Atbilstošās tiesību normas

Vācijas tiesiskais regulējums

DSD kolektīvā sistēma, līgums par firmas zīmes izmantošanu un pakalpojumu līgums

Direktīva 89/104/EEK

Prāvas priekšvēsture

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

Tiesvedība Tiesā

Par apelācijas sūdzību

Par pirmo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma pretrunīgā pamatojuma

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par otro pamatu par līguma par firmas zīmes izmantošanu un citu lietas materiālu nozīmes sagrozīšanu

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par trešo pamatu par nepietiekamu pamatojumu, faktu sagrozīšanu un kļūdām tiesību piemērošanā attiecībā uz ar DGP firmas zīmi saistītajām izņēmuma tiesībām

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par ceturto pamatu par Kopienas preču zīmju tiesību pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par piekto pamatu par EKL 82. panta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par sesto pamatu par Regulas Nr. 17 3. panta pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par septīto pamatu par procesuāliem trūkumiem

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par astoto pamatu par pamattiesību uz lietas savlaicīgu izskatīšanu pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

1

Ar apelācijas sūdzību Der Grüne Punkt — Duales System Deutschland GmbH (turpmāk tekstā — “DSD”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 24. maija spriedumu lietā T-151/01 Duales System Deutschland/Komisija (Krājums, II-1607. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas lēmumu 2001/463/EK par EK līguma 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP D3/34493 — DSD) (OV L 166, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

2

1991. gada 12. jūnijā Vācijas valdība pieņēma Noteikumus par iepakojuma atkritumu rašanās novēršanu (Verordnung über die Vermeidung von Verpackungsabfällen, BGBl. 1991 I, 1234. lpp.), kuru šai tiesvedībai piemērojamā redakcija ar grozījumiem stājās spēkā (turpmāk tekstā — “Noteikumi par iepakojumu”). Šo noteikumu mērķis ir novērst un samazināt iepakojuma atkritumu ietekmi uz vidi, un šajā sakarā tajos iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem ir noteikts pienākums pieņemt atpakaļ un reģenerēt izlietotu pārdošanas iepakojumu ārpus sabiedriskās atkritumu iznīcināšanas sistēmas.

3

Konkrētāk, ražotājiem un izplatītājiem ir tirdzniecības vietā vai tās tuvumā bez maksas jāpieņem atpakaļ izlietotais iepakojums, uz ko attiecas Noteikumi par atkritumiem, un tas jāģenerē (turpmāk tekstā — “individuālā sistēma”). Patērētājam skaidri redzamās un izlasāmās norādēs jāpaziņo par šo iespēju.

4

Šie noteikumi tomēr atbrīvo no pienākuma individuāli savākt un reģenerēt [atkritumus] tos ražotājus un izplatītājus, kas pieder pie sistēmas, kura nodrošina regulāru gala patērētāju izlietotā pārdošanas iepakojuma savākšanu to dzīvesvietā vai visā izplatītāja tirdzniecības zonā, lai to reģenerētu (turpmāk tekstā — “kolektīvā sistēma”). Ražotāji un izplatītāji, kas pieder pie kādas kolektīvās sistēmas, ir atbrīvoti no pienākuma pieņemt atpakaļ un reģenerēt iepakojumu, kas ietilpst šajā sistēmā, un tiem ir jāapliecina to piederība pie kādas kolektīvās sistēmas ar marķējuma vai ar kāda cita piemērota līdzekļa palīdzību. Tie tādējādi var par šo piederību paziņot uz iepakojuma vai izmantot citus pasākumus, kā, piemēram, klientu informēšanu tirdzniecības vietā vai iepakojumam pievienojot paziņojumu.

5

Kolektīvajām sistēmām ir jābūt apstiprinātām attiecīgo federālo zemju [Länder] kompetentajās iestādēs. Lai šīs sistēmas tiktu apstiprinātas, tām it īpaši ir jāaptver vismaz visa vienas federālās zemes teritorija, jānodrošina regulāra iepakojuma savākšana patērētāju dzīvesvietu tuvumā un jābalstās uz rakstveida līgumu ar vietējām atkritumu pārvaldības organizācijām. Visi uzņēmumi, kas kādā federālajā zemē atbilst šiem nosacījumiem, var tur izveidot apstiprinātu kolektīvo sistēmu.

6

Kopš 2000. gada 1. janvāra kolektīvajām sistēmām, kā arī ražotājiem un izplatītājiem, kas ir izvēlējušies individuālu sistēmu, ir jāievēro vienāds reģenerācijas līmenis. Šis līmenis, kas ir noteikts Noteikumu par iepakojumu I pielikumā, atšķiras atkarībā no iepakojuma materiāla. Savākšanas un reģenerācijas pienākumu izpilde individuālās sistēmas gadījumā tiek nodrošināta ar neatkarīgu ekspertu izdotu sertifikātu, bet kolektīvās sistēmas gadījumā — sniedzot datus par savākto un reģenerēto iepakojumu.

7

DSD ir sabiedrība, kas kopš 1991. gada izmanto kolektīvo sistēmu visā Vācijas teritorijā (turpmāk tekstā — “DSD sistēma”). Šajā sakarā 1993. gadā visu federālo zemju kompetentās iestādes oficiāli atzina DSD.

8

Attiecības starp DSD un ražotājiem un izplatītājiem, kas pieder pie tās sistēmas, regulē tipveida līgums par firmas zīmes “Der Grüne Punkt” izmantošanu (turpmāk tekstā — “līgums par firmas zīmes izmantošanu”). Parakstot šo līgumu, uzņēmumam, kas pievienojas sistēmai, ir tiesības par atlīdzību norādīt firmas zīmi “Der Grüne Punkt” (turpmāk tekstā — “DGP firmas zīme”) uz pārdošanas iepakojuma, kas ietilpst DSD sistēmā.

9

DSD reģistrēja šo firmas zīmi, kas parādīta tālāk, kā preču zīmi 1991. gadā Vācijas Patentu un preču zīmju valdē:

10

DGP firmas zīmes izmantošanai ārpus Vācijas, proti, pārējās Eiropas Kopienas dalībvalstīs, DSD ar vispārēju licenci nodeva savas lietojuma tiesības Packaging Recovery Organisation Europe SPRL (ProEurope), kuras juridiskā adrese ir Briselē (Beļģija).

11

Vācijā DSD saskaņā ar līguma par firmas zīmes izmantošanu 2. pantu pie tās sistēmas piederošo uzņēmumu vārdā nodrošina tā izlietotā pārdošanas iepakojuma savākšanu, šķirošanu un reģenerēšanu, kurus tie nolemj apsaimniekot DSD sistēmā, tādējādi atbrīvojot tos no minētā iepakojuma savākšanas un reģenerācijas pienākuma. Tādēļ šī līguma 3. panta 1. punkts liek uzņēmumiem, kas piedalās sistēmā, informēt, kāda veida iepakojumu tie vēlas apsaimniekot ar DSD sistēmas palīdzību, un norādīt DGP firmas zīmi uz visa šāda veida iepakojuma, kas paredzēts patēriņam Vācijā.

12

Saskaņā ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu, kas bija spēkā laikā, kad radās šīs tiesvedības pamatā esošie faktiskie apstākļi, firmas zīmes lietotājs maksā DSD par visu iepakojumu ar DGP firmas zīmi, ko tas izplata Vācijas teritorijā saskaņā ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu. Saskaņā ar šī līguma 4. panta 1. punktu izņēmumi no šī noteikuma ir jāietver atsevišķā rakstveida līgumā. Šī paša līguma 5. panta 1. punktā ir arī minēts, ka par visu iepakojumu ar DGP firmas zīmi, ko firmas zīmes lietotājs izplata Vācijas teritorijā, ir jāmaksā.

13

Maksas apmērs tiek aprēķināts, ņemot vērā divus faktorus, proti, pirmkārt, iepakojuma svaru un izmantotā materiāla veidu un, otrkārt, iepakojuma tilpumu vai izmēru. Saskaņā ar līguma par firmas zīmes izmantošanu 4. panta 2. un 3. punktu maksā neietver peļņu un tā ir paredzēta tikai, lai segtu savākšanas, šķirošanas un reģenerācijas izmaksas, kā arī ar to saistītas administratīvās izmaksas.

14

DSD sistēmā iepakojums ar DGP firmas zīmi var tikt savākts vai nu speciālās atkritumu tvertnēs, kas ir atšķirīgas metālam, plastmasai un jauktam materiālam, vai nu tvertnēs, kas novietotas dzīvesvietu tuvumā (it īpaši papīram un stiklam), bet pārējie atkritumi ir jāizmet sabiedriskās atkritumu iznīcināšanas sistēmas atkritumu tvertnēs.

15

Tomēr DSD pati nevāc un nereģenerē izlietoto iepakojumu, bet gan par šiem pakalpojumiem noslēdz apakšlīgumus ar savākšanas uzņēmumiem. Attiecības starp DSD un šiem uzņēmumiem regulē tipveida līgums, kurā vairākas reizes izdarīti labojumi un kura mērķis ir izveidot un izmantot sistēmu iepakojuma savākšanai un šķirošanai (turpmāk tekstā — “pakalpojumu līgums”). Saskaņā ar šo līgumu, ko DSD ir noslēgusi ar 537 vietējiem uzņēmumiem, visiem šiem uzņēmumiem ir ekskluzīvas tiesības noteiktā teritorijā vākt iepakojumu DSD vārdā. Sašķiroti šie materiāli tiek transportēti uz pārstrādes centriem to reģenerēšanai.

16

Par pakalpojumu līgumu 2001. gada 17. septembrī tika pieņemts Komisijas Lēmums 2001/837/EK procedūrā, kas uzsākta, pamatojoties uz EK līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lietas COMP/34493 — DSD, COMP/37366 — Hofmann + DSD, COMP/37299 — Edelhoff + DSD, COMP/37291 — Rethmann + DSD, COMP/37288 — ARGE un pieci citi uzņēmumi + DSD, COMP/37287 — AWG un pieci citi uzņēmumi + DSD, COMP/37526 — Feldhaus + DSD, COMP/37254 — Nehlsen + DSD, COMP/37252 — Schönmakers + DSD, COMP/37250 — Altvater + DSD, COMP/37246 — DASS + DSD, COMP/37245 — Scheele + DSD, COMP/37244 — SAK + DSD, COMP/37243 — Fischer + DSD, COMP/37242 — Trienekens + DSD, COMP/37267 — Interseroh + DSD) (OV L 319, 1. lpp.). Ar Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-289/01 Duales System Deutschland/Komisija (Krājums, II-1691. lpp.), kas Tiesā apelācijas kārtībā nav pārsūdzēts, DSD prasība atcelt Lēmumu 2001/837 tika noraidīta.

17

Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:

18

Šīs pašas direktīvas 8. pantā ir paredzēts:

“1.   Preču zīmi var licencēt dažām vai visām precēm vai pakalpojumiem, kam tā ir reģistrēta, un attiecībā uz visu attiecīgo dalībvalsti vai tās daļu. Licence var būt izņēmuma licence vai vienkārša.

2.   Preču zīmes īpašnieks var izmantot šīs preču zīmes piešķirtās tiesības pret licenciātu, kurš pārkāpj jebkuru sava licences līguma noteikumu attiecībā uz licences ilgumu, reģistrācijā norādīto formu, kādā preču zīmi var izmantot, preču vai pakalpojumu, kam licence piešķirta, jomu, teritoriju, kurā preču zīmi var piestiprināt, vai licenciāta ražoto preču vai sniegto pakalpojumu kvalitāti.”

19

Direktīva 89/104 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvu 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 299, 25. lpp.), kura stājās spēkā . Tomēr, ņemot vērā faktu datumu, šo tiesvedību turpina regulēt Direktīva 89/104.

20

1992. gada 2. septembrīDSD, lai iegūtu negatīvu apstiprinājumu vai vismaz lēmumu piemērot atbrīvojumu, paziņoja Eiropas Kopienu Komisijai līgumu par firmas zīmes izmantošanu un līgumu par pakalpojumiem.

21

Pēc 1997. gada 27. martāEiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 100, 4. lpp.) publicētā paziņojuma, kurā Komisija pavēstīja savu nodomu apstiprināt paziņotās vienošanās, tā saņēma ieinteresēto trešo personu apsvērumus it īpaši par dažādiem līguma par firmas zīmes izmantošanu piemērošanas aspektiem. Šīs trešās personas it sevišķi kritizēja konkurences traucējumu, ko izraisīja dubults maksājums, piedaloties DSD sistēmā un kāda cita pakalpojumu sniedzēja sistēmā.

22

1998. gada 15. oktobrīDSD Komisijai iesniedza virkni saistību, kas bija paredzētas, lai novērstu to, ka iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem, kas piederēja pie DSD sistēmas, būtu jāmaksā dubulta maksa, ja tie piedalītos kādā citā kolektīvajā sistēmā, kas darbojās reģionāli. DSD it sevišķi paredzēja situāciju, kurā kolektīvās sistēmas, kas darbojās vienā vai vairākās federālajās zemēs, bija izveidotas paralēli DSD sistēmai. Tādā gadījumā viena veida un viena izplatītāja vai ražotāja iepakojumu šajās federālajās zemēs varēja vākt kāda no šīm jaunajām kolektīvajām sistēmām, bet citās federālajās zemēs — DSD sistēmā. DSD saistības šajā sakarā bija šādas:

“Ja tiek izveidotas un federālās zemes augstākajās iestādēs atbilstoši Noteikumiem par iepakojumu oficiāli apstiprinātas [DSD sistēmai] alternatīvas reģionāli darbojošās sistēmas, [DSD] ir gatava līgumu par firmas zīmes izmantošanu piemērot tā, lai tiem, kas pievienojušies tās sistēmai, būtu iespējams piedalīties šajās sistēmās ar daļu sava iepakojuma. [DSD] neiekasēs maksu saskaņā ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu par iepakojumu, ko savākušas šādas sistēmas, ja šī alternatīvā savākšana tikts apliecināta ar pierādījumiem. Otrs nosacījums atbrīvošanai no maksas par iepakojumu ar [DGP] firmas zīmi ir tāds, ka nedrīkst tikt apdraudēta preču zīmes [DGP] aizsardzība.”

23

1999. gada 3. novembrī Komisija uzskatīja, ka DSD iesniegtajām saistībām bija jāattiecas arī uz individuālajām sistēmām, kas tiek izmantotas, lai apsaimniekotu daļu iepakojuma, nevis tikai kolektīvajām sistēmām.

24

1999. gada 15. novembrī atsevišķi iepakojuma ražotāji Komisijai nosūtīja sūdzību. Tie apgalvoja, ka līgums par firmas zīmes izmantošanu kavēja individuālas iepakojuma savākšanas sistēmas izveidi. Tie uzskatīja, ka firmas zīmes izmantošana, ja DSD nesniedza atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu, bija dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana no DSD puses.

25

2000. gada 13. marta vēstulē DSD Komisijai ierosināja divas papildu saistības. Viena no tām attiecās uz gadījumu, kad iepakojuma ražotāji un izplatītāji daļai no sava iepakojuma izvēlējās individuālo sistēmu, bet DSD sistēmai pievienojās ar pārējo daļu. Tādā gadījumā DSD uzņēmās neiekasēt maksu saskaņā ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu par individuālās sistēmas savākto iepakojumu ar nosacījumu, ka par šo alternatīvo savākšanu tai tiek sniegti pierādījumi.

26

2000. gada 3. augustā Komisija DSD nosūtīja paziņojumu par iebildumiem, uz kuru tā atbildēja vēstulē.

27

2001. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

28

Apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā ir norādīts, ka no Vācijas iestāžu apsvērumiem izriet, ka ir atļauts savienot individuālu sistēmu un kolektīvu sistēmu, piedaloties kolektīvajā sistēmā tikai, lai savāktu daļu pārdotā iepakojuma (turpmāk tekstā — “jauktās sistēmas”). Šī lēmuma 23. apsvērumā uzsvērts, ka no Vācijas iestāžu atbildes izriet, ka Noteikumi par iepakojumu neparedz, ka var izmantot tikai vienu sistēmu. Likumdevējam tādējādi nekad neesot bijis nolūka visā valstī vai katrā federālajā zemē ļaut izveidot tikai vienu kolektīvo sistēmu.

29

95. apsvērumā kā apstrīdētā lēmuma izejas punkts norādīts DSD neapstrīdēts fakts, ka tai ir dominējošais stāvoklis, ko apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā noteica fakts, ka tā bija vienīgais uzņēmums, kas piedāvāja kolektīvo sistēmu visā Vācijas teritorijā, un ka DSD sistēma savāca aptuveni 70% no pārdošanas iepakojuma Vācijā, kā arī aptuveni 82% no pārdošanas iepakojuma, kas Vācijā savākts pie gala patērētājiem.

30

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 100.–102. apsvērumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgā izmantošana ir balstīta uz to, ka DSD no iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem, kas pieder pie DSD sistēmas, iekasētā maksa ir nevis saistīta ar faktisku šīs sistēmas izmantošanu, bet aprēķināta, ņemot par pamatu iepakojuma ar DGP firmas zīmi daudzumu, ko šie ražotāji un izplatītāji pārdod Vācijā. Ražotājiem un izplatītājiem, kas piedalās DSD sistēmā, DGP firmas zīme ir jānorāda uz visa iepakojuma, kas tiek darīts zināms DSD un kas ir paredzēts patēriņam Vācijā. No Komisijas veiktās izpētes faktiski izrietot, ka DSD pārskaitāmās maksas aprēķina metode liedzot zināmiem iepakojuma ražotājiem, DSD sistēmas klientiem, iespēju izmantot savu individuālo sistēmu vai kādu citu kolektīvo sistēmu, lai apsaimniekotu daļu no iepakojuma, ko tie pārdod.

31

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 103.–107. apsvērumu DSD ieteiktais risinājums, proti, atteikties no DGP firmas zīmes norādīšanas uz iepakojuma, kas nepieder DSD sistēmai, ekonomisko apstākļu dēļ būtu neiespējama. Šādam risinājumam faktiski būtu nepieciešama selektīva iepakojuma marķēšana (ar vai bez DGP firmas zīmes), kas radītu lielas izmaksas. Turklāt šāda risinājuma gadījumā iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem, kas izmanto jauktās sistēmas, būtu jānodrošina, lai iepakojums ar DGP firmas zīmi tiktu izmests vietās, kur DSD sistēma šo iepakojumu savāc, bet iepakojums, uz kura nav šīs firmas zīmes, tiktu izmests vietās, kur tā savākšanu nodrošina citas sistēmas, kas praktiski nav iespējams. Visbeidzot, ņemot vērā, ka gala patērētājs bieži tikai pēc iepakotās preces iegādes vai, iespējams, pēc tās izlietošanas nolemj, vai iepakojumu nogādāt kādai kolektīvajai sistēmai dzīvesvietas tuvumā vai to aiznest uz tirdzniecības vietu, lai nodotu individuālajai sistēmai, nav iespējams noteikt, kāda daļa no iepakojuma ar DGP firmas zīmi tiks savākta vienā vai otrā savākšanas veidā.

32

Komisija apstrīdētā lēmuma 111.–115. apsvērumā uzskata, ka ļaunprātīgai izmantošanai ir divējādas sekas. Pirmkārt, saistot maksu tikai ar DGP firmas zīmes izmantošanu, DSD uzņēmumiem, kuri neizmanto pakalpojumu, kas tos atbrīvo no pienākuma iznīcināt iepakojumu, vai uzņēmumiem, kuri to izmanto tikai daļai iepakojuma, nosakot netaisnīgas darījuma cenas un nosacījumus. Tā kā pakalpojuma sniegšanas izmaksas ļoti atšķiras no tā cenas, tas esot ļaunprātīgas dominējoša stāvokļa izmantošanas gadījums EKL 82. panta otrās daļas a) punkta izpratnē. Otrkārt, tā kā samaksas sistēma ir noteikta līgumā par firmas zīmes izmantošanu, uzņēmumiem, kam ir jāveic maksājums, neesot ekonomiski izdevīgi pievienoties individuālai sistēmai vai kādai konkurējošai kolektīvai sistēmai, jo šiem uzņēmumiem ir vai nu papildus konkurentam maksājamai atlīdzībai jāpārskaita maksa DSD, vai nu jāizveido atsevišķas iepakojuma sērijas un izplatīšanas vietas. Samaksas sistēma tādējādi apgrūtinot DSD sistēmas konkurentu ienākšanu tirgū.

33

Apstrīdētā lēmuma 143.–153. apsvērumā Komisija precizē, ka konstatēto ļaunprātīgo izmantošanu neattaisno nepieciešamība saglabāt DGP firmas zīmes atšķirtspēju. Šajā sakarā apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka šīs firmas zīmes pamata funkcija ir izpildīta, ja tā patērētājam norāda, ka tam ir iespēja uzticēt iepakojumu apsaimniekot DSD.

34

Apstrīdētā lēmuma 155.–160. apsvērumā Komisija norāda, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ko rada līgumā noteiktās apstrīdētās maksas noteikumi, ņemot vērā apstākļus, kādos Vācijā un kopējā tirgū notiek iepakojuma savākšana un reģenerēšana, var būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

35

Noslēdzot Komisijas vērtējumu lietai saskaņā ar EKL 82. panta 1. punktu, apstrīdētā lēmuma 1. pants ir izteikts šādi:

“[DSD] rīcība, atbilstoši līguma par firmas zīmes izmantošanu 4. panta 1. punkta pirmajam teikumam un 5. panta 1. punkta pirmajam teikumam pieprasot maksu par visu Vācijā pārdoto pārdošanas iepakojumu ar [DGP] firmas zīmi, nav saderīga ar kopējo tirgu, jo uzņēmumi, kam ir noteikts pienākums saskaņā ar Noteikumiem par iepakojumu:

36

Pēc dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatējuma apstrīdētā lēmuma 161.–167. apsvērumā un lēmuma 2.–7. punktā saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 Pirmās Regulas par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 3. panta 1. punktu Komisija noteica, kādā veidā DSD ir jāizbeidz konstatētais pārkāpums.

37

Galvenais no šiem pasākumiem noteic DSD pienākumu neiekasēt maksu par Vācijā pārdotu iepakojumu ar DGP firmas zīmi, saistībā ar kuru tā nesniedz pakalpojumu, pārņemot atkritumu apsaimniekošanas pienākumu, un kuram Noteikumos par iepakojumu noteiktie pienākumi tiek izpildīti citādi. Šis apstrīdētā lēmuma 3. pantā definētais pasākums ir šāds:

“DSD uzņemas ne no viena līguma par firmas zīmes izmantošanu parakstītāja neiekasēt maksu par Vācijā pārdotu pārdošanas iepakojumu ar [DGP] firmas zīmi, saistībā ar kuru tā nesniedz pakalpojumu, pārņemot atkritumu apsaimniekošanas pienākumu atbilstoši minētā līguma par firmas zīmes izmantošanu 2. pantam, un saistībā ar kuru Noteikumos par iepakojumu noteiktie pienākumi tiek izpildīti citādi.

Pirmajā daļā minētās saistības aizstāj līguma par firmas zīmes izmantošanu 4. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēto atkāpes noteikumu.”

38

Turklāt apstrīdētā lēmuma 5. pantā Komisija šajos gadījumos nepieciešamo pierādījumu noteikumus apraksta šādi:

“1.   Ja daļu vai visu iepakojumu vāc kāda konkurējoša kolektīvā sistēma, sistēmas pārvaldītāja apliecinājums, apgalvojot, ka šī konkurējošā kolektīvā sistēma apstrādā atbilstošo daudzumu, ir pietiekams pierādījums tam, ka 3. un 4. pantā minētie Noteikumos par iepakojumu noteiktie pienākumi ir izpildīti citādi.

2.   Ja daļu vai visu iepakojumu vāc kāda individuālā sistēma, pietiek ar vēlāku neatkarīga eksperta apliecinājuma uzrādīšanu, kurā norādīts, ka ir izpildīti savākšanas un reģenerācijas pienākumi. Apliecinājums var būt izdots individuāli katram ražotājam vai izplatītājam vai visiem uzņēmumiem, kas piedalās individuālajā sistēmā.

[..]

Par pierādījumiem, kas jāsniedz DSD, — neatkarīgi no atbilstošās Noteikumu par iepakojumu redakcijas — pietiek, ka apliecinājums līgumslēdzējiem apstiprina, ka saistībā ar noteikto iepakojuma daudzumu ir izpildītas savākšanas un reģenerācijas prasības.

[..]”

39

Apstrīdētā lēmuma 4. pantā ir precizēts:

“1.   DSD ir aizliegts iekasēt maksu par iepakojumu, ko kāda savākšanas un reģenerācijas sistēma vāc kādā citā dalībvalstī, izmantojot [DGP] firmas zīmi, un kas ar firmas zīmi ir pārdots teritorijā, kurā piemērojami Noteikumi par iepakojumu, ar nosacījumu, ka tiek apliecināts, ka Noteikumos par iepakojumu uzliktie pienākumi ir izpildīti citādi, nevis pievienojoties sistēmai, ko [..] izveidojusi DSD.

[..]”

40

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2001. gada 5. jūlijā, DSD cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

41

Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā tai pašā datumā, DSD saskaņā ar EKL 242. pantu iesniedza lūgumu apturēt apstrīdētā lēmuma 3. panta, kā arī 4.–7. panta izpildi, ciktāl tie atsaucas uz 3. pantu, līdz brīdim, kad Pirmās instances tiesa būs pieņēmusi lēmumu pēc būtības.

42

Ar 2001. gada 15. novembra rīkojumu lietā T-151/01 R Duales System Deutschland/Komisija (Recueil, II-3295. lpp.) Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs noraidīja šo lūgumu atlikt piemērošanu.

43

Ar 2001. gada 5. novembra rīkojumu Pirmās instances tiesa atļāva uzņēmumiem Vfw AG (kļuvis par Vfw GmbH; turpmāk tekstā — “Vfw”), Landbell AG für Rückhol-Systeme (turpmāk tekstā — “Landbell”) un BellandVision GmbH (turpmāk tekstā — “BellandVision”) iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Šie uzņēmumi, kas ir DSD konkurenti, sniedza savus apsvērumus .

44

Pēdējais procesuālais raksts tika iesniegts 2002. gada 27. maijā. Par mutvārdu procesa noslēgumu lietas dalībniekiem tika paziņots .

45

2006. gada jūnijā Pirmās instances tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu. Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībniekiem tā uzdeva vairākus jautājumus, uzaicinot sniegt mutvārdu atbildes tiesas sēdē. Šie jautājumi bija par dažādām iepakojuma savākšanas un reģenerācijas procesa stadijām un par apstākļiem, kādos varēja pastāvēt konkurence starp individuālajām un kolektīvajām sistēmām. Pirmās instances tiesa arī lūdza Komisiju iesniegt Vācijas iestāžu dokumentu, ko tās bija nosūtījušas administratīvajā procesā. Komisija šo dokumentu iesniedza 2006. gada 26. jūnijā.

46

2006. gada 11. un tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko uzdeva Pirmās instances tiesa.

47

Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa noraidīja tai iesniegto prasības pieteikumu un piesprieda DSD segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Komisijas, Landbell un BellandVision tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas radušies pagaidu noregulējuma procedūrā. Tā piesprieda Vfw, kas nebija lūgusi piespriest DSD segt tiesāšanās izdevumus, segt savus tiesāšanās izdevumus pašai, ieskaitot tos, kas radušies pagaidu noregulējuma procedūrā.

48

DSD norādīja trīs pamatus, pirmkārt, par EKL 82. panta pārkāpumu, otrkārt, Regulas Nr. 17 3. panta 1. punkta pārkāpumu, kā arī samērīguma principa pārkāpumu un, treškārt, EKL 86. panta 2. punkta pārkāpumu.

49

Ar pirmo pamatu DSD apgalvoja, ka līguma par firmas zīmes izmantošanu apstrīdētie noteikumi esot bijuši nepieciešami, lai nodrošinātu Noteikumu par iepakojumu mērķu sasniegšanu, saglabājot dažādās funkcijas, kas piemīt preču zīmei “Der Grüne Punkt” (turpmāk tekstā — “DGP”), un nodrošinot pienācīgu DSD sistēmas darbību.

50

Atbildot uz dažādiem DSD šī pamata ietvaros norādītiem argumentiem, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 139. un 154. punktā tostarp nosprieda, ka iepakojuma ražotājs vai izplatītājs var vienlaikus izmantot vairākas sistēmas, lai sasniegtu reģenerācijas līmeni:

[..]

51

Pārsūdzētā sprieduma 156. punktā Pirmās instances tiesa arī nosprieda, ka “tas, ka divu kolektīvo sistēmu vienlaicīgas izmantošanas gadījumā uz viena un tā paša iepakojuma ir norādīta [DGP] firmas zīme un “piemērota līdzekļa” norāde, kas apzīmē kādu citu kolektīvo sistēmu [..], un tas, ka, ja vienlaicīgi tiek izmantota DSD sistēma un kāda individuālā sistēma, uz viena un tā paša iepakojuma ir norādīta [DGP] firmas zīme un norāde par iespēju to nodot atpakaļ veikalā, neapdraud DSD preču zīmes pamata funkciju”.

52

Pirmās instances tiesa sprieduma 163. punktā piebilda, ka “attiecībā uz argumentiem, kas saistīti ar nepieciešamību nodrošināt pienācīgu DSD sistēmas darbību [..], [..] jauktu sistēmu gadījumā tā netiek ietekmēta. Katrā ziņā vajadzības DSD sistēmas darbības nodrošināšanai pašas par sevi nevar attaisnot prasītājas rīcību, kas raksturota Komisijas minētajā Bundesgerichtshof [Federālās Augstākās tiesas] spriedumā lietā BäKo un Oberlandesgericht Düsseldorf [Diseldorfas Augstākās tiesas] spriedumā lietā Hertzel [..], dažādajās Komisijai iesniegtajās sūdzībās [..] un apgalvojumā, ko DSD sākotnēji norādīja prasības pieteikumā [..], pieprasot maksu par visu Vācijā pārdoto iepakojumu ar [DGP] firmas zīmi, pat ja tiek sniegti pierādījumi, ka zināmu daļu šī iepakojuma ir savākusi un reģenerējusi kāda cita kolektīvā vai individuālā sistēma”.

53

Pārsūdzētā sprieduma 164. punktā Pirmās instances tiesa secināja, ka “ne Noteikumi par iepakojumu, ne tiesības, kas regulē preču zīmes, ne vajadzības, kas saistītas ar DSD sistēmas darbību, neļauj [DSD] pieprasīt no uzņēmumiem, kas izmanto tās sistēmu, maksu par visu Vācijā pārdoto iepakojumu ar [DGP] firmas zīmi, ja šie uzņēmumi pierāda, ka tie daļai vai visam šim iepakojumam neizmanto DSD sistēmu”.

54

Ar otro pamatu DSD apgalvo, ka iepakojuma selektīva marķēšana atkarībā no izmantotās sistēmas esot piemērotāka nekā apstrīdētajā lēmumā noteiktais pienākums. Šī lēmuma 3. un 4. pants esot nesamērīgi, jo liek DSD piešķirt trešām personām licenci.

55

Pirmās instances tiesa noraidīja šo pamatu. Pārsūdzētā sprieduma 173. punktā tā nosprieda, ka “tas, ka teorētiski būtu iespējams [DGP] firmas zīmi uz iepakojuma norādīt selektīvi, nenozīmē, ka būtu jāatceļ [ar apstrīdēto lēmumu noteiktie] pasākumi, ņemot vērā, ka šis risinājums iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem būtu daudz dārgāks un sarežģītāk īstenojams nekā [šī lēmuma] 3.–5. pantā noteiktie pasākumi [..]”.

56

Pirmās instances tiesa arī norādīja pārsūdzētā sprieduma 181. punktā, ka apstrīdētajā lēmumā esošo pienākumu mērķis nav “uzlikt DSD izdot licenci [DGP firmas zīmes] izmantošanai bez ierobežojumiem laikā, bet tikai aizliegt DSD iekasēt maksu par visu iepakojumu ar [šo] firmas zīmi [..], ja ir pierādīts, ka visu vai tikai daļu no šī iepakojuma ir savākusi un reģenerējusi kāda cita sistēma”.

57

Pirmās instances tiesa precizēja pārsūdzētā sprieduma 196. punktā, ka apstrīdētais lēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek noliegta iespēja DSD saņemt piemērotu samaksu tikai par preču zīmes lietošanu, ja ir pierādīts, ka iepakojumu ar šo firmas zīmi ir savākusi un reģenerējusi cita sistēma.

58

Šī konstatējuma pamatojumam Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 193. un 194. punktā norāda šādi:

59

Ar trešo pamatu DSD apgalvo, ka EKL 82. panta pārkāpums esot izslēgts, jo tai esot uzticēts pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi EKL 86. panta 2. punkta izpratnē, proti, atkritumu pārvaldība vides aizsardzības nolūkos.

60

Pārsūdzētā sprieduma 208. punktā Pirmās instances tiesa norāda, ka, pat pieņemot, ka DSD būtu uzticēts šāds pakalpojums, risks, ka šis uzdevums būtu apdraudēts apstrīdētā lēmuma dēļ, tomēr netika pierādīts.

61

DSD šo apelācijas sūdzību iesniedza 2007. gada 8. augustā.

62

Ar Tiesas kancelejā 2007. gada 16. novembrī iesniegtu pieteikumu Interseroh Dienstleistungs GmbH (turpmāk tekstā — “Interseroh”), kura kopš 2006. gada izmanto kolektīvu sistēmu visā Vācijas teritorijā, lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar rīkojumu Tiesa ļāva tai iestāties lietā.

63

DSD prasījumi Tiesai ir šādi:

64

Komisija, Vfw, Landbell, BellandVision un Interseroh lūdz Tiesai:

65

Kā uzskata DSD, Pirmās instances tiesa pārkāpa savu pienākumu pamatot pārsūdzēto spriedumu, izdarot pretrunīgus secinājumus attiecībā uz apgalvoto dominējošo stāvokli.

66

Šī pamata pamatošanai DSD salīdzina veidu, kādā šo stāvokļa ļaunprātīgo izmantošanu Komisija raksturoja apstrīdētā lēmuma 101., 102., 111. un 115. apsvērumā, kurus Pirmās instances tiesa norādījusi pārsūdzētā 48., 50., 58., 60., 119., 163. un 164. punktā, un šī sprieduma 194. punktā izklāstīto pamatojumu.

67

Pirmkārt, Pirmās instances tiesa esot pamatojusies uz faktu, ka DSD prasa uzņēmumiem, kuri pierāda, ka neizmanto tās sistēmu vai to izmanto tikai daļai pārdošanas iepakojuma ar DGP firmas zīmi, saskaņā ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu maksāt maksu pilnā apmērā.

68

Otrkārt, Pirmās instances tiesa esot apgalvojusi pārsūdzētā sprieduma 194. punktā, ka attiecībā uz iepakojumu, kam nepiemēro DSD sistēmu, DSD noteikti neprasa maksāt par savākšanas un reģenerācijas pakalpojumu. Pirmās instances tiesas secinājumi tādējādi esot acīmredzami pretrunīgi.

69

Komisija atgādina, ka maksas mērķis ir segt izdevumus, kas saistīti ar iepakojuma savākšanu, šķirošanu un reģenerāciju, kā arī apsaimniekošanas izdevumus un līdz ar to tā nav samaksa par preču zīmes lietošanu. Tādējādi apstrīdētais lēmums un pārsūdzētais spriedums neietekmējot jautājumu par atlīdzību par preču zīmes lietošanu.

70

Vfw, Landbell un BellandVision, tāpat kā Komisija, apstrīd DSD norādītās pretrunas esamību. Pārsūdzētā lēmuma 194. punkts neesot saistīts ar Pirmās instances tiesas konstatējumu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tas attiecoties tikai uz jautājumu, vai var būt cena tikai par DGP firmas zīmes norādīšanu uz iepakojumiem, pat ja DSD nesniedz ar iepakojumu apsaimniekošanu saistītu pakalpojumu.

71

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā (skat. it īpaši 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I-8417. lpp., 25. punkts; spriedumu apvienotajās lietās C-403/04 P un C-405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I-729. lpp., 77. punkts, kā arī spriedumu apvienotajās lietās C-120/06 P un C-121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I-6513. lpp., 90. punkts).

72

Šajā lietā DSD uzskata, ka pastāv pretruna starp pārsūdzētā sprieduma 194. punktā izdarīto secinājumu un secinājumiem, ar kuriem Pirmās instances tiesa apstiprināja Komisijas aprakstītās dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas esamību.

73

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 193. un 194. punkta, tie attiecas uz faktu, ka pienākumu, kurus Komisija noteikusi apstrīdētajā lēmumā, rezultātā DSD vairs nevar saņemt līgumā par firmas zīmes izmantošanu paredzēto maksu par iepakojumu, par ko tai paziņots un kam ir DGP firmas zīme, un attiecībā uz kuru ir pierādīts, ka tas nav savākts un reģenerēts DSD sistēmā.

74

Šī sprieduma 194. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka, neņemot vērā šo faktu, nevar tikt izslēgts, ka šāda iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem ir jāmaksā DSD tikai par DGP firmas zīmes izvietošanu uz iepakojuma, ņemot vērā, ka šāda izvietošana norāda, ka patērētājam ir pieejama DSD sistēma, un tādējādi norāda uz preču zīmi DGP, kam var būt cena.

75

Kā to ir norādījusi pati Pirmās instances tiesa, summa, ko DSD varētu saņemt kā atlīdzību par preču zīmes DGP norādīšanu, atšķiras no maksas, kas maksājama par iepakojumu, ko DSD faktiski ir savākusi un reģenerējusi, piemērojot līgumu par firmas zīmes izmantošanu.

76

No iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa nekādi nav konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 194. punktā, ka DSD varētu saņemt kā atlīdzību tikai par savas sistēmas nodrošināšanu summu, kas atbilst savākšanas un reģenerācijas pakalpojuma cenai.

77

Otrkārt, no tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 194. punkts attiecas uz apstrīdētajā lēmumā noteikto pasākumu sekām, nevis dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatējumu. Tā mērķis ir tikai konstatēt, ka pretēji tam, ko DSD apgalvoja Pirmās instances tiesai, apstrīdētā lēmuma rezultātā DSD netiek liegts saņemt maksājumu tikai par preču zīmes DGP izvietošanu uz iepakojuma.

78

Tādējādi DSD norādītais pamatojuma pretrunīgums nav uzskatāms par pamatotu un līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

79

DSD norāda, ka tiesvedības kodols ir apstrīdētā lēmuma 111. punktā veiktais konstatējums, ka “DSD piemēro nesaprātīgas cenas katru reizi, kad iepakojuma ar [DGP] firmas zīmi daudzums ir lielāks par tā iepakojuma daudzumu, kam izmanto kolektīvo sistēmu”. Pirmās instances tiesa šajā sakarā esot konstatējusi, ka atbilstoši līgumam par firmas zīmes izmantošanu DSD piešķir atsevišķu licenci par DGP firmas zīmes lietošanu, tas ir, licenci pārdošanas iepakojumu marķēšanai, kuri nav iekļauti DSD sistēmā.

80

Šis konstatējums esot līguma par preču zīmes izmantošanas līguma nozīmes sagrozīšana, jo ar šo līgumu piešķir tikai tiesības izmantot DGP firmas zīmi saistībā ar pienākumu, kas rodas no Noteikumiem par iepakojumu, uzņemšanos.

81

Šāds konstatējums turklāt sagrozot citus lietas materiālus. Šajā sakarā DSD uzsver, ka sarakste starp to un Komisiju administratīvā procesa laikā parāda, ka tā nepiešķīra Pirmās instances tiesas aprakstītā apjoma licenci, bet tikai atteicās īstenot Komisijas priekšlikumu pieņemt to, ka uz iepakojumiem, kas ir paredzēti konkurējošām apsaimniekošanas sistēmām, būtu norādīta DGP firmas zīme.

82

Pirmās instances tiesas veiktais konstatējums attiecībā uz “atsevišķu licenci” turklāt sagroza tādus lietas materiālus, uz kuriem tā pati esot tieši pamatojusies, proti, pārsūdzētā sprieduma 163. punktā, kā atsevišķi Vācijas tiesu spriedumi un Komisijas saņemtās sūdzības.

83

Kā uzskata Komisija, Vfw, Landbell, BellandVision un Interseroh, Pirmās instances tiesa neizdarīja konstatējumu par “atsevišķu licenci”, ko tai piedēvē DSD.

84

Turklāt Vfw, Landbell un BellandVision uzskata, ka šis pamats ir nepieņemams, jo DSD apelācijas sūdzību var pamatot nevis ar iespējami kļūdainu faktu vērtējumu, bet tikai ar juridisku noteikumu pārkāpumu, ko pieļāvusi Pirmās instances tiesa.

85

Pretēji tam, ko apgalvo Vfw, Landbell un BellandVision, šis pamats par līguma par firmas zīmes izmantošanu un citu lietas materiālu nozīmes sagrozīšanu ir pieņemams.

86

Kļūda, ko DSD pārmet Pirmās instances tiesai, attiecas uz ar līguma par firmas zīmes izmantošanu piešķirtās licences apjoma sagrozīšanu.

87

Kā tas tika norādīts šī sprieduma 11. punktā, līguma par firmas zīmes izmantošanu mērķis ir ļaut DSD līgumpartneriem atbrīvoties no pienākuma savākt un reģenerēt iepakojumu, par ko tie paziņojuši DSD. Šajā sakarā šis līgums nosaka, ka pie DSD sistēmas piederošajiem uzņēmumiem ir jānorāda DGP firmas zīme uz katra DSD paziņotā iepakojuma, kas paredzēts patēriņam Vācijā.

88

No šiem faktiem izriet, ka DSD klientiem piešķirtā firmas zīmes izmantošanas licence attiecas uz DGP firmas zīmes norādīšanu uz visa DSD paziņotā iepakojuma, kas paredzēts patēriņam Vācijā.

89

Kā izriet tostarp no apstrīdētā lēmuma 1. panta, Komisijas konstatētā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgā izmantošana pamatojas faktā, ka līgums par firmas zīmes izmantošanu prasa DSD klientiem veikt maksājumu par visu DSD paziņoto iepakojumu, pat ja tiek pierādīts, ka daļa no tā ir savākta un reģenerēta ar konkurējošu kolektīvo sistēmu vai individuālo sistēmu palīdzību.

90

Ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa nav sagrozījusi šo lietas materiālu saturu.

91

Pārsūdzētā sprieduma 141. punktā Pirmās instances tiesa pareizi precizēja, ka, “kā ļaunprātīga izmantošana lēmumā, [par ko ir strīds], ir kvalificēti tikai līguma par firmas zīmes izmantošanu noteikumi par maksu un ka [šajā lēmumā] tādējādi nav kritizēts tas, ka [šis] līgums ražotājam vai izplatītājam, kas vēlas izmantot DSD sistēmu, uzliek pienākumu norādīt [DGP] firmas zīmi uz visa iepakojuma, kas ir paziņots un paredzēts iekšējam patēriņam”.

92

Attiecībā konkrēti uz ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu piešķirtās licences apjomu DSD nav norādījusi pārsūdzētā sprieduma rindkopas, kurās Pirmās instances tiesa būtu kļūdaini aprakstījusi šīs licences apjomu. Attiecībā uz rindkopām, kurās izklāstīts Pirmās instances tiesas veiktais faktu un juridiskais vērtējums, DSD šī pamata ietvaros tikai norāda uz pārsūdzētā sprieduma 119., 163. un 164. punktu, kuros Pirmās instances tiesa atgādināja lēmuma, par ko ir strīds, saturu un uzskatīja, ka, lai gan ir DSD argumenti par nepieciešamību saglabāt tās sistēmas raitu darbību, Komisija pamatoti konstatēja, ka pieprasīt maksu par visu DSD paziņoto iepakojumu ar DGP firmas zīmi, pat ja bija iesniegti pierādījumi, ka daļa no šī iepakojuma bija savākta un reģenerēta ar kolektīvu sistēmu vai individuālu sistēmu, bija ļaunprātība.

93

No iepriekš minētā izriet, ka arī otrais pamats ir jānoraida.

94

Kā uzskata DSD, pārsūdzētā sprieduma 161. punktā esošais konstatējums, ka DGP firmas zīme negūst labumu no ekskluzivitātes, ko apgalvo DSD, kā rezultātā DSD nevarot piešķirt licenci tikai tam iepakojumam, kas tiek apsaimniekots tās sistēmā, ir nepietiekami pamatots. Šis konstatējums esot būtībā pamatots uz secinājumiem, ko Pirmās instances tiesa izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 130. un nākamajos punktos no lietas dalībnieku tiesas sēdē sniegtajiem mutvārdu paskaidrojumiem un atbildēm, nepastāvot iespējai noteikt, kāds bija šīs uz sacīkstes principu balstītās lietas dalībnieku diskusijas priekšmets.

95

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 139. punktā veiktais secinājums, ka “iepakojuma ražotājs vai izplatītājs nenodod DSD noteiktu daudzumu iepakojuma, uz kura ir paredzēts norādīt [DGP] firmas zīmi, bet drīzāk materiāla daudzumu, ko šis ražotājs vai izplatītājs pārdos Vācijā un kura savākšanu un reģenerāciju tas vēlas uzticēt DSD sistēmai”, esot acīmredzamā pretrunā līguma par firmas zīmes izmantošanu noteikumiem par iepakojuma paziņošanu un licences piešķiršanu, Noteikumu par iepakojumu normām par atbrīvojumu no apsaimniekošanas pienākuma, no šiem noteikumiem izrietošajai prasībai par pārskatāmību un no preču zīmju tiesībām izrietošajai prasībai, ka pie DSD sistēmas piederošajam iepakojumam ir jābūt identificējamam.

96

Tāpat pārsūdzētā sprieduma 129. un 154. punkts, saskaņā ar kuriem uz DSD sistēmai nodotu iepakojumu var attiekties cita apsaimniekošanas sistēma, sagrozot faktus lietas materiālos, it īpaši Noteikumus par iepakojumu.

97

Šī sprieduma 137. punkts, saskaņā ar kuru izplatītājs, kurš ir piedalījies vienā kolektīvā sistēmā, pēc tam varot personīgi uzņemties savākšanu un reģenerāciju un vice versa, arī sagrozot Noteikumus par iepakojumu. Saskaņā ar šiem noteikumiem dalība kolektīvā sistēmā ietverot atbrīvojumu no apsaimniekošanas pienākumiem. Tādējādi attiecībā uz kolektīvai sistēmai piederošu iepakojumu neesot iespējams vēlāk izmantot individuālu sistēmu.

98

Pirmās instances tiesas secinājumi turklāt esot nesaderīgi ar preču zīmju tiesībām. Pirmās instances tiesas raksturotā situācija, kurā caur DSD sistēmu neapsaimniekotam iepakojumam varētu tikt liegta DGP firmas zīme, atņem šai firmas zīmei tās atšķirtspēju. DSD uzsver, ka šī firmas zīme kā reģistrēta preču zīme norāda tikai uz tās sistēmu un tādējādi uz tās pakalpojumiem.

99

Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesa DSD kritizētajā pārsūdzētā sprieduma pamatojumā izklāstīja pārbaudi, ko tā veica attiecībā uz DGP firmas zīmes atšķirtspēju un jaukto sistēmu darbību, proti, DSD sistēmas un citas kolektīvās vai individuālās sistēmas kombinēšanu.

100

Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 154. punktu Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa šajā sakarā ir pamatoti izklāstījusi Vācijas valdības paziņojumus, ka viens un tas pats iepakojums var vienlaicīgi būt saistīts ar vairākām sistēmām. DSD kļūdaini piedēvējot Noteikumiem par iepakojumu, ka tie koncentrējas uz individuālo iepakojumu, kas neatbilstot tautsaimniecības apstākļiem, kādos darbojas jauktie risinājumi.

101

Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 137. punktu Komisija norāda, ka runa ir par obiter dictum par iespējamo labošanas mehānismu ieviešanu gadījumos, kad nav sasniegts reģenerācijas līmenis. Turklāt un katrā ziņā DSD kritika par šo sprieduma punktu esot nepamatota.

102

Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 161. punktu Komisija norāda, ka DGP firmas zīme norāda tikai uz iespēju, ka DSD varētu savākt un reģenerēt iepakojumu. Tā atgādina, ka šī firmas zīme ir iecerēta kā informācija tūkstošiem komersantu un gala patērētāju, ka iepakojums, uz kura ir norādīta šī firmas zīme, var tikt apsaimniekots DSD sistēmā.

103

Kā uzskata Vfw, DSD kļūdās, apgalvojot, ka iepakojumam nevar tikt piemērotas divas dažādas sistēmas.

104

Landbell un BellandVision apgalvo, ka šis pamats, ciktāl ar to cenšas pamatot dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, atsaucoties uz Noteikumiem par iepakojumu un preču zīmju tiesībām, ir acīmredzami nepamatots. Pretēji tam, ko apgalvo DSD, jauktas sistēmas esot pieļaujamas, kā to apgalvojusi arī Vācijas valdība.

105

Kā uzskata Interseroh, DSD nepareizi atspoguļo Noteikumus par iepakojumu, norādot, ka pakalpojums, uzņemoties iepakojuma apstrādes un reģenerācijas pienākumus, attiecas uz konkrētu iepakojumu.

106

Vispirms ir jākonstatē, ka DSD argumenti, ka DGP firmas zīmes norādīšana uz iepakojumu, kas netiek apsaimniekots tās sistēmā, ir preču zīmju tiesību pārkāpums, būtībā saskan ar apelācijas sūdzības ceturto pamatu. Tādējādi tie tiks aplūkoti šī minētā pamata ietvaros.

107

Pārējā daļā ar šo pamatu DSD būtībā apgalvo, ka Pirmās instances tiesas secinājumi pārsūdzētā sprieduma 139., 154. un 161. punktā ir nepietiekami pamatoti un sagroza atsevišķus pierādījumus lietas materiālos.

108

Pārsūdzētā sprieduma 139. punktā Pirmās instances tiesa no šī sprieduma 129.–138. punktā izklāstītajiem faktiem un apsvērumiem izsecināja, ka iepakojuma ražotāji vai izplatītāji var izmantot jauktās sistēmas, lai atbrīvotu sevi no Noteikumos par iepakojumu paredzētajiem savākšanas un reģenerācijas pienākumiem.

109

Kā izriet it īpaši no pārsūdzētā sprieduma 129. un 154. punkta, šis Pirmās instances tiesas konstatējums saistībā ar jauktām sistēmām attiecas uz faktu, ko apstrīd prasītāja, ka uz DSD nodoto iepakojumu, uz kura ir norādīta DGP firmas zīme, var tajā pašā laikā attiekties arī cita savākšanas un reģenerācijas sistēma, kas nav DSD sistēma.

110

No pārsūdzētā sprieduma 131.–138. punktā izklāstītā pamatojuma nešaubīgi izriet, ka Pirmās instances tiesa balstīja savu argumentāciju uz apsvērumu, ka fakts, vai iepakojumam ir vai nav DGP firmas zīme, nav izšķirošais. Kā uzskata Pirmās instances tiesa, būtiski ir tikai tas, lai ražotāja tirgū laistais reģenerējamais materiāla daudzums tiešām tiktu savākts un reģenerēts, lai sasniegtu Noteikumos par iepakojumu paredzēto līmeni.

111

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 137. punktā sniedz piemēru par ātrās ēdināšanas ķēdes plastmasas atkritumu savākšanu un reģenerāciju.

112

Kā Komisija pareizi ir norādījusi, šis 137. punkts ir obiter dictum. Apelācijas sūdzības pārbaudes nolūkos būtisks ir Pirmās instances tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 139., 154. un 161. punktā, ka nepastāv ekskluzivitātes saistība starp iepakojumu, uz kura norādīta DGP firmas zīme, un DSD atpakaļpieņemšanas un reģenerācijas pakalpojumiem.

113

Pirmkārt, Pirmās instances tiesa ir pienācīgi izklāstījusi iemeslus, kas tai ļāva nonākt pie šāda secinājuma.

114

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu Pirmās instances tiesai neliek sniegt izsmeļošu un detalizētu visas lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu un līdz ar to pamatojums var tikt netieši izteikts ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ Pirmās instances tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un ļauj Tiesai uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija pārbaudes veikšanai (skat. it īpaši 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 372. punkts; spriedumu lietā C-167/06 P Komninou u.c./Komisija, 22. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās FIAMM u.c./Padome, 96. punkts).

115

Pārsūdzētais spriedums detalizēti atbild uz DSD norādīto argumentāciju attiecībā uz apgalvoto DGP firmas zīmei piedēvēto ekskluzivitāti un ļauj Tiesai veikt savu pārbaudi. Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 131.–138. punktā, kā arī 150.–154. punktā detalizēti izklāstīja iemeslu, kādēļ tā uzskata, ka Noteikumi par iepakojumu un citi pierādījumi lietas materiālos ļauj secināt, ka uz iepakojumu, uz kura norādīta DGP firmas zīme, ne vienmēr attiecas tikai DSD sistēma.

116

Ir jānorāda, otrkārt, ka pretēji tam, ko apgalvo DSD, Pirmās instances tiesas secinājumi nesagroza ne Noteikumu par iepakojumu, ne līguma par firmas zīmes izmantošanu saturu.

117

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka DSD nav norādījusi Noteikumu par iepakojumu noteikumus vai rindkopas, no kurām izrietētu, ka katrs atsevišķs iepakojums var tikt apsaimniekots tikai vienā sistēmā un ka tādējādi iepakojums, uz kura norādīta DGP firmas zīme, noteikti ir jāapsaimnieko DSD sistēmā. Tā nav arī pierādījusi, ka šāda rakstura norādes būtu līgumā par firmas zīmes izmantošanu.

118

Visbeidzot attiecībā uz prasību par pārskatāmību DSD nav sniegusi konkrētas norādes tam, ka Komisijas un Pirmās instances tiesas piemērotā interpretācija, kas norādīta pārsūdzētā sprieduma 154. punktā, saskaņā ar kuru gan patērētāju, gan iestāžu interesēs ir skaidri jādefinē, uz kādu iepakojumu attiecas pienākums to savākt tirdzniecības vietās vai to tuvumā un uz kādu šāds pienākums neattiecas, nesagroza pierādījumus lietas materiālos. Turklāt tā nav pierādījusi, ka DGP firmas zīmes norādīšana uz iepakojuma, kuru apsaimnieko citā sistēmā, kas nav DSD sistēma, būtu pretrunā šim pārskatāmības mērķim. Šīs firmas zīmes norādīšana uz iepakojuma, par ko paziņots DSD, neatkarīgi no tā, vai šo iepakojumu apsaimniekos šajā vai citā sistēmā, skaidri norāda patērētājiem un attiecīgajām iestādēm, ka uz attiecīgo iepakojumu vairs neattiecas pienākums par atpakaļpieņemšanu tirdzniecības vietās vai to tuvumā, bet tas ir paziņots DSD.

119

No iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzības trešais pamats ir jānoraida.

120

DSD apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 161. punktā izmantotais konstatējums, ka DGP firmas zīmei nevar tikt atzīta tās īpašnieka piedēvētā ekskluzivitāte, ņemot vērā to, ka, ja piekristu prasītājas aizstāvētajai ekskluzivitātei, tās sekas būtu tikai tādas, ka iepakojuma ražotājiem un izplatītājiem tiktu liegts izmantot jauktu sistēmu un tiktu leģitimizēta iespēja prasītājai saņemt atlīdzību par pakalpojumu, par kuru ieinteresētās personas varētu pierādīt, ka tas nav sniegts, esot pretrunā Direktīvas 89/104 5. pantam, kas piešķir preču zīmes īpašniekam ekskluzīvas tiesības. Šis secinājums tādējādi esot Kopienas preču zīmju tiesību pārkāpums.

121

Kā uzskata Komisija, Direktīvas 89/104 5. pantā aprakstītā ekskluzivitāte atšķiras no tās, par kuru ir runa pārsūdzētā sprieduma 161. punktā. Šajā pārsūdzētā sprieduma rindkopā Pirmās instances tiesa esot tikai izdarījusi secinājumus no šī sprieduma 156. un 157. punktā izteiktās argumentācijas, ka DGP firmas zīme norāda tikai uz apsaimniekošanas iespēju un tās sākotnējā izcelsmes funkcija netiek ietekmēta, ja uz iepakojumu ar šādu preču zīmi attiecina arī citas apsaimniekošanas iespējas.

122

Komisija papildina, ka apstrīdētais lēmums neizraisa preču zīmes neatļautu lietošanu, tas ir, to, ka preču zīmi lietotu personas, ar kurām DSD nav parakstījusi līgumu.

123

Vfw norāda, ka DGP firmas zīme nav preču zīme klasiskā izpratnē. Tā uzskata, ka preču zīme raksturo preces un pakalpojumus, kas ir identiski vai analoģiski tām precēm un pakalpojumiem, kuriem preču zīme ir reģistrēta. DGP firmas zīme kalpojot tikai tam, lai norādītu par piedalīšanos kolektīvā sistēmā, nevis identificētu identiskas vai līdzīgas preces vai pakalpojumus.

124

Iesākumā ir jānorāda, ka Vfw arguments, ka DGP firmas zīme nebūtu patiešām jāuzskata par preču zīmi, nevar tikt pieņemts. Ir zināms, ka Vācijas Patentu un preču zīmju valde šo firmas zīmi reģistrēja kā preču zīmi savākšanas, šķirošanas un reģenerācijas pakalpojumiem.

125

Turklāt attiecībā uz apgalvojumu, ka Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā Direktīvas 89/104 5. pantu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī panta 1. punkta a) apakšpunktu reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam ekskluzīvas tiesības, dodot šim īpašniekam tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, kurš ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta preču zīme.

126

Tādējādi, apgalvojot, ka pārsūdzētā sprieduma 161. punktā Pirmās instances tiesa pārkāpusi tai piederošās firmas zīmes izmantošanas ekskluzīvās tiesības, un pamatojoties šajā sakarā uz Direktīvas 89/104 5. pantu, DSD apgalvo, ka Pirmās instances tiesai bija jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums tai nelikumīgi liedza aizliegt trešām personām izmantot tās firmas zīmei identisku apzīmējumu. DSD uzsvēra šo argumentu tiesas sēdē, pasvītrojot, ka apstrīdētajā lēmumā, par kuru ir strīds, noteikto pienākumu un to Pirmās instances tiesas apstiprināšanas dēļ DGP firmas zīme praktiski ir kļuvusi pieejama visiem.

127

Lai atbildētu uz šo argumentu, ir jānošķir, kad DGP firmas zīmi izmanto tās līgumpartneri un kad šo pašu iespējams izmantot trešām personām.

128

Attiecībā uz DGP firmas zīmes izmantošanu no DSD līgumpartneru puses ir jānorāda, ka no Direktīvas 89/104 5. panta redakcijas izriet, ka šis noteikums neattiecas uz gadījumu, kad kāda trešā persona izmanto preču zīmi ar tās īpašnieka piekrišanu. Tā it īpaši ir gadījumā, kad īpašnieks ir atļāvis saskaņā ar licences līguma noteikumiem saviem līgumpartneriem izmantot savu preču zīmi.

129

No tā izriet, ka DSD nevar lietderīgi atsaukties uz ekskluzīvajām tiesībām, kas tai piešķirtas ar DGP firmas zīmi, attiecībā uz šīs firmas zīmes izmantošanu no ražotāju un izplatītāju puses, kas ir noslēguši līgumu par šīs preču zīmes izmantošanu ar DSD. Ir tiesa, ka Direktīvas 89/104 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka preču zīmes īpašnieks var izmantot šīs preču zīmes piešķirtās tiesības pret licenciātu, kurš pārkāpj jebkuru sava licences līguma noteikumu, kas paredzēts šajā pašā direktīvas noteikumā. Tomēr, kā to secinājumu 192. punktā norāda ģenerāladvokāts, šajā lietā DSD pati ir izveidojusi sistēmu, kas liek norādīt DGP firmas zīmi uz visiem paziņotajiem iepakojumiem, pat ja daļa no tiem netiek pieņemti atpakaļ šajā sistēmā. Tādējādi ir skaidrs, ka DGP firmas zīmes izmantošana DSD paziņotam iepakojumam ir noteikta ar līgumu un tādējādi ir ar to saderīga.

130

Ciktāl DSD apgalvo, ka Komisijas noteikto pasākumu rezultātā DGP firmas zīmes izmantošana licenciātiem daļēji ir par velti, pietiek atgādināt, ka apstrīdētā lēmuma vienīgais mērķis un rezultāts ir liegt DSD saņemt atlīdzību par savākšanas un reģenerācijas pakalpojumiem, ja ir pierādīts, ka tos nav veikusi šī sabiedrība. Šādi pasākumi nav nesaderīgi ar Direktīvā 89/104 noteiktajām normām.

131

Turklāt, kā Pirmās instances tiesa konstatēja pārsūdzētā sprieduma 194. punktā, nevar noliegt, ka uz attiecīgā iepakojuma, kas pieder vai nepieder DSD sistēmai, norādītajai DGP firmas zīmei varētu būt ekonomiska vērtība pašai par sevi, kuru, pat ja tā nav vienāda ar savākšanas un reģenerācijas pakalpojuma faktisko cenu, būtu jāsamaksā DSD kā atlīdzība tikai par preču zīmes izmantošanu.

132

Attiecībā uz iespējamo DGP firmas zīmes izmantošanu no trešo personu puses, kas nav DSD līgumpartneri, ir jākonstatē, ka ne apstrīdētajā lēmumā, ne pārsūdzētajā spriedumā netika konstatēts, ka preču zīmju tiesības atļautu šādu izmantošanu. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pareizi konstatēja pārsūdzētā sprieduma 180. punktā, ka apstrīdētajā lēmumā noteiktie pienākumi attiecas uz attiecībām starp DSD un “iepakojuma ražotājiem vai izplatītājiem, kas ir vai nu DSD partneri saskaņā ar līgumu par firmas zīmes izmantošanu [..], vai nu preču zīmes [DGP] lietošanas licences īpašnieki kādā citā dalībvalstī kādā atpakaļ pieņemšanas vai reģenerācijas sistēmā, kas izmanto firmas zīmi, kura atbilst šai preču zīmei [..]”.

133

Tādējādi ne Komisijai, ne Pirmās instances tiesai nevar pārmest DGP firmas zīmes iespējamo izmantošanu no trešo personu, kas nav DSD līgumpartneri, puses. Nekas turklāt netraucē DSD celt prasību pret šādām trešām personām kompetentajās valsts tiesās.

134

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka arī apelācijas sūdzības ceturtais pamats ir jānoraida.

135

Pirmās instances tiesa, nepietiekami pamatojot savu analīzi un turklāt pretrunā lietas materiāliem nospriežot, ka DSD ir ļaunprātīgi izmantojusi dominējošu stāvokli, izsniedzot licences DGP firmas zīmes lietošanai neatkarīgi no DSD sistēmas izmantošanas un prasot maksāt atlīdzību par licenci, tai skaitā, ja licences turētājs iesniedz pierādījumus, ka nav izmantojis DSD sistēmu, esot pārkāpusi EKL 82. pantu.

136

Kā uzskata DSD, ja Pirmās instances tiesa būtu veikusi pareizu juridisko analīzi, tai būtu bijis jāuzskata, ka DSD nepiešķir licenci savas firmas zīmes izmantošanai neatkarīgi no DSD sistēmas izmantošanas, kā rezultātā apstrīdētais lēmums būtu jāinterpretē tādējādi, ka atteikums piešķirt šādu licenci ir ļaunprātīga izmantošana. Šī lēmuma rezultātā DSD esot pienākums piešķirt licenci. Pirmās instances tiesa tādējādi neesot ņēmusi vērā faktu, ka nebija izpildīti šāda pienākuma nosacījumi. Šāda neņemšana vērā esot kļūda tiesību piemērošanā.

137

DSD piebilst, ka pārsūdzētā sprieduma rezultātā ir iespējama daļēja dalība DSD sistēmā (tajā skaitā, piemēram, ar tikai 0,1% iepakojumam, kam ir norādīta DGP firmas zīme), DSD nespējot pārbaudīt tik neliela apjoma dalības ticamību vai leģitimitāti. Konkrētāk, DSD nespēšot pārbaudīt, vai ir izpildīti nosacījumi, kuri saskaņā ar apstrīdēto lēmumu nosaka nepieciešamību norādīt DGP firmas zīmi uz visiem produktiem, lai gan tikai daļai šo produktu piemēro DSD sistēmu. Piemērs par iespējami niecīgo un patvaļīgo dalību DSD sistēmā, lai gan DGP firmas zīme ir norādīta uz visiem iepakojumiem, vēl jo skaidrāk parādot, ka apstrīdētais lēmums nosaka pienākumu piešķirt licenci šīs firmas zīmes izmantošanai.

138

Komisija, Landbell un BellandVision atgādina, ka apstrīdētais lēmums un pārsūdzētais spriedums neattiecas uz DGP firmas zīmes lietošanas licenci neatkarīgi no DSD sistēmas izmantošanas, bet ietekmē atlīdzības apmēru, kas saistīts ar sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpat šī lēmuma un sprieduma rezultātā netiekot noteikts pienākums DSD piešķirt licenci DGP firmas zīmes izmantošanai ražotājiem un izplatītajiem, kam tā to nevēlas piešķirt.

139

Pēc Vfw domām, šis pamats ir balstīts uz kļūdainu strīdus priekšmeta izpratni, jo Komisija nav vēlējusies noteikt pienākumu DSD piešķirt licenci, bet tikai liedz tai izmantot dominējošo stāvokli, lai izslēgtu citu sistēmu radītu konkurenci.

140

Interseroh arī norāda, ka Pirmās instances tiesa nekur pārsūdzētajā spriedumā nepieprasa, lai DSD piešķir DGP firmas zīmes lietošanas licenci neatkarīgi no šīs sistēmas izmantošanas. Pārsūdzētais spriedums arī nenosakot DSD pienākumu izsniegt šo licenci.

141

Kā Pirmās instances tiesa to norādīja pārsūdzētā sprieduma 121. punktā, no EKL 82. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka ļaunprātīga izmantošanas prakse var būt tad, ja tieši vai netieši tiek uzspiestas netaisnīgas darījumu cenas vai nosacījumi.

142

Šajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā Pirmās instances tiesa atgādināja pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana pastāv tad, kad dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums par saviem pakalpojumiem pieprasa maksu, kas nav proporcionāla sniegtā pakalpojuma ekonomiskajai vērtībai (skat. it īpaši Tiesas 1986. gada 11. novembra spriedumu lietā 226/84 British Leyland/Komisija, Recueil, 3263. lpp., 27. punkts, un spriedumu lietā C-340/99 TNT Traco, Recueil, I-4109. lpp., 46. punkts).

143

Kā Pirmās instances tiesa to norādīja pārsūdzētā sprieduma 164. punktā, sekojot savai šī sprieduma 119.–163. punktā izklāstītajai analīzei, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā DSD pārmestā rīcība, kas ir maksas pieprasīšana par visu Vācijā pārdoto iepakojumu ar DGP firmas zīmi, pat ja šie uzņēmumi pierāda, ka tie daļai vai visam šim iepakojumam neizmanto DSD sistēmu, var tikt analizēta kā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana iepriekš minētā noteikuma un judikatūras izpratnē. Turklāt no šī sprieduma 107.–117. un 126.–133. punkta izriet, ka šis vērtējums, pie kura nonākusi Pirmās instances tiesa, ir pietiekami pamatots un tajā nav faktu kļūdu vai kļūdu tiesību piemērošanā, uz kurām DSD norādījusi, pamatojoties uz tās ar DGP firmas zīmi saistītajām ekskluzīvajām tiesībām.

144

Pirmās instances tiesa arī pamatoti uzskatīja pārsūdzētā sprieduma 91. punktā, ka, pastāvot dominējošā stāvokļa ļaunprātīgai izmantošanai, Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 17 3. panta 1. punktu ir tiesības attiecīgajam uzņēmumam noteikt pienākumu izbeigt konstatēto pārkāpumu.

145

Kā Pirmās instances ir norādījusi tajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā, apstrīdētā lēmuma 3. pantā DSD noteiktais pienākums apņemties attiecībā pret visiem firmas zīmes izmantošanas līguma parakstītājiem neprasīt maksu par iepakojuma daudzumu, kas Vācijā pārdots ar DGP firmas zīmi, saistībā ar kuru nesniedz pakalpojumu, pārņemot DSD atkritumu apsaimniekošanas pienākumu, un attiecībā uz kuru ar Noteikumiem par iepakojumu noteiktie pienākumi ir izpildīti citādi, nav nekas cits kā vien dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšanas un Komisijas pilnvaru likt DSD izbeigt pārkāpumu īstenošanas sekas.

146

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo DSD, apstrīdētā lēmuma 3. pantā noteiktais pienākums nekādi nerada pienākumu piešķirt DGP firmas zīmes izmantošanas licenci. Šajā lēmumā nav neviena pasākuma, kas ietekmētu DSD brīvu izvēli attiecībā uz personām, ar kurām tā noslēdz firmas zīmes izmantošanas līgumu un kam tā piešķir tādējādi šo licenci. Apstrīdētais lēmums tikai liek DSD neprasīt no saviem līgumpartneriem maksu par atpakaļpieņemšanas un reģenerācijas pakalpojumiem, ko tā nav sniegusi.

147

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi EKL 82. pantu, un tādējādi jānoraida apelācijas sūdzības piekto pamatu.

148

DSD, pirmkārt, norāda, ka Noteikumi par iepakojumu un preču zīmju tiesības aizliedz to, ka tai tiktu noteikts pienākums piešķirt DGP firmas zīmes lietošanas licenci. Apstrīdētā lēmuma 3. un nākamajos pantos noteiktie pasākumi nosakot tai šādu pienākumu. Neņemot vērā šo pasākumu pretlikumīgo raksturu, Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 17 3. pantu, kurā paredzēts, ka, ja Komisija konstatē EKL 81. vai 82. panta pārkāpumu, tā ar lēmumu var likt attiecīgajiem uzņēmumiem izbeigt pārkāpumu.

149

Otrkārt, DSD norāda, ka Noteikumi par iepakojumu un tiesības, kas regulē preču zīmes, nepieļauj to, ka DSD tiktu liegts prasīt klientiem, lai tie uz iepakojumiem, kuriem ir DGP firmas zīme, bet kurus neapsaimnieko DSD sistēma, izvieto norādi, kas neitralizē šīs firmas zīmes atšķirtspēju. Pirmās instances tiesa, pārsūdzētā sprieduma 200. punktā noraidot šo DSD argumentu, saskaņā ar kuru iepakojumu ar DGP firmas zīmi, kas apsaimniekots DSD sistēmā, jānošķir no iepakojuma ar šo firmas zīmi, kurš netiek apsaimniekots DSD sistēmā, ir ignorējusi to, ka ar apstrīdētā lēmuma 3. pantu ir pārkāpts Regulas Nr. 17 3. pants, kā arī samērīguma princips.

150

Kā uzskata Komisija, Landbell un BellandVision, šī pamata ietvaros pirmais norādītais arguments ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka Pirmās instances tiesa ir balstījusies uz pieņēmumu par atsevišķu licenci DGP firmas zīmes lietošanai.

151

Attiecībā uz DSD otro argumentu Komisija norāda, ka ne Noteikumi par iepakojumu, ne tiesības, kas regulē preču zīmes, nepieprasa identificēt dažādus iepakojumus, lai tos attiecinātu uz DSD sistēmu vai citu sistēmu. Landbell un BellandVision piekrīt šai argumentācijai un piebilst, ka paskaidrojoša norāde, ka iepakojums nepieder DSD sistēmai, nemazinātu DSD ļaunprātīgo rīcību.

152

Kā tika konstatēts šī sprieduma 146. punktā, apstrīdētais lēmums nenosaka DSD pienākumu piešķirt licenci DGP firmas zīmes lietošanai.

153

Tādējādi sestā pamata pamatojumam norādītais pirmais arguments nevar tikt atbalstīts.

154

Attiecībā uz DSD argumentu, ka iepakojumu ar DGP firmas zīmi, kas apsaimniekots DSD sistēmā, jānošķir no iepakojuma ar šo firmas zīmi, kurš netiek apsaimniekots šajā sistēmā, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 200. punktā konstatēja, ka, ņemot vērā jaukto sistēmu esamību, nav iespējams īstenot DSD vēlamo nošķiršanu.

155

Šis konstatējums nav kļūdains. Kā tika norādīts šī sprieduma 129. punktā, DSD pati liek saviem līgumpartneriem norādīt DGP firmas zīmi uz visiem paziņotajiem iepakojumiem. Kā secinājumu 240. punktā norādīja ģenerāladvokāts, nav iespējams iepriekš noteikt, kāds būs iepakojuma ceļš. Tādējādi nav iespējams brīdī, kad produkts tiek iepakots vai iepakotais produkts pārdots, nošķirt produktus ar DGP firmas zīmi, kas tiek apsaimniekoti DSD sistēmā, no tiem, kuriem ir norādīta tā pati firmas zīme un kas tiks apsaimniekoti citā sistēmā.

156

Tādējādi arī otrais arguments, kas norādīts sestā pamata pamatojumam, ir nepamatots.

157

Šis pamats tādējādi ir jānoraida.

158

DSD pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā esot Komisijas pamatojumu aizstājusi ar savu pamatojumu un neesot ievērojusi administratīvo procesu regulējošās normas, it īpaši tiesības tikt uzklausītam.

159

Pirmās instances tiesa esot izdarījusi jaunus konstatējumus, kas balstīti uz lietas dalībnieku paziņojumiem tiesas sēdē. Runa ir par atbildēm uz konkrētiem jautājumiem, kurus Pirmās instances tiesa uzdeva trīs nedēļas pirms tiesas sēdes vai tiesas sēdē, nenorādot, kādus secinājumus tā plāno izdarīt no šīm atbildēm vai saikni starp šiem jautājumiem un apstrīdētā lēmuma konstatējumiem.

160

Šie Pirmās instances tiesas izdarītie konstatējumi esot jauni arī tādā ziņā, ka tie nav ietverti ne apstrīdētajā lēmumā, ne DSD vai Komisijas procesuālajos rakstos.

161

DSD īpaši norāda uz diviem konstatējumiem, proti, pirmkārt, konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 139. un 154. punktā, ka DSD uzticēti iepakojumi var vienlaicīgi piederēt kolektīvai sistēmai un individuālai sistēmai, un, otrkārt, konstatējumu, kas minēts šī sprieduma 137. un 139. punktā, ka Noteikumi par iepakojumu paredz vairākus korekcijas mehānismus, kas ļauj ražotājiem un izplatītājiem uzņemties no šiem noteikumiem izrietošos pienākumus, a posteriori piešķirot iepakojumus individuālai vai kolektīvai sistēmai.

162

Kā uzskata Komisija, Vfw, Landbell un BellandVision, apstrīdētajā spriedumā nav nekā jauna, salīdzinot ar to, kas jau ir izskatīts administratīvā procesā un rakstveida procesā Pirmās instances tiesā.

163

Ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa vienīgā var spriest par iespējamo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata. To, vai pierādījumi ir pārliecinoši, izvērtē vienīgi Pirmās instances tiesa pati, un uz to netiek attiecināta pārbaude Tiesā apelācijas tiesvedības ietvaros, izņemot Pirmās instances tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumā vai tad, ja Pirmās instances tiesas veikto konstatāciju būtiska neprecizitāte izriet no lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem (skat. it īpaši 2001. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-315/99 P Ismeri Europa/Revīzijas palāta, Recueil, I-5281. lpp., 19. punkts, kā arī spriedumu apvienotajās lietās C-75/05 P un C-80/05 P Vācija u.c./Kronofrance, Krājums, I-6619. lpp., 78. punkts).

164

Tādējādi Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka pirms tiesas sēdes un tās laikā tā ir uzdevusi lietas dalībniekiem virkni detalizētu jautājumu, lai papildinātu informāciju, kas ir tās rīcībā, un izdarījusi atsevišķus secinājumus no lietas dalībnieku sniegtajām atbildēm uz šiem jautājumiem.

165

Turklāt ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā strīda priekšmetu, kas izriet no DSD iesniegtā prasības pieteikuma, un ir atturējusies papildināt apstrīdētajā lēmumā esošos faktus ar jauniem faktiem. Konkrētāk attiecībā uz iespēju izmantot vairākas savākšanas un reģenerācijas sistēmas no šī lēmuma 20. un 23. apsvēruma izriet, ka jautājumu par jauktajām sistēmām Komisija izskatīja sakarā ar tās veikto pārbaudi un ka šis jautājums tādējādi nav jauns fakts, ko Pirmās instances tiesa būtu pievienojusi lietas materiāliem.

166

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības septītais pamats ir jānoraida.

167

DSD norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi procesa pārkāpumu un ir aizskārusi tās intereses, pārkāpjot pamattiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, kas atzītas Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas proklamēta Nicā (OV C 364, 1. lpp.), 47. pantā.

168

DSD atgādina, ka tiesvedība Pirmās instances tiesā sākās 2001. gada 5. jūlijā un beidzās . Pat ņemot vērā ierobežojumus, kas raksturīgi Kopienu tiesās uzsāktām tiesvedībām, šis laikposms esot pārmērīgi ilgs. Šajā sakarā tā norāda, ka starp paziņojumu par rakstveida procesa noslēgumu un lēmumu, kas pieņemts , uzsākt mutvārdu procesu un lūgt lietas dalībniekiem atbildēt uz atsevišķiem jautājumiem tiesas sēdē, pagāja vairāk nekā 45 mēneši, kuros netika noteikts neviens pasākums.

169

DSD norāda arī, ka tiesvedības pārmērīgais ilgums ir tās interešu būtisks pārkāpums, jo tas turklāt apdraudēja tās līgumisko un uzņēmējdarbības modeli, kā arī liedza tai iespēju saņemt piemērotu samaksu tikai par DGP firmas zīmes lietošanu.

170

Kā uzskata DSD, no Kopienu Tiesas Statūtu 58. un 61. panta aplūkošanas kopsakarā izriet, ka, ja pamats, kas norādīts apelācijas sūdzības pamatojumam par procesuālu pārkāpumu Pirmās instances tiesā un nelabvēlīgi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, ir pamatots, Tiesai ir jāatceļ Pirmās instances tiesas spriedums. Šādu normu pamato, kā to esot arī atzinusi Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija, procesuālās ekonomijas apsvērumi un nepieciešamība garantēt tūlītēju un efektīvu kompensāciju par šādu pārkāpumu.

171

Arī saskaņā ar Kopienu Tiesas Statūtu 58. un 61. pantu DSD uzskata, ka šāds procesuāls pārkāpums Pirmās instances tiesā pamato Pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu neatkarīgi no tā, vai šis pārkāpums ir ietekmējis strīda iznākumu.

172

Komisija, Landbell un BellandVision norāda, ka šajā lietā nekas neļauj uzskatīt, ka pastāvētu saistība starp tiesvedības ilgumu un strīda iznākumu. Turklāt pārsūdzētā sprieduma atcelšana varētu vēl paildzināt tiesvedību.

173

Katrā ziņā tiesvedības ilgums esot pamatots ar strīda sarežģītību, par ko atbildīga ir pati DSD, jo tā iesniedza apjomīgus procesuālos rakstus, ko papildināja daudzi pielikumi. Tāpat bija lietā T-289/01 Duales System Deutschland/Komisija, kurā 2007. gada 24. maijā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums un ko Pirmās instances tiesa izskatīja vienlaicīgi ar lietu T-151/01, kurā tika pasludināts pārsūdzētais spriedums.

174

Kas attiecas uz DSD apgalvojumiem par tās interešu ietekmēšanu [aizskārumu], Komisija tos uzskata par kļūdainiem. Attiecībā it īpaši uz DSD uzņēmējdarbības modeli Komisija norāda, ka visi noteikumi, kas tika pieņemti saskaņā ar EKL 82. pantu, ar ko nosaka, ka ir jāizbeidz pārkāpums, noteikti paredz arī attiecīgā uzņēmuma uzņēmējdarbības politikas maiņu.

175

Vfw norāda, ka DSD nav nelabvēlīgi skarta sakarā ar tiesvedības ilgumu, jo tā varēja turpināt savu uzņēmējdarbību un tās pozīcija tirgū būtiski nepavājinājās. Turklāt, pat ja būtu ietekmētas apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses, pārsūdzētā sprieduma atcelšana būtu nesamērīga.

176

Kā izriet no Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un judikatūras, Tiesai ir kompetence pārbaudīt, vai Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi procedūras pārkāpumus, kas nelabvēlīgi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses, un tai ir jāpārliecinās, ka tikuši ievēroti vispārējie Kopienu tiesību principi (iepriekš minētais spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija, 19. punkts, un 2000. gada 15. jūnija spriedums lietā C-13/99 P TEAM/Komisija, Recueil, I-4671. lpp., 36. punkts).

177

Attiecībā uz pirmajā pamatā norādīto pārkāpumu ir jāatgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā.

178

Kā Kopienu tiesību vispārējs princips šīs tiesības ir piemērojamas arī Komisijas lēmuma pārsūdzības tiesā gadījumā (iepriekš minētais spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija, 21. punkts, kā arī 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C-341/06 P un C-342/06 P Chronopost un La Poste/UFEX u.c., Krājums, I-4777. lpp., 45. punkts).

179

Šīs tiesības turklāt tika apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, šis pants attiecas uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu (2007. gada 13. marta spriedums lietā C-432/05 Unibet, Krājums, I-2271. lpp., 37. punkts; spriedums apvienotajās lietās C-402/05 P un C-415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I-6351. lpp., 335. punkts, kā arī spriedums lietā C-47/07 P Masdar (UK)/Komisija, Krājums, I-9761. lpp., 50. punkts).

180

Tā kā Komisija un Vfw apstrīd to, ka pastāvētu saikne starp tiesvedības ilgumu un DSD interesēm, un arī uzdod jautājumu, vai šis pamats tiešām attiecas uz procesuālo pārkāpumu, kas ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izpratnē, ir jānorāda, ka uzņēmumam, kurš ceļ prasību atcelt lēmumu, ar ko tam ir likts pielāgot līguma veidu, ko tas noslēdz ar saviem klientiem, uzņēmējdarbības politikas iemeslu dēļ ir zināmas intereses, ka saprātīgā laikā tiek izlemts par argumentāciju, uz kuru tas pamato šī lēmuma nelikumību. Tas, ka citās lietās Tiesa pārbaudīja jautājumu par tiesvedības ilgumu prasības pret Komisijas lēmumiem, ar kuriem uzliek naudas sodus par konkurences tiesību pārkāpumu, ietvaros (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija, 21. punkts; 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I-10821. lpp., 154. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 115. punkts), kamēr šajā lietā šāds naudas sods DSD netika uzlikts, šajā kontekstā nav būtisks.

181

Ir arī jāatgādina, ka laikposma līdz spriedumam saprātīgums ir jāvērtē, ņemot vērā tādus katras atsevišķas lietas apstākļus kā lietas sarežģītība un lietas dalībnieku rīcība (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 116. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2009. gada 26. marta spriedums lietā C-146/08 P Efkon/Parlaments un Padome, 54. punkts).

182

Šajā sakarā Tiesa ir arī precizējusi, ka atbilstošo kritēriju uzskaitījums nav izsmeļošs un ka izskatīšanas ilguma [laikposma līdz spriedumam] atbilstības izvērtēšanai nav vajadzīga sistemātiska lietas apstākļu pārbaude, ņemot vērā katru no kritērijiem, ja procesa ilgums šķiet attaisnojams attiecībā uz vienu no tiem. Tā ir iespējams atsaukties uz lietas sarežģītību vai prasītāja laiku novilcinošu rīcību, lai attaisnotu pirmajā brīdī šķietami pārmērīgu izskatīšanas ilgumu (2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-238/99 P, C-244/99 P, C-245/99 P, C-247/99 P, no C-250/99 P līdz C-252/99 P un C-254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I-8375, 188. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Thyssen Stahl/Komisija, 156. punkts).

183

Šajā lietā ir jākonstatē, ka tiesvedības ilgums Pirmās instances tiesā, kas sasniedza gandrīz 5 gadus un 10 mēnešus, nevar tikt pamatots ne ar kādiem īpašiem lietas apstākļiem.

184

Tostarp ir acīmredzams, ka laikposms starp paziņojumu par rakstveida procesa noslēgšanu 2002. gada septembrī un mutvārdu procesa uzsākšanu 2006. gada jūnijā ilga 3 gadus un 9 mēnešus. Šī laikposma ilgumu nevar izskaidrot ar lietas apstākļiem, kas attiektos uz strīda sarežģītību, lietas dalībnieku rīcību vai procesuāliem jautājumiem, kas pēkšņi radušies.

185

Tostarp attiecībā uz strīda sarežģītību ir jākonstatē, ka prasībās, kuras DSD cēla par apstrīdēto lēmumu un Lēmumu 2001/837, kam bija nepieciešams padziļināti pārbaudīt Noteikumus par iepakojumu, DSD līgumiskās saiknes, Komisijas lēmumus un DSD norādītos argumentus, neradīja tādas grūtības vai tām nebija tāds mērogs, kas liegtu Pirmās instances tiesai iepazīties ar lietas materiāliem un sagatavoties mutvārdu procesam laikposmā, kas būtu īsāks par 3 gadiem un 9 mēnešiem.

186

Turklāt, kā jau Tiesa to ir norādījusi, tiesvedībā par konkurences noteikumu pārkāpumu pamatprasība par tiesisko drošību, kurai būtu jābūt tirgus dalībniekiem, kā arī mērķis nodrošināt, ka iekšējā tirgū netiek izkropļota konkurence, ir būtiskas ne tikai prasītājam un viņa konkurentiem, bet arī trešām personām, ņemot vērā skarto personu lielo skaitu un ar to saistītās finanšu intereses (iepriekš minētais spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija, 30. punkts). Šajā lietā, ņemot vērā DSD dominējošo stāvokli, pakalpojumu tirgus apjomu, kurā tā un tās konkurenti veic uzņēmējdarbību, iespējamo ietekmi, kas tiesvedības iznākumam var būt uz ievērojamo praksi un maksu, kas iepakotu produktu ražotājiem un izplatītajiem jāmaksā, un tiesvedībā skartajiem jautājumiem par DGP firmas zīmes ārkārtīgi plašo lietošanu, laikposms starp rakstveida procesa noslēgumu un nākamo tiesvedības posmu ir pārmērīgs.

187

Turklāt, kā to norādīja ģenerāladvokāts secinājumu 293.–299. punktā, šo laikposmu nepārtrauca ne Pirmās instances tiesas noteikti procesa organizatoriskie vai pierādījumu savākšanas pasākumi, ne arī lietas dalībnieku norādīti procesuāli jautājumi.

188

Ņemot vērā iepriekš minētos faktus, ir jāuzskata, ka tiesvedībā Pirmās instances tiesā netika ievērotas prasības saistībā ar lietas savlaicīgu izskatīšanu.

189

Attiecībā uz tiesvedības Pirmās instances tiesā saprātīgu ilgumu DSD norāda uz normu, kas noteikta Kopienu Tiesas Statūtu 61. panta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Pirmās instances tiesas spriedumu. Tā kā šis pamats ir par lietas savlaicīgas izskatīšanas pārkāpumu un ir procesuāls pārkāpums, kas skar prasītājas intereses Statūtu 58. panta izpratnē, kā uzskata DSD, šāda pārkāpuma konstatācijai būtu noteikti jāizraisa pārsūdzētā sprieduma atcelšana neatkarīgi no tā, vai šis pārkāpums ietekmēja strīda iznākumu. Ja tas netikšot atcelts, Tiesa neievērošot savu Statūtu 61. pantu.

190

Ar šo argumentāciju DSD ierosina Tiesai pārskatīt savu judikatūru, saskaņā ar kuru lietas savlaicīga neizskatīšana rada pārsūdzētā sprieduma atcelšanu tikai tad, ja ir norādes, ka pārmērīgs tiesvedības ilgums ietekmēja strīda iznākumu (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija, 49. punkts). Šajā lietā DSD šādus pierādījumus nav sniegusi.

191

Tomēr ir skaidrs, kā to uzsver arī DSD, ka lietas savlaicīga neizskatīšana ir procesuāls pārkāpums (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija, 48. punkts).

192

Tomēr Kopienu Tiesas Statūtu 61. panta pirmā daļa ir jāinterpretē un jāpiemēro lietderīgi.

193

Tā kā nekas neliecina par to, ka lietas savlaicīga neizskatīšana varēja ietekmēt strīda iznākumu, pārsūdzētā sprieduma atcelšana nemazinātu Pirmās instances tiesas pieļauto efektīvas tiesas aizsardzības principa pārkāpumu.

194

Turklāt, kā to norādīja ģenerāladvokāts secinājumu 305. un 306. punktā, ņemot vērā nepieciešamību ievērot Kopienas konkurences tiesības, Tiesa nevar ļaut apelācijas sūdzības iesniedzējai, motivējot tikai ar lietas nesavlaicīgu izskatīšanu, apšaubīt pārkāpuma esamību, ja visi tās pamati par Pirmās instances tiesas veiktajiem konstatējumiem par pārkāpumu un ar to saistīto administratīvo procesu tika noraidīti kā nepamatoti.

195

Savukārt, kā to norāda ģenerāladvokāts secinājumu 307. un nākamajos punktos, tas, ka Pirmās instances tiesa nav laicīgi izskatījusi lietu, var radīt iespēju celt prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar prasību, kas celta pret Kopienu atbilstoši EKL 235. pantam un 288. panta otrai daļai.

196

Tādējādi DSD arguments, ka saprātīga termiņa pārsniegšanas rezultātā, lai labotu šādu procesuālu pārkāpumu, būtu jāatceļ pārsūdzētais spriedums, izrādās nepamatots. Tādējādi astotais pamats ir jānoraida.

197

Tā kā neviens no DSD izvirzītajiem pamatiem nevar tikt pieņemts, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

198

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar Reglamenta 118. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija, Interseroh, Vfw, Landbell un BellandVision ir prasījušas piespriest DSD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: