–

M.S. un S.S. vārdā – B. Steeger, Rechtsanwältin,

–

Stadt Krefeld vārdā – S. Wolf, pārstāvis,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un E. Montaguti, pārstāves,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 20. panta interpretāciju.

2

Šie lūgumi ir iesniegti trīs tiesvedībās – attiecīgi S.Ö. pret Stadt Duisburg (Dīsburgas pilsēta, Vācija), N.Ö. un M.Ö. pret Stadt Wuppertal (Vupertāles pilsēta, Vācija), kā arī M.S. un S.S. pret Stadt Krefeld (Krēfeldes pilsēta, Vācija) – saistībā ar prasītāju šajās tiesvedībās Vācijas pilsonības zaudēšanu.

3

Eiropas Konvenciju par pilsonību, kas pieņemta Eiropas Padomē 1997. gada 6. novembrī un stājusies spēkā 2000. gada 1. martā (turpmāk tekstā – “Konvencija par pilsonību”), Vācijas Federatīvā Republika ratificēja 2005. gada 11. maijā.

4

Konvencijas par pilsonību 7. pantā “Pilsonības zaudēšana ex lege vai pēc līgumslēdzējas valsts iniciatīvas” ir noteikts:

“Līgumslēdzēja valsts nedrīkst savās iekšējās tiesībās paredzēt pilsonības zaudēšanu ex lege vai pēc līgumslēdzējas valsts iniciatīvas, izņemot šādus gadījumus:

[..]

[..].”

5

Šīs konvencijas 15. panta “Citi iespējamie vairākvalstu pilsonības gadījumi” b) punktā ir paredzēts, ka tās normas neierobežo katras līgumslēdzējas valsts tiesības savos iekšējos tiesību aktos noteikt, vai tās pilsonības iegūšana vai saglabāšana ir atkarīga no atteikšanās no citas valsts pilsonības vai tās zaudēšanas.

6

Saskaņā ar LESD 20. pantu:

“1.   Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.   Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:

[..].”

7

Staatsangehörigkeitsgesetz (Pilsonības likums) konsolidētajā versijā (Bundesgesetzblatt, III daļa, Nr. 102‑1), kurš grozīts ar 1999. gada 15. jūlijaGesetz zur Reform des Staatsangehörigkeitsrechts (Likums, ar ko tiek grozītas pilsonības tiesības; BGBl. I, 161. lpp.) 1. panta 7. punktu (turpmāk tekstā – “StAG”), ir spēkā no 2000. gada 1. janvāra un piemērojams pamatlietās, 25. pantā ir noteikts:

“(1)   Vācijas pilsonis zaudē savu pilsonību, iegūstot ārvalsts pilsonību, ja šī iegūšana notiek pēc viņa paša vai likumiskā pārstāvja pieteikuma, bet pārstāvētā persona zaudē savu pilsonību tikai tad, ja ir izpildīti nosacījumi, ar kādiem var lūgt to atņemt saskaņā ar 19. pantu. Pirmajā teikumā minētā zaudēšana nenotiek, ja Vācijas pilsonis iegūst citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Šveices vai tādas valsts pilsonību, ar kuru Vācijas Federatīvā Republika ir noslēgusi starptautisku nolīgumu saskaņā ar 12. panta 3. punktu.

(2)   Pilsonība netiek zaudēta, ja pirms ārvalsts pilsonības iegūšanas persona pēc pašas pieteikuma ir saņēmusi kompetentās iestādes rakstisku atļauju saglabāt savu pilsonību. [..] Pieņemot lēmumu par pirmajā teikumā norādīto pieteikumu, tiek izvērtētas sabiedrības un privātās intereses. Ja pieteikuma iesniedzēja pastāvīgā dzīvesvieta ir ārvalstīs, īpaši jāņem vērā, vai viņš var ticami pierādīt, ka viņam joprojām ir saikne ar Vāciju.”

8

StAG 30. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“(1)   Vācijas pilsonības esamību vai neesamību, pamatojoties uz pieteikumu, konstatē pilsonības lietu iestāde, ja var ticami pierādīt likumīgas intereses. Šāds konstatējums ir saistošs visos jautājumos, kuros Vācijas pilsonības esamība vai neesamība ir juridiski nozīmīga. Ja pastāv sabiedrības intereses, lēmumu var pieņemt arī ex officio.”

9

2004. gada 30. jūlijaGesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā; BGBl. 2004 I, 1950. lpp.) 38. pantā ir noteikts:

“(1)   Bijušajam Vācijas pilsonim izsniedz

“1. pastāvīgā iedzīvotāja pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ja Vācijas pilsonības zaudēšanas brīdī viņš piecus gadus ir pastāvīgi uzturējies Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā kā Vācijas pilsonis.

2. uzturēšanās atļauju, ja Vācijas pilsonības zaudēšanas brīdī viņš vismaz vienu gadu ir pastāvīgi uzturējies Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.

Pieteikums par pirmajā teikumā norādītās uzturēšanās atļaujas piešķiršanu jāiesniedz sešu mēnešu laikā pēc tam, kad kļuvis zināms par Vācijas pilsonības zaudēšanu.

[..]

(2)   Bijušajam Vācijas pilsonim, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir ārvalstīs, var piešķirt uzturēšanās atļauju, ja viņam ir pietiekamas vācu valodas zināšanas.

(3)   Īpašos gadījumos 1. vai 2. punktā noradīto uzturēšanās atļauju var piešķirt, atkāpjoties no 5. panta.

[..]”

10

S.Ö., kurš dzimis Turcijā 1966. gadā, ieceļoja Vācijas teritorijā 1990. gadā. Viņš ir precējies un ir trīs bērnu tēvs. 1999. gada 10. maijā viņš ieguva Vācijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, un 1999. gada 13. septembrī viņam tika atņemta Turcijas pilsonība.

11

2018. gada 25. maijā, iesniedzot pieteikumu ceļošanas dokumenta saņemšanai savam dēlam, S.Ö. norādīja, ka viņš ir atjaunojis Turcijas pilsonību.

12

Tā kā Vācijas iestādes pauda pamatotas šaubas par to, vai S.Ö. dēlam ir Vācijas pilsonība, S.Ö. 2019. gada 25. aprīlī lūdza teritoriāli kompetento pilsonības iestādi izsniegt viņam pilsonības apliecību, lai viņš varētu pierādīt, ka viņam joprojām ir Vācijas pilsonība. Pēc tam S. Ö. pārcēlās uz Dīsburgas pilsētas apkaimi.

13

Ar administratīvās policijas 2019. gada 13. septembra lēmumu Dīsburgas pilsēta atbilstoši StAG 30. panta 1. punktam konstatēja, ka S.Ö. vairs nav Vācijas pilsonības. Dīsburgas pilsēta uzskata, ka Turcijas pilsonības atjaunošana notika pēc 2000. gada 1. janvāra un saskaņā ar StAG 17. panta 1. punkta 2. apakšpunktu un 25. panta 1. punkta pirmo teikumu tas izraisīja automātisku Vācijas pilsonības zaudēšanu. Citāda situācija varētu būt tikai tad, ja Turcijas pilsonības atjaunošana būtu notikusi pirms 1999. gada 31. decembrim, jo StAG 25. panta 1. punkta pirmajā teikumā, versijā, kas bija spēkā līdz minētajam datumam, bija paredzēts, ka Vācijas pilsonību zaudē tikai ārvalstīs dzīvojošie Vācijas pilsoņi. Taču S.Ö. neesot pierādījis, ka Turcijas pilsonību būtu atjaunojis pirms minētā datuma.

14

S.Ö. šo lēmumu pārsūdzēja Verwaltungsgericht Düsseldorf (Diseldorfas Administratīvā tiesa, Vācija), proti, iesniedzējtiesā.

15

Laulātie M.Ö. un N.Ö., Turcijas pilsoņi, kuri dzimuši attiecīgi 1959. un 1970. gadā, ieceļoja Vācijas teritorijā 1974. gadā. 1999. gada 27. augustā viņi ieguva Vācijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, un 1999. gada 2. septembrī viņiem tika atņemta Turcijas pilsonība.

16

2005. gada 1. septembrī intervijā ar Vupertāles (Vācija) pilsētas dienestiem viņi atzina, ka 2000. gada 24. novembrī ir atjaunojuši Turcijas pilsonību.

17

Šajā ziņā viņi uzrādīja Turcijas ģenerālkonsulāta 2005. gada 31. augusta apliecinājumu, kurā minēts, ka 1999. gada 2. septembrī viņi lūdza atjaunot Turcijas pilsonību, un tā tika atjaunota ar Ministru padomes 2000. gada 24. novembra lēmumu.

18

Ar administratīvās policijas 2021. gada 24. februāra lēmumiem atbilstoši StAG 30. panta 1. punktam Vupertāles pilsēta konstatēja, ka M.Ö. un N.Ö. vairs nav Vācijas pilsonības. Pašvaldības iestāde norāda, ka Turcijas pilsonības atjaunošana 2000. gada 24. novembrī saskaņā ar StAG 17. panta 1. punkta 2. apakšpunktu un 25. panta 1. punkta pirmo teikumu izraisīja automātisku Vācijas pilsonības zaudēšanu. Citāda situācija varētu būt tikai tad, ja Turcijas pilsonība būtu atjaunota pirms 1999. gada 31. decembra, jo StAG 25. panta 1. punkta pirmajā teikumā, versijā, kas bija spēkā līdz minētajam datumam, bija paredzēts, ka Vācijas pilsonību zaudē tikai ārvalstīs dzīvojošie Vācijas pilsoņi. Taču M.Ö. un N.Ö. neesot pierādījuši, ka Turcijas pilsonību būtu atjaunojuši pirms minētā datuma.

19

M.Ö. un N.Ö. šos lēmumus pārsūdzēja Verwaltungsgericht Düsseldorf (Diseldorfas Administratīvā tiesa).

20

Laulātie M.S. un S.S., Turcijas pilsoņi, kuri dzimuši attiecīgi 1965. un 1971. gadā, ieceļoja Vācijas teritorijā attiecīgi 1981. un 1989. gadā. 1999. gada 10. jūnijā viņi ieguva Vācijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, un vēlāk viņiem tika atņemta Turcijas pilsonība.

21

M.S. un S.S. lūdza tiem atjaunot Turcijas pilsonību pēc tam, kad bija ieguvuši Vācijas pilsonību.

22

2017. gada 19. decembrī M.S. un S.S. lūdza Krēfeldes pilsētu konstatēt, ka viņiem ir Vācijas pilsonība.

23

Ar administratīvās policijas 2021. gada 24. februāra lēmumiem atbilstoši StAG 30. panta 1. punktam Krēfeldes pilsēta konstatēja, ka M.S. un S.S. vairs nav Vācijas pilsonības. Pašvaldības iestāde norāda, ka Turcijas pilsonības atjaunošana notika pēc 2000. gada 1. janvāra un saskaņā ar StAG 17. panta 1. punkta 2. apakšpunktu un 25. panta 1. punkta pirmo teikumu tas izraisīja automātisku Vācijas pilsonības zaudēšanu. Citāda situācija varētu būt tikai tad, ja Turcijas pilsonība būtu atjaunota pirms 1999. gada 31. decembra, jo StAG 25. panta 1. punkta pirmajā teikumā, kas bija spēkā līdz minētajam datumam, bija paredzēts, ka Vācijas pilsonību zaudē tikai ārvalstīs dzīvojošie Vācijas pilsoņi. Taču M.S. un S.S. neesot pierādījuši, ka Turcijas pilsonību būtu atjaunojuši līdz minētajam datumam.

24

M.S. un S.S. šos lēmumus pārsūdzēja Verwaltungsgericht Düsseldorf (Diseldorfas Administratīvā tiesa).

25

Šajās trīs apvienotajās lietās iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, pirmkārt, vai StAG 25. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētā Vācijas pilsonības automātiska zaudēšana atbilst Savienības tiesībām.

26

Tā vispirms apstiprina, ka prasītājiem pamatlietās piemērojamā StAG 25. panta versija ir tā, kas ir spēkā, sākot no 2000. gada 1. janvāra, jo tie Turcijas pilsonību atkārtoti ieguva pēc šī datuma, un dokumentiem, kurus daži no viņiem iesnieguši, lai pierādītu pretējo, neesot nekāda pierādījuma spēka. Turklāt tā norāda, ka prasītāji pamatlietās pirms atkārtotas Turcijas pilsonības iegūšanas neesot lūguši StAG 25. panta 2. punkta pirmajā teikumā norādīto atļauju saglabāt pilsonību.

27

Šajā ziņā saskaņā ar valsts judikatūru StAG 25. panta 1. punkta pirmais teikums atbilst Savienības tiesībām, jo attiecīgā persona saskaņā ar šā panta 2. punkta pirmo teikumu var iesniegt pieteikumu atļaujai saglabāt Vācijas pilsonību; šajā procedūrā ir skaidri paredzēta seku, kādas pilsonības zaudēšana rada attiecīgās personas situācijai, individuāla izvērtēšana.

28

Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par šādu saderību. Gadījumā, ja nav uzsākta nekāda minētajā StAG 25. panta 2. punktā paredzētā atļaujas saglabāt pilsonību procedūra, tad no šī paša 25. panta noteikumiem izriet, ka Vācijas pilsonības zaudēšana un līdz ar to Savienības pilsonības zaudēšana personām, kurām nav citas dalībvalsts pilsonības, notiek automātiski bez jebkāda individuāla vērtējuma.

29

Šī tiesa norāda, ka Vācijas tiesībās nav paredzēta nekāda iespēja netieši izvērtēt Vācijas pilsonības zaudēšanas radītās sekas pēc tam, kad tā zaudēta. Šādos gadījumos attiecīgajām personām vienīgi esot iespēja atkārtoti pieteikties naturalizācijai, lai iegūtu Vācijas pilsonību ar atpakaļejošu spēku.

30

Otrkārt, norādījusi, ka saskaņā ar StAG 25. panta 2. punkta formulējumu pieteikums atļaujai saglabāt Vācijas pilsonību sniedz iespēju ņemt vērā Savienības tiesību aktu prasības, iesniedzējtiesa norāda, ka praktiski ne administratīvās iestādes, ne valsts tiesas neizvērtē Savienības pilsoņa statusa zaudēšanas sekas. Proti, atļauja saglabāt Vācijas pilsonību tiktu piešķirta vienīgi tad, ja pastāvētu īpaša interese iegūt ārvalsts pilsonību, vienlaikus saglabājot Vācijas pilsonību. Tādējādi sekas Vācijas pilsonības zaudēšanai, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, netiekot izvērtētas no šī statusa izrietošo tiesību kontekstā.

31

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Düsseldorf (Diseldorfas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību trīs pamatlietās un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 7. decembra lēmumu lietas no C‑684/22 līdz C‑686/22 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

33

Ar jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 20. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka, brīvprātīgi iegūstot trešās valsts pilsonību, šīs dalībvalsts pilsonība tiek zaudēta ex lege, kas personām, kurām nav citas dalībvalsts pilsonības, nozīmē arī Savienības pilsonības zaudēšanu, ja vien šo personu situācijas individuālā vērtēšanas procesā, ņemot vērā veikto sabiedrības un privāto interešu izsvēršanu, minētās personas nesaņem kompetento valsts iestāžu atļauju saglabāt šo pilsonību pirms trešās valsts pilsonības iegūšanas.

34

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan atbilstoši starptautiskajām tiesībām pilsonības iegūšanas vai zaudēšanas nosacījumu definēšana ir katras dalībvalsts kompetencē, fakts, ka jautājums ietilpst dalībvalstu kompetencē, neizslēdz to, ka situācijās, kurām ir piemērojamas Savienības tiesības, attiecīgajām valsts tiesību normām ir jārespektē šīs Savienības tiesības (spriedumi, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 39. un 41. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 28. punkts).

35

LESD 20. pants ikvienai personai, kurai ir dalībvalsts pilsonība, piešķir Savienības pilsoņa statusu, kas paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss (spriedumi, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts, un 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 29. punkts).

36

Tādējādi tādu Savienības pilsoņu situācijai, kuriem, kā prasītājiem pamatlietā, ir tikai vienas dalībvalsts pilsonība un kuri, zaudējot šo pilsonību, saskaras ar LESD 20. pantu piešķirtā statusa, kā arī ar to saistīto tiesību zaudēšanu, šīs situācijas būtības un seku dēļ ir piemērojamas Savienības tiesības. Tādēļ dalībvalstīm, īstenojot savu kompetenci pilsonības jautājumos, ir jāievēro Savienības tiesības, tostarp samērīguma princips (spriedumi, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 42. un 45. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 30. punkts).

37

Šajā kontekstā Tiesa jau ir nospriedusi, ka dalībvalstij ir leģitīmi vēlēties aizsargāt īpašo solidaritātes un lojalitātes saistību starp dalībvalsti un tās pilsoņiem, kā arī pilsonības saiknes pamatā esošo tiesību un pienākumu savstarpīgumu (spriedumi, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 51. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 31. punkts).

38

Īstenojot savu kompetenci definēt pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumus, dalībvalsts var arī leģitīmi uzskatīt, ka ir jānovērš vairākvalstu pilsonības gadījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 18. janvāris, Wiener Landesregierung (Naturalizācijas garantijas atsaukšana), C‑118/20, EU:C:2022:34, 54. punkts).

39

Šajā gadījumā atbilstoši StAG 25. panta 1. punktam Vācijas pilsoņi zaudē Vācijas pilsonību, tiem brīvprātīgi iegūstot atsevišķu trešo valstu pilsonību. Turklāt šajā tiesību normā ir precizēts, ka Vācijas pilsonība netiek zaudēta, ja Vācijas pilsonis iegūst tostarp kādas citas dalībvalsts pilsonību. Kā norāda Vācijas valdība, šīs tiesību normas mērķis galvenokārt ir novērst vairākvalstu pilsonību.

40

Šī mērķa leģitimitāti principā apstiprina Konvencijas par pilsonību 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts, saskaņā ar kuru Līgumslēdzēja valsts nedrīkst savās iekšējās tiesībās paredzēt pilsonības zaudēšanu ex lege vai pēc līgumslēdzējas valsts iniciatīvas, izņemot brīvprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas gadījumu, kā arī šīs konvencijas 15. panta b) apakšpunkts, atbilstoši kuram tās normas neierobežo katras līgumslēdzējas valsts tiesības savos iekšējos tiesību aktos noteikt, vai tās pilsonības iegūšana vai saglabāšana ir atkarīga no atteikšanās no citas valsts pilsonības vai tās zaudēšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 18. janvāris, Wiener Landesregierung (Naturalizācijas garantijas atsaukšana), C‑118/20, EU:C:2022:34, 55. punkts).

41

No tā izriet, ka Savienības tiesības principā neliedz, ka tādās situācijās kā StAG 25. panta 1. punktā minētās dalībvalsts vispārējo interešu dēļ paredz tās pilsonības zaudēšanu ex lege, tās pilsoņiem brīvprātīgi iegūstot trešās valsts pilsonību, pat ja tās zaudēšanas dēļ attiecīgajām personām zūd Savienības pilsoņa statuss.

42

Tomēr, ņemot vērā nozīmi, kāda Savienības primārajās tiesībās ir piešķirta Savienības pilsoņa statusam, kurš, kā atgādināts šī sprieduma 34. punktā, ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kompetentajām valsts iestādēm un valsts tiesām ir jāpārbauda, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana, ja tā izraisa Savienības pilsoņa statusa un no tā izrietošo tiesību zaudēšanu, ietekmes ziņā uz konkrētās personas un attiecīgā gadījumā uz tās ģimenes locekļu situāciju Savienības tiesību kontekstā atbilst samērīguma principam (spriedumi, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 55. un 56. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 38. punkts).

43

Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalsts pilsonības zaudēšana ex lege nebūtu saderīga ar samērīguma principu, ja nozīmīgās valsts tiesību normas nevienā brīdī neļauj individuāli izvērtēt sekas, ko šī zaudēšana attiecīgajām personām rada Savienības tiesību kontekstā (spriedumi, 2019. gada 12. marts, Tjebbes u.c., C‑221/17, EU:C:2019:189, 41. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 39. punkts).

44

No tā izriet, ka tādās situācijās, kad dalībvalsts pilsonība, brīvprātīgi iegūstot trešās valsts pilsonību, tiek zaudēta ex lege, un izraisa arī Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, kompetentajām valsts iestādēm un tiesām jābūt iespējai izvērtēt šīs pilsonības zaudēšanas sekas un attiecīgajā gadījumā ļaut šīm personām saglabāt savu pilsonību vai to atjaunot ex tunc (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 12. marts, Tjebbes u.c., C‑221/17, EU:C:2019:189, 42. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 40. punkts).

45

Šajā gadījumā no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka StAG 25. panta 2. punktā paredzēts, ka neviena persona nezaudē savu pilsonību, ja pirms trešās valsts pilsonības iegūšanas tā pēc pašas pieteikuma ir saņēmusi kompetentās iestādes rakstisku atļauju saglabāt to. Tāpat šajā tiesību normā ir noteikts, ka, pieņemot lēmumu par šādu pieteikumu, jāizsver sabiedrības un privātās intereses.

46

Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 58. punktā, Savienības tiesībām principā nav pretrunā tas, ka dalībvalsts paredz, ka seku, ko attiecīgajām personām rada dalībvalsts pilsonības zaudēšana Savienības tiesību kontekstā, individuāls vērtējums, ievērojot samērīguma principu, notiek tādā īpašā iepriekšējas atļaujas saņemšanas procedūrā, kāda paredzēta minētajā 25. panta 2. punktā.

47

Tomēr, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas tiesības, kas Savienības pilsoņiem izriet no LESD 20. panta, šai procedūrai ir efektīvi jāļauj veikt šo individuālo samērīguma pārbaudi atbilstoši tam, kas prasīts šajā pantā, kā to interpretējusi Tiesa savā judikatūrā.

48

Šajā ziņā, pirmām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka minētajā iepriekšējas atļaujas procedūrā administratīvo iestāžu prakse, kas apstiprināta valsts judikatūrā, izpaužas tā, ka netiek pārbaudītas sekas, kādas Savienības tiesību kontekstā rada attiecīgās personas Vācijas pilsonības zaudēšana, ja tādējādi zūd Savienības pilsoņa statuss. Proti, atļauja saglabāt Vācijas pilsonību tiekot izsniegta tikai tad, ja pastāv īpaša interese iegūt trešās valsts pilsonību.

49

Situācijā, kad kompetentās iestādes neveic šo samērīguma vērtējumu vai kad no šo iestāžu lēmumā, kas balstīts uz StAG 25. panta 2. punktu, norādītajiem iemesliem skaidri neizriet, ka minētais vērtējums ir noticis, šāds vērtējums jāveic valsts tiesai, kurā, iespējams, ir celta prasība, vai arī jānodrošina, ka to veic minētās iestādes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 53. punkts).

50

Šādam vērtējumam jāiekļauj attiecīgās personas, kā arī tās ģimenes individuālās situācijas vērtējums, lai noteiktu, vai Vācijas pilsonības zaudēšana, ja tādējādi zūd Savienības pilsoņa statuss, rada sekas, kas – salīdzinājumā ar valsts likumdevēja paredzēto mērķi – nesamērīgi ietekmē tās ģimenes un profesionālās dzīves normālu attīstību Savienības tiesību kontekstā. Šādas sekas nevar būt hipotētiskas vai iespējamas (spriedumi, 2019. gada 12. marts, Tjebbes u. c., C‑221/17, EU:C:2019:189, 44. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 54. punkts).

51

Šajā samērīguma vērtējumā valsts kompetentajām iestādēm un attiecīgajā gadījumā valsts tiesām it īpaši jāpārliecinās, ka šāda pilsonības zaudēšana atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) garantētajām pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, un it īpaši Hartas 7. pantā noteiktajām tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Šis pants attiecīgā gadījumā jāskata kopsakarā ar Hartas 24. panta 2. punktā atzīto pienākumu ņemt vērā bērna interešu prioritāti (spriedumi, 2019. gada 12. marts, Tjebbes u. c., C‑221/17, EU:C:2019:189, 45. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 55. punkts).

52

Otrām kārtām, no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka StAG 25. panta 2. punktā ir prasīts, lai, pirms attiecīgā persona lūdz un attiecīgā gadījumā iegūst Vācijas pilsonību, tā nebūtu ieguvusi trešās valsts pilsonību.

53

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka dalībvalstis, lai ņemtu vērā tiesiskās drošības principu, var prasīt, lai pilsonības saglabāšanas vai atjaunošanas pieteikums kompetentajām iestādēm tiktu iesniegts saprātīgā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 43. punkts).

54

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 63. punktā, prasība, saskaņā ar kuru atļauja saglabāt pilsonību jāpieprasa un jāsaņem pirms trešās valsts pilsonības iegūšanas, atbilst saprātīga termiņa robežām, jo tiesiskās drošības interesēs, ko dalībvalstīm ir tiesības aizsargāt, tā principā neliedz attiecīgajām personām efektīvi īstenot tiesības, kas izriet no viņu kā Savienības pilsoņu statusa, it īpaši tiesības uz to, lai kompetentās valsts iestādes individuāli izvērtētu pilsonības zaudēšanas seku samērīgumu Savienības tiesību kontekstā.

55

Jāuzsver, ka gadījumā, ja Vācijas pilsonis, kuram nav citas dalībvalsts pilsonības, ir brīvprātīgi ieguvis trešās valsts pilsonību, iepriekš neievērojot StAG 25. panta 2. punktā paredzēto procedūru, lai lūgtu un saņemtu atļauju saglabāt Vācijas pilsonību, ir leģitīmi uzskatīt, ka šīs iegūšanas dienā viņš ir apliecinājis savu vēlmi vairs nebūt Savienības pilsonim.

56

Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ņemot vērā smagās sekas, ko dalībvalsts pilsonības zaudēšana, ja tā izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, rada Savienības pilsoņa no LESD 20. panta izrietošo tiesību efektīvai īstenošanai, par atbilstošām efektivitātes principam nevar tikt uzskatītas tādas valsts tiesību normas vai prakse, kuru dēļ personai, kam draud šī pilsonības zaudēšana, var tikt liegts lūgt minētās zaudēšanas seku samērīguma vērtējumu Savienības tiesību kontekstā, un tas tā ir tādēļ, ka termiņš lūgumam veikt šo vērtējumu ir beidzies situācijā, kurā šī persona nav tikusi pienācīgi informēta par tiesībām lūgt veikt šādu vērtējumu, kā arī par termiņu, kurā tai būtu bijis jāiesniedz šāds lūgums (spriedums, 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 48. punkts)

57

Tādēļ iesniedzējtiesai jānosaka, vai prasītāji pamatlietā tika pienācīgi informēti par StAG 25. pantā paredzēto procedūru, kas ir spēkā no 2000. gada 1. janvāra un kas, kā uzskata šī tiesa, viņiem ir piemērojama. Šajā nolūkā šai tiesai, pirmkārt, būs jāņem vērā tas, ka pirms šī datuma šīm personām bija jāatsakās no savas Turcijas pilsonības, lai iegūtu Vācijas pilsonību, un tas ļauj pieņemt, ka tās bija informētas ne tikai par Vācijas tiesisko regulējumu, kas tām bija piemērojams pirms minētā datuma, bet arī vismaz par to, ka šī tiesiskā regulējuma mērķis ir novērst vairākvalstu pilsonības un it īpaši to, ka principā nav atļauta Vācijas pilsonības un trešās valsts pilsonības kumulācija.

58

Otrkārt, šai tiesai būs jāņem vērā konteksts, kādā minētās personas ir pieprasījušas un pēc tam atjaunojušas Turcijas pilsonību. No iesniedzējtiesas lēmumiem izriet, ka prasītāji pamatlietās ir mēģinājuši saglabāt gan Turcijas, gan Vācijas pilsonību, kā to Vācijas pilsoņiem, kuri dzīvo Vācijā, ļāva darīt StAG 25. panta versija, kas bija piemērojama līdz 1999. gada 31. decembrim. Ja pirms šī datuma viņi atteicās no savas Turcijas pilsonības, lai iegūtu Vācijas pilsonību, un pēc tam lūdza atjaunot Turcijas pilsonību, iesniedzējtiesa norāda, ka šī pēdējā pilsonība viņiem ir atkārtoti piešķirta pēc minētā datuma.

59

Šajā ziņā prasītāji pamatlietā C‑686/22 rakstveida apsvērumos norāda, ka viņiem nebija nekāda iemesla pirms StAG 25. panta reformas iesniegt pieteikumu iepriekšējai atļaujai saglabāt Vācijas pilsonību un ka šī reforma viņiem katrā ziņā nav tikusi skaidri izskaidrota vai darīta zināma.

60

Šādā situācijā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 71. punktā, ņemot vērā smagās sekas, kādas izriet no Vācijas pilsonības zaudēšanas, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu saistībā ar to tiesību efektīvu īstenošanu, kuras Savienības pilsonim izriet no LESD 20. panta, prasītājiem pamatlietās, iespējams, pārejas režīmā, bija jādod iespēja efektīvi uzsākt StAG 25. panta 2. punktā paredzēto iepriekšējas atļaujas procedūru, lai saglabātu Vācijas pilsonību.

61

Lai noteiktu, vai prasītājiem pamatlietās faktiski bija iespēja izmantot šo procedūru un individuāli izvērtēt Vācijas pilsonības zaudēšanas sekas Savienības tiesību kontekstā, ir svarīgi, lai iesniedzējtiesa ņemtu vērā arī datumus, kuros viņi ir atjaunojuši Turcijas pilsonību. Proti, nav izslēgts, ka situācijās, kad šīs pilsonības atjaunošanas datums ir tuvs 2000. gada 1. janvārim – datumam, kad stājās spēkā StAG 25. pantā paredzētās procedūras reforma –, šiem prasītājiem praktiski nebija iespējams īstenot šo procedūru, jo tajā ir prasīts lūgt un saņemt atļauju saglabāt Vācijas pilsonību pirms trešās valsts pilsonības iegūšanas. Šādā gadījumā atšķirībā no personām, kuras ir pieprasījušas trešās valsts pilsonību pēc šī datuma, minētie prasītāji nevarēja lūgt saglabāt Vācijas pilsonību un sagaidīt atbildi uz to, pirms tās nebija saņēmušas attiecīgās trešās valsts iestāžu piekrišanu viņu lūgumam.

62

Jāpiebilst, ka tad, ja iesniedzējtiesa secinātu, ka prasītājiem pamatlietās nav bijusi iespēja efektīvi uzsākt StAG 25. panta 2. punktā paredzēto iepriekšējas atļaujas procedūru, lai saglabātu Vācijas pilsonību, un saņemt individuālu vērtējumu par Vācijas pilsonības zaudēšanas sekām Savienības tiesību kontekstā, jābūt iespējai veikt šādu vērtējumu netieši, attiecīgajai personai lūdzot izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina tās pilsonību, un, vispārīgāk, pilsonības konstatēšanas procedūrā kompetentajām iestādēm vajadzības gadījumā ir jāspēj ex tunc atjaunot dalībvalsts pilsonību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. marts, Tjebbes u.c., C‑221/17, EU:C:2019:189, 42. punkts).

63

Šajā gadījumā iesniedzējtiesai jābūt iespējai veikt šādu netiešu vērtējumu ar iespēju ex tunc atjaunot Vācijas pilsonību pamatlietās, kuras attiecas uz prasībām, kas celtas par administratīvās policijas lēmumiem, kuros konstatēta ieinteresēto personu pilsonības zaudēšana un kuri izdoti saistībā ar ceļošanas dokumenta pieteikumiem vai pilsonības konstatēšanas procedūrām.

64

Šajā ziņā jāprecizē, ka atbilstošais datums, kas jāņem vērā, lai izvērtētu Vācijas pilsonības zaudēšanas seku samērīgumu Savienības tiesību kontekstā, ir datums, kad attiecīgā persona ir ieguvusi vai atjaunojusi trešās valsts pilsonību, jo saskaņā ar StAG 25. panta 1. punktu brīdis, kurā šī pilsonība ir iegūta vai atjaunota, ir Vācijas Federatīvās Republikas noteikto leģitīmo kritēriju neatņemama sastāvdaļa, no kuriem ir atkarīga tās pilsonības zaudēšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 56. punkts).

65

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka LESD 20. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka, brīvprātīgi iegūstot trešās valsts pilsonību, šīs dalībvalsts pilsonība tiek zaudēta ex lege, kas personām, kurām nav kādas citas dalībvalsts pilsonības, nozīmē arī Savienības pilsonības zaudēšanu, ja vien minēto personu situācijas individuālā vērtēšanas procesā, ņemot vērā veikto sabiedrības un privāto interešu izsvēršanu, šīs personas nesaņem kompetento valsts iestāžu atļauju saglabāt šo pilsonību pirms trešās valsts pilsonības iegūšanas. Tomēr saderība ar Savienības tiesībām ir atkarīga no tā, vai, pirmkārt, šīm pašām personām saprātīgā termiņā ir bijusi efektīva piekļuve šajā tiesiskajā regulējumā paredzētajai pilsonības saglabāšanas procedūrai un tās ir tikušas pienācīgi informētas par šo procedūru un, otrkārt, vai minētā procedūra ietver kompetento iestāžu pārbaudi par šīs pilsonības zaudēšanas seku samērīgumu Savienības tiesību kontekstā. Pretējā gadījumā šīm iestādēm, kā arī tiesām, kurās, iespējams, ir celta prasība, jābūt iespējai veikt šādu vērtējumu netieši, attiecīgajām personām lūdzot izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina to pilsonību, vai, ja nepieciešams, pilsonības zaudēšanas konstatēšanas procedūrā minētajām iestādēm un tiesām vajadzības gadījumā jābūt iespējai ex tunc atjaunot šo pilsonību.

66

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

LESD 20. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka, brīvprātīgi iegūstot trešās valsts pilsonību, šīs dalībvalsts pilsonība tiek zaudēta ex lege, kas personām, kurām nav kādas citas dalībvalsts pilsonības, nozīmē arī Savienības pilsonības zaudēšanu, ja vien minēto personu situācijas individuālā vērtēšanas procesā, ņemot vērā veikto sabiedrības un privāto interešu izsvēršanu, šīs personas nesaņem kompetento valsts iestāžu atļauju saglabāt šo pilsonību pirms trešās valsts pilsonības iegūšanas. Tomēr saderība ar Savienības tiesībām ir atkarīga no tā, vai, pirmkārt, šīm pašām personām saprātīgā termiņā ir bijusi efektīva piekļuve šajā tiesiskajā regulējumā paredzētajai pilsonības saglabāšanas procedūrai un tās ir tikušas pienācīgi informētas par šo procedūru un, otrkārt, vai minētā procedūra ietver kompetento iestāžu pārbaudi par šīs pilsonības zaudēšanas seku samērīgumu Savienības tiesību kontekstā. Pretējā gadījumā šīm iestādēm, kā arī tiesām, kurās, iespējams, ir celta prasība, jābūt iespējai veikt šādu vērtējumu netieši, attiecīgajām personām lūdzot izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina to pilsonību, vai, ja nepieciešams, pilsonības zaudēšanas konstatēšanas procedūrā minētajām iestādēm un tiesām vajadzības gadījumā jābūt iespējai ex tunc atjaunot šo pilsonību.