1. 

Saņēmusi prasības, lai konstatētu, ka noticis Eiropas patenta pārkāpums, kuras ir vērstas pret dažādās dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām, un tādējādi lūgums noteikt pagaidu pasākumu, ar kuru tiktu aizliegts pārrobežu pārkāpums, Rechtbank’s-Gravenhage (Hāgas tiesa, Nīderlande) uzdod Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās interpretāciju ( 2 ) attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību strīdiem.

2. 

Iesniedzējtiesas ļoti precīzie jautājumi ( 3 ) apvieno dažas pamatproblēmas ( 4 ), kuras rodas, šo regulu piemērojot pārrobežu strīdiem saistībā ar Eiropas patentu ( 5 ), un tādējādi tie dod Tiesai iespēju precizēt savus vissvarīgākos spriedumus jomā, kas attiecas uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu ( 6 ), 22. panta 4. punktu ( 7 ) un 31. pantu ( 8 ).

3.

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 3. pantu un atkāpjoties no šīs regulas 2. pantā noteiktā principa, personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs regulas 5.–24. pantā noteiktās normas.

4.

Regulas Nr. 44/2001 6. pantā ir paredzēts, ka personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā:

“[..]

[..].”

5.

Regulas Nr. 44/2001 22. pantā ir noteikts:

“Šādām tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila:

[..]

[..].”

6.

Visbeidzot, Regulas Nr. 44/2001 31. pantā ir noteikts:

“Dalībvalsts tiesās var iesniegt pieteikumu attiecībā uz tādiem pagaidu pasākumiem, ietverot aizsardzības [prasības nodrošinājuma] pasākumus, ko var piemērot saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, pat ja saskaņā ar šo regulu lieta būtībā ir citas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā.”

7.

Solvay SA, Beļģijā reģistrēta sabiedrība, vairākās dalībvalstīs ( 9 ) spēkā esoša Eiropas patenta EP 0 858 440 īpašniece, 2009. gada 6. martā Nīderlandes Rechtbank’s-Gravenhage cēla prasību sakarā ar šī patenta valstu daļas pārkāpumu ( 10 ) it īpaši pret trijām sabiedrībām, kas ir reģistrētas divās dažādās dalībvalstīs – Honeywell Fluorine Products Europe BV, reģistrēta Nīderlandē, kā arī Honeywell Belgium NV un Honeywell Europe NV, reģistrētas Beļģijā ( 11 ), par tādas Honeywell International Inc. (HFC-245) ražotas preces laišanu tirdzniecībā, kas ir identiska ar preci, uz kuru attiecas šis patents.

8.

Šīs tiesvedības ietvaros Solvay SA2009. gada 9. decembrī iesniedza blakusprasību pret atbildētājām pamatlietā, lūdzot noteikt pagaidu pasākumu – aizliegt pārrobežu [patenta] pārkāpumu visā pamatlietas izskatīšanas laikā ( 12 ).

9.

Tā kā atbildētājas pamatlietā blakussūdzības tiesvedībā norādīja, ka aplūkojamā patenta valstu daļas nav spēkā, tomēr neceļot prasību, ne arī izrādot vēlmi celt prasību par spēkā neesamības atzīšanu, un apstrīdēja Nīderlandes tiesas, kurā izskatīšanai ir iesniegta gan pamatprasība, gan ierosināta blakussūdzības tiesvedība, jurisdikciju, Rechtbank’s-Gravenhage nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai prejudiciālo jautājumu par Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta interpretāciju un vairākus prejudiciālos jautājumus par Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkta un 31. panta interpretāciju.

10.

Rechtbank’s-Gravenhage uzdotie jautājumi ir izteikti šādi:

11.

Prasītāja un atbildētājas pamatlietā, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, kā arī Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Solvay AS, Honeywell Fluorine Products Europe BV un Spānijas Karalistes, kā arī Komisijas pārstāvji tika uzklausīti 2011. gada 30. novembra tiesas sēdē.

12.

Vispirms jāatgādina, ka tiktāl, ciktāl Regula Nr. 44/2001 attiecībās starp dalībvalstīm ( 13 ) šobrīd aizstāj 1968. gada 27. septembra konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 14 ), Tiesas sniegtā šīs konvencijas interpretācija ir derīga arī attiecībā uz minēto regulu, ja tās tiesību normas un Briseles konvencijas tiesību normas var uzskatīt par vienādām ( 15 ). Turklāt no Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvēruma izriet, ka Briseles konvencijas un šīs regulas interpretācijā ir jānodrošina nepārtrauktība.

13.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai tā var atzīt savu jurisdikciju, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu. Precīzāk, tā vēlas saņemt paskaidrojumus par to, vai, ņemot vērā apstākli, ka tā ir saņēmusi prasības pret Nīderlandē reģistrētu uzņēmumu un diviem Beļģijā reģistrētiem uzņēmumiem, pastāv nesavienojamu spriedumu risks, un tas attaisno tās jurisdikciju, pamatojoties uz šo tiesību normu.

14.

Faktiski Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā pieteikuma iesniedzējam ir paredzēta iespēja iesūdzēt vairākus atbildētājus tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils, ar nosacījumu, ka prasības ir tik cieši saistītas, ka lietderīgi tās izskatīt un izspriest vienlaikus, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, kas rastos, ja tās izskatītu atsevišķi ( 16 ).

15.

Šo prasību par savstarpējo [faktisko] saistību starp prasībām Tiesa ieviesa, interpretējot Briseles konvencijas ( 17 ) 6. panta 1. punktu, pirms tas tika izteikts Regulas Nr. 44/2001 ( 18 ) 6. panta 1. punkta redakcijā, lai novērstu to, ka izņēmums no principa par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesas jurisdikciju apdraud paša principa pastāvēšanu.

16.

Tiesa tāpat precizēja, ka, lai spriedumus varētu uzskatīt par nesavienojamiem, nepietiek ar to vien, ka pastāv atšķirības strīda atrisināšanā. Šīm atšķirībām ir jābūt vienādā faktu un juridiskā situācijā ( 19 ).

17.

Turklāt valsts tiesai ir jāizvērtē, ņemot vērā visus lietas materiālus, vai pastāv saistība starp dažādām prasībām, kas tajā ir iesniegtas, proti, jāizvērtē nesavienojamu spriedumu risks, ja šīs prasības tiktu izspriestas atsevišķi ( 20 ).

18.

Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Roche Nederland u.c. Tiesa tomēr nosprieda, ka paralēlas prasības par [patenta] pārkāpumiem dažādās dalībvalstīs, kuras atbilstoši Minhenes konvencijas 64. panta 3. punktam ir jāaizskata, ņemot vērā katras valsts spēkā esošo valsts tiesisko regulējumu ( 21 ), neietilpst vienas un tās pašas juridiskās situācijas ietvaros ( 22 ), tādējādi iespējamie atšķirīgie spriedumi nevar tikt uzskatīti par nesavienojamiem ( 23 ).

19.

Citiem vārdiem, šķiet, ka principā Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumus nevar izpildīt, ja tās ir prasības saistībā par Eiropas patenta pārkāpumiem.

20.

No šī viedokļa Tiesas judikatūra lietā Roche Nederland u.c. tika stipri kritizēta ( 24 ), jo tajā tika būtiski sašaurināta Regulas Nr. 44/2001 ( 25 ) 6. panta 1. punkta piemērošanas joma attiecībā uz intelektuālo īpašumu ( 26 ). Ļoti plaši tiek uzskatīts ( 27 ), ka ar šo spriedumu tika samazināta Eiropas patentu ( 28 ) īpašnieku aizsardzība, tam esot pretrunā Minhenas konvencijas ( 29 ) 69. pantam.

21.

Vai līdz ar to ir jāuzskata, ka šajā lietā norādītā problēma ir saistīta tikai ar lēmumu, vai judikatūra lietā Roche Nederland u.c. ir jāapstiprina vai jāmaina?

22.

Nedomāju, ka tas tā ir. Man šķiet – kā norādīja gan Vācijas Federatīvā Republika, gan Spānijas Karaliste un Komisija –, ka ir iespējama niansētāka pieeja, uzmanīgi ierobežojot judikatūras lietā Roche Nederland u.c. piemērošanas jomu.

23.

Patiesībā juridiskā situācija pamatlietā atšķiras no situācijas, attiecībā uz kuru tika pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Roche Nederland u.c., tiktāl, ciktāl atbildētājas pamatlietā, kas ir reģistrētas Nīderlandē un Beļģijā, tiek apsūdzētas katra atsevišķi, ka tās esot laidušas tirdzniecībā tādas pašas nelikumīgas preces šajās pašās dalībvalstīs un līdz ar to tās radījušas apdraudējumu tām “Eiropas patenta valstu daļām”, kuras ir spēkā šajās minētajās dalībvalstīs.

24.

Lai novērtētu šo argumentu nozīmi, var būt lietderīgi izvērtēt situāciju, kāda rastos, ja Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts būtu jāatzīst par nepiemērojamu. Nīderlandes iesniedzējtiesai būtu jurisdikcija attiecībā uz prasību pret Nīderlandē reģistrēto atbildētāju un prasītājai pamatlietā būtu jāvēršas Beļģijas tiesā ar prasību sakarā ar [Eiropas patenta] pārkāpumu pret divām Beļģijā reģistrētām atbildētājām pamatlietā, piemērojot šīs regulas 2. pantu ( 30 ).

25.

Abām šīm tiesām norādītie pārkāpumi būtu jāizskata atsevišķi atbilstoši dažādiem valsts tiesību aktiem, kas reglamentē dažādas “Eiropas patenta valstu daļas”, kuru pārkāpums tiek apgalvots, piemērojot principu lex loci protectionis ( 31 ). Piemēram, tās tiktu aicinātas saskaņā ar Somijas tiesībām novērtēt apdraudējumu, kuru radījušas trīs atbildētājas pamatlietā Eiropas patenta Somijas daļai ar to, ka identiska nelikumīga prece tika laista apgrozībā Somijas teritorijā.

26.

Patiešām, šajos apstākļos šīs tiesas tiktu aicinātas pieņemt spriedumus, kuri ir vienādā tiesību situācijā – apdraudējums tai pašai patenta, kurš definē minētā patenta aizsardzības apjomu tādā pašā veidā, valsts daļai ( 32 ) –, bet tās varētu pieņemt pilnīgi pretējus nolēmumus.

27.

Citiem vārdiem, Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts nebūtu piemērojams virknei prasību par [patenta] pārkāpumu, kas ir celtas pret dažādās dalībvalstīs reģistrētām dažādām sabiedrībām, ja tās attiecas uz dažādās dalībvalstīs veiktām darbībām, kas rada apdraudējumu dažādām Eiropas patenta valstu daļām, kuras reglamentē dažādas tiesības ( 33 ). Savukārt to varētu piemērot, ja vien ir izpildīts nosacījums par situāciju identiskumu, virknei prasību par [patenta] pārkāpumu, kas ir celtas pret dažādās dalībvalstīs reģistrētām dažādām sabiedrībām, ja vien tās attiecas uz atsevišķi veiktām darbībām vienā dalībvalstī un rada apdraudējumu vienai Eiropas patenta valsts daļai, kuras reglamentē vienas tiesības ( 34 ).

28.

Tomēr ir būtiski atgādināt, ka Regulas Nr. 44/2001 īpašās jurisdikcijas normas valsts tiesai ir jāinterpretē ( 35 ), ievērojot tiesiskās drošības principu, kas ir viens no šīs regulas mērķiem, kas savukārt nozīmē, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē “tādā veidā, ka tas atbildētājam parasti ļauj zināt, kurā tiesā viņu var iesūdzēt, ja tā ir cita, nevis viņa domicila valsts tiesa” ( 36 ).

29.

Šajos apstākļos piedāvāju Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka tas ir piemērojams prasībām sakarā ar [patenta] pārkāpumu, kas ir celtas pret vairākām dažādās dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām, ja prasības atsevišķi attiecas uz veiktām darbībām vienā dalībvalstī un rada apdraudējumu vienai Eiropas patenta valsts daļai, kuru reglamentē vienas tiesības.

30.

Ar savu otro jautājumu sēriju iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai apstāklis, ka patenta spēkā esamība tika apstrīdēta blakussūdzības tiesvedībā par pārrobežu pārkāpuma aizliegumu, kas ir paralēla pamatprasībai par pārkāpuma konstatēšanu, ir pietiekams, un, apstiprinošā gadījumā, pie kādiem formāliem vai procesuālajiem nosacījumiem [tas ir pietiekams], lai kļūtu piemērojams Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkts, kādēļ, pirmkārt, tiesai, kas saņēmusi prasību, ir jāatzīst, ka tai nav jurisdikcijas izskatīt pamatprasību saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 25. pantu, un, otrkārt un līdz ar to, tai ir jāizvērtē sava kompetence izskatīt blakussūdzības tiesvedību saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 31. pantu?

31.

Jautājumu pirmā sērija attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkta piemērošanas jomu ir jāizskata, ņemot vērā sprieduma lietā GAT ( 37 ) motīvu un rezolutīvo daļu.

32.

Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka Briseles konvencijas 16. panta 4. punkts ir jāinterpretē saistībā ar tā mērķi un šīs normas vietu minētās konvencijas vispārējā sistēmā ( 38 ) tādā ziņā, ka tajā noteiktā ekskluzīvās jurisdikcijas norma attiecas uz jebkuru tiesvedību par patenta reģistrāciju vai likumīgumu, vienalga, vai jautājums ir iesniegts kā prasība vai kā iebildums un vienalga, kurā tiesvedības stadijā tas ir iesniegts.

33.

Neatgriežoties pie šo tiesību normas jēgas, var uzsvērt, ka šādu risinājumu attaisnoja trīs apsvērumu virknes saistībā ar Briseles konvencijas izveidotās sistēmas pamatu un mērķi ( 39 ): vispirms, Briseles konvencijas 16. panta 4. punkta noteikuma par ekskluzīvo jurisdikciju saistošais spēks ( 40 ); tad – vajadzība garantēt noteikumu par jurisdikciju iepriekš paredzamību un tādējādi tiesisko drošību, novēršot jurisdikciju savairošanos ( 41 ); un, visbeidzot, vajadzība novērst nesavienojamu spriedumu risku, kuru Briseles konvencija tieši centās novērst ( 42 ).

34.

Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, kā arī Komisija, šajā ziņā pārņemot konkrētus iesniedzējtiesas norādītos elementus, būtībā vienprātīgi uzskata, ka tiesas, kurās tika iesniegta blakussūdzība, kā tas notika pamatlietā, nespriež nedz par lietu pēc būtības, nedz arī par pārkāpuma esamību (prasības priekšmets), nedz par patenta spēkā esamību (blakussūdzības tiesvedībā norādītais iebildums), parasti tā vienkārši tikai izskata to, vai ir izpildīti lūgtā pagaidu pasākuma noteikšanas nosacījumi. Tā kā patenta eventuālā spēkā esamība tiek izvērtēta prima facie un līdz ar to netiek pieņemts nekāds galīgs nolēmums, tad nepastāv nekāds nesavienojamu spriedumu risks.

35.

Tomēr šis viedoklis ir jāapspriež, it īpaši ņemot vērā iepriekš minētā sprieduma lietā GAT 30. punktu, kurā Tiesa ļoti precīzi ieņēma nostāju jautājumā par nolēmumu iedarbību uz Briseles konvencijas 16. panta 4. punkta piemērojamību. [Šajā tiesvedībā] tika argumentēts, ka, tā kā nolēmuma, ar kuru blakustiesvedībā lemj par patenta spēkā esamību, sekas Vācijas tiesībās ir ierobežotas un attiecas tikai uz lietas dalībniekiem tiesvedībā (iedarbība inter partes), nesavienojamu spriedumu risks nevar pastāvēt. Tiesa noraidīja šo argumentu vienlaikus gan vispārīgā, gan striktā veidā.

36.

Uzsverot, ka šādu no šiem nolēmumiem izrietošu iedarbību nosaka valsts tiesības un ka vairākās līgumslēdzējās valstīs nolēmumam, ar kuru patentu atzīst par spēkā neesošu, ir erga omnes iedarbība, tā uzskatīja, ka, “lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, ir jāierobežo valstu tiesu, izņemot to valsti, kurā izsniegts patents, jurisdikcija blakussūdzības tiesvedībā lemt par ārvalstī izsniegta patenta spēkā esamību, aprobežojot to ar tiem gadījumiem, kad saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām šāda pieņemamā nolēmuma sekas ir ierobežotas un attiecas tikai uz lietas dalībniekiem tiesvedībā”. Tā nosprieda, ka tas nebija iespējams, jo “šāds ierobežojums [..] radītu izkropļojumus, tādējādi iedragājot no Konvencijas līgumslēdzējām valstīm un attiecīgajām personām izrietošo tiesību un pienākumu vienlīdzību un vienveidīgumu” ( 43 ).

37.

Vai tātad būtu jāuzskata, ka iepriekš minētais spriedums lietā GAT nosaka, ka iesniedzējtiesai ir jāatsakās no savas jurisdikcijas pamatlietas gadījumos? Manuprāt, ir nepieciešama niansētāka atbilde, kurā tiek ņemta vērā procesuālā realitāte.

38.

Patiesībā jāuzsver, ka šie trīs gadījumi var rasties tikai pēc tam, kad patenta spēkā esamība ir apstrīdēta gan pamatprasības ietvaros, gan blakussūdzības tiesvedībā [a) gadījums], vai tikai pamatprasības ietvaros [b) gadījums], vai tikai blakussūdzības tiesvedībā [c) gadījums].

39.

a) un b) gadījumos ir jāpiemēro GAT sprieduma judikatūra; tātad tiesai, kurā ir celta prasība, atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 25. pantam ir jāatsakās no jurisdikcijas izskatīt pamatprasību un pārbaudīt iespējamo prasīto pagaidu pasākuma noteikšanu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 31. pantu.

40.

c) gadījumā divas situācijas var rasties. Var būt tā, ka atbildētājam nav bijis iespējas uzdot jautājumu par patenta spēkā esamību pamatlietas ietvaros, piemēram, tādēļ, ka pagaidu pasākums tika noteikts pirms pamatprasības celšanas ( 44 ) [c1) situācija]. Tāpat var būt arī tā, ka atbildētājam bija šī iespēja, bet tas nav uzskatījis par vajadzīgu to izmantot [c2) situācija, kas, šķiet, atbilst aplūkojamai situācijai pamatlietā, kura ir jākonstatē iesniedzējtiesai].

41.

c1) situācijā tiesai, kas ir saņēmusi prasību, ir jābūt iespējai pārbaudīt pieteikumu par lūgtā pagaidu vai prasības nodrošinājuma pasākuma noteikšanu un attiecīgajā gadījumā to piešķirt, bet stingri ievērojot judikatūru GAT lietā. Tas nozīmē, ka šādu pagaidu pasākumu var noteikt tikai ar nosacījumu, ka tiesa, kas ir saņēmusi prasību, saprātīgā termiņā ir saņēmusi arī pamatprasību saistībā ar lūgto pasākumu prasījumu par pārkāpuma konstatēšanu prasības aizliegt pārkāpumu ietvaros, kurā varētu garantēt judikatūras lietā GAT ievērošanu, un ar striktu nosacījumu, ka tā nerada nekādas galīgas sekas.

42.

Savukārt c2) situācijā blakussūdzības tiesvedībā izvirzītais arguments, ka aplūkojamais patents neesot spēkā, nevar principā likt tiesai, kura izskata prasību, atteikties no savas jurisdikcijas izskatīt pamatprasību, piemērojot Regulas Nr. 44/2001 25. pantu. Faktiski šajā gadījumā var pieņemt, ka arguments par aplūkojamā patenta spēkā neesamību ir laiku novilcinošs, atbildētājam tādā gadījumā ir jāpierāda, ka tas kompetentajā tiesā ir cēlis prasību par šī patenta atzīšanu par spēkā neesošu. Tātad tiesa, kas izskata šo lietu, var – ja vien tai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības – saskaņā ar savas valsts tiesībām noteikt lūgto pagaidu pasākumu.

43.

Līdz ar to ierosinu Tiesai nospriest, ka Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ekskluzīvās jurisdikcijas norma, kas tajā ir paredzēta, ir jāpiemēro tad, ja patenta spēkā esamība ir apstrīdēta tikai blakussūdzības tiesvedībā, ciktāl lēmumam, kas var tikt pieņemts šīs tiesvedības nobeigumā, nav galīgas iedarbības.

44.

Secinājumi par šo punktu tiek sniegti tikai pakārtoti gadījumam, ja Tiesa nospriestu, ka iesniedzējtiesai nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punktu, vai arī ka tai nav jurisdikcijas izskatīt visu lietu pēc būtības saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punktu.

45.

Kā izriet no pastāvīgās judikatūras ( 45 ), kompetentā tiesa, kas izskata strīdu pēc būtības atbilstoši Briseles konvencijā, un tagad arī Regulā Nr. 44/2001, paredzētajām jurisdikcijas normām, ir arī kompetenta izdot rīkojumu par pagaidu vai prasības nodrošinājuma pasākumiem, un šī pēdējā kompetence nav pakļauta citiem nosacījumiem ( 46 ).

46.

No Tiesas judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 31. pants, tāpat kā pirms tam arī Briseles konvencijas 24. pants, ir autonomas jurisdikcijas tiesības ( 47 ), kas papildina Regulas Nr. 44/2001 2.–24. panta jurisdikcijas tiesības ( 48 ). Tomēr tiktāl, ciktāl šajā noteikumā ir paredzēts izņēmums no Regulā Nr. 44/2001 noteiktās jurisdikcijas sistēmas, tas ir jāinterpretē šauri ( 49 ), jo uz “pagaidu jurisdikcijas” īstenošanu attiecina konkrētus nosacījumus, kas ir noteikti Tiesas judikatūrā, ņemot vērā aizsargājamo tiesību veidu, kā arī lūgto pasākumu mērķi un priekšmetu ( 50 ).

47.

Pagaidu pasākumiem vispirms ir jāizriet no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas, kas ir ierobežota ar civillietu un komerclietu jēdzieniem, šī piederība jānosaka nevis, ņemot vērā minēto pasākumu lielo dažādību dažādās dalībvalstīs atkarībā no to rakstura, bet pēc to tiesību rakstura, kuras ar šiem pasākumiem cenšas aizsargāt ( 51 ). Bez šaubām, tāds ir prasību par [patenta] pārkāpumu gadījums, kurām ir piemērojamas Regulas Nr. 44/2001 vispārējās normas ( 52 ), kā arī pagaidu lūgumi par pārrobežu pārkāpuma aizliegumu, kā tas ir pamatlietā ( 53 ).

48.

Turklāt pasākumiem, kurus var pieņemt, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 31. pantu, ir jābūt nodrošinājuma rakstura, proti, tādiem, kas ir paredzēti, lai saglabātu faktisko vai tiesību situāciju, aizsargājot tiesības, kuru atzīšanu turklāt lūdz tiesai, kas izskata lietu pēc būtības ( 54 ). Šis nosacījums galvenokārt nozīmē, ka pagaidu pasākums, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 31. pantu, ir ierobežots laikā.

49.

Tiesa ļoti vispārējos jēdzienos uzsvēra, ka tiesai, kurai tiek lūgts noteikt šādu pasākumu, ir jārīkojas ar “īpašu piesardzību un padziļinātām konkrēto apstākļu, kuros šim pasākumam būs iedarbība, zināšanām”, kas nozīmē, ka tai ir “jāierobežo sava atļauja laikā un, vispārīgāk, jāattiecina uz savu atļauju visi tie nosacījumi, kuri garantē [tā] pagaidu vai nodrošinājuma raksturu” ( 55 ), parasti līdz brīdim, kad tiek pieņemts nolēmums pēc būtības.

50.

Turklāt, tieši lai garantētu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 31. pantu noteikto pasākumu pagaidu un nodrošinājuma raksturu, Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Van Uden ( 56 ) noteica papildu nosacījumu par faktiskas saistības pastāvēšanu starp lūgto pagaidu pasākumu patieso priekšmetu un tiesas, kurā iesniegta prasība, dalībvalsts teritoriālo jurisdikciju ( 57 ), kas tieši ir pēdējā iesniedzējtiesas formulētā prejudiciālā jautājuma priekšmets.

51.

Līdz pat šodienai Tiesai nav bijusi iespēja precizēt tieši to, ko šie divi nosacījumi nozīmē attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām.

52.

Tā kā pamatlietā aplūkojamā blakussūdzība tika iesniegta pēc pamatprasības celšanas, kādēļ nosacījumu par noteiktā pasākuma ratione temporis piemērošanas jomas ierobežošanu var uzskatīt par eventuāli izpildītu, galvenokārt pārbaudīšu nosacījumu par faktiskas saistības pastāvēšanu.

53.

Šis kritizētais nosacījums ( 58 ) tiek interpretēts dažādi ( 59 ). Vieniem šī prasība nozīmē noteikto pasākumu ekstrateritoriālās robežas. Citiem šis nosacījums nozīmē, ka noteiktais pasākums vismaz daļēji rada sekas tās tiesas, kas izskata prasību, dalībvalstī. Tātad šis nosacījums nemaz nedarbotos kā noteiktā pasākuma ratione loci piemērošanas jomas ierobežojums, jo tas, tieši pretēji, var radīt sekas citās dalībvalstīs, kas nav tā, kurā atrodas tiesa, kas saņēmusi šo prasību, un tātad tam var būt ekstrateritoriāla piemērojamība ( 60 ). Drīzāk runa ir par lūgtā pasākuma minimālas teritoriālas lokalizācijas nosacījumu. Tātad faktiskas saistības pastāvēšana jāpārbauda, ņemot vērā galvenokārt izpildes veidus tajā dalībvalstī, kur atrodas tiesa, kas saņēmusi prasību ( 61 ).

54.

Faktiski man šķiet, ka var piekrist tam, ka dalībvalsts tiesa, kurai hipotētiski nav jurisdikcijas izlemt lietu pēc būtības, var sev atzīt jurisdikciju, lai noteiktu pagaidu pasākumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 31. pantu, tikai tiktāl, ciktāl tas rada sekas šīs dalībvalsts teritorijā un tajā var tikt izpildīts. Šai pašai tiesai, kas ir izdevīgākā stāvoklī tā paveikšanai, ir jāizvērtē, vai pastāv faktiska saistība.

55.

Līdz ar to piedāvāju Tiesai nospriest, ka Regulas Nr. 44/2001 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesa nevar noteikt pagaidu pasākumu, kurš nerada nekādas sekas tās teritorijā, kas tai pašai ir jākonstatē.

56.

Noslēgumā piedāvāju Tiesai atbildēt uz Rechtbank’s-Gravenhage uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, nospriežot šādi: