—

atcelt kā Eiropas Savienības tiesībām pretrunā esošu 2023. gada 23. janvāra Īstenošanas regulu 2023/152 (1), ciktāl ar to prasītāja ir iekļauta Regulas Nr. 359/2011 I pielikumā.

1.

Pirmais prasības pamats attiecas uz Eiropas Savienības Padomes pieļauto pilnvaru pārsniegšanu. Prasītāja apgalvo, ka, nolemjot iekļaut prasītāju to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, Padome ir pārsniegusi savas pilnvaras, jo minētais lēmums esot pieņemts tikai starp prasītāju un Irānas Islāma Republikas valdību pastāvošas likumiskas saiknes dēļ.

2.

Otrais prasības pamats attiecas uz apstrīdētā akta pamatojuma neesamību. Pēc prasītājas domām, Padomes lēmuma pamatojumam izklāstītie motīvi ir tikai faktiskie pieņēmumi, kuru kļūdainība ietekmē motivācijas pamatotību. Šis tīri formālais lēmuma pamatojums nozīmē pierādīšanas pienākuma pārnešanu uz prasītāju, liekot tai pierādīt negatīvu faktu, lai apstrīdētu tās iekļaušanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi.

3.

Trešais prasības pamats attiecas uz kļūdu faktu vērtējumā. Prasītāja apgalvo, ka Padome, pirmkārt, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un, otrkārt, nav pienācīgi pamatojusi lēmumu iekļaut prasītāju to vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi.

4.

Ceturtais prasības pamats attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu. Prasītāja norāda, ka pret Irānu noteikto sankciju dēļ ir tikuši aizturēti rīki, kuri ir īpaši vajadzīgi prasītājai un viens no kuriem tiek izmantots, lai nepieļautu Irānas un tās kaimiņvalstu lietoto radiofrekvenču pārklāšanos, savukārt cits rīks, konkrēti, Location Based System, tiek izmantots, lai precīzi lokalizētu pieslēgtās ierīces. Turklāt par Padomes lēmuma nesamērīgumu liecina pret prasītāju veikto pasākumu seku smagums, jo tās spēja pildīt savus vispārējo interešu uzdevumus ir ļoti nelabvēlīgi ietekmēta.