiesību nozarēs, līdzvērtību (skat. spriedumu ÖBB Personenverkehr, C‑417/13, EU:C:2015:38, 74. punkts).

68

Šajā gadījumā neviens no Tiesā izvirzītajiem elementiem nevar pamatot argumentu, ka Itālijas vienoto nodevu sistēma prasībām, kas balstītas uz tiesībām, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām par publiskajiem iepirkumiem, būtu piemērojama atšķirīgi nekā tām, kas ir balstītas uz iekšējo tiesību neievērošanu un kam ir tāds pats priekšmets.

69

No minētā jāsecina, ka tādi tiesāšanās izdevumi, kas ir jāmaksā, ceļot prasību administratīvajā tiesā publisko iepirkumu jomā, kāda ir pamatlietā aplūkotā vienotā nodeva, neietekmē ne Direktīvas 89/665 lietderīgo iedarbību, ne līdzvērtības un efektivitātes principus.

70

Atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam vienotā nodeva ir jāmaksā ne tikai, ierakstot reģistrā prasības pieteikumu, ar kuru ir uzsākta tiesvedība, kas ir celta pret lēmumu, ko pieņēmusi līgumslēdzēja iestāde publisko iepirkumu jomā, bet tāda pati summa ir jāsamaksā par papildu prasībām un papildu pamatiem, ar ko tiesvedības laikā tiek celtas jaunas prasības.

71

No iesniedzējtiesas rīkojuma izriet, ka atbilstoši Segretario Generale della Giustizia Amministrativa2001. gada 18. oktobra apkārtrakstam tikai tiesvedības aktu iesniegšana, kas ir autonomi attiecībā pret prasības pieteikumu, ar ko ir uzsākta tiesvedība, un kas tiecas būtiski paplašināt strīdus priekšmetu, ir pamats papildu izdevumu maksāšanai.

72

Vairāku un kumulatīvu tiesāšanās izdevumu iekasēšana vienā administratīvajā tiesvedībā principā nav pretēja ne Direktīvas 89/665 1. pantam, skatītam Hartas 47. panta gaismā, ne līdzvērtības un efektivitātes principiem.

73

Šāda iekasēšana principā veicina tiesu sistēmas pareizu darbību, jo tā veido dalībvalstu tiesu darbības finansējuma avotu un attur no prasību iesniegšanas, kas ir acīmredzami nepamatotas vai kuru mērķis ir tikai kavēt tiesvedību.

74

Šie mērķi var attaisnot tādu tiesvedības izdevumu vairākkārtēju piemērošanu, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, tikai tad, ja papildu pamati tiešām ir atšķirīgi un ievērojami paplašina strīda, kas jau tiek izskatīts, priekšmetu.

75

Savukārt pretējā gadījumā pienākums veikt papildu tiesvedības izdevumu maksājumu tādēļ, ka tiek iesniegtas šādas prasības vai pamati, būtu pretējs tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamībai, kas garantēta Direktīvā 89/665, un efektivitātes principam.

76

Ja viena persona ceļ vairākas prasības tiesā vai iesniedz vairākus papildu pamatus vienā tiesvedībā, vienīgi tas apstāklis, ka šīs personas gala mērķis ir iegūt tiesības slēgt noteiktu publiskā iepirkuma līgumu, obligāti nenozīmē, ka šo prasību vai šo pamatu priekšmeti ir identiski.

77

Ja attiecīgais lietas dalībnieks to apstrīd, valsts tiesai ir jāpārbauda attiecīgās personas celtā prasība vai tās vienas procedūras ietvaros izvirzīto pamatu priekšmeti. Ja valsts tiesa konstatē, ka minētie priekšmeti tiešām neatšķiras vai būtiski nepaplašina strīda, kas jau tiek izskatīts, priekšmetu, tai ir jāatbrīvo šī persona no pienākuma maksāt kumulatīvus tiesāšanās izdevumus.

78

Turklāt Tiesā nav izvirzīts neviens elements, kas varētu radīt šaubas par kumulatīvas vienotās nodevas atbilstību līdzvērtības principam.

79

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka:

80

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: