Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Scandlines Sverige AB iesniedza 2004. gada 7. oktobrī

(Lieta T-399/04)

(2005/C 6/78)

tiesvedības valoda - angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 7. oktobrī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Scandlines Sverige AB, Helsingborg (Zviedrija), kuru pārstāv C. Vajda QC un R. Azelius un K. Azelius, advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs ir Zviedrijas sabiedrība, kura galvenokārt darbojas kā prāmju operatora ostas aģents. Prasītājs iesniedza Komisijā sūdzību pret Helsingborgs Hamn AB (HHAB), sabiedrību, kas pārvalda Helsingborgas ostu Zviedrijā un nosaka ostas maksas. Prasītājs uzskatīja, ka HHAB tam uzlika pārmērīgas ostas maksas, ļaunprātīgi izmantojot savu dominējošo stāvokli, pārkāpjot EKL 82. pantu. Šī sūdzība tika noraidīta ar apstrīdēto lēmumu.

Pamatojot savu prasību, prasītājs apgalvo, ka Komisija kļūdījās, izdarot secinājumu, ka ostas maksas prāmju operatoriem nebija pārmērīgas. Prasītājs uzskata, ka Komisijas izmaksu/cenu analīze pierādīja to, ka HHAB no prasītāja prāmju komercdarbības guva peļņu vairāk nekā 100 % vērtībā no šajā komercdarbībā iesaistītā kapitāla. Prasītājs apgalvo, ka šādu peļņu nevar gūt tirgū, kurā pastāv konkurence, un tādēļ tā ir pārmērīga, negodīga un ļaunprātīga. Prasītājs uzskata, ka, noraidot šādu secinājumu, Komisija nepareizi piemēroja “ekonomiskās vērtības” jēdzienu un kļūdījās samērīguma principa vai pareiza pierādīšanas pienākuma piemērošanā. Prasītājs arī apgalvo, ka Komisija nepamatoti noraidīja maksu salīdzinājumu, kas tiek prasītas no prāmju operatoriem un kravu operatoriem, kā arī kas tiek prasītas Helsingborgā un Elsinorē, tās pašas līnijas otrā galapunktā. Prasītājs apstrīd arī Komisijas secinājumu, ka starp prāmju un kravu operatoriem EKL 82. panta izpratnē nepastāv diskriminācija attiecībā uz maksu. Prasītājs uzskata, ka Komisija nepareizi secināja, ka HHAB sniegtie pakalpojumi šajās divās nozarēs nav līdzvērtīgi un ka prāmju operatori neatradās neizdevīgos konkurences apstākļos.

Prasītājs bez tam apgalvo, ka Komisijas sniegtais pamatojums ir nepareizs, neatbilstošs un pretrunīgs un šā iemesla dēļ pārkāpj EKL 235. pantu. Prasītājs atsaucas arī uz savām tiesībām tikt uzklausītam saskaņā ar Regulas Nr. 2842/98 6. pantu un apgalvo, ka Komisija nav veikusi pienācīgu izmeklēšanu saprātīgā termiņā, tādējādi pārkāpjot EKL 10. pantu, Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 6. pantu un principu, ka Komisijai ir jārīkojas saprātīgā termiņā.