1

Apelācijas sūdzībā trīs sabiedrības Scania juridiskās vienības Scania AB, Scania CV AB un Scania Deutschland GmbH (turpmāk tekstā – “Scania DE”) (turpmāk tekstā visas kopā – “Scania”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 2. februāra spriedumu Scania u.c./Komisija (T‑799/17, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:48), ar kuru tā noraidīja viņu prasību, kurā galvenokārt bija lūgts atcelt Komisijas 2017. gada 27. septembra Lēmumu C(2017) 6467 final par [LESD] 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.39824 – Kravas automašīnas) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) un, pakārtoti, samazināt tām šajā lēmumā piemēroto naudas sodu apmēru.

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. pants attiecas uz Eiropas Komisijas pilnvarām noteikt naudas sodu. Šīs regulas 25. pantā “Noilguma termiņi sodu uzlikšanai” ir noteikts:

“1.   Uz pilnvarām, kas ar 23.[..] pantu piešķirtas Komisijai, attiecas šādi noilguma termiņi:

2.   Laiku skaita no dienas, kurā izdarīts pārkāpums. Tomēr pārkāpumu turpināšanas vai atkārtošanas gadījumā laiku skaita no dienas, kurā pārtrauc pārkāpšanu.

3.   Jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija vai dalībvalsts konkurences iestāde, pārtrauc noilguma termiņu soda naudu [..] uzlikšanai. Noilguma termiņu pārtrauc no dienas, kurā rīcība ir paziņota vismaz vienam uzņēmumam vai vienai uzņēmumu apvienībai, kas piedalījās pārkāpumā. [..]

4.   Noilguma termiņa pārtraukšana attiecas uz visiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, kas piedalījās pārkāpumā.

[..]”

3

Saskaņā ar minētās regulas 31. pantu “Pārskatīšana Eiropas Kopienu [Savienības] Tiesā”:

“Eiropas Kopienu [Savienības] Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodisk[u] soda naudu [kavējuma naudu]. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu [naudas sodu] vai periodisk[u] soda naudu [kavējuma naudu].”

4

Tiesvedības priekšvēsturi un apstrīdēto lēmumu, kā izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 1.–61. punktā, var rezumēt šādi.

5

Komisija apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas esot pārkāpušas LESD 101. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. pantu, laikā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim kopā ar uzņēmumu [konfidenciāli] ( 1 ), [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] juridiskajām vienībām piedaloties koluzīvās darbībās attiecībā uz cenām, vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu bruto cenu paaugstināšanu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), kā arī atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 noteikto tehnoloģiju ieviešanas vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā laika grafiku un izmaksu pārnešanu. Komisija šī lēmuma 2. pantā uzņēmumiem Scania AB un Scania CV AB kopīgi un solidāri uzlika naudas sodu 880523000 EUR apmērā, no kura Scania DE ir kopīgi un solidāri atbildīgs par 440003282 EUR samaksu.

6

2010. gada 20. septembrī[konfidenciāli] iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.) 14. punktu. 2010. gada 17. decembrī Komisija piešķīra [konfidenciāli] nosacītu atbrīvojumu no naudas soda.

7

Laikposmā no 2011. gada 18. līdz 21. janvārim Komisija veica pārbaudes tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēju telpās.

8

2011. gada 28. janvārī[konfidenciāli] lūdza piešķirt atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar šī sprieduma 6. punktā norādītā paziņojuma 14. punktu vai, ja tas netiktu piešķirts, naudas soda samazinājumu atbilstoši šī paziņojuma 27. punktam. Līdzīgi rīkojās arī [konfidenciāli] un [konfidenciāli].

9

Izmeklēšanas gaitā Komisija arī apelācijas sūdzības iesniedzējām nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu.

10

2014. gada 20. novembrī Komisija uzsāka šīs regulas 11. panta 6. punktā paredzēto procedūru pret apelācijas sūdzības iesniedzējām, kā arī pret šī sprieduma 5. punktā minētajām uzņēmumu juridiskajām vienībām, un pieņēma paziņojumu par iebildumiem, ko tā paziņoja visām šīm vienībām, tostarp arī apelācijas sūdzības iesniedzējām.

11

Pēc paziņojuma par iebildumiem paziņošanas tā adresātiem tika sniegta pieeja Komisijas izmeklēšanas lietas materiāliem.

12

[Konfidenciāli] laikā paziņojuma par iebildumiem adresāti neoficiāli vērsās Komisijā, lūdzot turpināt lietas izskatīšanu saskaņā ar izlīguma procedūru, kura paredzēta Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102. pantu], ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), kura grozīta ar Komisijas 2008. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 622/2008 (OV 2008, L 171, 3. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 773/2004”), 10.a pantā. Komisija nolēma sākt izlīguma procedūru pēc tam, kad visi paziņojuma par iebildumiem adresāti apstiprināja savu vēlmi piedalīties izlīguma apspriešanā.

13

No [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] starp katru paziņojuma par iebildumiem adresātu un Komisiju notika izlīguma apspriešana. Tās noslēgumā daži no paziņojuma par iebildumiem adresātiem – katrs atsevišķi – iesniedza Komisijai oficiālu izlīguma lūgumu saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 10.a panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “izlīguma dalībnieki”). Apelācijas sūdzības iesniedzējas šādu lūgumu neiesniedza.

14

2016. gada 19. jūlijā Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. pantu un 23. panta 2. punktu, pieņēma Lēmumu C(2016) 4673 final par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39824 – Kravas automašīnas), kas bija adresēts izlīguma dalībniekiem (turpmāk tekstā – “lēmums par izlīgumu”).

15

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas bija nolēmušas neiesniegt oficiālu izlīguma lūgumu, Komisija attiecībā uz tām turpināja izmeklēšanu parastajā procedūrā, proti, bez izlīguma.

16

2016. gada 23. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas – pēc tam, kad tām bija sniegta piekļuve lietas materiāliem, – iesniedza rakstveida atbildi uz paziņojumu par iebildumiem.

17

2016. gada 18. oktobrī apelācijas sūdzības iesniedzējas piedalījās uzklausīšanā.

18

2017. gada 7. aprīlī Komisija atbilstoši tās paziņojumam par paraugpraksi attiecībā uz lietu izskatīšanu saskaņā ar [LESD] 101. un 102. pantu (OV 2011, C 308, 6. lpp.) 111. punktu nosūtīja Scania AB faktu izklāstu. 2017. gada 23. jūnijā Komisija minēto faktu izklāstu nosūtīja arī Scania CV AB un Scania DE.

19

2017. gada 12. maijāScania AB iesniedza Komisijai rakstveida apsvērumus par minētajam faktu izklāstam pievienotajiem pierādījumiem; šajos apsvērumos bija atspoguļota arī Scania CV AB un Scania DE nostāja.

20

2017. gada 27. septembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

21

Attiecībā uz kravas automašīnu tirgus struktūru Komisija norāda, ka tai raksturīga augsta pārskatāmība un koncentrācija, ņemot vērā, ka dalībniekiem ir vairākas iespējas katru gadu satikties un apspriest tirgus situāciju. Komisijas ieskatā, pateicoties šai informācijas apmaiņai, dalībnieku rīcībā varēja būt precīza informācija par katra no tiem konkurences situāciju.

22

Komisija arī norāda, ka dalībniekiem, tostarp Scania, nozīmīgajos valstu tirgos ir meitasuzņēmumi, kas rīkojas kā to preču izplatītāji. Šiem valstu izplatītājiem esot pašiem savs koncesionāru tīkls. Komisija piebilst, ka Scania savas kravas automašīnas pārdod ar valsts izplatītāju starpniecību; šie valsts izplatītāji ir Scania pilnībā piederoši meitasuzņēmumi visās EEZ valstīs, izņemot [konfidenciāli]. Scania valsts izplatītāji kravas automašīnas, kuras iegādātas galvenajā darījumdarbības vietā, pārdodot koncesionāriem, kas esot vai nu šai sabiedrībai pilnībā piederoši meitasuzņēmumi, vai arī neatkarīgi uzņēmumi. Komisija norāda, ka Vācijā Scania ir [konfidenciāli] koncesionāri, kas ir šai sabiedrībai pilnībā piederoši meitasuzņēmumi.

23

Attiecībā uz cenu noteikšanas mehānismu Komisija konstatē, ka tas ietver tos pašus posmus visiem iesaistītajiem dalībniekiem un parasti pirmajā posmā sākas ar to, ka galvenā darījumdarbības vieta nosaka sākotnējo bruto cenu skalu. Turklāt Komisijas ieskatā otrajā posmā kravas automašīnu pārdošanai dažādos valsts tirgos tiek noteiktas transfertcenas, par ko vienojas ražotāju galvenā darījumdarbības vieta un valsts izplatītāji, kuri ir vai nu neatkarīgi uzņēmumi vai arī galvenajai darījumdarbības vietai pilnībā piederoši uzņēmumi. Komisija arī uzskata, ka trešajā posmā tiek noteiktas cenas, ko koncesionāri maksā izplatītājiem, bet ceturtajā posmā – galīgā neto cena, kuru maksā patērētāji un par kuru vienojas koncesionāri vai paši ražotāji, pārdodot tieši koncesionāriem vai nozīmīgiem klientiem.

24

Komisija konstatē – lai arī galīgā cena, ko maksā patērētāji, var mainīties (piemēram, saistībā ar dažādu atlaižu piemērošanu dažādos izplatīšanas ķēdes posmos), visas cenas, kuras piemēro katrā izplatīšanas ķēdes posmā, tieši (transfertcenu gadījumā starp galveno darījumdarbības vietu un izplatītāju) vai netieši (tādas cenas gadījumā, ko maksā koncesionārs izplatītājam, vai galapatērētāja maksātās cenas gadījumā) izriet no sākotnējās bruto cenas. Tādējādi, pēc Komisijas domām, atklājas, ka galvenās darījumdarbības vietas noteiktās sākotnējās bruto cenu skalas ir kopīga un būtiska sastāvdaļa to cenu aprēķinos, ko piemēro katrā valsts izplatīšanas ķēžu posmā visā Eiropā. Komisija precizē, ka visi dalībnieki, izņemot [konfidenciāli], laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam noteica bruto cenu skalas, ko veidoja saskaņotas bruto cenas visai EEZ.

25

Konkrēti – attiecībā uz cenu noteikšanas mehānismu Scania un šajā noteikšanā iesaistītajiem dalībniekiem Komisija uzskata, ka Scania galvenā darījumdarbības vieta nosaka rūpnīcas bruto cenu skalu (Factory Gross Price List, turpmāk tekstā – “FGPL”) visām dažādajām pieejamajām kravas automašīnu daļām.

26

Katrs Scania valsts izplatītājs (piemēram, Scania DE) ar Scania galveno darījumdarbības vietu apspriež “neto cenu izplatītājam” (cenu, ko izplatītājs maksā galvenajai darījumdarbības vietai par katru daļu), pamatojoties uz saņemto FGPL. Neto cenu izplatītājam norāda dokumentā ar nosaukumu “RPU” (no vārda “Representantuppgift” zviedru valodā), kurā atšķirība starp FGPL un neto cenu izplatītājam atspoguļota atlaides veidā. Izplatītājam piešķirtās atlaides nosaka [konfidenciāli] Scania galvenajā darījumdarbības vietā, tomēr par tām diskutē arī cenu komitejā. Galīgo lēmumu par Scania izplatītājam noteikto neto cenu pieņem [konfidenciāli].

27

Turklāt Scania valsts izplatītājs savu bruto cenu skalu (ko veido neto cena izplatītājam un peļņas daļa) visām dažādajām pieejamajām kravas automašīnu daļām paziņo Scania koncesionāriem savā teritorijā.

28

Tad Scania koncesionārs ar izplatītāju apspriež “neto cenu koncesionāram”, pamatojoties uz izplatītāja bruto cenu skalu, no tās atņemot būtisku atlaidi, ko saņem koncesionārs.

29

Klienti, kas pērk kravas automašīnas ar Scania koncesionāru starpniecību, maksā “klienta cenu”. “Klienta cenu” veido neto cena koncesionāram, kas paaugstināta atbilstoši koncesionāra peļņas daļai un iespējamām izmaksām, kuras izriet no kravas automašīnas individualizācijas, un samazināta atbilstoši klientam piešķirtajām atlaidēm un veicināšanas pasākumiem. Komisija konstatē, ka cenas izmaiņas jebkurā izplatīšanas ķēdes posmā ierobežoti ietekmē vai nemaz neietekmē patērētāja maksāto galīgo cenu.

30

Komisija turklāt konstatē, ka FGPL piemēro visā pasaulē, savukārt neto cenu izplatītājam un izplatītāja bruto cenu skalu piemēro reģionā, kurā darbojas izplatītājs. Tāpat cenu, ko ir apspriedis koncesionārs, piemēro reģionā, kurā darbojas koncesionārs.

31

Attiecībā uz cenu pieauguma Eiropas līmenī ietekmi uz cenām valsts līmenī Komisija norāda, ka tādi ražotāju valsts izplatītāji kā Scania DE nav neatkarīgi bruto cenu un bruto cenu skalu noteikšanā un ka visas katrā izplatīšanas ķēdē līdz pat galapatērētājam posmā piemērotās cenas izriet no galvenās darījumdarbības vietas noteiktajām visas Eiropas bruto cenu skalām.

32

Komisijas ieskatā no tā izriet, ka galvenās darījumdarbības vietas izlemta bruto cenu paaugstināšana visas Eiropas bruto cenu skalā nosaka “neto cenas izplatītājam” izmaiņas, proti, tās cenas izmaiņas, ko izplatītājs maksā galvenajai darījumdarbības vietai par kravas automašīnas iegādi. Līdz ar to Komisijas ieskatā galvenās darījumdarbības vietas veikta iepriekš minēto bruto cenu paaugstināšana ietekmē arī izplatītāja bruto cenas līmeni, proti, cenu, ko koncesionārs maksā izplatītājam, pat ja galapatērētāja cena ne vienmēr ir mainīta tādā pašā proporcijā vai nav mainīta nemaz.

33

Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka Scania bija piedalījusies koluzīvās sanāksmēs un saziņā ar izlīguma dalībniekiem dažādos forumos un dažādos līmeņos, kas laika gaitā mainījās, bet iesaistītie uzņēmumi, mērķi un attiecīgās preces palika tās pašas.

34

Komisija identificēja trīs koluzīvās saziņas līmeņus.

35

Pirmkārt, Komisija norādīja, ka pārkāpuma pirmajos gados aizliegtās vienošanās dalībnieku augstākās amatpersonas apsprieda savus nodomus attiecībā uz cenām, bruto cenu paaugstināšanu nākotnē, nereti arī patēriņa neto cenu izmaiņām un dažkārt arī vienojās par savu bruto cenu paaugstināšanu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija atsaucās uz šo koluzīvās saziņas līmeni kā uz “vadošo struktūrvienību līmeni” (top management). Komisija piebilda, ka vadošo struktūrvienību līmeņa sanāksmēs aizliegtās vienošanās dalībnieki vienojās tostarp par laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar standartiem Euro 3 līdz Euro 5 atbilstošu kravas automašīnu modeļu ieviešanu, un dažos gadījumos tika panākta vienošanās neieviest attiecīgās tehnoloģijas pirms kāda noteikta datuma. Komisija norādīja, ka sanāksmes vadošo struktūrvienību līmenī notika no 1997. līdz 2004. gadam.

36

Otrkārt, Komisija norādīja, ka ierobežotā laikposmā un vienlaikus ar sanāksmēm vadošo struktūrvienību līmenī notika apspriešanās starp aizliegtās vienošanās dalībnieku galvenās darījumdarbības vietas vidējā līmeņa vadītājiem; tajās bez tehniskās informācijas apmaiņas tika runāts arī par cenām un bruto cenu paaugstināšanu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija atsaucās uz šo koluzīvās saziņas līmeni kā uz “galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni” (lower headquarters level). Komisija norādīja, ka sanāksmes galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī notika no 2000. līdz 2008. gadam.

37

Treškārt, Komisija norādīja, ka pēc euro ieviešanas un pēc tam, kad gandrīz visi kravas automašīnu ražotāji ieviesa bruto cenu skalas Eiropas līmenī, aizliegtās vienošanās dalībnieki ar Vācijas meitasuzņēmumu starpniecību turpināja sistemātiski saskaņot nodomus attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām. Apstrīdētajā lēmumā Komisija atsaucās uz šo koluzīvās saziņas līmeni kā uz “Vācijas līmeni” (German level meetings). Komisija precizēja, ka, tāpat kā saziņā aizliegtās vienošanās pirmajos gados, Vācijas meitasuzņēmumu pārstāvji apsprieda nākotnē piemērojamo bruto cenu paaugstināšanu, kā arī atbilstoši standartiem Euro 5 un Euro 6 noteikto tehnoloģiju ieviešanas vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā laika grafiku un izmaksu pārnešanu. Tie apmainījās arī ar citu slepenu komerciālu informāciju. Komisija norādīja, ka sanāksmes Vācijas līmenī notika no 2004. gada.

38

Komisija uzskatīja, ka lietas materiālos sniegtie dokumentārie pierādījumi apliecina, ka iepriekš minētā saziņa attiecās uz:

39

Komisija norādīja, ka dalībniekiem bija daudzpusēja saziņa dažādos līmeņos un ka nereti tiem bija kopīga saziņa un sanāksmes dažādos līmeņos. Komisijas ieskatā šī saziņa bija savstarpēji saistīta satura, datuma, atsaukšanās citam uz citu un savstarpēji tālāk nodotās un iegūtās informācijas ziņā.

40

Komisija uzskatīja, ka šīs darbības bija noteikta veida saskaņošana un sadarbība, un ar to palīdzību dalībnieki ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāja ar savstarpēju praktisku sadarbību. Pēc Komisijas domām, aplūkojamā rīcība izpaudās kā saskaņotas darbības vai nolīgums un tajā konkurējošie uzņēmumi atturējās neatkarīgi noteikt tirdzniecības politiku, ko tie plānoja īstenot tirgū, bet drīzāk ar tiešu saziņu saskaņoja rīcību attiecībā uz cenām un apņēmās saskaņoti aizkavēt tehnoloģiju ieviešanu. Turklāt Komisijas ieskatā sistemātiskā piedalīšanās koluzīvā saziņā radīja savstarpējas saprašanās gaisotni dalībnieku cenu noteikšanas politikā.

41

Komisija norādīja, ka visā pārkāpuma laikposmā Scania regulāri piedalījās dažāda veida koluzīvās darbībās, un secināja, ka pārkāpums, kurā Scania piedalījās, ir uzskatāms par nolīgumu un/vai saskaņotu darbību LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē.

42

Attiecībā uz konkurences ierobežošanu Komisija norādīja, ka Scania piedalījās šī sprieduma 38. punktā aprakstītajā koluzīvajā saziņā un ka nolīgumu un saskaņotu darbību kopuma, kurā tā piedalījās, mērķis bija ierobežot konkurenci LESD 101. panta izpratnē.

43

Par vienotu un turpinātu pārkāpumu Komisija uzskatīja, ka nolīgumi un/vai saskaņotas darbības starp Scania un izlīguma dalībniekiem laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim bija vienots un turpināts pārkāpums, uz ko attiecas LESD 101. panta 1. punkts un EEZ līguma 53. pants. Komisija uzskata, ka pārkāpums izpaudās kā kolūzija attiecībā uz cenām un bruto cenu paaugstināšanu EEZ teritorijā vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām, kā arī uz laika grafiku un ar tehnoloģiju ieviešanu saistīto izmaksu pārnešanu vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6.

44

Konkrētāk, Komisija uzskatīja, ka, izmantojot pretkonkurences saziņu, dalībnieki rīkojās saskaņā ar kopēju plānu, kuram bija vienots pretkonkurences mērķis, un ka Scania apzinājās koluzīvās saziņas tīkla vispārējo darbības jomu un būtiskās īpašības vai arī šai sabiedrībai tās bija jāapzinās, un ka bija nodoms ar savu rīcību sekmēt aizliegto vienošanos.

45

Komisija arī norādīja, ka vienotais pretkonkurences mērķis bija ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā. Šis mērķis esot sasniegts ar darbībām, kas samazināja dalībnieku stratēģisko nenoteiktību attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu paaugstināšanu, kā arī uz laika grafiku un ar vides standartiem atbilstošu kravas automašīnu ieviešanu saistīto izmaksu pārnešanu.

46

Pirmkārt, Komisija apstrīdēto lēmumu adresēja uzņēmumiem Scania CV AB un Scania DE, kurus tā uzskatīja par tieši atbildīgiem par pārkāpumu šādos laikposmos:

47

Otrkārt, Komisija arī norādīja, ka laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim uzņēmumam Scania AB tieši vai netieši piederēja visas uzņēmuma Scania CV AB akcijas un tam savukārt tieši vai netieši piederēja visas uzņēmuma Scania DE akcijas. Līdz ar to Komisija norādīja, ka apstrīdēto lēmumu tā adresēja arī turpmāk minētajām vienībām, kuras tiekot kopīgi un solidāri uzskatītas par atbildīgām kā mātesuzņēmumi:

48

Komisija naudas sodu noteica 880523000 EUR apmērā.

49

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 11. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību, lūdzot galvenokārt atcelt apstrīdēto lēmumu, un pakārtoti – daļēji atcelt šo lēmumu un samazināt tām noteiktos naudas sodus, kā arī katrā ziņā samazināt šos naudas sodus atbilstoši LESD 261. pantam un Regulas Nr. 1/2003 31. pantam.

50

Ar 2020. gada 5. jūnija vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza nepubliskot noteiktus datus, kas minēti ziņojumā tiesas sēdē. Ar tās pašas dienas vēstuli Komisija arī lūdza nepubliskot noteiktus datus, kas minēti it īpaši ziņojumā tiesas sēdē, kā arī pārsūdzētajā spriedumā.

51

Saistībā ar pēdējo minēto lūgumu Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nolēma attiecībā uz tā nekonfidenciālo versiju anonimizēt fizisko personu vārdus un aizklāt to juridisko personu nosaukumus, kuras nav apelācijas sūdzības iesniedzējas. Tā nolēma arī aizklāt noteiktus datus, kas saistīti it īpaši ar cenu noteikšanas mehānismu sabiedrībā Scania un šai sabiedrībai uzliktā naudas soda aprēķinu, jo šīs informācijas aizklāšana neietekmē šī sprieduma nekonfidenciālās versijas izpratni.

52

Prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja deviņus pamatus.

53

Pirmais pamats bija par tiesību uz aizstāvību, labas pārvaldības principa un nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Otrais pamats bija par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 48. panta 2. punkta, kā arī Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu.

54

Trešais līdz septītais pamats būtībā attiecās uz Komisijas secinājumu par vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu, kā arī tā attiecināšanu uz Scania. Precīzāk, ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta kļūdainu piemērošanu, ciktāl informācijas apmaiņa galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī tika uzskatīta par šo pantu pārkāpumu. Ar ceturto pamatu tās apgalvoja pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un minēto pantu kļūdainu piemērošanu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas bija noslēgušas nolīgumu vai iesaistījušās saskaņotā darbībā saistībā ar tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku. To piektais pamats attiecās uz šo pašu pantu kļūdainu piemērošanu, ciktāl Komisija kvalificēja informācijas apmaiņu Vācijas līmenī kā pārkāpumu “mērķa dēļ”. Ar sesto pamatu tās apgalvoja LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta kļūdainu piemērošanu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka pārkāpuma Vācijas līmenī ģeogrāfiskais tvērums iekļāva visu EEZ teritoriju. To septītais pamats bija saistīts ar šo pantu kļūdainu piemērošanu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka identificētā rīcība ir vienots un turpināts pārkāpums un ka apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā ir atbildīgas.

55

Astotais pamats attiecās uz minēto pantu, kā arī Regulas Nr. 1/2003 25. panta kļūdainu piemērošanu, ciktāl Komisija esot uzlikusi naudas sodu par rīcību, attiecībā uz kuru ir iestājies noilgums, un katrā ziņā nav ņēmusi vērā apstākli, ka minētā rīcība nebija turpināta. Ar devīto un pēdējo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja uz samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar naudas soda apmēru un katrā ziņā saistībā ar nepieciešamību samazināt naudas soda apmēru, piemērojot LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu.

56

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa visus šos pamatus noraidīja kā nepamatotus. Attiecībā uz lūgumu, lai tā īstenotu savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa norādīja, ka nekas iebildumos, argumentos un tiesiskajos un faktiskajos elementos, ko izvirzījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas visos izvērtētajos prasības pamatos, neļauj secināt, ka ar apstrīdēto lēmumu uzliktais naudas sods būtu jāmaina. Līdz ar to Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

57

Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2022. gada 8. aprīlī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla šo apelācijas sūdzību. Tajā pašā dienā tās turklāt lūdza Tiesu attiecībā uz šī sprieduma 51. punktā norādīto elementu publiskošanu saglabāt tādu pašu konfidencialitāti, kādu tiem bija noteikusi Vispārējā tiesa.

58

Ar 2022. gada 29. aprīļa dokumentu Komisija arī lūdza konfidencialitātes ievērošanu saistībā ar konkrētu informāciju attiecībā pret sabiedrību.

59

Ar 2022. gada 12. jūlija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja šos lūgumus par konfidencialitātes ievērošanu.

60

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:

61

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

62

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats būtībā ir par labas pārvaldības principa, kas paredzēts Hartas 41. pant 1. punktā, pārkāpumu. Otrais pamats ir par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, ciktāl Vispārējā tiesa rīcības Vācijas līmenī ģeogrāfisko tvērumu ir kvalificējusi kā tādu, kas attiecas uz visu EEZ teritoriju. Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā norāda uz to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi divus pēdējos minētos pantus, jo virkni darbību, kas ietver trīs dažādus saziņas līmeņus, tā ir kvalificējusi kā vienotu pārkāpumu. Ceturtais pamats attiecas uz šo pašu pantu, kā arī Regulas Nr. 1/2003 25. panta pārkāpumu, ciktāl Vispārējā tiesa ir saglabājusi naudas sodu par rīcību, kurai iestājies noilgums.

63

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot to argumentu, saskaņā ar kuru, pieņemot lēmumu par izlīgumu un turpinot izmeklēšanu pret apelācijas sūdzības iesniedzējām, neuzticot to darba grupai, kura nav atbildīga par šī lēmuma pamatā esošajiem lietas materiāliem, Komisija esot pārkāpusi Hartas 41. panta 1. punktu.

64

Pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi, vai administratīvais process, kas tika atsākts pret Scania pēc lēmuma par izlīgumu pieņemšanas, atbilda objektīvās objektivitātes principam. Tās atsaucas uz apsvērumiem, kas it īpaši minēti pārsūdzētā sprieduma 129., 147. un 151. punktā par objektivitātes principa ievērošanu tādas “hibrīdās” procedūras kontekstā kā šajā lietā aplūkotā. Tās apgalvo, ka šī lēmuma pieņemšana ir radījusi papildu slogu Komisijai, kurai esot bijis jāraugās, lai tiktu ievērots ne tikai “tā sauktais tabula rasa princips”, bet arī tā objektivitātes uztvere. Lai gan 151. punktā Vispārējā tiesa būtībā esot atzinusi, ka šādos apstākļos varētu būt pamatoti uzticēt lietas materiālus divām dažādām darba grupām, tā neesot izdarījusi pareizu juridisku secinājumu un esot aplūkojusi jautājumu par objektivitāti tikai no subjektīvās objektivitātes viedokļa.

65

Šajā ziņā tās konkrētāk norāda: minētajā 151. punktā Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi, ka Scania nav pierādījusi, kā fakts, ka vieni un tie paši Komisijas dienesti bija iesaistīti gan lēmuma par izlīgumu, gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanā, “pats par sevi” būtu varējis pierādīt lietas objektīvas pārbaudes neesamību attiecībā uz tiem, savukārt pēc tam minētā sprieduma 152. punktā tā esot konstatējusi, ka Scania nav pierādījusi, ka Komisija būtu “paudusi aizspriedumu vai personīgu pieņēmumu attiecībā uz Scania, [..] pārkāpjot subjektīvās objektivitātes principu”. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā savu vērtējumu esot attiecinājusi tikai uz “subjektīvo” objektivitāti un neesot izvērtējusi juridiski atšķirīgo “objektīvās” objektivitātes principu.

66

Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, pat ja Tiesa uzskatītu, ka Vispārējā tiesa ir izvērtējusi šo objektīvās objektivitātes principu, Vispārējās tiesas vērtējums šajā saistībā katrā ziņā esot juridiski kļūdains. Pārsūdzētajā spriedumā neesot pamatojuma, kas ļautu secināt, ka Komisija ir ievērojusi minēto objektīvās objektivitātes principu, neraugoties uz apstākli, ka šie paši Komisijas dienesti ir piedalījušies lēmuma par izlīgumu un apstrīdētā lēmuma pieņemšanā, lai gan Vispārējā tiesa minētā sprieduma 151. punktā tomēr esot skaidri atzinusi, ka šis apstāklis “apgrūtina to, ka faktu un pierādījumu pārbaude attiecībā pret kādu uzņēmumu pēc lēmuma par izlīgumu pieņemšanas tiek nodrošināta saskaņā ar principu tabula rasa”.

67

Šāds atzinums liekot apšaubīt Komisijas objektivitāti. Pārsūdzētā sprieduma 151. punktā Vispārējā tiesa esot arī norādījusi, kā Komisija būtu varējusi rīkoties, lai kliedētu šādas šaubas, proti, “lietas uztic[ot] divām dažādām komandām”, t.i, parastajā procesā, kura beigās pieņemts apstrīdētais lēmums, iesaistot darba grupu, kas nebija iesaistīta izlīguma procedūrā. Tādējādi no Vispārējās tiesas pašas šajā spriedumā izmantotās argumentācijas izrietot, ka, pieņemot lēmumu par izlīgumu un turpinot izmeklēšanu attiecībā uz Scania, izmantojot vienus un tos pašus Komisijas dienestus, pēdējā minētā ir pārkāpusi Hartas 41. panta 1. punktu. Tomēr Vispārējā tiesa neesot atzinusi, ka Komisija nav sniegusi pietiekamas garantijas, lai kliedētu jebkādas leģitīmas šaubas par tās objektīvo objektivitāti šīs parastās procedūras norisē, šādi pieļaujot tiesību kļūdu.

68

Komisija apstrīd šo argumentu pamatotību.

69

Pirmām kārtām, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju, ar kuru tās pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izvērtējusi, vai administratīvais process, kas tika atsākts pret Scania pēc lēmuma par izlīgumu pieņemšanas, atbilda objektīvās objektivitātes principam, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Komisijai administratīvā procesa laikā ir jāievēro attiecīgo uzņēmumu pamattiesības. Šajā ziņā objektivitātes princips, kas ir piederīgs tiesībām uz labu pārvaldību, ir jānošķir no nevainīguma prezumpcijas (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, HSBC Holdings u.c./Komisija, C‑883/19 P, EU:C:2023:11, 76. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70

Hartas 41. pantā nostiprinātās tiesības uz labu pārvaldību paredz, ka ikvienai personai tostarp ir tiesības uz jautājumu, kas ar to ir saistīti, objektīvu izskatīšanu Eiropas Savienības iestādēs. Šī objektivitātes prasība, no vienas puses, ietver subjektīvu objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam attiecīgās iestādes darbiniekam, kas atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgs pieņēmums, un, no otras puses, objektīvu objektivitāti, atbilstoši kurai attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu novērst jebkādas pamatotas šaubas par tās neitralitāti (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, HSBC Holdings u.c./Komisija, C‑883/19 P, EU:C:2023:11, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 144. un 145. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ko šīs tiesības uz labu pārvaldību ietver saskaņā ar šī sprieduma divos iepriekšējos punktos atgādināto judikatūru.

72

Pēc tam pārsūdzētā sprieduma 147. punktā tā noraidīja Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, objektivitātes principa pārkāpums esot jāvērtē vienīgi kā iespējamas nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpuma sekas, pieņemot lēmumu par izlīgumu, un norādīja, ka šāds pārkāpums var izrietēt no gadījumiem, kad Komisija citādā veidā nesniedza pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas judikatūras izpratnē attiecībā uz savu objektivitāti parastās administratīvās procedūras norisē.

73

Tomēr Vispārējā tiesa minētā sprieduma 148. punktā konstatēja, ka neviens no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem argumentiem neļauj pierādīt, ka šajā gadījumā Komisija šīs procedūras laikā nebija sniegusi visas garantijas, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas par tās objektivitāti, izskatot lietu attiecībā uz Scania. Šo konstatējumu tā pamatoja ar šo argumentu analīzi šī paša sprieduma 149.–164. punktā.

74

Konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 151. punktā tā konstatēja, ka to pašu dienestu iesaistīšana gan lēmuma par izlīgumu, gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanā apgrūtināja pārliecināšanos par to, ka faktu un pierādījumu pārbaude attiecībā pret kādu uzņēmumu pēc lēmuma par izlīgumu pieņemšanas “ti[ktu] nodrošināta saskaņā ar [tā saukto] principu tabula rasa”, un tas varētu pamatot to, ka, lai kliedētu šaubas šajā ziņā, lietas uztic divām dažādām darba grupām. Tomēr minētā sprieduma 152. punktā tā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka kāds Komisijas loceklis vai dienesti, kas bija iesaistīti apstrīdētā lēmuma pieņemšanā, būtu pauduši aizspriedumu vai personīgu pieņēmumu attiecībā uz Scania, it īpaši tādēļ, ka tie piedalījušies lēmuma par izlīgumu pieņemšanā, “pārkāpjot subjektīvās objektivitātes principu”.

75

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka izlīguma procedūra ir parastajam procesam alternatīvs un no tā atšķirīgs administratīvais process, kuram ir noteiktas īpatnības. Otrkārt, ja attiecīgais uzņēmums neiesniedz izlīguma iesniegumu, procedūra, kuras beigās tiek pieņemts galīgais lēmums, ir reglamentēta Regulas Nr. 773/2004 vispārīgajos noteikumos, nevis izlīguma procedūru reglamentējošajos noteikumos. Treškārt, šajā parastajā procesā, kurā vēl ir jāpierāda atbildība, Komisijai ir saistošs tikai paziņojums par iebildumiem un tai ir jāņem vērā jaunatklātie apstākļi, kas tai tiek darīti zināmi šajā pašā procesā. (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 12. janvāris, Timab Industries un CFPR/Komisija (C‑411/15 P, EU:C:2017:11, 136. punkts).

76

No tā izriet, ka “tā sauktais tabula rasa princips”, ko Vispārējā tiesa minējusi pārsūdzētā sprieduma 129. punktā, kurā būtībā pārņemti šī sprieduma iepriekšējā punktā atgādinātie apsvērumi, vienīgi atspoguļo konstatējumu, ka nevainīguma prezumpcija ir jāievēro attiecībā uz uzņēmumu vai uzņēmumiem, kas nolemj neturpināt izlīguma procedūru ar Komisiju.

77

No tā izriet, pirmkārt, ka “ tā sauktajam tabula rasa principam” nebija nekādas nozīmes, Vispārējai tiesai tajā izskatāmajā lietā izvērtējot, vai Komisija ir ievērojusi objektivitātes principu, un, otrkārt un katrā ziņā, ka – pretēji Vispārējās tiesas uzskatam – vienu un to pašu dienestu līdzdalība gan lēmuma par izlīgumu, gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanā neradīja nekādas grūtības “tā sauktā tabula rasa principa” ievērošanā. Proti, par lietu atbildīgās darba grupas maiņa Komisijā pat būtu pretrunā labas pārvaldības principam un administratīvās procedūras pabeigšanas saprātīgā termiņā principam.

78

Tomēr jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav izdarījusi nekādus secinājumus no pārsūdzētā sprieduma 151. punkta otrajā teikumā ietvertā un šī sprieduma 74. punktā atgādinātā kļūdainā apsvēruma, līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju pret to vērstā kritika nav efektīva.

79

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija ir jāsaprot tādējādi, ka tās apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāuzskata – tas, ka viena un tā pati darba grupa bija atbildīga par lietu visā attiecīgās “hibrīdās” procedūras laikā, noteikti liecinot par to, ka Komisija nav izpildījusi savu objektīvās objektivitātes pienākumu, ir jānorāda, ka tas vien, ka viena un tā pati Komisijas darba grupa bija atbildīga par dažādiem secīgiem izmeklēšanas posmiem, kuru beigās tika pieņemts lēmums par izlīgumu un pēc tam apstrīdētais lēmums pats par sevi, bez citiem objektīviem elementiem, nevar radīt šaubas par šīs iestādes objektivitāti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c. (C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 56. punkts).

80

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka tās Vispārējā tiesā būtu norādījušas šādus objektīvus pierādījumus. Turklāt nekas apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācijā neļauj pierādīt, ka Vispārējā tiesa būtu atturējusies izvērtēt, vai šajā lietā Komisija bija rīkojusies atbilstoši objektīvās objektivitātes principam.

81

Proti, pārsūdzētā sprieduma 152. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka par lietu atbildīgā darba grupa vai šīs darba grupas loceklis parastās procedūras laikā būtu paudis jebkādus aizspriedumus attiecībā uz Scania, un pretēji tam, ko būtībā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, 152. punkts nav vienīgais iemesls, uz kuru ir balstīts Vispārējās tiesas konstatējums, ka Komisija šajā gadījumā nav pārkāpusi labas pārvaldības principu, nedz arī ļauj konstatēt, ka šī tiesa šajā kontekstā nav izvērtējusi Komisijas rīcības atbilstību šim objektīvās objektivitātes principam.

82

Tādējādi no pārsūdzētā sprieduma 100.–104. un 148.–164. punkta kopīgas interpretācijas izriet, ka Vispārējā tiesa ir aplūkojusi ne tikai objektivitātes principa “subjektīvo” daļu, bet arī “objektīvo” daļu, ņemot vērā argumentāciju, ko tai šajā ziņā bija iesniegušas apelācijas sūdzības iesniedzējas.

83

It īpaši attiecībā uz šādu objektīvo objektivitāti Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 100. un 101. punktā vispirms atgādināja judikatūras principus, kas reglamentē to, kā Komisija izmanto tā saukto “hibrīdo” procedūru, un minētā sprieduma 104. punktā no tā secināja, ka pretēji tam, ko būtībā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, “hibrīdo” procedūru izmantošana, piemērojot LESD 101. pantu, lēmumu par izlīgumu un lēmumu parastajā procedūrā pieņemšana laika gaitā pati par sevi un visos apstākļos nerada objektivitātes pienākuma pārkāpumu. Minētā sprieduma 105. punktā tā no norādītā secināja, ka Komisijai bija tiesības izmantot šādu hibrīdprocedūru ar nosacījumu, ka tā it īpaši ievēro šo pienākumu, ko tā vēlāk izvērtēja šī paša sprieduma 143. un nākamajos punktos.

84

Šajā ziņā tā pārsūdzētā sprieduma 145. punktā it īpaši atgādināja šī sprieduma 70. punktā minētos judikatūras principus un pārsūdzētā sprieduma 148.–164. punktā izvērtēja argumentus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas bija iesniegušas, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka Komisija šajā lietā tām neesot sniegusi visas garantijas, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas attiecībā uz tās objektivitāti, izskatot lietu, kas uz tām attiecas.

85

Vispirms pārsūdzētā sprieduma 104. punktā būtībā norādot – tas, ka Komisija ir izmantojusi hibrīdprocedūru, pats par sevi neļauj raksturot to, ka šī iestāde nav izpildījusi savu objektivitātes pienākumu, pēc tam minētā sprieduma 149. punktā nosakot, ka, parastajā procedūrā pārbaudot pierādījumus, ko iesnieguši lietas dalībnieki, kuri ir izvēlējušies neiesaistīties izlīgumā, Komisijai nekādā ziņā nav saistoši faktu konstatējumi un juridiskā kvalifikācija, ko tā attiecībā uz dalībniekiem, kuri bija nolēmuši izlīgt, ir veikusi lēmumā par izlīgumu, un visbeidzot, minētā sprieduma 159. punktā norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nepārmet Komisijai, ka tā administratīvajā procesā, kura beigās pieņemts apstrīdētais lēmums, nebūtu ievērojusi visas procesuālās garantijas saistībā ar to tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu, kas tostarp ir paredzētas Regulas Nr. 773/2004 vispārīgajos noteikumos, Vispārējā tiesa vismaz netieši, bet nenoliedzami ir aplūkojusi objektivitātes pienākuma “objektīvo” daļu, kura Komisijai ir jāievēro. Proti, šie elementi pierāda, ka Vispārējā tiesa ir izvērtējusi, vai apelācijas sūdzības iesniedzējām tika sniegtas pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas par Komisijas objektīvo objektivitāti.

86

Otrām kārtām, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju, ar kuru tās būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa objektīvās objektivitātes principu katrā ziņā esot novērtējusi juridiski kļūdaini, ir jāatgādina, ka ar šo argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, pirmkārt, ka tā nav pamatojusi savu vērtējumu, saskaņā ar kuru Komisija esot ievērojusi objektivitātes principu. Tādējādi tās būtībā norāda uz to, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Kā izriet no šī sprieduma 80.–85. punkta, Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu šajā ziņā ir pamatojusi.

87

Otrkārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu pamato ar pārsūdzētā sprieduma 151. punktā ietverto apsvērumu, saskaņā ar kuru šo pašu Komisijas dienestu piedalīšanās gan lēmuma par izlīgumu, gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanā apgrūtina “tā sauktā tabula rasa principa” ievērošanu, pietiek norādīt, ka no šī sprieduma 77. punkta izriet, ka šis apsvērums ir juridiski kļūdains.

88

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

89

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, kvalificējot rīcības Vācijas līmenī ģeogrāfisko tvērumu kā tādu, kas attiecas uz visu EEZ teritoriju. Tās šo pamato iedala četrās daļās.

90

Ar otrā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 421. punktu, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pirmkārt, secinot, ka, lai noteiktu saskaņotas darbības ģeogrāfisko tvērumu, tā varēja ņemt vērā tikai iegūtās informācijas apjomu, un, otrkārt, šādi savā juridiskajā vērtējumā neņemot vērā uzņēmumu, kuri piedalās šajās saskaņotajās darbībās, nodomu, kas tomēr esot šādu darbību veidojošs elements.

91

Tādējādi, lai raksturotu šo ģeogrāfisko tvērumu, Vispārējā tiesa nevarot pamatoties tikai uz informācijas apmaiņas saturu un raksturu. Tas, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā šo “nodomu”, esot tai licis kļūdaini apstiprināt, ka Scania piedalījās tādas informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, kas ietilpa vienotā un turpinātā LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā EEZ mērogā un visā pārkāpuma laikposmā, proti, no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim.

92

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

93

Pārsūdzētā sprieduma 421. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, pamatojoties uz pierādījumiem par Scania DE iegūtās informācijas ģeogrāfisko tvērumu, kurus tā bija analizējusi minētā sprieduma 405.–420. punktā, tos vērtējot visaptveroši, bija jāsecina, ka Scania DE, izmantojot savu darbinieku piedalīšanos informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, ieguva informāciju, kuras tvērums pārsniedza Vācijas tirgu. Pamatojoties uz šo konstatējumu, tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju tajā iesniegto sesto pamatu par apgalvotu LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, ciktāl Komisija esot uzskatījusi, ka pārkāpuma Vācijas līmenī ģeogrāfiskais tvērums iekļāva visu EEZ teritoriju. 421. punktā tā vēl precizēja, ka ar šiem konstatējumiem pietiek, lai noraidītu šo pamatu neatkarīgi no tā, vai Scania DE sniedza arī informāciju, kuras tvērums pārsniedza Vācijas tirgu.

94

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību vai turpinātas rīcības, pat ja viens vai vairāki šīs darbību virknes vai turpinātās rīcības elementi, aplūkojot atsevišķi, paši arī var būt minētās normas pārkāpums. Līdz ar to, ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

95

No iedibinātās judikatūras arī izriet, ka, lai pierādītu uzņēmuma dalību šāda vienota pārkāpuma izdarīšanā, Komisijai ir jāpierāda, ka šī uzņēmuma nolūks bija ar savām darbībām veicināt pārējo dalībnieku mērķu īstenošanu un ka tam ir bijis zināms par pārējo uzņēmumu iecerētajām vai īstenotajām pārkāpjošajām darbībām šo pašu mērķu īstenošanai vai ka tas varēja to saprātīgi paredzēt un ir bijis gatavs uzņemties risku (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 42. un 60. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

96

Tādējādi uzņēmums var būt tieši piedalījies visā pret konkurenci vērstajā rīcībā, kura veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, un šādā gadījumā Komisijai ir tiesības to saukt pie atbildības par visu šo rīcību un līdz ar to – par minēto pārkāpumu kopumā. Uzņēmums var arī būt tieši piedalījies tikai vienotu un turpinātu pārkāpumu veidojošās pret konkurenci vērstās rīcības daļā, bet tas var būt zinājis par visu pārējo pārkāpjošo rīcību, ko iecerējuši vai īstenojuši pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki to pašu mērķu labā, vai arī tas ir varējis to saprātīgi paredzēt un ir bijis gatavs uzņemties risku. Šādā gadījumā Komisijai arī ir tiesības šim uzņēmumam noteikt atbildību par visām pret konkurenci vērstajām darbībām, kas veido šo pārkāpumu, un tādējādi – par šo pārkāpumu kopumā (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 43. punkts).

97

No iepriekš minētā izriet, ka, lai secinātu, ka aplūkotā informācijas apmaiņa pārsniedza Vācijas tirgu un attiecās uz EEZ teritoriju, pietika ar to, ka Vispārējā tiesa konstatēja, ka šāds secinājums izrietēja no tās informācijas satura, kuru Scania DE ieguva no pārējiem dalībniekiem.

98

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojums, ka Vispārējā tiesa nevarēja pamatoties tikai uz faktu, ka informācijas apmaiņa Vācijas līmenī attiecās uz EEZ teritoriju, lai apstiprinātu to dalību pārkāpumā, izriet no tā, ka ir sajaukti nosacījumi, kas jāizpilda, lai noteiktu un definētu vienota un turpināta pārkāpuma tvērumu, no vienas puses, un nosacījumi, kuriem jābūt izpildītiem, lai uzņēmumam noteiktu atbildību par šādu pārkāpumu kopumā, no otras puses.

99

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru Komisijai, lai tā pierādītu attiecīgā uzņēmuma dalību aizliegtas vienošanās darbībā, pietiek pierādīt, ka attiecīgais uzņēmums piedalījies apspriedēs, kurās noslēgti līgumi, kas nav saderīgi ar konkurences tiesībām, atklāti pret to neiebilstot. Ja dalība šādās sanāksmēs ir konstatēta, minētajam uzņēmumam ir jāiesniedz pierādījumi, ka tā dalība šajās sanāksmēs bija bez pret konkurenci vērsta nolūka, un jāpierāda, ka tas saviem konkurentiem bija norādījis, ka šajās sanāksmēs piedalās ar citu nostāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 142. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

100

No judikatūras arī izriet, ka tad, ja nav pierādījumu par pretējo – un tie ir jāiesniedz attiecīgajiem uzņēmējiem –, ir jāpieņem, ka uzņēmumi, kas piedalās darbību saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū, ņem vērā informāciju, kas iegūta, tiem apmainoties ar to ar saviem konkurentiem (spriedums, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 127. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

101

No šīs judikatūras izriet, ka tad, ja Komisija pierāda, ka attiecīgais uzņēmums ir piedalījies apspriedēs, kurās noslēgti nolīgumi, kas nav saderīgi ar konkurences tiesībām, atklāti pret tiem neiebilstot, šai iestādei turklāt nav jāpierāda, ka šim uzņēmumam bija nodoms piedalīties pārkāpumā, bet šim uzņēmumam ir jāsniedz pierādījumi par tā norobežošanos no šiem nolīgumiem un it īpaši, kā tas ir šajā lietā, no to ģeogrāfiskā tvēruma.

102

Tādējādi, nepieļaujot tiesību kļūdu, Vispārējā tiesa pēc tās vērtējumam iesniegto pierādījumu analīzes konstatēja, ka Komisijai bija pamats secināt, ka, veicot informācijas apmaiņu Vācijas līmenī, Scania DE ieguva informāciju, kuras tvērums pārsniedza Vācijas tirgu, neuzliekot Komisijai pienākumu pierādīt arī to, ka, piedaloties šajā informācijas apmaiņā, Scania DE bija nodoms iegūt šo informāciju un ņemt to vērā, lai noteiktu savu rīcību.

103

Tāpēc otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

104

Ar otrā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka informācijas apjoms, ko Scania DE ieguva informācijas apmaiņas laikā Vācijas līmenī, pārsniedza Vācijas tirgu.

105

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā kritizē Vispārējās tiesas argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 405.–414. punktā, kuros Vispārējā tiesa analizēja lietā esošos elementus un minētā sprieduma 414. punktā secināja, ka, ņemot vērā šos elementus kopumā, bija jākonstatē, ka informācijas apjoms, ko Scania DE ieguva informācijas apmaiņas laikā Vācijas līmenī, pārsniedza Vācijas tirgu. Tās būtībā apgalvo, ka šajos punktos izvirzītie pieci pamati ne tikai nav pietiekami, lai pienācīgi pamatotu šo secinājumu, bet tie ir arī nekonsekventi, pat pretrunīgi, jo, lai pierādītu LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpuma esamību, judikatūrā tomēr ir prasīts, ka Komisijai jāiesniedz nopietni, precīzi un saskanīgi pierādījumi.

106

Komisija apgalvo, ka šie argumenti ir jānoraida.

107

Jānorāda, ka ar otrā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas patiesībā vēlas, lai Tiesa no jauna izvērtētu faktus un pierādījumus, tomēr neatsaucoties uz to sagrozīšanu Vispārējā tiesā. Proti, otrās daļas pamatojumam sniegtajā argumentācijā apelācijas sūdzības iesniedzējas vienīgi izklāsta iemeslus, kuru dēļ, viņuprāt, Vispārējai tiesai būtu vajadzējis atšķirīgi interpretēt dažādus to norādītos pārsūdzētā sprieduma punktos iekļautos elementus, un turklāt atsaucas uz vairākām sava prasības pieteikuma Vispārējā tiesā rindkopām.

108

Neapšaubāmi jautājums, vai Vispārējā tiesa, pārbaudot Komisijas norādītos pierādījumus, lai pamatotu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir ievērojusi noteikumus par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, ir tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā. Tomēr Vispārējās tiesas vērtējumu par tās rīcībā esošo lietas materiālu pierādījuma spēku, izņemot gadījumus, kad tiek pārkāpti pierādīšanas pienākuma un pierādījumu iegūšanas noteikumi, kā arī, ja ir notikusi šo pierādījumu sagrozīšana, Tiesā nevar apšaubīt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā nav izteikušas nevienu apgalvojumu.

109

Tātad otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

110

Ar otrā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, ciktāl tā netieši uzskatīja, ka Scania DE bija “nodoms” piedalīties tādas informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, kuras tvērums aptvēra EEZ teritoriju.

111

Šajā ziņā, atsaucoties uz Vispārējās tiesas argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 415.–420. punktā un kritizējot to, apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka, ciktāl Vispārējās tiesas vērtējums ir jāuzskata par vērtējumu par Scania DE nodomu piedalīties tādas informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, kuras tvērums attiecās uz EEZ teritoriju, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, ciktāl minētā sprieduma 416. un 418. punktā tā šo vērtējumu ir balstījusi uz nepietiekamu, nesaskanīgu un pretrunīgu pamatojumu un ciktāl minētā sprieduma 419. punktā tā nav ne juridiski pietiekami izvērtējusi, ne izskatījusi Scania izvirzītos konkrētos argumentus vai iesniegtos pierādījumus, līdz ar to arī neizpildot savu pienākumu norādīt pamatojumu. Vispārējā tiesa neesot ievērojusi arī judikatūru, kurā prasīts, ka Komisijai jāiesniedz nopietni, precīzi un saskanīgi pierādījumi, lai konstatētu LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu; apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā atsaucas uz šī paša sprieduma 417. punktu.

112

Turklāt tās apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 420. punktā Vispārējā tiesa ir prettiesiski noraidījusi un nav pienācīgi ņēmusi vērā Scania iesniegto ar zvērestu apliecināto paziņojumu pierādījuma spēku. Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, tā kā nebija nekādu tiešu pierādījumu tam, ka Vācijas līmenī iegūtā informācija tika nodota Scania galvenajai darījumdarbības vietai, nevarēja uzskatīt, ka apgalvotajā rīcībā tieši iesaistīto personu paziņojumiem ir “ierobežota pierādījuma vērtība” tikai tāpēc, ka tie tika iesniegti pēc atbilstošajiem notikumiem Scania aizstāvībai administratīvajā procesā.

113

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

114

Jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija, kas pausta otrā pamata trešās daļas pamatojumam, ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 415.–420. punktā konstatējusi, ka Scania DE nodoms bija piedalīties tādas informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, kuras tvērums aptvēra EEZ teritoriju.

115

No šiem punktiem, lasot tos kopsakarā ar minētā sprieduma 405.–414. un 421. punktu, izriet, ka Vispārējā tiesa tajos ir vienīgi konstatējusi, ka Scania DE, tā darbiniekiem piedaloties informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, saņēma informāciju, kuras tvērums pārsniedza Vācijas tirgu. Minētā sprieduma 415.–420. punkts konkrētāk ir veltīts tam, lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu Vispārējā tiesā, ka Scania DE darbinieki, kuri piedalījās informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, nekad neesot uzskatījuši, ka no citu kravas automašīnu ražotāju meitasuzņēmumu pārstāvjiem saņemtā informācija attiektos uz Eiropas cenām vai varētu mazināt nenoteiktību attiecībā uz šo citu ražotāju Eiropas stratēģiju.

116

Bez nepieciešamībai noteikt, vai otrā pamata trešās daļas mērķis patiesībā ir apšaubīt Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu un līdz ar to – vai šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama saskaņā ar šī sprieduma 108. punktā minēto judikatūru, tā ir jānoraida kā nepamatota, jo tā ir balstīta uz šī sprieduma 114. punktā minēto premisu, kas ir kļūdaina.

117

Ar otrā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nosakot Scania DE sniegtās informācijas tvērumu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējās tiesas secinājums, saskaņā ar kuru, izmantojot saziņu Vācijas līmenī, Scania DE sniedza informāciju, kuras tvērums attiecās uz visu EEZ, nav pietiekami pamatots un ir balstīts uz neatbilstošiem motīviem. It īpaši Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu ekonomikas konsultantu biroja sagatavotajos ekonomikas ziņojumos ietverto pierādījumu nozīmes vērtējumā, pārsūdzētā sprieduma 439. un 440. punktā noraidot šo ziņojumu nozīmi.

118

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

119

Tāpat kā otrā pamata otrās daļas gadījumā ir jākonstatē, ka ar šī pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas vēlas panākt, lai Tiesa veiktu jaunu faktu un pierādījumu vērtējumu, nenorādot uz to sagrozīšanu Vispārējā tiesā. Tādējādi to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti attiecībā uz otrā pamata otro daļu, arī šī pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

120

Tātad otrais pamats ir pilnībā jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

121

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka faktiskie apstākļi, uz kuru pamata Vispārējā tiesa par pamatotu uzskatīja Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru šajā lietā pastāvēja vienots pārkāpums, nevar būt pamats konstatējumam, ka katrai attiecīgajai darbībai bija identisks pret konkurenci vērsts mērķis un līdz ar to tā bija daļa no kopējā plāna, kuram bija vienots pret konkurenci vērsts mērķis vai kurš veicināja šī plāna īstenošanu. Turklāt Vispārējā tiesa šajā ziņā neesot sniegusi nekādu argumentāciju. Tādējādi Vispārējā tiesa rīcību, kas notikusi trīs dažādos saziņas līmeņos, kuri minēti šī sprieduma 33.–36. punktā, esot kļūdaini kvalificējusi kā “vienotu pārkāpumu”.

122

Apelācijas sūdzības iesniedzējas sadala šo pamatu trīs daļās.

123

Minētā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, šī sprieduma 33.–36. punktā minēto rīcību trīs saziņas līmeņos kvalificējot kā “vienotu pārkāpumu” un nenorādot, kādā ziņā faktiskie apstākļi, uz kuriem tā balstās, pamato šo kvalifikāciju.

124

Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 464.–469. punktā Vispārējā tiesa, lai veiktu minēto kvalifikāciju, esot balstījusies uz vairākiem elementiem, bet neviens no tiem, skatīts atsevišķi vai kopā, nevarot pamatot secinājumu, ka šie trīs saziņas līmeņi veido vienotu pārkāpumu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā kritizē, pirmkārt, to, ka Vispārējā tiesa ir balstījusies uz apstākli, ka aplūkotā saziņa attiecās uz tām pašām precēm un to veica viena un tā pati kravas automašīnu ražotāju grupa, kā arī uz to, ka konkrētā rīcība ietvēra nelielu darbinieku grupu katrā līmenī, kuras sastāvs palika relatīvi nemainīgs. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd dažādus Vispārējās tiesas konstatējumus, saskaņā ar kuriem minētajiem trim saziņas līmeņiem bija faktiska saikne, kā arī tās secinājumu, ka galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenis un Vācijas līmenis ir veicinājuši kopīga plāna īstenošanu.

125

Ar trešā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka informācijas apmaiņa, kas nav vērsta pret konkurenci, ir daļa no vienota pārkāpuma. Šajā ziņā, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 223., 235. un 236. punktā ietvertajiem Vispārējās tiesas konstatējumiem, kas attiecoties uz trīs informācijas apmaiņas reizēm 2004. un 2005. gadā, tām notiekot galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī, apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa šīs trīs informācijas apmaiņas reizes, lai arī tās bija pilnībā likumīgas, ir kvalificējusi kā tādas, kurām ir tāds pats pret konkurenci vērsts mērķis kā citām atšķirīgām informācijas apmaiņas reizēm, kas notika dažādos līmeņos. Tādējādi tā esot kļūdaini konstatējusi, ka visas trīs minētās informācijas apmaiņas reizes veido daļu no vienota pārkāpuma. Šajā ziņā Vispārējā tiesa neesot sniegusi nekādu argumentāciju, kas izskaidrotu, kādā veidā šādas likumīgas darbības varētu veicināt pret konkurenci vērsta mērķa sasniegšanu. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kvalificējot nekoluzīvu informācijas apmaiņu galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī kā daļu no vienota LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpuma.

126

Trešā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka rīcības Vācijas līmenī mērķis bija identisks tam, kāds bija izvirzīts vadošo struktūrvienību līmenī, un, ciktāl tam ir nozīme – galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī. Rīcības tvērums Vācijas līmenī neesot attiecies uz EEZ teritoriju. Līdz ar to esot kļūdains pārsūdzētā sprieduma 467. punkts, kurā Vispārējā tiesa tomēr esot konstatējusi, ka Komisijai bija pamats uzskatīt, ka pret konkurenci vērstās informācijas apmaiņas Vācijas un vadošo struktūrvienību līmenī ģeogrāfiskais tvērums aptvēra visu EEZ.

127

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz otro pamatu, ar kuru tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kvalificējot informācijas apmaiņu Vācijas līmenī kā tādu, kas attiecas uz visu EEZ. No šīs kļūdas izrietot, ka rīcību attiecībā uz Vācijas līmeni nevarot arī raksturot kā tādu, kurai būtu identisks mērķis tam, kāds izvirzīts vadošo struktūrvienību līmenī un galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī, precizējot, ka pēdējais minētais attiecas tikai uz laikposmu no 2004. līdz 2005. gadam.

128

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

129

Pirmkārt, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 479. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, ka Komisijai esot bijis atsevišķi jāizvērtē trīs koluzīvas saziņas līmeņi, kas minēti šī sprieduma 33.–36. punktā, tostarp tādēļ, ka starp šiem trim saziņas līmeņiem pastāv saikne un ka minētā sprieduma 229. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nav izdevies atspēkot Komisijas konstatējumus par šīm saiknēm. Konkrētāk, 229. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisija ir atsaukusies uz vairākiem apstākļiem, kas uzskaitīti minētā sprieduma 218. punktā, pierāda minēto saikņu esamību un nav tikuši apstrīdēti, proti, faktu, ka dalībnieki bija vienu un to pašu uzņēmumu darbinieki, un faktu, ka minētajos trīs līmeņos notikušās apspriedes laika ziņā pārklājās. Vispārējā tiesa pamatoja savu secinājumu, saskaņā ar kuru vieni un tie paši trīs līmeņi bija savstarpēji saistīti un ka elementu kopumā, ko Komisija bija ņēmusi vērā apstrīdētajā lēmumā, tie netika aplūkoti atsevišķi un autonomi cits no cita.

130

Otrkārt, ir jākonstatē, ka trešais pamats kopumā ir balstīts uz premisu, saskaņā ar kuru katrai atsevišķai darbībai, ko Komisija uzskata par vienotu un turpinātu pārkāpumu, pašai par sevi ir jābūt LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumam.

131

Kā atgādināts šī sprieduma 94. punktā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību vai turpinātas rīcības, pat ja viens vai vairāki šīs darbību virknes vai turpinātās rīcības elementi paši, aplūkojot atsevišķi, arī var būt minētās normas pārkāpums. Līdz ar to, ja dažāda veida rīcība ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības uzlikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (spriedums, 2022. gada 16. jūnijs, Sony Optiarc un Sony Optiarc America/Komisija, C‑698/19 P, EU:C:2022:480, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

132

Uzņēmums, kas šādā vienotā un saliktā pārkāpumā ir piedalījies ar tādu rīcību, uz kuru attiecas tādi LESD 101. panta 1. punkta jēdzieni kā “nolīgums” vai “saskaņotas darbības” ar mērķi, kas ir vērsts pret konkurenci, un kura ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par citu uzņēmumu šī paša pārkāpuma ietvaros veiktu rīcību par visu laikposmu, kad tas minētajā pārkāpumā ir piedalījies. (spriedums, 2022. gada 16. jūnijs, Sony Optiarc un Sony Optiarc America/Komisija, C‑698/19 P, EU:C:2022:480, 60. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

133

Tomēr Tiesa jau ir precizējusi, ka, lai gan rīcību kopums, ievērojot šī sprieduma divos iepriekšējos punktos minētos nosacījumus, var tikt kvalificēts kā “vienots un turpināts pārkāpums”, no tā nevar secināt, ka katra no šīm rīcībām pati par sevi, aplūkojot atsevišķi, noteikti būtu jākvalificē kā šīs tiesību normas atsevišķs pārkāpums (spriedums, 2022. gada 16. jūnijs, Sony Optiarc un Sony Optiarc America/Komisija, C‑698/19 P, EU:C:2022:480, 64. punkts).

134

Lai pierādītu vienotu un turpinātu pārkāpumu, parasti ir jāņem vērā atšķirīgās saiknes, kas pastāv starp dažādiem attiecīgo pārkāpumu veidojošajiem elementiem. Tādējādi saziņai starp uzņēmumiem, kas, aplūkota atsevišķi, pati par sevi nebūtu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums, tomēr var būt nozīme, lai pierādītu šīs tiesību normas vienota un turpināta pārkāpuma esamību, ņemot vērā kontekstu, kādā šī saziņa ir notikusi. Šādā situācijā minētā saziņa ir daļa no norāžu kopuma, uz kuru Komisija var likumīgi balstīties, lai pierādītu minētās tiesību normas vienota un turpināta pārkāpuma esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

135

Tātad no šī sprieduma 131.–134. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka, lai konstatētu vienota un turpināta pārkāpuma esamību, pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka dažādā aplūkotā rīcība ietilpst “kopējā plānā”, un nav nepieciešams, lai katru no šīm rīcībām, aplūkojot atsevišķi, varētu kvalificēt kā atsevišķu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu.

136

Tātad, tā kā trešais pamats ir balstīts uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru, lai varētu konstatēt šāda vienota un turpināta pārkāpuma esamību, Vispārējai tiesai esot bijis jāpieprasa, lai Komisija pierādītu, ka arī katra no minētajām darbībām atsevišķi ir uzskatāma par LESD 101. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

137

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 516. un 532. punktā nospriežot, ka to atcelšanas prasības šajā tiesā astotais pamats par Regulas Nr. 1/2003 25. panta kļūdainu piemērošanu ir jānoraida, jo rīcība vadošo struktūrvienību līmenī bija daļa no vienota pārkāpuma, kas beidzās 2011. gada 18. janvārī, līdz ar to 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš sākās tikai no šī datuma un Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu tātad nebija noilgušas.

138

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šis noilguma termiņš patiesībā esot beidzies 2010. gada 20. septembrī, kas, bez šaubām, bija pirmās Komisijas rīcības datums Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punkta izpratnē un ar to tika pārtraukts minētais noilguma termiņš. Taču, tā kā rīcība vadošo struktūrvienību līmenī beidzās 2004. gada 23. septembrī, Komisijas pilnvarām uzlikt naudas sodu par šo rīcību esot iestājies noilgums. Turklāt gadījumā, ja Tiesa atceltu pārsūdzēto spriedumu, atsauktos uz atcelšanas prasību Vispārējā tiesā un nolemtu atcelt apstrīdēto lēmumu tikai daļēji, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pēdējā, iespējams, koluzīvā rīcība galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī notika vairāk nekā piecus gadus pirms 2010. gada 20. septembra, līdz ar to Komisijai vairs nebija kompetences uzlikt naudas sodu par šo rīcību gadījumā, ja tā tiktu uzskatīta par daļu no vienota pārkāpuma vadošo struktūrvienību līmenī un galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī. Tā kā iebildi par kompetences neesamību Tiesa var izvirzīt pēc savas ierosmes, tai esot jāuzskata, ka, piemērojot 25. pantu, Komisijas pilnvarām uzlikt naudas sodu par minēto rīcību ir iestājies noilgums.

139

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

140

Pietiek konstatēt, ka ceturtais pamats ir balstīts uz pieņēmumu, ka Tiesa atceltu pārsūdzēto spriedumu, atsauktos uz apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību Vispārējā tiesā un nolemtu atcelt daļu no apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem konstatējumiem par vienota un turpināta pārkāpuma esamību. Apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 25. pantu, saglabājot Komisijas šajā lēmumā uzlikto naudas sodu, lai gan pret konkurenci vērstā rīcība vadošo struktūrvienību līmenī beidzās 2004. gada 23. septembrī, šai rīcībai tātad bija iestājies noilgums un par to vairs nevarēja uzlikt naudas sodu, jo pirmā Komisijas rīcība šī 25. panta 3. punkta izpratnē notika 2010. gada 20. septembrī.

141

Tā kā pirmie trīs apelācijas sūdzības pamati ir noraidīti, Komisijas un pēc tam Vispārējās tiesas secinājums, saskaņā ar kuru attiecīgā aizliegtā vienošanās bija vienots un turpināts pārkāpums, kas aptvēra visu EEZ un ilga līdz 2011. gada 18. janvārim, ir uzskatāms par pašsaprotamu. Šādos apstākļos, ņemot vērā Komisijas pirmās rīcības datumu minētā 25. panta 3. punkta izpratnē, nevar uzskatīt, ka šajā datumā, proti, 2011. gada 18. janvārī Komisijas pilnvarām uzlikt naudas sodu bija iestājies noilgums.

142

Tātad ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

143

Tā kā neviens no šīs apelācijas sūdzības pamatiem nav apmierināts, tā ir pilnībā jānoraida kā daļēji nepieņemama, daļēji neefektīva un daļēji nepamatota.

144

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

145

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

146

Šajā gadījumā, tā kā Scania AB, Scania CV AB un Scania Deutschland GmbH spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā Komisija ir prasījusi piespriest tiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež: