–

protectus s.r.o. vārdā – M. Mandzák, M. Para un M. Pohovej, advokáti,

–

Výbor Národnej rady Slovenskej republiky na preskúmavanie rozhodnutí Národného bezpečnostného úradu vārdā – L. Mičinský, M. Nemky un M. Rafajová, advokáti,

–

Slovākijas valdības vārdā – E. V. Larišová, A. Lukáčik un S. Ondrášiková, pārstāvji,

–

Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,

–

Francijas valdības vārdā – R. Bénard un O. Duprat‑Mazaré, pārstāvji,

–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – I. Demoulin, N. Glindová, J. Rurarz un T. Verdi, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – Ș. Ciubotaru, A. C. Simon, A. Tokár un P.J.O. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu un 51. panta 1. un 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp protectus s.r.o., iepriekš – BONUL s.r.o., un Výbor Národnej rady Slovenskej republiky na preskúmavanie rozhodnutí Národného bezpečnostného úradu (Slovākijas Republikas Nacionālās padomes Valsts drošības iestādes lēmumu pārskatīšanas komiteja, turpmāk tekstā – “komiteja”) saistībā ar to, ka tā ir noraidījusi protectus iesniegto pārsūdzību par Národný bezpečnostný úrad (Valsts drošības iestāde, Slovākija; turpmāk tekstā – “VDI”) lēmumu par industriālās drošības apliecības un industriālās drošības sertifikāta, kuru turētāja protectus bija, atsaukšanu.

3

Padomes Lēmuma 2013/488/ES (2013. gada 23. septembris) par drošības noteikumiem Eiropas Savienības klasificētas informācijas aizsardzībai (OV 2013, L 274, 1. lpp.) 3. apsvērumā ir noteikts:

“Saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem un tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs [Eiropas Savienības] Padomes darbībai, dalībvalstīm būtu jāievēro šis lēmums gadījumos, kad to kompetentās iestādes, personāls vai līgumslēdzēji rīkojas ar [Eiropas Savienības klasificēto informāciju (turpmāk tekstā – “ESKI”)], lai ikvienam būtu garantija, ka ESKI tiek aizsargāta līdzvērtīgā līmenī.”

4

Šī lēmuma 1. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Šajā lēmumā noteikti ESKI aizsardzības pamatprincipi un minimālie drošības standarti.

2.   Minētie pamatprincipi un minimālie standarti attiecas uz Padomi un [Padomes Ģenerālsekretariātu (turpmāk tekstā – “PĢS”)], un tos ievēro dalībvalstis saskaņā ar saviem attiecīgajiem normatīvajiem aktiem, lai ikvienam būtu garantija, ka ir nodrošināts līdzvērtīgs ESKI aizsardzības līmenis.”

5

Minētā lēmuma11. panta 2., 5. un 7. punktā ir noteikts:

“2.   PĢS līgumā var uzticēt uzdevumus, kas ietver vai ir saistīti ar piekļuvi ESKI vai rīkošanos ar to vai tās glabāšanu, kuru veic rūpniecības vai citas vienības, kas reģistrētas dalībvalstī [..].

[..]

5.   Katras dalībvalsts [valsts drošības iestāde (VDI), izraudzītā drošības iestāde (IDI)] vai cita kompetenta iestāde atbilstīgi valsts normatīvajiem aktiem nodrošina, ka tās teritorijā reģistrētajiem līgumslēdzējiem un apakšlīgumslēdzējiem, kas iesaistīti klasificētos līgumos vai apakšlīgumos un kam savās telpās vajadzīga piekļuve informācijai, kura klasificēta kā CONFIDENTIEL UE/EU CONFIDENTIAL vai SECRET UE/EU SECRET, izpildot minētos līgumus vai pirms to parakstīšanas, vajadzīga atbilstīga klasifikācijas līmeņa iestādes drošības pielaide (IDP).

[..]

7.   Šā panta īstenošanas noteikumi ir izklāstīti V pielikumā.”

6

Šī paša lēmuma 15. panta 3. punkta a)–c) apakšpunktā ir precizēts:

“Dalībvalstis saskaņā ar saviem attiecīgajiem normatīvajiem aktiem veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka, rīkojoties ar ESKI vai to glabājot, šo lēmumu ievēro:

7

Lēmuma 2013/488 16. panta 3. punkta a) apakšpunkta i) punkts ir formulēts šādi:

“Īstenojot 15. panta 3. punktu, dalībvalstīm būtu:

8

Šī lēmuma V pielikuma “Industriālā drošība” 8.–13. punktā ir noteikts:

9

2004. gada 11. martaZákon č. 215/2004 Z. z. o ochrane utajovaných skutočností a o zmene a doplnení niektorých zákonov (Likums Nr. 215/2004 par klasificētas informācijas aizsardzību un grozījumiem dažos likumos), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 215/2004”), 46. pantā ir paredzēts:

“Uzņēmēja industriālās drošības apliecību var izsniegt tikai uzņēmējam, kas ir [..]

c) drošības ziņā uzticams [..].”

10

Šī likuma 49. panta 1. punktā un 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir precizēts:

“(1)   Uzņēmēju, kuram ir identificēts drošības risks, neuzskata par uzticamu drošības ziņā.

(2)   Par drošības risku tiek uzskatīts:

11

Minētā likuma 50. panta 5. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Ja VDI konstatē, ka uzņēmējs vairs neatbilst kādam no 46. pantā minētajiem industriālās drošības nosacījumiem vai ka tas ir nopietni vai atkārtoti pārkāpis pienākumus klasificētas informācijas aizsardzības jomā, tā atceļ apliecības derīgumu.”

12

Tā paša likuma 60. panta 7. punktā ir paredzēts:

“VDI veic drošības pielaides izsniegšanas procedūru ikvienai fiziskai personai, kurai jāiepazīstas ar klasificētu informāciju saistībā ar tādu uzdevumu izpildi, kas izriet no Slovākijas Republikai saistoša starptautiska līguma, un izsniedz drošības pielaides sertifikātu šai personai; personas drošības pielaides sertifikāta izsniegšanai piemēro 10.–33. pantu [..].”

13

2016. gada 23. martaVyhláška č. 134/2016 Z. z. o personálnej bezpečnosti (Dekrēts Nr. 134/2016 par personāla drošību), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 5. pantā ir noteikts:

“(1)   [Likuma Nr. 215/2004] 60. panta 7. punktā minētajā fiziskās personas drošības pielaides sertifikātā norāda:

[..]

[..]

(4)   Ja Slovākijas Republikai saistošā starptautiskā līgumā nav noteikts citādi,

[..]

(6)   1.–5. punkta noteikumus mutatis mutandis piemēro arī uzņēmēja industriālās drošības sertifikāta izsniegšanai.”

14

2018. gada 6. septembrī VDI izsniedza prasītājai pamatlietā industriālās drošības apliecību, kas tai ļāva iepazīties ar informāciju, kura klasificēta kā “sevišķi slepena”, kā arī nodot vai izveidot klasificētu informāciju “slepena”.

15

2018. gada 15. novembrī VDI tai turklāt izsniedza industriālās drošības sertifikātu “SECRET UE/EU SECRET” līmenim.

16

Pēc tam VDI iepazinās ar neklasificētu informāciju par prasītāju pamatlietā, tostarp par to, ka pret prasītāju vai tās vadītājiem tiek veikta kriminālizmeklēšana, ka tā ir noslēgusi līgumus ar sabiedrībām, attiecībā uz kurām tiek veikta šāda izmeklēšana un kurām tā ir samaksājusi “neparastas summas”, un ka pastāv aizdomas, ka prasītāja pamatlietā un kāda cita sabiedrība, kuras tiek kontrolētas kopīgi, ir pieteikušās uz vieniem un tiem pašiem iepirkumiem. VDI patstāvīgi vai no citām iestādēm ieguva arī citu informāciju, proti, informāciju, kas kvalificēta kā “klasificēti rakstveida pierādījumi”.

17

VDI prasītājai pamatlietā deva iespēju izteikties par tās rīcībā esošo neklasificēto informāciju.

18

Ar 2020. gada 25. augusta lēmumu VDI atcēla prasītājas pamatlietā industriālās drošības apliecību un industriālās drošības sertifikātu. Šīs apliecības atsaukšanas pamatojumam VDI norādīja, ka, ņemot vērā tās rīcībā esošo klasificēto un neklasificēto informāciju, prasītāja pamatlietā rada drošības riskus, jo tai ir komercattiecības, kas var kaitēt Slovākijas Republikas interesēm drošības jomā, un darbība, kas ir pretrunā šīs dalībvalsts ekonomiskajām interesēm. Šajā lēmumā VDI arī precizēja, ka industriālās drošības apliecības atsaukšana nozīmē industriālās drošības sertifikāta atsaukšanu, jo šī sertifikāta derīgums ir atkarīgs no minētās apliecības derīguma.

19

Par minēto lēmumu prasītājas pamatlietā celtā prasība tika noraidīta ar komitejas 2020. gada 4. novembra lēmumu. Šī pēdējā minētā lēmuma pamatojumā tostarp bija atsauce uz klasificētu informāciju, kuras saturs tajā nebija izklāstīts un kurai nebija piekļuves ne protectus, ne tās advokātam, jo VDI direktors noraidīja šī advokāta lūgumu iepazīties ar šo informāciju.

20

Prasītāja pamatlietā par šo komitejas lēmumu cēla prasību Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa). Kompetence izskatīt šo prasību pēc minētās prasības celšanas tika nodota Najvyšší správny súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.

21

2022. gada 28. septembrī VDI nosūtīja šai tiesai visus lietas materiālus, tostarp klasificētos rakstveida pierādījumus, kas minēti VDI un komitejas lēmumu pamatojumā.

22

Ar 2022. gada 4. oktobra lēmumu prasītājas pamatlietā prasību izskatošās palātas priekšsēdētājs izslēdza lietas materiālu klasificēto daļu no iepazīšanas iespējas ar to. Tajā pašā dienā prasītājas pamatlietā advokāts lūdza iesniedzējtiesai iespēju iepazīties ar klasificētajiem rakstveida pierādījumiem, kurus bija nosūtījusi VDI. Ar 2022. gada 5. oktobra vēstuli prasītājas pamatlietā prasību izskatošās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja, vienlaikus lūdzot VDI izvērtēt iespēju piešķirt atļauju paziņot šos pierādījumus minētajam advokātam. Ar 2022. gada 25. novembra vēstuli VDI informēja šo tiesu, ka tā atļauj paziņot divus klasificētus rakstveida pierādījumus, bet atsakās dot atļauju paziņot citus attiecīgos pamatlietā klasificētos rakstveida pierādījumus, jo šāda paziņošana nozīmētu informācijas avotu izpaušanu.

23

Ar 2023. gada 16. janvāra vēstuli prasītājas pamatlietā advokāts vēlreiz lūdza iespēju iepazīties ar visiem rakstveida pierādījumiem, pamatojoties tostarp uz Hartas 47. pantu, kā tas interpretēts 2022. gada 22. septembra spriedumā Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c. (C‑159/21, EU:C:2022:708).

24

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa šaubās par Hartas piemērojamību tiesvedībai pamatlietā.

25

Šajā ziņā tā it īpaši uzsver, ka industriālās drošības sertifikāta derīguma nosacījumi ir noteikti Slovākijas tiesību aktos, kuros šāda sertifikāta derīgums ir pakārtots industriālās drošības apliecības derīgumam, sīkāk nereglamentējot ne rīkošanos ar ESKI, ne piekļuvi tai.

26

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Lēmumā 2013/488 dalībvalstīm ir noteikti konkrēti pienākumi attiecībā uz fizisku vai juridisku personu, kurām ir tiesībspēja, pilnvarošanu slēgt līgumus. Turklāt tā uzskata, ka apstāklis, ka piemērojamais Slovākijas tiesiskais regulējums nav ticis pieņemts, īstenojot konkrētu Savienības tiesību aktu, un ka tas rada saikni starp industriālās drošības sertifikāta derīgumu un valsts drošības pielaidi, neizslēdz, ka šī tiesiskā regulējuma piemērošana var būt Savienības tiesību īstenošana Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, kas nozīmē tās piemērojamību pamatlietā.

27

Gadījumā, ja Harta būtu piemērojama pamatlietā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Hartas 47. pantu ir saderīgs Slovākijas tiesiskais regulējums un prakse attiecībā uz piekļuvi klasificētai informācijai procesos, kuru mērķis ir apstrīdēt industriālās drošības sertifikātu vai industriālās drošības apliecību atsaukšanu.

28

Saskaņā ar šo tiesisko regulējumu un praksi šāda informācija bez ierobežojumiem ir pieejama tiesām, kurām jālemj par prasībām, kas celtas par lēmumiem, kuri ir pamatoti ar šādu informāciju, bet tā nav daļa no lietas materiāliem, kas pieejami prasītājam. Šī prasītāja advokāts var piekļūt šai informācijai tikai pēc tam, kad ir saņēmis atļauju no iestādes, kura ir identificējusi attiecīgo klasificēto informāciju, un tiesa nevar pārskatīt šīs atļaujas piešķiršanas atteikumu. Turklāt šim advokātam joprojām ir jāievēro konfidencialitātes pienākums, un tātad viņš nedrīkst izpaust savam klientam tās klasificētās informācijas saturu, kurai viņam ir piekļuve.

29

Ņemot vērā šos apstākļus, iesniedzējtiesa apsver iespēju, ka minētā tiesiskā regulējuma, kādu to īsteno valsts iestādes un tiesas, nesaderību ar Hartas 47. pantu var izsecināt no 2022. gada 22. septembra sprieduma Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c. (C‑159/21,EU:C:2022:708). Tomēr esot jānosaka, vai šis risinājums ir pilnībā piemērojams šajā lietā. Attiecīgā gadījumā iesniedzējtiesa arī vēlētos saņemt precizējumus par pilnvarām, kurām jābūt tās rīcībā, lai garantētu no Hartas 47. panta izrietošās tiesības tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā.

30

Šādos apstākļos Najvyšší správny súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Komiteja apstrīd Tiesas kompetenci atbildēt uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

32

Pirmām kārtām, pamatlietai neesot saiknes ar Savienības tiesībām, jo Slovākijas iestādes šajā lietā esot piemērojušas valsts tiesisko regulējumu, kura mērķis esot vienīgi aizsargāt Slovākijas Republikas intereses un kurš esot pieņemts pirms šīs dalībvalsts pievienošanās Savienībai jomā, kas katrā ziņā ietilpstot dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē.

33

Otrām kārtām, trešajā jautājumā Tiesai esot tieši lūgts interpretēt valsts tiesisko regulējumu un izvērtēt šī tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām.

34

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka pirmā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai tāda situācija kā pamatlietā aplūkotā ietilpst Hartas piemērošanas jomā, un ka pārējie jautājumi, kuri visi attiecas uz Hartas normu interpretāciju, ir uzdoti tikai gadījumā, ja Tiesa uz pirmo jautājumu sniegtu apstiprinošu atbildi.

35

No minētā izriet, ka komitejas izvirzītie argumenti par Tiesas kompetences neesamību lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu kopumā, kas izklāstīti šī sprieduma 32. punktā, jāizvērtē, izskatot pirmo jautājumu, un ka tie nav pamats uzskatīt, ka Tiesai nav kompetences lemt par šo lūgumu.

36

Otrkārt, īpaši attiecībā uz trešo jautājumu jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā, kas balstīta uz skaidru funkciju sadalījumu starp valstu tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības (spriedums, 2023. gada 24. jūlijs, Lin, C‑107/23 PPU, EU:C:2023:606, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

To paturot prātā, no paša šī jautājuma formulējuma izriet, ka tas attiecas nevis uz valsts tiesību normas, bet gan uz Hartas interpretāciju.

38

Tādējādi jākonstatē, ka Tiesas kompetencē ir izskatīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

39

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesas pārbaude par tāda lēmuma likumību, ar kuru, pirmkārt, tiek atsaukta industriālās drošības apliecība, kas ļauj piekļūt dalībvalsts klasificētajai informācijai, un, otrkārt, – šīs atsaukšanas rezultātā – tiek atsaukts industriālās drošības sertifikāts, ar kuru atbilstoši Lēmuma 2013/488 11. pantam un V pielikumam ir atļauts piekļūt ESKI, attiecas uz tiesību aktiem, ar kuriem tiek īstenotas Savienības tiesības šī 51. panta 1. punkta izpratnē.

40

Hartas piemērošanas joma ir definēta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru, runājot par dalībvalstu rīcību, Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus.

41

Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir piemērojamas visās Savienības tiesībās reglamentētajās situācijās, taču ne ārpus šādām situācijām (spriedumi, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 19. punkts, un, 2015. gada 6. oktobris, Delvigne, C‑650/13, EU:C:2015:648, 26. punkts).

42

Jēdziens “Savienības tiesību aktu īstenošana” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē nozīmē, ka ir jābūt savstarpējai saiknei starp Savienības tiesību aktu un attiecīgo valsts pasākumu, kas ir ciešāka nekā iesaistīto jomu tuvība vai vienas jomas netiešā ietekme uz otru jomu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 6. oktobris, Paoletti u.c.,C‑218/15, EU:C:2016:748, 14. punkts, kā arī 2022. gada 24. februāris, Glavna direktsia Pozharna bezopasnost i zashtita na naselenieto, C‑262/20, EU:C:2022:117, 60. punkts).

43

Tātad, lai noskaidrotu, vai valsts īstenots pasākums ir “Savienības tiesību aktu īstenošana” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, papildus citiem elementiem jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir piemērot Savienības tiesību normu, kāda ir šī regulējuma būtība un vai tam ir vēl citi mērķi papildus tiem, kas ir noteikti Savienības tiesībās, pat ja šis regulējums Savienības tiesības var ietekmēt netieši, kā arī tas, vai pastāv kāds speciāls Savienības tiesību regulējums šajā jomā vai tāds, kas šo jomu var ietekmēt (spriedums, 2022. gada 5. maijs, BPC Lux 2 u.c.,C‑83/20, EU:C:2022:346, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz Hartas piemērojamību tādas industriālās drošības apliecības atsaukšanai, kas ļauj piekļūt dalībvalsts klasificētai informācijai, jānorāda, ka Savienības tiesībās šajā to attīstības stadijā nav akta, kurā būtu noteikti vispārīgi noteikumi par lēmumiem, ko dalībvalstis pieņēmušas, lai atļautu piekļuvi klasificētai informācijai saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 25. aprīlis, NW un PQ (Klasificēta informācija), C‑420/22 un C‑528/22, EU:C:2024:344, 103. punkts).

45

It īpaši Lēmuma 2013/488, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas attiecībā uz industriālās drošības sertifikātu, kas atļauj piekļuvi ESKI, 1. panta 1. punktā ir precizēts, ka tajā ir noteikti ESKI aizsardzības pamatprincipi un minimālie drošības standarti. Šajā lēmumā savukārt nav noteikumu par piekļuvi atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam klasificētai informācijai.

46

Šajā kontekstā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma par industriālās drošības apliecības atsaukšanu mērķis vai sekas būtu kādas Savienības tiesību normas īstenošana vai arī ka šī tiesiskā regulējuma piemērošana ietekmētu šādas tiesību normas piemērošanu.

47

Tālab nešķiet, ka tādas drošības apliecības kā pamatlietā atsaukšana nozīmētu Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

48

Otrkārt, attiecībā uz Hartas piemērojamību tāda industriālās drošības sertifikāta atsaukšanai, kas atļauj piekļuvi ESKI, jānorāda, ka Savienības iestādes ir pieņēmušas īpašus tiesību aktus, lai reglamentētu ESKI aizsardzību to darbības ietvaros.

49

It īpaši Padome šajā nolūkā pieņēma Lēmumu 2013/488, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa.

50

No šī lēmuma 3. apsvēruma un 1. panta 2. punkta izriet, ka tajā noteiktie pamatprincipi un minimālie standarti dalībvalstīm ir jāievēro saskaņā ar saviem attiecīgajiem normatīvajiem aktiem, lai ikvienam būtu garantija, ka ir nodrošināts līdzvērtīgs ESKI aizsardzības līmenis.

51

Konkrētāk, attiecībā uz industriālo drošību minētā lēmuma 11. panta 2. punktā ir paredzēts, ka PĢS līgumā var uzticēt rūpniecības vai citām vienībām uzdevumus, kas ietver vai ir saistīti ar piekļuvi ESKI vai rīkošanos ar to vai tās glabāšanu.

52

Lai nodrošinātu, ka līgumslēdzēji un apakšlīgumslēdzēji aizsargā ESKI, tā paša lēmuma 11. panta 5. punktā ir noteikts, ka katras dalībvalsts VDI, IDI vai cita kompetenta iestāde atbilstīgi valsts normatīvajiem aktiem nodrošina, ka tās teritorijā reģistrētajiem līgumslēdzējiem un apakšlīgumslēdzējiem, kas iesaistīti klasificētos līgumos vai apakšlīgumos un kam savās telpās vajadzīga piekļuve ESKI, izpildot minētos līgumus vai pirms to parakstīšanas, vajadzīga atbilstīga klasifikācijas līmeņa IDP.

53

Lēmuma 2013/488 11. panta 7. punktā noteikts, ka šī 11. panta īstenošanas noteikumi ir izklāstīti šī lēmuma V pielikumā.

54

Šā V pielikuma 8.–13. punktā ir paredzētie standarti attiecībā uz IDP. No tā tostarp izriet, ka IDP piešķir kompetentā valsts iestāde saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem, lai apliecinātu, ka rūpniecības vai cita vienība spēj nodrošināt pietiekamu ESKI aizsardzību, ka šai iestādei ir jānodrošina vismaz tas, ka tiek ievērota virkne minētajā V pielikumā paredzēto prasību, un ka jebkādas IDP izmaiņas ir jāpaziņo PĢS. Šī paša V pielikuma 13. punktā turklāt ir precizēts, ka tas, ka kompetentā valsts iestāde atsauc IDP, PĢS ir pietiekams pamats, lai izbeigtu klasificētu līgumu vai izslēgtu attiecīgo pretendentu no konkursa.

55

Lai nodrošinātu Lēmuma 2013/488 īstenošanu, tā 15. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis saskaņā ar saviem attiecīgajiem normatīvajiem aktiem veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka, rīkojoties ar ESKI vai to glabājot, šo lēmumu ievēro it īpaši personas, kam ieņemamā amata dēļ ar pienācīgām atļaujām ir piekļuve ESKI. Lai izpildītu šo pienākumu, dalībvalstīm saskaņā ar šī lēmuma 16. panta 3. punkta a) apakšpunkta i) punktu ir jāizraugās VDI, kas ir atbildīga par drošības pasākumiem ESKI aizsardzībai, lai jebkāda valsts dienesta, struktūras vai aģentūras glabātā ESKI būtu aizsargāta saskaņā ar minēto lēmumu.

56

Ņemot vērā šādi Lēmumā 2013/488 paredzētos noteikumus, ar kuriem dalībvalstīm ir noteikti pienākumi, pasākumi, ko tās veic, lai nodrošinātu industriālo drošību, ierobežojot piekļuvi ESKI saistībā ar līgumiem, kurus noslēgusi Padome, izsniedzot un kontrolējot IDP, ir jāuzskata par tādiem, ar kuriem tiek īstenotas Savienības tiesības.

57

It īpaši tas, ka valsts iestāde atsauc IDP šī lēmuma V pielikuma 13. punkta izpratnē, nozīmē šādu īstenošanu. Proti, ar šādu atsaukšanu tiek apšaubīta atļauja, kuras izsniegšana ir īpaši paredzēta Savienības tiesībās, proti, minētā lēmuma 11. panta 5. punktā, lasot to kopsakarā ar tā V pielikuma 8. punktu. Turklāt šādas atļaujas sekas vismaz daļēji ir noteiktas šajās tiesībās, jo šajā 11. panta 5. punktā ir prasīts, lai līgumslēdzējam un apakšlīgumslēdzējam, kas iesaistīti klasificētos līgumos vai apakšlīgumos un kam savās telpās vajadzīga piekļuve ESKI, izpildot minētos līgumus vai pirms to parakstīšanas, būtu atbilstīga klasifikācijas līmeņa IDP.

58

Apstāklis, ka nosacījumi, ar kādiem valsts iestāde var atsaukt IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē, nav tieši noteikti ar šo lēmumu vai ar citu Savienības tiesību aktu un tādējādi ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, tomēr ievērojot minētā lēmumā noteikto ietvaru, nevar būt pamatojums atšķirīgam secinājumam.

59

No Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalsts, kas izmanto brīvību izvēlēties vienu no vairākiem Savienības tiesību akta piemērošanas detalizētiem regulējumiem vai rīcības vai novērtējuma brīvību, kas ir ar šo aktu izveidotā regulējuma neatņemama sastāvdaļa, ir jāuzskata par tādu, kas īsteno šīs tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, TSN un AKT, C‑609/17 un C‑610/17, EU:C:2019:981, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Šo risinājumu var piemērot šajā gadījumā, ņemot vērā, ka plašā dalībvalstu rīcības brīvība atbilstoši Lēmumam 2013/488, lai atsauktu IDP šī lēmuma izpratnē, ir daļa no tajā definētā regulējuma. Šādas rīcības brīvības esamība turklāt nemaz nenozīmē, ka šādas IDP pamatojums izrietētu no valsts tiesībām vai ka tās sekas būtu definētas tikai valsts tiesībās.

61

Šādos apstākļos un ņemot vērā, ka ar Lēmumu 2013/488 izveidotā ESKI aizsardzības regulējuma mērķis ir nodrošināt pienācīgu Padomes darbību, Slovākijas, Igaunijas un Francijas valdību izvirzītais arguments, ka šīs rīcības brīvības īstenošana ietilpst dalībvalstu paliekošajā kompetencē, nevar tikt atbalstīts.

62

Ņemot vērā, ka Slovākijas valdība šajā ziņā ir atsaukusies uz LES 4. panta 2. punktu, jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar minēto tiesību normu dalībvalstu ziņā ir noteikt savas būtiskās drošības intereses un veikt pienācīgus pasākumus, lai nodrošinātu savu iekšējo un ārējo drošību, tas vien, ka valsts pasākums ir veikts valsts drošības aizsardzības nolūkā, nevar izraisīt Savienības tiesību nepiemērojamību un atbrīvot dalībvalstis no obligātās šo tiesību ievērošanas (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Österreichische Datenschutzbehörde, C‑33/22, EU:C:2024:46, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Šajā gadījumā no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm izriet, ka tāds industriālās drošības sertifikāts kā pamatlietā aplūkotais ir jāuzskata par IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē.

64

Tādējādi, vispirms no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar piemērojamo Slovākijas tiesisko regulējumu šāds sertifikāts tiek izsniegts tikai tādēļ, lai ļautu to saņēmušajam uzņēmumam piekļūt ESKI, ka tā izsniegšana ietver šī uzņēmuma informēšanu par pienākumiem, kuri izriet no Savienības tiesībām un kuri tam jāievēro, un ka Slovākijas tiesībās nav paredzēta cita atļauja, kas ļautu uzņēmumam piekļūt ESKI atbilstoši Lēmumam 2013/488.

65

Turpinājumā, lai gan iesniedzējtiesa precizē, ka piemērojamais Slovākijas tiesiskais regulējums nav īpaši ticis pieņemts, lai transponētu šo lēmumu, no Tiesas judikatūras izriet, ka šāds konstatējums nevar izslēgt to, ka ar aktu, kas ir balstīts uz šo tiesisko regulējumu, tiek īstenotas minētā lēmuma tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl ar šo aktu tiek īstenoti šajā pašā lēmumā paredzētie noteikumi (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 28. punkts).

66

Visbeidzot, lai gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav konstatēts, ka prasītāja pamatlietā būtu bijusi līguma ar Padomi līgumslēdzēja puse vai ka tā būtu piedalījusies šāda līguma apspriešanā vai izpildē, ar šo apstākli nepietiek Lēmuma 2013/488 piemērošanas izslēgšanai. Šī lēmuma 11. pantā un V pielikumā ir norādīts, ka uzņēmums var lūgt izsniegt IDP, lai tas vajadzības gadījumā varētu piedalīties Padomes izsludinātajā konkursā, kurā būtu paredzēta piekļuve ESKI.

67

Turklāt iesniedzējtiesa jautā Tiesai, kāda nozīme piešķirama faktam, ka Slovākijas tiesībās ir atļauts atsaukt uzņēmuma industriālās drošības sertifikātu tikai tādēļ, ka ir atsaukta tā industriālās drošības apliecība. Šajā ziņā jākonstatē, ka šādas saiknes izveidošana starp valsts drošības pielaides atsaukšanu Slovākijas tiesiskā regulējuma izpratnē un IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanu ir Slovākijas Republikas izvēle, īstenojot šī sprieduma 60. punktā minēto rīcības brīvību, un ka tādējādi šāda izvēle neizslēdz, ka šādas IDP atsaukšana ir Savienības tiesību īstenošana.

68

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

69

Ar otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums un prakse, saskaņā ar kuru lēmumā atsaukt IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē nav norādīta klasificētā informācija, kas pamato šo atsaukšanu, vienlaikus paredzot, ka tiesai, kuras kompetencē ir izvērtēt šīs atsaukšanas likumību, ir piekļuve šai informācijai un ka šīs IDP agrākā turētāja advokāts var piekļūt minētajai informācijai tikai ar attiecīgo valsts iestāžu piekrišanu un nosacījumu, ka tiek garantēta tās konfidencialitāte, kā arī, otrkārt, gadījumā, ja šim pantam būtu pretrunā šāds tiesiskais regulējums un prakse, ar to šai valsts tiesai ir piešķirtas tiesības pašai minētās IDP agrākajam turētajam, attiecīgā gadījumā ar tā advokāta starpniecību, nodot konkrētu klasificētu informāciju, ja šīs informācijas nenodošana šim agrākajam turētājam vai tā advokātam nešķiet pamatota.

70

Pirmām kārtām, jāpārbauda, vai tāda situācija kā pamatlietā ietilpst Hartas 47. panta piemērošanas jomā.

71

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību atzīšana konkrētā gadījumā paredz, ka persona, kas uz tām atsaucas, balstās uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām vai ka attiecībā uz šo personu tiek veikta kriminālvajāšana, kas ir uzskatāma par Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas sprieduma iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Šajā lietā, protams, ir jākonstatē, ka Lēmumā 2013/488 saimnieciskās darbības subjektam nav paredzētas tiesības uz IDP piešķiršanu, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi.

73

Tomēr no šī lēmuma V pielikuma 8. punkta izriet, ka saimnieciskās darbības subjekta piekļuve ESKI, lai noslēgtu vai izpildītu Padomes klasificētu līgumu, ir atkarīga no IDP esamības.

74

Šādos apstākļos vispirms jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 52. punkta, ka atbilstoši Lēmuma 2013/488 11. panta 5. punktam līgumslēdzējiem un apakšlīgumslēdzējiem, kas iesaistīti klasificētos līgumos vai apakšlīgumos un kam savās telpās vajadzīga piekļuve ESKI, izpildot šos līgumus vai pirms to parakstīšanas, vajadzīga atbilstīga klasifikācijas līmeņa IDP.

75

Turpinot, šī lēmuma V pielikuma 10. punktā ir precizēts, ka IDP tiek prasīta pirms līguma parakstīšanas, ja ESKI ir jāiesniedz priekšlikuma iesniegšanas procesā.

76

Visbeidzot, saskaņā ar minētā lēmuma V pielikuma 11. punktu līgumslēdzēja iestāde piešķir klasificētu līgumu izraudzītajam pretendentam tikai tad, kad saņemts tās dalībvalsts kompetentās valsts iestādes apstiprinājums, kurā reģistrēti iesaistītie līgumslēdzēji vai apakšlīgumslēdzēji, ka tiem ir izsniegta atbilstīga IDP, ja tas vajadzīgs. Turklāt šī pielikuma 13. punktā ir paredzēts, ka IDP atsaukšana ir pietiekams pamats izbeigt klasificētu līgumu.

77

No minētā izriet, ka IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanas sekas ir tādas, ka attiecīgais saimnieciskās darbības subjekts zaudē atļauju piekļūt ESKI klasificēta līguma noslēgšanai un izpildei. Tādēļ šāda atsaukšana tostarp nozīmē, ka tam tiks liegta iespēja, kas tam bija pirms šīs atsaukšanas, piedalīties ar Padomes klasificētu līgumu saistītā procesā pirms tā parakstīšanas un saņemt no šīs iestādes šāda līguma slēgšanas tiesības tā piedāvājuma izraudzīšanās gadījumā. Šī iespēja tiek zaudēta pat tad, ja šis saimnieciskās darbības subjekts – tāpat kā prasītāja pamatlietā – IDP atsaukšanas dienā nebija Padomes līgumslēdzējs vai apakšlīgumslēdzējs.

78

Tādējādi šādam saimnieciskās darbības subjektam saskaņā ar Hartas 47. pantu ir jābūt tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, lai apstrīdētu savas IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanu.

79

Otrām kārtām, attiecībā uz šādas tiesību aizsardzības minimālajam garantijām jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasa, lai ieinteresētā persona varētu uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu, vai nu pati iepazīstoties ar šo lēmumu, vai arī tādējādi, ka pēc šīs personas pieprasījuma tai tiek darīts zināms šī lēmuma pamatojums, neskarot kompetentās tiesas tiesības pieprasīt attiecīgajai iestādei sniegt šo informāciju, lai persona pēc iespējas labākos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības un, būdama pilnībā informēta, izlemt, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesā, kā arī lai šī tiesa pilnībā varētu īstenot attiecīgā valsts lēmuma likumības pārbaudi (spriedums, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Tādā situācijā kā pamatlietā, kad IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšana ir balstīta vienīgi uz citas drošības pielaides atsaukšanu, šīs IDP atsaukšanas pārbaude tiesā var būt efektīva tikai tiktāl, ciktāl minētās IDP agrākais turētājs var piekļūt šīs citas drošības pielaides atsaukšanas pamatojumam, jo tikai šī piekļuve tam ļaus saprast iemeslu, kuru dēļ galu galā ir notikusi šīs pašas IDP atsaukšana, būtību un tādējādi attiecīgā gadījumā apstrīdēt šos iemeslus.

81

Protams, primārie apsvērumi, kas it īpaši attiecas uz valsts drošības vai starptautisko attiecību aizsardzību, var liegt paziņot IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē agrākajam turētājam visu šīs IDP atsaukšanas pamatā esošo informāciju vai daļu no tās. Šādā gadījumā kompetentajai valsts tiesai, uz kuru nevar attiecināt šīs informācijas noslēpumu vai konfidencialitāti, tās veiktās pārbaudes tiesā ietvaros tomēr ir jāizmanto metodes, kas ļauj panākt līdzsvaru starp šiem primārajiem apsvērumiem, no vienas puses, un nepieciešamību pietiekami nodrošināt indivīda procesuālo tiesību, piemēram, tiesību tikt uzklausītam, kā arī sacīkstes principa, ievērošanu, no otras puses (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 125. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

82

Tādēļ dalībvalstīm ir jāparedz gan to iemeslu esamības un pamatotības, kurus valsts iestāde ir izvirzījusi attiecībā uz valsts drošību, lai atteiktos izpaust visu vai daļu no informācijas, kas ir pamatā IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanai, gan šīs atsaukšanas likumības efektīva pārbaude tiesā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 58. punkts).

83

Saistībā ar IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanas likumības pārbaudi tiesā dalībvalstīm jāparedz noteikumi, kas ļautu tiesai, kurai jāveic šīs atsaukšanas likumības pārbaude, ņemt vērā gan visus apsvērumus, gan arī uz to attiecināmos pierādījumus, pamatojoties uz kuriem notikusi minētā atsaukšana (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 59. punkts).

84

Kas attiecas uz prasībām, kurām jāatbilst to iemeslu, kurus kompetentā valsts iestāde ir izvirzījusi attiecībā uz attiecīgās dalībvalsts drošību, esamības un pamatotības pārbaudei tiesā, ir nepieciešams, lai tiesai tiktu uzticēts veikt visu kompetentās valsts iestādes izvirzīto tiesisko un faktisko apstākļu neatkarīgu pārbaudi, lai atbilstoši valsts procesuālajiem noteikumiem izvērtētu, vai primāri apsvērumi, kas saistīti, piemēram, ar valsts drošības vai starptautisko attiecību aizsardzību, faktiski nepieļauj pilnīgu vai daļēju pamatojuma, uz kā balstīta attiecīgā atsaukšana, kā arī uz to attiecināmo pierādījumu paziņošanu (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 60. un 62. punkts, kā arī 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 126. punkts).

85

Ja šī tiesa secina, ka valsts drošībai nav pretrunā tas, ka vismaz daļēji tiek darīti zināmi apsvērumi vai pierādījumi, uz kuriem ir balstīta IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšana un kuri nav tikuši sākotnēji paziņoti, tā kompetentajai valsts iestādei dod iespēju informēt attiecīgo personu par trūkstošajiem apsvērumiem un pierādījumiem. Ja šī iestāde neļauj sniegt šādu informāciju, minētā tiesa pārbauda šādas atsaukšanas likumību, vienīgi pamatojoties uz paziņotajiem apsvērumiem un pierādījumiem (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 63. punkts, kā arī 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 127. punkts).

86

Turpretī, ja izrādās, ka primāriem apsvērumiem, kas saistīti, piemēram, ar valsts drošības vai starptautisko attiecību aizsardzību, patiesi ir pretrunā visu apsvērumu vai pierādījumu, kas ir pamatā IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanai, vai daļas no tiem paziņošana ieinteresētajai personai, šīs atsaukšanas likumības pārbaude tiesā ir jāveic tāda procesa ietvaros, kurā atbilstoši tiek līdzsvarotas no šiem primārajiem apsvērumiem un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, it īpaši no tiesībām uz sacīkstes principa ievērošanu, izrietošās prasības, vienlaikus pieļaujot iespējamo iejaukšanos šo tiesību īstenošanā tikai tad, ja tas patiešām ir nepieciešams (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 64. punkts, kā arī 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 128. punkts).

87

Šajā ziņā, pirmkārt, ņemot vērā nepieciešamību ievērot Hartas 47. pantu, minētajam procesam pēc iespējas plašākā mērā jānodrošina sacīkstes principa ievērošana, lai attiecīgā persona varētu apstrīdēt pamatojumu, uz kuru ir balstīta IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšana, kā arī iesniegt apsvērumus par pierādījumiem, kas attiecas uz šo atsaukšanu, un tādējādi lietderīgi izmantot savus aizstāvības līdzekļus. Šajā nolūkā ir atļauts izmantot tādas iespējas kā attiecīgās informācijas vai pierādījumu satura kopsavilkuma paziņošana (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 65. punkts, kā arī 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 129. punkts).

88

Katrā ziņā attiecīgā persona ir jāinformē par pamatojuma, uz kuru ir balstīta minētā atsaukšana, būtību, jo nepieciešamā – tostarp valsts drošības vai starptautisko attiecību – aizsardzība nevar atņemt attiecīgajai personai tās tiesības tikt uzklausītai un tādējādi padarīt tās tiesības uz minētās atsaukšanas pārsūdzību par neefektīvām (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 65. punkts).

89

Attiecīgā gadījumā, ja valsts iestāde, kas atsaukusi IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē, kompetentajā valsts tiesā vēlas atsaukties tikai uz dažiem šīs IDP atsaukšanas iemesliem, kas ir iemesli, kurus tā uzskata par pietiekamiem šīs atsaukšanas pamatojumam, tā var paziņot tikai šo iemeslu būtību (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119., 127. un 130. punkts). Šajā gadījumā saskaņā ar šī sprieduma 85. punktā atgādināto judikatūru šī tiesa pārbauda minētās atsaukšanas likumību, pamatojoties tikai uz iemesliem, kuru būtība ir paziņota.

90

Otrkārt, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un nepieciešamības nodrošināt tostarp attiecīgās dalībvalsts drošības vai starptautisko attiecību aizsardzību līdzsvarošana, uz ko balstās šī sprieduma 87. un 88. punktā minētais secinājums, nav tādā pat veidā piemērojama pierādījumiem, uz kuriem ir balstīts kompetentajā valsts tiesā iesniegtais pamatojums. Proti, dažos gadījumos šādu pierādījumu izpaušana var tieši un konkrēti kaitēt tostarp valsts drošībai, jo tā it īpaši var apdraudēt personu dzīvību, veselību vai brīvību vai atklāt valsts drošības iestāžu specifiski izmantotās izmeklēšanas metodes un tādējādi traucēt vai pat kavēt šo iestāžu uzdevumu veikšanu nākotnē (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 66. punkts).

91

Šajā kontekstā kompetentajai valsts tiesai ir jāizvērtē, vai un kādā mērā tas, ka attiecīgajai personai nav izpausta konfidenciāla informācija vai pierādījumi, un šīs personas atbilstošā iespējas iesniegt savus apsvērumus par tiem neesamība var ietekmēt šo pierādījumu pierādījuma spēku (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 129. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

92

Šādos apstākļos kompetentajai valsts tiesai jānodrošina, ka attiecīgā persona tiek informēta par pamatojuma, uz kuru balstīta IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšana, būtību, pienācīgi ievērojot nepieciešamo pierādījumu konfidencialitāti, un attiecīgajā gadījumā atbilstoši valsts tiesībām jāizdara secinājumi attiecībā uz iespējamo šī informēšanas pienākuma neievērošanu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ,C‑300/11, EU:C:2013:363, 68. punkts).

93

Ņemot vērā šīs no Hartas 47. panta izrietošās prasības, šajā lietā šķiet, ka kompetentās valsts tiesas pilnvaras piekļūt visai klasificētajai informācijai, kas ir pamatā IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanai, uz kurām norādījusi iesniedzējtiesa, ir nepieciešams, bet nepietiekams nosacījums, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā.

94

Proti, tiesību uz aizstāvību ievērošana nozīmē ne vien to, ka kompetentās tiesas rīcībā ir visa informācija, kurai ir nozīme lēmuma pieņemšanā, bet arī to, ka attiecīgā persona – vajadzības gadījumā ar padomdevēja starpniecību – var aizstāvēt savas intereses, paužot viedokli par šo informāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c.,C‑159/21, EU:C:2022:708, 58. punkts).

95

Turklāt ar iespēju IDP agrākā turētāja advokātam ar attiecīgo valsts iestāžu piekrišanu piekļūt klasificētajai informācijai, kas ir pamatā IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanai, nepietiek, lai nodrošinātu Hartas 47. panta ievērošanu situācijā, kad šīs iestādes var atteikt šādu piekļuvi un kompetentā valsts tiesa nevar izdarīt secinājumus no šāda atteikuma iespējamās nepamatotības, lai pārbaudītu šīs atsaukšanas likumību, un kad šim advokātam ir jānodrošina šīs informācijas konfidencialitāte, kas nozīmē, ka viņš nevar izpaust tās saturu savam klientam.

96

Turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertās norādes neļauj noteikt, vai kompetentajai valsts tiesai saskaņā ar Slovākijas tiesisko regulējumu ir pilnvaras pārbaudīt, vai valsts iestāžu norādītie iemesli faktiski liedz paziņot visu vai daļu no klasificētās informācijas, kas ir pamatā IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanai, un attiecīgā gadījumā izdarīt secinājumus no atteikuma paziņot daļu no šīs informācijas, kurš nav pienācīgi pamatots.

97

Tāpat, lai gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītāja pamatlietā vai tās advokāts varēja piekļūt neklasificētai informācijai un konkrētai klasificētai informācijai, kas ir pamatā IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanai, iesniedzējtiesa neprecizēja, vai šādi paziņotā informācija ļāva prasītājai pamatlietā iegūt šīs atsaukšanas pamatojuma būtību vai vismaz viena vai vairāku iemeslu, uz kuriem valsts kompetentā iestāde vēlējās atsaukties, būtību.

98

Tādējādi iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, kādā mērā pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums un prakse nodrošina no Hartas 47. panta izrietošo prasību, kādas izklāstītas šī sprieduma 79.–92. punktā, ievērošanu.

99

Trešām kārtām, attiecībā uz sekām, kas izriet no iespējamā konstatējuma par šī tiesiskā regulējuma un prakses nesaderību ar Hartas 47. pantu, dalībvalstis joprojām var paredzēt, ka attiecīgajai valsts iestādei ir tiesības paziņot vai nepaziņot klasificētos iemeslus vai pierādījumus, ja vien valsts tiesai, kas izskata prasību par IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanu, ir tiesības izdarīt secinājumus no galīgā šīs iestādes šajā ziņā pieņemtā lēmuma (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 25. aprīlis, NW un PQ (Klasificēta informācija), C‑420/22 un C‑528/22, EU:C:2024:344, 113. punkts).

100

Proti, šāds risinājums gadījumā, ja kompetentā valsts iestāde nepamatoti rada šķēršļus tam, lai tiktu darīta zināma visa informācija vai daļa no informācijas, kas ir šīs atsaukšanas pamatā, var nodrošināt pilnīgu Hartas 47. panta ievērošanu, ciktāl tas garantē, ka šīs iestādes procesuālo pienākumu neizpilde neizraisīs tiesas nolēmuma pamatošanu ar faktiem un dokumentiem, ar kuriem pieteikuma iesniedzējs nav varējis iepazīties un par kuriem viņš līdz ar to nav varējis paust savu nostāju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 25. aprīlis, NW un PQ (Klasificēta informācija), C‑420/22 un C‑528/22, EU:C:2024:344, 114. punkts).

101

Tālab nevar uzskatīt, ka, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, izvērtējot IDP Lēmuma 2013/488 izpratnē atsaukšanas likumību, ir nepieciešams, lai valsts tiesai, kas izskata prasību par šo atsaukšanu, būtu pilnvaras pašai paziņot konkrētu klasificētu informāciju, ja šīs informācijas nepaziņošana šīs IDP agrākajam turētājam, attiecīgā gadījumā ar tā advokāta starpniecību, nešķiet pamatota (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 25. aprīlis, NW un PQ (Klasificēta informācija), C‑420/22 un C‑528/22, EU:C:2024:344, 115. punkts).

102

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

103

Ņemot vērā uz otro un trešo jautājumu sniegto atbildi, uz ceturto jautājumu atbilde nav jāsniedz.

104

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: