1)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, interpretējot to Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, ir saprotama tādējādi, ka jau paši tiesneša iecelšanas amatā apstākļi var liecināt par tiesneša neatbilstību neatkarības un objektivitātes prasībām, ja to rezultātā tiek izveidota tiesa, kas aizskar indivīda tiesības uz tiesu, vai, pakārtoti, ka šo neatbilstību prasībām nosaka tiesneša pasīva piekrišana (veicot iztiesāšanu) pārkāpumiem viņa iecelšanas amatā procedūrā, kuras rezultātā tiek izveidota tiesa, kas aizskar indivīda tiesības uz tiesu?

2)

Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, interpretējot to Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, ir saprotama tādējādi, ka tā saukto Sąd Najwyższy tiesneša objektivitātes pārbaudi nevar veikt tiesneši, kuru piedalīšanās – tādēļ, ka viņi iecelti Sąd Najwyższy tiesneša amatā pēc tādas Krajowa Rada Sądownictwa [Valsts tieslietu padomes] priekšlikuma, kas izveidota 2017. gada 8. decembraustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz niektórych innych ustaw [Likuma par grozījumiem Likumā par Valsts tieslietu padomi un dažos citos likumos] (2018. gada Dz. U., 3. poz.) noteikumos paredzētajā kārtībā – aizskar indivīda tiesības uz tiesu?

3)

Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, interpretējot to Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, ir saprotama tādējādi, ka Sąd Najwyższy ir pienākums noteikt to tiesas sastāvu, kurš veic tā saukto objektivitātes pārbaudi, tajā neiekļaujot šādus tiesnešus, un galu galā atstāt nepiemērotu valsts tiesību normu, kurā šādās lietās ir paredzēts piecu tiesnešu sastāvs, un izskatīt pieteikumu bez šādu tiesnešu dalības citā valsts tiesību aktos paredzētajā sastāvā?