30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/1

1.1

Padomes lēmuma 2006/512/EK, ko pieņēma 2006. gada 17. jūlijā un ar kuru groza Padomes lēmumu 1999/468/EK, juridiskais pamats ir Līguma 202. pants. Ar lēmumu 2006/512/EK noteica ieviešanas pilnvaru jaunu īstenošanas kārtību, proti, regulatīvo kontroles procedūru.

1.2

Ir atbilstoši jāgroza visi tie vēl nepieņemtie tiesību akti, kuros pēc komitoloģijas Lēmuma 2006/512/EK spēkā stāšanās ir norāde uz regulatīvo procedūru saskaņā ar pamataktu, kas, pamatojoties uz Līguma 251. pantā noteikto koplēmuma procedūru, jau ir pieņemts, bet vēl nav izsludināts. Minētā Regula xxx/2006 par pediatrijā lietojamām zālēm gan ir formāli pieņemta 2006. gada 23. oktobrī, tomēr tā vēl nav publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tātad vēl nav stājusies spēkā.

1.3

Šis Komisijas priekšlikums Regulu xxx/2006 par pediatrijā lietojamām zālēm groza tādā izpratnē, ka abus ieviešanas pilnvarojumus, proti, 20. panta 2. punktā un 49. panta 3. punktā ietvertos, var izdot jaunās regulatīvās kontroles procedūras ietvaros, jo ar tiem ir paredzēts papildināt regulu ar mazāk būtiskiem elementiem:

2.1

Šis Komisijas priekšlikums pilnībā atbilst tām procedūrām un nosacījumiem, ar kuru palīdzību Komisijai tiek nodotas ieviešanas pilnvaras. EESK atbalsta šo Komisijas priekšlikumu bez iebildumiem.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/2

1.1

Padome 2002. gada 7. maijā pieņēma Direktīvu 2002/38/EK, ar ko grozīja pamatdirektīvu 77/388/EK, kas ieviesa PVN piemērošanu. Izmaiņas attiecas uz PVN piemērošanu radio un televīzijas apraides pakalpojumiem, kā arī dažiem elektroniski sniegtiem pakalpojumiem; tā satur virkni noteikumu, kas ir spēkā līdz 2006. gada 30. jūnijam, ja šis termiņš netiek pagarināts.

1.2

Direktīvas pieņemšanas laikā Padome bija paredzējusi, ka noteikumi attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu, kā arī daži citi noteikumi attiecībā uz atvieglojumiem, kas piemērojami trešo valstu uzņēmumiem, tiks pārskatīti trīs gadu laikā, tas ir, pirms direktīvas termiņa beigām. Komisija 2006. gada 25. maijā iesniedza ziņojumu, ar kuru atbalstīja pieņemtos pasākumus un ierosināja pagarināt to piemērošanas termiņu līdz 2008. gada 31. decembrim. Tomēr Padome nolēma ierobežot piemērošanas termiņu līdz 2006. gada 31. decembrim.

1.3

Komisija uzsver, ka pasākumu, kas ir direktīvas priekšmets, termiņa beigām būtu “nevēlamas sekas” — tas eifēmisms, lai pateiktu, ka bez jauniem priekšlikumiem minētajā jomā radīsies juridiskais vakuums. No otras puses, Komisija atzīmē, ka likumdošanas procesa nodokļu jomā lēnums neļauj noteikt jaunus aizvietojošus pasākumus līdz 2006. gada beigām; tādēļ tā atkārtoti izsaka priekšlikumu pagarināt direktīvas piemērošanas termiņu līdz 2008. gada 31. decembrim.

2.1

Komiteja ņem vērā Komisijas iesniegto pamatojumu un uzskata, ka šobrīd nav iemesla iedziļināties direktīvas noteikumos, jo ir nekavējoties jāpieņem šajā nozarē piemērojamas tiesību normas, un, uzticoties Komisijas apgalvojumu pamatotībai, jo tie ir apstiprinājušies, EESK var tikai atbalstīt priekšlikumu par pagarinājumu. Tā kā likumdošanas procedūra nodokļu jomā ir ļoti gara, Komiteja uzskata, ka divu gadu termiņš, tas ir, līdz 2008. gada 31. decembrim, ir tik tikko pietiekams, iespējams, pat pārāk īss, lai izstrādātu jaunus priekšlikumus minētajā jomā.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/3

1.1

Ministru Padomei ir galvenā loma lēmumu pieņemšanas procesā ES. Taču ES līmenī nekad nav padziļināti apspriesta koordinācija un politiku veidošana valstu līmenī. ES ir unikāla suverenitātes ziņā. Tādējādi ES ir nepieciešama pārskatāma vairāklīmeņu pārvaldība daudzās jomās. EESK uzskata, ka ES sekmīgas pārvaldības neatņemama sastāvdaļa ir precīzi definētas un efektīvas dalībvalstu politiskās un administratīvās procedūras, kā arī uzlabots tiesību aktu izstrādes, ieviešanas un īstenošanas process. Minētais veicinās pārskatāmību un radīs skaidrību par ES tiesību aktu un politiku ietekmi uz sabiedrību kopumā. Valstīs īstenotās prakses analīze liecina par būtiskām atšķirībām dažādās dalībvalstīs attiecībā uz ES jautājumu politisko un administratīvo pārvaldību. Minētajai analīzei būtu jāveicina diskusija par valdības īstenotajām politiskajām un administratīvajām procedūrām ES jautājumu risināšanā. Būtu īpaši jāizceļ interesantākās prakses un paraugprakses. Atklāta diskusija visā Eiropā par to, kā vislabāk risināt ar Eiropu saistītos jautājumus atsevišķu valstu līmenī, sekmētu arī debates par tiesību aktu izstrādes, ieviešanas un īstenošanas uzlabošanu. EESK atbalsta pastāvīgu pētījumu par valstu administratīvo praksi un procedūrām.

2.1

EESK 2005. gadā pieņēma atzinumu par tiesību aktu labāku izstrādi, kā arī par tiesību aktu ieviešanu un izpildes īstenošanu. Abi atzinumi izstrādāti, pamatojoties uz principu, ka tiesiskā valstī labs likums ir izpildāms un izpildīts likums. ES tiesību akti jāievieš ar pārskatāma, demokrātiska un pieejama procesa palīdzību, kas ir ES leģitimitātes pamatā. Minētā procesa daļa ir arī valdību iekšēji īstenotā prakse.

2.2

Ar nožēlu jāatzīmē un jāatzīst, ka pēc daudziem Eiropas integrācijas gadiem vairākās dalībvalstīs ES tiesību akti un politikas vēl nav pietiekami iekļautas kā vietējā politiku veidošanas procesa politisks un administratīvs līmenis tajās jomās, kurās dalībvalstis nolēmušas īstenot kopēju politiku un pildīt kopēja lēmumu pieņemšanas procesa rezultātā noteikto.

2.3

Tiesību aktu izstrādes procesā galvenā nozīme ir to transponēšanai un ieviešanai dalībvalstīs. Tas nozīmē, ka būtisks ir veids, kā šie procesi tiek vadīti dalībvalstīs: jo labāk minētais process organizēts, jo rezultāts atbilstošāks gan ES, gan pašu dalībvalstu, gan sabiedrības interesēm kopumā.

2.4

Efektīva un pārskatāma pieeja ES jautājumiem valstu līmenī ir būtiski nepieciešama, jo 25 dalībvalstīm — katrai ar savu valsts pārvaldes kultūru un tradīcijām, kā arī pārvaldes procesiem — ir jāievēro acquis, kas ietver arī vienādas prasības attiecībā uz ES tiesību aktu izstrādi, transponēšanu, ieviešanu un izpildi.

2.5

Valstu koordinēšanas un politiku veidošanas procesi līdz šim nav padziļināti apspriesti ES līmenī, daļēji subsidiaritātes dēļ un daļēji tādēļ, ka trūkst patiesas ieinteresētības no ES lēmējiestāžu un dalībvalstu puses. Zīmīgi, ka arī akadēmiskās aprindas, atskaitot dažus izņēmumus, līdz šim nav pievērsušas īpašu vērību minētajiem aspektiem. Taču ir skaidrs, ka tas, kā tiek organizēti un darbojas koordinēšanas un politiku veidošanas procesi valstīs, var būtiski ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus Briselē un līdz ar to arī ES tiesību aktu transponēšanu un piemērošanu. Tādējādi, apspriežot tiesību aktu labāku izstrādi un ieviešanu, jāņem vērā arī valstu koordinācijas un politiku veidošanas procesi.

2.6

Tas nebūt nav tikai tehniska rakstura jautājums. Tas ir arī politisks jautājums, ņemot vērā vēlamās diskusijas par organizācijas un iekšējo procedūru uzlabošanu dalībvalstīs, kā arī par dalībvalstu un Komisijas savstarpējās atbildības pārformulēšanu. Paralēli tam ir nepieciešama arī minēto procesu pārskatāmība un pieejamība dalībvalstīs, lai uzlabotu komunikāciju starp ES un sabiedrību, kā arī, lai kliedētu iedzīvotāju neizpratni un šaubas.

2.7

Pašsaprotamu iemeslu dēļ Komisija neizrāda interesi attiecībā uz diskusijām par valstu procedūrām. Komisija 2001. gadā (1) tomēr ir pareizi atzīmējusi: “Ir pienācis laiks atzīt, ka Eiropas Savienība no diplomātiska procesa ir pārgājusi uz demokrātisku procesu, kas līdz ar politiku īstenošanu dziļi skar valstu sabiedrības ikdienas dzīvi. Padomei nepieciešams attīstīt iespējas koordinēt visus ES politikas aspektus gan Padomē, gan valstu līmenī.”

2.8

Attiecībā uz ES tiesību aktu transponēšanu Komisija 2004. gada ieteikumā izvirza dalībvalstīm tieši adresētus praktiskus ierosinājumus, lai veicinātu ES tiesību aktu pareizu ieviešanu un izpildi. Vairāki minētie priekšlikumi var būt ļoti noderīgi, lai uzlabotu valstu koordinēšanas un politiku veidošanas mehānismus, kas saistīti ar ES tiesību aktu izstrādi un politikas mērķu īstenošanu.

2.9

Nenoliedzami, vajadzība pēc valsts līmeņa politisko un administratīvo procedūru uzlabošanas dalībvalstīs ir kļuvusi steidzamāka, ņemot vērā:

Taču šajā jomā vēl ir daudz darāmā.

3.1

ES nav valsts, un tā nekļūs par valsti. Komisija ir centrs ar likumdošanas iniciatīvas tiesībām skaidri definētās jomās. Padomes pārziņā ir lēmumu pieņemšana likumdošanas un budžeta jomā, bieži šajā darbā ar ievērojamu ietekmi piedalās EP kā otrs likumdevējs un Eiropas Kopienu tiesa kā ES tiesību aktu izpildes uzraugs. Nevienai iestādei nav izšķirošas vadošās lomas. ES drīzāk atspoguļo daudzu iesaistīto dalībnieku savstarpēji atkarīgu attiecību ļoti sarežģīto modeli. Tās unikāla iezīme ir valstu un federālo atbildības jomu tīkls.

3.2

ES ir unikāla suverenitātes ziņā. Tādējādi ES nepieciešama pārskatāma daudzlīmeņu pārvaldība daudzās jomās, taču šāda veida pārvaldības ietekme uz ES atsevišķu daļu, proti dalībvalstu, pārvaldi un administrāciju nebūt nav skaidra. Tas attiecas uz jautājumiem, kas ir gan dalībvalstu, gan “Briseles” kopējā kompetencē, kā arī uz tām jomām, kuras ir pašu dalībvalstu pārziņā, piemēram, Lisabonas stratēģijas īstenošana.

3.3

Pēdējo gadu desmitu laikā arvien vairāk atbildības jomu iekļautas ES kompetencē. Tas ir dinamisks process, kurā iesaistītas valstu valdības un arvien biežāk — arī reģionālās varas iestādes, sociālās un ekonomikas jomas pārstāvji un pilsoniskā sabiedrība. Nesen uzsākta īstenošana “Trešā pīlāra” jautājumos, proti, tieslietu un iekšlietu jautājumos. Tomēr līdz šim Komisijai minētajās jomās nebija iespējams ierosināt pārkāpuma izmeklēšanas procedūru, lai vērstos pret īstenošanas valsts līmenī neesamību (2).

3.4

Neraugoties uz ES tiesību aktu izstrādes un lēmumu pieņemšanas bieži vien tiešo ietekmi uz iedzīvotājiem, uzņēmumiem un organizācijām, daudzās dalībvalstīs Eiropas Savienību vēl aizvien uzskata par starptautisku struktūru ārpus valsts organizācijas, bet dažās dalībvalstīs pat par ārpolitikas jomu. Tas rada neizpratni un neproduktīvu attālināšanos. Problēmas, ar kurām ES sastopas dalībvalstu politiskajā un administratīvajā struktūrā, bieži vien ir šādas attieksmes rezultāts.

3.4.1

Politikas jomā milzīga nozīme ir valstu parlamentu nostājai un lomai. Vēl aizvien bieži vērojama plaisa starp parlamentu informētības un iesaistīšanās līmeni un lēmumu pieņemšanas procesu ES līmenī. Tas palielina arī plaisu starp ES un sabiedrību.

3.4.2

Otrs nozīmīgs faktors šajā sakarā ir politiķu, valstu administrāciju un iesaistīto privātā sektora pārstāvju atšķirīgā uztvere.

3.4.3

Treškārt, ja politikas veidošanas procesā trūkst pārskatāmības, var rasties neskaidrība par to, kā un kurā izšķirošā brīdī tiek noteikta un apspriesta valstu nostāja gan vietējā, gan ES līmenī. Iepriekš minēto ilustrē dažādās ministrijās pastāvošās Eiropas nodaļas, kas — lai gan nodarbojas ne tikai ar sadarbības organizēšanu, bet arī ar pamatjautājumiem — ir vairāk vai mazāk nodalītas no tām nodaļām, kuras atbildīgas par vietējo politiku īstenošanu. Tas var negatīvi ietekmēt par vietējo politiku atbildīgo nodaļu attieksmi pret Eiropas aspektiem. Līdzīgas koordinācijas problēmas pastāv arī valstu parlamentu pastāvīgajās komitejās.

3.4.4

Ceturtkārt, lēmumu par “Eiropu” pieņemšana valstu līmenī pārāk bieži ir nošķirta no izpilddirekciju vai aģentūru darba un pārāk attālināta no reģionālajām un vietējām iestādēm.

3.5

Vērojams, ka dalībvalstis negribīgi pielāgo administratīvās un politiskās procedūras. Ja tās netiks pielāgotas pieaugošajam ES nozīmīgumam un sarežģītībai, var rasties pastāvīgi traucējumi dažādos lēmumu pieņemšanas līmeņos.

3.6

Parasti dienas kārtībā ir specifiskas politiskas intereses, tradīcijas un retorika — gan valstu, gan arī partiju līmenī. Tām ir tendence radīt mākslīgu plaisu starp Briselē pieņemtajiem lēmumiem un valstu interesēm un īstenotajām procedūrām.

3.7

Minētās norises ir izraisījušas īpatnēju paradoksu — no vienas puses valdības vienojas par politikas mērķiem un tiesību aktiem ES līmenī “Briselē”, bet no otras puses bieži vien noraida tos, tiklīdz apspriešana notiek valstu līmenī.

3.8

Šāda atšķirība var radīt ieinteresēto pušu un plašākas sabiedrības neizpratni. Tas nenoliedzami pastiprina nopietno leģitimitātes krīzi ES, jo ES politikas mērķu īstenošanas un pārvaldes kvalitāte un uzticamība valstu līmenī ir tieši saistīta ar sabiedrisko domu un iedzīvotāju cerībām.

3.8.1

Šajā sakarā EESK tomēr norāda arī, ka ES leģitimitātes iespējamās krīzes iemesli nebūtu jāsaista pirmām kārtām ar komunikācijas problēmām. Lai ES atgūtu iedzīvotāju uzticību, pirmām kārtām ir jārisina Savienībai steidzamās problēmas.

3.9

Šajā sakarā var pamatoti teikt, ka daudzas sociālo partneru organizācijas un pilsoniskā sabiedrība kopumā atspoguļo vairāk vai mazāk līdzīgu modeli “Briseles” un valsts līmeņa jautājumu risināšanā.

3.10

Var rasties apdraudējums ES reputācijai, jo kritika valstīs lielākoties tiek vērsta pret “Briseli” un Komisiju, un tikai retos gadījumos pret pašām dalībvalstīm, kas ir integrācijas procesa galvenās dalībnieces.

3.11

Valstu lobiji mēdz rīkoties līdzīgi attiecībā uz tiesību aktu transponēšanu un ieviešanu. Dažkārt minēto attieksmi izraisa būtiski Padomē panākti kompromisi, kas paver iespēju valstu diskrecionārās varas piemērošanai. Citos gadījumos lobiji vienkārši izmanto valstu likumdevēju radītās iespējas, kā rezultātā tiek iekļautas tādas prasības, kas nav minētas direktīvās (gold-plating), vai arī direktīvas tiek īstenotas pēc izvēles (cherry-picking).

3.12

Valstu jeb nacionālo ievirzi ES jautājumos var veicināt arī tendence izmantot “maigākus” instrumentus stingru tiesisko instrumentu vietā, piemēram atklāto koordinācijas metodi: jo lielākas iespējas brīvai interpretācijai valstīs, jo lielākas atšķirības starp dalībvalstīm.

4.1

Šķiet, ka līdz nesenam laikam daudzās valstīs jautājumus par procesu un procedūru sakārtošanu un koordinēšanu valsts līmenī galvenokārt risināja ar dažādu ministriju spontānu rīcību, necenšoties rast labi strukturētu pieeju. Visās dalībvalstīs tiek veidota vairāk vai mazāk strukturēta koordinācijas procedūra (un atbilstošas iestādes), bet daudzos gadījumos tās attiecināmas tikai uz lēmumu pieņemšanas valsts līmeņa procesa noslēguma posmu. Iepriekšējie posmi parasti nav tik labi organizēti.

4.2

Minētā aina atspoguļo starpvaldību sadarbības sarežģīto modeli, nevis dinamiskāku ES likumdošanas procesu ar tam raksturīgo komplicēto politiskas vienošanās procesu. Patiesībā Eiropas integrācijas procesa rezultātā ir izveidoti plaši un intensīvi kontakti, līdz ar to neskaitāmas saiknes starp publiskā un privātā sektora dalībniekiem, kas iesaistīti likumdošanas procesā un administratīvās pārrunās un procedūrās Eiropā. Eiropas tiesību aktu sagatavošanas procesā veidojas cieša saikne ar citām iesaistītajām personām, tostarp apspriešanās ar ekspertiem un ieinteresētajām personām pārrunu, pieņemto jauno tiesību aktu transponēšanas, ieviešanas un īstenošanas procesā, Eiropas tiesību aktu piemērošanas jomā valstu tiesu iestādēs un Eiropas Kopienu tiesā, un visbeidzot — apspriežot valstu pieredzi Eiropas tiesību aktu īstenošanas jomā ar Eiropas likumdevēju. Minēto procesu īstenošanā nepieciešams augsts profesionālais līmenis un valstu administrāciju darba kopīga organizēšana.

4.3

Pieaug nepieciešamība gan pēc atbilstīgas pārvaldes un koordinācijas valstu līmenī, gan pēc efektīviem starptautiskiem sadarbības tīkliem, jo ES politikas mērķi un lēmumu pieņemšana ir cieši saistīta ar valstu politikas mērķiem. Lisabonas stratēģija ir ilustrējošs piemērs: tā tika definēta ES līmenī, taču praksē ar ES līmeņa lēmumu pieņemšanu saistīta tikai daļa no minētās stratēģijas. Atbildība par galvenajiem tās aspektiem noteikta dalībvalstīm. Taču galīgais rezultāts ir apšaubāms, ja saistošu interaktīvu procedūru starp ES un valstu politikām trūkuma dēļ dalībvalstis nesasniedz noteiktos mērķus, vai sasniedz tos tikai daļēji.

4.4

Eiropas integrācijas pastiprināšana, ko atbalstīja vairākās secīgās Eiropadomes sanāksmēs, kā arī daudzās Padomes sanāksmēs ciešā sadarbībā ar Komisiju, ir jāatspoguļo arī dalībvalstu politiskajā un administratīvajā organizācijā. Taču šajā aspektā dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības. Katras valsts vēsturiskās attīstības rezultātā atšķirības skar gandrīz visus politiskās dzīves un valdības aspektus.

4.5

Cita starpā tas attiecas uz valdības īstenotajām procedūrām un pamatkoncepciju, ministriju hierarhiju, ministriju darba kvalitāti un centralizētām un decentralizētām sistēmām.

4.6

Konkrētāk, attiecībā uz ES lietām dalībvalstīs pastāv ievērojamas politiskas atšķirības šādos aspektos:

4.7

Salīdzināmas atšķirības pastāv arī ministriju pilnvaru un darba metožu ziņā:

4.8

Ievērojamas sekas Padomes darbā var radīt arī attiecīgo valstu ministriju darba sadalījums. Kā piemēru var minēt to, ka Konkurētspējas padomes darbā dažkārt iesaistītas četras vai piecas ministrijas no katras valsts. Tas kavē ilgtermiņa stratēģijas īstenošanu, traucē vadībai un veicina politikas fragmentāciju.

4.9

Situācijas kļūst vēl sarežģītākas, ja pastāv kompetences dalījums valsts un reģionālā līmenī, piemēram, federālās sistēmās. Sarežģītās un dažkārt nepārskatāmās valsts un reģionālā līmeņa attiecības var radīt vēl vairāk neskaidrību.

4.10

Lēmumu pieņemšanas procesa labu funkcionēšanu dalībvalstīs traucē arī nepiemērota Komisijas un ES Padomes sekretariāta prakse. Piemēram, Padomes dokumentu projektu galīgā varianta izplatīšana ļoti īsā laika posmā pirms sanāksmes, kurā attiecīgie dokumenti jāizskata, kavē pat visefektīvākās valstu lēmumu pieņemšanas procedūras.

4.11

Atšķirīgais ministru un ministriju nodaļu darba sadalījums dalībvalstīs bieži vien apgrūtina iespēju izveidot efektīvu starptautiskās sadarbības tīklu vai ilgtermiņa saiknes starp atbildīgajiem ierēdņiem.

4.12

Joprojām vērojams, ka lielai daļai juridiskā sektora pārstāvju un valstu tiesnešu, kuriem būtu pilnībā jāņem vērā Eiropas tiesību akti, trūkst pietiekamu zināšanu minētajā jomā. Tas nerosina valstu administrācijas spontāni pieņemt ES kā vietējās politikas veidošanas politisku un administratīvu sastāvdaļu

5.1

Pastāvīgais pārkāpumu izmeklēšanas procedūru (kas ir Komisijas galvenā funkcija ar mērķi novērst ES tiesību aktu neieviešanu dalībvalstīs) skaits un pieaugošs veiksmīgu ES progresa ziņojumu skaits par ES tiesību aktu transponēšanu dalībvalstīs pastiprina apziņu, ka valstīs īstenojamās procedūras ir jāpielāgo ES prasībām.

5.2

Acquis communautaire ieviešanas process desmit jaunajās dalībvalstīs līdz 2003. gadam piesaistīja līdzīgu uzmanību minētajai tēmai.

5.3

Konstitucionālā līguma projekta mērķis ir cita starpā savienot valstu politiskās procedūras ar ES tiesību aktu izstrādi, ieskaitot arī valstu parlamentu iesaistīšanu ES procedūru sākotnējā posmā.

5.4

Neraugoties uz atsevišķiem uzlabojumiem koordinācijas procedūru jomā, jāatzīst, ka lielākā daļa valsts pārvaldes iestāžu nesteidzas veikt izmaiņas iekšējās birokrātiskajās procedūrās un apspriest īstenoto praksi gan savstarpēji, gan ES līmenī. Spēles nosaukums ir “subsidiaritāte”.

5.5

Papildus subsidiaritātei nenoliedzams un bieži vien sarežģīts faktors ES un dalībvalstu attiecībās ir tas, ka ES lēmumu pieņemšana parasti ir no valstu politikas veidošanas procesa atšķirīgs cikls.

5.6

Lai gan dalībvalstīs apspriež koordinācijas procesa pielāgošanu (3), dalībvalstu īstenotā pieeja un prakse ir atšķirīga.

5.6.1

Piemēram, Dānijā parlaments piedalās ES tiesību aktu sagatavošanā un ES politiku izstrādē jau agrīnā posmā, kas veicina iespēju sistemātiski sekot ES norisēm, kā arī nodrošināt pārredzamību. Tajā pašā laikā administratīvo procedūru efektīva pielāgošana, kā arī valsts un ES tiesību normu īstenošanas un izpildes savstarpējā saikne Dānijā pastāv jau sen.

5.6.2

Apvienotajā karalistē ir pieņemtas administratīvas procedūras, lai tuvinātu ES līmeņa jautājumus vietējās politikas veidošanai, tostarp arī ieviešot efektīvu koordinēšanas mehānismu ministriju darbā un piešķirot Ministru kabinetam plašas pilnvaras attiecībā uz ES tiesību aktiem. Apakšnamam ir iespēja rūpīgi izvērtēt ES tiesību aktus, un Lordu palāta ir aktīvi iesaistīta ES likumdošanas un politiku apspriešanā.

5.6.3

Pretēji iepriekš minētajam Francijas un Spānijas parlamenti parasti iesaistās procesa vēlākos posmos. Tas ietekmē ES nozīmi sabiedriskās apspriešanas procesā. ES tiesību aktu un ES politiku īstenošana galvenokārt ir valstu administrācijas un politiskās vadības līmenī risināms jautājums. Jāatzīmē, ka École nationale d'administration (ENA) galvenā mītne ir pārvietota no Parīzes uz Strasbūru, kas liecina par ES pieaugošo ietekmi Francijā.

5.6.4

Nīderlande vairākkārt sastapusies ar neveiksmīgu pieredzi ES tiesību aktu ieviešanā, un šī pieredze izraisījusi pieaugošu interesi par vadību un procedūrām ES līmeņa jautājumos. Uzsākta ministriju iekšējo procedūru reorganizācija, kā mērķis ir apvienot “valsts” un “Eiropas” interešu jomas un kuras īstenošana ir sarežģīts process. Tas pats attiecas uz centieniem efektīvāk un savlaicīgāk iesaistīt valstu parlamentus ES līmeņa jautājumu risināšanā. Luksemburgas Parlamentā procedūras jau ir sekmīgi pielāgotas.

5.6.5

“Jaunajās” dalībvalstīs procedūras, kas tika ieviestas vai pielāgotas laikā, kad valstis gatavojās pievienoties ES un kad attiecīgās valsts tiesību aktos bija jāiestrādā acquis, dod vēlamo rezultātu, ja šādas procedūras ir saglabājušās nemainīgas. “Veco” un “jauno” dalībvalstu ekspertu mērķsadarbības projekts sekmē jauno dalībvalstu iespējas pārņemt ES tiesību aktu īstenošanas paraugpraksi, tādējādi veicinot ES līmeņa jautājumu iekļaušanu lēmumu pieņemšanas procesā jau sākotnējā posmā.

5.6.6

Federālās sistēmās, piemēram, Vācijā un Spānijā, nebūt nav viegli mazināt plaisu starp reģioniem — federālajām zemēm [Länder] un provincēm — un Eiropu. Dažkārt nopietnas problēmas rodas tajos gadījumos, kad par ES tiesību aktu īstenošanu ir atbildīgs reģionālais līmenis, piemēram, Vācijā. Visām federālajām zemēm [Länder] ir pārstāvniecības Briselē, lai nodrošinātu iespēju tiešāk iesaistīties tām būtiskajos ES līmeņa jautājumos.

5.7

“Valstu ekspertu sistēmas” ieviešana un plaša izmantošana, izveidojot to par nepārtrauktu valstu administrācijas un Komisijas mijiedarbības procesu, var veicināt sekmīgu vietējā līmeņa un “Briseles” mijiedarbību.

5.8

Eiropas Komisija sniedz atbalstu vairākiem dalībvalstu administrāciju sadarbības tīkliem, kā arī Eiropas Komisijas un valstu administrāciju sadarbības tīkliem (piem., SOLVIT, patērētāju tīkli utt.). Arī Komisija ir uzsākusi veidot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), kuras mērķis ir palīdzēt dalībvalstu administrācijām piemērot iekšējā tirgus noteikumus.

5.9

“Valsts reglamentējošo iestāžu sistēma” dažādās nozarēs, piemēram, konkurences, telekomunikāciju, enerģētikas un citās jomās, sekmē konverģenci ES politiku īstenošanā dalībvalstīs.

5.10

Kopumā atšķirības saglabājas starp tām valstīm, kas veido jaunas struktūras, lai uzlabotu mijiedarbību starp ES jautājumu risināšanu ES līmenī un valsts līmenī, un tām valstīm, kuras līdz šim atturas pārveidot organizāciju un procedūras. Minētie procesi ir atkarīgi pirmām kārtām no politiskās gribas.

6.1.1

Veids, kādā organizēta valsts pārvalde, ir katras konkrētas valsts vēsturiskās attīstības rezultāts. Tādējādi atšķirības dažādās valstīs skar gandrīz visus politiskās un sabiedrības dzīves aspektus. Tās lielā mērā saglabāsies arī nākotnē. Taču minētajām atšķirībām nekādā ziņā nevajadzētu kavēt ES tiesību aktu un ES politiku sagatavošanas un īstenošanas procedūru un darba metožu pielāgošanu vai pat konverģenci.

6.1.2

EESK uzskata, ka ES sekmīgas pārvaldības neatņemama sastāvdaļa ir precīzi definētas un efektīvas dalībvalstu politiskās un administratīvās procedūras, kā arī uzlabots tiesību aktu izstrādes, ieviešanas un īstenošanas process.

6.1.3

Līdz ar to būtu ļoti vēlams, lai valstu procedūru pielāgošanas un uzlabošanas novērtējums tiktu veikts saistībā ar procedūrām, ko veic ES līmenī, un ES prioritātēm, proti, tiesību aktu izstrādes, ieviešanas un īstenošanas procesa uzlabošanu, jo šā mērķa sasniegšana lielā mērā ir atkarīga no piemērotas valsts līmeņa pieejas visās dalībvalstīs.

6.1.4

Ar ES saistīto lietu organizēšana dalībvalstīs ir attiecīgo valstu pārziņā. Tomēr ievērojams solis uz priekšu būtu panākts, ja politiskie spēki un valstu pārvaldes iestādes uzskatītu ES līmeņa jautājumus par vietējās politikas veidošanas neatņemamu daļu un publiski apliecinātu, ka arī tās pašas ir ES daļa un atbilstīgi rīkotos. Izšķiroša nozīme ir politiskajai gribai.

6.1.5

Šāda rīcība būtu pilnībā atbilstoša saiknei starp ES un valstu politiku un to īstenošanas sekām, kas ir cieši savstarpēji saistītas un vēl vairāk — savstarpēji atkarīgas. ES kā vietējās politikas administratīvas un politiskas sastāvdaļas atzīšana sekmētu arī ES tiesību aktu labāku izstrādi.

6.1.6

Dažās dalībvalstīs, īpaši Dānijā un nesen arī Luksemburgā, Komisijas priekšlikumi tiek iekļauti politiskajā darba kārtībā jau agrīnā posmā. Šis process saistīts ar Dānijas Parlamenta sistemātisku iesaistīšanu. Citās valstīs ierosināti līdzīgi pielāgojumi. Tomēr jāatzīst, ka lielākajā daļā valstu parlamenti saskaras ar zināmām grūtībām attiecībā uz harmonisku iesaistīšanos ES politiku veidošanā.

6.1.7

Arī ierosinātā Konstitucionālā līguma mērķis ir iekļaut valstu parlamentus ES procedūru īstenošanā jau sākotnējā posmā. Atbilstoši minētajai nostājai Komisija nesen nosūtīja valstu parlamentiem priekšlikumus attiecībā uz ES politiku un tiesību aktiem (4). Šīs procedūru izmaiņas noteikti veicinās valsts līmeņa diskusijas par Eiropas politiku, tiesību aktiem un to ietekmi daudz agrākā posmā nekā līdz šim.

6.1.8

Lielāks uzsvars uz politiskām diskusijām un apspriešanos valsts līmenī agrīnā posmā varētu sekmēt valdību saistību pieņemšanu pārrunās par konkrētiem jautājumiem.

6.1.9

Sabiedrība vēlas pārskatāmību, kas var sekmēt uzticēšanos un leģitimitāti. Tādēļ ir vēlams, lai dalībvalstu administratīvās un politiskās procedūras attiecībā uz ES jautājumiem tiktu pielāgotas iepriekš minētajam. Efektīvas un caurskatāmas procedūras ne vien sekmētu likuma varas nodrošināšanu, bet arī veicinātu ES un uzņēmēju aprindu, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības labāku komunikāciju, radot labāku izpratni un, visbeidzot, sekmējot līdzdalību un apņemšanos.

6.1.10

Līdz ar to pārskatāmība un komunikācija ir īpaši nozīmīga esošajiem vai jaunizveidotajiem konsultāciju procesiem ar ieinteresētajiem privātā sektora pārstāvjiem dalībvalstīs, kas dažkārt netiek pietiekami novērtēti.

6.1.11

Visu iestāžu kopēja prioritāte ir normatīvās vides uzlabošana. Prioritāte ir arī vienotā tirgus saskaņotība un kopš 2000. gada — Lisabonas stratēģijas īstenošana. Efektīvi savstarpēji saistot lēmumu pieņemšanas procesus atsevišķu valstu līmenī un ES līmenī, tiktu sekmēta visu minēto mērķu sasniegšana.

6.1.12

Lai gan ES filozofijas un prakses pamatā ir subsidiaritātes princips, vienmēr jāatceras, ka ES tiesību aktu ieviešana un pārvaldība, kā arī saistību izpilde dalībvalstīs bieži vien ietekmē citas ES valstis un to iedzīvotājus. Tas nozīmē, ka publiskā un privātā sektora partneri ir ieinteresēti, kā katra atsevišķa valsts veido un īsteno savas attiecības ar ES. Citiem vārdiem sakot, valsts pārvaldes organizācija un darba metodes ir daļa no ES kopējās pārvaldes.

6.1.13

Piemērotas procedūras un ES lietu pārraudzība dalībvalstīs lielā mērā palīdzētu Komisijai, savukārt dalībvalstis gūtu labumu no Komisijas darba kvalitātes.

6.2.1

Papildus ieteikumiem, kas izklāstīti atzinumā par tematu “ES tiesību aktu labāka izpilde” EESK iesaka veikt padziļinātu analīzi par valstu un reģionālajām procedūrām un praksi attiecībā uz ES politiskajiem un administratīvajiem jautājumiem, kura aptvertu visas 25 valstis, tādējādi nodrošinot pilnīgu situācijas pārskatu.

6.2.2

Īpaša uzmanība jāpievērš visiem aspektiem, kas saistīti ar politisko un administratīvo lēmumu pieņēmēju līdzdalību, kā minēts 4. sadaļā “Koordinācija valsts līmenī”. Papildus tam, ka Komisija īsteno arvien vairāk pasākumu attiecībā uz ES tiesību aktu labāku izstrādi un ieviešanu, Komisija var uzņemties iniciatīvu un atbalsta funkcijas šajā jomā.

6.2.3

Minētās analīzes veikšana varētu būt sekmīgs sākuma punkts diskusijai par tādu valdības procedūru efektivitāti, kas saistītas ar ES jautājumiem (gan politiska, gan administratīva rakstura). Vispārējās situācijas pārskatam vajadzētu atklāt vēlamās prakses un paraugprakses. Tam būtu jārada pamats atklātām diskusijām visā Eiropā par to, kā vislabāk risināt Eiropas jautājumus valstu līmenī. Tas būtu lietderīgs arī debatēm par tiesību aktu labāku izstrādi, ieviešanu un izpildi.

6.2.4

Visaptveroša analīze un uz tās pamata izdarāmie secinājumi ir ļoti sarežģīts jautājums. Arī valsts varas iestādes un reģionālās pašvaldības arvien biežāk pauž nepieciešamību pēc viedokļu un zināšanu apmaiņas ar mērķi nodrošināt ES jautājumu atbilstošu pārvaldību. EESK atbalsta pastāvīgu pētījumu par valstu administratīvo praksi un procedūrām. Var rosināt arī valstu pārvaldes iestāžu viedokļu divpusēju apmaiņu, kā tā notiek, piemēram, IMPEL  (5) izcilības centrā un Solvit tīkla ietvaros.

6.2.5

Regulāri jāņem vērā uzņēmēju aprindu, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju piezīmes. Visas minētās puses ir ieinteresētas tiesību aktu labākas izstrādes, ieviešanas un īstenošanas procesa īstenošanā, kam nepieciešama arī pārskatāmība un efektīva apspriešanās valstu līmenī jau visagrīnākajā posmā.

6.2.6

Tālāk jāattīsta un jāpiemēro Iekšējā tirgus informācijas (IMI) sistēma, kas paredzēta, lai sekmētu informācijas apmaiņu starp dalībvalstu administrācijām un kuras mērķis ir iekšējā tirgus noteikumu labāka piemērošana.

6.2.7

Noderīga būtu arī ES rokasgrāmata attiecībā uz valstu procedūrām un praksi. Minēto rokasgrāmatu, kurā ņemti vērā zināšanu centra darba rezultāti, varētu izmantot kā vadlīnijas valstu procedūru labas funkcionēšanas, tiesību aktu labākas izstrādes, ieviešanas un īstenošanas nodrošināšanai kopumā.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/11

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ļoti atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Atjauninātā ES tūrisma politika: veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību” un atbalsta Komisijas apņemšanos saprotamā veidā nostiprināt tūrisma politiku un stratēģiju nākamajiem gadiem.

1.2

EESK atzīst Komisijas centienus apkopot lielu skaitu dokumentu, atzinumus un debašu. Rezultātā ir iegūti dokumenti, kuros sabiedrībai precīzi izklāstīta jaunā tūrisma politika.

1.3

EESK piekrīt gan tam, ka šīs jaunās politikas pamatā ir atjauninātā Lisabonas stratēģija, gan izvirzītajiem mērķiem, kas ir konkurētspējas un ilgtspējības uzlabošana.

1.4

EESK piekrīt Komisijas paziņojumā noteiktajiem uzdevumiem un ierosinātajiem līdzekļiem to risināšanai. Piedāvātajā metodoloģijā paredzēta visu ieinteresēto pušu iesaistīšanās, izmantojot dažādas sadarbības un “konkurētspējīgas sadarbības” formas, iesaistīšanos uzskatot par jaunās tūrisma politikas galveno asi.

1.5

Komiteja ir gandarīta par Komisijas apņemšanos īstenot šo jauno politiku, izmantojot sadarbību, uzsākot jaunus atbalsta pasākumus un saskaņojot ieinteresēto pušu darbību, bet uzsver, ka pilnīgāk jāattīsta konkrēta metodoloģija un rīcības līdzekļi. Komiteja uzskata, ka Uzņēmumu ģenerāldirektorātam jādarbojas aktīvāk un jāuzņemas vadošā loma, lai īstenotos daudzas Eiropas mēroga iniciatīvas.

1.6

Lai attīstītu sadarbības politiku, EESK atkārtoti ierosina un iesaka izveidot Eiropas Tūrisma konsultatīvo padomi un izvērtēt Eiropas tūrisma aģentūras izveides nosacījumus.

1.7

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paustos centienus uzlabot pieejamo finanšu instrumentu izmantošanu, bet pauž nožēlu, ka nav ierosināta nekāda programma precīzi noteikto tūrisma uzdevumu izpildei. Komiteja uzskata, ka konkrēti sociālā tūrisma jomā jau ir iespējams iegūt pieredzi, uzsākot starpvalstu izmēģinājuma projektu.

1.8

EESK ar nepacietību un cerībām gaida, kad tiks pabeigta “Eiropas Tūrisma dienaskārtības 21” izstrāde. Tas ir dokuments, kas, bez šaubām, papildinās un precizēs Eiropas tūrisma ilgtspējas politiku. Paraugprakses datu bāzes par ilgtspēju un citiem faktoriem saistībā ar tūrisma kvalitāti, radošu pieeju un konkurētspēju ir uzskatāmas par piemērotiem instrumentiem, kuru izveide Komisijai būtu jāatbalsta.

1.9

Statistikas jomā EESK ierosina izveidot tūrisma novērošanas centru tīklu, kas ne tikai ļautu atspoguļot datus par nozari, bet arī sniegt stratēģisku un perspektīvu skatījumu turpmāko darbību paredzēšanai.

1.10

EESK piedāvā turpināt savu darbu tūrisma jomā, ievērojot paziņojumā sniegtās pamtnostādnēs, un aicina pārējās Eiropas iestādes, dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības un ieinteresētās puses — uzņēmumus un arodbiedrības, kā arī plašu sabiedrību sadarboties tūrisma kā vipārēju tiesību un kā Eiropas nākotnei svarīgas saimnieciski stratēģiskas darbības iepazīšanā un atbalstā.

2.1.1

Uzdevumi izaugsmes un nodarbinātības jomā. Komisijas paziņojuma 1. sadaļā jaunā Eiropas tūrisma politika tiek saistīta ar nepieciešamību īstenot atjaunināto Lisabonas stratēģiju. Tiek skaidri atzīta tūrisma pašreizējā svarīgā loma darbavietu saglabāšanā un radīšanā, un tūrisms tiek pamatoti uzskatīts par saimniecisku darbību, kas spēj arī turpmāk sniegt un palielināt ieguldījumu pilnīgā nodarbinātībā. Komisijas paziņojumā tiek analizēta nozares struktūra un norādīts, ka ar tās attīstību saistīti daudzi pakalpojumi un profesijas, kā arī uzsvērta mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu ievērojamā iesaiste tūrisma nozarē. Paziņojumā ir norādīts, ka nozares specifika labvēlīgi ietekmē darbaspēka elastīgumu, neaizmirstot arī par kompensācijas pasākumu nepieciešamību, lai tūrisma nozarē nodrošinātu nodarbinātības stabilitāti un kvalitāti.

Komisija norāda, ka tūrismam ir liela nozīme Eiropas reģionālajā attīstībā, un tā ilgtspēja pozitīvi ietekmē dažādas saimnieciskās un sociālās jomas. Šajā sakarā Komisijas šobrīd gatavotā iniciatīva “Eiropas Tūrisma dienaskārtība 21” neapšaubāmi būs lietderīgs ceļvedis un līdzeklis tūrisma ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai.

Otrs faktors, kas jāņem vērā saistībā ar tūrisma ieguldījumu Lisabonas stratēģijā, ir ES paplašināšana un tās pozitīvā ietekme uz izaugsmi un darbavietu radīšanu.

Tomēr, lai to visu sasniegtu, nepieciešama privātā un publiskā sektora visu līmeņu dalībnieku iesaistīšanās, kas ir Komisijas ierosinātās Eiropas jaunās tūrisma politikas pamatā.

2.1.2

Tūrismam risināmās problēmas. Komisijas paziņojumā minētas vairākas vispārējas Eiropas tūrisma jomā risināmas problēmas, ko radījušas būtiskas pārmaiņas sabiedrībā kā Eiropā, tā arī visā pasaulē.

Pirmā problēma ir saistīta ar demogrāfisko struktūru, kurā notiek ļoti būtiskas izmaiņas, ievērojami palielinoties to cilvēku skaitam (jo īpaši cilvēku, kas vecāki par 50 gadiem), kas ceļo daudz vairāk. Tādēļ tūrismam jāpielagojas jaunajām prasībām.

Jaunu tūrisma ceļamērķu parādīšanās pasaules līmenī ir otrs svarīgs izaicinājums, radot nepieciešamību pielāgot tūrisma produktus un pakalpojumus jaunajai tirgus situācijai.

Visbeidzot, nepieciešams, lai tūrisms attīstītos atbilstoši saimnieciskās, sociālās, ekoloģiskās un kultūras ilgtspējas nosacījumiem.

Komisijas paziņojumā norādīts, ka konkurētspējas uzlabošana ir atbilstošs veids minēto puzdevumu risināšanai, tādējādi realizējot arī Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus.

2.1.3

Dialogs un partnerība. Lai sasniegtu konkurētspējas uzlabošanas mērķi, Komisijas paziņojumā izteikts aicinājums veidot visu ieinteresēto pušu dialogu un partnerību. Visi partnerības veidi ir nepieciešami neatkarīgi no tās līmeņa, un tā ir tūrisma jomas darbību galvenais komponents.

2.2

Atjaunotā Eiropas tūrisma politika. Komisija savā paziņojumā izsaka priekšlikumu pieņemt jaunu Eiropas tūrisma politiku nolūkā uzlabot konkurētspēju un radīt vairāk un labākas darbavietas, ievērojot ilgtspējas principu Eiropā un pasaulē. Tādēļ ta ierosina dialogu, koordinēšanu un sadarbību visos līmeņos.

2.2.1

Integrācijas pasākumi attiecībā uz tūrismu. Komisijas paziņojumā paredzēti trīs veidu pasākumi:

Komisijas paziņojumā tās dienestiem, kas specializēti kā privātā, tā arī publiskā sektora iniciatīvu koordēšanā, ir izvirzīti ļoti svarīgi uzdevumi. Īpaši tiem uzticēts uzdevums izplatīt nozares interaktīvo informāciju, kā arī panākt visu pušu sadarbību, lai tūrisms gūtu labumu no visiem Kopienas finansēšanas instrumentiem.

2.3

Ilgtspējīga tūrisma veicināšana. Komisija par Eiropas jaunās tūrisma politikas noteikšanas būtisku elementu uzskata priekšlikumu par “Eiropas Tūrisma dienaskārtību 21”. Pašreiz noteik tās izstrādāšana, ko paredzēts pabeigt 2007. gadā.

Kamēr šis stratēģiskā rakstura darbs vēl nav pabeigts, Komisija plāno nekavējoties īstenot dažādus īpašus pasākumus, kuru starpā jāuzsver — jo tas minēts vismaz septiņos EESK pašiniciatīvas atzinumos — priekšlikums atvieglot paraugprakses apmaiņu tūrisma jomā saistībā ar dažādiem tematiem: pieejamība un ilgtspēja, sports, kultūra, ekonomikas atlabšana, Eiropas paplašināšana, publiskā un privātā sektora partnerība un sociālais tūrisms Eiropā.

2.4

Tūrisma izpratnes un redzamības uzlabošana. Komisijas paziņojumā izvirzītas vairākas pamatpolitikas, lai uzlabotu tūrisma stratēģisko nozīmi Kopienas vispārējā politikā. Cita starpā jāmin:

3.1

Tūrisma jautājums ir plaši apskatīts visu Eiropas iestāžu stratēģiskajos un operatīvajos dokumentos, tomēr nav bijusi pietiekami ņemta vērā ne nozīme, kas šobrīd ir tūrismam kā saimnieciskai darbībai, ne arī tā iespējamā nākotne Kopienas ietvaros. Tūrisma nozīme pārsniedz vienkārši saimniecisko sfēru, ietverot elementus, kas izteikti saistīti ar sociālajiem, kultūras, kultūras mantojuma un Eiropas iedzīvotāju integrācijas jautājumiem, jo tūrisma daudzveidīgais raksturs skar daudzas stratēģijas, politikas un Kopienas darbības.

3.2

Ir svarīgi norādīt, ka, lai gan tūrisms šobrīd nav kopēja Eiropas Savienības politika, neapšaubāmi ir skaidrs, ka dažādas Eiropas iestādes plāno līdzekļus un pasākumus, kas ietekmē tūrismu, kā arī atbalsta to kā līdzekli dažādu Eiropas Savienības pamatmērķu sasniegšanai. Jaunais Konstitucionālais līgums, kas vēl nav ratificēts, ir solis uz priekšu, lai atzītu tūrisma papildinošo nozīmi un nepieciešamību saskaņot valstu politikas, tādējādi sekmējot uzņēmumu konkurētspēju. Tajā atzīts arī tūrisma saimnieciskais raksturs.

3.3

Tūrisma temats skarts dažādu Eiropas iestāžu dokumentos:

3.4

Šajā atzinumā EESK vēlas ne vien vairāk vai mazāk kritiski novērtēt Komisijas paziņojumu un sniegt attiecīgas rekomendācijas, kas izriet no diskusijām par to, bet cenšas arī analizēt esošās iniciatīvas un izteikt skaidrus priekšlikumus. Tādēļ, vērtējot Komisijas paziņojums atzinīgi, EESK tomēr vēlas norādīt uz atsevisķiem pasākumiem, kas kopā veido tūrisma politiku. Pašreizējā Eiropas politikā ir atsevišķi elementi, kas, lai gan tieši neattiecas uz tūrismu, ļoti būtiski ietekmē tā attīstību, proti, personu, pakalpojumu un preču brīva kustība, transports, vide u.c.. Pamatojoties uz minētajiem elementiem, jāveido konkurētspējīga un ilgtspējīga tūrisma politika.

3.5

Kopumā ar šo atzinumu EESK vēlas deklarēt un konkretizēt, ka:

4.1

Komisijas paziņojumā vispārīgā veidā izklāstīti Eiropas jaunās tūrisma politikas galvenie pamatprincipi, problēmas, politikas, galvenie pasākumi un vispārējā metodoloģija. Viss iepriekš minētais ir apkopots diezgan īsā paziņojumā, kas neapšaubāmi prasījis nopietnu darbu, sistematizējot izmantoto materiālu un analizējot daudzus dokumentus, atzinumus un diskusijas. Jāuzsver tas, ka tādējādi sasniegts galvenais mērķis: skaidra informācija sabiedrībai par Komisijas pamatuzskatiem attiecībā uz tūrismu un pasākumiem, kas veicami šajā sarežģītajā nozarē.

4.2

Paziņojumā izvirzītie argumenti jaunās tūrisma politikas atbalstam saistībā ar atjaunināto Lisabonas stratēģiju un tās diviem plašajiem virzieniem — izaugsmi un nodarbinātību — šķiet atbilstoši. Ja Kopienas apjomīgajā stratēģijā paredzēta minēto divu mērķu sasniegšana, tad, neapšaubāmi, apgalvojums, ka tūrisms to sasniegšanā sniedz savu ieguldījumu, nozīmē tā lomas nostiprināšanu un pamatu tā attīstībai.

4.3

Varbūt būtu bijis lietderīgi Komisijas paziņojumā analizēt arī to, kā tūrisma nozīme vērtēta Kopienas svarīgākajās deklarācijās un Konstitūcijā Eiropai, lai iepazītos ar pašreizējās tūrisma politikas atspoguļojumu minētajos dokumentos un jaunās Eiropas tūrisma politikas nozīmi. Nevajadzētu aizmirst, ka valstis un reģioni vairākkārt uzsvēruši, ka vēlas saglabāt priekšrocības tūrisma jomā, nenoliedzot to, ka Eiropas Savienība pilda noteiktas funkcijas attiecībā uz atsevišķiem kopīgiem aspektiem, lai varētu uzlabot Eiropas tūrisma konkurētspēju. Piemēram, Eiropas interneta portāla izveide un uzturēšana, lai popularizētu Eiropu kā tūrisma ceļamērķi, ir nepieciešams pasākums, kas šobrīd tiek izstrādāts un uzlabots. Laikā, kad izzūd valstu iekšējās robežas, nepieciešami kopīgi pasākumi.

4.4

Komisijas noteiktie uzdevumi noteikti ir vissvarīgākie, ar kuriem saskarsies tūrisma nozare nākamo gadu desmitu laikā. Iespējams, ka saraksts varēja būt garāks, bet neapšaubāmi konkurētspējas uzlabošana ir pietiekami aptverošs galvenais uzdevums, lai saistībā ar to apskatītu citas svarīgas problēmas, piemēram, kvalitātes uzlabošanu, sezonalitātes samazināšanu vai tūrisma darbinieku kompetenču uzlabošanu. Īpaši svarīgi ir nodrošināt tūrisma nozares darbinieku profesionālo izglītību un kvalifikācijas celšanu integrētās mūžizglītības programmas ietvaros, tādējādi veicinot nozares konkurētspēju un nodrošinot sniedzamo pakalpojumu augstu kvalitāti.

4.5

Komisijas paziņojumā vairākkārt izteikts aicinājums sadarboties, un kā norādīts paziņojuma virsrakstā, partnerības nostiprināšana tiek piedāvāta kā jaunās tūrisma politikas pamats. Īpaši svarīgi ir uzsvērt arodbiedrību un uzņēmējsabiedrību nozīmi, kas jāiekļauj partnerības veidošanas procesos, aicinot piedalīties visās diskusijās un forumos, kā arī vispārēju pasākumu īstenošanā nozares darbības uzlabošanai. Bez tam būtu lietderīgi izveidot tūrisma paraugprakses datu bāzi, kas varētu būt veiksmīgas pieredzes apmaiņas līdzeklis visu ieinteresēto pušu sadarbībai. Līdzīgā veidā būtu lietderīgi veicināt pastāvīgus tūrisma ceļamērķus un pilsētu tīklus ar kopīgu mērķi uzlabot konkurētspēju. Komiteja atzinīgi vērtē “Lieliska tūrisma ceļamērķa” ieviešanu, un šajā koncepcijā noteikti jāiekļauj pareizs darba un sociālo attiecību risinājums, kā arī arodbiedrību un darba devēju organizāciju līdzdalība.

4.6

Komisija apņemas īstenot šo jauno politiku, pamatojoties uz sadarbību, izstrādājot īpašus atbalsta pasākumus un ieineteresēto pušu darbības saskaņošanu, tomēr varētu būt nepieciešams precizēt veidus, kā īstenot katru no trijām minētajām pieejām. EESK uzskata, ka Uzņēmumu ģenerāldirektorātam ir ļoti liela nozīme visu to Eiropas politiku saskaņõšanā, kas tieši vai netieši saistītas ar tūrismu, bet Komisijai būtu jānosaka, kura struktūra par to ir atbildīga. Tāpat Komiteja uzskata, ka Komisijai jābūt aktīvākai Eiropas mēroga iniciatīvu uzsākšanā. EESK vairākkārt piedāvājusi izveidot Eiropas Konsultatīvo tūrisma padomi un apsvērt Eiropas Tūrisma aģentūras izveides nosacījumus.

4.7

Komisijas paziņojumā ļoti skaidri noteikts mērķis un nepieciešamība paaugstināt Eiropas tūrisma nozares konkurētspēju. Pieaugošā konkurence pasaules mērogā šajā nozarē negatīvi ietekmē tūrisma operatoru rentabilitāti. Lai saglabātu Eiropas vadošo lomu pasaules tūrisma jomā, nākotnē nopietni jāpievēršas inovāciju, kvalitātes, atbalsta un radošās pieejas jautājumam un visu tūrismā iesaistīto pušu darbības ražīguma uzlabošanai.

4.8

Komiteja uzskata, ka Komisijas paziņojumā gan no lietotāju, gan uzņēmumu un nozares darbinieku viedokļa nepietiekami atspoguļota Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozīme jaunajā tūrisma “scenārijā”. Pētniecības un attīstības centieniem tūrisma jomā, lai uzlabotu minēto tehnoloģiju izmantošanu, jābūt nākamo gadu prioritātei.

4.9

Komisijas priekšlikumu par tiesiskā regulējuma uzlabošanu EESK vērtē ļoti atzinīgi, bet jāņem vērā, ka ne vienmēr vienkāršākais tiesību akts ir labākais. Lai pielāgotu tiesību aktus un tiesisko regulējumu saistībā ar nodarbinātību skatāmajā nozarē, būtu nepieciešams nostiprināt kolektīvos līgumus jomās, ko izvēlas sociāli ieinteresētās puses.

4.10

Komiteja uzsver Komisijas izteikto vēlēšanos izstrādāt konkrētus pasākumus un jo īpaši uzlabot pieejamos Eiropas finanšu instrumentu izmantošanu, bet nepieciešama precīzāka informācija un priekšlikums izstrādāt īpašu programmu, kas veltīta Komisijas galveno Eiropas tūrisma problēmu risināšanu. Jānodrošina tas, lai tūrismam paredzētie līdzekļi tiek mērķtiecīgi, efektīvi un prasmīgi izmantoti.

4.11

Komisijas paziņojumā “Eiropas Tūrisma dienaskārtībai 21” ir svarīga nozīme; tas ir dokuments, kurā noteiktas stratēģijas, programmas un pasākumi ilgtspējīgai attīstībai tūrisma jomā. Jācer, ka šis apjomīgais dokuments sniegs atbildes uz dažādiem saimnieciskiem, sociāliem un vides jautājumiem. Komiteja uzskatsa ka minētajā dokumentā rūpīgi jānalizē tādi jautājumi kā izaugsmes ierobežojumi, tūrisma ceļamērķu ilgtspējīgas izaugsmes temps un piekrastes un citu dabas liegumu aizsardzība, formulējot dzīvotspējīgus un ilgtspējīgus priekšlikumus.

4.12

Komisijas paziņojumā liela uzmanība tiek veltīta tūrisma statistikai, bet minētā joma jāpapildina ar pētījumiem, izmantojot skaidru stratēģisku un uz nākotni vērstu pieeju, nosakot tendences, izdarot secinājumus un plānojot nākotnes pasākumus. Viena vai vairāku savstarpējā tīklā iekļautu tūrisma novērošanas centru izveide Eiropā varētu veiksmīgi apmierināt nozares attiecīgās vajadzības. Tūrisma statistikā būtu vairāk jāpievēršas nodarbinātības elementam.

4.13

Komisijas paziņojumā skaidri noteikta nepieciešamība uzlabot tūrisma redzamību, izpratni un tā pieņemšanu Eiropas sabiedrībā. Kā jau norādīts EESK atzinumā par Katovices deklarāciju, kā arī atzinumā par tematu “Tūrisms un kultūra: divi faktori izaugsmes veicināšanai” un citos EESK dokumentos, būtu nepieciešams īstenot informatīvās kampaņas, lai izglītotu un motivētu visus Eiropas iedzīvotājus, bet jo īpaši jaunatni.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/16

1.

2.

3.

4.

5.

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē Vācijas Izglītības un pētniecības federālās ministres, gatavojoties Vācijas ES prezidentūrai, izteikto lūgumu izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Eiropas potenciāla atbrīvošana un stiprināšana pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā”. Tā uzskata, ka ir svarīgi un lietderīgi šādā veidā Eiropas izglītības, pētniecības un inovāciju politikas turpmākajā izstrādē savlaicīgi iekļaut arī Komitejas, kas ir kā tilts uz pilsonisko sabiedrību, viedokli par šo apjomīgo un daudzpusīgo tematu.

1.2

Ņemot vērā abus nesen publicētos Komisijas paziņojumus (1) par tēmu “inovācijas” un to ievērojamo apjomu, kā arī ievērojot teicamo Aho ziņojumu (2), šajā atzinumā galvenā uzmanība pievērsta pētniecības un izstrādes tematikai, kas ir ilgtspējīgas inovācijas spējai katrā ziņā nepieciešami priekšnosacījumi, kā arī šīm jomām nepieciešamajai izglītībai. Šādā veidā arī paredzēts izvairīties no pārliekas atkārtošanās attiecībā uz minētajām publikācijām.

1.3

Izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā, kā arī šo sasniegumu pārvēršana konkurētspējīgā ekonomikas jaudā ir izšķiroši nosacījumi, lai nodrošinātu mūsu nākotni, piemēram, attiecībā uz enerģētiku un ar klimatu saistītajām problēmām, lai saglabātu un uzlabotu mūsu pašreizējo stāvokli globālajā vidē un lai varētu uzlabot nevis apdraudēt Eiropas sociālo modeli.

1.4

Tātad šobrīd Eiropai ir jāapzinās un no jauna jāuzņemas tās tradicionālā loma kā vadošai pētniecības un inovācijas telpai. Tādēļ ir vairāk jāveicina šim mērķim nepieciešamās iedzīvotāju spējas, ievērojami vairāk jāiegulda pētniecībā un izstrādē, jāpaaugstina to efektivitāte, jāstiprina rūpniecības inovāciju izmantošanas vēlme un spējas, kā arī jānovērš tam traucējošie šķēršļi.

1.5

Lai to panāktu, svarīgākais priekšnoteikums ir progresam atvērta sabiedriskā vide, kurā šī atziņa var pilnībā izpausties, lai visos politiskajos līmeņos tiktu radīti vajadzīgie pamatnosacījumi un pieņemti attiecīgi vadoši lēmumi, kā arī tiktu radītas darba vietas un lai rūpniecības aprindās panāktu pietiekamu uzticību un optimismu vajadzīgo ieguldījumu veikšanai.

1.6

Tādēļ iedzīvotāji vairāk nekā līdz šim jātuvina zinātnei un tehnikai, kā arī pastiprināti jāizmanto pastāvošais talanta potenciāls un tas intensīvāk jāveicina. Šim mērķim jau pamatskolu, bet vēl vairāk vidusskolu mācību plānos daudz svarīgāka vieta jāierāda zinātnes un tehnikas tēmu kopumam.

1.7

Bērni un jaunieši soli pa solim un ar uzskatāmu piemēru un praktisku nodarbību palīdzību jāiepazīstina ar zinātnes un tehnikas noderīgumu, kā arī ar šo tēmu kopuma pamatjēdzieniem un pamatlikumiem. Minētajā jomā talantīgie jaunieši ir jāiedvesmo atbilstošai profesijas izvēlei un grūtām studijām, viņiem jānodrošina arī noturīgas pamatzināšanas.

1.8

Tādēļ arī tehniskajās augstskolās un universitātēs jānodrošinā tāda zinātniski tehniskā izglītība, kas ir vismaz līdzvērtīga augstākajiem starptautiskajiem standartiem: svarīgākais pētniecības un inovāciju kapitāls ir motivēti abu dzimumu zinātnieki un inženieri ar visaugstāko kvalifikāciju, kuri savu profesionālo kompetenci ar mūžizglītības palīdzību saglabā un uzlabo visa profesionālā mūža garumā.

1.9

Šim mērķim nepieciešams arī, lai Kopiena, dalībvalstis un uzņēmēji zinātniekiem un inženieriem piedāvātu pievilcīgas darba iespējas, profesionālus stimulus, karjeras perspektīvas un piemērotu drošību dzīves plānošanai. Nosauktajiem pasākumiem ir jāatbilst gan sabiedrības investīcijām zinātnieku un inženieru izglītībā, gan arī ievērojamam personiskajam ieguldījumam īpaši grūtās augsta līmeņa studijās. Tikai tādā veidā būs iespējams pārtraukt šodien vienpusējo un daudzkārt ar nožēlu konstatēto speciālistu aizplūšanu (“brain–drain”) un panākt izmaiņas nozīmīgāko speciālistu globālajā mobilitātē Eiropas interesēs.

1.10

Turklāt ir arī jāsekmē rūpniecības inovāciju vēlme un tās gatavība izmantot inovācijas pētniecībā un izstrādē, kā arī jāveicina šādu darbību pievilcība un rentabilitāte īpaši arī mazāko un vidēji lielo uzņēmumu vidū, izmantojot piemērotus tiesiskus, administratīvus un finansiālus pamatnosacījumus.

1.11

Īpaši centieni jāvelta mērķim paātrināt jaunu pētniecības un izstrādes atklājumu ieviešanu jaunos ražojumos vai procesos. Lai to panāktu, attiecīgajiem uzņēmumiem ar personāla politikas palīdzību jānodrošina pietiekamas zinātniski tehniskās kompetences pieejamība, lai uzņēmumi tādējādi varētu piedalīties inovatīvās norisēs vai vismaz spētu novērtēt jaunas idejas vai iespējas un būtu gatavi pielāgoties.

1.12

Tādēļ papildus finansiāli tehniskiem, kā arī tiesiskiem aspektiem nodokļu un atbildības jomā īpaša uzmanība būtu jāvelta akadēmisko un uzņēmējdarbības aprindu savstarpējai mobilitātei. Šajā ziņā īpaši lietderīga būtu akadēmisko un rūpniecības jomu vienlīdz lielā mērā aptverošas jaunas un pievilcīgas mobilitātes vai attiecīgi stipendiju sistēmas ieviešana zināšanu nodošanai, kā arī apmācībai un tālākai izglītībai.

1.13

Līdzīgi kā tas ir gadījumā ar augstskolu profesoru atvaļinājumiem kvalifikācijas paaugstināšanai (“Sabbatical”), arī gadījumos, kad vislabāk kvalificētie zinātnieki un inženieri uz noteiktu laiku ir nodarbināti rūpniecībā (un arī otrādi!), būtu jānodrošina viņiem visas iespējas atgriezties iepriekšējā darba vietā. Šādi tiktu izveidota nodarbināto personu saikne savstarpējai akadēmisko un uzņēmējdarbības aprindu apmaiņai un vislabākajā veidā veicināta nepieciešamā zināšanu nodošana.

1.14

Piemēri papildu konkrētiem ieteikumiem un atziņām ir:

1.14.1

Lisabonas stratēģijas īstenošanai Barselonā noteiktais mērķa līmenis ir jāuztver ļoti nopietni visām tajā minētajām pusēm, lai neatpaliktu attiecībā uz globālo konkurenci par P&I investīcijām. Šis mērķa līmenis nosaka, ka Savienības kopējie izdevumi P&I jomā ir jāpalielina, lai 2010. gadā tie sasniegtu gandrīz 3 % līmeni no IKP. Tam nepieciešamās investīcijas divu trešdaļu apjomā būtu jāfinansē no privāto uzņēmēju līdzekļiem.

1.14.2

Saskaņā ar pašreizējo Kopienas budžeta plānojumu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam 7. P&A pamatprogrammas (7. PP) ietvaros Kopiena piešķirtu līdzekļus tikai 2 % apjomā no Barselonā noteiktā kopējā investīciju apjoma pētniecībai un izstrādei. Pēc Komitejas domām, tas nav pietiekami, lai Kopienas atbalsta ievērojamo sviras efektu un integrācijas jaudu pilnībā varētu izmantot dalībvalstu veicināšanas politikā un nepieciešamajā rūpniecības gatavībā veikt investīcijas un šajā jomā panāktu nepieciešamo ievērojamo izaugsmi.

1.14.3

Tādēļ šī Kopienas atbalsta daļa 2008. gadā plānotās ES budžeta pārskatīšanas ietvaros būtu sākotnēji jāpalielina līdz 3 %. Tas būtu sevišķi iedarbīgs Kopienas pasākums, lai ātrāk, nekā tas šobrīd šķiet iespējams, varētu sasniegt joprojām svarīgos Lisabonas un Barselonas mērķus. Tas arī ir nepieciešams tādēļ, ka, piemēram, ASV un Ķīnas pētniecības jomā ieguldītie centieni strauji pieaug.

1.14.4

Kopienas tiesiskie nosacījumi atbalsta jomā (E state aid) jāveido tā, lai rosinātu dalībvalstis un atvieglotu to iespējas efektīvākā un mazāk birokrātiskā veidā un vairāk nekā līdz šim veicināt pētniecības un izstrādes ieceres universitātēs, pētniecības iestādēs, rūpniecībā, kā arī visu minēto struktūru sadarbību.

1.14.5

Atsevišķu dalībvalstu budžeta tiesībās, veicinot pētniecības un izstrādes pasākumus, būtu jāparedz elastīgi iedalīt līdzekļus, pielāgojot tos attiecīgā projekta norisei, piemēram, pieļaujot piešķirto līdzekļu pārnešanu uz nākamo kalendāro vai budžeta gadu.

1.14.6

Beidzot būtu sekmīgi jānoslēdz centieni ieviest Kopienas patentu, turklāt jautājums par izmantojamo valodu būtu jāizlemj atbilstoši ilggadējām starptautiskās “zinātnes kopienas” (“Science–Community”) tradīcijām.

1.14.7

Inovāciju un progresa pamats ir fundamentālo pētījumu un pielietojamo zinātņu, kā arī uz produkciju vērstas izstrādes mijiedarbība, turklāt šo kategoriju robežas ir visai nenoteiktas.

1.14.8

Tādēļ, no vienas puses, ir nepieciešama vēl ciešāka trīs pīlāru — izglītības, pētniecības un rūpnieciska pielietojuma — savstarpējā saikne. Šī iemesla dēļ Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) izveides plānus, kam jādod ieguldījums Kopienas un dalībvalstu inovācijas spējas tālākā attīstībā, visaugstākajā līmenī apvienojot izglītības, pētniecības un inovācijas aktivitātes.

1.14.9

Tomēr, no otras puses, šim mērķim ir vajadzīgs arī pietiekams Kopienas atbalsts fundamentālajiem pētījumiem; laba pieeja šajā ziņā ir apakšprogramma “Idejas” 7. PP ietvaros.

1.14.10

PP ietvaros. Progresa un pastāvīgu inovāciju pamats tomēr nav tikai zinātne un tehnika, bet arī iesaistīto personu motivācija, jauna veida uzņēmējdarbības modeļi un pareizas vadības metodes.

1.14.11

Cilvēkiem ir jāpiedāvā vislabākās iespējas izpausties un parādīt iniciatīvu atbilstoši viņu apdāvinātībai, darbaspējām un radošajam garam. Tādēļ arī visiem noteikta uzņēmuma vai institūta darbiniekiem ir jānodrošina iespēja iepazīstināt ar savām idejām un priekšlikumiem un par to arī saņemt atbilstošu atalgojumu. Tie ir svarīgi sociālās pētniecības, mikroekonomikas un vispārējās vadības kultūras jautājumi.

1.14.12

Lai veicinātu uz pētniecību vērstas pieejas, inovatīvas tehnoloģijas, norises uzņēmumos vai uzņēmējdarbības modeļus, ir jāpieņem zināms risks, kas saistīts ar panākumu sasniegšanu. Progress un risks ir vienas medaļas divas puses.

1.14.13

Pārlieku neelastīgas regulējuma sistēmas organizācijas veidu, pētniecības programmu un darba metožu vienādošanai var kavēt evolūciju ceļā uz jauno un inovācijām. Pētniecības brīvība ir radošas zinātnes, jaunu atklājumu un inovatīvu tehniku pamatnosacījums, nekaitējot tām robežām, ko novelk tiesiskais regulējums saistībā ar ētiskiem problēmjautājumiem un neierobežojot piešķirto līdzekļu atbilstošu izlietojumu.

1.14.14

Ir jāvienkāršo pētniecības un izstrādes atbalstam paredzētās administratīvās procedūras, arī lai tādējādi ierobežotu dažādās pieprasītās un bieži pat savstarpēji pārklājošās pieteikumu, novērtējuma, uzraudzības un auditēšanas procedūras un panāktu minēto procedūru saprātīgu skaitu.

1.14.15

Plašākam apskatam skatīt atzinuma izsmeļošo tekstu. Tajā tiek pamatoti ieteikumi; aplūkoti citi, arī ļoti konkrēti aspekti, un sniegti ieteikumi par minētajiem aspektiem.

2.1

Ņemot vērā abus nesen publicētos Komisijas paziņojumus (3) par tēmu “inovācijas” un to ievērojamo apjomu (skatīt arī 4.12.1. punktu), kā arī ievērojot teicamo Aho ziņojumu (4), šajā atzinumā galvenā uzmanība ir pievērsta pētniecības un izstrādes tematikai, kas ir noteikti vajadzīgi priekšnosacījumi ilgtspējīgas inovācijas spējai, kā arī minētajās jomās nepieciešamajai izglītībai. Šādā veidā arī paredzēts izvairīties no pārliekas atkārtošanās attiecībā uz minētajām publikācijām.

2.2

Modernās zinātnes un pētniecības pirmsākumi ir meklējami Eiropā (5). Zinātne un pētniecība, to metodika un domāšanas veids bija svarīgi ceļveži mūsdienu Eiropas sabiedrības, tās vērtību, dzīvesveida un dzīves līmeņa izveidē; tās bija Eiropas kultūras telpas būtiskas iezīmes (6). Tā rezultātā panākto sasniegumu veiksmes ķīla bija amatnieciski radoša uzņēmējdarbības gara brīva mijiedarbība ar zinātnisku metodiku un sistemātiku.

2.3

Gandrīz vienlaicīgi ar zinātniski tehnisko progresu risinājās arī svarīgākie sabiedriski politiskie notikumi, veidojoties mūsdienīgai valsts struktūrai ar varas dalīšanu, demokrātiju, pamattiesībām un sociāliem likumiem.

2.4

Šo kopīgo procesu rezultātā tajās valstīs un reģionos, kuros tie notika, cilvēku dzīves apstākļi izmainījās un uzlabojās cilvēces vēsturē vēl nepieredzētos apmēros.

2.5

Pēdējo 135 gadu laikā iedzīvotāju (7) vidējais dzīves ilgums ir palielinājies vairāk nekā divas reizes (8). Pēdējo 50 gadu laikā noteiktā teritorijā lauksaimnieciski iegūtās ražas apjoms ir gandrīz trīskāršojies. Veiksmīgajās rūpnieciski attīstītajās valstīs notiek diskusijas par lieko svaru un nevis par pārtikas trūkumu, par informācijas pārpilnību un nevis par informācijas trūkumu, kā arī par novecošanos un nevis par bērnu mirstību.

2.6

Mūsdienu mobilās un industrializētās sabiedrības ar pētniecības, izstrādes un inovāciju palīdzību izstrādātās iespējas un sasniegumi aptver visas cilvēku izpausmes un dzīves kvalitātes jomas.

2.7

Ja pētniecības un izstrādes tiešais uzdevums ir jaunu un padziļinātu zināšanu meklējumi — tātad nezināmā iepazīšana un zināmā vai šķietamā apstiprinājums — kā arī jaunu spēju izstrāde, tad šo centienu rezultāti ir lielā un līdz tam neiedomājamā mērā veicinājuši cilvēku labklājību. Šādā pārnestā nozīmē tas arī ir pētniecības un izstrādes mērķis, proti, kalpot cilvēces labklājībai.

2.8

Vēl viens nozīmīgs apstāklis, kas veicināja šobrīd panākto progresu, bija enerģiju patērējošu rūpniecisku metožu un iekārtu attīstība un intensīva izmantošana: enerģija atbrīvoja cilvēkus no smaga fiziskā darba sloga un kļuva par modernu tautsaimniecību “pārtikas produktu”.

2.9

No tā izriet pirmais svarīgais Komitejas ieteikums: sabiedrībai ir jāizprot un jānovērtē šo ieguvumu, to rašanās priekšnosacījumu un ar to saistīto zinātniski tehnisko un kultūras sasniegumu izšķirošā loma un eksistenciālā nozīme attiecībā uz mūsdienu dzīvesveidu — šai izpratnei ir jāiekļaujas vispārējās izglītības sistēmā! Ir jāatsauc atmiņā tā daudz zemākā dzīves kvalitāte un arī nabadzība, kas vēl šodien ir sastopama daļā trešās pasaules valstu un kas bez visiem šiem sasniegumiem agrāk pastāvēja šodien rūpnieciski attīstītajās valstīs, lai tādējādi būtu vieglāk novērtēt mūsdienās mums jau par pašsaprotamu kļuvušo dzīves līmeni un tā priekšnosacījumus.

2.9.1

Atbilstoši arī mācību plāni un pieejamo stundu skaits visās izglītības pakāpēs ir jāvērš uz to, lai bērnus un jauniešus ar uzskatāmu un interesantu izskaidrojumu un mācību vielas palīdzību soli pa solim tuvinātu zinātnes un tehnikas domāšanas veidam un pieejamajām zināšanu bagātībām (9), kā arī, lai izskaidrotu viņiem zinātniskā darba un tehniskās izstrādes būtisko nozīmi mūsu ikdienas dzīvē. Ir svarīgi panākt, lai abu dzimumu talantīgie jaunie cilvēki izvēlas zinātniski tehniskas studijas, kā arī universitātēs un augstskolās piedāvāt viņiem šo zinātniski tehnisko profesionālo izglītību iespējami visaugstākajā līmenī un vēlākajos gados turpināt šo apmācību ar mūžizglītības programmām. Šajā jomā panāktais ir pamats nākotnes progresam.

2.10

Lielākā daļa līdz šim teiktā neaprobežojas tikai un vienīgi ar Eiropu, lai arī nosauktie sasniegumi diemžēl vēl nav vienlīdz pieejami visiem pasaules iedzīvotājiem un visām pasaules tautām.

2.10.1

Šajā sakarā ir jāuzsver kāda svarīga mūsdienu zināšanu sabiedrības iezīme: atšķirībā no senatnes, kad, piemēram, zīda ražošana Ķīnā tika sargāta kā liels noslēpums, mūsdienās iegūtās zināšanas — tātad mūsu vissvarīgākais īpašums — tiek piedāvātas gandrīz bez samaksas (10), piemēram, universitātēs un tehniskajās augstskolās tās ir pieejamas studentiem no visas pasaules (pat stipendiju veidā), tāpat arī ar mācību grāmatu, dažādu rakstu, patentu aprakstu, profesionālu konferenču, tīmekļa publikāciju, profesionāli periodisko izdevumu starpniecību.

2.10.2

No vienas puses, šī izstrādāto zinību brīva pieejamība kalpo visas pasaules zināšanu apmaiņai, kas sekmē zinātnes progresu, no otras puses, tā ir vienreizējs un īpaši iedarbīgs attīstības palīdzības veids, kas, piemēram, jau no 19. gadsimta veicināja to, ka tādai valstij kā Japāna no viduslaikiem raksturīga dzīvesveida un sabiedriskās struktūras ar saviem spēkiem īsā laika posmā ir izdevies panākt līdzīgi augstu dzīves līmeni kā Eiropā.

2.10.3

Šāda iegūto zināšanu un prasmju brīva pieejamība tomēr ir jāierobežo tajos gadījumos, kad nepieciešams atgūt pētniecībā un izstrādē ieguldītās investīcijas, tās vēlāk izmantojot saimnieciskajā darbībā, vienlaicīgi arī stiprinot attiecīgās tautsaimniecības konkurētspēju ar nepieciešamo tirgus priekšrocību palīdzību.

2.10.4

Šim mērķim vairums rūpnieciski attīstīto valstu ir izstrādājušas līdzsvarotas tiesību sistēmas intelektuālā īpašuma aizsardzībai uz laiku, kuru īpaša forma ir patenttiesības. Šajā jautājumā Komiteja savu viedokli izteikusi jau vairākkārt (11) un atkārtoti uzsvērusi Eiropas Kopienas patenta ieviešanu, kā arī padziļinātas izpratnes veicināšanu attiecībā uz intelektuālā īpašuma saimniecisko un kulturālo nozīmi. Intelektuālā īpašuma atzīšana un aizsardzība tomēr ir stimuls un taisnīgs atalgojums jaunu tehnoloģiju izgudrotājiem un jaunu darbu radītājiem.

2.11

Kādi secinājumi no tā jāizdara Eiropas Kopienas politikai? Pirmkārt, ir jāizlemj svarīgais un ļoti konkrētais jautājums par to, kāda daļa no iekšzemes kopprodukta (IKP) līdzsvarotas vispārējās politikas ietvaros būtu jāiegulda pētniecības un izstrādes attīstībā.

2.11.1

Atbilde uz šo jautājumu rodama Eiropas konkurētspējā vispasaules konkurences cīņā, tātad daudzkārt citētajā Lisabonas stratēģijā (12).

2.11.2

Šajā jautājumā Padome 2002. gada martā Barselonā (13) pieņēma vadošus lēmumus (14) un uzstādīja nu jau vispārzināmo 3 % mērķi, kas nosaka, ka kopējie izdevumi P&I (pētniecība un izstrāde) Savienībā ir jāpaaugstina līdz tādam apjomam, kas 2010. gadā sasniegtu gandrīz 3 % līmeni no IKP. Nepieciešamās investīcijas divu trešdaļu apjomā būtu jāfinansē no privāto uzņēmēju līdzekļiem (Padomes lēmuma 47. punkts). Līdzās ievērojamam pašas Kopienas investīciju pieaugumam P&I jomā ļoti svarīgs ir arī jautājums par stimulu radīšanu lielākām dalībvalstu un īpaši rūpniecības investīcijām P&I jomā. Šo mērķi Komiteja ir uzsvērti atbalstījusi vairākos atzinumos (15), tomēr diemžēl kļūst skaidrs, ka tas netiks sasniegts, izņemot dažās dalībvalstīs. Šis fakts izraisa bažas.

2.11.3

Turklāt 2006. gada oktobrī publicētajā STERN ziņojumā (STERN REVIEW) (16)“Klimata pārmaiņu ekonomika” secināts, ka tikai klimata sistēmu ietekmētās globālās sasilšanas ierobežošanai vien ir nepieciešams ieguldījums aptuveni 1 % apmērā no IKP, kas aptver arī citas tam nepieciešamas P&I darbības.

2.11.4

Kopumā klimata pārmaiņas un to saistība ar vispārējo enerģijas izmantošanas, enerģijas patēriņa un ilgtspējīgas energoapgādes problēmu nav vienīgais problēmu loks. Arī fizisku un psihisku slimību apkarošana, dzīves atvieglošana cilvēkiem ar invaliditāti, demogrāfisko pārmaiņu sekas, tajā skaitā vecuma izpēte, un vides aizsardzība, kā arī mūsu dzīves pamata un Eiropas vērtību sistēmas vispārēja nodrošināšana ir tādu nozīmīgu pētniecības tematu piemēri, par kuriem Komiteja ir sniegusi izsmeļošus ieteikumus iepriekšējos atzinumos, piemēram, atzinumā par Septīto pamatprogrammu pētniecībai un attīstībai un tās “speciālajām programmām”.

2.12

Kā zināms, Eiropas Kopienai jāsastopas ar ļoti nopietno pastiprinātas globālās konkurences izaicinājumu, un īpaši svarīgi šajā sakarā ir saglabāt darbavietas, ienākumu līmeni, kā arī sociālos un vides standartus Eiropā. Tas attiecināms ne tikai uz ASV un Japānas ekonomiskajām iespējām, bet īpaši arī uz iespaidīgajiem un aizvien pieaugošajiem rūpnieciskajiem un pētniecības sasniegumiem tādās valstīs kā Ķīna (līdz 2050. gadam Ķīna vēlas ieņemt ASV vietu kā pasaules vadošā valsts tehnoloģiju jomā! (17)), Indija un Brazīlija, ievērojot šajās valstīs būtiski zemākos darba samaksas, kā arī sociālos un vides standartus.

2.13

Tieši, ņemot vērā šo pasaules mēroga konkurenci, kā arī ar to saistīto vispasaules sacensību par investīcijām P&I jomā, tajā skaitā vispasaules sacensību par labākajiem zinātniekiem un inženieriem, Eiropas Kopienai efektīvāk jāizmanto un vairāk jāstiprina savs pētniecības, tehniskās izstrādes un inovāciju potenciāls. Galvenokārt šeit ir domāta tieši pasaules mēroga nevis Eiropas iekšējā konkurence!

2.14

Tātad Eiropas konkurētspēju iespējams saglabāt tikai tad, ja līdzšinējais pārsvars pētniecībā, tehnoloģiju izstrādē un inovācijās pastāv arī nākotnē (18) un iekļaujas sabiedriskā un kulturālā vidē, kurā dominē demokrātija, tiesiskas valsts princips, uzņēmējdarbības brīvība, plānošanas drošība, vēlme sasniegt rezultātus un sasniegtā novērtējums. Eiropas pētniecības telpa ir jāattīsta un jāpaplašina. Šī atziņa gan pēdējā laikā ir pašsaprotama nostāja politisko nodomu deklarācijās, tomēr attiecībā uz faktisku rīcību, vārdu pārvēršanu īstās prioritātēs (piemēram, pētniecības budžetos) un atbilstošos reglamentējošos noteikumos (piemēram, koplīgumu struktūrā (19), nodokļu tiesībās) joprojām pastāv ievērojami un nožēlu rosinoši trūkumi kā Kopienas līmenī, tā arī lielākajā daļā dalībvalstu.

2.15

Citas valstis, kas sastopas ar līdzīgu problemātiku, piemēram, ASV, Japāna vai Šveice sekmīgi pieliek ne tikai ievērojami lielākas, bet arī efektīvākas pūles pētniecības, tehnoloģiju izstrādes un inovāciju jomā. Tas cita starpā uzskatāmi parādās ASV pievilcībā Eiropas zinātnieku un inženieru acīs, kas savstarpējās un principiāli atbalstāmās mobilitātes ietvaros joprojām lielākā skaitā emigrē uz ASV (“brain–drain”), salīdzinot ar tiem ekspertiem un talantiem, kas emigrē no ASV uz Eiropu.

2.16

Tieši salīdzinājumā ar ASV šis apstāklis ir ne tikai finansiālo spēju un pētniecības sistēmas pārākuma rādītājs, bet tas arī vājina Eiropas un stiprina ASV pozīcijas. Turklāt P&I politikas iezīme ASV salīdzinājumā ar Eiropu ir atvērtāka un drosmīgāka attieksme pret jaunām koncepcijām un pieejām, kā arī kopumā lielāka gatavība uzņemties risku. Šīs politikas motivācija ir ne tikai saimnieciskā konkurētspēja, bet tikpat lielā mērā arī konsekventa valsts drošības stratēģija (20) un ar to saistītās apjomīgās P&I investīcijas, šīm jomām abpusēji bagātinoties.

2.17

Tātad Eiropas uzdevums šobrīd ir atjaunot tās tradicionāli vadošo stāvokli pētniecības un inovāciju telpā, ievērojami vairāk ieguldīt pētniecībā un izstrādē, veicināt iedzīvotāju spējas un atalgot viņu sniegumu, kā arī mazināt pastāvošos šķēršļus.

2.18

Lai to panāktu, svarīgākais priekšnoteikums ir tāda sabiedriskā vide, kurā šī izpratne var pilnībā izpausties, lai visos politiskajos līmeņos tiktu radīti nepieciešamie pamatnosacījumi un pieņemti attiecīgi vadoši lēmumi. Tikai tādā gadījumā skolām un universitātēm izdosies īstenot to uzdevumu globālās konkurences apstākļos un pietiekami daudz jaunu cilvēku iesaistīsies zinātnes un tehnikas jomā. Tikai tādā gadījumā arī rūpniecības aprindās radīsies pietiekama uzticība un optimisms nepieciešamo investīciju veikšanai.

3.1

Investīciju avoti. Pētniecība un inovācijas kopā ar šajā jomā talantīgo personu kvalitatīvu un efektīvu izglītību ir priekšnosacījums sabiedrības nākotnes labklājībai. Tātad sabiedrībai ir jānodrošina tam nepieciešamās investīcijas. ES šo investīciju avots ir Kopiena, dalībvalstis, ekonomika un mazākā mērā arī privāti fondi.

3.2.1

7. PTA pamatprogramma. Galvenais Eiropas Kopienas ieguldījums (21) pētniecības un izstrādes atbalstam tiks veikts no 7. PTA pamatprogrammas līdzekļiem. Minētās pamatprogrammas ietvaros laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam pieejamo līdzekļu apjoms (22) ir apmēram 50 miljardi EUR (23), kas ir aptuveni 5,8 % no Kopienas kopējā budžeta minētajam laika periodam.

3.2.2

Tādējādi šī summa ir apmēram 0,06 % no Kopienas iekšzemes kopprodukta, tātad tie ir tikai 2 % no Barselonā noteiktā sasniedzamā līmeņa (skatīt pielikumu). Pēc Komitejas domām, tas nav pietiekami, lai Kopienas atbalsta ievērojamo sviras efektu un integrācijas jaudu pilnībā varētu izmantot dalībvalstu veicināšanas politikā un nepieciešamajā rūpniecības gatavībā veikt investīcijas un šajā jomā panāktu nepieciešamo, ievērojamo izaugsmi.

3.2.3

Tādēļ Komiteja izsaka patiesu nožēlu par to, ka nav ņemts vērā tās ieteikums (24) kopējā budžetā ievērojamāk palielināt 7. P&A pamatprogrammai pieejamo daļu.

Tādēļ Komiteja aicina Eiropadomi un Eiropas Parlamentu 2008. gadā paredzētajā ES budžeta pārskatīšanas gaitā šajā ziņā panākt ievērojami lielāku progresu un 7. P&A pamatprogrammai pieejamo Kopienas atbalsta līdzekļu apjomu palielināt līdz 3 % no Barselonā noteiktā mērķa līmeņa.

3.2.4

Eiropas Investīciju banka. Turklāt Komiteja norāda uz to, ka pētniecībai, izstrādei un inovācijām pastiprināti būtu jāizmanto arī Eiropas Investīciju bankas atbalsta līdzekļi (25), īpaši sekmējot tādus pasākumus, kas kalpo nepieciešamās infrastruktūras izveidei un zināšanu nodošanai rūpnieciskai izmantošanai.

3.2.5

Eiropas struktūrfondi. Vēl lielākā mērā tas pats attiecināms arī uz Eiropas struktūrfondu izmantošanu. Šajā ziņā tieši jaunajās dalībvalstīs vēl jāveic ievērojams darbs saistībā ar nepieciešamo pētniecības infrastruktūru izveidi un to saikni ar mūsdienīgu augsto tehnoloģiju uzņēmumu izvietošanu.

3.3.1

Lielākas uzņēmēju investīcijas. Ņemot vērā Kopienas nelielo atbalstu strukturālā izpratnē, izšķiroša nozīme ir tam, ka gan dalībvalstis, gan arī Eiropas ekonomika no savas puses (26) pietiekami — tātad ievērojami vairāk nekā līdz šim — investē pētniecībā, izstrādē un ar to saistītajā izglītībā, lai tādējādi atbrīvotu un stiprinātu Eiropas potenciālu pētniecības, izstrādes un inovāciju jomā, izmantotu Eiropas pētniecības telpu un vismaz daļēji sasniegtu Barselonā noteikto mērķi. Šajā ziņā lielākajā daļā dalībvalstu pēc iespējas ātrāk vēl ļoti daudz jāpaveic!

3.3.2

Uzticami un piemēroti pamatnosacījumi. Papildus lielākam skaitam finansiālu pasākumu ir jāpārskata arī citi pamatnosacījumi, lai ar ieguldītajiem līdzekļiem varētu gūt iespējami labākos rezultātus. Šajā ziņā ir svarīgi arī pārbaudīt ar pētniecību nesaistītu apstākļu un nosacījumu lietderīgumu vai to radīto kaitējumu, kā arī nodrošināt iespējami lielāko plānošanas drošību un paļāvību uz valsts noteiktajām prasībām.

3.3.3

Kopienas atbalsta pasākumi. Noteiktu atbalstu šajā jautājumā var piedāvāt arī Eiropas Kopiena ar savu politiku, un tas noteikti arī jādara, sevišķi ar piemērotu regulu vai direktīvu, piemērotu pamatnosacījumu un saprātīgi izmantota atbalsta sviras efekta palīdzību 7. PTA pamatprogrammas ietvaros.

3.3.4

Kopienas atbalsta tiesiskie noteikumi. Kopienas atbalsta tiesiskie noteikumi nosaka dalībvalstīs pieļaujamo valsts atbalsta veidu (27), apjomu un ar to saistītās administratīvās procedūras P&I darbu jomā, ievērojot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 87. un 88. panta interpretāciju. Šo atbalsta tiesisko noteikumu izveide tātad ir vēl viens nozīmīgs palīglīdzeklis, gan nolūkā ietekmēt dalībvalstu atbalstu pētniecībai, gan arī nolūkā optimāli izmantot atbalstu ar 7. PTA pamatprogrammas palīdzību. Tādēļ Kopienas tiesiskie nosacījumi atbalsta jomā jāveido tā (28), lai rosinātu dalībvalstis un atvieglotu to iespējas efektīvākā un mazāk birokrātiskā veidā sekmīgāk un vairāk nekā līdz šim veicināt pētniecības un izstrādes ieceres universitātēs, pētniecības iestādēs, rūpniecībā, kā arī visu minēto struktūru sadarbību.

3.3.5

Pasaules līmeņa konkurētspējas prioritāte. Īpaši ir jāizvairās no tā, lai pārāk šauri formulēti, ar lielu birokrātisko slodzi saistīti un tikai Eiropas iekšējiem konkurences apstākļiem paredzēti ierobežojumi valsts atbalstam pētniecības un izstrādes jomā neietekmētu Eiropas Kopienas konkurētspēju pasaules līmenī. Tieši otrādi, ievērojot Eiropas Kopienas salīdzinoši nelielo atbalsta apjomu (29), dalībvalstīm no savas puses ir jāspēj dāsni un bez birokrātiskiem šķēršļiem atbalstīt Eiropas pētniecības telpā nepieciešamos universitāšu, pētniecības iestāžu un rūpniecības tīklus.

3.3.6

MVU un jaundibinātie uzņēmumi. Šajā ziņā arī turpmāk jāstiprina MVU un jo īpaši jaundibināto uzņēmumu potenciāls inovāciju jomā, kā arī jārada spēcīgāki stimuli atbilstošām un apjomīgākām rūpniecības investīcijām. Komiteja arī norāda uz saviem ieteikumiem (30) attiecībā uz ES programmu “Uzņēmumu un uzņēmējdarbības daudzgadu programma, jo īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)” un uz šajā saistībā ļoti svarīgo atbalstu uz zināšanām balstītas ekonomikas jomā. Ņemot vērā faktu, ka ES 98 % no visiem uzņēmumiem ir MVU, kļūst saprotams, kāda nozīme piešķirama tieši šīs uzņēmumu kategorijas inovatīvo spēju stiprināšanai.

3.3.7

ASV piemērs. Kā orientējošs paraugs jāizmanto pasaules līmeņa konkurentu, jo īpaši ASV izmantotā atbalsta politika šajā jomā.

3.4

Dalībvalstu budžeta tiesības. Nākamais svarīgais, ar finansējumu saistītais aspekts attiecas uz jautājumu, vai atsevišķu dalībvalstu budžeta tiesības sekmē līdzekļu efektīvas izmantošanas mērķa sasniegšanu. Ja tā nav, tad Kopienai vajadzētu pielikt visas pūles, lai attiecīgo dalībvalstu budžeta tiesības labāk nekā līdz šim atbilstu pētniecības un izstrādes vajadzībām.

3.4.1

Elastīgāki līdzekļu sadales plāni un budžeta tiesības. Īpaši attiecībā uz lielākiem attīstības projektiem, kā arī attiecībā uz visām pārējām ar pētniecību un izstrādi saistītajām investīcijām būtu jāizvairās no tā, ka neprofesionāli izstrādātu valstu līdzekļu sadales plānu (tas attiecas, piemēram, uz publiskās pārvaldes grāmatvedību) ietekmē tiek pieņemti projektu interesēm neatbilstoši lēmumi. Tā kā, īstenojot šādus ar tehniskām novitātēm saistītus projektus, kopējais ieguldījumu apjoms un īpaši līdzekļu sadalījums attiecīgajā kalendārajā gadā ne vienmēr ir pietiekami precīzi plānojams, ir iespējams, ka kalendārajam gadam piesaistītie sadales plāna līdzekļi projektam vairs nav pieejami. Tā rezultāts ir neprofesionālas racionalizācijas procedūras un efektivitātes zudums. Tādēļ būtu jāatrod labāki risinājumi, kas jānostiprina dalībvalstu budžeta tiesībās, piemēram, atļauja pārnest daļu piešķirto līdzekļu uz nākamo kalendāro vai budžeta gadu.

3.5

Dalībvalstu nodokļu tiesības un atbildības regulējuma tiesības. Tāpat Kopienai būtu jāpieliek pūles, lai arī dalībvalstu nodokļu tiesības un atbildības regulējuma tiesības būtu labāk pielāgotas mērķim radīt stimulus apjomīgākām rūpniecības investīcijām pētniecībā un izstrādē, kā arī saglabāt ierobežotu finansiālo risku, ieviešot inovatīvas tehnikas un ražojumus.

3.6

Dalībvalstu pietiekams pamata finansējums. Dalībvalstīm ir arī jārūpējas, lai to pētniecības iestādēm būtu pieejams pietiekams pamata finansējums, lai tās vispār spētu izmantot līdzfinansējuma iespējas ar 7. PTA pamatprogrammas palīdzību.

3.7

Finanšu uzskaite, izmaksu aprēķināšana un novērtējums. Tāpat valsts atbalsta saņēmēju — dažādu pētniecības iestāžu — finanšu uzskaite, izmaksu aprēķini un novērtējums jāpārbauda attiecībā uz to, vai tie tiešām atbilst pētniecības un izstrādes raksturīgajām īpatnībām. Īpaši ir jāizpēta, vai tie saimnieciskie faktori, kas ir racionalizēti ražojošās rūpniecības vajadzībām, ir tieši piemērojami tādām struktūrām, kuru produkcija ir zināšanas, tādējādi to rezultātā varētu rasties izkropļojumi attiecībā uz izmaksām, izklāstu un novērtējumu.

3.8

Politiskās un sabiedriskās prioritātes. Kā politiskā līmenī, tā arī, pastiprināti paužot viedokļus ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību, mērķim jābūt izpratnes veidošanai un ar šo izpratni saskaņotai rīcībai, lai pietiekama un efektīva pētniecība un izstrāde veidotu nepieciešamo pamatu nākotnes labklājībai, tātad arī darba vietām, sociālajam nodrošinājumam un konkurētspējai. Tas attiecināms kā uz šajā nolūkā nepieciešamajiem lēmumiem budžeta jomā, tā arī uz vajadzīgajām investīcijām, visiem pamatnosacījumiem izglītībai, darba tiesībām, darba apstākļiem, nodokļu tiesībām, darba koplīgumu tiesībām utt. Tas attiecināms arī uz sabiedrības vispārējo attieksmi pret zinātniski tehnisko progresu, kas ir saistīts gan ar lielām iespējām, gan nenovēršami arī ar zināmu risku, pat ievērojot visus piesardzības pasākumus. Pārlieku baiļu uzņemties risku rezultāts ir stagnācija, visbeidzot pat zināšanu zudums un regress.

4.1

Vispārēji apstākļi  (31). Prioritāra nozīme ir ekonomiskajai, politiskajai, sociālajai un kulturālajai videi, kurā vislabāk var izpausties radošais un atklājumu gars (32), kā arī uzņēmējdarbības iniciatīvas un kas nodrošina iespēju piesaistīt un arī paturēt Eiropas pētniecības telpā labākos zinātniekus un inženierus. Tas katrā ziņā ietver arī vajadzīgos pasākumus iespējami labāko darbības nosacījumu nodrošināšanai labai zinātnei un pētniecībai.

4.2

Jaunu ideju un koncepciju pārbaude. Zinātne un pētniecība pieliek visas pūles jaunāko ideju, procedūru un rezultātu rašanai. Tam pieskaitāma arī jaunu atziņu neatkarīga ieguve (vai atspēkošana), tātad “sertifikācija”, kā arī to izplatīšana, padziļināta un paplašināta izpēte, turklāt galvenajam mērķim jābūt jaunu horizontu atklāšanai. Tātad ir jāpadara iespējamas un jāatbalsta plurālas (33) un starpdisciplināras pētniecības pieejas, novērtējuma procedūras un pētniecības struktūras, lai evolucionāro procesu (34) varētu izmantot un virzīt uz labākajām idejām, rezultātiem, kā arī organizācijas formām.

4.3

Novērtējuma kritēriji un rīcības brīvība. Tātad novērtējuma kritērijiem ir jāsekmē arī viss jaunais, pieņemot neizdošanās risku, jo a priori nav iespējams nodrošināt panākumus. Ir jāizvairās no neelastīgiem “lejupējiem” nosacījumiem vai regulējuma sistēmām organizācijas veidu, pētniecības programmu un darba metožu vienādošanai, tās var kavēt evolūciju ceļā uz jauno, uz inovācijām. Inovācijām ir nepieciešama pietiekama uzņēmējdarbības rīcības brīvība, lai neļautu jaunajai idejai iznīkt tikai pārmērīga ierobežojošu noteikumu daudzuma dēļ. Pētniecības brīvība, arī neprofesionālu, ierobežojošu (35) vai pat ideoloģisku nosacījumu brīvība ir radošas zinātnes un jaunu atklājumu pamatnosacījums, nekaitējot tām robežām, ko novelk tiesiskais regulējums saistībā ar ētiskiem problēmjautājumiem un neierobežojot piešķirto līdzekļu atbilstošu izlietojumu.

4.3.1

“Augšupējā” metode. Tādēļ vienam no katras pētniecības politikas pamatprincipiem jābūt — tik daudz “augšupēju” pasākumu, cik iespējams, bet tikai tik daudz “lejupēju” pasākumu, cik noteikti nepieciešams; maksimāla decentralizācija un tikai tik daudz centralizācijas, cik tas ir nepieciešams. Mērķis ir atrast līdzsvaru starp individuālu ideju bagātību un individuālu radošo garu no vienas puses un nepieciešamo plānošanu, harmonizāciju un vadību, piesaistot resursus, lai varētu īstenot lielākus projektus, kuru ietvaros nepieciešama darba dalīšana.

4.3.2

Sadarbības projekti. Galu galā tieši īpaši ambiciozām un panākumus sološām P&I iecerēm vai augsto tehnoloģiju projektiem bieži ir nepieciešama dažādu pētniecības iestāžu, uzņēmumu u.c. struktūru sadarbība pat starpvalstu līmenī, ieskaitot dažādu līdzekļu piešķīrēju finansējumu. Tieši gadījumos, kad ievērojami atšķiras šo iestāžu organizācijas struktūras, novērtējuma sistēmas, personāla politika, budžeta nosacījumi (36) u.c., tas var būt par iemeslu, lai rastos šķēršļi šādas sadarbības vēlamajiem panākumiem. Tādēļ ir nepieciešams, lai visas iesaistītās puses ir gatavas ievērot dažādās vajadzības un noteikta projekta interesēs vienoties par kopīgiem noteikumiem, kas varbūt atšķiras no to ikdienā ierastajiem nosacījumiem, un lai tās ir gatavas atteikties no īpašām prioritārām tiesībām un panākt darbā izmantojamas vienošanās.

4.3.3

Atklātā koordinācijas metode. Lai arī punktā “Jaunu ideju un koncepciju pārbaude” ir ieteikta plurāla pieeja un attēlotas pārliekas vienotības negatīvās sekas attiecībā uz evolucionāru progresu, tomēr sadarbības projektiem un Eiropas iekšējai sadarbībai kopumā sadarbojošos iestāžu ietvaros ir jānosaka piemērojamo noteikumu un standartu vienotības minimālais līmenis. Šajā ziņā uzmanīgi jāpiemēro atklātā koordinācijas metode, lai varētu sasniegt vēlamo līdzsvaru starp šīm pretrunīgajām pieejām.

4.4

Administratīvu procedūru vienkāršošana  (37) un samazināšana, paralēlu struktūru vai pārklāšanās novēršana  (38). Pētniecībai un izstrādei katrā ziņā nepieciešama arī plānošanas, uzņēmējdarbības, administratīvu un vērtēšanas uzdevumu izpilde, kas jāveic pieredzējušiem un atzītiem zinātniekiem un inženieriem. Tomēr obligātās administratīvās procedūras ir pavairojušās un paplašinājušās tik lielā apjomā, ka ar tām saistītā slodze atņem ievērojamas darbaspējas patiesajai pētniecības darbībai. Jo īpaši ir radīts liels daudzums obligātu pieteikumu iesniegšanas, novērtējuma, uzraudzības un auditēšanas procedūru, kuru rezultāts ir neproduktīvas darbības un kas atņem resursus patiesajai pētniecības darbībai (39). Turklāt nepietiekamas investīcijas izglītībā, pētniecībā un izstrādē nav iespējams aizstāt arī ar lielāku skaitu novērtējuma procedūru.

4.4.1

Tādēļ Komiteja atkārto savu neatlaidīgo lūgumu (40) Komisijai un arī dalībvalstīm intensīvi pievērsties šim jautājumam un censties panākt efektīvākas un labāk koordinētas norises (īpaši arī sadarbībā ar dalībvalstu iesaistītajām struktūrām un to starpā). Īpašs ieteikums ir samazināt pārlieku lielo skaitu atsevišķi darbojošos, vertikālu (un arī horizontālu/paralēlu) atļauju izsniegšanas, vadības un kontroles iestāžu (un procedūru).

4.5

Izcilības veicināšana un konkurence. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas, dalībvalstu un pētniecības iestāžu centienus īpaši veicināt izcilus sasniegumus vai ierosinājumus programmām. Tas kopumā sekmē nodomu panākt īpašus sasniegumus pētniecībā un izstrādē, kā arī centienus paturēt nozīmīgākos speciālistus Eiropā vai panākt viņu nonākšanu Eiropā. Tomēr tas ir saistīts ar turpmāku administratīvo procedūru skaita palielināšanos. Tātad vēl jo izteiktāka ir prioritārā vajadzība visu šo procedūru kopējo skaitu ievērojami samazināt un racionalizēt un vienkāršot norises. Apgalvojums “laba daudz nevajag” šajā ziņā ir īpaši trāpīgs.

4.6

Neskaidrs pētniecības kategoriju iedalījums. Tādas pētniecības kategorijas kā fundamentālie pētījumi, pielietojamie pētījumi un izstrāde nav skaidri nodalītas, bet drīzāk pastāv lietderīgi tīkli un atgriezeniska saite. Tā kā reglamentējošajos noteikumos būtu jāsaglabā šo kategoriju dalījums, jāpievērš uzmanība tam, lai iesaistītajām struktūrām šajā ziņā tiktu piešķirta pietiekama rīcības brīvība interpretācijas un lēmumu pieņemšanas jomā, nosakot attiecīgo iedalījumu. Tas, protams, neietekmē faktu, ka fundamentālo pētījumu rezultāti praktiski nav prognozējami vai plānojami, turpretim mērķtiecīgas, izplānotas darba metodes iespējams izmantot tikai tad, kad ir saskatāms mērķis un ceļš uz to ir pietiekami skaidrs.

4.7

No dabas izpratnes līdz novatoriskiem izstrādājumiem, procesiem un pakalpojumiem. Īpaši centieni jāvelta mērķim paātrināt fundamentālo un arī pielietojamo pētījumu un izstrādes jauno atklājumu ieviešanu jaunos ražojumos, procesos vai pakalpojumos. Lai arī tā ir viena no būtiskākajām problēmām, tās risinājumam diemžēl nav pieejams kāds visaptverošs un universāls paņēmiens. Tomēr ir iespējams noteikt dažus pamatprincipus un ieteikt atsevišķus pasākumus.

4.7.1

Svarīgākais pasākums būtu uzlabot personāla mobilitāti starp akadēmiskajām un rūpniecības aprindām (šajā sakarā skatīt 5.5 un turpmākos punktus), kā arī kopumā veicināt šo divu “kultūru” (41) abpusēju sapratni un abpusēju uzklausīšanu.

4.7.2

Tomēr šajā ziņā arī privātajai uzņēmējdarbībai ir jāuzņemas pienākums attīstīt tam atbilstošu uzņēmumu kultūru un lielāku darbu ieguldīt pētniecības un izstrādes rezultātos, kā arī izrādīt lielāku uzdrīkstēšanos attiecībā uz novatoriskiem ražojumiem (skatīt arī 4.9 punktu). Uzņēmumu personāla politikai jābūt vērstai uz to, lai to rīcībā būtu vismaz tāds apjoms zinātniski tehniskas kompetences vai lai šo kompetenci varētu nodrošināt vismaz tādā apmērā, ka uzņēmumi ir spriest spējīgi un gatavi pielāgoties. Uzņēmumiem arī jācenšas panākt inovācijām draudzīga vide, lai tādējādi sekmētu un izmantotu savu darbinieku radošo potenciālu. Zinātību iespējams nodot vai iegādāties tikai tādā gadījumā, ja tā pastāv, ir zināma un ir saprasta (42).

4.7.3

Šajā ziņā lietderīgas varētu būt arī ar tīmekļa starpniecību publiski pieejamas informācijas sistēmas, kas iespējamajiem interesentiem atļauj ar atslēgas vārdu vispārēja apkopojuma palīdzību sameklēt noteiktus Eiropas pētniecības sasniegumus, kā arī oriģinālās publikācijas un to autorus, dodot arī iespēju atrast nepieciešamos kontaktus. Šādi mēģinājumi jau notiek Cordis  (43) informācijas telpas ietvaros. Šādām informācijas sistēmām jābūt pēc iespējas vieglāk pieejamām arī cilvēkiem ar invaliditāti (44) un jāņem vērā novecojošas sabiedrības īpatnības.

4.7.4

Tomēr vismaz tikpat svarīga ir nepieciešamā pētniecības institūtu un attiecīgajā jomā strādājošo uzņēmumu sadarbība. To sekmē (45) tiešs atrašanās vietas tuvums, jo šo ciešo kaimiņattiecību (“klasteru”) rezultātā veidojas gan apstākļu noteikta, gan arī apzināta tuvināšanās un partnerattiecības. Šo klasteru veidošanās arī turpmāk ir jāveicina ar piemērotu programmu palīdzību. Tomēr jāatzīst un jāveicina arī visi vietējā un reģionālā līmeņa centieni sekmēt zināšanu nodošanu un veidot saiknes. Kā piemēru šajā ziņa var minēt “Science Cities”  (46) (Eiropas Zinātnes pilsētu kongress) iniciatīvas.

4.7.5

Šī iemesla dēļ Komiteja īpaši atzinīgi vērtē pašreizējos Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) izveides plānus (47), kam jādod ieguldījums Kopienas un dalībvalstu inovācijas spējas tālākā attīstībā, visaugstākajā līmenī apvienojot izglītības, pētniecības un inovācijas aktivitātes. Paredzēts, ka ETI savu darbību galvenokārt īstenos uz partnerattiecībām vērstu zināšanu un inovāciju kopu ietvaros. Komiteja iesaka arī šajā jomā rosināt, sekmēt un dot priekšroku “augšupējām” iniciatīvām un procesiem.

4.7.6

Arī dalībvalstīm šajā ziņā būtu jāveic izteiktāki veicināšanas pasākumi. Šajos pasākumos būtu jāiekļauj gan jau pieminētie jaundibinātie uzņēmumi, gan arī pētniecības struktūru un jau sekmīgi izveidotu uzņēmumu sadarbība (48).

4.8

Fundamentālo pētījumu nozīme. Tomēr šādas atbalsta programmas nekādā gadījumā nedrīkst pastāvēt uz fundamentālo pētījumu rēķina. Tādēļ Komiteja atkārtoti uzsver atbalstu ļoti svarīgajai programmai “Idejas” 7. PP ietvaros un tās vajadzībām izveidotajai Eiropas Pētniecības padomei. No vienas vienīgas jaunas idejas var aizsākties lavīnveidīgs inovāciju process, to pārņemot arī daudzām tehnikas nozarēm (49). Arī rūpniecība (50) atzīst un novērtē fundamentālo pētījumu un to veicināšanas nozīmi.

4.8.1

Tas atbilst vairākkārtējam Komitejas ieteikumam, pietiekamā apmērā veicinot arī fundamentālos pētījumus, vienlīdz lielu nozīmi piešķirt visiem trim jauninājumu trijstūrim obligāti nepieciešamajiem pīlāriem — fundamentālajiem pētījumiem, pielietojamai zinātnei un izstrādei (produktu un procesu izstrāde).

4.9

Novatoriski ražojumi. Pat ja tiktu ieviesti visi minētie ieteikumi, privāto uzņēmēju uzdevums ir novatoriskos ražojumus, novatorisko procesu norisi un novatoriskos pakalpojumus īstenot, izmantot vai ražot un ieviest tirgū, pamatojoties uz atziņām un iespējām, kas iegūtas ar P&I palīdzību. Tam nepieciešamas ievērojamas sākotnējās investīcijas un pietiekami daudz laika, un tas arī ir saistīts ar būtisku tirgus ekonomikai raksturīgu risku, īpaši arī attiecībā uz MVU. Tomēr arī šajā ziņā Kopiena un dalībvalstis spēj sniegt nozīmīgu atbalstu ar uzticamas politikas palīdzību, novēršot administratīvos šķēršļus, radot ekonomiski politiskus — īpaši ar nodokļiem saistītus — stimulus, pietiekama riska kapitāla piešķiršanu, saprātīgas, efektīvas un nebirokrātiskas atbalsta programmas, kā arī, nemitīgi cenšoties, nodrošināt tehnikai un inovācijām draudzīgu vidi sabiedrībā.

4.9.1

Sekmēt novatorisku produktu (tehniku, pakalpojumu ...) ieviešanu tirgū varētu arī publiskais iepirkums, šādā veidā izmantojot iespēju kļūt par publisko iestāžu modernizācijas dzinuli (51).

4.10

Intelektuālais īpašums un Kopienas patents. Viena no ES nepilnībām ir Kopienas patenta trūkums. Šī nepilnība izpaužas ievērojami augstākās izmaksās un citos šķēršļos intelektuālā īpašuma aizsardzībai. Tādējādi rodas vienlaikus divas nopietnas problēmas: no vienas puses — augstākas izmaksas patenta reģistrācijas procedūrai un patenta aizsardzībai, no otras puses — pat iespējamās patenta aizsardzības zaudējums aizkavējumu un apņēmības zuduma dēļ.

4.10.1

Valodas problēma. Viens no kavēkļiem, kas traucē ES līmenī vienoties par Kopienas patenta ieviešanu, ir valodas problēma. Tādēļ Komiteja iesaka valodas jautājumu izlemt atbilstoši ilggadējām starptautiskās “zinātnes kopienas” (“Science–Community”) tradīcijām. Tomēr to nekādā gadījumā nedrīkst izmantot vai uztvert kā mēģinājumu traucēt vai ierobežot Eiropas valodu dažādību, kas ir vērtīga un Komitejas atbalstīta (52) Eiropas kulturālās daudzveidības iezīme.

4.10.2

Izgudrojumu novitātei nekaitējošs sākotnējās publicēšanas termiņš. Komiteja arī atkārtoti vērš uzmanību uz savu lūgumu pieļaut izgudrojumu novitātei nekaitējoša sākotnējās publicēšanas termiņa (53) noteikšanu, tādējādi atrisinot konfliktu saistībā ar pētnieku nepieciešamību viņu atklājumus savlaicīgi nodot atklātībai no vienas puses un ierobežojumu atļaut patentēt tikai jaunus, līdz šim nezināmus izgudrojumus no otras puses.

4.11

Jauno dalībvalstu īpašā situācija. Lai arī, no vienas puses, jauno dalībvalstu vispārēja priekšrocība konkurētspējas izpratnē ir to zemākā darba samaksa, kas, protams, ir attiecīgi saistīts arī ar šo valstu lielākās iedzīvotāju daļas zemāku dzīves līmeni, no otras puses, jaunajās dalībvalstīs pastāv nepilnība, ka to pētniecībai un izstrādei nepieciešamā infrastruktūra līdz šim ir attīstīta vēl vājāk.

4.11.1

Tādēļ Komiteja jau vairākkārt (54) ieteikusi ievērojami lielāku daļu no Kopienas struktūrfondu līdzekļiem izlietot zinātnes infrastruktūras attīstībai. Šajā ziņā ļoti lietderīga varētu būt arī Eiropas Investīciju bankas līdzekļu izmantošana.

4.11.2

Tomēr arī pašām jaunajām dalībvalstīm būtu jāpieliek visas pūles, lai šo plaisu iespējami ātri pārvarētu un pēc tam pakāpeniski sasniegtu noteikto 3 % mērķi. Kopumā Kopienas prioritārajam mērķim ir jābūt pārliecinošai atbalsta sniegšanai jaunajām dalībvalstīm, tām veidojot savu pētniecības sistēmu un atbalstot zinātnieku jauno paaudzi.

4.12

Inovācijas  (55) vispārējā izpratnē. Ja līdzšinējās piezīmes un ieteikumi apskatīja inovācijas galvenokārt kā zinātniski tehnisko aktivitāšu un iniciatīvu rezultātu, šeit paredzēts skaidri norādīt arī uz uzņēmējdarbības, tirdzniecības un sociālajiem aspektiem (56), kā arī uz novatorisku ideju un procedūru iespējām. Nav šaubu, ka attiecībā uz labklājību, konkurētspēju un Lisabonas stratēģiju šiem aspektiem ir papildinoša un tikpat būtiska nozīme kā zinātniski tehniskajiem aspektiem. Tomēr šā izstrādātā izpētes atzinuma ietvaros tie galvenokārt attiecināmi uz ekonomikas un sociālās politikas jautājumiem, kuri vienā no Komitejas turpmākajiem atzinumiem par Lisabonas stratēģiju tiks aplūkoti atsevišķi. (Skatīt arī nākamo sadaļu).

4.12.1

Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas  (57)2006. gada 13. septembrapaziņojumu (skatīt arī 1.2 punktu) “Zināšanu izmantošana praksē. Plaša mēroga inovācijas stratēģija ES” un 2006. gada 12. oktobrapaziņojumu“Inovācijām labvēlīga Eiropa”, kuros noteikto virzienu Komiteja pilnībā atbalsta un vairākos punktos arī precizē šajā atzinumā. (Arī pirmais minētais paziņojums attiecas uz atbalstīšanas vērto Aho ziņojumu) (58). Turklāt Komiteja norāda uz saviem priekšlikumiem (59) par inovatīvu nodarbinātības politiku.

5.1

Personiskas dabas aspekti — motivācija. Minētajā jautājumā Komiteja norāda uz īpaši šim tēmu kopumam veltīto atzinumu (61), kurā izteiktos viedokļus tā atkārtoti uzsver un apstiprina. Tāpat kā iepriekš, arī minētajā atzinumā Komiteja vērsa uzmanību uz to, ka cilvēku kapitāls ir visjutīgākais un vērtīgākais pētniecības, izstrādes un inovāciju resurss. Tātad svarīgākais uzdevums ir atbilstoši apdāvinātus jaunus cilvēkus motivēt iegūt zinātnisku vai tehnisku izglītību un piedāvāt viņiem arī iespējami augstu izglītības kvalitāti.

5.2

Universitātes un tehniskās augstskolas. Tādēļ atbilstošas nepieciešamās izglītības iestādes ir izšķirošs priekšnoteikums tam, lai varētu apmierināt pieprasījumu pēc labiem zinātniekiem un inženieriem. Tātad, savstarpēji tuvinot pētniecību un apmācību (62), ir jāizveido un arī jāsaglabā pietiekami daudz un labi aprīkotas, pievilcīgas universitātes, īpaši tieši tehniskās universitātes, ar lieliskiem pasniedzējiem. Tām ir jāspēj izturēt konkurences cīņa ar labākajām universitātēm ASV vai citās valstīs ārpus Eiropas Savienības. Šīm universitātēm jābūt arī pietiekami pievilcīgām, lai piesaistītu labākos studentus no citām valstīm ārpus Eiropas. Arī šajā ziņā ievērojama nozīme varētu būt ETI.

5.3

Mobilitāte. Tā kā jauno zinātnieku mobilitāte gan Eiropā, gan arī ārpus tās pēc sekmīgas augstākās izglītības iegūšanas jau šodien ir uzskatāma gandrīz par daļu no nepieciešamās tālākās izglītības, tad tieši ar to ir saistītas divas papildu prasības:

5.3.1

Mobilitāte ir jāatalgo, to nedrīkst sodīt. Diemžēl joprojām pastāv virkne — tai skaitā pat nesen (63) pieņemtu — ar koplīgumiem, nodokļu tiesībām, apdrošināšanas tiesībām un apgādes tiesībām saistītu nosacījumu, kas panāk tieši pretēju rezultātu. Šajā jomā ir nepieciešama minētajai problemātikai veltīta, sistemātiska visu aplūkojamo apstākļu/šķēršļu pārbaude/uzlabojumi. Turklāt jāņem vērā, ka tas jāattiecina uz visu ģimeni, ievērojot nepieciešamību pēc ģimenes kopības saglabāšanas.

5.3.2

Mobilitāte nedrīkst būt vienvirziena pasākums, kas veicina speciālistu aizplūšanu (“Brain–Drain”). Tātad ar aprīkojuma un darba vides palīdzību radītās panākumu izredzes, kā arī ienākumu līmenis un karjeras iespējas pētniekiem un inženieriem ir jāpielīdzina tiem apstākļiem, ko piedāvā valstīs ārpus Eiropas, kas īpaši konkurē ar Eiropu.

5.4

Karjera. Ar investīcijām, ko gan sabiedrība, gan arī atsevišķi pētnieki ir ieguldījuši plašu un sarežģītu vēlamo pamatzināšanu un augsta līmeņa speciālo zināšanu ieguvē, politiķu pārstāvētā sabiedrība uzņemas arī atbildību par minēto investīciju iespējami lielāku lietderību. Šai atbildībai ir jāizpaužas rūpēs par izglītoto pētnieku atbilstošu karjeras attīstību ar pievilcīgām izvēles iespējām bez profesionālās atstumtības riska. Kvalificētu zinātnieku un inženieru bezdarbs vai nepiemērota nodarbināšana ir tautsaimniecības investīciju izšķērdēšana un šaubu viešana nākamo gadu jaunajos talantos, kā rezultātā viņi izšķiras par labu ar zinātni un tehniku nesaistītai izglītībai vai izceļošanai no Eiropas!

5.4.1

Doktoranti. Ņemot vērā pilnvērtīgām zinātniski tehniskām studijām un tām sekojošas doktora disertācijas izstrādei nepieciešamo laiku un faktu, ka disertāciju izstrādei zinātnes un tehnikas jomā ir nepieciešamas spējas patstāvīgi strādāt un tā pilnībā atbilst pilna apjoma nodarbinātībai, šādas studijas arī jāpielīdzina nodarbinātībai un atbilstoši jāatalgo (kā tas reizēm notiek inženieru profesijā). Ņemot vērā dažādus aspektus, ir nepareizi tieši apdāvinātākajiem jaunajiem zinātniekiem doktorantūras studiju laikā ar nepietiekamu atalgojumu  (64) pārlieku ilgi liegt kļūt finansiāli neatkarīgiem. Inženieru un zinātnieki, kas ir ieguvuši pilnvērtīgu akadēmisko izglītību, nav mācekļi vai praktikanti.

5.4.2

Turpmākajai karjeras attīstībai ir svarīgi radīt pievilcīgas un prognozējamas karjeras ( “Tenure–Track” ) modeļus, kā arī attīstīt alternatīvas profesionālās izvēles iespējas. Turklāt uz šo jautājumu vēl vairāk attiecināmi iepriekšējās sadaļas beigās izteiktie apgalvojumi.

5.4.3

Piedāvāt cilvēkiem pareizās iespējas. Progresa un pastāvīgu inovāciju pamats ir arī iesaistīto personu motivācija, jauna veida uzņēmējdarbības modeļi un pareizas vadības metodes. Cilvēkiem — tātad arī visiem uzņēmumu un pētniecības iestāžu darbiniekiem — ir jāpiedāvā vislabākās iespējas izpausties un parādīt iniciatīvu atbilstoši viņu apdāvinātībai, darbaspējām un radošajam garam, kā arī nodrošināt tādu sociālo vidi, kas kalpo viņu radīšanas spējām un veicina tās. Tie ir ļoti svarīgi sociālās politikas un sociālās pētniecības, ģimenes politikas, mikroekonomikas un vispārējās vadības kultūras jautājumi. Šodien ir atzīta arī saprātīga darba un dzīves līdzsvara (“Work–Life–Balance”) nozīme attiecībā uz radošo garu un ražīgumu (65).

5.5

Akadēmisko aprindu un rūpniecības saikne. Vislabāk nodot zināšanas un veikt savstarpēju pieredzes apmaiņu var tieši paši attiecīgie profesionāļi. Tādēļ jau ilgu laiku pastāv centieni panākt apjomīgāku personāla apmaiņu starp universitātēm un pētniecības struktūrām no vienas puses un rūpniecību no otras puses. Tie noteikti būtu jāpastiprina, neskatoties uz pastāvošajām grūtībām un šķēršļiem.

5.5.1

Diemžēl līdz šim praktiski nav izdevies (66) pārvarēt dažādos, šo apmaiņu kavējošos šķēršļus, piemēram, koplīgumu tiesības, darbā pieņemšanas kultūru, karjeras kritērijus u.c. Šajā jomā, ņemot vērā lielākoties jau zināmās problēmas, būtu vēlreiz jāmēģina ietekmēt procesus vai tos mainīt, kā arī novērst ar koplīgumiem saistītos šķēršļus. Tomēr šis jautājums nav saistīts tikai ar koplīgumu nosacījumiem un ļoti dažādo ienākumu līmeni, bet arī ar uzņēmējdarbības kultūru rūpniecībā un akadēmiskajās aprindās. Kaut arī dažu šo atšķirību iemesls varētu būt noteikto jomu raksturīgās iezīmes, tomēr svarīgs uzdevums ir panākt ievērojami lielāku personāla apmaiņu un sadarbību. Komiteja iesaka izmantot jaunus apsvērumus, lai šajā svarīgajā jautājumā tomēr panāktu labvēlīgus rezultātus.

5.5.2

Tādēļ līdzās finansiāli tehniskiem, kā arī tiesiskiem aspektiem nodokļu un atbildības jomā īpaša uzmanība būtu jāvelta akadēmisko un uzņēmējdarbības aprindu savstarpējai mobilitātei. Atbilstoši tam Komiteja arī atkārto savu ieteikumu izveidot stipendiju vai atbalsta sistēmu, kas piedāvā stimulus laika ziņā ierobežotai (piemēram, viens līdz trīs gadi) un abpusējai mobilitātei (ar nodrošinātu iespēju turpināt iepriekšējo karjeru) starp rūpniecību un zinātnes struktūrām līdzīgi kā tas ir gadījumā ar akadēmiskajās aprindās piedāvāto atvaļinājumu kvalifikācijas paaugstināšanai (“Sabbatical”). Tas varētu veicināt ne tikai zināšanu nodošanu un savstarpēji saistītu norišu labāku iepazīšanu un izpratni, bet, protams, piedāvātu arī iespēju mainīt nodarbošanos ilgtermiņā. Komiteja, protams, apzinās, ka arī šādi ar atgriešanos iepriekšējā darbā saistīti procesi nav bez problēmām abām pusēm (67), tomēr šādas stipendijas priekšrocību interesēs būtu jārada iespēja problēmas atrisināt, turklāt šādi arī varētu pavērties iespējas tālākai karjerai.

—

Fundamentālā pētniecība un katra ilgtermiņa pētniecība un izstrāde veiksmīgi attīstās, ja tās sasniegtie rezultāti tiek savlaicīgi publicēti, tādējādi citām pētniecības grupām piedāvājot iespējas šos rezultātus pārbaudīt. Turklāt jāizmanto arī sinerģijas, kas rodas no tūlītējas savstarpējas “zinātniskās sabiedrības” saziņas īpaši tad, ja daudzas laboratorijas kopīgi strādā pie kādas pētniecības un izstrādes programmas.

—

Arī publiskajām iestādēm ir jāpieprasa to atbalstīto pētījumu rezultātu nodošana atklātībai, lai nodrošinātu līdztiesību atbalsta un konkurences jomā.

—

Turpretim uzņēmumam, ievērojot tā konkurences stāvokli, parasti ir jābūt ieinteresētam savu ražojumu izstrādes rezultātu slepenībā vismaz tik ilgi, kamēr ir iespējams piedāvāt jaunu, tirgum sagatavotu izstrādājumu.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/28

1.1

Tiecoties uz pilsonisku Eiropu, ir svarīgi, lai Kopienas tiesības būtu saprotamas un pārredzamas. Eiropas Parlaments, Padome un Komisija tādēļ ir norādījusi, ka tiesību aktus, kuros vairākkārt veiktas izmaiņas, nepieciešams kodificēt, un ir panākta iestāžu savstarpēja vienošanās par paātrinātu procedūru. Veicot kodifikāciju, attiecīgajos tiesību aktos nedrīkst ieviest nekādas būtiskas izmaiņas.

1.2

Apspriežamais Komisijas priekšlikums pilnībā atbilst kodifikācijas mērķim un nosacījumiem. Tādēļ EESK to atbalsta.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/29

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu par Eiropas vīna tirgus organizācijas reformu. Komiteja ļoti atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija ierosina saglabāt īpašu vīna tirgus organizāciju, kuras ietvaros var īstenot “ievērojamu reformu”.

1.2

Tā kā Eiropas vīni ir zaudējuši gan iekšējā tirgus, gan nozīmīgu eksporta tirgu daļu, ko iekarojuši trešo valstu, jo īpaši Jaunās pasaules vīni, ir jāveic izmaiņas tiesiskajā regulējumā, lai uzlabotu Eiropas vīnu konkurētspēju un atgūtu zaudētās tirgus daļas. Šajā sakarā attiecībā uz reformu un ārējās tirdzniecības noteikumiem Komisijai vairāk jāņem vērā fakts, ka Eiropas vīna ražošanas nozare ir vadošā pasaules tirgū.

1.3

EESK atgādina par 1999. gada 27.–28. janvāra atzinumu (1), kurā tā atzina par nepietiekamiem toreizējos Eiropas Komisijas reformu priekšlikumus. Daudzi minētajā atzinumā izteiktie ierosinājumi, it īpaši attiecībā uz konkurētspēju, intervences pasākumiem, reģionālo atšķirību ievērošanu un informēšanu, joprojām ir aktuāli.

1.4

EESK uzsver, ka vīns un vīnkopība ir būtiska un neatņemama Eiropas kultūras un dzīvesveida sastāvdaļa. Daudzos Eiropas vīnkopības reģionos vīnkopība veido šo reģionu sabiedrisko un ekonomisko vidi. Komiteja tādēļ uzsver, ka, īstenojot reformu, jāapsver tās ietekme ne tikai uz ekonomisku, bet arī uz nodarbinātību, sociālo struktūru, vidi (jo īpaši saistībā ar vīnogulāju izciršanas programmām), kā arī patērētāju aizsardzību un veselību.

1.5

EESK apzinās, ka vīnkopība ir iztikas pamats pusotram miljonam pārsvarā mazu ģimenes uzņēmumu Eiropas Savienībā un (kaut arī tikai sezonāli) tajā ir nodarbināti vairāk nekā 2,5 miljoni darba ņēmēju. Tādēļ Komiteja uzskata, ka reformas gaitā priekšroka jādod pasākumiem, kas pozitīvi ietekmē vīnkopju ienākumus un nodarbinātības iespējas Eiropas vīnkopības nozarē.

1.6

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu par finansējuma piešķiršanu visām vīnu ražojošām dalībvalstīm, jo šāda pieeja būtiski veicina subsidiaritātes principa piemērošanu un reģionālo atšķirību ievērošanu. EESK savos priekšlikumos attiecībā uz atbalsta instrumentu sadali tādos, ko finansē no Eiropas Kopienas budžeta, un tādos, ko finansē no valstīm piešķirtā budžeta, ievēro iepriekš minētos principus un neatbalsta pasākumus vīna tirgus politikas renacionalizācijai.

1.7

EESK cer, ka Eiropas Komisija izvirzīs konkrētus priekšlikumus attiecībā uz patērētāju informēšanas un noieta veicināšanas pasākumiem iekšējā un eksporta tirgū.

2.1

Komisija izvirzījusi šādus reformas mērķus: konkurētspējas uzlabošana, Eiropas vīnu reputācijas nostiprināšana, tirgus daļas atgūšana un jaunu tirgus daļu iekarošana, pēc iespējas vienkāršāki noteikumi, vīnkopības reģionu sabiedriskās un politiskās lomas ievērošana.

2.1.1

Komisija minējusi vēl vienu mērķi, proti, tirgū jāpanāk līdzsvars, un tādēļ tā iesaka īstenot noteiktus pasākumus, piemēram, vispārēju vīnogulāju izciršanu.

2.2

Komisijas ziņojumā analizēta pašreizējā situācija tirgū, raksturotas vīna tirgus kopīgās organizācijas pašreizējās problēmas un pēc tam ierosināti attiecīgi pasākumi.

2.3

Komisija apsvērusi četras iespējas, kā reformēt kopīgo ES vīna tirgus organizāciju:

2.3.1

Pamatojoties uz pašas veikto analīzi, Komiteja secina, ka no četrām iespējām visvairāk priekšrocību ir ievērojamai reformai un ka būtu nepieciešams saglabāt īpašu vīna tirgus organizāciju.

2.4

Komisija piedāvā divas iespējas, proti, reformu īstenot vienā vai divos posmos. A variants paredz, ka stādīšanas noteikumus atceļ tūlīt (vai līdz 2010. gada 1. augustam) bez pārejas noteikumiem. B variants paredz, ka pirms stādīšanas noteikumu atcelšanas notiek vispārēja vīnogulāju izciršana, tādējādi veicot strukturālus pielāgojumus.

2.5

Eiropas Komisija ierosina nekavējoties atcelt šādus pasākumus:

2.6

Komisija ierosina sadalīt finansējumu katrai vīnu ražojošai dalībvalstij, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. No piedāvātajām iespējām attiecīgā dalībvalsts varētu izvēlēties tās situācijai vispiemērotākos pasākumus, kuriem jāpiešķir finansējums.

2.7

Eiropas Komisija ierosina minētos pārstrukturēšanas un pārveidošanas pasākumus veikt lauku attīstības ietvaros, un finanšu līdzekļi tādēļ būtu jānovirza no īpašā vīna budžeta uz II pīlāru.

2.8

Komisija ierosina ievērojami pārskatīt pašreizējos kvalitāti reglamentējošos noteikumus, lai uzlabotu ES kvalitātes politikas atbilstību starptautiskajiem noteikumiem, jo īpaši TRIPs līgumam (Līgumam par ar tirdzniecību saistīto intelektuālā īpašuma tiesībām).

2.9

Komisija ierosina liberalizēt vīna darīšanas paņēmienus saskaņā ar Starptautiskās vīnkopības un vīna organizācijas (OIV) standartiem.

2.10

Komisijas ierosina aizliegt bagātināšanu ar saharozi, vienlaikus atceļot atbalstu nenorūguša vīnogu vīna koncentrāta izmantošanai, kā arī būtiski ierobežojot bagātināšanas diapazonu vīna ražošanas apgabalos Eiropas ziemeļos.

2.11

Komisija ierosina vienkāršot marķēšanas noteikumus un ieviest vienotu tiesisko regulējumu, ko varētu piemērot visām vīna un tā paveidu kategorijām.

2.12

Komisija iecerējusi veltīt daudz lielāku uzmanību noieta veicināšanas un informēšanas politikai. Ir jāizmanto visas iespējas, ko piedāvā spēkā esošie Kopienas tiesību akti.

2.13

Komisija grib arī nodrošināt, lai vīna nozares reforma mazinātu vīnkopības un vīna darīšanas ietekmi uz vidi.

2.14

Komisija uzsver, ka ir svarīgi panākt jaunās vīna tirgus kopīgās organizācijas atbilstību PTO noteikumiem. Komisija tādēļ uzskata, ka jāpārtrauc pašreizējie intervences pasākumi un jāļauj Eiropas Savienībā vinificēt importētus nenorūgušus vīnogu vīnus un jaukt Kopienas vīnus ar trešo valstu vīniem.

3.1

EESK var kopumā atbalstīt Eiropas Komisijas izvirzītos mērķus. Komiteja tomēr uzskata, ka ir nepieciešami daži grozījumi.

3.1.1

EESK atgādina, ka iepriekš pieņemtā atzinumā tā citu mērķu starpā ir izvirzījusi arī šādus:

3.1.2

EESK uzskata, ka ir rūpīgi jāpārbauda, vai globalizētā vīna tirgū, kā arī atceļot efektīvu ārējo aizsardzību, vispār var panākt vispārēju tirgus līdzsvaru.

3.1.3

Tādēļ īpaša uzmanība ir jāpievērš Eiropas vīna ražotāju konkurētspējas palielināšanai. Jāstiprina Eiropas ekonomika, jāatbalsta kvalitātes uzlabošanas centieni un vairāk jāorientējas uz tirgus tendencēm un patērētāju vēlmēm.

3.1.4

Komiteja uzskata, ka ir nepieciešams konkretizēt ekonomiskos mērķus un tiem pievienot sociālos un ar nodarbinātības politiku saistītos mērķus. Tas jādara galvenokārt tāpēc, lai uzlabotu vīnkopības uzņēmumu finansiālo situāciju. Īpaša uzmanība jāvelta jauno vīnkopju profesionālās attīstības iespējām. Jāņem vērā pilnas slodzes darbinieku un sezonas darbinieku nodarbināšanas iespējas un jāuzlabo priekšnoteikumi, lai varētu maksāt atbilstīgu atalgojumu.

3.1.5

Komiteja kritiski vērtē Ministru padomes kompetenču (piemēram, tiesību atļaut jaunu vīna darīšanas paņēmienu izmantošanu) nodošanu Komisijai, jo tā, slēdzot divpusējus nolīgumus, ir nepietiekami aizstāvējusi Eiropas vīna ražotāju intereses.

3.1.6

EESK uzskata, ka pašreizējo finanšu līdzekļu apjoms ir jāpalielina, ņemot vērā divu jaunu vīna ražotājvalstu pievienošanos ES.

3.2

Tā kā tirgus dalībnieki un neatkarīgas organizācijas nepiekrīt Komisijas analīzei un neatbalsta pēc analīzes veikšanas paredzētos pasākumus, EESK uzskata, ka tie kopumā ir jāpārskata.

3.2.1

Komiteja uzskata, ka ir jāuzlabo un jāpaplašina tirgus novērošana, lai iegūtu jaunākos datus par vīna ražošanu, tirdzniecību un patēriņu, kuri kalpotu par pamatu vīna tirgus organizācijai. Līdz šim apkopotie dati ir svarīgi, bet nepietiekami. Nepieciešama ir arī aktuāla informācija par ražošanas struktūru, noieta iespēju un patērētāju uzvedības izmaiņām.

3.2.2

Jāpārbauda Komisijas apgalvojums, ka palielinās struktūrpārpalikumi. Komiteja norāda, ka krājumu pieaugums ir izskaidrojams arī ar kvalitatīvo vīnu ražošanas pieaugumu.

3.3

EESK uzskata, ka minētās četras iespējas ir rūpīgi jāpārbauda, tomēr pēc sākotnējas analīzes tā piekrīt Komisijas izvēlei. Taču plāns, kā tiks veikta “ievērojama reforma”, ir jāprecizē.

3.3.1

Komiteja ļoti atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija ierosina saglabāt īpašu vīna tirgus organizāciju. Organizējot vīna tirgu, ir jāievēro visi tirgus organizācijas aspekti no ražošanas līdz patēriņam, jo īpaši patērētāju aizsardzības, veselības aizsardzības un patērētāju informēšanas pasākumi.

3.4

EESK uzskata, ka jaunajai vīna tirgus organizācijai jāsāk darboties 2008. gadā. Taču Komiteja uzskata, ka ir nepieciešams pakāpenisks pārejas periods, lai uzņēmumi nepieciešamības gadījumā varētu pakāpeniski pielāgoties jaunajiem pamatnosacījumiem.

3.4.1

EESK pilnībā noraida priekšlikumu, ka vairāk nekā trešdaļa paredzēto līdzekļu ir jāatvēl vīnogulāju izciršanas programmai, līdz ar to šie līdzekļi nav pieejami tirgus pasākumiem vai konkurētspējas palielināšanai. Komiteja piekrīt, ka izciršana ir nozīmīgs tirgus organizācijas instruments (skatīt teksta turpinājumā), un tam būtu jābūt brīvprātīgam pasākumam, kas vīnkopības reģioniem tiek piedāvāts Kopienas vispārējo noteikumu sistēmā.

3.4.2

Komiteja neatbalsta vispārēju stādīšanas noteikumu liberalizēšanu, jo tā apdraud vīna tirgus reformas ekonomisko, sociālo, ar vides politiku un ainavas saglabāšanu saistīto mērķu īstenošanu. Mēs nevaram atbalstīt pasākumus, kas veicina vīnkopības uzņēmumu pārvietošanos no vietām, kur ir augsta vīnkopības kultūra, uz vietām, kur vīnkopība ir saistīta ar mazākām izmaksām. Ja Eiropas regulējošā darbība vīnkopības nozarē un jaunas stādīšanas aizliegums tiks atcelts, tad jāizveido pilnvarošanas kārtība, lai vīnkopības reģioni varētu arī turpmāk piemērot vai veidot savus audzēšanas noteikumus saskaņā ar Eiropas vīna tirgus organizācijas mērķiem.

3.4.3

Komiteja kritiski vērtē faktu, ka Komisijas vārdiem “tirgus daļas atgūšana” neseko nekādi pasākumi ievērojamas reformas īstenošanai. Nav paredzēti instrumenti un pasākumi, lai pozitīvi vērtējamos mērķus varētu īstenot.

3.5

EESK atgādina, ka tā jau aicinājusi atcelt intervences pasākumus kā mākslīgi radītas noieta iespējas un ka tā atbalsta priekšlikumus minētā mērķa īstenošanai.

3.5.1

Komiteja iesaka — vīnogulāju izciršanai jābūt vienam no brīvprātīgiem pasākumiem, ko vīnkopības reģioni, īstenojot strukturālu programmu ar sociāliem elementiem, var piedāvāt uzņēmumiem, kas grib pilnībā vai daļēji pārtraukt ražošanu.

3.5.2

Komiteja neatbalsta tūlītēju intervences pasākumu apturēšana. Tādēļ Komiteja iesaka pārejas periodā no 2008. līdz 2010. gadam

veikt no valstīm piešķirtā finansējuma.

3.5.3

Komiteja uzskata, ka prasību par blakusproduktu destilāciju nedrīkst atcelt, jo tā nepieciešama, lai nodrošinātu vīna produktu kvalitāti un nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu.

3.5.4

Komiteja uzskata, ka no valstij piešķirtā finansējuma jāparedz līdzekļi, lai veiktu krīzes situācijas novēršanas pasākumus, par ko ražotāji ir līdzatbildīgi.

3.5.5

Komiteja uzskata, ka ir jāievieš jauni progresīvi instrumenti, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Te jāmin:

3.5.6

Komiteja uzsver, ka tirgus organizācijas instrumentiem jāsniedz labums galvenokārt tiem, kas vēlas turpināt vīnkopības attīstību Eiropā, un ka nav jāatbalsta tie, kas dažādu iemeslu dēļ vēlas pārtraukt nodarbošanos ar vīnkopību.

3.6

EESK atzinīgi vērtē minēto priekšlikumu, jo tas atbilst tās aicinājumam ņemt vērā reģionālās atšķirības un veicināt konsekventas subsidiaritātes ieviešanu vīna ražošanas nozarē. Tomēr jāsaglabā saskaņota un atbilstoša Kopienas sistēma, lai izvairītos no renacionalizācijas un saglabātu Eiropas vīna ražošanas nozares raksturīgās iezīmes.

3.6.1

Komitejas atzinumā (CES 68/99) jau tika pausts viedoklis, ka izvēlei, kādus reformu programmā paredzētos pasākumus īstenot vīnkopības reģionos, jābūt valstu kompetencē. Minētajā procesā būtiska nozīme varētu būt ražotāju organizācijām, nozares apvienībām un attiecīga profila iestādēm.

3.6.2

EESK arī atgādina, ka tā aicināja izstrādāt īpašu programmu, lai veicinātu vīnogu audzēšanu mazāk attīstītos vīnkopības reģionos, piemēram, stāvās vietās un nogāzēs. Šī programma būtu jāparedz arī ārkārtēju klimatisko apstākļu skartiem reģioniem.

3.6.3

EESK atbalsta dažādu pasākumu īstenošanu, kuriem, pēc Komitejas domām, ir jābūt tālejošākiem nekā Komisijas minētie piemēri. Komiteja norāda uz atzinumu (CES 68/99), kurā tā aicināja būtiski paplašināt programmas vīna darīšanas un tirdzniecības veicināšanai.

3.6.4

Turklāt Komiteja uzskata, ka no valstij piešķirtajiem finanšu līdzekļiem jāfinansē saskaņoti un integrēti pasākumi, lai panāktu vislielāko iespējamo efektu. Šādus pasākumus tādēļ jāiekļauj visaptverošos ražošanas ķēžu plānos, kas aptver posmus, sākot ar vīnogu audzēšanu, pārstrādi un beidzot ar produkta realizāciju. Jāfinansē arī pasākumi, kas ļauj ražotājiem būt līdzatbildīgiem par potenciāla izmantošanu un alternatīvu noieta tirgu atklāšanu. Komiteja uzskata, ka galvenā atbildība par minēto plānu pārvaldību jāuzņemas ražotāju organizācijām.

3.6.5

Finansējuma piešķiršana dalībvalstīm būtu jāveic atbilstoši vīnogulāju platību koeficientam, kā to praktizē pārstrukturēšanas gadījumā. Pārejas periodā likvidēto tirgus mehānismu vietā jāparedz pietiekami finanšu līdzekļi, lai uzņēmumi, kas minētos mehānismus līdz šim izmantojuši, varētu pakāpeniski pielāgoties jaunajiem pamatnosacījumiem.

3.6.6

Valstīm piešķirtā finansējuma instrumenti ir jānosaka ES vīna tirgus organizācijā. Dalībvalstīm piešķirtā budžeta ietvaros (vīnogulāju platību koeficients) ir jāizdara izvēle, lai palielinātu vīnkopības konkurētspēju. Par programmām ir jāziņo Briselei. Dalībvalstis ir atbildīgas par programmu pareizu izpildi.

3.6.7

Komiteja ierosina šādu no Eiropas Kopienas budžeta un valstīm piešķirtā budžeta finansēto veicināšanas instrumentu sadali:

3.6.7.1

Kopienas pasākumi:

3.6.7.2

Valstīm piešķirtais finansējums:

3.7

Komiteja daudzos atzinumos uzsvērusi, ka II pīlāram ir svarīga nozīme turpmākajā lauku attīstībā, un tas attiecas arī uz Eiropas vīna ražošanas reģioniem.

3.7.1

Ņemot vērā minēto pamatnostādni, Komiteja uzskata — lai atrisinātu vīna nozares īpašās problēmas, vīna tirgus reformas paredzētie pasākumi ir jāfinansē no vīna budžeta. Tādēļ budžetu nedrīkst samazināt un nav pieļaujama līdzekļu novirzīšana citiem mērķiem.

3.8

Tā kā minētajiem Komisijas priekšlikumiem ir ļoti tālejoša nozīme un tie ir izstrādāti ar mērķi likvidēt pašreizējo vīna kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, EESK aicina Eiropas Komisiju izstrādāt simulācijas modeļus, lai noteiktu, kā minētie priekšlikumi ietekmēs vīna tirgus reformas mērķu īstenošanu, proti, ne tikai konkurētspējas un kvalitātes uzlabošanu, bet arī patērētāju aizsardzību.

3.8.1

EESK uzskata — pirms apspriest izmaiņas pašreizējā Eiropas vīna kvalitātes nodrošināšanas sistēmā, jāīsteno spēkā esošie TRIPs līguma noteikumi, proti, jāizveido reģistrs izcelsmes apzīmējumu aizsardzībai.

3.9

EESK saskata, ka Komisijas priekšlikumā ir dažas pretrunas, kas jānovērš.

3.9.1

Komiteja uzskata, ka ir nepieciešama starptautiski atzīta vīna definīcija. Tādēļ ir jānosaka arī atzīti ražošanas paņēmieni.

3.9.2

Visu kaut kur pasaulē pieņemtu paņēmienu atļaušana ir pretrunā Starptautiskās vīnkopības un vīna organizācijas (OIV) standartu stingrākai piemērošanai.

3.9.3

Komiteja uzskata, ka vīna darīšanas paņēmienu pielāgošanai OIV standartiem ir jābūt vienam no divpusējo vai starptautisko tirdzniecības līgumu stratēģiskajiem mērķiem.

3.9.4

Komiteja iebilst pret to, ka Eiropā paredzēts atļaut vīna darīšanu no importēta nenorūguša vīnogu vīna vai tā koncentrāta, kā arī trešo valstu produktu un Eiropas ražojumu jaukšanu.

3.10

EESK 1999. gada atzinumā aicināja ņemt vērā dažādos atrašanās vietas, klimata un laika apstākļu nosacījumus Eiropas Savienībā. Komiteja norāda, ka minētais jautājums ir jārisina ļoti piesardzīgi, un tas nedrīkst izraisīt šķelšanos Eiropas vīna ražošanas nozarē vai pat aizkavēt reformu īstenošanu.

3.10.1

EESK tādēļ analizē Komisijas priekšlikumus, ņemot vērā savus līdzšinējos atzinumus, Komisijas veikto analīzi, ierosināto vīna darīšanas paņēmienu liberalizāciju, vīna darīšanas paņēmienu atzīšanu divpusējos nolīgumos, kā arī reformas mērķus, it īpaši konkurētspējas palielināšanu un ražošanas izmaksu samazināšanu. Pēc visu Komisijas priekšlikuma par un pret izvērtēšanas Komiteja uzskata, ka pilnībā jāsaglabā spēkā esošie noteikumi, kas reglamentē saharozes lietošanu un atbalstu nenorūguša vīnogu vīna koncentrāta izmantošanai.

3.11

EESK uzskata, ka priekšlikumi marķēšanas jomā ir ļoti sarežģīti, un aicina Eiropas Komisiju precīzi paredzēt ierosināto izmaiņu sekas.

3.11.1

EESK tādēļ norāda, ka marķēšanas noteikumi pēc gadiem ilgas apspriešanas nesen tika mainīti. Komiteja aicina Eiropas Komisiju norādīt, kuri ir tie jaunie faktori, kas netika ņemti vērā nesen pabeigtajā apspriešanā.

3.11.2

Komiteja atzinīgi vērtē marķēšanas noteikumu vienkāršošanu, ja tā palīdz labāk informēt patērētājus. Šādas izmaiņas tomēr nedrīkst palielināt konkurences traucējumu vai patērētāju maldināšanas briesmas, kā arī izraisīt daudzus juridiskus strīdus. Ņemot vērā minētos apsvērumus, Eiropas Komisijas priekšlikums jāpārbauda attiecībā uz to, cik pamatota ir fakultatīva šķirnes un ražas novākšanas laika norāde uz vienkāršiem galda vīniem, kuriem tiek izvirzītas zemākas prasības nekā noteiktā reģionā ražotam galda vīnam un kvalitatīvam vīnam.

3.11.3

Komiteja apzinās, ka paplašinātā Eiropas Savienībā pieaug valodu daudzveidība un tā var radīt šķēršļus tirdzniecībai, kā tas pašreiz notiek, sniedzot informāciju par izmantotajiem sulfītiem. Tāpēc jārada iespējas lietot visiem saprotamus simbolus, uz marķējuma norādot obligāto informāciju, piemēram, vīna sastāvdaļas.

3.12

EESK atzinumā CES 68/99 jau tika norādīts, ka svarīga vīna tirgus organizācijas daļa ir informēšana par priekšrocībām, ko veselībai rada saprātīgs vīna patēriņš, un par briesmām, ko var radīt pārmērīga vīna lietošana.

3.12.1

Tā kā Komisijas priekšlikumi ir ļoti nekonkrēti, EESK aicina Eiropas Komisiju ierosināt konkrētus patērētāju informēšanas, kā arī noieta veicināšanas pasākumus iekšējā un eksporta tirgū, kuri būtu tālejošāki par pašlaik spēkā esošo nepietiekamo regulējumu un būtu piemēroti tirgus daļas atgūšanai vai paplašināšanai.

3.12.2

Turklāt īpaša uzmanība ir jāpievērš vispārējai informēšanai par saprātīga vīna patēriņa priekšrocībām, kas ir veselīga uztura un mūsdienīga dzīvesveida sastāvdaļa.

3.12.3

Vairākus gadus vērojamā ārējās tirdzniecības bilances pasliktināšanās ir jāaptur, un tā ir būtiski jāuzlabo ar eksporta veicināšanas programmu palīdzību.

3.13

EESK atzinumā CES 68/99 jau tika izteikts aicinājums pievērst lielāku uzmanību vides aspektam.

3.13.1

Vīnkopības reģioni parasti ir vienreizējas kultūrainavas, kas vīnkopjiem jāapsaimnieko videi draudzīgā veidā. Vīnkopība ir neatņemama veselu reģionu kultūras sastāvdaļa, un to ekonomiskā, sabiedriskā un kultūras dzīve ir atkarīga no šīs nozares.

3.13.2

Tādēļ, veicot reformu, pilnībā jāņem vērā tādi faktori kā vide, sociālā struktūra, infrastruktūra, ekonomika un dzīves kvalitāte.

3.14

Jau EESK atzinumā CES 68/99 netika atbalstīta iespēja jaukt no trešām valstīm importētos un ES ražotos vīnus, vai ražot vīnus Eiropas Savienībā no trešo valstu produktiem, jo tas var kaitēt Eiropas vīna ražotājiem un apdraudēt patērētājus. Komiteja pauda nožēlu, ka Komisija neizvirza priekšlikumus, kā palielināt konkurētspēju starptautiskajā tirdzniecībā, jo īpaši eksporta tirgos. Ņemot vērā faktu, ka vīna tirgu paredzēts reformēt, Komiteja vēlreiz norāda, ka nekas šajā ziņā nav mainījies.

3.14.1

Ņemot vērā iepriekš veikto analīzi, EESK aicina Komisiju, reformējot vīna tirgus organizāciju un it īpaši ārējās tirdzniecības noteikumos, vairāk ievērot faktu, ka Eiropas vīna ražošanas nozare ir vadošā pasaules tirgū.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/35

1.1

Pēc EESK domām, divu ELFLA regulas pantu grozīšana ir loģisks turpinājums Eiropadomes lēmumam par finanšu perspektīvu 2007.–2013. gadam. Diferencēta pieeja dalībvalsts ekonomiskajai spējai Kohēzijas fondu finansējuma piešķiršanā ir pamatota. Daļējs atbrīvojums Portugālei no līdzfinansējuma pienākuma konkrētajā situācijā ir atbalstāms.

1.2

Saistībā ar Komisijas priekšlikuma izskatīšanu EESK aicina rūpīgi izvērtēt Eiropadomes lēmumu par ELFLA finansējuma samazināšanu un attiecībā uz atsevišķām dalībvalstīm paredzētos īpašos noteikumus attiecībā uz līdzekļu lauku attīstībai apjomu un struktūru.

2.1.1

ES valstu un valdību vadītāji 2005. gada 19. decembrī pēc mēnešiem ilgām sarunām vienojās par ES finanšu perspektīvu 2007.–2013. gadam. Kompromiss, kurš tika panākts iestāžu nolīguma veidā 2006. gada 14. jūnijā starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Eiropas Komisiju, līdz ar atsevišķām finanšu pozīcijām ietvēra sevī virkni attiecīgu noteikumu.

2.2.1

Vairākas šīs vienošanos sadaļas attiecas uz atbalstu lauku attīstībai, ko paredz 2005. gada 20. septembra Regula (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA).

2.2.2

2005. gada decembrī panāktās vienošanās tagad pēc Komisijas priekšlikuma ir jāiestrādā Regulā (EK) Nr. 1698/2005 (ELFLA regula). Tādējādi Komisijas priekšlikuma temats ir ELFLA regulas grozīšana, lai novērstu līdzšinējās pretrunas starp tiem ELFLA regulas punktiem, uz kuriem attiecas 2005. gada decembrī panāktā finansiālā vienošanās, un šīs finansiālās vienošanās formulējumiem.

3.1.1

Ar iesniegtā priekšlikuma projektu Eiropas Komisija vēlas panākt 2005. gada 19. decembrī pieņemtā Padomes lēmuma par ES finanšu perspektīvu 2007.–2013. gadam un ELFLA regulas savstarpēju atbilstību. Šajā nolūkā ir jāgroza divi ELFLA regulas panti. Plānotie grozījumi skar 69. pantu (6. punktu) un 70. pantu.

3.2.1

Pašreizējā ELFLA regula ierobežo kopējos gada piešķīrumus, ko dalībvalsts saņem no kohēzijas veicināšanai paredzētajiem fondiem (tajā skaitā ELFLA līdzekļus) līdz, augstākais, 4 % no attiecīgās dalībvalsts IKP (ELFLA regula, 69. pants, 6. punkts). Padomes lēmumā par finanšu perspektīvu 2007.–2013. gadam (40. punktā) ir noteikts, ka kopējie gada piešķīrumi no kohēzijas veicināšanai paredzētajiem fondiem atkarībā no vidējā NKI (nacionālā kopienākuma) uz vienu iedzīvotāju nepārsniedz 3,2398 % — 3,7893 % no IKP.

3.3.1

Padomes lēmumā par finanšu perspektīvu 2007.–2013. gadam minētajā nolūkā ir paredzēti citi tehniskie noteikumi. Tā pārskaitījumu maksimālo summu samazina par 0,09 procentpunktiem no IKP par katriem 5 procentpunktiem no 25 dalībvalstu Eiropas Savienības vidējā NKI uz vienu iedzīvotāju 2001.–2003. gadā.

3.3.2

Ir arī noteikts, ka 2010. gadā notiek pārskatīšana. Ja pārskatīšanas laikā tiek konstatēts, ka kādas dalībvalsts kumulētais IKP 2007.–2009. gadā (arī valūtas kursa izmaiņu dēļ) vairāk nekā par 5 % atšķiras no aprēķinātā kumulētā IKP, šim laika periodam attiecīgi jākoriģē minētajai dalībvalstij piešķiramā summa. Tomēr korekcija neatkarīgi no tā, vai tā ir pozitīva vai negatīva, nedrīkst pārsniegt maksimālo robežu, kas ir EUR 3 miljardi.

3.3.3

Tālāk izklāstīti noteikumi par pareizu Polijas zlota vērtības piemērošanu.

3.4.1

ELFLA regulas 70. pantā ir noteikts, ka ELFLA līdzekļi tiek piešķirti tikai subsīdiju veidā un obligāts noteikums ir valsts līdzfinansējums (atšķirīgā apjomā). Tomēr 2005. gada decembra Finanšu vienošanās paredz, ka Portugālei lauku attīstības ietvaros tiek piešķirta summa EUR 320 milj. apjomā, kam nav nepieciešams valsts līdzfinansējums (63. punkts). Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu minētā vienošanās ir jāiekļauj ELFLA regulas pašreizējā 70. pantā. Minētās regulas 4. punktā ir formulēts izņēmuma nosacījums attiecībā uz attālākajiem reģioniem un Egejas jūras nelielajām salām, atbilstoši kuram ELFLA ieguldījumu var palielināt līdz 85 %. Tajā pašā punktā tagad ierosināts iekļaut izņēmuma nosacījumu, ka Portugālei nav jānodrošina līdzfinansējums ELFLA līdzekļiem par summu EUR 320 milj.

4.1.1

EESK uzsver, ka neapšaubāmi ir nepieciešams saskaņot tiesisko pamatu. Komisijas priekšlikums, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) ir loģisks turpinājums Padomes Lēmumam par finanšu perspektīvu 2007.–2013. gadam. Komisijas priekšlikuma formulējumi atbilst Padomes 2005. gada decembrī pieņemtajiem lēmumiem un saskaņotā veidā ir iekļauti ELFLA regulas struktūrā.

4.2.1

Ar regulas priekšlikuma palīdzību Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, kā arī Reģionu komitejai un EESK tagad ir iespēja izteikties arī par Padomes lēmumu par finanšu perspektīvu saturu, ciktāl tie jau nav iekļauti iestāžu nolīgumā.

4.3.1

EESK vienmēr ir piekritusi kohēzijas mērķiem, kam jāstiprina ES ekonomiskā un sociālā kohēzija un jāmazina attīstības atšķirības starp reģioniem. Konverģences mērķis, kas ir nozīmīga kohēzijas politikas sastāvdaļa, vadās no principa, ka, veicinot izaugsmei labvēlīgus noteikumus un faktorus vismazāk attīstītajās dalībvalstīs un reģionos, tiek panākta to tuvināšana ES vidējam līmenim.

4.3.2

EESK norāda, ka kohēzijas politika tiek īstenota ar fondu starpniecību (Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Kohēzijas fonds) un ka to līdzekļu pieejamība ir reglamentēta atbilstoši reģiona ekonomiskajai spējai un atrašanās vietai. Reģioni, kuru reģionālais IKP ir mazāks par 75 % no ES vidējā, ir tiesīgi saņemt finansējumu saskaņā ar konverģences mērķi, kamēr visi pārējiem reģioniem finansējums ir pieejams atbilstoši reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķiem. No 25 ES dalībvalstīm 18 dalībvalstīs ir 86 konverģences reģioni. Papildus 9 no 10 jaunajām ES dalībvalstīm (izņemot Kipru) konverģences reģioni ir arī Vācijā, Spānijā, Francijā, Lielbritānijā, Portugālē, Beļģijā, Austrijā, Grieķijā un Itālijā.

4.3.3

EESK atzinīgi vērtē noteikumus par diferencēto pieeju dalībvalsts ekonomiskajai spējai, aprēķinot kohēzijas līdzekļu piešķīruma maksimālo summu. Diferencēšana nevis vienotas likmes ierobežojums 4 % apmērā atbilst konverģences principam, kā arī ļauj strukturēt atbalstu tā, lai vismazāk attīstītajām dalībvalstīm tiktu piešķirti relatīvi lielāki līdzekļi. Tādējādi ir arī lietderīgi noteikt maksimālo summu atkarībā no attiecīgās valsts ekonomiskās spējas.

4.4.1

EESK uzskata, ka Kopīgās lauksaimniecības politikas “otrais pīlārs” — atbalsts lauku attīstībai — ir ārkārtīgi svarīga politikas joma, kuras nozīme pēdējo gadu laikā ir pamatoti palielinājusies un palielināsies arī turpmāk. To apstiprina arī Komisijas un dalībvalstu izteikumi, tomēr šīs nodomu deklarācijas nav ietvertas atbilstošās “otrā pīlāra” finanšu pozīcijās 2007. — 2013. gada finansējuma periodā. EESK uzskata, ka minētais aspekts ir ļoti negatīvs, un piemērotā gadījumā meklēs šīs problēmas risinājumu.

4.4.2

Sarunās par finanšu perspektīvu 2007.–2013. gadam vairākas valstis varēja panākt sev īpašus noteikumus attiecībā uz līdzekļu lauku attīstībai apjomu un struktūru. No kopumā lauku attīstībai paredzētajiem EUR 69,75 miljardiem, EUR 4,07 miljardi tika piešķirti atsevišķi astoņām valstīm. Austrija saņēma EUR 1,35 miljardus, Zviedrija — EUR 820 milj., Īrija un Itālija — EUR 500 milj. katra, EUR Somija — 460 milj., EUR Portugāle — 320 milj., EUR Francija — 100 milj. un EUR Luksemburga — 20 milj.. EESK atzīmē, ka šī neplānotā līdzekļu piešķiršana ir politiska piekāpšanās, kas tomēr parāda minēto valstu ieinteresētību lauku attīstībā un šī aspekta nozīmi. EESK uzskata, ka papildus pamata problēmai saistībā ar ārkārtas līdzekļu piešķiršanu tik lielā apjomā pastāv arī lauku attīstības politikas sašķelšanās risks nevienlīdzīgas līdzekļu sadales un atšķirīgas atsevišķu dalībvalstu ieinteresētības dēļ.

4.4.3

Ņemot vērā jau Eiropas Komisijas Ziņojumā par situāciju Portugāles lauksaimniecībā (COM(2003) 359 galīgā red., 19.6.2003) raksturoto sarežģīto situāciju Portugālē, EESK piekrīt Padomes lēmumam piešķirt Portugālei atbrīvojumu no līdzfinansēšanas prasības ievērošanas par summu EUR 320 milj. Līdzfinansējuma princips lauku attīstības veicināšanai paredzētajiem līdzekļiem ir pareizs, tomēr tā nav dogma. EESK arī turpmāk atsevišķos gadījumos izteiks kritiku par līdzfinansējuma apjomu un struktūru kā arī izņēmumiem.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/37

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu grozīt Regulas par uzturvērtības un veselības norādēm pārtikai 25. pantu, piemērojot Komitejas procedūru minētās regulas īstenošanai nepieciešamo pasākumu pieņemšanai.

1.2

EESK piekrīt 25. panta papildināšanai ar 3. un 4. punktu, kas paredz jaunu regulatīvo kontroles procedūru, pieņemot vispārējus īstenošanas pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus elementus Regulā par uzturvērtības un veselības norādēm pārtikai. Šādas izmaiņas ir nepieciešamas paredzētās procedūras pilnveidošanai.

1.3

EESK atbalsta jaunas regulatīvās kontroles procedūras piemērošanu Regulas par uzturvērtības un veselības norādēm pārtikai attiecīgajos pantos, jo jaunā procedūra ir skaidrāka un efektīvāka nekā iepriekšējā.

1.4

EESK uzskata, ka Regula par norādēm, kas aptver uzturvērtības un veselības norādes, ko izmanto pārtikas marķējumā, noformējumā un reklāmā, būtu ieviešama bez kavēšanās. Šajā sakarā EESK uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai jaunās regulatīvās kontroles procedūras piemērošana attiecībā uz noteiktiem pantiem Regulā par uzturvērtības un veselības norādēm pārtikai neradītu pārāk laikietilpīgas procedūras, kas būtu par šķērsli Regulas efektīvai un savlaicīgai piemērošanai.

1.5

EESK uzskata, ka nākotnē Komisijai būtu jāpievēršas tiesiskā regulējuma vienkāršošanai pārtikas nekaitīguma un patērētāju aizsardzības jomā. EESK atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārskatīt un atjaunināt esošos ES tiesību aktus pārtikas marķējuma jomā (1) un uzsver, ka labāka regulējuma nodrošināšanai svarīgi ir vienkāršot un padarīt skaidrākus esošos pārtikas marķējuma noteikumus.

1.6

EESK atzinīgi vērtē tāda Eiropas tiesiskā regulējuma ieviešanu, kas kalpo patērētāju aizsardzības interesēm un veicina saskaņotību un efektīvu iekšējā tirgus darbību.

2.1

Padome lūdza EESK izstrādāt atzinumu par priekšlikumu, kura mērķis ir grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. …/… par uzturvērtības un veselības norādēm pārtikai (Regula par prasībām) (2), lai panāktu minētās regulas atbilstību jaunajam Padomes Lēmumam (EK) 2006/512, ar kuru groza Lēmumu 1999/468/EK (Komitoloģijas lēmums), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību. Ar Padomes Lēmumu (EK) 2006/512 Lēmumam 1999/468/EK ir pievienota jauna komitejas procedūra, ko nosauca par regulatīvo kontroles procedūru, jo pēdējā minētajā lēmumā ir paredzēts tikai ierobežots skaits procedūru šādu pilnvaru īstenošanai.

2.2

Regulā par norādēm, kura attiecas uz uzturvērtības un veselības norādēm, ko izmanto pārtikas marķējumā, noformējumā un reklāmā, ir atsauce uz regulatīvo procedūru visos tajos gadījumos, kad ieviešanas pilnvaras tiek piešķirtas Komisijai, un tāpēc regula vajadzības gadījumā jāpielāgo jaunajai komitejas regulatīvajai kontroles procedūrai saskaņā ar Padomes lēmumu 1999/468/EK.

3.1

EESK principā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu piemērot regulatīvo kontroles procedūru, pieņemot vispārējus īstenošanas pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus elementus Regulā par uzturvērtības un veselības norādēm pārtikai.

3.2

EESK uzskata, ka Regula par norādēm tiek pieņemta laikā, kad uztura un veselības problēmu aktualitātes dēļ ir nepieciešama precīza un būtiska informācija patērētājiem. EESK norāda, ka Regulas par norādēm sekmīga īstenošana ir atkarīga no patērētāju aizsardzības nodrošināšanas augstā līmenī un patērētāju izvēles iespēju uzlabošanas, nodrošinot vietējo un importēto produktu nekaitīgumu un precīzu un skaidru marķējumu.

3.3

Regula par norādēm papildina Direktīvas 2000/13/EK vispārējos noteikumus, ar ko aizliedz patērētājus maldinošas vai ārstnieciskas īpašības piedēvējošas informācijas izmantošanu un paredz īpašus nosacījumus attiecībā uz uzturvērtības un veselības norādēm. Komiteja uzskata, ka minētā regula pašreiz ir īpaši aktuāla un būtu ieviešama bez kavēšanās, jo šobrīd lielāka vērība tiek pievērsta saistībai starp veselīgu dzīves veidu, pārtikas produktiem un vajadzību pēc informācijas, kas palīdz patērētājiem izdarīt veselīgo izvēli.

3.4

EESK uzskata, ka Komisijai būtu jāpievēršas ne tikai tiesiskā regulējuma jautājumiem, bet arī sabiedrības veselības programmas ietvaros jāveicina informācijas kampaņas veselības un uztura jomā.

4.1

EESK uzskata, ka Regulas par norādēm 25. panta grozījumi, paredzot komitejas procedūru, kas jāievēro, ja tiek pieņemti vispārēji pasākumi, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus elementus pamata aktā, kas pieņemts saskaņā ar koplēmuma procedūru, ir būtiski.

4.2

EESK uzskata, ka jaunie 25. panta punkti nodrošina būtiskāku un detalizētāku atsauci attiecīgajiem Padomes lēmuma 1999/468/EK pantiem un padara šo procedūru efektīvu, nostiprinot Regulatīvās komitejas pilnvaras. Īpaši jāatzīmē, ka jaunajos punktos ir skaidrāk definētas Komisijai piešķirtās pilnvaras un uzsvērta Eiropas Parlamenta un Padomes loma attiecībā uz kontroles pasākumiem pirms to noteikšanas.

4.3

EESK piekrīt 25. panta papildināšanai ar 3. un 4. punktu, ar ko ievieš jaunu procedūru kategoriju Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanā. Tādējādi Parlaments vai Padome var vērsties pret tādu pasākumu noteikšanu, kuros ir pārsniegtas Komisijas ieviešanas pilnvaras vai nav ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi.

4.4

Komiteja piekrīt iespējai saīsināt vai pagarināt komitejas procedūras izpildes termiņus ar attiecīgu pamatojumu un izņēmuma gadījumos (saskaņā ar 5. panta a) punktu Lēmumā 1999/468/EK, kas grozīts ar Lēmumu 2006/512/EK).

4.5

EESK atbalsta Regulas par norādēm grozījumu, kas paredz jaunās regulatīvās kontroles procedūras piemērošanu attiecībā uz tiem regulas pantiem, kuri nosaka Lēmuma 1999/468/EK (Komitoloģijas lēmums) 5. panta (Regulatīvā procedūra) darbības jomā ietilpstošus pasākumus.

4.5.1

Komiteja vērtē minētās izmaiņas kā pozitīvas un efektīvas, jo tās nosaka jaunās regulatīvās kontroles procedūras piemērošanu attiecībā uz uzturvērtības un veselības norāžu lietošanas vispārējiem nosacījumiem.

4.5.2

Komiteja uzskata, ka šādas izmaiņas palīdzēs nodrošināt patērētāju aizsardzības augsta līmeņa saglabāšanu, kad tiks īstenota Regula par norādēm un, jo īpaši, noteiktas pārtikas produktu vai pārtikas produktu grupu konkrētas atbilstības prasības, kurām jābūt izpildītām, lai attiecīgos produktus varētu marķēt ar uzturvērtības vai veselības norādēm.

4.5.3

EESK uzsver, ka ir svarīgi apspriesties ar patērētāju grupām un pārtikas nozares pārstāvjiem, nosakot vai pārskatot uzturvērtības un veselības norāžu lietošanas nosacījumus un izdarot grozījumus attiecīgajā pielikumā, kurā ir uzskaitītas atļautās norādes.

4.6

EESK iesaka Komisijai nākotnē apsvērt ar veselības aspektiem saistītu uzturvērtības norāžu zinātniskā pamatojuma akceptēšanas un apstiprināšanas procedūras vienkāršošanu (3). Turklāt EESK uzskata, ka būtu jāpievēršas tiesiskā regulējuma vienkāršošanai pārtikas nekaitīguma un patērētāju aizsardzības jomā.

4.7

EESK uzsver, ka Regulai par norādēm jābūt pragmatiskai, un izsaka bažas par to, ka atsevišķas normas attiecībā uz norāžu dokumentāciju varētu būt nevajadzīgi sarežģītas. Komiteja uzskata, ka ir svarīgi līdzsvarot nepieciešamību nodrošināt patērētājiem zinātniski pamatotu un skaidru informāciju un pārtikas ražotāju iespējas izstrādāt un pārdot pārtikas produktus, kuriem attiecībā uz patērētājiem ir veselīgas un nozīmīgas īpašības.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/40

1.1

EESK regulatīvās kontroles procedūras iekļaušanu regulā uzskata par lietderīgu. EESK tāpat ka Eiropas Komisija uzskata, ka ir svarīgi vienkāršot Kopienas tiesību aktus un padarīt tos pārredzamākus.

2.1

Šā priekšlikuma mērķis ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. …/… par vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikai ieviest atsauci uz jauno regulatīvo kontroles procedūru visos gadījumos, kad Komisija ir pilnvarota pieņemt kvazinormatīvus pasākumus ar Padomes Lēmumu 2006/512/EK grozītā Lēmuma 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību, 2. panta nozīmē.

2.2

Izmaiņu nepieciešamību nosaka jaunas komitoloģjas procedūras ieviešana. Jaunā procedūra ir regulatīva kontroles procedūra.

2.3

Priekšlikums aprobežojas tikai ar grozījumiem, kas nepieciešami, lai regulu pielāgotu lēmumam par jauno komitoloģijas procedūru.

3.1

EESK regulatīvās kontroles procedūras iekļaušanu regulā uzskata par lietderīgu. EESK tāpat ka Eiropas Komisija uzskata, ka ir svarīgi vienkāršot Kopienas tiesību aktus un padarīt tos pārredzamākus.

3.2

Regulatīvā kontroles procedūra ļauj efektīvāk grozīt mazāk svarīgus regulas elementus, tostarp atsevišķus tādus elementus svītrot vai arī iekļaut regulā jaunus mazāk svarīgus elementus.

3.3

EESK 2004. gada martā pieņēma atzinumu par vitamīnu un minerālvielu un dažu citu vielu pievienošanu pārtikai; tā kā pašreizējais priekšlikums pēc būtības ir apvienojuma priekšlikums, minētajā jautājumā nav nepieciešams formulēt jaunu nostāju.

3.4

Jaunie regulatīvās kontroles procedūras noteikumi stājas spēkā 2006. gada 23. jūlijā.

3.5

Jaunajā regulā noteikti nav ieviestas būtiskas izmaiņas, tā tikai precizē Kopienas tiesību aktus un padara tos pārredzamākus. Tādēļ EESK pilnībā piekrīt Komisijas mērķim un, ņemot vērā iepriekš minēto, priekšlikumu atbalsta.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/41

1.1

Komiteja atzīst, ka ir nepieciešams izdarīt izmaiņas banānu ražotājiem pašreiz piemērojamajā atbalsta sistēmā, un šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu. Tomēr tā uzskata, ka ir vēl pāragri novērtēt ietekmi, kādu uz banānu ražotājiem atstās jaunais 2006. gada 1. janvārī spēkā stājies importa režīms, piemērojot vienotu muitas tarifu, kas priekšlikumā nav pienācīgi ņemts vērā.

1.2

Komiteja ierosina izdarīt šādus grozījumus priekšlikuma piektajā apsvērumā:

 “III sadaļa Padomes 2006. gada 30. janvāra Regulā (EK) Nr. 247/2006, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem, paredz izveidot Kopienas atbalsta programmas attālākajiem reģioniem, kas ietver īpašus pasākumus vietējās lauksaimniecības atbalstam. Šajā regulā paredzēts, ka pārskats tiek iesniegts ne vēlāk kā 2009. gada 31. decembrī. Ja ekonomiskajā situācijā tiks konstatētas tādas būtiskas izmaiņas, kas ietekmēs iedzīvotāju iztikas līdzekļu daudzumu attālākajos reģionos, Komisija ziņojumu iesniegs pirms noteiktā termiņa. Tomēr, lai ņemtu vērā Kopienas banānu ražotāju īpašo situāciju, gadījumā, ja importa režīma izmaiņu rezultātā banānu ražotāju ienākumi būtiski samazināsies, Komisija līdz augstāk minētajam datumam iesniegs īpašu ziņojumu. Šis instruments varētu būt vispiemērotākais banānu ražošanas atbalstam visos attiecīgajos reģionos, nodrošinot atbalsta mehānismu elastību un decentralizāciju. Atbalsta programmās iekļaujot atbalsta sniegšanu banānu nozarei, tiks veicināta reģionu lauksaimnieciskās ražošanas atbalsta stratēģiju saskaņotība.”

1.3

Komiteja ierosina aiz (EEK) Regulas Nr. 247/2006 28. panta 2. punkta pievienot jaunu 3.a punktu:

“Ja sakarā ar izmaiņām importa režīmā pasliktināsies banānu ražotāju ekonomiskie apstākļi, Komisija līdz 2009. gada 31. decembrim iesniegs īpašu ziņojumu, kas vajadzības gadījumā tiks papildināts ar atbilstošiem priekšlikumiem”.

1.4

Komiteja ierosina grozīt Regulas 247/2006 30. pantu, pievienojot šādu punktu:

“Eiropas Komisija var atļaut dalībvalstīm atbalsta programmās iekļaut īpašu avansa shēmu banānu ražotājiem”.

2.1

Ņemot vērā banānu nozares īpatnības, KTO šī nozare tika izdalīta atsevišķi. Banānu nozare galvenokārt ir īpaša ar to, ka lielāka daļa Kopienas produkcijas tiek audzēta visattālākajos reģionos, kuri saskaras ar īpašām problēmām atbilstīgi Līguma 299. panta 2. apakšpunktam; šī produkcija veido 16 % no kopējās produkcijas Kopienas tirgū, un, kopš tirdzniecību kontrolē pieci lieli uzņēmumi, pasaules banānu tirgū faktiski pastāv oligopols.

2.2

Šis Eiropas Komisijas priekšlikums, kas pieņemts pēc plašām iekšējām un ārējām konsultācijām, paredz radikālu izmaiņu izdarīšanu pašreizējā atbalsta sistēmā attiecībā uz Kopienā ražotiem banāniem. Pašreizējā iekšējā atbalsta sistēma, kuras pamatā ir kompensāciju izmaksas, kuru apjoms katru gadu tiek aprēķināts atkarībā no banānu cenas, tiks aizvietota ar atbalstu valsts budžeta dotāciju veidā; šis atbalsts tiks iekļauts attiecīgajās POSEI programmās attiecībā uz attālākajiem reģioniem un vienreizējā maksājuma shēmā attiecībā uz pārējiem Kopienas banānu audzēšanas reģioniem.

2.3

Šis priekšlikums paredz izmaiņu izdarīšanu trīs Kopienas regulās:

2.3.1

Regula 404/93, banānu KTO. Tiek svītrota II nodaļa (ražotāju organizācijas un sadarbības mehānismi) III nodaļa (kompensācijas atbalstam piemērojamā kārtība, darbības programmas un piemaksas par stādījumu izaršanu) un dažādi IV un V nodaļas panti, kas ir novecojuši sakarā ar tarifu kvotu sistēmas nomaiņu pret vienotu muitas tarifu. Tiek grozīti vairāki V sadaļas panti: atcelta banānu pārvaldības komiteja (atsauces uz šo komiteju uzskatāmas par atsaucēm uz svaigu augļu un dārzeņu komiteju), kā arī saistībā ar šo Regulu tiek svītrots nosacījums par gada ziņojuma sagatavošanu.

2.3.2

Regula 1782/2003, Kopējās Lauksaimniecības politikas 2003. gada reforma. Tiek grozīti panti par attālākajos reģionos ražoto banānu iekļaušanu vienreizēju maksājumu shēmā. Līdz ar to tiek mainīta maksimālā summa Grieķijai (+1,1 miljons euro), Portugālei (+ 0,1 miljons euro) un Kiprai (+3,4 miljoni euro). Minētās dalībvalstis noteiks vienreizēja maksājuma saņemšanai piemērojamās pamatsummas un attiecīgo platību, pamatojoties uz atsauces laikposmu no 2000. līdz 2005. gadam.

2.3.3

Regula 247/2006, POSEI lauksaimnieciskās ražošanas programmas. POSEI programmas finansējums ir palielināts par 278,8 miljoniem euro: attiecīgi POSEICAN — 141,1 miljoniem euro; POSEIDOM — 129,1 miljoniem euro un POSEIMA — 8,6 miljoniem euro.

2.4

Komiteja uzskata, ka, novirzot finansiālo atbalstu uz POSEI programmu kopējo budžetu, neradot īpašu budžeta nodaļu banāniem, banānu KTO zaudē jēgu, un izskatāmais priekšlikums zināmā mērā vērtējams kā Komisijas izvairīšanās no atbildības attiecībā uz Kopienas banānu nozari.

2.5

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto noteikto valsts budžeta dotāciju sistēmu, tomēr izsaka bažas par to, ka kopējais budžets nebūs pietiekams, ja tirgus nozīmīgas liberalizācijas rezultātā, ko izraisa jaunais importa režīms un paredzamā tirgus attīstība sakarā ar pašreiz notiekošajām starptautiskajām tirdzniecības sarunām, Kopienas cenas krasi samazināsies.

3.1

Komisijai vajadzētu piedāvāt arī citu alternatīvu risinājumu, lai saglabātu Kopienas sistēmu banānu ražotāju organizācijām. Eiropas banānu ražošana ir ļoti sadrumstalota, jo šo nozari lielākoties pārstāv mazie ražotāji, kuriem produkcija jāpārdod tirgū, ko raksturo ļoti liela konkurence, un tādēļ nepieciešama ļoti nozīmīga piedāvājuma koncentrēšana. Komiteja uzskata, ka Kopienas ražotāju organizāciju sistēmu varētu saglabāt, turpinot piemērot Regulas (EK) Nr. 404/93 II nodaļas atsevišķus, īpaši 5., 8. un 9. panta nosacījumus.

3.2

Banānu audzēšana prasa ļoti intensīvu darbu visa gada garumā un nemitīgus izdevumus, galvenokārt sakarā ar biežu darbaspēka izmantošanu un apūdeņošanas nepieciešamību. Tieši tādēļ būtu jāsaglabā pašreizējā režīmā noteiktā avansa shēma.

3.3

Komisijas priekšlikumam ir jābūt konkrētākam, jo tas kalpos par pamatu atbilstošu pasākumu īstenošanai, ja jaunā importa režīma rezultātā ražotāju ienākumi samazināsies.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/43

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu grozīt regulu Nr. 1408/71 un izsaka cerību, ka šis būs viens no pēdējiem grozījumiem (ja ne pēdējais), par kuru tai jāsniedz atzinums. Tādējādi regula Nr. 883/2004 pilnībā stātos spēkā tiklīdz Eiropas Parlaments un Padome būtu apstiprinājusi jauno īstenošanas regulu, kam jāaizstāj regula Nr. 574/72.

1.2

Tādēļ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja aicina dalībvalstis un Parlamentu racionalizēt procedūru attiecībā uz jauno regulu, lai tā būtu efektīvāka nekā regulas Nr. 883/2004 pieņemšanas procedūra. Tas būtu vislielākais ieguldījums, ko ES iestādes varētu sniegt Eiropas Strādājošo mobilitātes gada laikā.

2.1

Kopš to spēkā stāšanās regulas Nr. 1408/71 un 574/72 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, ir tikušas attiecīgi grozītas, ņemot vērā izmaiņas dalībvalstu normatīvajos aktos un vairākus Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumus attiecībā uz sociālo nodrošinājumu.

2.2

Šie grozījumi nodrošina to, ka sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācija ES līmenī ir attiecīgi atjaunināta, lai neciestu Eiropas iedzīvotāju, kuri pārvietojas ES robežās, sociālā nodrošinājuma tiesības, tiem realizējot ES pamattiesības — iedzīvotāju brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.

2.3

Visbūtiskākās izmaiņas dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijā tika ieviestas ar Eiropas Parlamenta un Padomes regulu Nr. 883/2004 (1). Šī regula, kas aizstāj regulu Nr. 1408/71, vēl nav ieviesta, iekams nav pieņemta regula, kurai jāaizstāj pašreizējā regula Nr. 574/72. Jau norit likumdošanas procedūra attiecībā uz priekšlikumu regulai par regulas Nr. 883/2004 (2) izpildes noteikumiem, par ko EESK nesen pieņēma atzinumu (3).

2.4

EESK ir sniegusi atzinumu par priekšlikumu regulai par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju (4).

3.1

EESK izskatāmā priekšlikuma mērķis ir atjaunināt regulas Nr. 1408/71 pielikumus, lai atspoguļotu izmaiņas dalībvalstu likumos par sociālo nodrošināšanu, un tādējādi atvieglot ES tiesību aktu piemērošanu attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju.

3.2

Šajā gadījumā un Komisijas ierosinātajā tekstā nav paredzēts grozīt regulu Nr. 574/72.

3.3

Lai vienkāršotu darba dokumentu, ierosinātie grozījumi, ņemot vērā to dažādību, tiks aplūkoti sadaļā “Īpašas piezīmes”.

4.1

Kopumā EESK atzinīgi novērtē priekšlikumu, tā kā attiecīgās izmaiņas ir rezultāts dalībvalstu gribai pieņemt likumus šajā jomā. Jebkuras izmaiņas ES sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijā tiks uzņemtas atzinīgi, ja tās būs labvēlīgas ES iedzīvotājiem un vienkāršos un uzlabos to attiecības ar dažādajām iestādēm, kuru pārziņā ir iedzīvotāju tiesību realizēšana.

4.2

Kaut gan Regulas Nr. 883/2004 īstenošanas regula patlaban atrodas apstiprināšanas procesā, EESK uzskata, ka vispārīgās piezīmes, ko tā izteica savā atzinumā attiecībā uz citiem daļējiem regulu Nr. 1408/71 un 574/72 grozījumiem (ko EESK pieņēma 2005. gada 28. un 29. septembra plenārajā sesijā) (5) joprojām ir aktuālas, un tās būtu jāņem vērā kā visnotaļ būtiskas.

4.3

Izskatāmā grozījuma priekšlikuma nosaukums ir “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, un Regulu (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka izpildes kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71”.

4.4

Priekšlikuma 1. pantā tiek paskaidrots, ka tiek grozīti dažādie regulas Nr. 1408/71 pielikumi, taču nav atsauces uz regulu Nr. 574/72. Tādēļ EESK ierosina saskaņot priekšlikuma nosaukumu ar tā saturu un svītrot atsauci uz regulu Nr. 574/72.

5.1

Priekšlikuma 1. pants groza regulas I, IIa, III, IV un VI pielikumu.

5.2

Ņemot vērā izmaiņas Zviedrijas likumos par sociālo drošību un sociālajām iemaksām, ir veikti grozījumi I pielikuma I daļā, kas definē terminus “darbinieki” un “pašnodarbinātas personas”.

5.3

Saistībā ar izmaiņām Nīderlandes likumos par apdrošināšanu slimības gadījumiem ir veikti grozījumi I pielikuma II daļā, kas nosaka attiecīgo personu loku, terminu “ģimenes loceklis” šajā gadījumā attiecinot uz laulātajiem, reģistrētiem partneriem un bērniem vecumā līdz 18 gadiem.

5.4

Pamatojoties uz dažādajiem grozījumiem Lietuvas un Slovākijas tiesību aktos par sociālajām pensijām, ir ieviesti grozījumi IIa pielikumā attiecībā uz īpašiem uz iemaksām nebalstītiem pabalstiem. Lietuvas gadījumā pielikums ir grozīts, ņemot vērā izmaiņas valsts likumdošanā, savukārt Slovākijas gadījumā likumdošana ir precizēta, un pabalstu turpina izmaksāt tikai tām personām, kurām uz to bija tiesības iepriekš.

5.5

Ir veikti grozījumi III pielikuma A daļā attiecībā uz sociālās nodrošināšanas nolīgumiem, kuri joprojām ir piemērojami, svītrojot 187. punktā atsauci uz Itālijas un Nīderlandes Vispārējo konvenciju.

5.6

Ir veikti grozījumi IV pielikuma A daļā attiecībā uz regulas 37. panta 1. punktā minētajiem tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem invaliditātes pabalstu summa nav atkarīga no apdrošināšanas laika posmu ilguma. Ir grozīta sadaļa attiecībā uz Slovākijas Republiku A daļā, saistībā ar iekļaušanu valsts likumdošanā.

5.7

Saistībā ar izmaiņām Spānijas likumdošanā ir veikti grozījumi IV pielikuma B daļā par īpašām sistēmām pašnodarbinātām personām, uz ko attiecas īpaši noteikumi par citā dalībvalstī pabeigtiem apdrošināšanas periodiem.

5.8

IV pielikuma C daļa ir grozīta attiecībā uz Slovākiju un Zviedriju. Šajā pielikumā ir minēti gadījumi, kuros var atteikties no divkārša pabalstu aprēķina, jo rezultāti ir vienādi. Attiecībā uz Slovākiju grozījumā ir minēta apgādnieka zaudējuma pensija; attiecībā uz Zviedriju ir minēts, ka minimālās garantētās pensijas aprēķins ir atkarīgs no laika posma, kas nodzīvots valstī.

5.9

Saistībā ar izmaiņām Zviedrijas likumos ir atjaunināta IV pielikuma D daļa attiecībā uz pabalstiem un vienāda veida pabalstu uzkrāšanu, uz kuriem personas var būt tiesīgas saskaņā ar divu vai vairāku valstu likumiem. Ir pievienots arī divpusējais nolīgums starp Somiju un Luksemburgu.

5.10

Ir veikti grozījumi arī VI pielikumā, kas nosaka īpašas metodes noteiktu dalībvalstu tiesību aktu piemērošanai. Ir ieviestas izmaiņas punktos attiecībā uz šādām dalībvalstīm:

5.11

Izmaiņas, kas ieviestas vairākos regulas Nr. 1408/71 pielikumos, izriet galvenokārt no dažādās dalībvalstīs veiktajiem likumu grozījumiem. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi novērtē jebkuras izmaiņas, kuras ir labvēlīgas ES iedzīvotājiem.

5.12

Tomēr EESK norāda, ka daudzie pielikumi un īpašie gadījumi regulās Nr. 1408/71 un 883/2004 nav labākais veids, kā vienkāršot ES sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas noteikumus. Regulas Nr. 883/2004 mērķis bija pilnveidošana un vienkāršošana, un Komiteja uzskata, ka darbs būtu jāturpina šajā virzienā.

5.13

Komisija iesniedza priekšlikumu regulai, ar ko groza regulu Nr. 883/2004, lai sakārtotu XI pielikuma saturu (6). Šis pielikums atbilst Regulas Nr. 1408/71 VI pielikumam. EESK norāda, ka ir atšķirība starp abiem pielikumiem attiecībā uz nodaļu “W. SOMIJA”, kas minēta šī atzinuma 4.10. punktā.

5.14

Priekšlikuma regulai, ar ko groza regulu Nr. 1408/71, pielikuma 6.c).1. punkts nosaka: “… ja personai ir pensijas apdrošināšanas periodi, kas pamatojas uz nodarbinātību citā dalībvalstī …”. Savukārt priekšlikuma regulai, ar ko groza regulu Nr. 883/2004, XI pielikuma nodaļā “W. SOMIJA” ir teikts: “… ja personai ir pensijas apdrošināšanas periodi, kas pamatojas uz darbību kā darba ņēmējam vai pašnodarbinātai personai citā dalībvalstī …”.

5.15

EESK uzskata, ka, tā kā ir runa par vienu un to pašu situāciju, formulējumam vajadzētu būt vienādam un abiem tekstiem vajadzētu būt saskaņotiem.

30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 325/46

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja aicina Eiropas Komisiju izsludināt Brīvprātīgo gadu un pēc iespējas ātrāk publicēt Balto grāmatu par brīvprātīgo darbību un aktīvu pilsoniskumu Eiropā. Šādi tiktu izcelta abu parādību mijiedarbība un uzsvērts to apjoms un nozīme. Tā kā brīvprātīga darbība tiek veikta galvenokārt vietējā līmenī, Baltajai grāmatai jāsekmē tādas stratēģijas izstrāde, kas stiprinātu brīvprātīgas darbības eiropeisko dimensiju, kā arī veicinātu aktīvu eiropeisku pilsoniskumu un eiropeisku identitāti.

1.2

Dalībvalstu valdības jāaicina ieviest valsts politiku brīvprātīgas darbības jomā, kā arī izstrādāt tādu stratēģiju, kas ļauj tieši atbalstīt un atzīt brīvprātīgo darbu. Valsts brīvprātīgās darbības politikā būtu jāpievērš uzmanība arī infrastruktūras nozīmei brīvprātīgas darbības veikšanā. ES var izstrādāt struktūru un veicināt intensīvāku paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm.

1.3

Visām dalībvalstīm jāizstrādā tāds tiesiskais regulējums, kas paredz tiesības uz brīvprātīgu darbību neatkarīgi no juridiskā vai sociālā statusa. Jebkurai personai, kas veic brīvprātīgu darbību, arī cilvēkiem ar invaliditāti, jānodrošina vienlīdzīgas iespējas. Atsevišķās dalībvalstīs tiesiskais regulējums vēl joprojām rada šķēršļus brīvprātīgas darbības attīstībai un līdz ar to lielākam sabiedrības atbalstam. Attīstību kavē pat tiesību akti, paredzot, piemēram, aizliegumu nodarbināt vai ierobežojumus. Tādi tiesību akti ir pārskatāmi, un brīvprātīga darbība jāatbalsta, sniedzot tiesisko pamatu, kurā iekļauti apdrošināšanas jautājumi un izdevumu atmaksāšana.

1.4

EESK uzskata, ka brīvprātīgas darbības nozīme jāatzīst ne tikai valdībām, bet arī citiem iesaistītajiem dalībniekiem — parlamentiem, reģionālajām un vietējām pašvaldībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām —; tā aktīvi jāatbalsta, tādā veidā uzsverot brīvprātīgās darbības nozīmi un sekmējot tās atzīšanu sabiedrībā.

EESK vērš Komisijas uzmanību arī uz to, ka brīvprātīgas darbības organizēšanā izšķiroša loma ir pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

1.5

Komiteja arī uzskata — lai veicinātu sagatavošanos brīvprātīgai darbībai, būtu vēlams uzsvērt skolas saikni ar pilsonisko sabiedrību. Tādēļ pamatizglītības ietvaros pedagoģiskajā darbā lielāka vērība jāvelta sabiedriskās apziņas attīstīšanai un dalībai vispārējas nozīmes sabiedrisko jautājumu risināšanā. Piemēram, “sabiedrības un vides aizsardzības gadā” jauniešiem, kas ir vecāki par 15 gadiem, varētu piedāvāt iespēju piedalīties praktiskā darbā, lai viņus rosinot pievērsties nozīmīgām un lietderīgām nodarbēm. Īpaša uzmanība jāvelta nevalstiskajām organizācijām, kurās bērni uzsāk savu brīvprātīgo darbību.

1.6

Tiecoties sekmēt neformālās izglītības un ikdienā iegūto zināšanu [neoficiālās mācības] atzīšanu, piemēram, ar Europass un rekomendāciju par galvenajām prasmēm starpniecību, ES īpaši vajadzētu uzsvērt to prasmju atzīšanu, kas iegūtas, veicot brīvprātīgu darbību. Ieviešot Europass jauniešiem, varētu veicināt jauniešu brīvprātīgās darbības atzīšanu.

1.7

Tādēļ EESK iesaka visās dalībvalstīs un pašā ES izstrādāt brīvprātīgās darbības politiku, kas ietvertu stratēģiju un konkrētas brīvprātīgās darbības veicināšanas programmas, kā arī priekšlikumus par atbalstu konkrētu mērķu īstenošanai un kas paredzētu informēt sabiedrību, sekmēt pilsoniskās sabiedrības un uzņēmumu sadarbību un veicināt to, ka sabiedrība atzīst brīvprātīgo paveikto darbu. Tas nozīmē arī, ka jāizveido atbilstošs tiesiskais regulējums, kas veicina brīvprātīgo darbību. ES var izveidot pamatu un sniegt idejas, kā arī veicināt dalībvalstu paraugprakses apmaiņu.

1.8

ES līmenī ir nepieciešami uzticami un salīdzināmi dati par brīvprātīgās darbības apjomu, nozīmi un sabiedrisko un saimniecisko vērtību. Izpētes pamatā jābūt vienotai brīvprātīgas darbības definīcijai. Veicot izpēti, būtu jāanalizē brīvprātīgo vajadzības un motivācija, bet jo īpaši iemesli, kas cilvēkus attur no brīvprātīgas darbības. ES līmenī būtu jārod iespējas atspoguļot to, kā brīvprātīgais darbs papildina nacionālo ienākumu un kā tas ietekmē sabiedrību. Eurostat var veikt izpētes koordināciju un izvirzīt iniciatīvas: attiecīgiem datiem vajadzētu būt pieejamiem visās ES dalībvalstu statistikas iestādēs.

1.9

EESK iesaka ES finansēšanas sistēmās, politikā un programmās stiprināt aspektus, kas veicina brīvprātīgu darbību. Tādēļ nepieciešama arī Eiropas mēroga infrastruktūra brīvprātīgas darbības atbalstam. Pašreiz Eiropas Savienībā viens no brīvprātīgās darbības atbalsta avotiem ir 1996. gadā dibinātais “Eiropas brīvprātīgais dienests” (EVS), kura ietvaros līdz šim brīdim apmēram 40 000 jauniešu vecuma no 18 līdz 25 gadiem ir varējuši nokļūt 31 Eiropas partnervalstī uz laiku no 6 mēnešiem līdz 1 gadam. Tajā pašā laikā citi brīvprātīgie uzņemas darbu attīstības valstīs, izmantojot atbalstu attīstības jomā. EESK uzskata, ka minētie resursi ir nepietiekami, un vēlas, lai Eiropas Savienība aktīvāk, konsekventāk un saskanīgāk atbalsta brīvprātīgo darbu, īpašu uzmanību veltot tam, lai brīvprātīgo programmas ES līmenī būtu pieejamas visām iedzīvotāju grupām un neaprobežotos tikai ar jauniešu ilgtermiņa brīvprātīgo darbu.

1.10

EESK arī būtu gandarīta, ja tiktu publicēts īpašs ieteikums atbalstīt vecāka gada gājuma cilvēku brīvprātīgo darbību, piemēram, organizējot izmēģinājuma pasākumus partnerības jomā un pieredzes apmaiņu. Ieteikums būtu viena no pirmajām šāda veida iniciatīvām.

1.11

Turklāt, īstenojot ES projektus, brīvprātīgo darbību būtībā uzskatāma par līdzfinansējumu. ES projektu pieteikumu veidlapām vajadzētu būt vienkāršākām un mazāk birokrātiskām, lai brīvprātīgā darbības organizācijas vispār spētu piedalīties ES projektu konkursos.

1.12

Jāveicina un jāizvērš informācijas izplatīšana, jo, diemžēl, pārāk bieži informācija nenonāk pie interesentiem. Tāpēc aktīvi jāizmanto visi iespējamie informācijas kanāli, piemēram, varētu izveidot tīmekļa vietni ar attiecīgo informāciju, kas būtu viegli pieejama no jebkuras esošās brīvprātīgajam darbam veltītās mājas lapas. Tādēļ īpaša nozīme ir Eiropas brīvprātīgo organizāciju tīkliem. Tie nodrošina organizāciju sadarbības iespējas, izplata paraugpraksi un informē ES iestādes par vietējā līmeņa brīvprātīgo vajadzībām un prasībām. Šie tīkli, kas ir daļa no infrastruktūras brīvprātīgās darbības veicināšanai, ir mērķtiecīgi jāatbalsta.

1.13

Atzīmējot Apvienoto Nāciju pasludināto Starptautisko brīvprātīgo dienu, kas ir 5. decembrī, un šajā dienā godinot brīvprātīgā darba veicējus Eiropas Savienība var sniegt svarīgu ieguldījumu, lai sekmētu brīvprātīgo darbību un tās atbalstu sabiedrībā. Starptautiskais brīvprātīgo gads (2001) parādīja, cik svarīgas ir efektīvas valsts atbalstītas programmas, kas popularizē brīvprātīgu darbību. Ja Eiropas līmenī tiktu izsludināts brīvprātīgo gads (kā to ir ierosinājusi EESK), tas sekmētu arī neskaitāmu brīvprātīgo vietējā līmenī veiktā darba atzīšanu ES mērogā un brīvprātīgo vidū veicinātu sajūtu par piederību Eiropas Savienībai.

1.14

Lai uzsvērtu brīvprātīgā darba nozīmi dalībvalstu attīstībā, EESK iesaka pieņemt Eiropas līmeņa hartu, kurā tiktu definēta brīvprātīgo organizāciju loma, pienākumi un tiesības. Lai uzlabotu dalībvalstīs strādājošu brīvprātīgo organizāciju finansiālo stāvokli, EESK iesaka pieņemt Kopienas tiesību aktu, kas radītu juridisko pamatu minēto organizāciju atbrīvošanai no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas. Pieņemot Eiropas līmeņa hartu, kurā tiktu definēta brīvprātīgo organizāciju loma, kā arī to pienākumi un tiesības, tiktu izstrādātas vienotas pamatnostādnes organizācijām, kurām var piešķirt īpašu juridisko statusu, proti, īpašas ekonomiskās tiesības un citas izņēmuma tiesības.

2.1

Brīvprātīgais darbs ir ļoti vērtīgs sabiedrībai. Vairāk nekā 100 miljoni brīvprātīgo Eiropā brīvo laiku velta daudzām darbībām, kas sniedz labumu citiem cilvēkiem un kas kalpo sabiedrības interesēm. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbu, ko bieži vien veic tikai vai lielākoties brīvprātīgie, aizvien vairāk atzīst uzņēmumi, valsts iestādes un galvenokārt paši iedzīvotāji (1).

2.2

Tomēr brīvprātīgās darbības patiesā vērtība nav tikai pakalpojumu sniegšana un sociālo vajadzību apmierināšana. Tā ir daudz lielāka. Brīvprātīgās darbības pamatā esošā motivācija, proti, pēc paša iniciatīvas sniegt ieguldījumu sabiedrības labā un piedalīties tās veidošanā, veicina pašaizliedzību un solidaritāti un tādā veidā mazina tādas mūsdienu sabiedrībai arvien raksturīgākas parādības kā izolācija un egoisms.

2.3

Brīvprātīga darbība ir cieši saistīta ar aktīvu pilsoniskumu, kas ir demokrātijas pamats gan vietējā, gan Eiropas līmenī. Iedzīvotāji piedalās sabiedriskajā dzīvē, ne tikai iesaistoties politiskajos notikumos, bet arī mērķtiecīgi risinot sociālas problēmas. Strādājot sabiedrības labā, iedzīvotāji var īstenot savu vēlmi ietekmēt sabiedrību. Cilvēki strādā sabiedrības labā brīvajā laikā vai brīvprātīgas darbības ietvaros, sevi bieži vien pakļaujot ievērojamam finansiālam riskam vai arī veselības apdraudējumam. Tieši šis aktīva Eiropas pilsoniskuma veids mūsu sabiedrībās rada iedzīvotājos spēcīgu sajūtu par piederību sabiedrībai. Tādēļ brīvprātīgu darbību var uzskatīt par vienu no labākajiem līdzdalības piemēriem un vienlaikus par aktīva pilsoniskuma būtisku sastāvdaļu, pat priekšnoteikumu.

2.4

Brīvprātīga darbība veicina arī personības attīstību, proti, sociālās apziņas veidošanos, no vienas puses, un tādu pamatprasmju un iemaņu attīstīšanu, kas palielina brīvprātīgo nodarbinātību un vīnu aktīvu dalību sabiedrībā. Brīvprātīga darbība, pateicoties tās dažādām izpausmēm, sniedz iespējas neoficiālo mācību (2) un neformālo mācību (3) jomā, un tādēļ tam, līdztekus formālajām mācībām (4), ir būtiska nozīme mūžizglītības procesā.

2.5

Brīvprātīgā darbība sniedz būtisku ieguldījumu nacionālajā kopproduktā. Minētais ieguldījums ļoti bieži paliek bez ievērības valsts statistikas datos, jo tā pamatā ne vienmēr ir apmaiņa ar produktiem, kam ir monetārā vērtība, un nav vienotas metodes, kā noteikt tā ekonomisko vērtību. Vietās, kur tā tomēr tiek noteikta, izrādījās, ka brīvprātīgās darbības apjoms un devums mūsu sociālajā tirgus ekonomikā ir ievērojams (5). Piemēram, Lielbritānijā ir aplēsts, ka brīvprātīgās darbības ekonomiskā vērtība ir 7,9 % no NKP, un tajā piedalās 38 % iedzīvotāju. Īrijā un Vācijā vairāk nekā 33 % iedzīvotāju un Polijā — 18 % iedzīvotāju veic kādu no brīvprātīgās darbības veidiem.

2.6

Turklāt Eiropas un starptautiskā līmeņa starpvalstu brīvprātīgais dienests var būtiski palielināt tautu solidaritāti un savstarpējo sapratni, un tas veicina starpkultūru dialogu. Minētā sakarā EESK atbalsta Komisijas nodomu paplašināt Eiropas Brīvprātīgo dienestu, padarīt to atpazīstamāku un efektīvāku.

2.7

Solidaritāte un atbildības sajūta, kā arī nepieciešamība justies vajadzīgiem ir būtiski iemesli, kas liek veikt brīvprātīgu darbību. Tas ļauj veidoties sociālām attiecībām, veicina sabiedrības saliedētību un uzlabo dzīves kvalitāti, kā arī sekmē sociālo attīstību Eiropā. Tādējādi tas pārstāv ES integrācijas vērtības, kas nostiprinātas EK dibināšanas līguma 2. pantā un Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā. Turklāt brīvprātīgā darbībā būtiski izpaužas līdzdalības demokrātija, kas ES Konstitucionālajā līgumā ir atzīta par ES demokrātiskās sabiedrības iekārtas sastāvdaļu. Brīvprātīga darbība un brīvprātīgie kalpo sabiedrības interesēm. Minētais fakts sakarā ar brīvprātīgo darbību būtu jāatzīst visās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

2.8

EESK brīvprātīgo darbību jau ir aplūkojusi 2002. gadā pieņemtajā informatīvajā ziņojumā “Paliatīvā aprūpe kā brīvprātīgās darbības piemērs Eiropā” (ziņotāja — Gräfin zu Eulenburg).

Ar brīvprātīgo darbību saistīti jautājumi ir skarti arī vairākos EESK dokumentos par citiem jautājumiem, tomēr šim tematam īpaši veltīts atzinums līdz šim vēl nav bijis izstrādāts (6).

2.9

Arī ES dalībvalstīs aizvien vairāk un vairāk tiek atzīts brīvprātīgās darbības ieguldījums sociālajā, kultūras un ekoloģijas jomā, un brīvprātīgo organizācijas tiek ciešāk iesaistītas politisko un citu lēmumu pieņemšanā tādos jautājumos kā mūžizglītība, veselība un patērētāju aizsardzība, attīstība, tirdzniecība u.c.. EESK atzinīgi vērtē minētās iniciatīvas, tomēr uzskata, ka šajā jomā ir vēl daudz jāstrādā.

2.10

EESK ir gandarīta par to, ka jauniešu brīvprātīgā darbība Komisijas 2001. gada uzsāktajā politikas procesā tiek uzskatīta par prioritāti un to, ka tā tie skatīta kā atklātās koordinācijas metodes daļa. Pamatojoties uz sasniegto progresu, Komiteja aicina Komisiju turpināt attīstīt brīvprātīgo darbību, pievēršoties horizontāliem aspektiem un izmantojot holistisku pieeju.

2.11

Starptautiskajā līmenī nozīmīgs bija 2001. gads, ko ANO pasludināja par Starptautisko brīvprātīgo gadu. Šajā gadā sabiedrības uzmanība tika pievērsta brīvprātīgai darbībai, cilvēkus atkal mudināja tai pievērsties, un tika parādīts, kā politika var atzīt, atbalstīt un veicināt brīvprātīgo darbību Pēc ANO iniciatīvas katru gadu 5. decembrī atzīmē Starptautisko brīvprātīgo dienu. Arī Eiropas Savienībai būtu jāpievērš iedzīvotāju uzmanība šim svarīgajam pasākumam.

2.12

Kopumā EESK tomēr uzskata, ka gan Eiropas Komisijai, gan dalībvalstīm jāvelta lielāka uzmanība jautājumiem saistībā ar brīvprātīgu darbību. Arī tādēļ EESK atzinīgi vērtē faktu, ka Margot WALLSTRÖM kdze lūgusi EESK sagatavot atzinumu par šo svarīgo tematu.

3.1

Praksē un pētījumos brīvprātīgu darbību bieži vien definē atšķirīgi. Šī jēdziena dažādos aspektus ir arī grūti apkopot vienā definīcijā. Vairumā gadījumu dažādām brīvprātīgas darbības definīcijām, kas tiek lietotas Eiropas Savienības dalībvalstīs, ir kopīgi trīs būtiski kritēriji.

Strīdīgs ir jautājums, vai iepriekš sniegtā definīcija attiecas tikai uz regulāri veiktām darbībām, vai tā ietver arī, piemēram, kaimiņu sniegto palīdzību (vai pēdējā laikā ieviesto organizēto savstarpējo palīdzību), vai ar to atzīta tikai brīvprātīga darbība, kas veikta formāla un strukturētā veidā? Minēto trīs pamatkritēriju ievērošana tomēr ir obligāta, lai darbība, neatkarīgi no tā, vai tiek veikts brīvprātīgs darbs vietējās sabiedrības labā, vai arī tā ir darbība strukturētā dienestā, tiktu atzīta kā brīvprātīga darbība. Kopumā var teikt, ka, dažādās brīvprātīgā darba izpausmes vislabāk var ņemt vērā plašā definīcijā.

3.2

Mērķis nav apmaksāta darba aizstāšana ar brīvprātīgu darbību, vēl jo vairāk — ir izteikti vēlams, lai brīvprātīga darbība nevarētu aizstāt apmaksātu darbu. Brīvprātīgas darbības īpašā vērtība ir ieguldījums sabiedrības veidošanā. Brīvprātīga darbība nav arī tikai sociāls pakalpojums un nav paredzēta, lai pārņemtu valsts pamatuzdevumus. Brīvprātīgas darbības patiesā pievienotā vērtība ir šāda:

3.3

Pastāv dažādi brīvprātīgas darbības veidi, tādēļ to ir grūti klasificēt. Brīvprātīgajā darbībā iesaistās visdažādākās sabiedrības grupas, lai gan aktivitāte dažādās ES dalībvalstis nav vienāda: katrā jomā aktīvo brīvprātīgo skaits un viņu raksturojošie rādītāji (vecums, izcelsme, izglītības līmenis u.c.) dažādās valstīs bieži ir ļoti atšķirīgi.

3.4

Līdztekus formālai, kādā konkrētā organizācijā veiktai darbībai tiek veikta neformāla darbība un tāda brīvprātīga darbība, kas paliek neredzama (piemēram, bieži vien migrantu brīvprātīgi veiktais darbs). (piemēram, bieži vien migrantu brīvprātīgi veiktais darbs).

3.4.1

Daži no brīvprātīgās darbības veidiem ir:

3.4.2

Brīvprātīgu darbību var klasificēt arī pēc darbības jomas (piemēram, sports, kultūra, sociālā joma, veselība, izglītība, jaunatne, vides aizsardzība, civilā aizsardzība, politika, patērētāju tiesību aizsardzība, līdzdalība attīstības palīdzībā u.c.).

3.5

Īpašs brīvprātīgās darbības veids ir brīvprātīgais dienests: jau sākotnēji tas ir ierobežots laika ziņā un ir vienīgā brīvprātīgo nodarbe, t.i, atšķirībā no lielākās daļas brīvprātīgās darbības veidiem to neveic papildus tādām citām darbībām kā, piemēram, mācībām vai darbam. Atsķirībā no brīvprātīgās darbības brīvajā laikā brīvprātīgajā dienestā parasti pastāv noteikumi un pienākumi, par kuriem ir kopīga vienošanās, ko bieži vien noslēdz projekta partneri, ieskaitot brīvprātīgo. Pamatojoties uz zemāk sniegtajiem kritērijiem, atšķir šādus brīvprātīgā dienesta veidus:

Brīvprātīga darbība ietver visus brīvprātīgas darbības veidus, ko var raksturot šādi: tā ir atvērta visiem, tiek veikta uz brīvprātības pamata, pedagoģiska (neformālās mācības) un tai ir pievienotā vērtība sociālajā jomā.

Brīvprātīgais dienests ir brīvprātīgās darbības veids, un tam papildus iepriekšminētajām ir vēl šādas pazīmes: ierobežots laikā, mērķi, saturs, uzdevumi, struktūra un ietvari ir skaidri definēti, attiecīgs atbalsts, kā arī tiesisks un sociāls nodrošinājums.

Valstiski organizēts brīvprātīgais dienests ir brīvprātīgs dienests, ko organizē valsts vai kas tiek organizēts valsts uzdevumā, piemēram, sociālajā vai civilās aizsardzības jomā.

Civilais dienests dažās valstīs ir alternatīva obligātajam militārajam dienestam, bet tas nav brīvprātīgs (7).

3.6

Ir skaidri jānosaka atšķirība starp diviem brīvprātīgā darba veidiem: (i) brīvprātīgais darbs, kurš saskaņā ar ANO un SDO definīcijām tiek veikts bezpeļņas organizāciju interesēs un nereti par samaksu, kas ir zemāka par tirgus noteikto atalgojumu, un (ii) brīvprātīgais darbs, kurš netiek atalgots, bet tiek segti minētā darba veikšanai nepieciešamie izdevumi. Šī atšķirība būtu jāņem vērā minēto darbību tiesiskā statusa noteikšanā, kā arī brīvprātīgā darba veicēju un studentu “praktikantu” statusa noteikšanā viņu obligātās prakses NVO ietvaros.

Brīvprātīgais darbs saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūru definīcijām ir darbs, ko organizācijās, kuru darbības mērķis nav peļņas gūšana, proti, labdarības apvienībās vai nevalstiskās, humanitāra rakstura vai bezpeļņas organizācijās, veic tā sauktie brīvprātīgie darbinieki, kuri pārsvarā ka darba ņēmēji saņem atalgojumu. Tādu darba ņēmēju darbs uzskatāms par brīvprātīgu, jo viņu algas bieži vien ir mazākas par tirgū piedāvāto atalgojumu, kas nosaka to, ka darbs pēc sava rakstura ir brīvprātīgs. Piemēram, ātrās humanitārās palīdzības organizācijas loģistikas speciālists vai bēgļu tiesību aizsardzības apvienības jurists ir uzskatāmi par algotiem darbiniekiem, bet viņu algas atšķirsies un būs mazākas par tām algām, kādas viņi prasītu, piedāvājot sevi darba tirgū uzņēmumiem (pārvadājumu uzņēmumiem vai juridisko konsultāciju birojiem).

Eiropas Brīvprātīgo dienests (EBD), kas ir pieminēts vairākas reizes un ir izcelts kā tāds, kura darbības joma ir jāpaplašina un kurš ir jāizmanto lietderīgi, patiesībā ir dienests, kas piedāvā jauniešus apvienībām vai nevalstiskajām organizācijām, prasot atalgojumu un izmaksu segšanu (mājvieta, pārtika) līdzīgi kā tas ir profesionālās prakses gadījumā. Tas ir līdzeklis, kā jauniešiem sniegt iespēju strādāt apvienībās un nevalstiskajās organizācijās saistībā ar viņu augstākās izglītības programmu (gandrīz visos studiju kursos, kur ir kāds starptautisks vai Eiropas elements, ir jāveic prakse ārzemēs).

Jauniešu dalība humanitāra rakstura vai vispārējas nozīmes projektos, par to saņemot fiksētu atalgojumu, bagātina visas iesaistītās puses. Kaut arī vēlme precizēt piešķirtā atalgojuma tiesisko statusu ir pamatota, nedrīkst sajaukt labdarību ar brīvprātīgu darbību.

3.7

Priekšlikumā netiek skatīts brīvprātīgais apmaksātais darbs atbilstoši Starptautiskās darba organizācijas un ANO sniegtajai definīcijai, piemēram, “Ārstu bez robežām” darbība.

3.8

Pēdējos gados brīvprātīgās darbības veidi un faktori, kas mudina cilvēkus veikt brīvprātīgu darbību, ir kļuvuši vēl dažādāki, kas izskaidrojams ar jaunu vērtību rašanos un pārmaiņām sabiedrībā. Interese par brīvprātīgo darbību un pieprasījums pēc tās arvien palielinās, savukārt finanšu un budžeta līdzekļu, kā arī infrastruktūras nodrošinājums no tā atpaliek, un arī brīvprātīgās darbības atzīšana nepalielinās pietiekoši.

3.8.1

Priekšrocības, ko brīvprātīga darbība sniedz tā veicējiem, ir iespēja lietderīgi pavadīt brīvo laiku, attīstīt sociālās iemaņas, gūt un nodot tālāk pieredzi. Zināšanu apguve vai labāka sevis un savu spēju pazīšana aizvien biežāk ir tie iemesli, kāpēc jaunieši uzsāk brīvprātīgu darbību, bieži to veicot arī īpaši tādēļ, lai atbilstu zināšanu sabiedrības prasībām. Uzņemoties brīvprātīgo dienestu ārzemēs, nozīmīga loma ir arī starpkultūru kontaktiem un svešvalodu apguvei. Tādējādi — jo īpaši Eiropas integrācijas kontekstā — tiek veicināta kultūru savstarpējā saprašanās. Šajā sakarā kā piemēru var minēt dažādo Eiropas brīvprātīgo organizāciju darbību. Pārrobežu projektiem, piemēram, brīvprātīgā darba biržām eiroreģionos var būt liela nozīme eiropeiska pilsoniskuma attīstībā.

3.8.2

Pilsoniskajām organizācijām un brīvprātīgo centriem ir vieglāk piesaistīt brīvprātīgos, ja tiek ņemta vērā jauna situācija mūsu sabiedrībā, piemēram, pārmaiņas jauniešu kultūrā, interneta izplatība un brīvprātīgā darba iespējas tajā, ja tie izmanto jaunus jauniešu piesaistīšanas veidus, piemēram ar īsziņu starpniecību, ja tie vispirms piedāvā īslaicīga brīvprātīgā darba iespējas. Jārēķinās ar ieinteresēto iedzīvotāju jauno brīvā laika pavadīšanas veidu, kā arī ar viņu rīcībā esošo laiku; jāiesaista tādas jaunas mērķgrupas, kas labprāt uzņemas veikt brīvprātīgu darbību, piemēram, migranti, ilgstoši bezdarbnieki vai pensionāri, kuru skaits palielinās.

3.9

Kopumā var teikt, ka brīvprātīgā darbība ir horizontāla parādība un skar daudzas un dažādas sabiedriskās dzīves jomas, kā arī ievērojamu iedzīvotāju daļu. Jāpiezīmē tomēr, ka brīvprātīga darbība mazāk izpaužas nelabvēlīgā situācijā esošu un sociāli atstumtu cilvēku vidū.

4.1

Specializētajā pasaules literatūrā brīvprātīgās darbības loma tiek analizēta galvenokārt, pamatojoties uz tās nozīmi sabiedrībā un tautsaimniecībā. Kā jau iepriekš minēts, tās patiesā vērtība ir aktīva pilsoniskuma sekmēšana; Tās ietekmi bieži vien ir grūti izteikt skaitļos: sabiedrisko darbu, piederības sajūtu, sabiedrisko apziņu, solidaritāte, atbildība sajūtu par sabiedrību, sociālās kohēzijas veicināšanu ir grūti tieši novērtēt.

4.2

Pētījumos par pilsonisko sabiedrību, piemēram, Putnam pētījumā, kas publicēts 2000. gadā (8), tiek uzskatīts, ka piemērota pieeja ir tā sauktais sabiedriskais kapitāls, kura veidošanā ievērojama nozīme ir brīvprātīgai darbībai. Iedzīvotāju sociālie tīkli, kontakti, vērtības un nostāja, kā arī savstarpēja uzticēšanās ir ļoti nozīmīgi reģionu sociālajai (un saimnieciskajai) attīstībai. Ja kādā konkrētā apgabalā ir daudzas organizācijas un brīvprātīgie, tad arī citi saimnieciskie un sociālie rādītāji kļūst labāki. Brīvprātīga darbība būtiski palielina sabiedrības sociālo kapitālu, jo rada sabiedriskos tīklus un saites.

4.3

Tādēļ parastajiem kvantitatīvajiem valsts attīstības rādītājiem (galvenie saimnieciskie rādītāji, piemēram, tautsaimniecības izaugsme un finansiālais līdzsvars) jāpievieno jauni un alternatīvi rādītāji par sociālā kapitāla apjomu un sociālo kohēziju, kā arī brīvprātīgās darbības ieguldījumu. Būtu jāaprēķina arī brīvprātīgā darba saimnieciskā vērtība, kā Apvienotās Nācijas to iesaka rokasgrāmatā par bezpeļņas organizāciju lomu valsts statistikas sistēmā.

4.4

Šāda pieeja atbilst arī ilgtspējīgas attīstības mērķim, kas izvirzīts, lai izveidotu visaptverošu sistēmu ne tikai saimniecisko panākumu, bet arī vides ilgtspējas, solidaritātes un demokrātijas veicināšanai. Tā atbilst arī mērķiem, kas izvirzīti Lisabonas stratēģijā, saskaņā ar kuru ilgtspējīgas attīstības sakarā tautsaimniecība, sabiedrība un vides aizsardzība ir nesaraujami saistītas un kas paredz labāk izmantot minēto jomu savstarpējo sinerģiju. Visās trīs jomās brīvprātīgie sniedz būtisku ieguldījumu. viņi veicina sociālo kohēziju, veic vides aizsardzības pasākumus, kā arī palīdz (ilgstošiem) bezdarbniekiem no jauna iesaistīties darba tirgū. Minētais ieguldījums ir jānovērtē.

4.5

Eeiropadomes 2005. gadā pieņemtais Jaunatnes pakts pārskatītajā Lisabonas stratēģijā iedrošina jauniešus brīvprātīgas darbības uzsākšanai (9).

4.6

Starptautiskie pētījumi un pieredze liecina, ka dažādās jomās brīvprātīgo darbību varētu veicināt vēl labāk un mērķtiecīgāk.

4.6.1

Piemēram, jau bērnu socializācijas, izglītības un audzināšanas procesā var censties panākt to, ka viņi vēlāk kļūst par aktīviem sabiedrības locekļiem. Šajā sakarā jo īpaši jāuzsver tādas sociālas programmas īstenojošās organizācijas, kurās darbojas galvenokārt bērni un jaunieši.

4.6.2

Brīvprātīgai darbībai var būt īpaša loma, risinot tādas problēmas kā jauniešu bezdarbs un ilgstošs bezdarbs, kā arī uzsākot darba gaitas vispār.

Brīvprātīgie mērķtiecīgi uzkrāj svarīgu, darba tirgū pieprasītu pieredzi un zināšanas un iedibina kontaktpersonu tīklu. Līdztekus darbībai sociālajā un veselības aprūpes jomā, kas tiek uzskatītas par tradicionālajām brīvprātīgo darbības jomām, brīvprātīgie savas darbības laikā var iegūt pamatprasmes un zināšanas arī tādās jomās kā sabiedriskās attiecības, komunikācija, viedokļa paušana, sociālās prasmes, organizēšana, profesionālā izglītība u.c.

Viņiem ir iespēja veikt dažādus uzdevumus sociālajā jomā, iemācīties pieņemt pareizos lēmumus, risināt jautājumus, iepazīties ar darba vidi, kā arī pierādīt, ka viņiem piemīt taisnīguma sajūta un prasme vadīt. Brīvprātīga darbība var kļūt par svarīgu dzīves gājuma un profesionālās karjeras sastāvdaļu. Tādējādi brīvprātīga darbība ir svarīgs neformālās un neoficiālās izglītības līdzeklis, kas paildina formālās mācības, izglītību un apmācību. Tā arī var sekmēt nodarbinātību, jo īpaši jauniešu vidū.

4.6.3

Aktīvas novecošanas jomā brīvprātīgai darbībai ir divējāda nozīme, pirmkārt, gados vecākiem cilvēkiem tā dod iespēju arī turpmāk piedalīties sabiedriskajā dzīvē, dalīties dzīves pieredzē un ilgāku laiku justies noderīgiem. Tā pozitīvi ietekmē arī viņu veselību un dzīves kvalitāti. Otrkārt, brīvprātīgais darbs var veicināt paaudžu saprašanos, ja jaunās un vecākās paaudzes cilvēki darbojas kopā, apmainās ar pieredzi un viens otru atbalsta.

4.6.4

Brīvprātīga darbība var dot iespēju iekļauties un integrēties dažādām atstumtām sabiedrības grupām. Tas var notikt gan tādēļ, ka brīvprātīgie rūpējas par viņiem, gan arī tādēļ, ka viņi paši pieliek pūles, lai atgrieztos sabiedrībā. Plašākās iespējas (empowerment), kas rodas, pateicoties brīvprātīgai darbībai, ir svarīgas pirmām kārtām sociāli atstumtām sabiedrības grupām un migrantiem. Diemžēl dažās dalībvalstīs šo procesu apgrūtina normatīvie akti; piemēram, ir dalībvalstis, kurās migrantiem ir liegta iespēja iesaistīties brīvprātīgā darbībā.

4.6.5

Jāmin arī dažādo pašpalīdzības grupu nozīme. To būtiskākā pazīme ir tā, ka cilvēki, kuriem ir līdzīgas problēmas visdažādākajās jomās, sanāk kopā un, apmainoties ar personīgo pieredzi, palīdz viens otram.

4.6.6

Arī darba devējiem un uzņēmumiem ir svarīga loma brīvprātīgas darbības veicināšanā. Pirmkārt, viņu darbinieki un speciālisti, patiecoties brīvprātīgai darbībai ārpus uzņēmuma gūst sociālās iemaņas, kas vairo viņu radošās spējas un motivāciju strādāt, un tādējādi viņi jūtas piederīgāki uzņēmumam. Otrkārt, arī uzņēmumi arvien vairāk apzinās savu sabiedrisko atbildību: pateicoties savstarpēji izdevīgām brīvprātīgo organizāciju, vietējo pašvaldību, valsts un uzņēmumu partnerattiecībām, vietējā līmenī iespējams apvienot pūliņus un kopīgi līdzdarboties sabiedrības veidošanā. Sociālo partneru dialogs, zināšanu un pieredzes apmaiņa, kā arī kolektīvās vienošanās var veicināt to, ka brīvprātīgais darbs, kas ir sociālās atbildības sastāvdaļa, gūst arvien lielāku atzinību un atbalstu.

4.6.7

EESK pauž bažas par to, ka brīvprātīgo organizācijas un brīvprātīgo darbība bieži vien nav atzīta sabiedrībā tādēļ, ka daudzās dalībvalstīs nav izstrādāta “brīvprātīgās darbības” juridiskā definīcija vai tiesiskais pamats. Tādēļ dažreiz pastāvošās iespējas netiek izmantotas, piemēram, brīvprātīgo darbību neatzīstot par vienu no jauniešu, bezdarbnieku un migrantu integrācijas pasākumiem. Turklāt brīvprātīgie bieži ir problemātiskā situācijā, īpaši nodokļu, sociālā nodrošinājuma vai apdrošināšanas ziņā. Īpaši jāatbalsta tādu noteikumu izstrāde, kas rada skaidrību par brīvprātīgo juridisko statusu un katram valsts iedzīvotājam dod tiesības veikt brīvprātīgo darbību. Dalībvalstis arī tiek aicinātas novērst ar darba tiesībām saistītas nepilnības, kas kavē izmantot brīvprātīgos, kuri sabiedrības interesēs veic svarīgu darbu, īpaši gadījumos, kad notikušas katastrofas. Pārāk bieži nodarbinātie joprojām ir atkarīgi no darba devēja “labās gribas”, piemēram, attiecībā uz īpašu atbrīvojumu no darba.

4.6.8

EESK iesaka precīzi noteikt dažādo dalībnieku — valsts, uzņēmumu un brīvprātīgo organizāciju — attiecības un uzdevumus. Kaut arī brīvprātīgai darbībai ir būtiska nozīme mūsu sabiedrībās, tā nebūtu jāizmanto, lai nodrošinātu sociālos pamatpakalpojumus vai aizstātu valsts līmeņa pasākumus. Politisko pasākumu mērķim jābūt brīvprātīgās darbības kā tādas veicināšanai. Nav pieļaujama tās institucionalizēšana, jo tādējādi tā zaudētu pastāvēšanas tiesības un savu īpašo vērtību, kuras pamata ir cilvēku brīva izvēle.

4.6.9

EESK uzskata, ka, no vienas puses, valsts uzdevums ir nodrošināt brīvprātīgajam darbam nepieciešamo infrastruktūru. Lai gan par brīvprātīgu darbību nav paredzēta samaksa, tas tomēr ir saistīts ar izmaksām. Arī atsevišķu Eiropas valstu pieredze liecina, ka brīvprātīgajai darbībai atbilstoša infrastruktūra ievērojami paaugstina tā apjomu un kvalitāti. Lai atbalstītu brīvprātīgo organizācijas un sniegtu tām konsultācijas, kā arī lai brīvprātīgos motivētu, apmācītu, atbalstītu un sniegtu tiem padomu, tāpat arī, iespējams, atlīdzinātu izmaksas, ir jāiegulda līdzekļi, kas ar uzviju atmaksājas. Valsts varētu uzņemties aktīvu lomu stratēģiskajā plānošanā, sabiedrības apziņas celšanā, sadarbības ar pilsonisko sabiedrību un tirgus nozari veicināšanā un koordinēšanā. Lai brīvprātīga darbība gūtu plašāku atpazīstamību, valstij jāfinansē izpēte un īpaša uzmanība jāpievērš brīvprātīgās darbības gara veicināšanai izglītības sistēmā.

4.6.10

No otras puses, visiem iesaistītajiem dalībniekiem (valstij, uzņēmumiem, arodbiedrībām un brīvprātīgo organizācijām) jāstrādā kopīgi, lai veicinātu un popularizētu brīvprātīgu darbību, kā arī sekmētu tā atzīšanu sabiedrībā. Efektīva sakaru dibināšana starp brīvprātīgo organizācijām, lai apmainītos ar paraugpraksi un apvienotu spēkus, ir tikpat nepieciešama kā dažādo nozaru dialogs un sadarbība.

EESK atzinums par tematu “Jaunatnes politika”, ziņotāja — Jillian Van Turnhout (OV C 28, 3.2.2006, 35.-41.lpp);

EESK atzinums par tematu “Programma” Jaunatne darbībā “2007. -2013. gadam”, ziņotājs — RODRÍGUEZ GARCÍA-CARO Caro (OV C 234, 22.9.2005, 46.-51. lpp);