23.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/12

—

atzīt, ka ar 2003. gada 24. decembra Likuma Nr. 350 (2004. gada Finanšu likums) 2(44) pantu attiecinot uz 2002. gadu nodokļu amnestiju, kas paredzēta 2002. gada 27. decembra Likuma Nr. 289 (2003. gada Finanšu likums) 8. un 9. pantā, un tieši un vispārējā veidā paredzot, ka 2002. taksācijas gadā veiktais ar nodokli apliekamo darbību novērtējums ir atceļams, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 2. panta 1. punkta a), c) un d) apakšpunkts un XI sadaļas 193.–273. pants Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1), kas no 2007. gada 1. janvāra atcēla un aizstāja 2. un 22. pantu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (2);

—

piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Komisija norāda, ka Kopienu likumdevējs ir uzlicis dalībvalstīm divējādu pienākumu, kas ietver ne tikai visu normatīvo aktu pieņemšanu, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir nepieciešami, lai ieviestu Sesto PVN direktīvu, bet arī visu administratīvo aktu pieņemšanu, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ar nodokli apliekamās personas, kurām ir jāmaksā PVN, izpilda pienākumus, kas izriet no Sestās direktīvas, galvenokārt pienākumu samaksāt nodokli, veicot ar nodokli apliekamus darījumus noteiktā laika posmā. Nebūtu nekādas jēgas tam, ja Kopienu likumdevējs būtu paredzējis PVN saskaņošanu, nedz arī būtu bijusi praktiska jēga tam, ja valsts nodokļu iestādēm nebūtu bijis jāievieš novērtējuma un uzraudzības sistēma, ar mērķi nodrošināt “vienādu nodokļu iekasēšanu visās dalībvalstīs”, kā norādīts Sestās direktīvas preambulas četrpadsmitajā apsvērumā.

2.

Ar Itālijas Likuma Nr. 289/2002 8. un 9. pantu ieviestie noteikumi ievērojami pārsniedza tās administratīvās rīcības brīvības robežas, ko dalībvalstīm piešķīris Kopienu likumdevējs. Faktiski tā vietā, lai izmantotu šo rīcības brīvību efektīvākas fiskālās uzraudzības sasniegšanai, Itālijas valsts ar iepriekš minēto likumu vispārējā, nediskriminējošā un preventīvā veidā atcēla visus PVN novērtējuma un pārbaudes veidus, un tādējādi tieši pārkāpj Sestās direktīvas 22. panta prasības un līdz ar to — vispārējo 22. pantā noteikto pienākumu piemērot visiem ar nodokli apliekamajiem darījumiem PVN. Itālijas likumdevējs ir sniedzis visām ar nodokli apliekamām personām, kurām ir jāmaksā PVN, un atbilstoši savai fiskālajai kompetencei iespēju pilnībā apiet visus fiskālās kontroles veidus attiecībā uz vairākiem taksācijas gadiem. Ar nodokli apliekama persona var saņemt šādu ievērojamu priekšrocību, samaksājot summu, kas aprēķināta atbilstoši standarta metodei, kurai vairāk nav nekāda sakara ar PVN apmēru, kas būtu jāmaksā par preču vai pakalpojumu piegādes izdevumiem, ko attiecīgajā taksācijas gadā ir veikusi ar nodokli apliekama persona.

3.

Īpaši raksturīgs piemērs saistībā ar šo radikālo “atdalīšanu” starp nodokļu maksāšanas pienākumu, kas tiek aprēķināts kā tāds, kas ir maksājams atbilstoši parastajiem PVN noteikumiem, un “apmēru”, kas ir maksājams, lai kvalificētos “kapsētas amnestijai”, ir tādas personas gadījums, kas nav pārskaitījusi vispār nekādu nodokļa pārpalikumu. Ar nodokli apliekamā persona var izpildīt savas saistības par katru taksācijas gadu, samaksājot 1 500 euro fiziskas personas gadījumā un 3 000 euro — sabiedrības gadījumā. Vēl viens piemērs pilnīgai saiknes neesamībai ar veikto (bet nedeklarēto) darījumu novērtējuma pamatu ir atrodams noteikumos, kas reglamentē “kapsētas” amnestiju, ko var iegūt, iesniedzot papildu paziņojumu. Summa, kas jāmaksā tādam nodokļu maksātajam, kurš vēlas izmantot amnestiju, tiek aprēķināta kā procentuālais īpatsvars (2 %), kas ir piemērojams PVN, kas būtu jāmaksā attiecībā uz preču vai pakalpojumu piegādi, kas tiek veikta katrā taksācijas gadā (vai PVN, kas nepareizi atskaitīts attiecībā uz iegādēm šajā pašā taksācijas gadā).

4.

Šāda vispārēja un preventīva atteikšanās no visiem PVN pārbaudes veidiem var būtiski izkropļot kopējās PVN sistēmas pienācīgu darbību. It īpaši tas apdraudētu nodokļu neitralitātes principu, kas liedz piemērot atšķirīgu pieeju PVN jomā attiecībā pret tiem saimnieciskās darbības subjektiem, kas veic vienus un tos pašus darījumus. Jebkāds izņēmums no noteikuma, ka PVN ir jāpiemēro un jāiekasē efektīvi, no vienas puses, novestu pie tā, ka tiktu nodarīts būtisks kaitējums gan Itālijas uzņēmumiem, gan citu dalībvalstu uzņēmumiem, uz kuriem attiecas parastie pievienotās vērtības nodokļa noteikumi un, no otras puses, būtiski apdraudētu “godīgas konkurences” principu kopējā tirgū, kas ietverts Sestās direktīvas preambulas ceturtajā apsvērumā.