1.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izvirzīts līdz šim neaplūkots Savienības tiesību jautājums. Vai tiesnešu un prokuroru apvienības, kas izveidotas, lai veicinātu neatkarīgu, objektīvu un efektīvu tiesu sistēmu, ( 2 ) var balstīties uz LES 2. pantu un 19. panta 1. punktu, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 12. un 47. pantu, nosakot to locus standi celt prasību valsts tiesā šo mērķu īstenošanai?

2.

2004. gada 2. decembraLegea nr. 554/2004 a contenciosului administrativ (Likums Nr. 554/2004 par administratīvo tiesvedību) ( 3 ) 8. panta 11. punktā ir noteikts šādi:

“Fiziskas personas un privāto tiesību juridiskās personas var iesniegt pieteikumu tiesā leģitīmu vispārējo interešu aizsardzībai tikai pakārtoti – gadījumā, ja leģitīmo vispārējo interešu aizskārums ir loģiskā saistībā ar subjektīvo tiesību vai leģitīmo privāto interešu pārkāpumu.”

3.

Legea nr. 49/2022 privind desființarea Secției pentru investigarea infracțiunilor din justiție, precum și pentru modificarea Legii nr. 135/2010 privind Codul de procedură penală (Likums Nr. 49/2022 par tiesu sistēmā izdarītu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas nodaļas likvidēšanu un Likuma Nr. 135/2010 par kriminālprocesa kodeksu grozīšanu) stājās spēkā 2022. gada martā ( 4 ). Ar to tika apturēta Parchetul de pe lângă Înalta Curte de Casație și Justiție (Apelācijas tiesām piesaistītā prokuratūra, Rumānija; turpmāk tekstā – “PÎCCJ”) Secția pentru investigarea infracțiunilor din justiție (Tiesu sistēmā izdarītu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas nodaļas; turpmāk tekstā – “SIIJ”) darbība. Likums Nr. 49/2022 paredzēja atbildības par visu tiesnešu un prokuroru it kā izdarīto noziedzīgo nodarījumu, tostarp korupcijas jomā, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu nodošanu PÎCCJ vai apelācijas tiesām piesaistītām prokuratūrām atkarībā no tās tiesas līmeņa, kurā strādā konkrētie tiesneši un prokurori.

4.

Saskaņā ar Likuma Nr. 49/2022 3. panta 3. punktu Parchetul de pe lângă Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie – Procurorul General al României (Apelācijas tiesai piesaistītās prokuratūras ģenerālprokurors, Rumānija; turpmāk tekstā – “atbildētājs”) pēc Consiliul Superior al Magistraturii (Augstākā tieslietu padome, Rumānija; turpmāk tekstā – “SCJ”) pēc plēnuma priekšlikuma ieceļ prokurorus kriminālvajāšanas uzsākšanai par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Tieslietu ministrs ir SCJ loceklis. Atbildētājs 2022. gada 3. jūnijā izdeva rīkojumu Nr. 108/2022, ar kuru tika noteikti vairāki prokurori, kas veiks kriminālvajāšanu saskaņā ar Likuma Nr. 49/2022 noteikumiem (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”). Rīkojums tika apstiprināts, pamatojoties uz SCJ kopsapulces priekšlikumu ( 5 ).

5.

Prasītājas ir bezpeļņas, nevalstiskās un politiskās privāto tiesību juridiskās personas. To statūtos ir apstiprināts, ka tās citastarp ir nodibinātas, lai nodrošinātu neatkarīgu, objektīvu un efektīvu tiesu sistēmu un izveidotu, atbalstītu, koordinētu un īstenotu projektus, kuru mērķis ir uzlabot, modernizēt un reformēt tiesu sistēmu.

6.

Prasītājas 2022. gada 5. augustā iesniedza prasības pieteikumu Curtea de Apel Piteşti (Pitešti apelācijas tiesa, Rumānija) par tiesiskuma pārbaudi, lūdzot daļēji atcelt pārsūdzēto rīkojumu. Prasītājas apstrīd vairāku prokuroru, kuri ir atbildīgi par visu tiesnešu un prokuroru it kā izdarīto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, iecelšanu, tostarp darbam PÎCCJ sastāvā. Prasītājas apgalvo, ka Likums Nr. 49/2022, kas ir pārsūdzētā rīkojuma juridiskais pamatojums, esot pretrunā LES 2. pantam, 4. panta 3. punktam un 19. panta 1. punkta otrajai daļai, kā arī Akta par pievienošanās nosacījumiem ( 6 ) IX pielikumam un Komisijas Lēmumam 2006/928/EK ( 7 ), kā tos interpretējusi Tiesa spriedumā Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” ( 8 ).

7.

Prasītājas apgalvo, ka, ņemot vērā to darbības īpašos nosacījumus, iespējamu noziedzīgu nodarījumu korupcijas jomā, kuros iesaistīti tiesneši un prokurori, izmeklēšana un attiecīgi kriminālvajāšana būtu jāveic specializētiem prokuroriem, kas ir lietpratēji korupcijas apkarošanas jomā un to rīcībā ir pietiekami resursi pienācīgai šīs funkcijas izpildei. Prasītājas iebilst pret SCJ kopsapulces dalību procedūrā, kurā ieceltas par šo uzdevumu izpildi atbildīgās personas. Tās piebilst, ka procedūra negarantē, ka prokurori tiek iecelti amatā pēc nopelniem vai ka tie ir neatkarīgi. Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka šādu pārkāpumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu būtu jāuztic Direcția Națională Anticorupție (Valsts korupcijas apkarošanas dienests, Rumānija; turpmāk tekstā – “DNA”), kas specializējas korupcijas apkarošanā Rumānijā un strukturāli ir neatkarīgs no PÎCCJ ( 9 ).

8.

Atbildētājs iebilda pret prasības pieņemamību, pamatojoties uz to, ka prasītājām nebija locus standi celt prasību tiesā par pārsūdzētā rīkojuma tiesiskuma pārbaudi. Atbildētājs uzskata, ka šī prasība drīzāk ir balstīta uz leģitīmām vispārējām interesēm, nevis uz subjektīvām tiesībām vai leģitīmām privātām interesēm, kā to paredz valsts tiesību normas. Tā kā pārsūdzētais rīkojums neietekmē ne prasītājas, ne to mērķus, bet gan saskaņā ar šo rīkojumu ieceltos prokurorus, prasītājām neesot subjektīvu tiesību vai leģitīmu privāto interešu pārsūdzēt rīkojuma spēkā esamību un tātad tās šajā nolūkā nevar atsaukties uz leģitīmām vispārējām interesēm.

9.

Prasītājas atsaucas uz savām locus standi, jo to galvenais uzdevums ir aizsargāt tiesneša un prokurora profesijas statusu, veicināt abām profesijām raksturīgās tiesības un vērtības un “aizstāvēt tiesu varas neatkarību tiesiskā valstī”. Apvienības “Rumānijas tiesnešu forums” statūtos ir paredzēta konkrētu tiesvedību uzsākšana, lai sasniegtu šos mērķus.

10.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Likuma Nr. 554/2004 1. panta 1. punktu ikviena persona var vērsties kompetentā tiesā ar lūgumu atcelt valsts iestādes administratīvu aktu, kas apdraud attiecīgās personas leģitīmās intereses. Likuma Nr. 554/2004 2. pantā ir paredzēts, ka leģitīmās intereses var būt privātas vai vispārējas. Likuma Nr. 554/2004 8. panta 11. punktā būtībā ir paredzēts, ka fiziskas un juridiskas personas, kas ir privāto tiesību subjekti, ceļot prasību tiesā var atsaukties uz vispārējām interesēm tikai tad, ja šīs intereses ir tieši saistītas ar šo personu subjektīvajām tiesībām vai leģitīmām privātām interesēm. Iesniedzējtiesa norāda, ka 2016. un 2017. gadā Rumānijas tiesas ir atzinušas prasītāju interesi celt prasību tiesā, lai stiprinātu tiesu neatkarību un aizsargātu tiesneša vai prokurora profesijas statusu ( 10 ).

11.

Spriedumā Nr. 8 Înalta Curte de Casație şi Justiție (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija) ( 11 ) nosprieda:

“Lai vienveidīgi interpretētu un piemērotu vēlāk grozītā un papildinātā Likuma Nr. 554/2004 1. pantu, 2. panta 1. punkta a), r), un s) apakšpunkta un 8. panta 11. punkta un 12. punktu, nolemj:

Lai pārbaudītu administratīvo aktu likumība pēc apvienību kā ieinteresēto sociālo organizāciju lūguma, leģitīmās vispārējās intereses var tikt izvirzītas vienīgi pakārtoti leģitīmām privātām interesēm, kas izriet no tiešas saiknes starp administratīvo aktu, kura likumība tiek pārbaudīta, un apvienības tiešo uzdevumu un mērķiem atbilstoši tās statūtiem.”

12.

Pēc šī sprieduma Înalta Curte de Casație şi Justiție (Augstā kasācijas tiesa) nosprieda, ka tiesnešu un/vai prokuroru apvienībām nav locus standi celt prasību tiesā par SCJ lēmumu atcelšanu, tostarp attiecībā uz Inspecţia Judiciară (Tiesu inspekcija, Rumānija) tiesnešu, tiesnešu vietnieku un galvenā inspektora iecelšanu ( 12 ). Tā šādi secināja, jo šajā procedūrā prasītājas mēģināja atsaukties uz leģitīmām vispārējām, nevis privātām interesēm.

13.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, pielietojot plašu spriedumā Nr. 8 izmantoto jēdziena “leģitīmas privātas intereses” definīcijas interpretāciju, ciktāl prasītājas apgalvo, ka ar pārsūdzēto rīkojumu tiek īstenots tiesiskais regulējums, kas grauj cīņu pret korupciju un tā pārkāpj saistības, kuras Rumānija uzņēmusies, pievienojoties Eiropas Savienībai, varētu pastāvēt pietiekama saikne starp prasītāju statūtos noteiktajiem mērķiem un pārsūdzēto rīkojumu, lai tām piešķirtu leģitīmas privātas intereses, kas nepieciešamas prasības uzturēšanai. Interpretējot spriedumu Nr. 8 šauri, prasītājām esot tikai leģitīmas vispārējas intereses un tādējādi tām neesot locus standi celt prasību tiesā šo lietu izskatīšanai.

14.

Tā kā prasītājas norāda uz Savienības tiesību pārkāpumu, iesniedzējtiesa uzskata, ka tās vēlas panākt efektīvu tiesisko aizsardzību jomās, kurās piemērojamas Savienības tiesības. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, šauri interpretējot jēdzienu “leģitīmas privātas intereses” un tādējādi ierobežojot prasību klāstu, ko tādas apvienības kā prasītājas var iesniegt tiesā, tiek pārkāpts LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot tos kopsakarā ar Hartas 12. un 47. pantu. Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai līdz ar SIIJ darbības apturēšanu ar to, ka atbildība par tiesnešu un prokuroru it kā izdarīto noziedzīgo nodarījumu, tostarp korupcijas jomā, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu netiek nodota DNA, tiek pārkāpts LES 2. pants, 4. panta 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa, Akta par pievienošanās nosacījumiem IX pielikums un CVM lēmums.

15.

Šādos apstākļos Curtea de Apel Piteşti (Pitešti apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16.

Rakstveida apsvērumus iesniedza apvienība “Rumānijas tiesnešu forums”, atbildētājs, Rumānija un Eiropas Komisija.

17.

Vispirms pievērsīšos iebildumiem, kas izvirzīti saistībā ar uzdoto jautājumu pieņemamību, un pēc tam, pamatojoties uz Tiesas lūgumu, sniegšu ieteikumus atbildēšanai uz piekto jautājumu.

18.

Atbildētājs norāda, ka, tā kā prasītājas neatsaucas uz tiesībām, ko aizsargā Savienības tiesības, Tiesas kompetencē nav lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Gan tiesvedība iesniedzējtiesā, gan tās Tiesai uzdotie jautājumi attiecas tikai uz valsts tiesību interpretāciju, un tiem ir hipotētisks raksturs ( 13 ). Iesniedzējtiesā iesniegtā prasība ir “izmēģinājuma lieta” jeb “līdzeklis” lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegšanai saskaņā ar LESD 267. pantu.

19.

Rumānija apgalvo, ka pirmais jautājums ir nepieņemams, jo iesniedzējtiesa tajā nav skaidri izskaidrojusi izskatāmās lietas faktus un – jo īpaši – nav norādījusi, kā un uz kāda pamata prasītāju tiesības vērsties tiesā ir ierobežotas. Nav skaidrs, vai šī iespējamā ierobežojuma pamatā ir Likums Nr. 554/2004, spriedums Nr. 8 vai minētā sprieduma šaura interpretācija. Ciktāl iesniedzējtiesa pati uzskata, ka pastāv tieša saikne starp pārsūdzēto rīkojumu un prasītāju mērķiem, šķiet, ka no tā izriet, ka prasītāju prasība ir pieņemama saskaņā ar valsts tiesībām, tāpēc atbildēt uz pirmo jautājumu nebūtu lietderīgi ( 14 ).

20.

No lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertā prasītāju argumentu izklāsta izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo atbildētājs, prasība iesniedzējtiesā ir balstīta uz Savienības tiesībām. Prasītājas atsaucas uz LES 2. pantu un 19. panta 1. punktu un lūdz tos interpretēt kopskatā ar Hartas 12. un 47. pantu, Akta par pievienošanās nosacījumiem IX pielikumu un CVM lēmumu. Iemesli, kas iesniedzējtiesu pamudināja iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, un jautājumi, kurus tā uzdevusi Tiesai, atspoguļo ES tiesību nozīmi izskatāmā strīda izšķiršanā. Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav arī nekā tāda, kas liecinātu, ka strīds pamatlietā ir jebkādā veidā izdomāts vai hipotētisks ( 15 ).

21.

Atbildētāja apgalvojums, ka prasītājas neatsaucas uz tiesībām, ko aizsargā Savienības tiesības, attiecas uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu par locus standi. Šis iebildums pēc būtības neļauj pamatot secinājumu, ka pirmais jautājums ir nepieņemams ( 16 ). Pretēji tam, ko apgalvo Rumānija, uzskatu, ka iesniedzējtiesa ir detalizēti aprakstījusi izskatāmās lietas faktus, kuru dēļ tā iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tādējādi pilnībā ievērojot Eiropas Savienības Tiesas Reglamenta 94. panta a) punkta prasības.

22.

Attiecībā uz Rumānijas apgalvojumu, ka atbildēt uz pirmo jautājumu nav lietderīgi, jāatgādina: iesniedzējtiesa uzskata, ka prasītājiem ir locus standi šajā lietā un ka arī citas Rumānijas tiesas ir atzinušas to tiesības celt prasību tiesā ar mērķi stiprināt tiesu neatkarību ( 17 ). Iesniedzējtiesa tomēr uzsvēra, ka ir arī gadījumi, kad spriedums Nr. 8 ir ticis interpretēts tik šauri, ka tas atņem prasītājām tiesības uzturēt šādas prasības ( 18 ). Pietiek norādīt, ka atbildētājs ir atsaucies uz spriedumu Nr. 8 iesniedzējtiesā, lai pamatotu savu argumentu, ka prasītājiem nav locus standi.

23.

Ierosinu Tiesai noraidīt dažādos iebildumus par tās kompetenci un pirmā prejudiciālā jautājuma pieņemamību.

24.

Pirmais jautājums attiecas uz saikni starp Savienības tiesībās paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību valsts tiesās un valsts tiesisko regulējumu par locus standi. Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LES 2. pantam un 19. panta 1. punktam, lasot tos kopsakarā ar Hartas 12. un 47. pantu, ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par locus standi, ar ko tiesnešu apvienībām ir noteikts pienākums pierādīt, ka tām ir leģitīmas privātas intereses ( 19 ) prasībās par tādu tiesību aktu atcelšanu, kuri, kā tās uzskata, nav saderīgi ar tiesu neatkarību un tiesiskumu ( 20 ).

25.

Ne lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ne lietas dalībnieku apsvērumos nav skaidri norādīts, vai – un attiecīgā gadījumā kādos apstākļos – prasītājām saskaņā ar valsts tiesībām ir locus standi par tiesiskuma pārbaudi Rumānijas tiesās. Apvienība “Rumānijas tiesnešu forums” un Rumānija apgalvo, ka no Rumānijas tiesību skatpunkta prasītājām ir locus standi turpināt tiesvedību iesniedzējtiesā. Saskaņā ar spriedumu Nr. 8 prasītājām ir leģitīmas privātas intereses saistībā ar šo prasību par pārsūdzētā rīkojuma tiesiskuma pārbaudi, ņemot vērā, ka pastāv saikne starp šo prasību un prasītāju statūtos noteiktajiem mērķiem. Atbildētājs apgalvo, ka Rumānijas judikatūrā ir paredzēts papildu nosacījums, kas nosaka, ka apvienībām ir jāpierāda, ka pārbaudāmais akts ietekmē to kā juridisku personu pastāvēšanu, īpašumtiesības, darbības apstākļus vai mērķu īstenošanu.

26.

Prasītājas Rumānijas tiesās ir cēlušas vairākas prasības par tiesiskuma pārbaudi, un par dažām no tām ir tikuši iesniegti lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 21 ). Nav skaidrs iemesls, kādēļ atbildētājs apstrīd prasītāju locus standi saskaņā ar valsts tiesībām šajā lietā, lai gan ir ticis nospriests, ka prasītājām ir locus standi Rumānijas tiesās saistībā ar šādām lietām. Apvienība “Rumānijas tiesnešu forums” turklāt norāda, ka Tiesa nav izvirzījusi iebildumus par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, saistībā ar kuru tika pasludināts spriedums Asociaţia“Forumul Judecătorilor din România”, pieņemamību.

27.

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka Tiesa principā nevar iebilst pret lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, ja šis lūgums ir uzskatāms par atbilstošu tās Reglamenta 94. pantam. Uz valsts tiesas uzdotiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Iesniedzējtiesai ir jānosaka faktiskie apstākļi un tiesiskais konteksts, tostarp jāizvērtē tajā celtās prasības pieņemamība saskaņā ar valsts tiesībām ( 22 ).

28.

Tiesiskuma stiprināšana ir viena no kopīgajām vērtībām, kas nostiprināta LES 2. pantā. Saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Personu tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir vispārējs Savienības tiesībās noteikts princips, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kā nostiprināts ECPAK 6. un 13. pantā un apstiprināts Hartas 47. pantā. Pēdējā minētā tiesību norma ir jāņem vērā, interpretējot LES 19. panta 1. punkta otro daļu ( 23 ). Saskaņā Hartas 47. pantu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā ( 24 ).

29.

Tieši dalībvalstu uzdevums ir noteikt tiesiskās aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmu, kas nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Dalībvalstīm ir jānorāda tiesas un/vai iestādes, kam ir kompetence kontrolēt valsts tiesību normas spēkā esamību un paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļus, un procedūras, kuras ļautu apstrīdēt šo spēkā esamību, un, ja prasība ir pamatota, atcelt minēto tiesību normu, kā arī vajadzības gadījumā noteikt šīs atcelšanas sekas ( 25 ).

30.

Lai gan dalībvalstīm ir jānodrošina efektīva tiesiskā aizsardzība jomās, kurās piemērojamas Savienības tiesības, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, Savienības tiesībās dalībvalstīm nav noteikts pienākums ieviest īpašu tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu vai procesuālos noteikumus prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās ( 26 ), ja vien tiesību aizsardzības līdzekļi un šim nolūkam pieejamās procedūras atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem. Šie procesuālie noteikumi tomēr nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuras domātas no valsts tiesību sistēmas izrietošo tiesību aizsardzībai (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips). Šo noteikumu pamatā ir arī lojālas sadarbības princips, kas nostiprināts LES 4. panta 3. punktā ( 27 ).

31.

Neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, un ņemot vērā, ka Likums Nr. 554/2004 un spriedums Nr. 8 ir vienlīdz piemērojami gan iekšējiem tiesvedības procesiem, gan prasībām, kas celtas Rumānijas tiesās un kas ir balstītas uz Savienības tiesībām, šķiet, ka šajā lietā ir jāizvērtē tikai efektivitātes princips. LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā ir skaidri noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, kas personām ir noteiktas Savienības tiesībās ( 28 ). Šī prasība atspoguļo un saskaņo LES 5. pantā noteiktos subsidiaritātes un samērīguma principus, dalībvalstu procesuālās autonomiju ( 29 ) un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību ( 30 ).

32.

Spriedumā Inuit ( 31 ) Tiesa uzsvēra, ka ne LESD, ne LES 19. pantā nav paredzēts, ka Savienības tiesību ievērošanas nodrošināšanai valstu tiesās ir jārada jauni tiesību aizsardzības līdzekļi papildus tiem, kas jau bija pieejami valstu tiesībās. Citādi tas ir tikai tad, ja attiecīgās valsts tiesību sistēmā nav paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kādas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām ( 32 ). Šādos gadījumos valsts tiesām ir jāpiešķir kompetence izskatīt prasību, ko cēlusi attiecīgā persona, lai aizstāvētu tiesības, kuras tai garantētas Savienības tiesībās ( 33 ).

33.

Spriedumā Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/ Komisija ( 34 ) Tiesa nosprieda, ka “tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā” nav absolūtas un ka uz tām attiecas, piemēram, noteikumi par termiņiem prasības celšanai. Šie noteikumi nevar ierobežot personas iespēju vērsties tiesā tādā veidā vai tādā apmērā, ka tiktu apdraudētas personas tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā kā tādas. Šādam tiesiskajam regulējumam ir jābūt leģitīmam mērķim, un saiknei starp tajā izmantotajiem līdzekļiem un tā izvirzīto mērķi ir jābūt saprātīgai un samērīgai ( 35 ). Attiecībā uz locus standi valsts tiesās Tiesa ir precizējusi, ka, “lai arī attiecīgās personas tiesības un interese celt prasību tiesā principā ir nosakāmas valsts tiesībās, Savienības tiesībās – papildus līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošanai – tomēr ir prasīts arī, lai ar valsts tiesību aktiem netiktu aizskartas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā [..]” ( 36 ).

34.

Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nepastāv vakuumā, un tām ir jābūt saistītām ar tiesībām, kas Savienības tiesībās ir piešķirtas, vai ar tajās garantēto brīvību. Ikviena persona var atsaukties uz Hartas 47. pantu, lai valsts tiesā pārsūdzētu tai nelabvēlīgu tiesību aktu, ko dalībvalsts ir pieņēmusi, īstenojot Savienības tiesības ( 37 ). Tieši šajā kontekstā dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība gan attiecībā uz to, lai noteiktu, kas ir tiesību aizskārums, gan arī lai noteiktu it īpaši prasības pieņemamības nosacījumus un iestādes, kurās šādas prasības var celt ( 38 ).

35.

Savā prasībā iesniedzējtiesā prasītājas izvirza trīs argumentus, lai pierādītu to locus standi saskaņā ar Savienības tiesībām. Pirmkārt, tās pēc analoģijas atsaucas uz tiesībām celt prasību, kas ar Savienības atvasinātajām tiesībām piešķirtas vides aizsardzības apvienībām vai citām apvienībām. Otrkārt, tās apgalvo, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesībās ir jābūt paredzētai iespējai celt prasību tiesā ar mērķi stiprināt tiesiskumu un tiesu neatkarību. Treškārt, prasītājas apgalvo, ka tām ir tiesības celt prasību, pamatojoties uz Hartas 12. pantu.

36.

Dažos gadījumos Savienības atvasinātajās tiesībās apvienībām ir īpaši piešķirtas locus standi celt prasību valsts tiesās, lai panāktu, ka tiek īstenoti šo tiesību aktu mērķi. Vides jomā saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu vides aizsardzības organizācijām ir piešķirtas tiesības celt prasību saistībā ar konkrēti norādītu tiesību normu vai bezdarbības pārskatīšanu ( 39 ). Šādos gadījumos uzskata, ka šādām organizācijām ir pietiekama interese vai tiesības, kas varētu tikt aizskartas, lai tās varētu uzturēt šādas prasības. Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā paredzēts, ka dalībvalstis pieņem tiesību aktus, kuru kvalitāte ir plašāka vai pat neierobežota, lai saglabātu konkrētus tiesiskās aizsardzības līdzekļus vides jomā, tomēr tajā nav noteikts pienākums pieņemt šādus tiesību aktus ( 40 ).

37.

Atbilstoši Direktīvas 2000/78/EK 9. panta 2. punktam ( 41 ) dalībvalstis nodrošina, lai apvienības, organizācijas vai citas juridiskas personas, kurām saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem ir leģitīma interese par to, lai nodrošinātu šīs direktīvas noteikumu ievērošanu – vai nu iesniedzot sūdzību iesniedzēja vārdā vai atbalstot to ar viņa vai viņas apstiprinājumu –, varētu iesaistīties jebkurā tiesiskā un/vai administratīvā procedūrā, kas paredzēta, lai panāktu, ka izpilda pienākumus, kas paredzēti šajā direktīvā. Šajā tiesību normā dalībvalstīm nav noteikts, ka apvienībām būtu jābūt tiesībām uzsākt tiesvedību tiesā, lai panāktu pienākumu izpildi, ja neviena cietusī persona nav nosakāma. Tomēr dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki vienlīdzīgas attieksmes principa aizsardzībai nekā Direktīvā 2000/78 paredzētie noteikumi. Tādējādi dalībvalsts var paredzēt apvienību tiesības ierosināt tiesvedību, lai nodrošināt Direktīvas 2000/78 izpildi, arī tad, ja sūdzības iesniedzējs nav identificējams ( 42 ).

38.

Savienības atvasinātajās tiesībās tiesnešu un prokuroru apvienībām nav piešķirtas locus standi celt prasību valsts tiesās, lai aizsargātu tiesiskumu vispārējās interesēs. Savienības tiesībās dalībvalstīm nav nedz noteikts pienākums, nedz arī liegts ieviest tiesisko regulējumu par locus standi, lai ļautu šādām apvienībām uzturēt prasības vispārējās interesēs vai ieviest actio popularis principu tiesiskuma un/vai tiesu neatkarības interesēs ( 43 ). Nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam ( 44 ), šādām apvienībām principā ir jāatsaucas uz valsts tiesību normām par locus standi un jebkurām tiesībām, ko tie varētu piešķirt šādu prasību celšanai.

39.

Prasītājas uzskata, ka saskaņā ar spriedumu A.B. tām ir locus standi celt prasību par tiesiskuma pārbaudi un tiesu neatkarību, uzsākot tiesvedību, kā prasītājas to ir uzsākušas iesniedzējtiesā. Šajā spriedumā Tiesa tostarp nosprieda, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi valsts tiesību aktu grozījumi, ar kuriem valsts tiesām tiek atņemta kompetence izskatīt prasības, ko cēluši tiesnešu amatos neizvēlētie kandidāti, ja šie grozījumi lietas dalībniekiem var radīt leģitīmas šaubas par iecelto tiesnešu neietekmējamību ( 45 ).

40.

Atšķirībā no apstākļiem, kādos pasludināts spriedums A.B., iesniedzējtiesā notiekošā tiesvedība attiecas drīzāk uz prokuroru, kas veic izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, iecelšanu, nevis uz tiesnešu iecelšanu. Savienības tiesībās prasītajām tiesu neatkarības un objektivitātes garantijām ir pretrunā tādas valsts tiesību normas, kas var ne tikai tieši ietekmēt vai netieši iespaidot tiesnešu lēmumus, tādējādi izraisot “šķietamu neatkarības vai objektivitātes neesamību, kas varētu apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada privātpersonām demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī” ( 46 ). Tāpēc lēmumi, ar kuriem tiek atļauts uzsākt kriminālprocesus pret tiesnešiem, ir jāpieņem vai jāpārbauda struktūrai, kas pati atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām garantijām, tostarp neatkarības garantijai. Tas vien, ka pastāv risks, ka atļauja tiesnešu kriminālvajāšanai var tikt lūgta un saņemta no iestādes, kuras neatkarība netiek garantēta, var ietekmēt viņu pašu neatkarību ( 47 ).

41.

Proti, Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav norāžu, ka kandidātiem, kas nav izvēlēti prokurora amatam, it īpaši PÎCCJ kriminālās izmeklēšanas nodaļā, nebūtu leģitīmu privāto interešu, un tādējādi tiem ir locus standi saskaņā ar valsts tiesībām, lai apstrīdētu pārsūdzēto rīkojumu, kā arī Likumu Nr. 49/2022, kas ir šī rīkojuma pamatā. Iespējams, vēl svarīgāk ir tas, ka, lai gan spriedums A.B. lietā apstiprina, ka atsevišķos (ierobežotos) gadījumos tiesnešu amata kandidātiem, kuru intereses ir aizskartas, saskaņā ar ES tiesībām var būt tiesības celt prasību valsts tiesās, lai stiprinātu tiesiskumu un tiesu neatkarību, ar to šīs tiesības netiek piešķirtas tiesnešu vai prokuroru apvienībām, kādas ir prasītājas šajā lietā.

42.

Hartas 12. panta un biedrošanās brīvības kontekstā Tiesa spriedumā Komisija/Ungārija (biedrošanās pārskatāmība) ( 48 ) atzina, ka šīs tiesības ietver arī biedrības iespēju veikt savu darbību un darboties bez neattaisnojamas iejaukšanās no valsts puses. No lietas materiāliem neizriet, ka uz prasītājām vai citām apvienībām attiektos atšķirīgi vai stingrāki noteikumi par locus standi nekā uz citām fiziskām vai juridiskām personām. Kā izriet no šo secinājumu 33. punkta, tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā nav absolūtas. Neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, nekas neliecina, ka Rumānijas tiesiskais regulējums par locus standi aizskartu prasītāju tiesību vērsties tiesā būtību, nedz arī to, ka valsts tiesiskajā regulējumā noteiktais mērķis būtu neleģitīms vai ka šā mērķa īstenošanai izmantotie līdzekļi būtu nesamērīgi. Tas, ka apvienības “Rumānijas tiesnešu forums” statūtos ir paredzēta konkrētu tiesvedību uzsākšana, lai īstenotu tās mērķus, nemaina šo vērtējumu. Apvienības darbībām principā ir jāatbilst likumam, tostarp normatīvajam regulējumam par locus standi.

43.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Curtea de Apel Piteşti (Pitešti apelācijas tiesa, Rumānija) uzdoto pirmo jautājumu atbildēt šādi:

LES 2. panta un 19. panta 1. punktam, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12. un 47. pantu, Akta par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, IX pielikumam, kā arī Komisijas Lēmumam 2006/928/EK (2006. gada 13. decembris), ar ko izveido mehānismu, lai nodrošinātu sadarbību un pārliecinātos par Rumānijā sasniegto, novēršot noteiktus trūkumus tādās jomās kā tiesu sistēmas reforma un cīņa pret korupciju, nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par locus standi, ar kuru tiesnešu un prokuroru apvienībām ir noteikts pienākums pierādīt, ka tām prasībās par tādu tiesību aktu atcelšanu, kuri, kā tās apgalvo, nav saderīgi ar tiesu neatkarību un tiesiskumu, ir leģitīmas privātas intereses, kā noteikts valsts tiesībās.