—

Polijas valdības vārdā — M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — R. Liāls [R. Lyal] un K. Hermane [K. Herrmann], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 43. un 49. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedības ietvaros starp K. Filipjaku [K. Filipiak], Polijas pilsoni, kurš Polijā ir pakļauts neierobežotam nodokļu maksāšanas pienākumam, un Dyrektor Izby Skarbowej w Poznaniu (Poznaņas Finanšu kameras direktors) par Polijas nodokļu administrācijas atteikumu piešķirt viņam [Filipjakam] nodokļu priekšrocības saistībā ar sociālās apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas iemaksām taksācijas gadā, ja iemaksas ir veiktas citā dalībvalstī, nevis dalībvalsti, kura apliek ar nodokli, lai gan šādas nodokļu priekšrocības tiek piešķirtas nodokļa maksātājam, kurš veic iemaksas dalībvalstī, kura apliek ar nodokli.

3

Polijas Konstitūcijas 2. pantā ir noteikts:

“Polijas Republika ir demokrātiska un tiesiska valsts, kurā tiek īstenoti sociālā taisnīguma principi.”

4

Saskaņā ar Polijas Konstitūcijas 8. pantu:

“1.   Konstitūcija ir tiesību akts ar augstāko spēku Polijas Republikā.

2.   Konstitūcijas normas ir tieši piemērojamas, izņemot, ja konstitucionāla rakstura normās ir noteikts citādi.”

5

Polijas Konstitūcijas 32. pantā ir noteikts:

“1.   Likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi. Visiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi valsts priekšā.

2.   Neviens neatkarīgi no iemesla nevar tikt diskriminēts politiskajā, sociālajā vai ekonomiskajā dzīvē.”

6

Polijas Konstitūcijas 91. pantā ir noteikts:

“1.   Pēc tam, kad ratificēts starptautisks līgums ir izsludināts Polijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī, tas kļūst par iekšējās tiesību sistēmas daļu un tiek piemērots tieši, izņemot, ja tā piemērošanas priekšnoteikums ir likuma pieņemšana.

2.   Starptautisks līgums, kas ratificēts, pamatojoties uz iepriekšēju ar likumu izteiktu piekrišanu, kolīzijas gadījumā starp šo līgumu un likumu ir pārāks.

3.   Ja tas ir paredzēts Polijas Republikas ratificētā līgumā, ar kuru izveido starptautisku organizāciju, kolīzijas ar valsts tiesību normām gadījumā šādas organizācijas pieņemts tiesību akts ir tieši piemērojams un pārāks.”

7

Saskaņā ar Polijas Konstitūcijas 188. pantu:

“Trybunał Konstytucyjny [Polijas Konstitucionālā tiesa] lemj par:

8

Polijas Konstitūcijas 190. panta 1.–4. punktā ir noteikts:

“1.   Trybunał Konstytucyjny spriedumiem ir saistošs un galīgs erga omnes spēks.

[..]

3.   Trybunał Konstytucyjny spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā, tomēr Trybunał var noteikt citu dienu, kad normatīvais akts zaudē saistošo spēku. Šis termiņš nedrīkst pārsniegt astoņpadsmit mēnešus likuma gadījumā un divpadsmit mēnešus cita normatīvā akta gadījumā. [..]

4.   Trybunał Konstytucyjny spriedums, ar kuru par neatbilstošu Konstitūcijai, starptautiskam līgumam vai likumam tiek atzīts normatīvs akts, pamatojoties uz kuru ir pasludināts galīgs tiesas nolēmums, galīgs administratīvs lēmums vai lēmums saistībā ar citu lietu, ir par pamatu tiesvedības atjaunošanai, lēmuma atcelšanai vai cita risinājuma pieņemšanai saskaņā ar principiem un veidu, kāds ir noteikts attiecīgajai tiesvedībai piemērojamos noteikumos.”

9

1991. gada 26. jūlija Likuma par fizisko personu ienākumu nodokli (ustawa z dnia 26 lipca 1991 r. o podatku dochodowym od osób fizycznych, 2000. gada Dz. U Nr. 14, 176. pozīcija; turpmāk tekstā — “Likums par ienākumu nodokli”) 3. panta 1. punktā, kurā ir noteikts neierobežots nodokļu maksāšanas pienākums, ir paredzēts:

“Fiziskās personas, kuru dzīvesvieta ir Polijas Republikā, ir pakļautas nodokļiem par visiem saviem ienākumiem neatkarīgi no ar nodokļiem apliekamo ienākumu rašanās vietas [..].”

10

Šī likuma 26. panta 1. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts:

“Ņemot vērā 24. panta 3. punktā, 29.–30.c pantā, kā arī 30.e pantā paredzētos nosacījumus, nodokļa bāze ir ienākumi, ko nosaka saskaņā ar 9. pantu, 24. panta 1., 2., 4., 4.a–4.e un 6. punktu vai 24.b panta 1. un 2. punktu, vai 25. pantu, pēc summu atskaitīšanas:

[..]

11

Likuma par ienākumu nodokli 27.b pantā ir noteikts:

“1.   No ienākumu nodokļa, kas tiek aprēķināts saskaņā ar 27. vai 30.c pantu, pirmkārt, atskaita 2004. gada 27. augusta Likumā par valsts finansētu veselības aprūpi [ustawa z dnia 27 sierpnia 2004 r. o świadczeniach opieki zdrowotnej finansowanych ze środków publicznych, Dz. U Nr. 210, 2135. pozīcija; turpmāk tekstā — “Likums par valsts finansēto veselības aprūpi”] paredzēto veselības apdrošināšanas iemaksu summu:

[..]

2.   No nodokļa atskaitāmo veselības apdrošināšanas iemaksu summa nedrīkst pārsniegt 7,75% no minēto iemaksu aprēķina bāzes.

[..]”

12

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamata lietas faktisko apstākļu rašanās brīdī Polijas pilsonis K. Filipjaks veica saimniecisko darbību Nīderlandē kā dalībnieks personu nodibinātā sabiedrībā, kas darbojas saskaņā ar Nīderlandes tiesībām un kuras organizatoriskā struktūra atbilst Polijas tiesībās paredzētai personālsabiedrībai.

13

No iesniedzējtiesas lēmuma arī iziet, ka K. Filipjaks Polijā ir pakļauts neierobežotam nodokļu maksāšanas pienākumam, kas, piemērojot Likuma par ienākumu nodokli 3. pantu, liek domāt, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī.

14

Nīderlandē K. Filipjaks veic ar sociālo apdrošināšanu un veselības apdrošināšanu saistītas iemaksas atbilstoši Nīderlandes tiesību aktiem.

15

Ar 2006. gada 28. jūnija vēstuli K. Filipjaks Novi Tomislas nodokļu administrācijas direktoram lūdza sniegt rakstisku slēdzienu par nodokļu tiesību piemērošanas veidu un apmēru.

16

Lūgumā sniegt slēdzienu K. Filipjaks norāda, ka Likuma par ienākumu nodokli noteikumi viņam liedz atskaitīt no apliekamās nodokļu bāzes saskaņā ar sociālo apdrošināšanu Nīderlandē veikto iemaksu summu un samazināt nodokli par to veselības apdrošināšanas iemaksu summu, kas arī tiek veiktas Nīderlandē. Viņš norāda, ka šādi noteikumi ir diskriminējoši un šādos apstākļos būtu nepieciešams Kopienu tiesības piemērot tieši, neņemot vērā minētos noteikumus.

17

Atbildot uz lūgumu sniegt slēdzienu, Novi Tomislas nodokļu administrācijas direktors ar 2007. gada 2. augusta lēmumiem paziņoja, ka K. Filipjaka nostāja nav pamatota.

18

Viņš norādīja, ka, piemērojot Likuma par ienākumu nodokli 26. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, no nodokļa aprēķinu bāzes var tikt atskaitītas vienīgi Likumā par sociālā nodrošinājuma sistēmu paredzētās iemaksas un, piemērojot šī paša likuma 27.b panta 1. punktu, no nodokļa var tikt atskaitītas vienīgi Likumā par valsts finansētu veselības aprūpi paredzētās veselības apdrošināšanas iemaksas. Tā kā iemaksas, kas tika veiktas saskaņā ar Nīderlandes tiesībām, neatbilst šajās tiesību normās norādītajiem kritērijiem, tās nevarot attiecīgi tikt atskaitītas no nodokļu bāzes un ienākumu nodokļa Polijā.

19

Izvērtējot K. Filipjaka iesniegtās sūdzības, Dyrektor Izby Skarbowej w Poznaniu apstiprināja Novi Tomislas nodokļu administrācijas direktora 2007. gada 2. augusta lēmumus.

20

K. Filipjaks iesniedza prasības pieteikumu Wojewódzki Sąd Administracyjny w Poznaniu (Poznaņas Administratīvā tiesa) par šiem abiem lēmumiem, kuri, kā viņš uzskata, ir pretrunā Likuma par ienākumu nodokli 26. panta 1. punkta 2. apakšpunktam un 27.b panta 1. punktam, EKL 39. panta 2. punktam, Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 647/2005 (OV L 117, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 1408/71”), 3. panta 1. punktam un vairākām Polijas Konstitūcijas tiesību normām.

21

Wojewódzki Sąd Administracyjny w Poznaniu uzskata, ka šajā gadījumā nav izpildīti nosacījumi, lai būtu pārkāpta EKL 39. pantā paredzētā darbinieku brīva pārvietošanās. Šajā sakarā tā norāda, ka, tā kā prasītājs pamata lietā darbojas kā uzņēmējs personālsabiedrībā, kas atrodas Nīderlandē, viņš veic darbu savā labā un nestrādā, saņemot rīkojumus vai esot kādas citas personas kontrolē. Tādējādi viņu nevarot uzskatīt par “darba ņēmēju” EKL 39. panta izpratnē.

22

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir būtiski izvērtēt, vai apstrīdētās tiesību normas atbilst tiesību normai, uz kuru neatsaucas K. Filipjaks, proti, EKL 43. pantam, jo tās noliedz iespēju, ka nodokļu maksātājs, kurš Polijā ir pakļauts neierobežotam nodokļu maksāšanas pienākumam par visiem saviem ienākumiem un kurš veic saimniecisku darbību citas dalībvalsts teritorijā, varētu no savas apliekamās nodokļu bāzes atskaitīt Nīderlandē veikto obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu summu un samazināt savu ienākumu nodokli atbilstoši arī Nīderlandē veiktajam obligāto veselības apdrošināšanas iemaksu apmēram, lai gan šīs iemaksas nav tikušas atskaitītas pēdējā minētajā dalībvalstī.

23

Šī tiesa norāda, ka Trybunał Konstytucyjny jau ir lēmusi par Likuma par ienākumu nodokli 26. panta 1. punkta 2. apakšpunkta un 27.b panta atbilstību Polijas Konstitūcijai.

24

Ar 2007. gada 7. novembra spriedumu (K 18/06, 2007. gada Dz. U, Nr. 211, 1549. pozīcija) Trybunał Konstytucyjny nosprieda, ka tiktāl, ciktāl ar attiecīgajām nodokļu tiesību normām Likuma par ienākumu nodokli 27. panta 9. punktā paredzētajiem nodokļu maksātājiem tiek atteikta iespēja no viņu ienākumiem un nodokļiem, kuri ir jāmaksā par darbību, kas tiek veikta ārpus Polijas robežām, atskaitīt sociālās apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas iemaksas gadījumā, ja minētās iemaksas nav tikušas atskaitītas dalībvalstī, kuras teritorijā tika veikta šī darbība, minētās tiesību normas neatbilst vienlīdzības likuma priekšā principam, kas ir noteikts Polijas Konstitūcijas 32. pantā, apvienojot ar minētās Konstitūcijas 2. pantā paredzēto sociālā taisnīguma principu.

25

Šajā pašā spriedumā, piemērojot Polijas Konstitūcijas 190. panta 3. punktu, Trybunał Konstytucyjny nolēma pārcelt dienu, kurā tiesību normas, kuras tā atzina par nekonstitucionālām, zaudē jebkādu saistošu spēku, uz dienu, kas atšķiras no minētā sprieduma pasludināšanas dienas, proti, 2008. gada 30. novembri.

26

Šādos apstākļos Wojewódzki Sąd Administracyjny w Poznaniu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

27

Polijas valdība pauž šaubas par iespēju Tiesai lemt par valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem.

28

Šī valdība arī norāda, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai un iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem nav pietiekamas saiknes ar priekšmetu pamata lietā. Neesot izpildīts nosacījums, saskaņā ar kuru Tiesas nolēmumam ir jābūt nepieciešamam, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt nolēmumu lietā, kas tai ir nodota izskatīšanai. Iesniedzējtiesas norādīto faktisko un tiesisko apstākļu izpēte liek secināt, ka strīdu varētu un pat vajadzētu analizēt, vienīgi pamatojoties uz valsts tiesību normām.

29

Polijas valdība šajā sakarā norāda, ka, uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, pieņemot nolēmumu pamata lietā, tai ir jāņem vērā attiecīgās Likuma par ienākumu nodokli tiesību normas, ja tās apdraud nodokļu maksātāja tiesības Polijā atskaitīt ārzemēs veiktas sociālās apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas iemaksas.

30

Tomēr savā 2007. gada 7. novembra spriedumā Trybunał Konstytucyjny jau esot sniegusi atbildi uz šo jautājumu, jo tā jau ir lēmusi par faktu, ka tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, nodokļu maksātājam ir jāatskaita sociālās apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas iemaksu summa.

31

Polijas valdība uzskata, ka Trybunał Konstytucyjny2007. gada 7. novembra sprieduma, ar kuru attiecīgās tiesību normas tika atzītas par neatbilstīgām Polijas Konstitūcijai, rezultātā tās nav piemērojamas tiesās, proti, tās pilnībā tiek izslēgtas no tiesību sistēmas.

32

Fakts, ka savā 2007. gada 7. novembra spriedumā Trybunał Konstytucyjny pārcēla laikā dienu, kurā antikonstitucionālās tiesību normas zaudēs savu saistošo spēku, nenozīmējot, ka tiesību normas, kuras ir atzītas par antikonstitucionālām, būtu jāpiemēro līdz Trybunał Konstytucyjny norādītajai dienai. Nebūtu iespējams iedomāties, ka līdz šai dienai attiecīgās tiesību normas atbilst Konstitūcijai un ka tās būtu jāuzskata par antikonstitucionālām, sākot no šīs dienas.

33

Līdz ar to Polijas valdība uzskata, ka iesniedzējtiesai ir jāpiemēro Likuma par ienākumu nodokli 26. panta 1. punkta 2. punkts un 27.b panta 1. punkts, ņemot vērā šo tiesību normu interpretāciju saistībā ar Polijas Konstitūciju. Pamata lietā iesniedzējtiesai, pamatojoties uz Trybunał Konstytucyjny veikto interpretāciju un vienlīdzības likuma priekšā principu, un sociālā taisnīguma principu, būtu jāatsakās piemērot apstrīdētās tiesību normas tiktāl, ciktāl tās izslēdz jebkādu sociālās apdrošināšanas iemaksu un veselības apdrošināšanas iemaksu atskaitījumu gadījumā, ja šīs iemaksas nav atskaitītas Eiropas Savienības dalībvalstī, kuras teritorijā tika veikta saimnieciskā darbība un iemaksas.

34

Tādējādi, lai pieņemtu nolēmumu pamata lietā, neesot nepieciešams atbildēt uz jautājumu, vai EKL 43. pants nepieļauj tādas tiesību normas, kādas ir minētas pamata lietā.

35

Attiecībā uz otru prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesas lūgtā Kopienu tiesību interpretācija neesot nepieciešama, lai pieņemtu nolēmumu pamata lietā, kas tai ir nodota izskatīšanai, ņemot vērā šīs interpretācijas acīmredzamo raksturu.

36

Polijas valdība norāda, ka iesniedzējtiesa, šķiet, pamatojas uz principu, ka pamata lietā minēto tiesību normu saistošā spēka zaudēšanas atlikšana līdz ar principu, ka Trybunał Konstytucyjny nolēmumiem ir galīgs raksturs, tai neļauj pārbaudīt apstrīdēto tiesību normu atbilstību Kopienu tiesībām un atteikties piemērot šīs tiesību normas gadījumā, ja tā secinātu, ka tās neatbilst Kopienu tiesībām.

37

Tomēr Polijas valdība uzskata, ka šāda nostāja nav piemērota, ņemot vērā dažādo pārbaužu tiesā — attiecīgo tiesību normu atbilstības Polijas Konstitūcijai pārbaudes un šo pašu tiesību normu atbilstības Kopienu tiesībām pārbaudes — autonomo raksturu.

38

Trybunał Konstytucyjny nolēmums, ar kuru tiek pārcelta tiesību normu, kuras ir atzītas par antikonstitucionālām, saistošā spēka zaudēšana, neesot šķērslis šo tiesību normu atbilstības Kopienu tiesībām pārbaudei tiesā un tiesību normu kolīzijas gadījumā neatbrīvojot iesniedzējtiesu no pienākuma atturēties no minēto tiesību normu piemērošanas gadījumā, ja tās tiktu uzskatītas par neatbilstošām Kopienu tiesībām. Polijas Konstitūcijas 91. pants nosakot par pienākumu valsts tiesai nepiemērot tādu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām.

39

Tādējādi, kā uzskata Polijas valdība, neatkarīgi no iespējas nepiemērot apstrīdētās tiesību normas, kas ir atzītas par antikonstitucionālām, iesniedzējtiesai, kas secina, ka tiesību normas neatbilst EKL 43. pantam, esot visas pilnvaras, lai autonomā veidā atteiktos tās piemērot strīda izskatīšanā, ņemot vērā valsts tiesības un, iespējams, Kopienu tiesas judikatūru par Kopienu tiesību pārākuma principu.

40

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 234. pantā noteiktās procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C-379/98 PreussenElektra, Recueil, I-2099. lpp., 38. punkts, un spriedumu lietā C-544/07 Rüffler, Krājums, I-3389. lpp., 36. punkts).

41

Tomēr Tiesa ir arī nospriedusi, ka, esot ārkārtas apstākļiem, tai ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa tai ir iesniegusi lietu, lai pārliecinātos par savu kompetenci (šajā sakarā skat. 1981. gada 16. decembra spriedumu lietā 244/80 Foglia, Recueil, 3045. lpp., 21. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā PreussenElektra, 39. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Rüffler, 37. punkts).

42

Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata lietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (iepriekš minētais spriedums lietā PreussenElektra, 39. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Rüffler, 38. punkts).

43

Šajā sakarā ir jāsecina, ka no iesniedzējtiesas lēmuma skaidri izriet, ka neatkarīgi no jautājuma par pamata lietā piemērojamo tiesību normu atbilstību konstitūcijai pamata lieta un pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz jautājumu par tāda regulējuma, saskaņā ar kuru ir atteiktas tiesības samazināt nodokli, ņemot vērā veiktās veselības apdrošināšanas iemaksas, un tiesības atskaitīt no apliekamās nodokļu bāzes veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, ja minētās iemaksas ir veiktas citā dalībvalstī, atbilstību Kopienu tiesībām.

44

Ar otro jautājumu tiek turpināts pirmais jautājums, un Tiesai tiek uzdots jautājums par sekām, ja valsts tiesa konstatē iespējamu tiesību normu, kuras turklāt ir atzītas par neatbilstošām Konstitūcijai, neatbilstību Kopienu tiesībām. Tā būtībā vēlas zināt, vai gadījumā, ja EKL 43. pants nepieļautu tādas tiesību normas, kādas ir minētas pamata lietā, Kopienu tiesību pārākums noteiktu pienākumu valsts tiesai piemērot Kopienu tiesības un nepiemērot apstrīdētās valsts tiesību normas pat pirms dienas, kad stātos spēkā 2007. gada 7. novembraTrybunał Konstytucyjny spriedums, ar kuru tā atzina minēto tiesību normu neatbilstību konkrētām Polijas Konstitūcijas tiesību normām.

45

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar pamata lietas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka problēmai būtu teorētisks raksturs, vai arī ka Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

46

Tādējādi uzdotie jautājumi ir pieņemami.

47

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 43. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru nodokļu maksātājs, pirmkārt, var panākt, lai taksācijas gada laikā samaksātā sociālās apdrošināšanas iemaksu summa tiktu atskaitīta no nodokļa aprēķinu bāzes un, otrkārt, lai ienākumu nodoklis, kas tam ir jāmaksā, tiktu samazināts, ņemot vērā veselības apdrošināšanas iemaksas, kas ir veiktas šajā laikposmā, vienīgi tad, ja minētās iemaksas ir veiktas tajā dalībvalstī, kura apliek ar nodokli, bet šīs priekšrocības tiek liegtas, ja šīs iemaksas ir veiktas citā dalībvalstī.

48

Polijas valdības nostāja par pirmo jautājumu būtībā var tikt secināta no apsvērumiem, kurus tā ir iesniegusi jautājumā par pieļaujamību un kuri ir izklāstīti šī sprieduma 29.–33. punktā.

49

Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka iesniedzējtiesas aprakstītā K. Filipjaka situācija liek domāt, ka prasītājs pamata lietā varēja pats personīgi izpildīt funkcijas saistībā ar šīs sabiedrības darbību un veikt kontroli. Tādējādi sākotnēji šķiet, ka uz viņa situāciju attiecas EKL 43. pants. Tomēr strīda, kurš ir iesniegts izskatīšanai valsts tiesā, atrisināšanai varētu būt nozīme arī EKL 49. pantam, jo nevarot noliegt, ka Polijas pastāvīgais iedzīvotājs K. Filipjaks sniedz arī pakalpojumus Nīderlandes teritorijā.

50

Komisija uzskata, ka pamata lietā piemērojamās tiesību normas, kas izslēdz nodokļu maksātāju rezidentu tiesības saņemt nodokļu priekšrocības saistībā ar obligātām apdrošināšanas iemaksām, ja minētās iemaksas ir veiktas citā dalībvalstī, nevis Polijas Republikā, rada objektīvi nepamatotu ierobežojumu gan attiecībā uz EKL 43., gan 49. pantu.

51

Jānorāda, ka, formulējot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz interpretēt EKL 43. pantu vienīgi gadījumā, ja obligātās sociālās apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas iemaksas, kuras ir veiktas citā dalībvalstī, nevis Polijas Republikā, nav atskaitītas šajā citā dalībvalstī. Līdz ar to atbilde uz šo jautājumu tiks sniegta, pamatojoties uz premisu, ka tāda nodokļu maksātāja kā K. Filipjaks Nīderlandē veiktas obligātās iemaksas šajā citā dalībvalstī nevarēja tikt atskaitītas.

52

Saskaņā ar iedibināto judikatūru jēdziens “veikt uzņēmējdarbību” EKL 43. panta izpratnē ir ļoti plašs jēdziens, kas paredz iespēju Kopienu pilsonim stabili un turpināti piedalīties dalībvalsts, kas nav viņa izcelsmes valsts, ekonomiskajā dzīvē (1995. gada 30. novembra spriedums lietā C-55/94 Gebhard, Recueil, I-4165. lpp., 25. punkts, un spriedums lietā C-470/04 N, Krājums, I-7409. lpp., 26. punkts). Uz brīvību veikt uzņēmējdarbību var atsaukties arī Kopienu pilsonis, kurš dzīvo dalībvalstī un kuram kādā citā dalībvalstī dibinātā sabiedrībā pieder daļas, kas tam piešķir noteiktu ietekmi uz šīs sabiedrības lēmumiem un kas ļauj tam kontrolēt sabiedrības darbības (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā N, 27. punkts, spriedumu lietā C-347/04 Rewe Zentralfinanz, Krājums, I-2647. lpp., 22. un 70. punkts, kā arī spriedumu lietā C-360/06 Heinrich Bauer Verlag, Krājums, I-7333. lpp., 27. punkts).

53

Kā norāda Komisija, tāda nodokļu maksātāja kā K. Filipjaka situācija, kurš ir dalībnieks personu nodibinātā sabiedrībā, kas darbojas saskaņā ar Nīderlandes tiesībām un kuras organizatoriskā struktūra atbilst Polijas tiesībās paredzētai personālsabiedrībai, ļauj domāt, ka šis nodokļu maksātājs varēja pats personīgi izpildīt funkcijas saistībā ar šīs sabiedrības saimniecisko darbību un veikt šīs darbības kontroli.

54

Iesniedzējtiesas lēmumā tomēr nav norādīts, vai K. Filipjaka situācija ietilpst EKL 43. panta piemērošanas jomā, ņemot vērā Tiesas judikatūru, proti, vai viņš citā dalībvalstī reģistrētā sabiedrībā saglabā tādu dalību, kas viņam ļauj īstenot konkrētu ietekmi pār minētās sabiedrības lēmumiem un noteikt tās darbību. Katrā ziņā valsts tiesai ir jāizvērtē, vai tā tas ir un vai K. Filipjaka situācija ietilpst EKL 43. panta piemērošanas jomā.

55

Turklāt, kā to norāda Komisija, iesniedzējtiesa nenorāda, vai tāds nodokļu maksātājs kā K. Filipjaks papildus Nīderlandes sabiedrības, kuras dalībnieks viņš ir, ekonomiskās darbības kontrolei sniedz arī pakalpojumus Nīderlandes teritorijā.

56

Tādējādi, ja uz šo situāciju var attiekties EKL 43. pants, uz to var attiekties arī Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo nevar tikt izslēgts, ka K. Filipjaks, kas ir nodokļu maksātājs, kurš pastāvīgi uzturas Polijā, ne tikai kontrolē Nīderlandes sabiedrības, kurā viņš ir dalībnieks, saimniecisko darbību, bet arī sniedz pakalpojumus Nīderlandes teritorijā.

57

Tādējādi tāda nodokļu maksātāja kā K. Filipjaks situācija var tikt aplūkota, ņemot vērā EKL 43. pantā noteikto brīvības veikt uzņēmējdarbību principu un EKL 49. pantā noteikto pakalpojumu sniegšanas brīvības principu.

58

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka visu Līguma noteikumu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot Kopienas pilsoņu visu veidu profesionālās darbības veikšanu visā Eiropas Kopienas teritorijā un tie nepieļauj tādus pasākumus, kuri šiem pilsoņiem var radīt mazāk labvēlīgus apstākļus, ja tie vēlas veikt ekonomisko darbību citas dalībvalsts teritorijā (skat. it īpaši 2008. gada 17. janvāra spriedumu lietā C-152/05 Komisija/Vācija, Krājums, I-39. lpp., 21. punkts, un spriedumu lietā C-527/06 Renneberg, Krājums, I-7735. lpp., 43. punkts).

59

Saskaņā ar iedibinātu judikatūru brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas ir atzīta dalībvalstu pilsoņiem un kas ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus dalībvalsts tiesību akti paredz saviem pilsoņiem, atbilstoši EKL 48. pantam attiecībā uz sabiedrībām, kas izveidotas atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Eiropas Kopienā, ietver tiesības veikt savu darbību attiecīgajā dalībvalstī ar meitas sabiedrības, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību (skat. 2008. gada 17. janvāra spriedumu lietā C-105/07 Lammers & Van Cleeff, Krājums, I-173. lpp., 18. punkts, kā arī spriedumu lietā C-406/07 Komisija/Grieķija, 36. punkts).

60

Tiesa ir arī vairākkārt norādījusi, ka, pat ja atbilstoši to redakcijai noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību mērķis būtu uzņēmējā dalībvalstī nodrošināt tādu pašu attieksmi kā savā valstī, tajos arī nav pieļauts, ka izcelsmes valsts kādam no saviem pilsoņiem vai sabiedrībai, kas dibināta atbilstoši tās tiesību aktiem un turklāt atbilst EKL 48. pantā minētajai definīcijai, rada šķēršļus uzņēmējdarbības veikšanai citā dalībvalstī (skat. 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C-251/98 Baars, Recueil, I-2787. lpp., 28. punkts; spriedumu lietā C-9/02 de Lasteyrie du Saillant, Recueil, I-2409. lpp., 42. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Heinrich Bauer Verlag, 26. punkts).

61

Turklāt EKL 49. pants nepieļauj tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, kas pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm padara grūtāku nekā pakalpojumu sniegšanu vienīgi dalībvalsts teritorijā (2007. gada 11. septembra spriedums lietā C-318/05 Komisija/Vācija, Krājums, I-6957. lpp., 81. punkts; spriedums lietā C-281/06 Jundt, Krājums, I-12231. lpp., 52. punkts, kā arī spriedums apvienotajās lietās C-155/08 un C-157/08 X un Passenheim-van Schoot, Krājums, I-5093. lpp., 32. punkts).

62

EKL 43. un 49. pantā aizliegtie ierobežojumi pastāv tad, ja dalībvalsts tiesību normas nodokļu jomā, kas tiek piemērotas pārrobežu saimnieciskajai darbībai, ir mazāk izdevīgas par tām, kas tiek piemērotas saimnieciskajai darbībai, kura tiek veikta šīs dalībvalsts ietvaros.

63

Tādā lietā, kāda ir pamata lieta, Likuma par ienākumu nodokli 26. panta 1. punkta 2. apakšpunkts ļauj tiem nodokļu maksātājiem, kuri ar nodokli tiek aplikti Polijā, samazināt ienākumu nodokļa bāzi atbilstoši obligātajai sociālās apdrošināšanas maksājumu summai, kas ir veikta atbilstoši Likumam par sociālā nodrošinājuma sistēmu. Likuma par ienākumu nodokli 27.b pants ļauj nodokļu maksātājiem, kuri ar nodokli tiek aplikti Polijā, samazināt viņu ienākumu nodokli atbilstoši obligātās veselības apdrošināšanas iemaksu summai, kas ir veikta saskaņā ar Likumu par valsts finansētu veselības aprūpi.

64

Jānorāda, ka K. Filipjaks, kas ir Polijas nodokļu maksātājs, kurš veic savu saimniecisko darbību kā dalībnieks citā dalībvalstī dibinātā personālsabiedrībā, nevis Polijas Republikā, ir pakļauts sociālajai apdrošināšanai un veselības apdrošināšanai, kas ir obligātas Nīderlandē, nevis Polijā. Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta b) apakšpunktam pašnodarbināta persona, kas strādā kādā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja dzīvo citā dalībvalstī. Saskaņā ar šī paša panta 1. punktu uz personām attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti sociālās apdrošināšanas jomā.

65

Turklāt iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka sociālās apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas maksājumu, kurus K. Filipjaks ir veicis saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem, raksturs un mērķi esot identiski iemaksām, kuras veic Polijas nodokļu maksātāji atbilstoši Polijas tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma režīma un valsts finansētas veselības aprūpes jomās.

66

Pamata lietā apskatāmais regulējums rada atšķirīgu attieksmi starp nodokļu maksātājiem rezidentiem atkarībā no tā, vai veselības apdrošināšanas iemaksas var tikt ņemtas vērā, lai panāktu Polijā maksājama ienākumu nodokļa apmēra atskaitījumu, vai sociālās apdrošināšanas iemaksas var tikt atskaitītas no nodokļa aprēķinu bāzes Polijā neatkarīgi no tā, vai tās ir tikušas veiktas valsts obligātās veselības apdrošināšanas vai sociālās apdrošināšanas sistēmu ietvaros.

67

No tā izriet, ka ikviens nodokļu maksātājs, kurš pastāvīgi uzturas Polijā, tomēr savu saimniecisko darbību veic citā dalībvalstī, kurā viņš ir pakļauts obligātai sociālajai apdrošināšanai un veselības apdrošināšanai, nevar no apliekamās nodokļu bāzes atskaitīt samaksāto iemaksu summu vai samazināt Polijā maksājamu nodokli atbilstoši šīm iemaksām. Tādējādi pret viņu ir nelabvēlīgāka attieksme kā pret ikvienu citu nodokļu maksātāju, kurš pastāvīgi uzturas Polijā, tomēr savu saimniecisko darbību veic vienīgi šīs valsts robežās, veicot šīs obligātās sociālās apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas iemaksas kompetentā Polijas iestādē.

68

Tomēr attiecībā uz viņu ienākumu aplikšanu ar nodokli Polijā ir jānorāda, ka nodokļu maksātāji rezidenti objektīvi neatrodas dažādās situācijās, kas varētu izskaidrot šādu dažādas attieksmes piemērošanu atkarībā no iemaksu veikšanas vietas.

69

Situācija, kādā atrodas tāds nodokļu maksātājs kā K. Filipjaks, kas pastāvīgi uzturas Polijā un veic saimniecisko darbību citā dalībvalstī, kurā viņš ir piesaistīts obligātajām veselības apdrošināšanas un sociālās apdrošināšanas sistēmām, un situācija, kādā atrodas Polijas nodokļu maksātājs, kas arī pastāvīgi uzturas Polijā, tomēr savu saimniecisko darbību veic šajā pašā valstī, kurā viņš ir piesaistīts valsts veselības apdrošināšanas un sociālās apdrošināšanas sistēmām, ir salīdzināmas attiecībā uz nodokļu aplikšanas principiem tiktāl, ciktāl Polijā abās situācijās pastāv neierobežots nodokļu maksāšanas pienākums.

70

Tādēļ viņu ienākumu aplikšana ar nodokļiem šajā dalībvalstī būtu jāveic atbilstoši vienādiem principiem un līdz ar to arī, pamatojoties uz vienādām nodokļu priekšrocībām.

71

Šādos apstākļos atteikums nodokļu maksātājam rezidentam piešķirt tiesības vai nu atskaitīt no nodokļa aprēķinu bāzes Polijā citā dalībvalstī veiktu obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksu summu, vai samazināt šajā dalībvalstī maksājamu nodokli atbilstoši obligātās veselības apdrošināšanas iemaksām, kas ir veiktas citā dalībvalstī, nevis Polijas Republikā, var atturēt minēto nodokļu maksātāju no EKL 43. un 49. paredzēto brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanas un ir uzskatāms par šo brīvību ierobežojumu (šajā sakarā attiecībā uz EKL 18. pantu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rüffler, 72. un 73. punkts).

72

No pastāvīgas Tiesas judikatūras izriet, ka valsts tiesību normas, kas var atturēt vai atbaidīt no EKL 43. un 49. pantā garantēto pamatbrīvību izmantošanas, tomēr var tikt pamatotas ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.

73

Tomēr ne Polijas valdība, ne arī iesniedzējtiesa šādu iespējamu pamatojumu nav minējušas.

74

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka EKL 43. un 49. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru nodokļu maksātājs rezidents, pirmkārt, var panākt, lai taksācijas gada laikā samaksātā sociālās apdrošināšanas iemaksu summa tiktu atskaitīta no nodokļa aprēķinu bāzes un, otrkārt, lai ienākumu nodoklis, kas tam ir jāmaksā, tiktu samazināts, ņemot vērā veselības apdrošināšanas iemaksas, kuras ir veiktas šajā laikposmā, vienīgi tad, ja minētās iemaksas ir veiktas tajā dalībvalstī, kas apliek ar nodokli, bet šīs priekšrocības tiek liegtas, ja šīs iemaksas ir veiktas citā dalībvalstī, lai gan šīs iemaksas šajā pēdējā dalībvalstī nav tikušas atskaitītas.

75

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu atbildēts, ka EKL 43. pants un/vai 49. pants nepieļauj pamata lietā apskatītās valsts tiesību normas, vai šādos apstākļos Kopienu tiesību pārākums nosaka valsts tiesai pienākumu piemērot Kopienu tiesības un tā strīda ietvaros, kas tai ir nodots izskatīšanai, apstrīdētās valsts tiesību normas atstāt nepiemērotas neatkarīgi no valsts konstitucionālās tiesas sprieduma, ar kuru ir nolemts pārcelt šo pašu tiesību normu, kas ir atzītas par nekonstitucionālām, saistošā spēka zaudēšanu.

76

Polijas valdības nostāja par otro jautājumu būtībā var tikt secināta no apsvērumiem, kurus tā ir iesniegusi jautājumā par pieļaujamību un kuri ir izklāstīti šī sprieduma 36.–39. punktā.

77

Komisija norāda, ka otrs jautājums attiecas uz to, vai Kopienu tiesību pārākums un EKL 10. pants, kā arī 43. pants nepieļauj piemērot valsts tiesību normas, kas Trybunał Konstytucyjny vienā no tās spriedumiem tai ļauj pārcelt dienu, kurā valsts normatīvs akts, kuru tā šajā pašā spriedumā ir atzinusi kā neatbilstošu konstitūcijai, zaudēs savu spēku.

78

Komisija norāda, ka starp otro jautājumu un pamata lietas risinājumu nav saistības. K. Filipjaka gadījumā tas, ka Trybunał Konstytucyjny pārcēla dienu, kurā apstrīdētās tiesību normas zaudēs savu spēku, nerada šķērsli tam, lai iesniedzējtiesa atbilstoši Kopienu tiesību pārākuma principam minētās tiesību normas nepiemērotu.

79

Komisija no tā secina, ka iespēja, pamatojoties uz Polijas Konstitūcijas 190. panta 3. punktu, pārcelt dienu, kurā apstrīdētās tiesību normas zaudēs savu spēku, iespēja, kuru Trybunał Konstytucyjny izmantoja savā 2007. gada 7. novembra spriedumā, nav pretrunā nedz Kopienu tiesību pārākuma principam, nedz EKL 10. un 43. pantam, jo tā nav pretrunā valsts administratīvo iestāžu un valsts tiesu pienākumam nepiemērot valsts likuma normas, kas ir pretrunā EKL 43. pantam.

80

Tādējādi Komisija uzskata, ka Kopienu tiesību pārākuma princips un EKL 10. un 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tādu valsts tiesību normu piemērošana, kas Trybunał Konstytucyjny ļauj spriedumā pārcelt dienu, kurā valsts likuma normas, kuras tā šajā pašā spriedumā ir atzinusi par neatbilstošām konstitūcijai, zaudēs savu saistošo spēku.

81

Saskaņā ar iedibinātu judikatūru valsts tiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Kopienu tiesību normas, ir arī pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu efektivitāti, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot tām pretrunā esošas, pat vēlāk pieņemtas valsts tiesību normas, bez pienākuma lūgt vai sagaidīt, kad tās tiks atceltas likumdošanā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā sakarā skat. 1978. gada 9. marta spriedumu lietā 106/77 Simmenthal, Recueil, 629. lpp., 24. punkts; spriedumu apvienotajās lietās C-13/91 un C-113/91 Debus, Recueil, I-3617. lpp., 32. punkts, un spriedumu lietā C-119/05 Lucchini, Krājums, I-6199. lpp., 61. punkts, kā arī spriedumu lietā C-115/08 ČEZ, Krājums, I-10265. lpp., 138. punkts).

82

Saskaņā ar Kopienu tiesību pārākuma principu kolīzija starp valsts tiesību normu un tieši piemērojamu Līguma normu valsts tiesai ir jāatrisina, piemērojot Kopienu tiesības, nepieciešamības gadījumā nepiemērojot pretrunā esošo valsts tiesību normu, nevis konstatējot valsts tiesību spēkā neesamību, kas šajā gadījumā ir attiecīgo dalībvalsts iestāžu un tiesu kompetencē.

83

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nolēmusi, ka vēlāk pieņemtas valsts tiesību normas neatbilstība Kopienu tiesībām to nepadara par neesošu. Šādā situācijā valsts tiesai ir jānoraida šādas tiesību normas piemērošana, apzinoties, ka šis pienākums neierobežo kompetento valsts tiesu pilnvaras no dažādajām valsts iekšējā sistēmā paredzētajām metodēm piemērot tās, kuras ir piemērotas Kopienu tiesībās paredzēto individuālo tiesību aizsardzībai (1998. gada 22. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C-10/97 līdz C-22/97 IN.CO.GE.’90 u.c., Recueil, I-6307. lpp., 21. punkts).

84

No tā izriet, ka tādā situācijā, kādā atrodas prasītājs pamata lietā, tas, ka Trybunał Konstytucyjny pārcēla dienu, kurā apstrīdētās tiesību normas zaudēs savu saistošo spēku, nerada šķērsli tam, lai iesniedzējtiesa atbilstoši Kopienu tiesību pārākuma principam šīs tiesību normas nepiemērotu tai izskatīšanai nodotā strīda ietvaros, ja tā uzskata, ka tās ir pretrunā Kopienu tiesībām.

85

Tiktāl, ciktāl, kā tas izriet no šī sprieduma 74. punkta, uz pirmo jautājumu ir sniegta atbilde, ka EKL 43. un 49. pantam ir pretrunā pamata lietā aplūkotās tiesību normas, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka šādos apstākļos Kopienu tiesību pārākums nosaka valsts tiesai pienākumu piemērot Kopienu tiesības un nepiemērot apstrīdētās valsts tiesību normas neatkarīgi no valsts konstitucionālās tiesas sprieduma, ar kuru ir nolemts pārcelt šo pašu tiesību normu, kas ir atzītas par nekonstitucionālām, saistošā spēka zaudēšanu.

86

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: