TIESAS SPRIEDUMS

1999. gada 9. martā (*)

Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Filiāles dibināšana, ko veic uzņēmums, kas nenodarbojas ar reālu uzņēmējdarbību – Valsts tiesību aktu apiešana – Atteikums reģistrēt

Lieta C‑212/97,

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 177. pantam iesniedza Højesteret (Dānija), nolūkā saņemt prāvā, ko iztiesā šī tiesa, starp

Centros Ltd

un

Erhvervs- og Selskabsstyrelsen

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 52., 56. un 58. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], G. Hiršs [G. Hirsch] un P. Janns [P. Jann], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju di Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], K. Gulmans [C. Gulmann], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm], L. Sevons [L. Sevón], M. Vatelē [M. Wathelet] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen] un K. M. Joannu [K. M. Ioannou],

ģenerāladvokāts A. La Pergola [A. La Pergola],

tiesas sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Erhvervs- og Selskabsstyrelsen vārdā – Kammeradvokaten, ko pārstāv advokāts Karstens Hagels-Sērensens [Karsten Hagel-Sørensen], Kopenhāgena,

–        Dānijas valdības vārdā – Pēters Bīrings [Peter Biering], Ārlietu ministrijas nodaļas vadītājs, pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – K. Rispāla-Belanžē [Kareen Rispal-Bellanger], Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direktorāta direktora vietniece, un Gotjē Miņo [Gautier Mignot], tā paša direktorāta ārlietu sekretārs, pārstāvji,

–        Nīderlandes valdības vārdā – Adriāns Boss [Adriaan Bos], Ārlietu ministrijas juriskonsults, pārstāvis,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Stefānija Ridlija [Stephanie Ridley] no Treasury Solicitor's Department, pārstāve, kurai palīdz Deriks Vaijats [Derrick Wyatt], QC,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Antonio Kaeiro [Antonio Caeiro], juriskonsults, un Juridiskā dienesta loceklis Hanss Stevlbeks [Hans Støvlbæk], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 1998. gada 19. maija tiesas sēdē sniedza Erhvervs- og Selskabsstyrelsen, ko pārstāv Karstens Hagels-Sērensens; Francijas valdība, kuru pārstāv Gotjē Miņo; Nīderlandes valdība, kuru kā pārstāvis pārstāv Ārlietu ministrijas juriskonsults Marks Fīrstrā [Marc Fierstra]; Zviedrijas valdība, kuru kā pārstāvis pārstāv departementsråd Ārlietu ministrijas Juridiskajā dienestā Eriks Bratgords [Erik Brattgård]; Apvienotās Karalistes valdība, kuru pārstāv Deriks Vaiats, un Komisija, kuru kā pārstāvji pārstāv Antonio Kaeiro un Hanss Stēvlbeks,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1998. gada 16. jūlijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1997. gada 3. jūnija rīkojumu, kas Tiesā saņemts 1997. gada 5. jūnijā, Højesteret (Augstākā tiesa) vēršas Tiesā, lai tā saskaņā ar EK līguma 177. pantu sniegtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt šī Līguma 52., 56. un 58. pantu.

2        Šis jautājums radās tiesvedībā starp Centros Ltd (turpmāk tekstā – “Centros”), privātu sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kas 1992. gada 18. maijā reģistrēta Anglijā un Velsā, un Erhvervs- og Selskabsstyrelsen (Tirdzniecības un sabiedrību ģenerāldirektorāts, turpmāk tekstā – “Ģenerāldirektorāts”), kas pakļauts Dānijas Tirdzniecības ministrijai; jautājuma būtība – iestādes atteikums reģistrēt Centros filiāli Dānijā.

3        Pamattiesvedības dokumenti liecina, ka sabiedrība Centros kopš tās izveides nav veikusi nekādu darbību. Tā kā Apvienotās Karalistes likumi sabiedrībām ar ierobežotu atbildību nenosaka prasības attiecībā uz minimālā pamatkapitāla nodrošināšanu un apmaksu, Centros pamatkapitāls, kura apjoms ir GBP 100, nav apmaksāts vai nodots sabiedrībai izmantošanai. Kapitāls sadalīts divās daļās, kuru īpašnieki ir Dānijā dzīvojoši Dānijas pilsoņi Brides [Bryde] kungs un kundze. Brides kundze ir Centros direktore, un šīs sabiedrības juridiskā adrese Apvienotajā Karalistē reģistrēta Brides kunga drauga dzīvesvietā.

4        Saskaņā ar Dānijas likumiem Centros kā “privāta sabiedrība ar ierobežotu atbildību” (private limited company) tiek uzskatīta par ārvalstu sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Šādu uzņēmumu filiāļu (filialer) reģistrēšanas noteikumus nosaka Anpartsselskabslov (Likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību).

5        Cita starpā šā likuma 117. pants nosaka:

“1) Sabiedrības ar ierobežotu atbildību un ārvalstu uzņēmējsabiedrības ar tādu pašu juridisko statusu, kas izveidotas kādā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm, ir tiesīgas veikt komercdarbību Dānijā, izveidojot filiāli.”

6        1992. gada vasarā Brides kundze pieprasīja Ģenerāldirektorātam reģistrēt Centros filiāli Dānijā.

7        Ģenerāldirektorāts atteica reģistrāciju, to cita starpā pamatojot ar to, ka Centros, kas neveic komercdarbību Apvienotajā Karalistē, Dānijā faktiski vēlas nevis atvērt filiāli, bet attīstīt pamatdarbību, apejot valsts tiesību normas, kas īpaši skar minimālā kapitāla apmaksu, kurš saskaņā ar 1991. gada 21. decembrī pieņemto likumu Nr. 886 ir noteikts DKK 200 000 apmērā.

8        Centros cēla prasību Østre Landsret (Austrumu apgabaltiesa) pret Ģenerāldirektorāta atteikumu apstiprināt reģistrāciju.

9        Østre Landsret 1995. gada 8. septembra nolēmumā atbalstīja Ģenerāldirektorāta argumentus; tam sekoja Centros apelācijas sūdzība Højesteret.

10      Šajā tiesvedībā Centros paliek pie uzskata, ka uzņēmums atbilst prasībām, ko Likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību nosaka attiecībā uz ārvalsts uzņēmējsabiedrības filiāles reģistrēšanu. Tā kā uzņēmums likumīgi izveidots Apvienotajā Karalistē, tam ir tiesības atvērt filiāli Dānijā atbilstoši Līguma 52. pantam, kas jāskata kopā ar 58. pantu.

11      Centros uzskata, ka fakts, ka uzņēmums kopš tā dibināšanas Apvienotajā Karalistē nekad nav nodarbojies ar uzņēmējdarbību, neietekmē tā brīvību veikt uzņēmējdarbību. 1986. gada 10. jūlija spriedumā lietā 79/85 Segers (Recueil, 2375. lpp.) Tiesa ir nospriedusi, ka Līguma 52. un 58. pants aizliedz dalībvalsts kompetentajām iestādēm izslēgt uzņēmuma direktoru no valsts veselības apdrošināšanas shēmas, pamatojot to tikai ar faktu, ka uzņēmums reģistrēts citā dalībvalstī, pat ja tas šajā valstī neveic uzņēmējdarbību.

12      Ģenerāldirektorāts argumentē, ka atteikums reģistrēt uzņēmumu nav pretrunā Līguma 52. un 58. pantam, jo filiāles dibināšana Dānijā būtu veids, kā apiet valsts tiesību normas par minimālā pamatkapitāla nodrošināšanu un apmaksu. Turklāt atteikumu attaisno nepieciešamība aizsargāt privātos vai valsts kreditorus un citas līdzējas puses, kā arī nepieciešamība nodrošināties pret krāpnieciskiem maksātnespējas gadījumiem.

13      Ņemot vērā šos apstākļus, Højesteret nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

”Vai ar EK līguma 52. pantu, kā arī 56. un 58. pantu ir saderīgi atteikt sabiedrības filiāles reģistrāciju, ja sabiedrības juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, kur tā likumīgi nodibināta ar kapitālu GBP 100 (aptuveni DKK 1000) apjomā un darbojas saskaņā ar šīs dalībvalsts likumiem, un, lai gan sabiedrība neveic nekādu uzņēmējdarbību, tā vēlas atvērt filiāli valstī, kurā veiktu visu attiecīgo uzņēmējdarbību, vai to var uzskatīt par darbību, kas veikta ar nolūku izvairīties no prasības nodrošināt sabiedrības kapitālu, ne mazāku par DKK 200 000 (šobrīd noteiktais apmērs – DKK 125 000)?”

14      Ar šo jautājumu valsts tiesa būtībā jautā, vai tas, ka dalībvalstis atsaka filiāles reģistrāciju sabiedrībai, kas izveidota saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā ir sabiedrības juridiskā adrese, bet kur netiek veikta uzņēmējdarbība, ir pretrunā Līguma 52. un 58. pantam; filiāles mērķis ir veikt visu uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā filiāle izveidota, neveidojot šajā dalībvalstī patstāvīgu sabiedrību, tādējādi izvairoties no to noteikumu piemērošanas, kas attiecas uz sabiedrību izveidi un kas šajā dalībvalstī nosaka lielākus ierobežojumus attiecībā uz minimālo apmaksāto pamatkapitālu.

15      Vispirms jānorāda, ka Ģenerāldirektorāts nekādā ziņā neapgalvo, ka citā dalībvalstī reģistrēta akciju sabiedrība vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību nevar Dānijā veikt uzņēmējdarbību ar sabiedrības filiāles starpniecību. Tāpēc tas principā piekrīt saskaņā ar vispārējiem noteikumiem Dānijā reģistrēt filiāli sabiedrībai, kas izveidota atbilstoši citas dalībvalsts likumiem. Ģenerāldirektorāts īpaši norāda, ka tas akceptētu filiāles reģistrāciju Dānijā, ja Centros būtu veicis uzņēmējdarbību Anglijā vai Velsā.

16      Saskaņā ar Dānijas valdības nostāju Līguma 52. pants pamattiesvedībā izskatāmajā gadījumā nav piemērojams, jo situācija nepārprotami skar Dānijas iekšējos jautājumus. Dānijas pilsoņi Brides kungs un kundze Apvienotajā Karalistē ir izveidojuši uzņēmējsabiedrību, kas neveic reālu uzņēmējdarbību, bet kuras vienīgais mērķis ir veikt darbību Dānijā ar filiāles starpniecību, tā apejot Dānijas likumu prasības, kas attiecas uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību dibināšanu. Valdība uzskata, ka šādos apstākļos, kad vienas dalībvalsts pilsoņi izveido sabiedrību citā dalībvalstī, nav attiecīgo ārējo elementu, kas raksturīgi Kopienu tiesībām, it īpaši saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību.

17      Jānorāda, ka Kopienu tiesības attiecas uz situāciju, kad sabiedrība, kas izveidota saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā ir tās juridiskā adrese, vēlas atvērt filiāli citā dalībvalstī. Tādējādi nav nozīmes tam, ka sabiedrība vispirms tikusi izveidota vienā dalībvalstī ar mērķi izvērst darbību citā dalībvalstī, kurā tiktu veikta galvenā daļa vai visa uzņēmējdarbība (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Segers, 16. punkts).

18      Tas, ka Brides kungs un kundze Apvienotajā Karalistē izveidojuši sabiedrību Centros ar mērķi izvairīties no Dānijā spēkā esošās prasības attiecībā uz minimālo pamatkapitālu, nav apstrīdēts ne rakstveida apsvērumos, ne arī tiesas sēdē. Tomēr tas nenozīmē, ka uz šīs Apvienotajā Karalistē izveidotās sabiedrības ieceri atvērt filiāli Dānijā neattiecas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar Līguma 52. un 58. pantu. Jautājums par šo Līguma pantu piemērošanu atšķiras no jautājuma par to, vai dalībvalsts var noteikt pasākumus, lai novērstu pilsoņu mēģinājumus apiet valsts tiesību aktus, izmantojot ar Līgumu sniegtās iespējas.

19      Attiecībā uz jautājumu par to, vai, kā apgalvo Brides kungs un kundze, atteikums Dānijā reģistrēt filiāli viņu sabiedrībai, kas izveidota saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā atrodas tās juridiskā adrese, ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību, jāņem vērā, ka brīvība, kas attiecībā uz Kopienu pilsoņiem noteikta Līguma 52. pantā, ietver pilsoņu tiesības uzsākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām un izveidot un vadīt uzņēmumus saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, ko dalībvalsts likumi nosaka tās pilsoņiem. Turklāt Līguma 58. pants noteic, ka to sabiedrību tiesiskais statuss, kuras izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Kopienā, šajā nodaļā ir pielīdzināts to fizisko personu tiesiskajam statusam, kuras ir dalībvalstu pilsoņi.

20      Tātad minētajiem uzņēmumiem ir tiesības veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, izmantojot pārstāvniecību, filiāli vai meitas sabiedrību. To juridiskās adreses, centrālās pārvaldes vai galvenās uzņēmējdarbības vietas atrašanās vieta uzskatāma par faktoru, kas uzņēmumu sasaista ar attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmu tādā pašā veidā kā pilsonības gadījumā tā attiecīgai valstij piesaista fizisku personu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Segers, 13. punkts; 1986. gada 28. janvāra spriedumu lietā 270/83 Komisija/Francija, Recueil, 273. lpp., 18. punkts; 1993. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑330/91 Commerzbank, Recueil, I‑4017. lpp., 13. punkts, un 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑264/96 ICI, Recueil, I‑4695. lpp., 20. punkts).

21      Ja dalībvalsts konkrētos apstākļos atsakās reģistrēt filiāli uzņēmumam, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, iznākums ir tāds, ka uzņēmumiem, kas izveidoti saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību normām, tiek liegta iespēja izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību, ko paredz Līguma 52. un 58. pants.

22      Līdz ar to šāda prakse rada šķērsli Līguma attiecīgajos pantos ietverto brīvību īstenošanai.

23      Tomēr Dānijas valdība uzskata, ka Brides kungs un kundze nevar pamatoties uz šiem noteikumiem, jo viņu iecerētā uzņēmuma izveides vienīgais mērķis ir apiet to valsts tiesību aktu piemērošanu, kas attiecas uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību izveidi, un tādējādi ļaunprātīgi izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tādējādi Dānijas Karaliste, lai novērstu šādu ļaunprātīgu izmantošanu, ir tiesīga atteikt filiāles reģistrāciju.

24      Saskaņā ar Tiesas praksi dalībvalstij ir tiesības veikt pasākumus, lai novērstu atsevišķu pilsoņu centienus, izmantojot ar Līgumu nodibinātās tiesības, apiet valsts tiesību aktus vai lai atturētu pilsoņus ļaunprātīgi vai negodīgi savā labā izmantot Kopienu tiesību normas (īpaši saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību skat. 1974. gada 3. decembra spriedumu lietā 33/74 Van Binsbergen, Recueil, 1299. lpp., 13. punkts; 1993. gada 3. februāra spriedumu lietā C‑148/91 Veronica Omroep Organisatie, Recueil, I‑487. lpp., 12. punkts, un 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑23/93 TV 10, Recueil, I‑4795. lpp., 21. punkts; saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību skat. 1979. gada 7. februāra spriedumu lietā 115/78 Knoors, Recueil, 399. lpp., 25. punkts, un 1990. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑61/89 Bouchoucha, Recueil, I‑3551. lpp., 14. punkts; saistībā ar preču brīvu apriti skat. 1985. gada 10. janvāra spriedumu lietā 229/83 Leclerc u.c., Recueil, 1. lpp., 27. punkts; saistībā ar sociālo drošību skat. 1996. gada 2. maija spriedumu lietā C‑206/94 Paletta, Recueil, I‑2357. lpp., 24. punkts; saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos skat. 1988. gada 21. jūnija spriedumu lietā 39/86 Lair, Recueil, 3161. lpp., 43. punkts; saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku skat. 1993. gada 3. marta spriedumu lietā C‑8/92 General Milk Products, Recueil, I‑779. lpp., 21. punkts, un saistībā ar sabiedrību tiesībām skat. 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C‑367/96 Kefalas u.c., Recueil, I‑2843. lpp., 20. punkts).

25      Lai gan šādos apstākļos valsts tiesas katrā atsevišķā gadījumā, pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, var ņemt vērā attiecīgo personu ļaunprātīgu rīcību vai krāpšanu, lai liegtu šīm personām iespējas izmantot Kopienu tiesību normas, saskaņā ar kurām tie vēlas darboties, tomēr tiesām šāda personu rīcība jāizvērtē, ievērojot mērķus, ko paredz sasniegt attiecīgās normas (iepriekš minētais spriedums lietā Paletta, 25. punkts).

26      Šajā pamata lietā valsts tiesību aktu noteikumi, kuru piemērošanu centusies apiet iesaistītā puse, attiecas uz sabiedrību dibināšanu, nevis uz noteiktu profesionālo darbību veikšanu. Līguma noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību īpaši paredzēti, lai ar pārstāvniecības, filiāles vai meitas sabiedrības starpniecību ļautu veikt darbību citās dalībvalstīs tiem uzņēmumiem, kas izveidoti saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību normām un kuru juridiskā adrese, centrālā pārvalde vai galvenā uzņēmējdarbības vieta atrodas Kopienā.

27      Ja kādas dalībvalsts pilsonis, kas vēlas izveidot uzņēmumu, dara to tajā dalībvalstī, kurā likumi par uzņēmējdarbību viņam šķiet mazāk stingri, un ja šis pilsonis vēlas atvērt filiāli citā dalībvalstī – tas vien vēl nenozīmē, ka tiek ļaunprātīgi izmantota brīvība veikt uzņēmējdarbību. Tiesības izveidot uzņēmumu saskaņā ar dalībvalsts likumiem un atvērt filiāles citās dalībvalstīs vienotā tirgū ir raksturīga iezīme, piemērojot Līgumā garantēto brīvību veikt uzņēmējdarbību.

28      Šajā ziņā maznozīmīgs ir fakts, ka sabiedrību tiesības Kopienā nav pilnībā saskaņotas. Turklāt Padomei, ņemot vērā pilnvaras, ko tai nosaka EK līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunkts, ir iespējas pabeigt saskaņošanas procesu.

29      Turklāt sprieduma lietā Segers 16. punktā ir teikts – fakts, ka uzņēmums neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā atrodas tā juridiskā adrese, bet darbojas tikai dalībvalstī, kurā izveidota uzņēmuma filiāle, nav pietiekams pierādījums par ļaunprātīgu rīcību vai krāpšanu, kas dalībvalstij, kurā atrodas filiāle, dotu tiesības liegt šim uzņēmumam izmantot priekšrocības, ko nodrošina Kopienu tiesību normas attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību.

30      Tātad dalībvalsts atteikums reģistrēt uzņēmuma filiāli, ja uzņēmums izveidots saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību normām, kurā atrodas uzņēmuma juridiskā adrese, pamatojot atteikumu ar to, ka filiāles mērķis ir ļaut uzņēmumam veikt visu saimniecisko darbību īpašnieku valstī, izvairoties no valsts likumiem par minimālā kapitāla nodrošināšanu un apmaksu, nav saderīgs ar Līguma 52. un 58. pantu tiktāl, ciktāl ar to tiek skartas tiesības brīvi izveidot sekundāru uzņēmumu, kuras ar šiem pantiem ir paredzēts nodrošināt.

31      Visbeidzot, jāaplūko jautājums, vai apstrīdēto valsts praksi nevarētu attaisnot, pamatojoties uz Dānijas varas iestāžu minētajiem iemesliem.

32      Atsaucoties gan uz Līguma 56. pantu, gan uz Tiesas praksi attiecībā uz sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, Ģenerāldirektorāts min argumentu, ka prasība sabiedrībām ar ierobežotu atbildību nodrošināt un apmaksāt minimālo pamatkapitālu ietver divējādu mērķi: pirmkārt – stiprināt šo uzņēmumu finansiālo stabilitāti, lai aizsargātu publiskos kreditorus pret risku nonākt situācijā, kad parādi nav atgūstami, jo pretēji privātajiem kreditoriem publiskie kreditori nevar nodrošināties ar garantiju palīdzību; otrkārt – plašākā skatījumā – aizsargāt gan privātos, gan publiskos kreditorus, brīdinot par negodīga bankrota risku tādu uzņēmumu maksātnespējas dēļ, kuru sākotnējā kapitalizācija nav bijusi atbilstoša.

33      Ģenerāldirektorāts piebilst, ka nav iespējams izmantot mazāk ierobežojošus pasākumus šī divējādā mērķa sasniegšanai. Cits kreditoru aizsardzības veids – tādu noteikumu ieviešana, kas konkrētos apstākļos paredzētu akcionāru personisko atbildību – būtu ierobežojošāks nekā prasība nodrošināt un apmaksāt minimālo pamatkapitālu.

34      Jāņem vērā, ka, pirmkārt, minētie iemesli neattiecas uz Līguma 56. panta darbības jomu. Otrkārt, saskaņā ar Tiesas praksi valstu pasākumiem, kas var traucēt vai apgrūtināt ar Līgumu nodrošināto pamatbrīvību piemērošanu, jāatbilst četriem nosacījumiem: tie jāīsteno bez diskriminācijas, tiem jābūt attaisnojamiem ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, tiem jāspēj nodrošināt plānotā mērķa sasniegšanu un tie nedrīkst pārsniegt šā mērķa sasniegšanai nepieciešamo (skat. 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, Recueil, I‑1663. lpp., 32. punkts, un 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts).

35      Šie nosacījumi nav ievēroti pamattiesvedībā izskatāmajā lietā. Pirmkārt, konkrētā prakse nenodrošina, ka tiek panākts paredzētais mērķis, proti, kreditoru aizsardzība, jo tad, ja konkrētais uzņēmums veiktu uzņēmējdarbību Apvienotajā Karalistē, tā filiāle tiktu reģistrēta Dānijā, lai gan kreditori Dānijā būtu pakļauti tādam pašam riskam.

36      Tā kā pamattiesvedībā iesaistītā sabiedrība uzstājas kā saskaņā ar Anglijas, nevis Dānijas tiesībām reģistrēta sabiedrība, tās kreditori ņem vērā, ka uzņēmuma darbību nenosaka Dānijas likumi par sabiedrību ar ierobežotu atbildību dibināšanu un ka viņi var atsaukties uz noteiktiem, viņus aizsargājošiem Kopienu tiesību noteikumiem, piemēram, Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturto direktīvu 78/660/EEK, kas pamatota ar Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu par noteiktu uzņēmumu gada pārskatiem (OV L 222, 11. lpp.), un Padomes 1989. gada 21. decembra Vienpadsmito direktīvu 89/666/EEK par informācijas sniegšanas prasībām attiecībā uz filiālēm, ko kādā dalībvalstī atvērušas noteiktu veidu sabiedrības, uz kurām attiecas citas valsts tiesību akti (OV L 395, 36. lpp.).

37      Otrkārt, pretēji Dānijas varas iestāžu apgalvojumiem ir iespējams veikt pasākumus, kas ir mazāk ierobežojoši, vai pasākumus, kas mazāk iespaido pamatbrīvības – piemēram, ar likumu noteikt publiskajiem kreditoriem iespējas iegūt nepieciešamās garantijas.

38      Visbeidzot, tas, ka dalībvalsts nedrīkst atteikties reģistrēt filiāli sabiedrībai, kas dibināta saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā atrodas tās juridiskā adrese, neliedz šai dalībvalstij veikt attiecīgus pasākumus, lai novērstu krāpšanu vai sodītu par krāpšanu vai nu pašu sabiedrību – vajadzības gadījumā sadarbībā ar dalībvalsti, kurā sabiedrība izveidota, – vai tās dalībniekus, ja ir noskaidrots, ka viņi, dibinot sabiedrību, faktiski cenšas izvairīties no saistībām ar privātiem vai publiskajiem kreditoriem, kas darbojas attiecīgajā dalībvalstī. Katrā ziņā ar krāpšanas apkarošanu nevar attaisnot atteikumu reģistrēt tādas sabiedrības filiāli, kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī.

39      Tādējādi atbilde uz izskatāmo jautājumu ir tāda, ka Līguma 52. un 58. pants iestājas pret dalībvalsts atteikumu reģistrēt filiāli sabiedrībai, kas izveidota saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā atrodas sabiedrības juridiskā adrese, bet kurā tā neveic uzņēmējdarbību, turpretī filiāles mērķis ir konkrētās sabiedrības visas uzņēmējdarbības veikšana dalībvalstī, kurā filiāle izveidota, izvairoties no nepieciešamības izveidot šajā dalībvalstī patstāvīgu sabiedrību, uz kuru attiektos dalībvalstī spēkā esošie sabiedrību dibināšanas noteikumi, kas ir stingrāki attiecībā uz minimālā pamatkapitāla apmaksu. Tomēr šī interpretācija neliedz šīs dalībvalsts varas iestādēm veikt attiecīgus pasākumus, lai novērstu krāpšanu vai sodītu par krāpšanu vai nu pašu sabiedrību – vajadzības gadījumā sadarbībā ar dalībvalsti, kurā sabiedrība dibināta, – vai tās dalībniekus, ja ir noskaidrots, ka viņi, nodibinot sabiedrību, faktiski cenšas izvairīties no saistībām attiecībā uz privātiem vai publiskajiem kreditoriem, kas darbojas attiecīgajā dalībvalstī.

 Par tiesāšanās izdevumiem

40      Izdevumi, kas radušies Dānijas, Francijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdībai un Komisijai, kas iesniegušas savus apsvērumus izskatīšanai Tiesā, nav atlīdzināmi. Tā kā šīs lietas izskatīšana pamattiesvedībā ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, tā lemj par izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumu, ko tai ar 1997. gada 3. jūnija rīkojumu iesniegusi Højesteret, nospriež:

EK līguma 52. un 58. pants iestājas pret dalībvalsts atteikumu reģistrēt filiāli sabiedrībai, kas izveidota saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā atrodas sabiedrības juridiskā adrese, bet kurā tā neveic uzņēmējdarbību, turpretī filiāles mērķis ir konkrētās sabiedrības visas uzņēmējdarbības veikšana dalībvalstī, kurā filiāle izveidota, izvairoties no nepieciešamības izveidot šajā dalībvalstī patstāvīgu sabiedrību, uz kuru attiektos dalībvalstī spēkā esošie sabiedrību dibināšanas noteikumi, kas ir stingrāki attiecībā uz minimālā pamatkapitāla apmaksu. Tomēr šī interpretācija neliedz šīs dalībvalsts varas iestādēm veikt attiecīgus pasākumus, lai novērstu krāpšanu vai sodītu par krāpšanu vai nu pašu sabiedrību – vajadzības gadījumā sadarbībā ar dalībvalsti, kurā sabiedrība dibināta, – vai tās dalībniekus, ja ir noskaidrots, ka viņi, nodibinot sabiedrību, faktiski cenšas izvairīties no saistībām attiecībā uz privātiem vai publiskajiem kreditoriem, kas darbojas attiecīgajā dalībvalstī.

Rodríguez Iglesias

Kapteyn

Puissochet

Hirsch

Jann

Mancini

Moitinho de Almeida

Gulmann

Murray

Edward

Ragnemalm

Sevón

Wathelet

Schintgen

Ioannou

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1999. gada 9. martā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – dāņu.