Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document C2005/281/14

    lieta C-328/05 P: Apelācija, ko 2005. gada 30. augustā ierosināja SGL Carbon AG, par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T-71/03, T-74/03, T-87/03 un T-91/03 Tokai u.c./Eiropas Kopienu Komisija, attiecībā uz lietu T-91/03

    OV C 281, 12.11.2005, p. 7–8 (ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, NL, PL, PT, SK, SL, FI, SV)

    12.11.2005   

    LV

    Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

    C 281/7


    Apelācija, ko 2005. gada 30. augustā ierosināja SGL Carbon AG, par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T-71/03, T-74/03, T-87/03 un T-91/03 Tokai u.c./Eiropas Kopienu Komisija, attiecībā uz lietu T-91/03

    (lieta C-328/05 P)

    (2005/C 281/14)

    tiesvedības valoda - vācu

    Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 30. augustā izskatīšanai ir iesniegta SGL Carbon AG, ko pārstāv Martins Klusmans [Martin Klusmann] un Frederiks Vīmers [Frederik Wiemer], Rechtsanwälte, Freshfields Bruckhaus Deringer, Feldmühleplatz 1, D-40008 Düsseldorf (Diseldorfa), apelācijas sūdzība par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T-71/03, T-74/03, T-87/03 un T-91/03 Tokai u.c./Eiropas Kopienu Komisija, attiecībā uz lietu T-91/03.

    Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

    uzturot pirmajā instancē izvirzītās prasības, daļēji atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T-71/03, T-74/03, T-87/03 un T-91/03 (1), ciktāl ar to noraidīta prasība lietā T-91/03 par atbildētājas 2002. gada 17. decembra lēmumu C(2002)5083 galīgs par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu;

    pakārtoti, attiecīgi samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu 2002. gada 17. decembra lēmuma 3. pantā, kā arī procentu maksājumus attiecībā uz notiekošo tiesvedību, kā arī kavējuma procentus, kas noteikti pārsūdzētā sprieduma rezolutīvajā daļā;

    piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

    Pamati un galvenie argumenti

    Apelācijas sūdzības iesniedzēja pamato savu apelācijas sūdzību par minēto Pirmās instances tiesas spriedumu, apgalvojot, ka procesuālie noteikumi piemēroti kļūdaini un pārkāptas Kopienu tiesības:

    1.

    Tiek apgalvots, ka saskaņā ar non bis in idem pamatprincipu, kas vispārēji tiek piemērots dalībvalstu un Kopienu tiesībās, kā arī attiecībā uz trešām valstīm, šajā lietā vajadzēja ņemt vērā naudas sodu, kas iepriekš tika uzlikts apelācijas sūdzības iesniedzējai Amerikas Savienotajās Valstīs. Absolūts atteikums ņemt vērā ārvalstīs iepriekš noteiktās sankcijas — tādējādi pārkāpjot minēto principu un līdz ar to arī materiālā taisnīguma prasības — ir prettiesisks un nav lēmējiestādes un Pirmās instances tiesas rīcības brīvības ietvaros.

    2.

    Naudas soda pamatsummas palielinājums par 35 % par apgalvoto vienpersonisko rīcību (Ringleader-Stellung) nav pamatots, jo tas nav balstīts uz neapstrīdamiem fakti un Pirmās instances tiesas pretrunīgie secinājumi nevar būt tā pamatā. Tā kā no Komisijas sūdzības apsvērumiem nebija skaidrs, ka tā apelācijas sūdzības iesniedzēju vēlējās atzīt par vienpersonisku iniciatori, pārkāptas arī tiesības tikt uzklausītam.

    3.

    Pirmās instances tiesa, par spīti apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatotajiem apsvērumiem un pierādījumu iesniegšanas piedāvājumiem, neizskaidroja apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumu, saskaņā ar kuru tās aizstāvības tiesības tika neatgriezeniski pārkāptas Komisijas lietas izmeklēšanas grupas (Case Team) locekļu neatbilstošu valodas zināšanu dēļ.

    4.

    Apelācijas sūdzības iesniedzējas sadarbība netika atbilstoši novērtēta. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas sadarbība bija vismaz tikpat nozīmīga kā citu lietas dalībnieku sadarbība, tad sakarā ar ievērojami mazāku naudas soda samazinājumu salīdzinājumā ar citiem lietas dalībniekiem apelācijas sūdzības iesniedzēja tika diskriminēta.

    5.

    Uzliktie naudas sodi ir nesamērīgi augsti, jo netika ņemta vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas vājā produktivitāte lēmuma pieņemšanas laikā. Komisija un Pirmās instances tiesa nevar vadīties pēc pieņēmuma, ka soda noteikšanā nav jāņem vērā ekonomiskā jauda: katrai no tām ir jāpārbauda, vai attiecīgais sods ir ekonomiski izpildāms.

    6.

    Visbeidzot arī procentu likmju noteikšana bija kļūdaina: īpaši augstā tiesvedības procentu likme ir uzskatāma par sevišķu papildus sodu, kam nav nekāda tiesiska pamata.


    (1)  OV C 205, 20.08.2005.


    Top