–

LivaNova plc vārdā – A. Auricchio, B. Nascimbene, G. C. Rizza, R. Sacchi, C. Santoro, M. Siragusa, D. Vecchi un R. Zaccà, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Di Leo, P. Gentili un F. Vignoli, avvocati dello Stato,

–

Grieķijas valdības vārdā – V. Baroutas un K. Boskovits, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un E. Samoilova, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun, L. Malferrari un P. A. Messina, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Sestās direktīvas 82/891/EEK (1982. gada 17. decembris), kas pamatojas uz [EEK] līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz akciju sabiedrību sadalīšanu (OV 1982, L 378, 47. lpp.), 3. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā LivaNova plc vēršas pret ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija), ministero dell’Ambiente e della Tutela del Territorio e del Mare (Vides, sauszemes un jūras aizsardzības ministrija, Itālija; turpmāk tekstā – “Vides ministrija”) un Presidenza del Consiglio dei ministri (Ministru padomes priekšsēdētāja birojs, Itālija) saistībā ar LivaNova solidārās atbildības konstatēšanu par parādiem, kas izriet no SNIA SpA radītajām attīrīšanas izmaksām un kaitējumu videi, kuru izraisījusi rīcība pirms un pēc šīs pēdējās minētās sabiedrības sadalīšanas, kā rezultātā tika izveidota sabiedrība Sorin SpA, kas kļuvusi par LivaNova.

3

Padomes Trešā direktīva 78/855/EEK (1978. gada 9. oktobris), kas pamatojas uz [EEK] līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz akciju sabiedrību apvienošanos (OV 1978, L 295, 36. lpp.), no 2011. gada 1. jūlija ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/35/ES (2011. gada 5. aprīlis) par akciju sabiedrību apvienošanos (OV 2011, L 110, 1. lpp.).

4

Trešās direktīvas 78/855 1. panta “Darbības joma” 1. punktā bija paredzēts:

“Šajā direktīvā noteiktie saskaņošanas pasākumi attiecas uz dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem attiecībā uz šādām sabiedrībām:

[..]

società per azioni,

[..].”

5

Sestā direktīva 82/891 no 2017. gada 20. jūlija ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/1132 (2017. gada 14. jūnijs) attiecībā uz sabiedrību tiesību dažiem aspektiem (OV 2017, L 169, 46. lpp.). Pamatlietas fakti ir radušies pirms šī minētā atcelšanas datuma.

6

Sestās direktīvas 82/891 piektajā apsvērumā bija noteikts:

“[..] dalībnieku un trešo personu interešu aizsardzība prasa, lai koordinētu dalībvalstu tiesību aktus, kas attiecas uz akciju sabiedrību sadalīšanos, ja dalībvalstis šādus procesus atļauj”.

7

Šīs Sestās direktīvas astotais līdz vienpadsmitais apsvērums bija izteikti šādā redakcijā:

“[..] kreditori, ieskaitot obligacionārus, un personas, kam pastāv citi prasījumi pret sabiedrībām, kas iesaistītas sadalīšanas procesā, ir jāaizsargā tā, lai sadalīšana nelabvēlīgi neietekmētu viņu intereses;

[..] [Padomes Pirmās] direktīvas 68/151/EEK [(1968. gada 9. marts) par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV 1968, L 65, 8. lpp.)] atklātības prasības ir jāattiecina arī uz sadalīšanos, lai trešās personas būtu pietiekami informētas;

[..] nodrošinājumi, kas piešķirti dalībniekiem un trešām personām sakarā ar sadalīšanu, ir jāattiecina arī uz dažiem juridiskiem procesiem, kas pamatjautājumos ir līdzīgi sadalīšanas procesam, tā, lai no pienākuma nodrošināt aizsardzību nebūtu iespējams izvairīties;

[..] lai tiesību aktos noteiktu [nodrošinātu tiesisko drošību] attiecības starp sadalīšanas procesā iesaistītajām sabiedrībām, starp tām un trešām personām, un starp to dalībniekiem, ir jāsamazina iespējas izraisīt sabiedrības atzīšanu par neesošu, cik iespējams, nodrošinot kļūdu novēršanu un saīsinot termiņu, kurā var sākt atzīšanas par neesošu procesu”.

8

Sestās direktīvas 82/891 1. pantā bija noteikts:

“1.   Ja dalībvalstis ļauj [Trešās direktīvas 78/855] 1. panta 1. punktā minētajām sabiedrībām, kuras regulē to tiesību akti, veikt sadalīšanu pārņemot, kā definēts šīs direktīvas 2. pantā, tās attiecina uz šo procesu šīs direktīvas I nodaļas noteikumus.

2.   Ja dalībvalstis ļauj 1. punktā minētajām sabiedrībām veikt sadalīšanu, veidojot jaunas sabiedrības, kā definēts 21. pantā, tās attiecina uz šo procesu šīs direktīvas II nodaļas noteikumus.

[..]”

9

Sestās direktīvas 82/891 2.–20. pants bija iekļauti tās I nodaļā “Sadalīšana pārņemot”.

10

Šīs Sestās direktīvas 2. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Šajā direktīvā “sadalīšana pārņemot” nozīmē procesu, kurā pēc darbības pārtraukšanas sabiedrība[, tai netiekot likvidētai,] nodod visus savus aktīvus un pasīvus vairākām sabiedrībām, un par to sadalāmās sabiedrības akcionāriem piešķir to sabiedrību akcijas, kuras saņem līdzekļus šīs sadalīšanas dēļ (še turpmāk “saņēmējsabiedrības”), un, iespējams, maksājumu skaidrā naudā, kas nav lielāks par 10 % no piešķirto akciju nominālvērtības vai, ja tām nav nominālvērtības, – no to grāmatvedības uzskaites vērtības.”

11

Minētās Sestās direktīvas 3. pantā bija noteikts:

“1.   Sadalīšanas procesā iesaistīto sabiedrību administrācijas vai vadības struktūras rakstiski sagatavo sadalīšanas noteikumu projektu.

2.   Sadalīšanas noteikumu projektā norāda vismaz šādus datus:

[..]

3.   

12

Šīs pašas Sestās direktīvas 12. pants bija izteikts šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstu tiesību aktos jāparedz pietiekama aizsardzības sistēma sadalīšanas procesā iesaistīto sabiedrību kreditoru interesēm, kuru prasījuma tiesības radušās pirms sadalīšanas noteikumu projekta publikācijas un minētās publikācijas laikā vēl nav izlietojamas.

2.   Šajā sakarā dalībvalstu tiesību aktos ir vismaz jāparedz, ka šādiem kreditoriem ir tiesības uz pietiekamiem nodrošinājumiem, ja šāda aizsardzība vajadzīga sakarā ar finansiālo stāvokli sadalāmajā sabiedrībā un sabiedrībā, kam saskaņā ar sadalīšanas noteikumu projektu nodod saistības, un ja šiem kreditoriem jau nav šādu nodrošinājumu.

3.   Tiktāl, ciktāl tās sabiedrības kreditora intereses, kurai saskaņā ar sadalīšanas noteikumu projektu nodotas saistības, nav apmierinātas, saņēmējsabiedrības ir solidāri atbildīgas par šīm saistībām. Dalībvalstis var atbildību par šīm saistībām attiecināt tikai uz tīriem aktīviem, ko piešķir katrai no tām sabiedrībām, kas nav sabiedrība, kurai nodotas saistības. Tām tomēr nav jāpiemēro šis punkts, ja sadalīšana notiek tiesu iestādes uzraudzībā saskaņā ar 23. pantu un vairākums, kurā ir trīs ceturtās daļas no sadalāmās sabiedrības kreditoriem vai citiem kreditoriem, sapulcē, kas noturēta, kā paredzēts 23. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir vienojies atturēties no šādas solidāras atbildības.

[..]”

13

Sestās direktīvas 82/891 13. pantā bija noteikts:

“Tādu vērtspapīru īpašniekiem, kas nav akcijas un kas dod īpašas tiesības, saņēmējsabiedrībās, kurās šos vērtspapīrus saskaņā ar sadalīšanas noteikumu projektu var izmantot, jādod tiesības, kas ir vismaz līdzvērtīgas tiesībām, kas tiem ir bijušas sadalītajā sabiedrībā, ja vien šo tiesību maiņa nav apstiprināta minēto vērtspapīru īpašnieku kopsapulcē, kas paredzēta valsts tiesību aktos vai to ir paredzējuši paši vērtspapīru īpašnieki, vai arī ja vien īpašniekiem nav tiesību uz to vērtspapīru atpirkšanu.”

14

Šīs Sestās direktīvas 17. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Sadalīšana ipso jure un reizē izraisa šādas sekas:

15

Minētās Sestās direktīvas II nodaļā “Sadalīšana, veidojot jaunas sabiedrības” iekļautā 21. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Šajā direktīvā “sadalīšana, veidojot jaunas sabiedrības” nozīmē procesu, kurā pēc darbības pārtraukšanas sabiedrība[, tai netiekot likvidētai,] nodod visus savus aktīvus un pasīvus vairākām no jauna izveidotām sabiedrībām, un par to sadalāmās sabiedrības akcionāriem piešķir saņēmējsabiedrību akcijas un, iespējams, maksājumu skaidrā naudā, kas nav lielāks par 10 % no piešķirto akciju nominālvērtības vai, ja nominālvērtības nav, – no to grāmatvedības uzskaites vērtības.”

16

Atbilstoši šīs pašas Sestās direktīvas 22. panta 1. punktam, kas arī ir ietverts tās II nodaļā:

“Neierobežojot Direktīvas 68/151/EEK 11. un 12. pantu, attiecībā uz sadalīšanu, veidojot jaunas sabiedrības, piemēro šīs direktīvas 3., 4., 5. un 7. pantu, 8. panta 1. un 2. punktu un 9. līdz 19. pantu. Šajā nolūkā termins “sabiedrības, kas iesaistītas sadalīšanas procesā”, attiecas uz sadalāmo sabiedrību, un termins “saņēmējsabiedrības” attiecas uz visām jaunajām sabiedrībām.”

17

Sestās direktīvas 82/891 25. pantā, kas ir iekļauts tās IV nodaļā “Citi procesi, ko uzskata par sadalīšanu”, bija noteikts:

“Ja dalībvalstu tiesību akti ļauj veikt vienu no 1. pantā norādītajiem procesiem sadalāmajai sabiedrībai turpinot pastāvēt, piemēro I, II un III nodaļu, izņemot 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu.”

18

Codice civile (Civilkodekss) 2506. pantā “Sadalīšanas veidi” ir noteikts:

“Sadalīšanas ietvaros sabiedrība piešķir visu savu mantu vairākām iepriekš pastāvošām vai no jauna izveidotām sabiedrībām vai piešķir daļu no savas mantas, šādā gadījumā, iespējams, tikai vienai sabiedrībai, un attiecīgās akcijas vai daļas – tās akcionāriem vai dalībniekiem.

[..]

Sadalīšanas ietvaros sadalāmā sabiedrība var vai nu veikt savas darbības izbeigšanu bez likvidācijas, vai arī turpināt savu darbību.

[..]”

19

Šī kodeksa 2506.bis pantā “Sadalīšanas noteikumu projekts” ir paredzēts:

“Sadalīšanā iesaistīto sabiedrību pārvaldes struktūra sagatavo projektu, kurā iekļauj 2501.ter panta pirmajā daļā norādītos datus, kā arī precīzu to aktīvu elementu aprakstu, kas tiek sadalīti starp katru saņēmējsabiedrību, un iespējamo maksājumu naudā.

Ja kāda aktīvu elementa piešķiršana nevar tikt secināta no projekta, tad gadījumā, ja tiek sadalīti visi sadalāmās sabiedrības aktīvi, šis elements tiek sadalīts starp saņēmējsabiedrībām proporcionāli tai tīru aktīvu daļai, kas ir piešķirta katrai no tām, kura ir novērtēta maiņas attiecību noteikšanas vajadzībām; ja sabiedrības manta tiek sadalīta tikai daļēji, šis elements paliek sadalāmās sabiedrības aktīvos.

Attiecībā uz pasīviem, kuru piešķiršana nevar tikt secināta no projekta, saņēmējsabiedrības pirmajā gadījumā un sadalāmā sabiedrība un saņēmējas sabiedrības otrajā gadījumā ir solidāri atbildīgas. Solidārā atbildība ir ierobežota ar katrai saņēmējsabiedrībai piešķirto tīru aktīvu faktisko vērtību.

Sadalīšanas noteikumu projektā jānorāda akciju vai daļu sadales saņēmējsabiedrībām kritēriji. Ja sadalīšanas noteikumu projektā ir paredzēta tādu kapitāldaļu piešķiršana dalībniekiem, kas nav proporcionālas to sākotnējās dalības daļai, dalībniekiem, kuri nepiekrīt sadalīšanai, jāparedz tiesības, ka to daļas tiks iegādātas par atlīdzību, kas noteikta saskaņā ar kritērijiem, kuri paredzēti izstāšanās gadījumam, un jānorāda tie dalībnieki, uz kuriem attiecas iegādes pienākums.”

20

Šī kodeksa 2506.quater panta “Sadalīšanas sekas” pēdējā daļā ir noteikts:

“Katra sabiedrība tai nodoto vai tās saglabāto tīru aktīvu robežās ir solidāri atbildīga par sadalītās sabiedrības parādiem, kurus sabiedrība, kam tika nodoti parādi, nav apmierinājusi.”

21

2003. gada 13. maijāSNIA veica sadalīšanas darījumu saskaņā ar Itālijas tiesībām, kas stājās spēkā no 2004. gada 2. janvāra, ar kuru tā daļu no saviem aktīviem, proti, visas tai piederošās kapitāldaļas biomedicīnas nozarē, nodeva jaunizveidotai sabiedrībai Sorin.

22

Vides ministrija cēla prasības par zaudējumu atlīdzību pret SNIA par kaitējumu videi, ko pēdējā minētā, veicot savu darbību ķīmisko produktu nozarē ar savu meitassabiedrību Caffaro un Caffaro Chimica starpniecību, esot nodarījusi trijos industriālajos objektos, kas atrodas attiecīgi Brešā [Brescia] (Itālija), Torviskozā [Torviscosa] (Itālija) un Kolefero [Colleferro] (Itālija).

23

SNIA, kurai 2010. gadā tika piemērota ārkārtas administrēšanas procedūra, vērsās Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) pret Sorin, kā arī Ekonomikas un finanšu ministriju, Vides ministriju un Ministru padomes priekšsēdētāja biroju, prasot atzīt Sorin par solidāri atbildīgu – tostarp attiecībā pret šīm valsts iestādēm – par visiem parādiem, kuri izriet no attīrīšanas izmaksām un videi nodarītā kaitējuma un kuri pirms sadalīšanas esot bijuši attiecināmi uz SNIA.

24

Atbildētājas valsts iestādes savukārt prasīja atzīt Sorin par solidāri atbildīgu ar SNIA.

25

2015. gadā Sorin kļuva par LivaNova.

26

2016. gada 1. aprīlīTribunale di Milano (Milānas tiesa) noraidīja visus atbildētāju valsts iestāžu izvirzītos prasījumus. Šīs valsts iestādes par šīs tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību.

27

Ar 2019. gada 5. marta spriedumu, kas nav galīgs, Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa, Itālija) atzina, ka pastāv cēloņsakarība starp SNIA un tās meitasuzņēmumu veiktajām darbībām, no vienas puses, un attiecīgo zemesgabalu piesārņojumu, no otras puses. Pēc tam tā konstatēja, ka SNIA kā šo zemesgabalu un attiecīgo iekārtu īpašniece, kas ir uzņēmumu, kuri darbojās minētajos zemesgabalos, tiešā pārvaldītāja un mātesuzņēmums, ir atbildīga par intensīvu ar vides izmantošanu saistīto darbību, kas attiecīgajās trijos industriālajos objektos tika turpināta gandrīz gadsimta garumā un radīja ārkārtīgi smagas sekas piesārņojuma ziņā. Kā izriet no šīs tiesas sprieduma, SNIA ir atzinusi savu atbildību par šiem faktiem.

28

Fakti, kuri ir SNIA atbildības pamatā, hronoloģiski bija iestājušies pirms 2003. gada 13. maija, kas ir datums, kurā veikts pamatlietā aplūkotais sadalīšanas darījums. Tādējādi Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa) saskaņā ar Civilkodeksa 2506.bis panta trešo daļu atzina LivaNova solidāro atbildību, kas ir ierobežota ar nodotajiem aktīviem, pamatojoties uz to, ka no attīrīšanas izmaksām un kaitējuma videi izrietošie parādi ir SNIA pasīvu elementi, kuri bija zināmi, bet kuru piešķiršana nevarēja tikt secināta no attiecīgā sadalīšanas noteikumu projekta.

29

Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa) turklāt uzdeva turpināt tiesvedību, lai ar ekspertīzes palīdzību noteiktu precīzu piesārņojuma apjomu trijos attiecīgajos industriālajos objektos, nepieciešamos vides atjaunošanas pasākumus un attīrīšanas izmaksu un attiecīgā vides kaitējuma precīzo apmēru.

30

Ar 2021. gada 12. novembra galīgo spriedumu Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa), piemērojot Civilkodeksa 2506.bis panta trešo daļu, piesprieda LivaNova nodoto aktīvu robežās atlīdzināt attīrīšanas izmaksas un kaitējumu videi, ko radījusi SNIA meitasuzņēmumu darbība trijos attiecīgajos industriālajos objektos, nosakot to kopējo apmēru 453587327,48 EUR.

31

LivaNova par šo galīgo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa.

32

Ar otro kasācijas pamatu, kura pārbaude, ko veic iesniedzējtiesa, ir uzdotā prejudiciālā jautājuma pamatā, LivaNova pārmet Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa), ka tā nav ņēmusi vērā atšķirību starp jēdzienu “pasīvi” Civilkodeksa 2506.bis panta trešās daļas izpratnē un jēdzienu “parādi” Civilkodeksa 2506.quater panta izpratnē, ar kuru paredzēts transponēt Sestās direktīvas 82/891 12. panta 3. punktu. LivaNova uzskata, ka atšķirības starp šiem jēdzieniem rezultātā šai tiesai jēdzienā “parādi” esot bijis jāiekļauj tikai tādi pasīvi, kuri ir noteikti, kuru esamība ir droša un kuru atmaksas termiņš un summa ir noteikti, nevis “uzkrājumus” riskiem un “saistības”, ņemot vērā, ka pēdējie minētie, kas ir “pasīvi”, esot nozīmīgi tikai Civilkodeksa 2506.bis panta piemērošanas mērķiem. LivaNova piebilst, ka minētā tiesa uz to ir nepamatoti attiecinājusi zaudējumus, kas radušies tādas rīcības – darbības vai bezdarbības – dēļ, kura ir vēlāka par pamatlietā aplūkoto sadalīšanu, pārkāpjot tiesību aktos noteikto laika ierobežojumu attiecībā uz konkrētās sadalīšanas brīdī jau pastāvošajiem “pasīviem” vai “parādiem”.

33

Lai lemtu par šo pamatu, iesniedzējtiesa uzskata, ka būtu jāpārbauda, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga Civilkodeksa 2506.bis panta trešajā daļā minētā jēdziena “pasīvi, kuru sadalījumu nevar secināt no [sadalīšanas noteikumu] projekta”Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa) sniegtā interpretācija.

34

Iesniedzējtiesa norāda, ka šī atbildība saistīta ar “turpināta delikta” kaitīgām sekām, kuras var pasliktināties laika gaitā un kuras jau pēc savas būtības ir ārpus “stingrām demarkācijas līnijām, kas izriet no sabiedrību tiesību darījuma rezultāta”. Tā precizē, ka pēc pamatlietā aplūkotās sadalīšanas Torviskozas un Kolefero industriālo objektu piesārņojuma līmeņi nav palielinājušies, bet Brešas industriālā objekta piesārņojuma līmenis ir palielinājies, un ka šim palielinājumam ir cēloņsakarība ar SNIA rīcību pirms šīs sadalīšanas.

35

Ņemot vērā valsts tiesības, noteicošais elements šajā lietā esot tas, ka tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, proti, Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa), ir konstatējusi SNIA atbildību notikuma, kurš rada attiecīgo kaitējumu videi, agrākā rakstura dēļ. Šis agrākais raksturs ļaujot konstatēt parāda pastāvēšanu pirms sadalīšanas, no kura izriet solidāras atbildības par attiecīgo “turpināto deliktu” iestāšanās.

36

Iesniedzējtiesa piebilst, ka saskaņā ar tās viedokli Civilkodeksa 2506.bis panta trešajā daļā minētais jēdziens “pasīvi” neietver nekādas iepriekš noteiktas kvalitatīvas īpašības. Tādējādi šie pasīvi varot būt parādi un pat tādi parādi, kas nav atkarīgi no sadalītajiem aktīviem. Šādu interpretāciju apstiprinot Sestās direktīvas 82/891 mērķis – kreditoru aizsardzība, kā tas izrietot no 2020. gada 30. janvāra sprieduma I.G.I. (C‑394/18, EU:C:2020:56, 44. un 51. punkts).

37

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tomēr jāuzdod prejudiciāls jautājums Tiesai, jo Civilkodeksa 2506.bis pantā minētā jēdziena “pasīvi, kuru sadalījumu nevar secināt no [sadalīšanas noteikumu] projekta”, interpretācijai jābūt saderīgai ar Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētā atbilstošā jēdziena “pasīv[i], [kuru] sadale nav paredzēta sadalīšanas noteikumu projektā”, interpretāciju.

38

Šajos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Sestās direktīvas 82/891] 3. panta [3. punkta b) apakšpunkts], kas saskaņā ar tās 22. pantu piemērojams arī sadalīšanai, veidojot jaunas sabiedrības, – daļā, kurā noteikts, ka, a) “ja pasīvu sadale nav paredzēta sadalīšanas noteikumu projektā un ja šo noteikumu interpretācija nerada iespēju pieņemt lēmumu par to sadali, katra saņēmējsabiedrība par to ir solidāri atbildīga” un ka b) “dalībvalstis var paredzēt, ka šī solidārā atbildība attiecas tikai uz tīriem aktīviem, ko piešķir katrai saņēmējsabiedrībai” – nepieļauj tādu valsts tiesību normas, kas noteikta ar Civilkodeksa 2506.bis panta trešo daļu, interpretāciju, saskaņā ar kuru saņēmējsabiedrības solidārā atbildība saistībā ar “pasīviem”, kuru sadale [sadalīšanas noteikumu] projektā nav paredzēta, attiecas ne tikai uz pasīviem, kuri jau ir noteikti, bet arī i) uz tiem, kurus var identificēt kā pēc sadalīšanas radušās kaitīgās sekas saistībā ar pirms sadalīšanas notikušu rīcību (darbību vai bezdarbību), vai ii) uz [tiem, kurus var identificēt kā kaitīgas sekas] saistībā ar pēc sadalīšanas notikušu rīcību, kura ir pirms sadalīšanas notikušas rīcības turpmākā attīstība, kurai ir turpināta delikta raksturs un kura rada tādu kaitējumu videi, kura sekas sadalīšanas laikā vēl nav pilnībā nosakāmas?”

39

Saskaņā ar Sestās direktīvas 82/891 21. pantu sadalīšana, veidojot jaunas sabiedrības, nozīmē procesu, kurā pēc darbības pārtraukšanas, neveikdama likvidāciju, sabiedrība nodod visus savus aktīvus un pasīvus vairākām no jauna izveidotām sabiedrībām. Tomēr SNIA nodeva nevis visus savus aktīvus vairākām sabiedrībām, bet tikai daļu no saviem aktīviem vienai jaunizveidotai sabiedrībai – Sorin, kas kļuvusi par LivaNova.

40

Līdz ar to pamatlietā aplūkotais sadalīšanas process tieši neietilpst Sestās direktīvas 82/891 piemērošanas jomā.

41

Saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Līgumu, kā arī Eiropas Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu interpretāciju. Šajā pantā noteiktās sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām ietvaros vienīgi valsts tiesa, ņemot vērā katras lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Līdz ar to, ja valstu tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums lemt (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Piemērojot šo judikatūru, Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka tās kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību normām situācijās, kurās pamatlietas fakti neietilpst tiešā Savienības tiesību piemērošanas jomā, bet kurās šīs normas ir kļuvušas piemērojamas atbilstoši valsts tiesībām tāpēc, ka tajās ir atsauce uz Savienības tiesību normu saturu. Šajos gadījumos, pat ja pamatlietas fakti tieši neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, šīs tiesību normas kļūst piemērojamas atbilstoši valsts tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem risinājumi, kas tiek sniegti pilnībā iekšējās situācijās, ir padarīti par atbilstošiem Savienības tiesībās noteiktajiem risinājumiem (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Proti, ja ar valsts tiesību aktiem risinājumi, kas tiek sniegti pilnībā iekšējās situācijās, ir padarīti par atbilstošiem Savienības tiesībās noteiktajiem risinājumiem, lai, piemēram, nepieļautu valsts pilsoņu diskrimināciju vai iespējamus konkurences izkropļojumus vai arī nodrošinātu vienotu procedūru salīdzināmās situācijās, pastāv zināma Savienības interese, lai nolūkā izvairīties no turpmākām atšķirībām interpretācijā, normām vai jēdzieniem, kuri ir pārņemti no Savienības tiesībām, tiktu sniegta vienota interpretācija neatkarīgi no apstākļiem, kādos tie tiek piemēroti. Tādējādi Tiesas veikta Savienības tiesību normu interpretācija pilnībā iekšējās situācijās ir pamatota, ja ar valsts tiesībām – lai tiktu nodrošināta vienāda attieksme iekšējās situācijās un situācijās, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, – šīs tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tiesa, kurā valsts tiesa vēršas saistībā ar situāciju, kas tieši neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, nevar uzskatīt – ja iesniedzējtiesa ir norādījusi tikai to, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums bez atšķirības ir piemērojams situācijām, kuras reglamentē attiecīgās Savienības tiesību normas, un pilnībā iekšējām situācijām –, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz šīm normām tai nepieciešams, lai atrisinātu strīdu, ko tā izskata (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Konkrētajiem elementiem, kas ļautu konstatēt, ka Savienības tiesību normas ir kļuvušas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas atbilstoši valsts tiesībām, lai nodrošinātu vienādu attieksmi iekšējās situācijās un Savienības tiesību reglamentētās situācijās, jāizriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā ziņā iesniedzējtiesai atbilstoši Tiesas Reglamenta 94. pantam ir Tiesai jānorāda, kādēļ strīds, kuru tā izskata, neraugoties uz tā pilnībā iekšējo raksturu, ir saistīts ar Savienības tiesību normām, kas prasīto prejudiciālo interpretāciju padara vajadzīgu šī strīda atrisināšanai. Šīs prasības turklāt ir minētas arī Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumos valsts tiesām par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.) (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā lietā iesniedzējtiesa, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt valsts tiesības ar LESD 267. pantu izveidotās tiesu sadarbības sistēmas ietvaros, ir precizējusi, ka ar Civilkodeksa 2506.bis panta trešo daļu, kuras piemērošana ir pamatlietas priekšmets, valsts tiesībās ir transponēts Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkts.

48

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa arī uzsver, ka abu šo tiesību normu formulējumi pēc būtības ir līdzvērtīgi.

49

Transponējot Sesto direktīvu 82/891 šādā veidā, Itālijas likumdevējs tādējādi ir nolēmis tieši un bez nosacījumiem piemērot Sestās direktīvas 3. panta 3. punkta b) apakšpunktu arī darījumiem, ar kuriem akciju sabiedrība nodod citai sabiedrībai tikai daļu no saviem aktīviem.

50

Šādos apstākļos jāuzskata, ka Tiesai ir kompetence atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

51

Austrijas valdībai ir šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas ir nepieciešami, lai Tiesa sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdoto jautājumu, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizrietot nepārprotami. Proti, iesniedzējtiesa neesot nedz skaidri izklāstījusi faktus, nedz arī atspoguļojusi atbilstošās valsts tiesību normas, it īpaši Civilkodeksa 2506.bis pantu. Tā arī neprecizējot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka Sestās direktīvas 82/891 interpretācija ir nepieciešama.

52

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, kuru izmantojot Tiesa dalībvalstu tiesām sniedz Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, Castorama Polska un Knor, C‑628/21, EU:C:2023:342, 25. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53

Šajā ziņā jāatgādina, ka šajā procedūrā tikai valsts tiesai, kura izskata pamatlietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, jānovērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan to jautājumu atbilstība, kurus tā uzdod Tiesai. Tāpēc, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu lūgumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, Castorama Polska un Knor, C‑628/21, EU:C:2023:342, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

Tāpat no pastāvīgās judikatūras, kura kopš attiecīga laika ir atspoguļota Reglamenta 94. pantā, izriet, ka nepieciešamība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus. Turklāt iesniedzējtiesas nolēmumā jābūt norādītiem konkrētiem iemesliem, kuri valsts tiesai ir likuši šaubīties par Savienības tiesību interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, Castorama Polska un Knor, C‑628/21, EU:C:2023:342, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55

Šajā lietā pretēji tam, ko norāda Austrijas valdība, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverts pamatlietas priekšmeta un nozīmīgo faktu izklāsts, kā arī nozīmīgo valsts tiesību normu, tostarp Civilkodeksa 2506.bis panta, saturs.

56

Turklāt iesniedzējtiesas nolēmumā ir norādīti precīzi iemesli, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu šajā ziņā uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu. Proti, no šī nolēmuma izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesai jāuzdod prejudiciāls jautājums, pamatojoties uz to, ka Civilkodeksa 2506.bis panta trešajā daļā ietvertais jēdziens “pasīvi, kuru sadalījumu nevar secināt no [sadalīšanas noteikumu] projekta”, kas jāinterpretē, lai noteiktu, vai LivaNova var tikt uzskatīta par solidāri atbildīgu par SNIA radītajām attīrīšanas izmaksām un kaitējumu videi, jāinterpretē tāpat kā Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunktā, kas ir transponēts ar Civilkodeksa 2506.bis panta trešo daļu, minētais atbilstošais jēdziens “pasīv[i], [kuru] sadale nav paredzēta sadalīšanas noteikumu projektā”.

57

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

58

Ar uzdoto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais saņēmējsabiedrību solidārās atbildības noteikums attiecas ne tikai uz pasīvu elementiem, kuru sadale sadalīšanas noteikumu projektā nav paredzēta un kuri ir noteikti, bet arī uz nenoteiktiem pasīvu elementiem, tādiem kā attīrīšanas izmaksas un kaitējums videi, kuri ir konstatēti, novērtēti vai konsolidēti pēc attiecīgās sadalīšanas un kuri izriet no sadalītās sabiedrības rīcības, kas ir veikta pirms sadalīšanas darījuma, vai rīcības, kas ir vēlāka par šo darījumu un kas pati ir šīs sadalītās sabiedrības iepriekšējās rīcības turpmākā attīstība.

59

No šīs Sestās direktīvas 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmā teikuma, kas saskaņā ar minētās Sestās direktīvas 22. panta 1. punktu piemērojams sadalīšanai, veidojot jaunas sabiedrības, izriet, ka tad, ja pasīvu sadale nav paredzēta attiecīgajā sadalīšanas noteikumu projektā un ja šo noteikumu interpretācija nerada iespēju pieņemt lēmumu par to sadali, katra saņēmējsabiedrība par tiem ir solidāri atbildīga. No šīs pašas Sestās direktīvas 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta otrā teikuma izriet, ka dalībvalstis var paredzēt, ka šī solidārā atbildība attiecas tikai uz tīriem aktīviem, kas piešķirti katram saņēmējam.

60

Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmajā teikumā minētais jēdziens “pasīvi” šajā Sestajā direktīvā nav definēts. Turklāt šajā tiesību normā nav nevienas norādes uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar šo definīciju.

61

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tādas Savienības tiesību normas formulējums, kurā, lai noteiktu tās nozīmi un piemērošanas jomu, nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, visā Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā, ievērojot kontekstu, kādā tas tiek lietots, un tiesiskā regulējuma, kura daļu tas veido, mērķus (spriedums, 2023. gada 7. septembris, KRI, C‑323/22, EU:C:2023:641, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Pirmām kārtām, jēdziens “pasīvi” tā ierastajā nozīmē aptver visus parādus, kas gulstas uz juridisku vai fizisku personu. Tādējādi Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmajā teikumā ietvertais jēdziens “pasīvu [elements]” plašā nozīmē attiecas uz jebkuru sadalītās sabiedrības parādu neatkarīgi no tā, vai tas ir drošs vai nedrošs, noteikts vai nenoteikts, un neatkarīgi no tā izcelsmes un rakstura.

63

Otrām kārtām, attiecībā uz Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmā teikuma kontekstu jānorāda, ka saskaņā ar šīs Sestās direktīvas 3. panta 2. punkta h) apakšpunktu sadalīšanas noteikumu projektā tostarp jānorāda katrai no saņēmējsabiedrībām nododamo aktīvu un pasīvu precīzs apraksts un to sadalījums.

64

No tā izriet, ka jēdziens “pasīvu [elementi]” Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmā teikuma izpratnē prasa, lai attiecīgie parādi pēc savas būtības būtu iegūti. Proti, tā kā sadalīšanas noteikumu projektā jānorāda precīzs nododamo pasīvu elementu apraksts un sadalījums, šiem elementiem jābūt tādiem, kas radušies pirms attiecīgās sadalīšanas. Attiecībā uz attīrīšanas izmaksām un kaitējumu videi šī prasība tātad nozīmē, ka pārkāpumam vai notikumam, kas rada šo kaitējumu, jābūt notikušam pirms sadalīšanas, bet tā nenozīmē, ka šajā datumā minētajam kaitējumam jābūt konstatētam, novērtētam vai pat konsolidētam.

65

Trešām kārtām, attiecībā uz Sestās direktīvas 82/891 mērķiem jāatgādina, ka šīs Sestās direktīvas piektajā apsvērumā kā viens no šiem mērķiem ir minēta dalībnieku un trešo personu interešu aizsardzība. Turklāt no minētās Sestās direktīvas astotā apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir arī kreditoru un citu prasījumu turētāju aizsardzība, un tajā ir precizēts, ka tie jāaizsargā, lai attiecīgā sadalīšana nelabvēlīgi neietekmētu to intereses. Visbeidzot no šīs pašas Sestās direktīvas vienpadsmitā apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību attiecībās starp sadalīšanas procesā iesaistītajām sabiedrībām, starp tām un trešām personām, kā arī starp šo sabiedrību dalībniekiem.

66

Jēdziens “trešās personas”, kas izmantots Sestās direktīvas 82/891 piektajā un vienpadsmitajā apsvērumā, ir plašāks nekā šīs Sestās direktīvas astotajā apsvērumā lietotais jēdziens “kreditori, ieskaitot obligacionārus, un personas, kam pastāv citi prasījumi pret sabiedrībām, kas iesaistītas sadalīšanas procesā”, jo šiem kreditoriem un šīm personām, kurām ir citi prasījumi, piemērojami daži īpaši aizsardzības pasākumi, kas paredzēti it īpaši minētās Sestās direktīvas 12. un 13. pantā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Modelo Continente Hipermercados, C‑343/13, EU:C:2015:146, 31. punkts).

67

Tādējādi jāuzskata, ka pie trešajām personām, kuru interešu aizsardzība ir paredzēta Sestajā direktīvā 82/891, pieder personas, kas attiecīgas sadalīšanas dienā vēl nav kvalificējamas kā kreditori vai personas, kurām ir citi prasījumi, bet kas par tādiem var tikt kvalificētas pēc šīs sadalīšanas, ņemot vērā pirms tās radušās situācijas, piemēram, tādu vides tiesību pārkāpumu izdarīšanu, kuri ar lēmumu ir konstatēti tikai pēc minētās sadalīšanas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Modelo Continente Hipermercados, C‑343/13, EU:C:2015:146, 32. punkts).

68

Šāda jēdziena “trešā persona” Sestās direktīvas 82/891 izpratnē interpretācija apstiprina šīs Sestās direktīvas 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmajā teikumā minētā jēdziena “pasīvi” tādu interpretāciju, ka tas attiecas arī uz nenoteikta rakstura pasīviem, piemēram, attīrīšanas izmaksām un kaitējumu videi, kas konstatēti, novērtēti vai konsolidēti pēc attiecīgās sadalīšanas, bet kas izriet no rīcības pirms šīs sadalīšanas.

69

Ja Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmajā teikumā minētā jēdziena “pasīvi” šāda interpretācija netiktu atbalstīta, sadalīšana varētu būt līdzeklis, ar kura palīdzību uzņēmums varētu izvairīties no atbildības par tā izdarītajiem pārkāpumiem, un tas kaitētu attiecīgās dalībvalsts vai citu iespējamu ieinteresēto personu interesēm (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Modelo Continente Hipermercados, C‑343/13, EU:C:2015:146, 33. punkts). Proti, šim nolūkam pietiktu ar to, ka šis uzņēmums veic sadalīšanas darījumu, pirms ir novērtētas attīrīšanas izmaksas un kaitējums videi, kas izriet no rīcības, kura veikta pirms šīs sadalīšanas. No šī sprieduma 65. punktā minētajiem apsvērumiem arī izriet, ka Sestā direktīva 82/891 ir vērsta tieši uz to, lai nepieļautu, ka uzņēmums tā kontrolē esošas akciju sabiedrības sadalīšanas rezultātā izvairās no saviem pienākumiem attiecībā pret ar to saistītajām ieinteresētajām personām, tādām kā tā dalībnieki, akcionāri, kreditori vai arī attiecīgas trešās personas.

70

Turklāt jānorāda, ka šī interpretācija nepiešķir trešajām personām pārmērīgu aizsardzību par sliktu jaunizveidotām sabiedrībām, jo Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta otrais teikums ļauj dalībvalstīm ierobežot šo pēdējo minēto sabiedrību solidāro atbildību līdz to aktīvu summai, kas tām nodoti attiecīgajā sadalīšanas projektā.

71

Turklāt jānorāda, ka šāda Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmajā teikumā minētā jēdziena “pasīvi” interpretācija ir saderīga ar LESD 11. pantu, jo tā ir vērsta uz to, lai nepieļautu, ka uzņēmums, kas veic piesārņojošu darbību, tā kontrolē esošas akciju sabiedrības sadalīšanas rezultātā varētu izvairīties no saviem pienākumiem attiecībā pret ar to saistītajām ieinteresētajām personām.

72

No iepriekš minētā izriet, ka Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta pirmajā teikumā minētais jēdziens “pasīvi” attiecas ne tikai uz pasīviem, kas ir noteikti, bet arī uz tādiem nenoteikta rakstura pasīviem, piemēram, attīrīšanas izmaksām un kaitējumu videi, kas konstatēti, novērtēti vai konsolidēti pēc attiecīgās sadalīšanas, bet kas izriet no rīcības pirms šīs sadalīšanas.

73

Turpretim attiecībā uz rīcību, kas veikta pēc sadalīšanas procesa un kas ir sadalītās sabiedrības pirms šī darījuma veiktās rīcības turpmākā attīstība, no šī sprieduma 64. punkta izriet, ka jēdziens “pasīvi” Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē aptver tikai attīrīšanas izmaksas un kaitējumu videi, kas izriet no sadalītās sabiedrības rīcības, kura jau ir veiktas minētās sadalīšanas brīdī.

74

Sestajā direktīvā 82/891 ir paredzēta tikai minimāla trešo personu, kas minētas šī sprieduma 67. punktā, interešu aizsardzības sistēma attiecībā uz pasīvu elementiem, kuri izriet no pirms attiecīgās sadalīšanas veiktās rīcības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 67. un 74. punkts). Jautājums par to, vai rīcība, kas veikta pēc šīs sadalīšanas, bet kas ir pirms sadalīšanas notikušās rīcības turpmākā attīstība, var tikt attiecināta uz šo sabiedrību, kā rezultātā pienākums atlīdzināt šādi radušos kaitējumu kā pasīvu elements tiek nodots saņēmējsabiedrībām saskaņā ar Sestajā direktīvā 82/891 paredzēto kārtību, tādējādi jānosaka, pamatojoties uz valsts tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. jūlijs, Túrkevei Tejtermelő Kft., C‑129/16, EU:C:2017:547, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

No visa iepriekš minētā izriet, ka uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Sestās direktīvas 82/891 3. panta 3. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais saņēmējsabiedrību solidārās atbildības noteikums attiecas ne tikai uz pasīvu elementiem, kuru sadale sadalīšanas noteikumu projektā nav paredzēta un kuri ir noteikti, bet arī uz tādiem nenoteiktiem pasīvu elementiem kā attīrīšanas izmaksas un kaitējums videi, kas ir konstatēti, novērtēti vai konsolidēti pēc attiecīgās sadalīšanas, ciktāl tie izriet no sadalītās sabiedrības rīcības, kura ir veikta pirms sadalīšanas darījuma.

76

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Padomes Sestās direktīvas 82/891/EEK (1982. gada 17. decembris), kas pamatojas uz [EEK] līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz akciju sabiedrību sadalīšanu, 3. panta 3. punkta b) apakšpunkts

jāinterpretē tādējādi, ka

šajā tiesību normā paredzētais saņēmējsabiedrību solidārās atbildības noteikums attiecas ne tikai uz pasīvu elementiem, kuru sadale sadalīšanas noteikumu projektā nav paredzēta un kuri ir noteikti, bet arī uz tādiem nenoteiktiem pasīvu elementiem kā attīrīšanas izmaksas un kaitējums videi, kas ir konstatēti, novērtēti vai konsolidēti pēc attiecīgās sadalīšanas, ciktāl tie izriet no sadalītās sabiedrības rīcības, kura ir veikta pirms sadalīšanas darījuma.