–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un R. Kissné Berta, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. Hoogveld, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wasmeier un I. Zaloguin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV 2012, L 142, 1. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (OV 2013, L 294, 1. lpp.), Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pantu, kā arī tiesiskuma un efektivitātes principus.

2

Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā, kas uzsākts pret AB par aizliegtu vielu glabāšanu, kuras šai personai atklātas pēc pārmeklēšanas, kuras rezultātā šīs vielas tika konfiscētas.

3

Direktīvas 2012/13 14. un 36. apsvērums noteic:

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pants “Priekšmets” ir formulēts šādi:

“Šī direktīva paredz noteikumus par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām kriminālprocesā un par viņiem izvirzīto apsūdzību. Tā paredz noteikumus arī par to personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām, uz kurām attiecas Eiropas apcietināšanas orderis.”

5

Minētās direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. punkts paredz:

“Šo direktīvu piemēro no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ir informējušas personas par to, ka viņas tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process ir pabeigts, par ko uzskata brīdi, kad ir galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, tostarp attiecīgos gadījumos sprieduma pieņemšanu un jebkādu pārsūdzību izskatīšanu.”

6

Šīs pašas direktīvas 3. pants “Tiesības uz informāciju par tiesībām” noteic:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas nekavējoties saņemtu informāciju vismaz par šādām procesuālajām tiesībām, kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu minēto tiesību efektīvu īstenošanu:

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai 1. punktā paredzētā informācija tiek sniegta mutiski vai rakstveidā vienkāršā un saprotamā valodā, ņemot vērā jebkādas neaizsargātu aizdomās turēto vai neaizsargātu apsūdzēto personu īpašās vajadzības.”

7

Direktīvas 2012/13 8. pants “Pārbaude un tiesiskās aizsardzības līdzekļi” paredz:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai informācijas sniegšana aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām saskaņā ar 3. līdz 6. pantu tiktu reģistrēta, izmantojot reģistrācijas procedūru, kas noteikta attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem ir tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām iesniegt sūdzību, ja kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju saskaņā ar šo direktīvu vai atsakās to sniegt.”

8

Direktīvas 2013/48 12., 20. un 50. apsvērums noteic:

[..]

[..]

9

Šīs direktīvas 1. pants “Priekšmets” paredz:

“Šī direktīva paredz minimālus noteikumus par aizdomās turēto un apsūdzēto kriminālprocesā un personu, par kurām ir uzsākts process saskaņā ar Pamatlēmumu [2002/584] [..], tiesībām uz advokāta palīdzību un tiesībām uz to, ka par brīvības atņemšanu informē trešo personu, un tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm.”

10

Šīs direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. punkts noteic:

“Šo direktīvu piemēro aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai citādi ir viņiem darījušas zināmu, ka viņi tiek turēti aizdomās vai ir apsūdzēti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir atņemta brīvība. To piemēro līdz procesa noslēgumam, ar ko saprot galīgu jautājuma izšķiršanu par to, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu, tostarp attiecīgajā gadījumā notiesāšanu un pārsūdzībā pieņemto lēmumu.”

11

Šīs pašas direktīvas 3. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības uz advokāta palīdzību tādā laikā un tādā veidā, lai attiecīgās personas varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

2.   Aizdomās turētie vai apsūdzētie var saņemt advokāta palīdzību bez nepamatotas kavēšanās. Katrā ziņā aizdomās turētie vai apsūdzētie var saņemt advokāta palīdzību no jebkura šāda agrākā brīža:

3.   Tiesības uz advokāta palīdzību ietver to, ka:

[..]

6.   Ārkārtas apstākļos un tikai pirmstiesas stadijā dalībvalstis var uz laiku atkāpties no 3. punktā paredzēto tiesību piemērošanas, ciktāl tas ir pamatoti, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, pamatojoties uz vienu vai vairākiem šādiem pārliecinošiem iemesliem:

[..]

12

Direktīvas 2013/48 12. pants “Tiesību aizsardzības līdzekļi” paredz:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā, kā arī pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar valsts tiesību aktiem gadījumos, kad ir pārkāptas to tiesības saskaņā ar šo direktīvu.

2.   Neskarot valstu noteikumus un sistēmas attiecībā uz pierādījumu pieņemamību, dalībvalstis nodrošina, ka kriminālprocesā, izvērtējot liecības, ko snieguši aizdomās turētie vai apsūdzētie, vai pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot to tiesības uz advokātu, vai gadījumos, kad saskaņā ar 3. panta 6. punktu tikusi atļauta atkāpe no šīm tiesībām, tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un procesa taisnīgums.”

13

Saskaņā ar Nakazatelno protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss; 2005. gada 28. oktobraDV Nr. 86), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”), 54. pantu apsūdzētais ir persona, pret kuru šajā statusā ir uzsākta kriminālvajāšana saskaņā ar šajā kodeksā paredzētajiem nosacījumiem un kārtību.

14

Kriminālprocesa kodeksa 55. pantā “Apsūdzētās personas tiesības” ir paredzēts:

“(1)   Apsūdzētajam ir šādas tiesības: uzzināt, par kādu noziedzīgu nodarījumu viņš šajā statusā ir iesaistīts procesā un uz kādu pierādījumu pamata; sniegt vai atteikties sniegt paskaidrojumus par apsūdzību; iepazīties ar lietas materiāliem, tostarp informāciju, kas iegūta ar īpašiem izmeklēšanas līdzekļiem, un iegūt nepieciešamos norakstus; sniegt pierādījumus; piedalīties kriminālprocesā; izteikt lūgumus, piezīmes un izvirzīt iebildumus; teikt pēdējo vārdu; celt prasību par aktiem, kas aizskar viņa tiesības un leģitīmās intereses; un izmantot advokāta palīdzību. Apsūdzētajam ir tiesības uz advokāta klātbūtni izmeklēšanas un citās procesuālajās darbībās, kurās piedalās persona, ja vien tā nepārprotami neatsakās no šīm tiesībām. [..]

(2)   Apsūdzētajam ir tiesības saņemt vispārīgu informāciju, kas viņam atvieglo advokāta izvēli. Viņam ir tiesības brīvi sazināties ar savu advokātu, tikties ar viņu privāti, saņemt padomus un jebkuru citu juridisko palīdzību, tostarp pirms nopratināšanas un tās laikā, un jebkurās citās procesuālās darbībās, kurās piedalās apsūdzētais.

[..]”

15

Šā kodeksa 164. pantā “Personas pārmeklēšana” ir noteikts:

“(1)   Personas pārmeklēšana pirmstiesas procedūrā bez kompetentās pirmās instances tiesas vai tās pirmās instances tiesas atļaujas, kuras teritorijā darbība tiek veikta, ir pieļaujama:

(2)   Pārmeklēšanu veic tā paša dzimuma persona, klātesot tā paša dzimuma personām, kuru palīdzība nepieciešama procedūrā.

(3)   Veiktās izmeklēšanas darbības protokolu nekavējoties, bet ne vēlāk kā 24 stundu laikā iesniedz tiesnesim apstiprināšanai.”

16

Minētā kodeksa 212. pantā “Pirmstiesas procedūra” ir paredzēts:

“(1)   Pirmstiesas procedūra tiek uzsākta ar prokurora rīkojumu.

(2)   Pirmstiesas procedūra tiek uzskatīta par uzsāktu no brīža, kad sagatavots protokols par izmeklēšanas pirmo darbību, kad tiek veikta apskate, tostarp apsekošana, kratīšana, mantas izņemšana un liecinieku nopratināšana, ja šo darbību tūlītēja veikšana ir vienīgā iespēja iegūt un saglabāt pierādījumus, kā arī ja tiek veikta personas pārmeklēšana saskaņā ar 164. panta noteikumiem.

(3)   Izmeklēšanas iestāde, kas veikusi 2. punktā minēto darbību, nekavējoties, taču ne vēlāk kā 24 stundu laikā par to informē prokuroru.”

17

Šā kodeksa 219. pantā “Apsūdzības izsniegšana un rīkojuma par apsūdzības izsniegšanu personai izdošana” ir noteikts:

“(1)   Ja ir iegūti pietiekami pierādījumi par personas vainu vispārīga rakstura noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un ja nav pamata kriminālprocesa izbeigšanai, izmeklēšanas iestāde sniedz ziņojumu prokuroram un izdod rīkojumu par apsūdzības izsniegšanu personai.

(2)   Izmeklēšanas iestāde var personai izsniegt apsūdzību, arī sagatavojot protokolu par pirmo pret šo personu vērsto izmeklēšanas darbību, par ko tā ziņo prokuroram.

(3)   Rīkojumā par apsūdzības izsniegšanu un 2. punktā minētajā izmeklēšanas darbības protokolā ir jānorāda:

[..]

(8)   Izmeklēšanas iestāde nedrīkst veikt izmeklēšanas darbības, kurās piedalās apsūdzētais, kamēr nav izpildījusi 1.–7. punktā minētos pienākumus.”

18

2022. gada 8. februārī trīs Rayonno upravlenye Lukovit (Lukovitas rajona policijas pārvalde, Bulgārija) policijas inspektori aizturēja un pārbaudīja IJ vadīto transportlīdzekli, kurā bija arī AB un KL.

19

Pat pirms transportlīdzekļa vadītājam tika veikta apreibinošo vielu pārbaude, AB un KL policijas inspektoriem paziņoja, ka viņiem ir narkotiskās vielas. Šī informācija tika mutiski nosūtīta dežurējošajam izmeklētājam Lukovitas rajona policijas pārvaldē, kurš šo paziņojumu ieprotokolēja kā mutisku brīdinājumu par noziedzīgu nodarījumu.

20

Tā kā vadītāja apreibinošo vielu tests bija pozitīvs, viens no policijas inspektoriem veica transportlīdzekļa pārbaudi.

21

Turklāt dežurējošais izmeklētājs pārmeklēja AB un sagatavoja protokolu par “steidzamā kārtā veiktu personas pārmeklēšanu un mantas konfiskāciju, kuru tiesa apstiprinājusi a posteriori”. Tas, ka pārmeklēšana tika veikta bez tiesneša iepriekšējas atļaujas, šajā protokolā tika pamatots ar to, ka pastāv “pietiekamas norādes par likumā aizliegtu priekšmetu turēšanu, kas minētas protokolā par mutisku brīdinājumu par noziedzīgu nodarījumu”.

22

Pārmeklēšanas laikā pie AB tika atrastas apreibinošas vielas. Tajā pašā dienā dežurējošais izmeklētājs paziņoja Rayonna prokuratura Lovech, teritorialno otdelenie Lukovit (Lovečas rajona prokuratūras Lukovitas teritoriālā nodaļa, Bulgārija) prokuroram par šīs pārmeklēšanas rezultātiem un par to, ka tā veikta “pirmstiesas procedūrā” Kriminālprocesa kodeksa 212. panta izpratnē, kuru ierosinājusi Lukovitas rajona policijas pārvalde.

23

Joprojām šīs uzsāktās pirmstiesas procedūras laikā, bet pēc personas pārmeklēšanas, policijas iecirknī veiktās nopratināšanas laikā no AB tika pieprasīti rakstveida paskaidrojumi. Viņš apstiprināja, ka pie viņa atrastās vielas ir apreibinošas vielas personiskai lietošanai.

24

2022. gada 9. februārī Rayonna prokuratura Lovech, teritorialno otdelenie Lukovit (Lovečas rajona prokuratūras Lukovitas teritoriālā nodaļa) prokurors, pamatojoties uz Kriminālprocesa kodeksa 164. panta 3. punktu, nosūtīja Rayonen sad Lukovit (Lukovitas rajona tiesa, Bulgārija), iesniedzējtiesai, lūgumu apstiprināt AB pārmeklēšanas un mantas izņemšanas protokolu. Pamatlieta attiecas uz lūgumu a posteriori apstiprināt pārmeklēšanu un mantas izņemšanu.

25

Iesniedzējtiesa pauž šaubas, vai pārbaude tiesā, ko valsts tiesībās paredzēts veikt attiecībā uz pierādījumu iegūšanas piespiedu līdzekļiem kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, sniedz pietiekamas garantijas aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesību ievērošanā, kā tās paredzētas Direktīvās 2012/13 un 2013/48.

26

It īpaši šī tiesa vispirms norāda, ka valsts tiesībās nav skaidras normas par to, kādā mērā tiesā ir pārbaudāmi pirmstiesas procedūrā veiktie pierādījumu iegūšanas piespiedu līdzekļi, un ka saskaņā ar valsts judikatūru kratīšanas, personas pārmeklēšanas un mantas izņemšanas pārbaude attiecas uz šo darbību formālo atbilstību tiesību aktiem. Šajā ziņā tā atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākkārt nosodījusi Bulgārijas Republiku par ECPAK 3. un 8. panta pārkāpšanu.

27

Tālāk iesniedzējtiesa precizē, ka Bulgārijas tiesībās nepastāv šajās direktīvās minētais jēdziens “aizdomās turētais”, bet tikai jēdziens “apsūdzētais”. Par pēdējo minēto kvalifikāciju esot vajadzīgs prokurora vai izmeklēšanas iestādes lēmums. Tomēr pastāvot iedibināta policijas un prokuratūras prakse novilcināt brīdi, no kura attiecīgā persona tiek uzskatīta par “apsūdzēto”, un tādējādi faktiski tiekot apieti pienākumi saistībā ar šīs personas tiesību uz aizstāvību ievērošanu.

28

Visbeidzot gan no doktrīnas, gan no valsts judikatūras izrietot, ka kompetentā tiesa, pat ja tā ir pārliecināta, ka attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību nav ievērotas, nevar pārbaudīt apsūdzības izsniegšanu šai personai, jo tādējādi tiktu pārkāptas prokurora konstitucionālās pilnvaras sākt kriminālvajāšanu. Šādā gadījumā tiesa, kura pārbauda pirmstiesas procedūras kontekstā veiktus piespiedu līdzekļus, varot vienīgi akceptēt izmeklēšanas darbības, jo tās ir veiktas steidzamības apstākļos, pat ja tas nozīmē tiesību uz aizstāvību aizskārumu.

29

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda: pat ja valsts tiesībās nav “aizdomās turētā” jēdziena, Kriminālprocesa kodeksa 219. panta 2. punkts principā varētu garantēt tiesības uz aizstāvību tām personām, attiecībā uz kurām nav pietiekamu pierādījumu par vainu, bet kurām nepieciešamības veikt izmeklēšanas darbības ar viņu piedalīšanos dēļ tiktu piešķirts “apsūdzētās personas” procesuālais statuss un kuras līdz ar to varētu izmantot Kriminālprocesa kodeksa 55. pantā minētās tiesības, kas atbilst Direktīvu 2012/13 un 2013/48 prasībām.

30

Tomēr šī procesuālā tiesību norma neesot skaidra. Turklāt tā esot neviennozīmīgi un pretrunīgi piemērojama vai pat vispār netiekot piemērota. Iesniedzējtiesa uzskata, ka nav nekādu šaubu, ka šajā gadījumā AB ir “apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā” ECPAK izpratnē, kā tā ir interpretēta Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, neatkarīgi no viņa situācijas juridiskās kvalifikācijas saskaņā ar valsts tiesībām. Šādā situācijā saskaņā ar šīm tiesībām persona varot izmantot tiesības uz aizstāvību tikai tad, ja tā ir ieguvusi “apsūdzētā” statusu, un tas esot atkarīgs no tās iestādes gribas, kura veic izmeklēšanu prokurora uzraudzībā.

31

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka informācijas nesniegšana un advokāta palīdzības liegšana agrīnā kriminālprocesa stadijā ir nelabojams procesuālo noteikumu pārkāpums, kas var apdraudēt visa vēlākā kriminālprocesa godīgumu un taisnīgumu.

32

Šādos apstākļos Rayonen sad Lukovit (Lukovitas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2012/13 2. panta 1. punkts un Direktīvas 2013/48 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas ir piemērojamas situācijā, kad persona, par kuru ir informācija, ka tai ir aizliegtas vielas, tiek pārmeklēta un šīs vielas tiek izņemtas, lai gan valsts tiesībās nepastāv šajās direktīvās minētais jēdziens “aizdomās turētais” un minētā persona nav tikusi oficiāli informēta, ka tai ir “apsūdzētās personas” statuss.

34

Direktīvu 2012/13 un 2013/48 kopīgais mērķis ir noteikt minimālos noteikumus attiecībā uz atsevišķām aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesībām kriminālprocesā. Direktīvā 2012/13 it īpaši ir paredzētas tiesības uz informāciju par tiesībām, un Direktīva 2013/48 attiecas uz tiesībām uz advokāta palīdzību, tiesībām informēt trešo personu par brīvības atņemšanu, kā arī uz privātpersonu tiesībām sazināties ar trešām personām un tiesībām sazināties ar konsulārajām iestādēm. Turklāt no šo direktīvu apsvērumiem izriet, ka tās šajā ziņā pamatojas uz tiesībām, kas it īpaši minētas Hartas 47. un 48. pantā, un tās ir vērstas uz to, lai veicinātu šīs tiesības attiecībā uz aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām kriminālprocesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. septembris, Rayonna prokuratura Lom, C‑467/18, EU:C:2019:765, 36. un 37. punkts).

35

Attiecībā uz Direktīvas 2012/13 piemērošanas jomu Tiesa jau ir nospriedusi, ka no tās 1. panta un 2. panta 1. punkta izriet, ka šajā direktīvā ir paredzēti tikai noteikumi par aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām kriminālprocesā un par viņiem izvirzīto apsūdzību no brīža, kad kompetentās iestādes ir informējušas personu par to, ka tā tiek turēta aizdomās vai tiek apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (rīkojums, 2022. gada 6. septembris, Delgaz Grid, C‑95/22, EU:C:2022:697, 25. punkts).

36

Savukārt attiecībā uz Direktīvas 2013/48 piemērošanas jomu jānorāda, ka tās 2. panta 1. punkts paredz, ka šo direktīvu piemēro aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai citādi ir viņiem darījušas zināmu, ka viņi tiek turēti aizdomās vai ir apsūdzēti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir atņemta brīvība.

37

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2013/48 2. panta 1. punkta formulējums, it īpaši formulējums “dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai citādi ir viņiem darījušas zināmu”, norāda, ka, lai varētu piemērot šo direktīvu, pietiek, ka dalībvalsts kompetentās iestādes informē attiecīgo personu neatkarīgi no informēšanas veida, un nav nozīmes, ar kādiem līdzekļiem šāda informācija nonāk pie šīs personas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 12. marts, VW (Tiesības uz advokāta palīdzību neierašanās gadījumā), C‑659/18, EU:C:2020:201, 25. un 26. punkts).

38

Tā kā Direktīvu 2012/13 un 2013/48 attiecīgās piemērošanas jomas katras direktīvas 2. pantā ir definētas gandrīz identiski, principā ir jāuzskata, ka tās sakrīt. Šis konstatējums atbilst abām direktīvām kopīgajam mērķim nodrošināt kriminālprocesā aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesību aizsardzību. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 38. punktā, no tā izriet, ka jaunākās direktīvas, proti, Direktīvas 2013/48, 2. pantā ietvertais papildu precizējums, saskaņā ar kuru informāciju var nosūtīt “ar oficiālu paziņojumu vai citādi”, ir jāuzskata par piemērojamu Direktīvai 2012/13.

39

No šiem apsvērumiem izriet, pirmkārt, ka ir jābūt diviem elementiem, lai situācija ietilptu šo direktīvu piemērošanas jomā. Tādējādi ir nepieciešams, pirmām kārtām, lai kompetentajām valsts iestādēm būtu aizdomas par to, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, vai arī tā tiek apsūdzēta par to un, otrām kārtām, lai šīs iestādes tai sniegtu informāciju par to ar oficiālu paziņojumu vai citādi.

40

Tātad, lai varētu piemērot Direktīvas 2012/13 un 2013/48, ir būtiski, lai minētās iestādes nodrošinātu, ka attiecīgajai personai tiek darīts zināms, ka tā tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai tiek par to apsūdzēta.

41

Otrkārt, jānorāda – lai nodrošinātu labu krimināllietas izmeklēšanas norisi, kompetentajām valsts iestādēm ir jābūt zināmai rīcības brīvībai izvēlēties brīdi, kad tās informē attiecīgo personu par to, ka tā tiek turēta aizdomās vai tiek apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tomēr ar nosacījumu, ka šīs informācijas sniegšanā nav pārmērīgas kavēšanās, kas liegtu attiecīgajai personai efektīvi īstenot tiesības uz aizstāvību, kuras paredzēts aizsargāt ar Direktīvām 2012/13 un 2013/48.

42

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietas priekšmets attiecas uz Rayonna prokuratura Lovech, teritorialno otdelenie Lukovit (Lovečas rajona prokuratūras Lukovitas teritoriālā nodaļa) prokurora lūgumu a posteriori apstiprināt AB personas pārmeklēšanu un šīs pārmeklēšanas rezultātā atklāto aizliegto vielu izņemšanu. Pārmeklēšana tika noteikta un veikta pēc tam, kad šī persona policijas darbiniekiem atzinās, ka tai ir šādas vielas.

43

Ja tāda persona kā AB policijas darbiniekiem sniedz šāda veida atzīšanos, tā riskē tikt uzskatīta par aizdomās turēto noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Ja, izdarot secinājumus no šīs atzīšanās, šie darbinieki pārmeklē attiecīgo personu un izņem mantu, kura, kā tā norāda, ir tās rīcībā, šīs darbības, pirmām kārtām, pierāda, ka kompetentā iestāde šo personu turpmāk tur aizdomās, un, otrām kārtām, netieši, bet noteikti informē minēto personu par šīm aizdomām. Šādos apstākļos abi Direktīvu 2012/13 un 2013/48 piemērošanas nosacījumi, šķiet, ir izpildīti.

44

Šajā ziņā šķiet: lai piemērotu šīs direktīvas, nav nozīmes tam, ka, pirmām kārtām, attiecīgās dalībvalsts tiesībās nav paredzēts, ka personai var būt “aizdomās turētā” statuss, un, otrām kārtām, AB nav oficiāli informēts, ka viņam ir “apsūdzētā” statuss. Proti, Direktīvu 2012/13 un 2013/48 piemērošanas joma ir jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs, un tātad tā nevar būt atkarīga ne no atšķirīgajām jēdzienu “aizdomās turētais” un “apsūdzētais” nozīmēm, kas piešķirtas šo valstu tiesībās, ne no apstākļiem, kādos personas iegūst attiecīgo statusu atbilstoši minētajām tiesībām.

45

Tādējādi uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2012/13 2. panta 1. punkts un Direktīvas 2013/48 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas ir piemērojamas situācijā, kad persona, attiecībā uz kuru pastāv informācija, ka tai ir aizliegtas vielas, tiek pārmeklēta un šīs vielas tiek izņemtas. Tam, ka valsts tiesībās nepastāv jēdziens “aizdomās turētais” un ka minētā persona nav oficiāli informēta, ka tai ir “apsūdzētā” statuss, šajā ziņā nav nozīmes.

46

Ar ceturto jautājumu, kas jāizskata pirms trešā jautājuma, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punkts un Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punkts, lasot tos Hartas 47. un 48. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts judikatūru, saskaņā ar kuru tiesas – kurai atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām iesniegts lūgums a posteriori piešķirt atļauju personas pārmeklēšanai un aizliegto vielu izņemšanai kriminālprocesa pirmstiesas stadijā – kompetencē nav pārbaudīt, vai šajā gadījumā ir ievērotas šajās direktīvās garantētās aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības.

47

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa precizē, ka, lai gan atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 164. panta 3. punktam personas pārmeklēšana kriminālprocesa pirmstiesas stadijā ir a posteriori jāpārbauda tiesā, tomēr šī pārbaude – atbilstoši piemērojamai valsts judikatūrai – attiecas tikai uz formālajām prasībām, no kurām ir atkarīga šā pasākuma un no tā izrietošās mantas izņemšanas atbilstība tiesību aktiem, un tā neļauj kompetentajai tiesai pārbaudīt, vai ir ievērotas Direktīvās 2013/48 un 2012/13 garantētās tiesības.

48

Jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātam ir tiesības saskaņā ar valsts procedūrām iesniegt sūdzību par to, ka kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju saskaņā ar šo direktīvu vai atsakās to sniegt.

49

Ņemot vērā tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas aizsargātas Hartas 47. pantā, nozīmīgumu un Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punkta skaidro, beznosacījumu un precīzo tekstu, šī tiesību norma nepieļauj nekādus valsts pasākumus, kas rada šķērsli efektīvai tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai, ja tiek pārkāptas ar šo direktīvu aizsargātās tiesības (spriedums, 2019. gada 19. septembris, Rayonna prokuratura Lom, C‑467/18, EU:C:2019:765, 57. punkts).

50

Tāda pati interpretācija ir piemērojama attiecībā uz Direktīvas 2013/48 12. pantu, saskaņā ar kuru “aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā [..] ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar valsts tiesību aktiem gadījumos, kad ir pārkāptas to tiesības saskaņā ar šo direktīvu” (spriedums, 2019. gada 19. septembris, Rayonna prokuratura Lom, C‑467/18, EU:C:2019:765, 58. punkts).

51

No tā izriet, ka Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punktā un Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt attiecīgi Hartas 47. pantā un 48. panta 2. punktā paredzēto tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesību uz aizstāvību ievērošanu, paredzot efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas ļauj jebkurai aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai vērsties tiesā, kura ir atbildīga par to, lai izvērtētu, vai nav pārkāptas šajās direktīvās piešķirtās tiesības.

52

To paturot prātā, jānorāda, ka Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punkts un Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punkts noteic, ka tiesības pieprasīt, lai tiktu konstatēti iespējamie šo tiesību pārkāpumi, ir piešķirtas attiecīgi saskaņā “ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām” un “saskaņā ar valsts tiesību aktiem”. Tātad šajās tiesību normās nav noteikta nedz kārtība, kādā iespējams atsaukties uz minēto tiesību pārkāpumiem, nedz brīdis kriminālprocesā, kad to iespējams izdarīt, tādējādi atstājot dalībvalstīm zināmu novērtējuma brīvību, nosakot šajā saistībā izmantojamās konkrētās procedūras.

53

Savienības likumdevēja nodomu atzīt šādu novērtējuma brīvību apstiprina Direktīvu 2012/13 un 2013/48 apsvērumi. Proti, pirmām kārtām, atbilstoši Direktīvas 2012/13 36. apsvērumam tiesības lūgt, lai tiktu konstatēts, ka kompetentās iestādes nav sniegušas vai atsakās sniegt informāciju vai nav ļāvušas iepazīties ar dažiem lietas materiāliem saskaņā ar šo direktīvu, “neuzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt īpašu pārsūdzības procedūru, atsevišķu mehānismu vai sūdzību iesniegšanas procedūru, kādā var apstrīdēt informācijas nesniegšanu vai atteikumu to sniegt”. Otrām kārtām, Direktīvas 2013/48 50. apsvērumā būtībā ir norādīts, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un procesa taisnīgums, neskar valstu noteikumus vai sistēmas attiecībā uz pierādījumu pieņemamību, un tiem nebūtu jāliedz dalībvalstīm paturēt spēkā sistēmu, kurā tiesā vai tiesnesim var iesniegt visus esošos pierādījumus “bez nekādas atsevišķas vai iepriekšējas šādu pierādījumu pieņemamības izvērtēšanas”.

54

Turklāt Hartas 47. un 48. pantam nav pretrunā tas, ka dalībvalstīm tādējādi nav jārada atsevišķas procedūras, lai aizdomās turētās vai apsūdzētās personas varētu iesniegt sūdzību savu Direktīvās 2012/13 un 2013/48 piešķirto tiesību aizstāvībai. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesības, tostarp Hartas tiesību normas, neliek dalībvalstīm paredzēt citus tiesību aizsardzības līdzekļus kā vien tos, kas noteikti valsts tiesībās, ja vien no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā neizriet, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

No tā izriet, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka dalībvalsts ierobežo noziedzīga nodarījuma pierādījumu iegūšanas saistošo pasākumu pārbaudi tiesā, to attiecinot tikai uz formālo atbilstību tiesību aktiem, ja pēc tam tiesa, kas izskata krimināllietu pēc būtības, var pārbaudīt, vai attiecībā uz apsūdzēto ir ievērotas Direktīvās 2012/13 un 2013/48, lasot tās Hartas 47. panta un 48. panta 2. punkta gaismā, paredzētās tiesības.

56

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda – no pastāvīgās valsts judikatūras izriet, ka informāciju, kas iegūta no personām, kuras nopratinātas kā liecinieki par pašu darbībām, nevar uzskatīt par pierādījumiem, jo šīs personas patiesībā ir aizdomās turētie.

57

Kā secinājumu 72. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, šī judikatūra, šķiet, ļauj vismaz dažos gadījumos izslēgt informāciju un pierādījumus, kas iegūti, neievērojot Savienības tiesību – šajā gadījumā Direktīvas 2012/13 3. pantu par tiesību paziņošanu aizdomās turētajam un Direktīvas 2013/48 3. pantu par tiesībām uz advokāta palīdzību – prasības.

58

Tomēr, pamatojoties tikai uz Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, nav iespējams noteikt, vai šajā gadījumā atbilstošās valsts tiesību normas atbilst šā sprieduma 55. punktā minētajām prasībām. Šajā ziņā iesniedzējtiesai būtu jāpārliecinās, ka tad, ja kriminālprocesā apsūdzētais konstatē procesuālus pārkāpumus, kas ir saistīti ar to tiesību pārkāpumiem, kuras izriet no vienas no šīm abām direktīvām, tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, vienmēr ir jābūt iespējai konstatēt šos pārkāpumus un tai ir jāizdara visi secinājumi, kas izriet no šiem pārkāpumiem, it īpaši attiecībā uz šajos apstākļos iegūto pierādījumu nepieņemamību vai pierādījuma spēku.

59

Gadījumā, ja tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, nebūtu iespējas izdarīt šādu konstatējumu un izdarīt secinājumus no šiem pārkāpumiem, jāatgādina Tiesas pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, lai nodrošinātu visu Savienības tiesību normu iedarbīgumu, pārākuma princips arī valstu tiesām liek savas iekšējās tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstīgi Savienības tiesībām (spriedums, 2022. gada 8. marts, BezirkshauptmannschaftHartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 35. punkts un tajā minētā judikatūra)

60

Ja nav iespējams veikt atbilstīgu interpretāciju un ņemot vērā, ka Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punktam un Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punktam – kā izriet no šā sprieduma 49.–51. punkta – ir tieša iedarbība, pārākuma princips paredz pienākumu valsts tiesai, kurai atbilstoši savai kompetencei ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, nodrošināt šo tiesību prasību pilnīgu iedarbību strīdā, ko tā izskata, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes nepiemērojot nekādu – pat vēlāk pieņemtu – valsts tiesisko regulējumu, kurš ir pretrunā minētajām tiesību normām, un tai nav jālūdz vai jāgaida, lai šis valsts tiesiskais regulējums vispirms tiktu atcelts likumdošanas kārtībā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 108. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

61

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punkts un Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punkts, lasot tos Hartas 47. un 48. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts judikatūru, saskaņā ar kuru tiesas – kurai atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām iesniegts pieteikums par a posteriori izsniegtu atļauju pārmeklēt personu un tās rezultātā izņemt aizliegtas vielas kriminālprocesa pirmstiesas stadijā – kompetencē nav pārbaudīt, vai šajā gadījumā ir ievērotas šajās direktīvās garantētās aizdomās turētās vai apsūdzētās personas tiesības, ja vien, pirmām kārtām, šī persona vēlāk var lūgt konstatēt no minētajām direktīvām izrietošo tiesību pārkāpumu tiesā, kas izskata lietu pēc būtības, un, otrām kārtām, šai tiesai pēc tam ir jāizvērtē šāda pārkāpuma sekas, it īpaši attiecībā uz šajos apstākļos iegūto pierādījumu nepieņemamību vai pierādījuma spēku.

62

Trešais prejudiciālais jautājums ir par to, kā interpretēt tiesiskuma principu un varas patvaļīgas izmantošanas aizlieguma principu, kā arī Direktīvas 2013/48 3. panta 3. punkta b) apakšpunktu saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības, kas izriet no šīs direktīvas, iegūst tikai tās personas, kas formāli ir ieguvušas “apsūdzētās personas” statusu, savukārt šīs iegūšanas brīdis ir atstāts izmeklēšanas iestādes ziņā.

63

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātajā sadarbības procedūrā starp valstu tiesām un Tiesu pēdējai minētajai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā, pirmām kārtām, Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2023. gada 24. marts, Direktor na Teritorialno podelenie na Natsionalnia osiguritelen institut – Veliko Tarnovo, C‑30/22, EU:C:2023:259, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Otrām kārtām, Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma ir jānošķir tie Savienības tiesību elementi, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, TL (Mutiska un rakstiska tulkojuma neesamība), C‑242/22 PPU, EU:C:2022:611, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

65

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlieta attiecas uz lūgumu tiesai a posteriori apstiprināt personas pārmeklēšanu un tās laikā atklāto aizliegto vielu izņemšanu kriminālprocesa pirmstiesas stadijā un ka, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz trešo jautājumu, patiesībā šādā gadījumā ir jāpārbauda Direktīvas 2013/48 3. pantā paredzēto tiesību uz advokāta palīdzību tvērums un būtība.

66

Tāpēc ir jāuzskata, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/48 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka aizdomās turēto vai apsūdzēto kriminālprocesa pirmstiesas stadijā var pārmeklēt un aizliegtās vielas var izņemt bez tiesībām uz advokāta palīdzību.

67

Saskaņā ar Direktīvas 2013/48 1. pantu šajā direktīvā ir paredzēti minimālie noteikumi tostarp par aizdomās turēto un apsūdzēto tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un uz to, ka par brīvības atņemšanu informē trešo personu.

68

Šajā ziņā šīs direktīvas 3. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām tiesības uz advokātu būtu tādā laikā un veidā, lai tās varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

69

Šis principa noteikums ir precizēts 3. panta 2. punktā, kurā paredzēts, ka šādu palīdzību ir jāvar iegūt “bez nepamatotas kavēšanās” un katrā ziņā no agrākā brīža, kurš kā viens no četriem ir konkrēti minēts 2. punkta a)–d) apakšpunktā.

70

Turklāt Direktīvas 2013/48 3. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir vismaz tiesības uz sava advokāta klātbūtni šajā tiesību normā minētajās izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbībās, ja minētās darbības ir paredzētas valsts tiesību aktos un ja aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir jāpiedalās vai ir ļauts piedalīties attiecīgajā darbībā.

71

Jānorāda, ka personas pārmeklēšana un aizliegto vielu izņemšana nav minēta starp šīs direktīvas 3. panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā un 3. punkta c) apakšpunktā norādītajiem notikumiem.

72

It īpaši attiecībā, pirmkārt, uz Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajām aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz advokāta palīdzību, pirms viņas nopratina policija vai cita tiesībaizsardzības vai tiesu iestāde, ir jāuzsver, ka no Direktīvas 2013/48 20. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Savienības likumdevēja nodomu policijas veiktā sākotnējā nopratināšana – tostarp, lai konstatētu, vai nebūtu jāuzsāk izmeklēšana, piemēram, veicot pārbaudi uz ceļa, – nav “nopratināšana” šīs direktīvas izpratnē un tātad uz to neattiecas šīs direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts, ar kuru aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām katrā ziņā piešķir tiesības uz advokāta palīdzību.

73

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētajām aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesībām uz advokāta palīdzību “bez nepamatotas kavēšanās” no brīvības atņemšanas brīža ir jāuzsver, ka šīs tiesības ne vienmēr nozīmē, ka advokātam palīdzība jāsniedz nekavējoties, proti, pašā šīs brīvības atņemšanas brīdī.

74

Šajā ziņā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras par ECPAK 6. pantu, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2013/48 12. apsvērumā, izriet, ka attiecībā uz tiesībām uz advokāta palīdzību minētā 6. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē kratīšana, kura veikta pārbaudē uz ceļa un kuras laikā izdarīti sevi apsūdzoši paziņojumi, neliecina par kādu būtisku attiecīgās personas rīcības brīvības ierobežojumu, ar kuru būtu pieticis, lai prasība par juridisko palīdzību kļūtu obligāta jau šajā procedūras stadijā (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2010. gada 18. februāris, Zaichenko pret Krieviju, CE:ECHR:2010:0218JUD003966002, 47. un 48. punkts).

75

Vispārīgi, lai noteiktu, vai advokāta palīdzības neesamība personas pārmeklēšanas un aizliegto vielu izņemšanas laikā aizdomās turētajam vai apsūdzētajai personai ir liegusi Direktīvas 2013/48 3. pantā garantētās tiesības, jāņem vērā šā panta 1. punkta noteikumi, saskaņā ar kuriem ir jāpārbauda, vai šī palīdzība ir piešķirta tādā laikā un veidā, kas ļauj aizdomās turētajam vai apsūdzētajai personai praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

76

Šajā lietā kompetentajai tiesai saskaņā ar valsts tiesībām ir jāveic nepieciešamās pārbaudes, ņemot vērā visus šajā ziņā nozīmīgos apstākļus. Precīzāk, tai būs jāpārbauda, vai advokāta klātbūtne brīdī, kad AB tika pārmeklēts un pēc tam tika izņemtas aizliegtās vielas, bija objektīvi nepieciešama, lai efektīvi nodrošinātu šīs personas tiesības uz aizstāvību.

77

Šajā ziņā jāprecizē, ka – ar nosacījumu, ka kompetentā valsts tiesa veic pārbaudi, – pret AB vērstās darbības a priori nešķiet veiktas tādā kontekstā, ka to veikšanas brīdī attiecīgajai personai bija jābūt iespējai izmantot tiesības uz advokāta palīdzību Direktīvas 2013/48 3. panta izpratnē.

78

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2013/48 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka aizdomās turētajam vai apsūdzētajam kriminālprocesa pirmstiesas stadijā var tikt veikta pārmeklēšana un aizliegtu vielu izņemšana bez iespējas izmantot tiesības uz advokāta palīdzību, ar nosacījumu, ka no visu atbilstošo apstākļu pārbaudes izriet, ka šāda palīdzība nav nepieciešama, lai minētā persona varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

79

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai tiesiskas valsts principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu un judikatūru, saskaņā ar kuru valsts tiesai “nav pilnvaru pārbaudīt apsūdzētā statusa piešķiršanu personai, kaut arī [..] no šā formālā akta ir atkarīgs tas, vai [šai] personai tiek nodrošinātas tiesības uz aizstāvību tad, ja pret viņu tiek īstenoti piespiedu līdzekļi izmeklēšanas nolūkā”.

80

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar kuru Tiesa sniedz dalībvalstu tiesām Savienības tiesību interpretācijas elementus, kuri tām ir vajadzīgi, lai izspriestu tajās izskatāmos strīdus (rīkojums, 2023. gada 27. marts, Belgische Staat, C‑34/22, EU:C:2023:263, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Tā kā lēmums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir pamats šai tiesvedībai Tiesā, valsts tiesai ir vismaz minimāli jāpaskaidro, kāpēc tā ir izvēlējusies konkrētās Savienības tiesību normas, kuru interpretāciju tā lūdz, kā arī jāizskaidro saikne, ko tā saskata starp šīm tiesību normām un tajā izskatāmajā lietā piemērojamiem valsts tiesību aktiem (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2023. gada 27. marts, Belgische Staat, C‑34/22, EU:C:2023:263, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Šajā lietā piektajā jautājumā ir vispārīga atsauce uz “tiesiskas valsts principiem”, turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav izklāstīti iemesli, kas iesniedzējtiesai šā jautājuma ietvaros ir likuši šaubīties par šo “principu” interpretāciju, tādēļ Tiesa nevar novērtēt, kādā mērā atbilde uz šo jautājumu ir nepieciešama, lai minētā tiesa varētu pieņemt nolēmumu pamatlietā.

83

No tā izriet, ka piektais jautājums ir nepieņemams.

84

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: