–

Roheline Kogukond MTÜ, Eesti Metsa Abiks MTÜ, Päästame Eesti Metsad MTÜ un Sihtasutus Keskkonnateabe Ühendus vārdā – I. Kukk un K. Marosov, vandeadvokaadid,

–

Keskkonnaagentuur vārdā – M. Triipan, vandeadvokaat,

–

Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un E. Randvere, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV 2003, L 41, 26. lpp.) 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta, 4. panta 1. punkta pirmās daļas d) apakšpunkta un 2. punkta pirmās daļas a), b) un h) apakšpunkta un 8. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Roheline Kogukond MTÜ, Eesti Metsa Abiks MTÜ, Päästame Eesti Metsad MTÜ un Sihtasutus Keskkonnateabe Ühendus, no vienas puses, un Keskkonnaagentuur (Vides aģentūra, Igaunija), no otras puses, par šīs aģentūras atteikumu apmierināt minēto apvienību pieteikumu par piekļuvi noteiktiem datiem, uz kuru pamata tiek sagatavota valsts statistiskā mežu inventarizācija.

3

Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV 2005, L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 4. pantā ir noteikts:

“1.   Katra Puse nodrošina to, ka, atbildot uz lūgumu sniegt vides informāciju, valsts iestādes, ievērojot turpmākos šā panta punktus un attiecīgās valsts tiesību aktus, sabiedrībai dara pieejamu lūgto informāciju, tostarp – pēc atbilstoša lūguma un saskaņā ar šā punkta b) apakšpunktu – to dokumentu kopijas, kas satur vai ietver attiecīgo informāciju:

[..]

3.   Lūgumu sniegt vides informāciju var noraidīt, ja:

[..]

4.   Lūgumu sniegt vides informāciju var noraidīt, ja tās izpaušana varētu nelabvēlīgi ietekmēt:

[..]

Iepriekšminētos atteikuma iemeslus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses saistībā ar lūgtās informācijas izpaušanu, kā arī to, vai lūgtā informācija attiecas uz emisijām vidē.

[..]”

4

Direktīvas 2003/4 16., 20. un 21. apsvērumā ir teikts:

[..]

5

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķi ir:

6

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

7

Šīs direktīvas 4. pants “Izņēmumi” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījums tiek noraidīts, ja:

[..]

[..]

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt:

[..]

Panta 1. un 2. punktā minētā atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, katrā konkrētā gadījumā ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā. Katrā konkrētā gadījumā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā pretstata ieguvumam atteikuma gadījumā. Piemērojot 2. punkta a), d) f), g) un h) apakšpunktu, dalībvalstis nedrīkst paredzēt pieprasījuma atteikumu, ja pieprasītā informācija skar piesārņojuma emisiju vidē.

[..]”

8

Direktīvas 2003/4 8. pantā “Vides informācijas kvalitāte” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis, cik iespējams, nodrošina, lai visa informācija, ko tās apkopojušas vai kas apkopota to uzdevumā, būtu atjaunināta, precīza un salīdzināma.

2.   Saņēmušas pieprasījumu, publiskās institūcijas atbild informācijas pieprasījumiem saskaņā ar 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, paziņojot informācijas pieprasītājam, kur var atrast informāciju par mērījumu metodēm, ja tā ir pieejama, tostarp analīzes metodēm, paraugu ņemšanas un iepriekšējas apstrādes metodes, ko izmanto, apkopojot informāciju, vai norādot izmantoto standartizēto procedūru.”

9

2010. gada 10. jūnijariikliku statistika seadus (Valsts statistikas likums) 34. panta 1. punktā paredzēts, ka dati, kas ļauj tieši vai netieši identificēt statistikas vienību un tādējādi izpaust individuālus datus, ir konfidenciāli dati.

10

2000. gada 15. novembraavaliku teabe seadus (Publiskās informācijas likums) 35. panta 1. punkta 3. un 19. apakšpunktā un 2. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts:

“(1)   Informācijas turētājam par iekšējai lietošanai paredzētu informāciju ir jāatzīst:

[..]

[..]

[..]

(2)   Persona, kura vada valsts iestādi vai teritoriālo pašvaldību vai publisko tiesību juridisko personu, par iekšējai lietošanai paredzētu informāciju var kvalificēt:

[..]

11

Direktīva 2003/4 Igaunijas tiesībās pārņemta ar 2011. gada 16. februārakeskkonnaseadustiku üldosa seadus (Likums par Vides kodeksa vispārējo daļu).

12

Pieteicējas pamatlietā, proti, četras bezpeļņas apvienības, kuras Igaunijā darbojas vides aizsardzības jomā, lūdza Vides aģentūru tām paziņot datus par pastāvīgajiem parauglaukumiem, kas tiek izmantoti valsts statistiskās meža inventarizācijas veikšanai, tostarp to atrašanās vietas koordinātes, un būtībā apgalvoja, ka bez šīm koordinātēm šajos parauglaukumos veiktos mērījumus nevarot nedz pareizi interpretēt, nedz izdarīt jebkādus secinājumus par meža stāvokli.

13

Vides aģentūra daļēji apmierināja šo lūgumu, bet nepaziņoja apvienībām, kas ir pieteicējas pamatlietā, datus par pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietu, jo, tās ieskatā, uz šiem datiem attiecas Valsts statistikas likuma 34. panta 1. punktā un Publiskās informācijas likuma 35. panta 1. punkta 3. apakšpunktā un 2. punkta 2. apakšpunktā paredzētie piekļuves ierobežojumi. Tā negrozīja atteikumu izpaust šos atrašanās vietas datus arī pēc tam, kad Andmekaitseinspektsioon (Datu aizsardzības inspekcija, Igaunija) 2020. gada 7. decembrī uzdeva tai atkārtoti izskatīt šo pieteikumu un atļaut pieteicējām pamatlietā piekļūt pieprasītajai informācijai.

14

2021. gada 19. aprīlī pieteicējas pamatlietā Vides aģentūras atteikumu izpaust strīdīgos atrašanās vietas datus pārsūdzēja Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa, Igaunija), proti, iesniedzējtiesā, un lūdza uzdot šai aģentūrai tām izpaust šos datus.

15

Iesniedzējtiesa norāda, ka, no vienas puses, Vides aģentūra apgalvo, ka minēto datu izpaušana ietekmētu valsts statistiskās meža inventarizācijas uzticamību un tādējādi kaitētu Igaunijas Republikas spējai sniegt uzticamus un starptautiski atzītus statistikas datus. No otras puses, pieteicējas pamatlietā norāda uz neiespējamību pārliecināties par šīs statistikas ticamību, ja šie dati nav publicēti. Iesniedzējtiesa norāda, ka piekļuvi vides informācijai reglamentē Direktīva 2003/4 un Orhūsas konvencija, kurai ir saistošs spēks, tāpēc, lai lemtu par tajā izskatāmo strīdu, ir nepieciešama Savienības tiesību interpretācija.

16

Šādos apstākļos Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2003/4 2. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts statistiskās meža inventarizācijas veikšanai izmantoto pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes ir vides informācija vienas vai otras no šīm tiesību normām izpratnē.

18

Atbilstoši Direktīvas 2003/4 2. panta 1. punkta a) apakšpunktam jēdziens “vides informācija” nozīmē visu informāciju par “vides elementu, piemēram, gaisa un atmosfēras, ūdeņu, augsnes, zemes, ainavu un dabas teritoriju [..] stāvokli, bioloģisko daudzveidību un tās komponentiem [..] un par šo elementu mijiedarbību”.

19

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pastāvīgie parauglaukumi, kuru atrašanās vietas koordinātes ir pieprasījušas pieteicējas pamatlietā, ir paraugu ņemšanas vienības, ko izmanto regulārai datu vākšanai, lai ar ekstrapolācijas palīdzību sagatavotu statistikas ziņojumus par mežaudzēm Igaunijā, kā arī par zemes izmantošanu un augsnes izmaiņām. Šie parauglaukumi ir izvietoti 64 ha lielu kvadrātveida zemes gabalu malās; minētie zemes gabali ir izvēlēti, ņemot vērā to reprezentatīvo raksturu attiecībā uz mežu un augsnes stāvokli.

20

Kā norādījušas ieinteresētās personas, kas iesniegušas apsvērumus šajā tiesvedībā – no pastāvīgajiem parauglaukumiem iegūtie dati ir jāatzīst par vides informāciju Direktīvas 2003/4 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo tie attiecas uz vides stāvokli un konkrēti – uz augsnes stāvokli, dabas teritorijām un bioloģisko daudzveidību šīs tiesību normas izpratnē.

21

Pretēji tam, ko apgalvo Igaunijas valdība un Vides aģentūra, tas pats attiecas uz šo pastāvīgo paraugu atrašanās vietas koordinātēm, kas ir nepieciešamas, lai interpretētu no šiem paraugiem savāktos datus, un līdz ar to nav no tiem atdalāmas.

22

Tā kā šīs koordinātes ir vides informācija Direktīvas 2003/4 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, to savukārt nevar uzskatīt par tādu, uz kuru attiecas arī šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts par faktoriem, kuri ietekmē vai var ietekmēt 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētos vides elementus, jo šīs abas tiesību normas ir savstarpēji izslēdzošas.

23

No iepriekš izklāstītā izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts statistiskās meža inventarizācijas veikšanai izmantoto pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes kopā ar šajos parauglaukumos iegūtajiem datiem, no kuriem šie parauglaukumi nav atdalāmi, ir vides informācija šīs tiesību normas izpratnē.

24

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas d) apakšpunkts un 2. punkta pirmās daļas a), b) un h) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārvaldes iestāde, pamatojoties uz vienu vai otru no šajā tiesību normā paredzētajiem izņēmumiem, var atteikties izpaust sabiedrībai valsts statistiskās meža inventarizācijas veikšanai izmantoto pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes.

25

Eiropas Komisija apgalvo, ka jautājumi, kas izvirzīti otrajā jautājumā, nav pieņemami, jo tie attiecas uz to, kā interpretējami Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā paredzētie izņēmumi par vides informāciju, kuras izpaušana varētu kaitēt attiecīgi valsts iestāžu iekšējo lietu konfidencialitātei un dalībvalstu starptautiskajām attiecībām.

26

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz Tiesai adresētajiem prejudiciālajiem jautājumiem attiecas nozīmīguma prezumpcija. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 24. jūlijs, Lin, C‑107/23 PPU, EU:C:2023:606, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Tāpat jāatgādina – ja nav acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, iebildums attiecībā uz šīs tiesību normas nepiemērojamību pamatlietā neskar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, bet attiecas uz uzdoto jautājumu būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c.,C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 114. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlieta attiecas uz atteikumu vairākām apvienībām, kas darbojas vides aizsardzības jomā, piekļūt tādu pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātēm, kuri tiek izmantoti datu vākšanai, lai veiktu valsts statistisko mežu inventarizāciju Igaunijā, un ka šajā lietā it īpaši ir strīds par vairāku Direktīvā 2003/4 paredzēto izņēmumu no tiesībām piekļūt vides informācijai tvērumu.

29

Šajā kontekstā tas, ka uz atrašanās vietas koordinātēm, par kuru izpaušanu ir strīds pamatlietā, Komisijas ieskatā, acīmredzami neattiecas Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā paredzētie izņēmumi, nevar atspēkot uzdotajiem jautājumiem piemērojamo nozīmīguma prezumpciju, bet attiecas uz izvirzīto argumentu pamatotības analīzi.

30

No tā izriet, ka otrais prejudiciālais jautājums ir pilnībā pieņemams.

31

Attiecībā uz atbildi, kas sniedzama uz šo jautājumu, iesākumā jāatgādina, ka, pieņemot Direktīvu 2003/4, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt Savienības tiesību saderību ar Orhūsas konvenciju, paredzot vispārēju sistēmu ar mērķi garantēt, lai ikvienam informācijas pieprasītājam šīs direktīvas 2. panta 5. punkta nozīmē būtu tiesības piekļūt valsts iestāžu rīcībā esošajai vai tām pieejamai vides informācijai, nepamatojot tās nepieciešamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 31. punkts, un 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 28. punkts).

32

Direktīvas 2003/4 1. pantā konkrēti ir precizēts, ka tās mērķis ir garantēt piekļuvi valsts iestāžu rīcībā esošajai vai tām pieejamajai vides informācijai un nodrošināt, lai vides informācija tādējādi kļūtu arvien plašāk pieejama un tiktu publiski izplatīta (spriedums, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 39. punkts).

33

Tomēr Savienības likumdevējs – kā liecina šīs direktīvas 16. apsvērums – ir paredzējis, ka dalībvalstis šīs direktīvas 4. pantā izsmeļoši uzskaitītajos gadījumos var ieviest atkāpes no tiesībām piekļūt vides informācijai. Ciktāl šādi izņēmumi ir iedarbīgi transponēti valsts tiesībās, valsts iestādes uz tiem var atsaukties, lai noraidītu tām iesniegtos informācijas pieprasījumus (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 31. punkts).

34

Kā izriet no Direktīvas 2003/4 sistēmas un it īpaši no tās 4. panta 2. punkta otrās daļas, tiesības uz informāciju nozīmē, ka informācijas publiskums ir vispārējs noteikums un publiskās institūcijas drīkst noraidīt pieprasījumu pēc vides informācijas tikai īpašos un skaidri noteiktos gadījumos. Tāpēc izņēmumi no piekļuves tiesībām ir jāinterpretē šauri, un informācijas izpaušanas pamatā esošās sabiedrības intereses katrā konkrētā gadījumā ir jāsamēro ar izpaušanas atteikuma pamatā esošajām interesēm, izņemot gadījumus, kuri paredzēti Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas trešajā teikumā par informāciju, kas attiecas uz emisijām vidē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Direktīvas 2003/4 4. panta 1. un 2. punktā paredzēto izņēmumu īstenošana citastarp nozīmē, ka šīs informācijas izpaušanai jāvar konkrēti un faktiski kaitēt ar šo direktīvu aizsargātajai interesei un šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 69. punkts).

36

Uz uzdoto jautājumu, kas iedalīts četros apakšjautājumos, ir jāatbild šo apsvērumu gaismā.

37

Iesniedzējtiesa, pirmām kārtām, vēlas noskaidrot, vai tādu pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietu koordinātes, kuri tiek izmantoti datu vākšanai, lai veiktu valsts statistisko meža inventarizāciju, var atteikt, pamatojoties uz Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas d) apakšpunktu, kurā dalībvalstīm ir atļauts noraidīt vides informācijas pieprasījumu attiecībā uz materiāliem, kas ir sagatavošanas stadijā, vai nepabeigtiem dokumentiem un datiem.

38

Lai gan šajā direktīvā jēdzieni “materiāli, kas ir sagatavošanas procesā” un “nepabeigti dokumenti” nav definēti, no paskaidrojuma par Komisijas 2000. gada 29. jūnijā iesniegtā priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par sabiedrības piekļuvi vides informācijai (COM(2000) 402, galīgā redakcija) (OV 2000, C 337 E, 156. lpp.) 4. pantu izriet, ka šā izņēmuma mērķis ir apmierināt valsts iestāžu vajadzības pēc aizsargātas telpas pārdomām un iekšējām diskusijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 44. punkts). Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka – atšķirībā no Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā paredzētā piekļuves atteikuma pamata, kas attiecas uz iekšēju informācijas apmaiņu, – šīs direktīvas 4. panta 1. punkta pirmās daļas d) apakšpunktā paredzētais pamats attiecas uz dokumentu sagatavošanu vai izstrādi un tāpēc tam ir pagaidu raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 56. punkts).

39

Šo interpretāciju apstiprina Orhūsas konvencijas 4. panta 3. punkta c) apakšpunkts, kurā paredzēts izņēmums no tiesībām piekļūt vides informācijai saistībā ar sagatavošanas stadijā esošiem dokumentiem, un paskaidrojumi, kuri ietverti Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas publicētajā dokumentā “The Aarhus Convention, An Implementation Guide” [“Orhūsas konvencija, Īstenošanas rokasgrāmata”] (otrais izdevums, 2014. gads), kas, lai gan tam nav normatīva spēka, ir daļa no elementiem, kuri var būt šīs konvencijas interpretācijas pamatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Solvay u.c., C‑182/10, EU:C:2012:82, 27. punkts).

40

Tādu pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes, kuri izmantoti datu vākšanai, lai veiktu valsts statistisko meža inventarizāciju, nevar uzskatīt par materiāliem, kas ir sagatavošanas procesā, vai par nepabeigtiem dokumentiem un datiem, jo tie attiecas uz meža stāvokli konkrētā datumā.

41

Šo secinājumu neatspēko apstāklis, ka, lai mērītu meža resursu un augsnes stāvokļa attīstību, šie parauglaukumi tiek izmantoti secīgu meža statistikas inventarizāciju veikšanai vai citiem ziņojumiem. Pretēja interpretācija ļautu Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas d) apakšpunktā paredzēto izņēmumu piemērot bez ierobežojumiem laika ziņā, lai gan šim izņēmumam – kā atgādināts iepriekš – ir pagaidu raksturs.

42

Otrām kārtām, runājot par Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzēto piekļuves atteikuma pamatu, kurš attiecas uz valsts iestāžu iekšējo lietu konfidencialitātes saglabāšanu, iesniedzējtiesa jautā, vai nosacījums, ka šai konfidencialitātei ir jābūt paredzētai tiesību aktos, ir izpildīts, ja šī konfidencialitāte izriet nevis no īpašām tiesību normām, bet gan no tāda vispārēja rakstura akta kā likuma par publisko informāciju vai likuma par statistiku.

43

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, šādi rīkojoties, iesniedzējtiesa balstās uz premisu, saskaņā ar kuru šis atteikuma pamats varētu tikt piemērots tādai informācijai kā tādu pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes, kuri tiek izmantoti datu vākšanai, lai veiktu valsts statistisko meža inventarizāciju.

44

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā izmantotais jēdziens “iekšējās lietas [apspriedes]” norāda uz valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa nobeiguma posmiem, kuri valsts tiesībās ir skaidri apzīmēti kā apspriedes un kuru konfidencialitātei ir jābūt paredzētai tiesību aktos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 63. un 64. punkts, kā arī 2023. gada 23. novembris, Right to Know, C‑84/22, EU:C:2023:910, 43. punkts).

45

Šajā gadījumā, lai gan pieteicēju pamatlietā prasītās atrašanās vietas koordinātes attiecas uz parauglaukumiem, kas tiek izmantoti datu vākšanai, lai veiktu valsts statistisko meža inventarizāciju, un tādējādi tām ir netieša saikne ar publisku lēmumu pieņemšanu vides jomā, šīs koordinātes kā tādas neattiecas uz lēmumu pieņemšanas procesa šajā jomā nobeiguma posmiem un tātad uz “iekšējām lietām” Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta izpratnē.

46

No tā izriet, ka uz pieteikumu par piekļuvi šādu atrašanās vietu koordinātēm katrā ziņā nevar attiekties šajā tiesību normā paredzētais izņēmums un nav jāpārbauda, vai šādas informācijas konfidencialitāti var uzskatīt par tādu, kas ir paredzēta tiesību aktā šīs tiesību normas izpratnē, ja tā izriet no tāda vispārpiemērojama teksta kā likums par publisko informāciju vai likums par statistiku.

47

Trešām kārtām, iesniedzējtiesa jautā par Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta tvērumu, saskaņā ar kuru dalībvalstis var noraidīt vides informācijas pieprasījumu, kura izpaušana varētu kaitēt starptautiskajām attiecībām, sabiedrības drošībai vai valsts aizsardzībai. Šajā ziņā tā būtībā jautā, vai datu, kuri ir šādas meža inventarizācijas pamatā, ticamības pasliktināšanās, kas izriet no šo koordināšu izpaušanas, var kaitēt dalībvalsts starptautiskajām attiecībām šīs tiesību normas izpratnē.

48

Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību saderību ar Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuru no tiesībām piekļūt vides informācijai var tikt izslēgta tāda informācija, kuras izpaušana varētu “nelabvēlīgi ietekmēt” starptautiskās attiecības vai valsts aizsardzību, vai attiecīgās līgumslēdzējas valsts drošību.

49

Nedz no Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta, nedz no Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta b) apakšpunkta formulējuma neizriet, ka šīs atkāpes piemērošanai visos gadījumos ir nepieciešams, lai vides informācijas izpaušana pati par sevi būtu pretrunā starptautiskām saistībām.

50

Kā atgādināts šā sprieduma 34. un 35. punktā, šā izņēmuma piemērošana savukārt ir pakārtota tam, ka attiecīgās vides informācijas izpaušanu attaisnojošās sabiedrības intereses tiek samērotas ar izpaušanas atteikuma pamatā esošajām interesēm, kā arī konstatējumam, ka šāda izpaušana var konkrēti un faktiski kaitēt ar Direktīvu 2003/4 aizsargātajām interesēm – turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam.

51

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā šie nosacījumi ir izpildīti. Šajā ziņā tai it īpaši būs jāpārbauda, vai iespējamais Igaunijas Republikas starptautisko saistību pārkāpums, kas izrietētu no pamatlietā aplūkoto atrašanās vietas koordināšu izpaušanas, radītu pietiekami konkrētas un paredzamas nelabvēlīgas sekas, lai faktiski kaitētu tās interesēm vai starptautiskajai sadarbībai mežsaimniecības jomā, vai arī – kā vedina domāt Tiesai iesniegtie pierādījumi – šādas sekas šajā gadījumā ir tikai hipotētiskas.

52

Ceturtām kārtām, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai uz pastāvīgo paraugu atrašanās vietas koordinātēm var attiekties Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas h) apakšpunktā paredzētais izņēmums gadījumā, ja pieprasītās informācijas izpaušana varētu kaitēt vides aizsardzībai, uz kuru šī informācija attiecas. Konkrētāk – tā jautā, vai meža inventarizācijas pamatā esošo datu ticamības pasliktināšanās šo koordinātu izpaušanas dēļ var kaitēt vides aizsardzībai šīs tiesību normas izpratnē.

53

No Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas h) apakšpunkta formulējuma izriet, ka, paredzot šo izņēmumu, Savienības likumdevējs ir atļāvis dalībvalstīm neizpaust vides informāciju, kuras izplatīšana varētu apdraudēt vidi, piemēram, datus, kas ļauj noteikt retu sugu izplatības vietu.

54

Tāda pat iespēja izriet no Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta h) apakšpunkta, kurā šīs konvencijas dalībvalstīm ir paredzēta iespēja noraidīt pieprasījumus par vides informāciju, kuras izpaušana nelabvēlīgi ietekmētu vidi, uz ko šī informācija attiecas, piemēram, retu sugu vairošanās vietas.

55

Šajā lietā Igaunijas valdība un Vides aģentūra apgalvo, ka pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātu izpaušana varētu kaitēt valsts statistikas meža inventarizācijas reprezentativitātei un uzticamībai un līdz ar to publisko lēmumu pieņemšanas kvalitātei vides jomā. It īpaši šī izpaušana, viņuprāt, pavērtu ceļu dažādu mežsaimniecības nozares dalībnieku iespējamām manipulācijām ar statistikas datiem – piemēram, viņi varētu savu darbību ierobežot ar zemes gabaliem, kuros dati netiek vākti un tādējādi radīt sagrozītu priekšstatu par meža stāvokli.

56

Tā kā šāds risks var apdraudēt valsts statistiskās meža inventarizācijas sagatavošanas kvalitāti un tātad vides aizsardzību, uz kuru attiecas pieprasītā informācija, tas var attaisnot Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas h) apakšpunktā paredzētā izņēmuma piemērošanu.

57

Apstāklis, ka nav runas par retu sugu izplatības vietu, nevar atspēkot šo secinājumu, jo Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas h) apakšpunkts vispārīgi attiecas uz visiem gadījumiem, kuros vides informācijas izpaušana var apdraudēt vides aizsardzību, un reti sastopamu sugu izplatības vietas aizsardzība ir minēta tikai kā piemērs.

58

Tomēr jāatgādina, ka – tāpat kā tas ir visu Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmajā daļā un 2. punkta pirmajā daļā paredzēto piekļuves atteikuma pamatu gadījumā, izņemot šīs direktīvas 4. panta 2. punkta otrās daļas trešajā teikumā minēto, kas attiecas uz informāciju par emisijām vidē, – šā izņēmuma piemērošana ir pakārtota tam, ka valsts iestāde tiesas uzraudzībā izpaušanas pamatā esošās sabiedrības intereses samēro ar izpaušanas atteikuma pamatā esošajām interesēm, kā arī konstatējumam, ka šāda izpaušana var konkrēti un faktiski kaitēt ar direktīvu aizsargātajām interesēm, paturot prātā, ka šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam.

59

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

60

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2003/4 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārvaldes iestāde, pamatojoties uz šo tiesību normu, var atteikties izpaust sabiedrībai valsts statistiskās meža inventarizācijas veikšanai izmantoto pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes.

61

Proti, saskaņā ar Direktīvas 2003/4 8. panta 1. punktu dalībvalstis, “cik iespējams, nodrošina, lai visa informācija, ko tās apkopojušas vai kas apkopota to uzdevumā, būtu atjaunināta, precīza un salīdzināma”.

62

No šīs normas formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā ir paredzēta tikai prasība, kas attiecas uz vides informācijas kvalitāti. Šī norma pati par sevi nevar būt pamats atteikumam apmierināt vides informācijas pieprasījumu, jo – kā norādīts šā sprieduma 33. punktā – izņēmumi no tiesībām piekļūt šādai informācijai ir izsmeļoši uzskaitīti šīs direktīvas 4. pantā.

63

Tādējādi Direktīvas 2003/4 8. panta 1. punktā nav paredzēts papildu pamats izņēmumam no tiesībām piekļūt vides informācijai salīdzinājumā ar šīs direktīvas 4. pantā paredzētajiem.

64

Tomēr valsts iestādēm ir jāņem vērā vides informācijas kvalitātes prasība, kas noteikta Direktīvas 2003/4 8. panta 1. punktā, lai noteiktu, vai vides informācijas izpaušana var kaitēt kādai no interesēm, kuras minētas Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punktā, un it īpaši vides aizsardzībai, uz ko tā attiecas, šīs direktīvas 4. panta 2. punkta pirmās daļas h) apakšpunkta izpratnē.

65

No iepriekš izklāstītā izriet, ka uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārvaldes iestāde, pamatojoties vienīgi uz šo tiesību normu, nevar atteikties izpaust sabiedrībai valsts statistiskās meža inventarizācijas veikšanai izmantoto pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes.

66

Ar trešo līdz piekto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, valsts statistiskās meža inventarizācijas veikšanai izmantoto pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes ietilpst Direktīvas 2003/4 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajā informācijā, kuras pieprasījumi ir jāizskata saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 2. punktu. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa arī jautā Tiesai, vai šādi dati ir uzskatāmi par informāciju par mērījumu metodēm 8. panta 2. punkta izpratnē un – ja tas tā ir –, vai valsts tiesību aktos paredzēti svarīgi iemesli ļauj tos padarīt sabiedrībai nepieejamus un vai citi pasākumi, piemēram, to sniegšana pētniecības un kontroles struktūrām, var kompensēt atteikumu tos paziņot.

67

No atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka tādu pastāvīgo parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes, kuri tiek izmantoti datu vākšanai, lai veiktu valsts statistisko meža inventarizāciju, ir vides informācija Direktīvas 2003/4 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē un ka uz to neattiecas šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, uz ko ir atsauce tās 8. panta 2. punktā. Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz trešo līdz piekto jautājumu nav jāatbild.

68

Ar pēdējo – septīto – jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2003/4 21. apsvērums var būt patstāvīgs juridiskais pamats, lai sabiedrībai paziņotu tādu pastāvīgu parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes, kuri tiek izmantoti datu vākšanai, lai veiktu valsts statistisko meža inventarizāciju.

69

Saskaņā ar Direktīvas 2003/4 21. apsvērumu, lai uzlabotu vides aizsardzību, “publiskajām institūcijām pēc vajadzības jānodrošina, lai būtu pieejama un tiktu izplatīta vides informācija, kas saistīta ar to funkcijām”.

70

Tā kā direktīvas apsvērumiem attiecībā uz tās normām ir tikai interpretatīva nozīme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija,C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 76. punkts), Direktīvas 2003/4 21. apsvērums nevar būt no šīs direktīvas 3. un 7. pantā paredzētajiem pamatiem atšķirīgs, autonoms juridiskais pamats pienākumam piekļūt vides informācijai vai publiski izplatīt šādu informāciju.

71

No iepriekš minētā izriet, ka uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 21. apsvērums nevar būt patstāvīgs juridiskais pamats, lai sabiedrībai paziņotu tādu pastāvīgu parauglaukumu atrašanās vietas koordinātes, kuri tiek izmantoti datu vākšanai, lai veiktu valsts statistisko meža inventarizāciju.

72

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: