2009. gada pārskats par eurozonu

 

KOPSAVILKUMS:

Paziņojums (COM(2009) 527 galīgā redakcija) — Gada pārskats par eurozonu — 2009. gads

KĀDS IR ŠĪ PAZIŅOJUMA MĒRĶIS?

• Tajā ir sīki aprakstīti eurozonas atbildes pasākumi pēc 2008. gada ekonomikas krīzes un veidi, kā uzlabot ekonomiskās un monetārās savienības darbību.
• Tajā ir noteikta vajadzība pēc plašākas finanšu sistēmu makroekonomiskās uzraudzības eurozonā, lai nākotnē varētu izveidot ātrākus un efektīvākus, koordinētus politikas atbildes pasākumus.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

• Pēc ekonomikas krīzes, kas sākās 2007. gada vasarā un sasniedza maksimumu 2008. gadā, finanšu sistēmā sāk parādīties stabilitātes pazīmes. Visā krīzes laikā euro ir efektīvi aizsargājis eurozonu no valūtas kursa un procentu likmju svārstībām, kas iepriekš finanšu tirgus krīzes posmos Eiropas Savienības (ES) valstīm radīja lielus zaudējumus. Eurozonas spēja ātri rīkoties sadarbībā ar citām centrālajām bankām ir veicinājusi visas starptautiskās monetārās sistēmas stabilitāti.
• Finanšu krīze parādīja priekšrocības, ko sniedz dalība eurozonā, un tā ir palielinājusi euro pievilcību tām ES valstīm, kuras neietilpst eurozonā. Viena no priekšrocībām ir iespēja valsts iestādēm piekļūt Eiropas Centrālās bankas likviditātei.
• Tomēr euro nevar aizsargāt eurozonu no visām ekonomikas problēmām, jo īpaši grūtībām saistībā ar makroekonomikas nelīdzsvarotību. Krīze uzsvēra vairākas vājās vietas eurozonā. Nelīdzsvarotība eurozonā nozīmēja, ka dažas valstis pret krīzi bija mazāk aizsargātas nekā citas. Pirms krīzes daudzas eurozonas valstis ignorēja nelīdzsvarotības risku, bet finanšu krīze ir parādījusi nepieciešamību pēc pārmaiņām.

Eurozonas reakcija uz krīzi

• Trūka pietiekamu uzraudzības mehānismu, kas neļāva ātri rīkoties un nodrošināt koordinētu reakciju, kad sākās krīze. Sākotnējos atbildes pasākumus galvenokārt noteica eurozonas valstu individuālie iekšpolitikas apsvērumi. 2008. gada oktobrī pirmā Eurogrupas sanāksme palīdzēja izveidot ES līmeņa atbildi, saskaņā ar kuru Eiropas Komisija izveidoja kopēju stratēģiju valstu banku glābšanas plānu īstenošanai.
• Komisija kopš tā laika ir sniegusi oficiālus juridiskus priekšlikumus, kuru rezultātā tika izveidota jauna Eiropas finanšu uzraudzības sistēma. Mērķis bija nostiprināt atsevišķu finanšu iestāžu un visas finanšu sistēmas prudenciālo uzraudzību.
• Papildus iekšējai politikai ES vada arī finanšu tirgu regulējuma reformu, lai palīdzētu izveidot un attīstīt G20 iniciatīvas un saistības.
• Fiskālā konsolidācija eurozonā saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu ļāva lielākajai daļai valstu labāk tikt galā ar krīzi nekā senāk. Tomēr fiskālā konsolidācija dažās eurozonas valstīs nebija pabeigta, un tur valsts parāds saglabājās augstā līmenī un valsts finanses kļuva atkarīgas no fiskālajiem ieņēmumiem. Tā rezultātā vairākas eurozonas valstis nespēja pienācīgi piedalīties Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā paredzētajos kopējos finanšu stimulēšanas pasākumos.
• Koordinācija ir paši būtiska eurozonas valstīm, ņemot vērā to ciešās savstarpējās saiknes ekonomikas un finanšu jomā, kā arī to, ka tām ir kopīga valūta un vienota monetārā politika. Eurozonas reakcija uz krīzi varēja būt ātrāka un iedarbīgāka, ja dalībvalstu koordinācija būtu bijusi efektīvāka.

Turpmākā virzība — plašāka makroekonomiskā uzraudzība

• Krīze parādīja, ka eurozonas dalībvalstīm ir jāvirzās uz priekšu un jāīsteno EMU@10 reformu programma. Šajā 2008. gada 7. maija paziņojumā Komisija ierosināja reformu politikas programmu, lai uzlabotu ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) darbību, ņemot vērā strauji mainīgo globālo vidi, sabiedrības novecošanu un arvien lielākās problēmas saistībā ar enerģētiku un klimata pārmaiņām. Reformu programmas ārējās politikas joma ierosināja nodrošināt, ka eurozonai ir jāuzņemas vadoša loma globālajā ekonomikas pārvaldībā.
• Pirms finanšu krīzes netika risināta nelīdzsvarotība eurozonā. Tāpēc ir vajadzīga plašāka uzraudzība, lai izveidotu koordinētu politikas atbildi. Šādā plašākā uzraudzībā ir jāiekļauj finanšu tirgu tendences. Pārmērīgs parādu apjoms privātajā sektorā radīja neilgtspējīgas ekonomikas tendences. Šādas finansiālās nelīdzsvarotības jākonstatē un jārisina jau sākumposmā.
• Uzraudzība jāpaplašina, lai nodrošinātu ilgtspējīgas valsts finanses. Zemā izaugsme un pieaugošais parāds rada risku tam, ka veidojas nestabils valsts finanšu stāvoklis brīdī, kad kļūst jūtama sabiedrības novecošanās ietekme. Ir vajadzīga konkrēta stratēģiska apņemšanās, lai nodrošinātu pastiprinātu fiskālo sadarbību, kurā tiek atbilstīgi līdzsvaroti stabilizācijas un ilgtspējības apsvērumi atbilstoši Stabilitātes un izaugsmes paktam.
• Ir jāuzlabo koordinācija starp politikas jomām un eurozonas valstīm, lai varētu īstenot saprātīgas pēckrīzes izejas stratēģijas. Koordinācija jāīsteno, kopīgi vienojoties par attiecīgu termiņu, norises gaitu un politikas struktūras normalizācijas posmiem.

PAMATDOKUMENTS

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Centrālajai bankai. Gada pārskats par eurozonu — 2009. gads (COM(2009) 527 galīgā redakcija, 7.10.2009.)

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu Komitejai un Eiropas Centrālajai bankai. EMU@10 — panākumu un problēmu apzināšana pēc ekonomiskās un monetārās savienības desmit pastāvēšanas gadiem {SEC(2008) 553} (COM(2008) 238 galīgā redakcija, 7.5.2008.)

Pēdējo reizi atjaunots: 28.03.2017