1.

Šis Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses (turpmāk tekstā – “TSN”) ( 2 ), un, otrkārt, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 1. punktu.

2.

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Īrijā, ko Apvienotās Karalistes tiesu iestādes izdevušas attiecībā uz MA kriminālvajāšanas nolūkā. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi pienākumi ir apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestādei, ja pieprasītā persona apgalvo, ka izdevējvalsts iestādes pārkāps tās pamattiesības.

3.

Šajos secinājumos apgalvoju, ka, lai gan, no vienas puses, TSN noteikumi par nodošanas procedūrām nostiprina augstu uzticēšanās līmeni starp Savienību un Apvienoto Karalisti to attiecīgajās tiesību sistēmās un, no otras puses, noteiktos apstākļos izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt apcietināšanas orderi, šajā lietā nav pamata to nedarīt.

4.

TSN ir asociācijas nolīgums, kura pamatā ir LESD 217. pants ( 3 ) un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 101. pants ( 4 ). Pēc sākotnējās provizoriskās piemērošanas no 2021. gada 1. janvāra ( 5 ) tas stājās spēkā 2021. gada 1. maijā pēc tam, kad to bija ratificējusi Eiropas Savienība un Apvienotā Karaliste ( 6 ). Nolīgums sastāv no septiņām daļām ( 7 ).

5.

TSN 5. pants “Privātās tiesības”, kas ietverts TSN pirmās daļas ( 8 ) II sadaļā ( 9 ), ir šāds:

6.

Trešā daļa attiecas uz tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

7.

TSN 524. pantā “Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība” trešās daļas I sadaļā ( 10 ) ir noteikts:

8.

Trešās daļas VII sadaļā “Izdošana” (596.–632. pants) ir noteikts nodošanas režīms starp dalībvalstīm un Apvienoto Karalisti. Šos noteikumus papildina 43. pielikums, kurā izklāstīta apcietināšanas orderī iekļaujamā informācija ( 11 ).

9.

TSN 599. panta 3. punkts ( 12 ) paredz:

“Ievērojot 600. pantu, 601. panta 1. punkta b) līdz h) apakšpunktu un 602., 603. un 604. pantu, valsts neatsaka tāda apcietināšanas ordera izpildi, kas izsniegts saistībā ar turpmāk minētajām darbībām, ja par šādām darbībām ir paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši:

10.

TSN 604. panta c) punktā ( 13 ) noteikts, ka tad, “ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv reāls apdraudējums pieprasītās personas pamattiesību ievērošanai, izpildes tiesu iestāde, pirms tā pieņem lēmumu par apcietināšanas ordera izpildi, attiecīgā gadījumā var pieprasīt papildu garantijas attiecībā uz izturēšanos pret pieprasīto personu pēc tās nodošanas”.

11.

District Judge of the Magistrates’ Courts of Northern Ireland (Ziemeļīrijas Miertiesas apgabala tiesnesis) 2021. gada 26. novembrī izdeva četrus orderus MA apcietināšanai attiecībā uz četriem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar terorismu ( 14 ) un kas, iespējams, ir izdarīti laikā no 2020. gada 18. līdz 20. jūlijam.

12.

Ar 2022. gada 24. oktobra spriedumu un 2022. gada 24. oktobra un 7. novembra rīkojumiem High Court (Augstā tiesa, Īrija) izdeva rīkojumu par MA nodošanu Apvienotajai Karalistei, vienlaikus atsakot viņam atļauju iesniegt apelācijas sūdzību Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija).

13.

Ar 2023. gada 17. janvāra lēmumu Augstākā tiesa atļāva MA iesniegt apelācijas sūdzību par šo spriedumu un šiem Augstās tiesas rīkojumiem.

14.

MA apgalvo, ka viņa nodošana nav saderīga ar noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu.

15.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka TSN ir paredzēts, ka starp Apvienoto Karalisti un dalībvalstīm piemēro nodošanas mehānismus. Tā uzskata, ka saskaņā ar piemērojamajiem Īrijas tiesību aktiem un Padomes Pamatlēmumu 2002/584/JHA ( 15 ) Apvienoto Karalisti ir jāuzskata par līdzvērtīgu dalībvalstij.

16.

Iesniedzējtiesa norāda, ka gadījumā, ja MA tiktu nodots Apvienotajai Karalistei un notiesāts ar brīvības atņemšanu, viņa tiesības uz nosacītu atbrīvošanu reglamentētu Apvienotās Karalistes tiesību akti, kas pieņemti pēc iespējamās to noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, par kuriem pret viņu uzsākts kriminālprocess.

17.

Proti, nosacītas atbrīvošanas režīms Ziemeļīrijā tika grozīts no 2021. gada 30. aprīļa. Pirms šīm izmaiņām personai, kas notiesāta par noteiktiem ar terorismu saistītiem noziedzīgiem nodarījumiem, pēc puses soda izciešanas bija tiesības uz automātisku nosacītu atbrīvošanu. Saskaņā ar režīmu, ko piemēro no minētā datuma, šādas personas nosacīta atbrīvošana ir jāapstiprina specializētai iestādei, un tā var notikt tikai pēc tam, kad attiecīgā persona ir izcietusi divas trešdaļas sava soda.

18.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) ir noraidījusi argumentu, ka soda atcelšanas vai pirmstermiņa atbrīvošanas sistēmā veiktas izmaiņas ar atpakaļejošu spēku būtu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. panta pārkāpums. Tomēr spriedumā Del Río Prada pret Spāniju ( 16 ) ECT uzskatīja, ka sprieduma izpildes ietvaros īstenoti pasākumi var ietekmēt tā apmēru. Tādējādi, iesniedzējtiesas ieskatā, ir būtiski noteikt precīzas šā sprieduma sekas, lai varētu lemt par strīdu pamatlietā.

19.

Apvienotās Karalistes tiesas ir pārbaudījušas attiecīgo Apvienotās Karalistes tiesību aktu saderību ar ECPAK. Tādējādi Supreme Court (Augstākā tiesa, Apvienotā Karaliste) 2023. gada 19. aprīļa spriedumā atzina, ka jaunās sistēmas piemērošana noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms tās stāšanās spēkā, nav pretrunā ECPAK 7. pantam, jo ar šo sistēmu tika grozīts tikai attiecīgo personu brīvības atņemšanas sodu izpildes veids, nepagarinot to ilgumu.

20.

Šajā kontekstā, it īpaši ņemot vērā Apvienotās Karalistes tiesu sistēmas sniegtās garantijas attiecībā uz ECPAK piemērošanu un to, ka nav pierādījumu par sistēmiskiem trūkumiem, kas liecinātu par iespējamu un acīmredzamu ECPAK garantēto tiesību pārkāpumu nodošanas gadījumā, kā arī MA pieejamo iespēju vērsties ECT, iesniedzējtiesa noraidīja MA argumentu, ka pastāv šo tiesību pārkāpuma risks.

21.

Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai ir iespējams izdarīt līdzīgu secinājumu attiecībā uz Hartas 49. panta 1. punkta pārkāpuma risku.

22.

Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka, ciktāl Hartas 49. panta 1. punkts atbilst ECPAK 7. pantam, saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu šīm divām tiesību normām principā ir jāpiešķir vienāda piemērošanas joma. Tāpēc, neveicot papildu pārbaudi, varētu atsaukties uz pamatojumu, kas pieņemts attiecībā uz ECPAK 7. pantu. Tomēr iesniedzējtiesa atzīmē, ka Tiesa vēl nav lēmusi par Hartas 49. panta ietekmi attiecībā uz grozījumiem tiesību normās par nosacītu atbrīvošanu.

23.

Turklāt, ņemot vērā, ka izpildes valstij ir pienākums nodot pieprasīto personu, iesniedzējtiesa uzskata par nepieciešamu izvērtēt šīs valsts kompetenci, lai lemtu par argumentu, kas balstīts uz Hartas 49. panta 1. punkta nesaderību ar tādām tiesību normām par sodiem, kuras varētu piemērot izdevējvalstī, ja šai valstij nav pienākuma ievērot Hartu un Tiesa ir noteikusi augstas prasības attiecībā uz pamattiesību pārkāpuma riska ņemšanu vērā izdevējā dalībvalstī.

24.

Tāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir jāuzdod Tiesai jautājums par kritērijiem, kas izpildes tiesu iestādei būtu jāpiemēro, lai novērtētu, vai izdevējvalstī tiek ievērots sodu likumības princips un vai pastāv šā principa pārkāpuma risks apstākļos, kuros nodošana nav pretrunā nedz valsts konstitūcijai, ne ECPAK.

25.

Šādos apstākļos ar 2024. gada 7. marta lēmumu, kas Tiesā tika saņemts 2024. gada 14. martā, Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Gadījumos, kad saskaņā ar [TSN] (kurā ir iekļautas 2002. gada 13. jūnija [Pamatlēmuma 2002/584] prasības) nodošana tiek pieprasīta, lai veiktu kriminālvajāšanu par terora aktiem, un persona vēlas pretoties šai nodošanai uz tāda pamata, ka tas būtu [ECPAK] 7. panta un [Hartas] 49. panta 2. punkta pārkāpums, jo ir pieņemts likumdošanas pasākums, ar ko tiek mainīta soda daļa, kas būtu izciešama ieslodzījumā, un nosacītas atbrīvošanas noteikumi, un tas ir pieņemts pēc iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, saistībā ar kuru tiek pieprasīta nodošana, ja ir piemērojami šādi apsvērumi:

Vai tiesa, kuras spriedums nav pārsūdzams LESD 267. panta 3. punkta izpratnē, un ņemot vērā Hartas 52. panta 3. punktu un dalībvalstu un valstu, kurām atbilstīgi [TSN] ir pienākums īstenot nodošanu uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, savstarpējās uzticēšanās un paļāvības pienākumu, var secināt, ka pieprasītā persona nav pierādījusi reāla riska esamību, ka personas nodošana būtu Hartas 49. panta 2. punkta pārkāpums, vai arī šai tiesai ir jāveic papildu izmeklēšana, un, ja tā, kādam jābūt šīs izmeklēšanas raksturam un apjomam?”

26.

Augstākā tiesa ar atsevišķu 2024. gada 25. marta dokumentu lūdza izskatīt šo lietu paātrinātā tiesvedībā, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 105. pantā.

27.

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir noteikts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību ( 17 ).

28.

Tiesas priekšsēdētājs 2024. gada 22. aprīlī pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu, lai šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiktu izskatīts paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Reglamenta 105. panta 1. punktu. Tiesas priekšsēdētājs savu lēmumu pamatoja ar to, ka iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums ir izvirzīts lietā attiecībā uz apcietinājumā esošu personu LESD 267. panta 4. punkta izpratnē. Turklāt atbilde uz šo jautājumu, ņemot vērā jautājuma raksturu un apstākļus, kādos tas ir uzdots, var ietekmēt attiecīgās personas paturēšanu apcietinājumā ( 18 ).

29.

Tiesas priekšsēdētājs noteica, ka rakstveida apsvērumu iesniegšanas termiņš ir 2024. gada 7. maijs. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. panta 2. punktu tiesas sēdes datums tika noteikts 2024. gada 4. jūnijā.

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, Ungārijas valdība, Eiropas Komisija un Apvienotās Karalistes valdība ( 19 ). Visi lietas dalībnieki, izņemot Ungārijas valdību, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 4. jūnijā.

31.

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts tiesu iestādes var atteikties izpildīt apcietināšanas orderi, ko kriminālvajāšanas veikšanai izsniegusi Apvienotās Karalistes tiesu iestāde saskaņā ar TSN, pamatojoties uz to, ka varētu pastāvēt Hartas 49. panta 1. punkta pārkāpuma risks, jo pieprasītajai personai notiesāšanas gadījumā tiks piemērots stingrāks nosacītas atbrīvošanas režīms nekā tas, kas bija spēkā iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Turklāt iesniedzējtiesa lūdz sniegt norādījumus par veicamās pārbaudes raksturu un apjomu, pirms šā iemesla dēļ tā lemj par atteikumu izpildīt attiecīgo apcietināšanas orderi.

32.

Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, pirms pievērsties jautājumam pēc būtības par to, kādas ir šo tiesību normu prasības izpildes tiesu iestādei ( 20 ), vispirms jānosaka, kuras tiesību normas reglamentē šo lietu un, kas ir svarīgi, kādi interpretācijas un judikatūras kritēriji jāpiemēro.

33.

Tā kā četri apcietināšanas orderi ( 21 ) tika izdoti pēc TSN stāšanās spēkā, minētā nolīguma noteikumi reglamentē šo lietu. Šajā sakarā jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo iesniedzējtiesa, nav jāpiemēro Pamatlēmums 2002/584. Proti, šis pamatlēmums i) bija piemērojams pirms Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības ( 22 ), ii) turpināja attiekties uz turpmāko pārejas periodu ( 23 ) un iii) pēc tam zaudēja spēku attiecībā uz Apvienoto Karalisti.

34.

Turklāt ir jāpiemēro Harta. Šī lieta ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, jo tā attiecas uz TSN interpretāciju. Ciktāl valsts tiesas uzdotais jautājums attiecas uz Savienības dalībvalsts (izpildes) tiesu iestādes pienākumiem, šai iestādei, rīkojoties Savienības tiesību piemērošanas jomā, jāievēro Hartas prasības.

35.

Jebkura sistēma, kas attiecas uz pārrobežu nodošanu un apcietināšanas orderu izpildi, saskaras ar šķietami pretrunīgām interesēm, kuras, lai sistēma darbotos, ir jāsaskaņo. No vienas puses, jāapsver sistēmas efektivitāte pati par sevi. Lai nodošanas procedūra darbotos, apcietināšanas orderi ir jāizpilda. Tas prasa un paredz augstu savstarpējās uzticēšanās un paļāvības līmeni, kas juridiski izpaužas kā tā dēvētais “savstarpējas atzīšanas” princips. Šis princips nozīmē, ka starp iesaistītajām valstīm pastāv plaša funkcionālā līdzvērtība saistībā ar to atbilstošajām tiesību sistēmām kopumā un jo īpaši attiecīgo personu pamattiesību aizsardzību. No otras puses, šīs pamattiesības ir jāievēro. Šis pienākums attiecas gan uz izdevējiestādi, gan izpildes tiesu iestādi.

36.

Parasti runa galvenokārt ir par pieprasītās personas pamattiesībām, un valstīm ir pienākums aizsargāt šīs tiesības. Tomēr jautājums var būt sarežģītāks. Var būt situācijas, kurās (gan izdevējām, gan izpildes) valstīm ir jāaizsargā vairākas pamattiesības, kas ne vienmēr ir pretrunā, bet var nonākt konfliktā, un tāpēc ir nepieciešams veikt šo pamattiesību delikātu līdzsvarošanu. Piemēram, izpildes tiesu iestādei acīmredzami ir pienākums pārliecināties, ka izdevējvalstī tiek ievērotas pieprasītās personas pamattiesības. Tajā pašā laikā attiecīgā gadījumā šai pašai izpildes tiesu iestādei var būt pienākums nodrošināt to, kas tiek saukts par Hartas 2. pantā ( 24 ) nostiprināto tiesību uz dzīvību procesuālo daļu, un tas nozīmē, ka tai ir jāveicina efektīva izmeklēšana, ja ir pārkāptas vai apdraudētas personas tiesības uz dzīvību, un šāda situācija pēc būtības pamato ātru nodošanu izdevējvalstij ( 25 ).

37.

Sistēma, saskaņā ar kuru ir jāizpilda apcietināšanas orderi, ja tas nozīmētu pamattiesību pārkāpumu, nav nedz iedomājama, nedz, ciktāl tas attiecas uz Savienības tiesībām, saderīga ar Hartu.

38.

Savstarpējā uzticēšanās nav absolūts vai binārs jēdziens. Tā vietā, kā Komisija to tēlaini formulēja tiesas sēdē, tā ir slīdoša skala. Pastāv dažādi savstarpējās uzticēšanās veidi un izpausmes. Vienkāršāk sakot, jo lielāka ir pušu savstarpējā uzticēšanās, jo zemāka ir apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestādes kontroles pakāpe attiecībā uz to, vai atsevišķos gadījumos nododamajai personai ir problēmas saistībā ar tās pamattiesībām. Tomēr pat šādā situācijā savstarpējā uzticēšanās nenozīmē “aklu” uzticēšanos ( 26 ). Tas noved pie Pamatlēmuma 2002/584.

39.

Attiecībā uz situācijām Savienības iekšienē, tas ir, situācijām starp dalībvalstīm, ir jāpatur prātā, ka šīs situācijas regulē, kā Tiesa tēlaini izteikusies Atzinumā 2/13 ( 27 ), “Savienības tiesību sistēmas īpašās iezīmes, [kuras] ir izveidojušas principu, noteikumu un savstarpēji atkarīgu tiesisko attiecību strukturētu tīklu, kas savstarpēji saista pašu Savienību un tās dalībvalstis, kā arī savā starpā dalībvalstis, kuras ir apņēmušās, kā atgādināts LES 1. panta otrajā daļā, “veidot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību”” ( 28 ). Šī tiesiskā struktūra ir balstīta uz pamatpremisu, ka, kā noteikts LES 2. pantā, katrai dalībvalstij un visām pārējām dalībvalstīm ir kopīgas vērtības, uz kurām balstās Savienība, un tās to savstarpēji atzīst ( 29 ). Šī premisa nozīmē un pamato savstarpējās uzticēšanās pastāvēšanu starp dalībvalstīm, ka šīs vērtības tiks atzītas un līdz ar to tiks ievērotas Savienības tiesības, ar kurām tās tiek īstenotas ( 30 ).

40.

Līdz ar to visaugstākais savstarpējās uzticēšanās līmenis attiecībā uz nodošanas situācijām ir atrodams Pamatlēmumā 2002/584 par Eiropas apcietināšanas orderi. Šajā ziņā, kā Tiesa ir regulāri atgādinājusi ( 31 ), Pamatlēmuma 2002/584 6. apsvērumā ir uzsvērts, ka Eiropas apcietināšanas orderis ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome ( 32 ) raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.

41.

Tas nozīmē, ka slieksnis, lai izpildes tiesu iestāde neizpildītu apcietināšanas orderi pamattiesību apsvērumu dēļ, ir ārkārtīgi augsts. Šajā nolūkā Tiesa ir konsekventi uzskatījusi, ka izpildes tiesu iestādes Eiropas apcietināšanas orderi var atteikties izpildīt vienīgi atbilstoši Pamatlēmumā 2002/584, kā to interpretējusi Tiesa, paredzētajiem pamatiem un ka, tā kā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri ( 33 ).

42.

Tomēr, ņemot vērā to, ka no Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkta izriet, ka šis pamatlēmums negroza pienākumu ievērot Hartā garantētās pamattiesības, Tiesa ir nospriedusi, ka šo tiesību pārkāpuma risks var ļaut izpildes tiesu iestādei izņēmuma kārtā pēc pienācīgas pārbaudes atturēties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi. Tiesa līdz šim ir atzinusi, ka tas attiecas uz Hartas 4. pantā nostiprinātajām tiesībām netikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodam ( 34 ), un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Hartas 47. pantu ( 35 ), kā arī tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un bērna interešu aizsardzību, kas garantētas attiecīgi Hartas 7. un 24. pantā ( 36 ).

43.

Attiecībā uz metodoloģiju, kas izpildes tiesu iestādei jāpiemēro, novērtējot šādu risku, Tiesa parasti prasa, lai šī iestāde veiktu divpakāpju pārbaudi. Tas ietver uz dažādiem kritērijiem balstītu analīzi, un tas nozīmē, ka šie posmi nevar savstarpēji pārklāties un jāveic secīgi ( 37 ). Šajā nolūkā izpildes tiesu iestādei pirmajā posmā ir jānoskaidro, vai pastāv objektīva, ticama, precīza un pienācīgi aktualizēta informācija, kas liecina par reālu risku, ka izdevējā dalībvalstī tiktu pārkāptas pamattiesības. Šo informāciju var iegūt tostarp no starptautisko tiesu nolēmumiem, lēmumiem, ziņojumiem un citiem dokumentiem, kurus ir izstrādājušas Eiropas Padomes iestādes vai kuri izriet Apvienoto Nāciju sistēmas, kā arī no informācijas, kas iekļauta Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) attiecīgajās datubāzēs ( 38 ). Izmantojot piemēru par iespējamo Hartas 7. un 24. panta pārkāpumu, otrajā posmā izpildes tiesu iestādei konkrēti un precīzi jāpārbauda, kādā mērā pārbaudes pirmajā posmā konstatētās nepilnības var ietekmēt personas, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, apcietinājuma vai tās bērnu aprūpes apstākļus, un vai, ņemot vērā viņu individuālo situāciju, pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka šī persona vai tās bērni tiks pakļauti reālam minēto pamattiesību pārkāpuma riskam ( 39 ).

44.

Turklāt Tiesa attiecībā uz Hartas 47. pantu ( 40 ) un Hartas 7. un 24. pantu ir precizējusi, ka ir jāveic divpakāpju pārbaude, pat ja attiecīgā persona nenorāda uz sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām ( 41 ). Turpretim Tiesa ir nospriedusi, ka izpildes tiesu iestādei, pamatojoties uz Hartas 4. pantu, var būt pienākums atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi attiecībā uz smagi slimu personu, ja šī iestāde nevar izslēgt šā panta pārkāpuma risku, un tai nav jāizpilda pirmais divpakāpju pārbaudes posms ( 42 ).

45.

Pievēršoties attiecībām starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, izejas punkts ir tas, ka aksiomātiski attiecības nav un nevar būt balstītas uz tādu pašu savstarpējās uzticēšanās līmeni. Tas tā ir tāpēc, ka vispārējās tiesiskās attiecības starp pusēm pēc definīcijas ir mazāk ciešas.

46.

Islande un Norvēģija kā divas no trim valstīm, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis, ir noslēgušas nolīgumu par nodošanas procedūru ar Savienību ( 43 ). Kā norādīts nolīguma preambulā un kā uzsvērusi Tiesa, nolīguma līgumslēdzējas puses ir paudušas “savstarpēju uzticēšanos” savu tiesisko sistēmu uzbūvei un darbībai, kā arī spējai nodrošināt taisnīgu tiesu ( 44 ).

47.

Lai kliedētu iespējamās šaubas par terminoloģiju, jāuzsver, ka, cik man zināms, jēdzieni “mutual trust” un “mutual confidence” tiek lietoti kā sinonīmi. Faktiski lielākajā daļā Savienības oficiālo valodu tiek izmantots tikai viens termins. Līdz ar to, ņemot vērā, ka i) visas Savienības oficiālās valodas ir autentiskas redakcionālās valodas, un ii) līdz ar to visām Savienības tiesību akta valodu versijām principā ir jāatzīst vienāds spēks ( 45 ), iii) tāpēc, lai interpretētu kādu Savienības tiesību normu, ir jāsalīdzina versijas dažādās valodās ( 46 ), un iv) Savienības tiesību dokumenti dažādās valodās ir jāinterpretē vienoti ( 47 ), ierosinu Tiesai nemeklēt atšķirību, ja angļu valodā tiek lietoti abi termini: “mutual trust” vai “mutual confidence”.

48.

Turklāt attiecībā uz nodošanas nolīgumu ar Islandi un Norvēģiju Tiesa ir konstatējusi, ka šā nolīguma noteikumi ir “ļoti līdzīgi atbilstošajiem Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem” ( 48 ).

49.

Šajā sakarā jānorāda, ka, interpretējot šo nolīgumu, Tiesa balstās uz savu attiecīgo Pamatlēmuma 2002/584 normu interpretāciju ( 49 ). Pat ja nolīgumā nav ietverta Pamatlēmuma 2002/584 pamatnormai ( 50 ) analoģiska tiesību norma, Tiesa ir konstatējusi, ka, “lai gan Nolīgumā par nodošanas procedūru nav iekļauts attiecīgs tieši formulēts noteikums, šā nolīguma dalībvalstīm principā ir pienākums izpildīt apcietināšanas orderi, ko izsniegusi cita minētā nolīguma dalībvalsts, un tās šāda rīkojuma izpildi var atteikt vienīgi pašā nolīgumā minēto iemeslu dēļ” ( 51 ).

50.

Turklāt Tiesa Savienības iekšējās nodošanas kontekstā, kurā tostarp bija iesaistīta Norvēģija, attiecības starp Savienību un Norvēģiju raksturoja kā “priviliģētas attiecības [..], kas pārsniedz ekonomisko un komerciālo sadarbību” ( 52 ). Tas bija tāpēc, ka Norvēģija “ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja puse, piedalās kopējā Eiropas patvēruma sistēmā, ievieš un piemēro Šengenas acquis un ir noslēgusi ar Savienību Nolīgumu par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Islandi un Norvēģiju” ( 53 ).

51.

Jāatzīmē, ka Tiesa sava argumenta atbalstam atsaucas uz to, ka Norvēģija piemēro Šengenas acquis. Mans skaidrojums ir tāds, ka to pamato attiecīgo lietu īpatnības. Katru reizi lietu fakti bija saistīti gan ar Eiropas Ekonomikas zonas valsti, gan ar situāciju Savienības iekšienē ( 54 ). Savukārt izskatāmā lieta ir skaidrāka, jo tā attiecas tikai uz dalībvalsti (Īriju) un trešo valsti (Apvienoto Karalisti).

52.

Lietā, kurā tika taisīts spriedums Petruhhin ( 55 ), viens no jautājumiem situācijā, kas ietilpst Hartas piemērošanas jomā saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu ( 56 ), bija par to, kādus kritērijus izpildes tiesu iestāde varētu piemērot, izpildot izdošanas lūgumu no trešās valsts, ar kuru Savienība nav noslēgusi izdošanas nolīgumu ( 57 ).

53.

Pamatojoties uz attiecīgo ECT judikatūru ( 58 ), Tiesa nolēma, ka ar tādu deklarāciju un pievienošanos starptautiskiem līgumiem esamību, kas principā garantē pamattiesību ievērošanu, pašu par sevi nav pietiekami, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzību pret sliktas izturēšanās risku, ja no uzticamiem avotiem ir saņemta informācija par iestāžu veikto – vai to pieļauto – praksi, kura acīmredzami ir pretrunā ECPAK principiem ( 59 ). Tiesa uzskatīja, ka, ciktāl dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, kompetentās iestādes rīcībā ir informācija, kas pierāda faktisku necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās pret personām risku trešajā valsī, kura ir lūgusi veikt izdošanu, tai ir jāizvērtē šā riska pastāvēšana brīdī, kad tai ir jāpieņem lēmums par personas izdošanu šai valstij ( 60 ). Šajā ziņā dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, kompetentajai iestādei ir jāpamatojas uz objektīvu, ticamu, konkrētu un pienācīgi aktualizētu informāciju. Šo informāciju var iegūt tostarp no tādiem starptautisko tiesu nolēmumiem kā ECT spriedumi, trešās valsts, kas ir lūgusi veikt izdošanu, tiesu spriedumiem, kā arī no lēmumiem, ziņojumiem un citiem dokumentiem, kurus ir izstrādājušas Eiropas Padomes iestādes vai kuri izriet no Apvienoto Nāciju sistēmas ( 61 ).

54.

Saprotu, ka spriedumā Petruhhin Tiesas prasītā pārbaude nav tik stingra kā divpakāpju pārbaude saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584. Noteicošie ir konkrētie lietas apstākļi, ne vien iespējamie izdevējvalsts tiesību sistēmas trūkumi kopumā.

55.

Kā īsi izklāstīts šo secinājumu sadaļā par tiesisko regulējumu, TSN ir asociācijas nolīgums, kura pamatā ir LESD 217. pants ( 62 ). Tas tika pieņemts kā “vienīgi Savienības”, nevis jaukts nolīgums, un tas nozīmē, ka dalībvalstis nav līgumslēdzējas puses.

56.

Protams, kardināls jautājums attiecībā uz jebkura starptautiska nolīguma normām ir par to, vai (atsevišķām) tā normām piemīt tieša iedarbība, kas nozīmē, ka indivīdi uz tām var atsaukties valsts (Savienības) tiesās. Tiesa parasti ir atrisinājusi šo jautājumu, izvērtējot attiecīgā starptautiskā nolīguma normu jēgu, struktūru un noteikumus ( 63 ). Attiecībā uz normām par “nodošanu” saskaņā ar TSN trešās daļas VII sadaļu, manuprāt, šo jautājumu var atrisināt, izvērtējot TSN 5. panta 1. punktu un piemērojot a contrario argumentāciju. Atbilstoši TSN 5. panta 1. punktam, izņemot – attiecībā uz Savienību – TSN trešo daļu ( 64 ), nekas TSN vai jebkurā papildinošā nolīgumā nav interpretējams tā, ka tas piešķirtu tiesības vai uzliktu pienākumus personām, izņemot tiesības un pienākumus, kas pušu starpā radušies saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām, ne arī tā, ka tas atļautu uz TSN vai jebkuru papildinošu nolīgumu tieši atsaukties pušu iekšzemes tiesību sistēmās. Ņemot vērā to, ka TSN trešā daļa ir skaidri izslēgta, nav pamata uzskatīt, ka tās noteikumiem, tiklīdz tie atbilst parastajiem tiešās iedarbības kritērijiem, nevajadzētu būt tiešai iedarbībai Savienības tiesību sistēmā.

57.

Kā izriet no LESD 216. panta 2. punkta un Tiesas pastāvīgās judikatūras, TSN kā Savienības noslēgts starptautisks nolīgums ir tai saistošs un tās tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa no tā spēkā stāšanās brīža ( 65 ). Interpretējot starptautiskos līgumus, Tiesa īpašu uzmanību pievērš līguma mērķiem. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru starptautisks nolīgums ir interpretējams ne tikai atkarībā no tā teksta formulējuma, bet arī ņemot vērā tā mērķus ( 66 ). Būtiski, ka tad, ja nolīguma noteikumu un attiecīgo Savienības noteikumu formulējums ir identisks, tas nenozīmē, ka tie arī noteikti būtu identiski jāinterpretē ( 67 ).

58.

TSN mērķis 1. pantā ir definēts kā pamata izveide plašām Savienības un Apvienotās Karalistes attiecībām labklājības un labu kaimiņattiecību telpā, ko raksturo ciešas un miermīlīgas attiecības, kuru pamatā ir sadarbība, ievērojot pušu autonomiju un suverenitāti. TSN 3. pantā ir precizēts, ka puses ar patiesu savstarpēju cieņu un labticību palīdz viena otrai veikt uzdevumus, kas izriet no nolīguma. Nolīguma interpretācija saskaņā ar tā 4. panta 1. punktu ir jāinterpretē labticīgi, atbilstoši to parastajai nozīmei to kontekstā un ņemot vērā nolīguma mērķi un nolūku saskaņā ar starptautisko publisko tiesību interpretācijas paražu normām, tostarp tām, kas kodificētas Vīnes Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām ( 68 ). Lielākai noteiktībai – nedz TSN, nedz jebkurš papildinošais nolīgums nerada pienākumu interpretēt to noteikumus saskaņā ar vienas vai otras puses tiesību aktiem ( 69 ); tāpat TSN vai jebkura papildinoša nolīguma interpretācija, ko sniedz vai otras puses tiesas, nav saistoša otras puses tiesām ( 70 ).

59.

Detalizēti neiedziļinoties atbilstošajās LES un LESD tiesību normās, uzreiz kļūst skaidrs, ka šis mērķis tā ambīciju un nolūku ziņā ir ļoti tālu no tā, kas atrodams LES un LESD preambulā un pirmajos pantos.

60.

Tomēr, turpinot un lasot TSN materiālās tiesību normas, atklājas ievērojami lielāks vēriens nekā tas, kas minēts tā sākuma pantos. Tādējādi trešajā daļā par tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās ( 71 ) un, konkrētāk, trešās daļas VII sadaļā par izdošanu ir ietverts sīki izstrādāts noteikumu kopums ar Savienības un Apvienotās Karalistes savstarpējām tiesībām un pienākumiem.

61.

Pirmkārt, TSN 524. pantā ( 72 ) attiecībā uz visu TSN trešo daļu ir noteikts, ka i) TSN trešajā daļā paredzētā sadarbība balstās uz pušu un dalībvalstu daudzgadīgām tradīcijām demokrātijas un tiesiskuma ievērošanā un personu pamattiesību un brīvību aizsardzībā, tai skaitā to, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ECPAK, un uz to, cik svarīga ir minētajā konvencijā ietverto tiesību un brīvību īstenošana iekšzemē, un ii) nekas trešajā daļā nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesiskos principus, kas jo īpaši atspoguļoti ECPAK un Savienības gadījumā – Hartā.

62.

Ciktāl šāds raksturojums ir pieļaujams attiecībā uz Savienības un trešās valsts noslēgtu starptautisku nolīgumu, TSN 524. pants ir konstitucionālas nozīmes tiesību norma. Tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās pēc definīcijas ir tiesību joma, kas pēc būtības ietver pamattiesības. Tas, ka Savienība un Apvienotā Karaliste apliecina savstarpējo apņemšanos ievērot demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, ir spēcīgs signāls par to, cik cieša ir sadarbība, uz ko attiecas TSN trešā daļa, un kalpo kā interpretācijas kritērijs visai šai daļai.

63.

TSN trešās daļas VII sadaļas mērķis tā 596. pantā raksturots kā tāds, kas nodrošina, ka izdošanas sistēma starp dalībvalstīm, no vienas puses, un Apvienoto Karalisti, no otras puses, balstās uz nodošanas mehānismu.

64.

Ņemot vērā to, ka šajā tiesību normā ir izmantoti termini “izdošana” un “nodošana”, ir lietderīgi izteikt ļoti īsu piezīmi par terminoloģiju. Savienības tiesībās “nodošana” saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584 attiecas uz situāciju starp divām dalībvalstīm, savukārt “izdošana” vispārīgi attiecas uz situāciju starp dalībvalsti un trešo valsti ( 73 ). Tomēr, ja šīs trešās valstis ir cieši saistītas ar Savienību, piemēram, Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis, izmanto terminu “nodošanas procedūras” ( 74 ). Tas pats attiecas uz TSN. VII sadaļā parasti ir atsauce uz “nodošanu”, aprakstot situāciju starp Savienības dalībvalstīm un Apvienoto Karalisti, un uz “izdošanu” saistībā ar situāciju starp dalībvalstīm vai Apvienoto Karalisti un trešo valsti ( 75 ). Kāpēc tad TCA 596. pantā ir atsauce gan uz izdošanu, gan nodošanu? Izskaidroju to tādējādi, ka “izdošana” tiek uzskatīta par starptautisko publisko tiesību standarta terminu, savukārt “nodošana” attiecas uz situācijām, kurās iesaistīta Savienība un daži tās tuvākie partneri, kā aprakstīts iepriekš ( 76 ).

65.

TSN 599. pantā ir aplūkota nodošanas mehānisma darbības joma un precizēts, kad var izdot apcietināšanas orderi. Atbilstoši TSN 599. panta 1. punktam apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izdevējvalsts tiesību aktos paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši, vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši. Turklāt saskaņā ar TCA 599. panta 3. punktu, jo īpaši ievērojot TSN 600. pantu, 601. panta 1. punkta b) līdz h) apakšpunktu un 604. pantu, valsts nedrīkst atteikties izpildīt apcietināšanas orderi, kas tostarp attiecas uz teroristu noziedzīgiem nodarījumiem, ja par šiem noziedzīgiem nodarījumiem ir paredzēts brīvības atņemšanas sods vismaz 12 mēnešus.

66.

TSN 600. un 601. pantā ir noteikti vairāki obligāti ( 77 ) un fakultatīvi ( 78 ) apcietināšanas ordera neizpildīšanas pamati. Tāpat kā atbilstošajos Pamatlēmuma 2002/584 noteikumos ( 79 ), neviens no šiem pamatiem nav tieši saistīts ar pamattiesībām vispār vai acīmredzami jo īpaši ar Hartas 49. panta 1. punktu.

67.

Saskaņā ar TSN 604. panta c) punktu izpildes tiesu iestādes veiktai apcietināšanas ordera izpildei var piemērot garantiju: ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv reāls apdraudējums pieprasītās personas pamattiesību ievērošanai, izpildes tiesu iestāde, pirms tā pieņem lēmumu par apcietināšanas ordera izpildi, attiecīgā gadījumā var pieprasīt papildu garantijas attiecībā uz izturēšanos pret pieprasīto personu pēc tās nodošanas.

68.

TSN 613. pantā ir reglamentēti lēmumi par nodošanu. Atbilstoši šīs normas 1. punktam izpildes tiesu iestādei jāpieņem lēmumu par to, vai persona ir nododama, ievērojot VII sadaļā noteiktos termiņus un saskaņā ar tajā definētajiem nosacījumiem, it īpaši 597. pantā noteikto proporcionalitātes principu ( 80 ). Atbilstoši TSN 613. panta 2. punktam, ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izdevējvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami sniedz vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 597. pantu, 600. līdz 602. pantu, 604. un 606. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 615. pantā.

69.

Jāatzīmē, ka neviens noteikums tieši neatbilst Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. punktam ( 81 ). Tomēr tas nemaina faktu, ka iestādēm ir netiešs vispārējs pienākums izpildīt apcietināšanas orderi, kas izdots, pamatojoties uz TSN. Saprotu, ka visi TSN trešās daļas VII sadaļas noteikumi ir balstīti uz šo pieņēmumu.

70.

TSN trešās daļas VII sadaļas noteikumus raksturo augsts uzticēšanās līmenis starp Savienību un Apvienoto Karalisti attiecībā uz apņemšanos aizstāvēt pamattiesības. Visu tekstu caurvij savstarpējā uzticēšanās tam, ka pamattiesības ir bijušas, tiek un tiks aizsargātas nākotnē ( 82 ).

71.

No šī kodolīgā un nebūt ne izsmeļošā pārskata par dažiem svarīgākajiem TSN trešās daļas VII sadaļas noteikumiem izriet, ka Savienība un Apvienotā Karaliste ir izveidojušas nodošanas sistēmu, kurai raksturīga ievērojama tuvība un augsts savstarpējās uzticēšanās līmenis. Proti, iesniedzējtiesa uzskata, ka TSN trešās daļas VII sadaļā ietvertās normas ir “identiskas [Pamatlēmumā 2002/584] ietvertajiem [nodošanas] noteikumiem” ( 83 ).

72.

Šis iesniedzējtiesas apgalvojums skar izskatāmās lietas būtību un šajā stadijā liek ievērot piesardzību. Lai gan lielākā daļa TSN trešās daļas VII sadaļas noteikumu ir līdzīgi Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem, ciktāl tie ir formulēti identiski, ir punkti, kuros abi tiesību akti atšķiras ( 84 ), un spilgts piemērs ir jautājums par politiskiem noziedzīgiem nodarījumiem ( 85 ).

73.

Tas noved pie šīs lietas kodola, kas ir jautājums par izpildes tiesu iestādes pienākumiem attiecībā uz to, kā izdevējvalsts iestādes ievēro pamattiesības. Tāpēc ir vajadzīgas šādas piezīmes.

74.

Pirmkārt, ņemot vērā, ka attiecīgā situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu, izpildes tiesu iestādei, kas lemj par apcietināšanas ordera izpildi, Harta ir saistoša, jo tai ir jānodrošina, lai pieprasītās personas nodošana neradītu tās Hartā paredzēto tiesību pārkāpumu.

75.

Otrkārt, izpildes tiesu iestādei šī pārbaude ir jāveic tikai tad, ja persona, uz kuru attiecas apcietināšanas orderis, norāda uz šādu ārkārtēju pamattiesību pārkāpumu.

76.

Treškārt, manuprāt, ir veltīgi mēģināt transponēt divpakāpju pārbaudi, kas kopš sprieduma Aranyosi un Căldăraru ( 86 ) tiek piemērota Savienības iekšējām situācijām ar TSN izveidotajā sistēmā. Kā sīkāk paskaidrots iepriekš, šī judikatūrā paredzētā pārbaude ir balstīta uz visaugstāko iespējamo savstarpējās uzticēšanās līmeni Savienības tiesību sistēmā, proti, uz savstarpējo uzticēšanos starp Savienības dalībvalstīm. Savstarpējās uzticēšanās līmenis starp Savienību un Apvienoto Karalisti ir augsts, bet ne tik augsts kā uzticēšanās līmenis, kas ir Pamatlēmuma 2002/584 pamatā.

77.

Ceturtkārt, savstarpējā uzticēšanās nav binārs jēdziens, bet gan drīzāk slīdoša skala, un, kā izklāstīts iepriekš, attiecīgie TSN noteikumi ir balstīti uz ievērojamu savstarpējās uzticēšanās līmeni, kas pārsniedz uzticēšanos, kāda pastāv starp dalībvalsti un lielāko daļu trešo valstu. Tādējādi no izpildes tiesu iestādes principā tiek sagaidīts, ka tā izpildīs apcietināšanas orderi, un to var neizpildīt tikai tad, ja ir konkrēti pierādījumi par reālu pamattiesību pārkāpuma risku. Savienība un Apvienotā Karaliste ar attiecīgajiem TSN noteikumiem ir paudušas pārliecību, ka gan Savienība, gan Apvienotā Karaliste pildīs savus pienākumus pamattiesību jomā. Tādējādi pastāv atspēkojama prezumpcija, ka līgumslēdzējas puses līdz šim ir aizsargājušas, aizsargā un arī turpmāk aizsargās pamattiesības.

78.

Šajā sakarā es ierosinu Tiesai i) vispirms piemērot kritērijus, kas ir salīdzināmi ar spriedumā Petruhhin ( 87 ) izklāstītajiem, bet ii) ar nosacījumu, ka izpildes tiesu iestāde pati izvērtēs pamattiesības, uz kurām tā atsaucas.

79.

Šajā gadījumā, ja Īrijas iestāžu rīcībā ir pierādījumi par reālu pamattiesību pārkāpuma risku pieprasījuma iesniedzējā trešā valstī, tām ir jānovērtē šis risks, kad tām ir jālemj par personas izdošanu šai valstij. Šajā nolūkā izpildes tiesu iestādei ir jābalstās uz objektīvu, ticamu, konkrētu un pienācīgi aktualizētu informāciju. Šo informāciju var iegūt tostarp no tādiem starptautisko tiesu nolēmumiem kā ECT spriedumi, trešās valsts, kas ir lūgusi veikt izdošanu, tiesu spriedumiem, kā arī no lēmumiem, ziņojumiem un citiem dokumentiem, kurus ir izstrādājušas Eiropas Padomes iestādes vai kuri izriet no Apvienoto Nāciju sistēmas. Tikai deklarāciju esamība un pievienošanās starptautiskiem līgumiem, kas garantē pamattiesību ievērošanu, principā ir nepietiekama.

80.

Būtiski ir uzsvērt, ka nepietiek ar to, ka izpildes tiesu iestāde vienkārši balstās uz to, ka Apvienotā Karaliste pēc tās izstāšanās no Savienības turpina būt ECPAK dalībvalsts. Tāpat nav pietiekami formāli atsaukties tikai uz Apvienotās Karalistes tiesu judikatūru, lai pierādītu nodošanas procedūras saderību ar attiecīgajām pamattiesībām. Izpildes tiesu iestādei ir jāveic sava pārbaude, lai tā, tēlaini izsakoties, pati izdomātu, vai nodošana ir saderīga ar pamattiesībām. Tas nozīmē, ka izpildes tiesu iestāde nevar vienkārši ņemt vērā attiecīgo Apvienotās Karalistes tiesu spriedumu esamību. Lai gan šādi spriedumi var liecināt par pamattiesību ievērošanu, izpildes tiesu iestādei joprojām ir jāveic savs novērtējums un jāizdara sava “subsumpcija” šajā jautājumā.

81.

Lai gan acīmredzami apzinos, ka galu galā iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai šajā lietā pastāv Hartas 49. panta 1. punkta pārkāpuma risks, uzskatu, ka, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, Tiesa šajā posmā var sniegt norādījumus iesniedzējtiesai.

82.

Jāatgādina, ka režīms, kas atļauj nosacītu atbrīvošanu Ziemeļīrijā, tika grozīts no 2021. gada 30. aprīļa. Pirms šīm izmaiņām personai, kas notiesāta par noteiktiem ar terorismu saistītiem noziedzīgiem nodarījumiem, pēc puses soda izciešanas bija tiesības uz automātisku nosacītu atbrīvošanu. Saskaņā ar režīmu, ko piemēro no minētā datuma, šādas personas nosacīta atbrīvošana ir jāapstiprina specializētai iestādei, un tā var notikt tikai pēc tam, kad attiecīgā persona ir izcietusi divas trešdaļas sava soda.

83.

Jautājums ir par to, vai šī nosacītas atbrīvošanas režīma maiņa nav pretrunā Hartas 49. panta 1. punkta otrajā teikumā nostiprinātajam atpakaļejoša spēka aizlieguma principam.

84.

Saskaņā ar Hartas 49. panta 1. punktu nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu. Tāpat nevar piemērot bargāku sodu par to, kas bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Ja pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas tiesību aktos ir paredzēts vieglāks sods, piemēro šo sodu.

85.

Tādējādi Hartas 49. pantā ir ietvertas prasības par sodu piemērošanai. Šajā tiesību normā nav ietverti (vienkārši) principi Hartas 52. panta 5. punkta nozīmē, bet gan noteiktas īstenojamas tiesības ( 88 ).

86.

Tiesa jau ir nospriedusi, ka Hartas 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir ietvertas tādas pašas prasības kā tās, kas izriet no ECPAK 7. panta ( 89 ), attiecīgi apstiprinot norādes, kas ietvertas nesaistošos, bet tomēr informatīvos ( 90 ) paskaidrojumos attiecībā uz Hartu ( 91 ). Turklāt 49. panta 1. punkta pirmo divu teikumu formulējums ir identisks ECPAK 7. panta 1. punkta formulējumam. Līdz ar to var atsaukties uz attiecīgo ECT judikatūru ( 92 ).

87.

Šajā sakarā jāuzsver, ka ECPAK 7. pantā ietvertā garantija, kas ir būtisks tiesiskuma elements, ieņem nozīmīgu vietu ECPAK aizsardzības sistēmā, par ko liecina tas, ka saskaņā ar ECPAK 15. pantu nav pieļaujama nekāda atkāpe no tās ( 93 ).

88.

Kā norāda pati iesniedzējtiesa, ECT ir noraidījusi argumentu, ka soda atcelšanas vai pirmstermiņa atbrīvošanas sistēmā veiktas izmaiņas ar atpakaļejošu spēku ir pretrunā ECPAK 7. pantam, jo šādi pasākumi nav uzskatāmi par daļu no “soda” šā panta izpratnē.

89.

Lai gan jēdzienam “sods” ir autonoms tvērums ( 94 ), ECT ( 95 ) savā judikatūrā nošķir pasākumu, kas pats par sevi ir sods, un pasākumu, kas attiecas uz soda izpildi vai īstenošanu. Tādējādi, ja pasākuma būtība un mērķis ir saistīts ar soda atcelšanu vai pirmstermiņa atbrīvošanas režīma izmaiņām, tas nav daļa no “soda” ECPAK 7. panta izpratnē ( 96 ).

90.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa atzīmē, ka ECT ir norādījusi, ka “atšķirība starp pasākumu, kas uzskatāms par “sodu”, un pasākumu, kas uzskatāms par “soda”“izpildi” vai “īstenošanu”, ne vienmēr ir skaidri noteikta” [Neoficiāls tulkojums] un ka ir iespējams, ka soda izpildes ietvaros īstenoti pasākumi ne vien attiecas uz soda izpildes veidu, bet, gluži pretēji, var ietekmēt tā apmēru. Iesniedzējtiesa šeit atsaucas uz spriedumu Del Río Prada pret Spāniju. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai un, ja atbilde ir apstiprinoša, tad kādā mērā šis spriedums ir atkāpe no iepriekšējās ECT judikatūras.

91.

Neuzskatu, ka iesniedzējtiesas minētais ECT spriedums ir atkāpe no šīs tiesas pastāvīgās judikatūras par ECPAK 7. panta 1. punktu.

92.

Citētajā sprieduma Del Río Prada pret Spāniju rindkopā ir atsauce uz šīs tiesas agrāko un pastāvīgo judikatūru. Tādējādi ECT jau pirms minētā sprieduma pasludināšanas ir ļoti cieši pievērsusi uzmanību tam, vai pasākums, kas šķietami attiecas uz soda izpildi vai īstenošanu, faktiski ietekmē soda apmēru. Citiem vārdiem sakot, nesaskatu iespēju apgalvot, kā to dara MA, ka spriedums Del Río Prada pret Spāniju liecina par “elastīgāku ECT pieeju [ECPAK] 7. panta piemērošanā, nekā ir bijis iepriekšējā judikatūrā” ( 97 ).

93.

Lietā Del Río Prada pret Spāniju pieteikuma iesniedzējai Del Río Prada kundzei par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti laikā no 1982. līdz 1987. gadam, tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz vairāk nekā 3000 gadiem ( 98 ). Pēc tam šis sods tika ievērojami samazināts saskaņā ar 1973. gada Spānijas Kriminālkodeksu, kas paredzēja maksimālo reālo brīvības atņemšanu uz 30 gadiem. Šajā sakarā pieteikuma iesniedzējai bija tiesības uz noteiktu viņas soda atcelšanu par darbu un mācībām ieslodzījuma vietā. Pēc tam, proti, pēc pieteikuma iesniedzējas notiesāšanas un atbrīvošanas no ieslodzījuma, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) ieviesa jaunu tiesību doktrīnu ( 99 ), saskaņā ar kuru soda atcelšana ir jāpiemēro katram atsevišķam sodam, nevis maksimālajam 30 gadu termiņam. Tā rezultātā tika pagarināts laiks, ko daudzi ieslodzītie, tostarp Del Río Prada kundze, pavadītu cietumā, kā rezultātā ECT konstatēja ECPAK 7. panta pārkāpumu.

94.

To darot, ECT uzskatīja par izšķirošu, ka pieteikuma iesniedzējas notiesāšanas brīdī un laikā, kad viņai tika paziņots lēmums apvienot sodus un noteikt maksimālo brīvības atņemšanas sodu, nekas neliecināja par kādu pamanāmu judikatūras attīstības virzienu atbilstoši attiecīgajam Spānijas Augstākās tiesas spriedumam ( 100 ).

95.

Sprieduma Del Río Prada pret Spāniju izņēmuma raksturu apstiprina vēlākais ECT lēmums lietā Devriendt ( 101 ). Šajā gadījumā attiecībā uz notiesāšanu ar mūža ieslodzījumu Beļģijas likumā tika paaugstināts minimālais nosacītas atbrīvošanas slieksnis no 10 līdz 15 gadiem ( 102 ). Šī paaugstināšana notika laikā starp attiecīgās personas izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un (galīgo) notiesāšanu. ECT skaidri nošķīra šo lietu no sprieduma Del Río Prada pret Spāniju un konstatēja, ka ECPAK 7. pants nav pārkāpts. It īpaši tā uzskatīja, ka attiecīgā nosacītā atbrīvošana bija brīvības atņemšanas soda izpildes metode, saskaņā ar kuru notiesātā persona izcieš sodu ārpus ieslodzījuma vietas, ievērojot paredzētos nosacījumus noteiktā pārbaudes laikā, un ka šī lieta šajā ziņā atšķīrās no sprieduma Del Río Prada pret Spāniju, kurā runa bija par izciešamā soda samazināšanu, nevis tikai par soda izpildes nosacījumu samazināšanu vai pielāgošanu ( 103 ). Tā arī norādīja, ka, lai gan jaunā režīma rezultātā tika palielināts termiņš, lai iegūtu tiesības uz nosacītu atbrīvošanu un tas neapšaubāmi radīja skarbāku situāciju saistībā ar pieteikuma iesniedzēja aizturēšanu, pretēji situācijai spriedumā Del Río Prada pret Spāniju, šāda bargāka attieksme nepadarīja neiespējamu nosacītu atbrīvošanu ( 104 ).

96.

Lai noteiktu, vai soda izpildes laikā veiktais pasākums attiecas tikai uz soda izpildes veidu vai, gluži pretēji, ietekmē tā apmēru, katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda, kāds ir faktiski piemērotais “sods” saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas bija spēkā faktu rašanās laikā, vai, citiem vārdiem sakot, kāds bija tā būtiskais raksturs. To darot, jāņem vērā valsts tiesības kopumā un veids, kā tās tika piemērotas faktu rašanās laikā ( 105 ).

97.

Šeit jāatzīmē, ka nekas neliecina par to, ka par apgalvotajām darbībām piemērojamie sodi, proti, mūža ieslodzījums, būtu mainījušies no iespējamās faktu izdarīšanas datuma līdz pat šai dienai.

98.

Turklāt apstāklis, ka saskaņā ar grozīto režīmu, kas atļauj nosacītu atbrīvošanu Ziemeļīrijā, persona, kas notiesāta par noteiktiem ar terorismu saistītiem noziedzīgiem nodarījumiem, vairs nav tiesīga uz automātisku nosacītu atbrīvošanu pēc tam, kad ir izcietusi pusi no piespriestā soda, bet šādas personas nosacīta atbrīvošana ir jāapstiprina specializētai iestādei un tā var notikt tikai pēc tam, kad attiecīgā persona ir izcietusi divas trešdaļas no piespriestā soda, nemaina faktu, ka pat nosacītas atbrīvošanas gadījumā šī persona joprojām izcieš sodu.

99.

Visbeidzot, var secināt, ka režīms, kas pieļauj nosacītu atbrīvošanu, neietilpst “soda” definīcijā Hartas 49. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē un tādējādi uz to neattiecas šī tiesību norma.

100.

Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā ECPAK noteiktajām tiesībām. Tas neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

101.

Ciktāl tas rada jautājumu par to, vai Hartas 49. panta 1. punktam ir plašāka darbības joma vai tas izvirza stingrākas prasības nekā ECPAK 7. panta 1. punkts, nesaskatu ne iespēju apsvērt, ne iemeslu uzskatīt, ka tas tā varētu būt. Jo īpaši, kā uzsvēra Komisija, dalībvalstīm nav kopīgu konstitucionālu tradīciju, saskaņā ar kurām Hartas 49. panta 1. punkta darbības jomai būtu jābūt plašākai nekā ECPAK 7. panta 1. punkta darbības jomai.

102.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Ja dalībvalsts saņem Apvienotās Karalistes lūgumu saskaņā ar Tirdzniecības un sadarbības nolīguma starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses, trešās daļas VII sadaļas noteikumiem par pieprasītās personas nodošanu un ja ir iesniegti argumenti un pierādījumi, ka pieprasītās personas nodošana pārkāptu tās tiesības saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktu:

Fakts, ka notiesāšanas gadījumā pieprasītajai personai tiks piemērots stingrāks nosacītas atbrīvošanas režīms nekā tas, kas bija spēkā iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas dienā, pats par sevi nav Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta pārkāpums.