–

Right to Know CLG vārdā – D. Browne, BL, F. Logue, solicitor, un N. J. Travers, SC,

–

An Taoiseach un Īrijas vārdā – M. Browne, E. O’Hanrahan un A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz A. Carroll, BL, un B. Kennedy, SC,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un L. Haasbeek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV 2003, L 41, 26. lpp.) 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktu un 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, kā arī res judicata un efektivitātes principus.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Right to Know CLG, saskaņā ar Īrijas tiesībām dibinātu bezpeļņas organizāciju, un An Taoiseach (premjerministrs, Īrija) par 2016. gada 8. martā Īrijas valdībai adresētu pieprasījumu piešķirt piekļuvi visiem dokumentiem, kas attiecas uz Ministru padomes debatēm par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām Īrijā, kas notika sapulcēs 2002.–2016. gadā (turpmāk tekstā – “2016. gada 8. marta vides informācijas pieprasījums”).

3

Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV 2005, L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 4. panta 3. un 4. punktā ir noteikts:

“3.   Lūgumu sniegt vides informāciju var noraidīt, ja:

[..]

4.   Lūgumu sniegt vides informāciju var noraidīt, ja tās izpaušana varētu nelabvēlīgi ietekmēt:

[..].”

4

Direktīvas 2003/4 16. apsvērums ir formulēts šādi:

“Tiesības iegūt informāciju paredz, ka informācijas publiskums ir vispārējs noteikums un ka publiskās institūcijas drīkst noraidīt pieprasījumu pēc vides informācijas tikai īpašos un skaidri noteiktos gadījumos. Atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, turklāt sabiedrības ieguvums informācijas publiskošanas gadījumā jāizvērtē attiecībā pret ieguvumu atteikuma gadījumā. Atteikuma iemesli jāpaskaidro informācijas pieprasītājam šajā direktīvā noteiktajā termiņā.”

5

Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķi” ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķi ir:

6

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..]”

7

Šīs pašas direktīvas 4. pantā “Izņēmumi” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījums tiek noraidīts, ja:

[..]

[..]

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt:

[..]

Panta 1. un 2. punktā minētā atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, katrā konkrētā gadījumā ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā. Katrā konkrētā gadījumā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā pretstata ieguvumam atteikuma gadījumā. Piemērojot 2. punkta a), d), f), g) un h) apakšpunktu, dalībvalstis nedrīkst paredzēt pieprasījuma atteikumu, ja pieprasītā informācija skar piesārņojuma emisiju vidē.

[..]

4.   Informācijas pieprasītāja pieprasīto vides informāciju, kas ir publisko institūciju rīcībā vai pieejama tām, sniedz daļēji, ja ir iespējams nodalīt informāciju, uz kuru attiecas 1. punkta d) un e) apakšpunkts vai 2. punkts, no pārējās pieprasītās informācijas.

[..]”

8

Direktīvas 2003/4 6. pantā “Tiesas pieejamība” dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt noteikumus, kas ir nepieciešami, lai ikviens vides informācijas pieprasītājs, kas uzskata, ka viņa informācijas pieprasījums nav ņemts vērā, ir nepamatoti noraidīts, nav pietiekami ņemts vērā vai nav ticis izskatīts atbilstoši šīs direktīvas normām, varētu iesniegt administratīvu sūdzību vai prasību tiesā par attiecīgās publiskās institūcijas darbību vai bezdarbību.

9

Bunreacht na hÉireann (Īrijas Konstitūcija) 28. panta 4. punktā ir noteikts:

“[..]

2° Valdība sanāk un darbojas kā kolektīva iestāde [..]

3° Valdības sanāksmēs notikušo debašu konfidencialitāte tiek ievērota jebkādos apstākļos izņemot, ja High Court (Augstā tiesa) nolemj par to publiskošanu attiecībā uz konkrētu lietu:

[..]”

10

Ar European Communities (Access to Information on the Environment) Regulations 2007 (S.I. Nr. 133/2007) (Eiropas Kopienu 2007. gada noteikumi (par vides informācijas pieejamību)) (turpmāk tekstā – “Noteikumi par vides informācijas pieejamību”) Īrijas tiesībās ir transponētas Direktīvas 2003/4 normas.

11

Šo noteikumu 8. pantā ir paredzēti obligāti iemesli pieprasījuma par piekļuvi vides informācijai noraidīšanai. Izņēmums saistībā ar “iekšējām lietām” ir transponēts ar šī 8. panta a) punkta iv) apakšpunktu.

12

Minēto noteikumu 8. panta b) punktā ir paredzēts, ka publiska institūcija nedara pieejamu vides informāciju, “ja tas ietvertu debašu atklāšanu vienā vai vairākās valdības sanāksmēs”.

13

Šo Noteikumu par vides informācijas pieejamību 9. pantā ir paredzēti iemesli, kuru dēļ pieprasījums par piekļuvi vides informācijai var tikt noraidīts. Izņēmums attiecībā uz “iekšēju informācijas apmaiņu” ir transponēts ar šī 9. panta 2. punkta d) apakšpunktu.

14

Saskaņā ar Noteikumu par vides informācijas pieejamību 10. pantu:

“1.   Neatkarīgi no 8. panta un 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta vides informācijas pieprasījums nevar tikt noraidīts, ja pieprasījums attiecas uz informāciju par emisijām vidē.

2.   Šā panta 1. punktā minētā atsauce uz informāciju par emisijām vidē neietver debates par šo emisiju jautājumu valdības sanāksmē.

3.   Publiska institūcija izskata katru pieprasījumu atsevišķi un izsver sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā un ieguvumu atteikuma gadījumā.

4.   Iemeslus vides informācijas pieprasījuma noraidīšanai interpretē šauri, ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā.

5.   Neviena 8. vai 9. panta norma neļauj publiskai institūcijai nesniegt vides informāciju, kas, lai gan ietver 8. vai 9. pantā minēto informāciju, var tikt nodalīta no šīs informācijas.

[..]”

15

Right to Know iesniegtais 2016. gada 8. marta pieprasījums par piekļuvi vides informācijai būtībā attiecās uz piekļuvi Īrijas valdības sanāksmju protokoliem. Pēc iekšējas pārskatīšanas procedūras 2016. gada 27. jūnijā šis pieprasījums tika noraidīts. Right to Know pārsūdzēja šo lēmumu High Court (Augstā tiesa, Īrija).

16

Ar 2018. gada 1. jūnija spriedumu šī tiesa uzskatīja, ka Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā paredzētais izņēmums no tiesībām piekļūt vides informācijai attiecībā uz publiskas institūcijas “iekšējo informācijas apmaiņu” ir piemērojams, jo Īrijas valdības sanāksmes ir jāpielīdzina šādai informācijas apmaiņai. Tā arī konstatēja, ka šī izņēmuma piemērošanai bija jāizsver sabiedrības ieguvums informācijas izpaušanas gadījumā un sabiedrības ieguvums atteikuma gadījumā, un tas 2016. gada 27. jūnija lēmumā nav izdarīts. Tāpēc High Court (Augstā tiesa) šo lēmumu atcēla un nosūtīja Right to Know pieprasījumu premjerministram atkārtotai izskatīšanai.

17

Ar 2018. gada 16. augusta lēmumu premjerministrs Right to Know pieprasījumu apmierināja, tomēr tikai daļēji. Right to Know apstrīdēja likumību High Court (Augstā tiesa).

18

Savā prasībā Right to Know apstrīd pieprasīto dokumentu kvalifikāciju, ko High Court (Augstā tiesa) veikusi savā 2018. gada 1. jūnija spriedumā. Right to Know uzskata, ka ir jānoraida Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecībā uz “iekšējo informācijas apmaiņu” un jāpiemēro cits izņēmums, proti, izņēmums, kas paredzēts 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā attiecībā uz publiskas institūcijas konfidenciālām “iekšējām lietām”.

19

High Court (Augstā tiesa) šajā ziņā norāda, ka atbilstoši Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrajai daļai nevar atteikt izpaust dokumentus, kas attiecas uz “informāciju par emisijām vidē”. Ar šo tiesību normu faktiski tiekot ierobežota vairāku šīs direktīvas 4. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu piemērojamība pieprasījumu par piekļuvi vides informācijai gadījumā, tostarp it īpaši izņēmums, kas ir paredzēts “publisko institūciju iekšējām lietām”. Savukārt minētā tiesību norma neesot piemērojama attiecībā uz “iekšējai informācijas apmaiņai” paredzēto izņēmumu.

20

Tādējādi, ja uz dokumentiem, kuru paziņošana tiek lūgta, attiektos nevis šis pēdējais minētais izņēmums, bet gan “iekšējām lietām” paredzētais izņēmums, to izpaušana būtu obligāta vismaz tiktāl, ciktāl tie attiecas uz “emisijām vidē”. Šādā gadījumā Īrijas valdība nevarētu atsaukties uz savu sanāksmju konfidencialitāti.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka valdības sanāksmes varētu būt konfidenciālas “iekšējas lietas”. Tādējādi tā norāda, ka saskaņā ar Īrijas Konstitūcijas 28. panta 4. punktu valdība tiekas “kā kolektīva iestāde”, un precizē, ka šo sanāksmju, kuras lietā Attorney General/Hamilton [1993] 2 I.R. 250 Supreme Court of Ireland (Augstākā tiesa, Īrija) ir identificējusi, mērķis ir nodrošināt pilnīgu, brīvu un atklātu diskusiju pirms lēmumu pieņemšanas.

22

No Direktīvas 2003/4 4. panta skaidri neizrietot nodalījums starp “iekšējo informācijas apmaiņu” un konfidenciālām “iekšējām lietām”.

23

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka no valsts tiesību viedokļa nav skaidrs, vai pamatlietā Right to Know varētu apšaubīt 2018. gada 1. jūnija spriedumā izmantoto attiecīgo dokumentu kvalifikāciju par “iekšēju informācijas apmaiņu”.

24

Iesniedzējtiesa uzskata, ka runa ir par tiesību jautājumu, kas ir galīgi izlemts ar 2018. gada 1. jūnija spriedumu, kurš turklāt nav apstrīdēts. Turklāt tā norāda, ka strīds pamatlietā ir starp tiem pašiem lietas dalībniekiem, proti, Right to Know un premjerministru, un tam ir tāds pats priekšmets, proti, 2016. gada 8. marta pieprasījuma par piekļuvi vides informācijai izskatīšana, kā strīdam, kurā tika pasludināts šis spriedums. Tātad res judicata spēks, kas principā piemīt 2018. gada 1. jūnija spriedumam, kā vispārējs noteikums liedzot Right to Know vēl apgalvot, ka uz pieprasītajiem dokumentiem neattiecas piekļuves atteikuma pamats, kas paredzēts attiecībā uz “iekšējo informācijas apmaiņu”.

25

Iesniedzējtiesa norāda, ka šī res judicata spēka forma, kas Īrijas tiesībās ir atzīta kā “issue estoppel” jautājums, attiecas ne tikai uz iepriekšējā sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī uz motīviem, kuros ir izlemti faktu un tiesību jautājumi.

26

Tomēr tiesai esot rīcības brīvība, atļaujot jautājuma pārskatīšanu tiesvedības interesēs. Šajā ziņā pārskatīšanai esot jānodrošina līdzsvars starp pušu konkurējošajām tiesībām un, vispārīgāk, starp tiesībām vērsties tiesā un sabiedrības interesēm, lai strīdi tiktu galīgi izlemti. Šajā gadījumā adekvāts līdzsvars varētu tikt sasniegts, ja Right to Know varētu norādīt savu argumentāciju par tās pieprasīto dokumentu kvalifikāciju. Turklāt sabiedrības interesēs būtu atrisināt šo īpaši svarīgo tiesību jautājumu.

27

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka nav izslēgta arī šaura issue estoppel piemērošana, ko pieprasa atbildētāja pamatlietā. Šāda piemērošana varētu būt saderīga ar Savienības tiesībām, pat ja izrādās, ka 2018. gada 1. jūnija sprieduma pamatā ir kļūdaina Direktīvas 2003/4 4. panta interpretācija.

28

It īpaši no 2006. gada 16. marta sprieduma Kapferer (C‑234/04, EU:C:2006:178) izrietot, ka, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, Savienības tiesības neuzliek valsts tiesai pienākumu izvairīties no valsts procesuālo noteikumu piemērošanas, kas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst šo tiesību pārkāpumu. Šīs pieejas loģika būtu nodrošināt gan tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedību.

29

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā gadījumā tiesisko attiecību stabilitāte nav īpaši būtisks pamatojums, jo ar 2018. gada 1. jūnija spriedumu lēmuma par Right to Know pieprasījumu pieņemšana tika atlikta, vienlaikus atceļot 2016. gada 27. jūnija noraidošo lēmumu. Turklāt šādos apstākļos Right to Know nevar pārmest, ka tā nav pārsūdzējusi šo spriedumu un ka tā tikai pamatlietā ir izvirzījusi iebildumu par Direktīvas 2003/4 4. panta kļūdainu piemērošanu, proti, par pieprasīto dokumentu kļūdainu kvalificēšanu par iekšēju informācijas apmaiņu šīs direktīvas 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunkta izpratnē.

30

Ņemot vērā šos apsvērumus, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai issue estoppel ir Savienības tiesībās atzītā res judicata spēka forma. Turklāt tā vaicā, vai tā šaura piemērošana var būt pretrunā efektivitātes principam, ja tās rezultātā rodas situācija, kad vairs nevar izvirzīt jautājumu par Savienības tiesību pārkāpumu.

31

Šajos apstākļos High Court (Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/4 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uz dalībvalsts valdības formālo sanāksmju protokoliem attiecas izņēmums no tiesībām piekļūt vides informācijai, kas tā 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā ir paredzēts attiecībā uz “iekšēju informācijas apmaiņu”, vai izņēmums, kas paredzēts tās 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā attiecībā uz “publisko institūciju iekšējām lietām”.

33

Iesākumā jāatgādina, ka, pieņemot Direktīvu 2003/4, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt Savienības tiesību saderību ar Orhūsas konvenciju, paredzot vispārēju sistēmu ar mērķi nodrošināt, lai ikvienam informācijas pieprasītājam šīs direktīvas 2. panta 5. punkta nozīmē būtu tiesības piekļūt publisko institūciju rīcībā esošajai vai tām pieejamai vides informācijai, nepamatojot tās nepieciešamību (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīvā 2003/4 paredzētās tiesības piekļūt vides informācijai nozīmē, ka šādas informācijas izpaušanai vajadzētu būt vispārējam noteikumam un ka publiskām institūcijām būtu jāļauj atteikt piekļuvi vides informācijai tikai īpašos, skaidri noteiktos gadījumos. Tādējādi atkāpes no piekļuves tiesībām ir jāinterpretē šauri, lai sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā samērotu ar ieguvumu atteikuma gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šīs direktīvas 4. pantā ir precīzi uzskaitīti izņēmumi, ko dalībvalstis var ieviest attiecībā uz tiesībām piekļūt vides informācijai. Ciktāl šādi izņēmumi patiešām ir transponēti valsts tiesībās, publiskas institūcijas uz tiem var atsaukties, lai noraidītu tām iesniegtos informācijas pieprasījumus (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 31. punkts).

36

Tādējādi dalībvalstis, piemērojot Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktu, var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījums var tikt noraidīts, ja tas attiecas uz “iekšēju informācijas apmaiņu”, tomēr ņemot vērā sabiedrības intereses saistībā ar pieprasītās informācijas izpaušanu.

37

Attiecībā uz jēdzienu “iekšējā informācijas apmaiņa” Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “apmaiņa” attiecas uz informāciju, ko autors ir adresējis adresātam, ņemot vērā, ka šis adresāts var būt gan abstrakta struktūra, piemēram, administrācijas “dalībnieki” vai juridiskas personas “valde”, gan konkrēta persona, kas pieder šādai struktūrai, piemēram, darbinieks vai ierēdnis (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35,.37. punkts).

38

Pats jēdziens “iekšēja” attiecas uz tādu informāciju, kura paliek publiskas institūcijas iekšienē, it īpaši tad, ja tā nav izpausta trešai personai vai nav darīta pieejama sabiedrībai (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 42. punkts).

39

Ja publiskas institūcijas rīcībā ir vides informācija, ko tā ir saņēmusi no ārēja avota, arī šī informācija var būt “iekšēja”, ja tā nav darīta pieejama sabiedrībai vai tai nebūtu bijis jātiek darītai pieejamai sabiedrībai, pirms šī institūcija to ir saņēmusi, un ja tā pēc tās saņemšanas paliek šīs institūcijas iekšienē (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 43. punkts).

40

Jēdziens “publiska institūcija” ir definēts Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punktā. Tas cita starpā ietver “valdību” un “citu valsts pārvaldes iestādi”.

41

Šajā gadījumā piekļuves pieteikums attiecas uz valdības debašu protokoliem, kuri saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju principā var ietilpt jēdzienā “iekšējā informācijas apmaiņa”. Proti, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, pirmkārt, šajos protokolos ir atspoguļota informācija, ar kuru ir apmainījušies administrācijas locekļi un tātad “publiska institūcija”, otrkārt, ciktāl tie tiek izplatīti šīs administrācijas ietvaros, runa ir par “apmaiņu” un, treškārt un visbeidzot, ņemot vērā to konfidenciālo raksturu, kas paredzēts Īrijas Konstitūcijas 28. panta 4. punkta 3. apakšpunktā, šie protokoli nav paredzēti publiskošanai un tāpēc saglabā to “iekšējo” raksturu.

42

Turklāt, piemērojot Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu, dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt “publisko institūciju iekšējo lietu” konfidencialitātei, ja šāda konfidencialitāte ir paredzēta tiesību aktā.

43

Attiecībā uz jēdzienu “publisko institūciju iekšējās lietas” Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “iekšējās lietas [apspriedes]” attiecas uz tādu valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa nobeiguma posmiem, kuras valsts tiesībās ir skaidri apzīmētas kā apspriedes un kuru konfidencialitātei ir jābūt paredzētai tiesību aktos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 63. un 64. punkts).

44

Šajā gadījumā attiecībā uz valdības debašu protokoliem ir pierādīts, ka uz tiem attiecas Īrijas Konstitūcijas 28. panta 4. punkta 3. apakšpunktā paredzētais konfidencialitātes režīms. Savukārt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neļauj Tiesai noteikt, vai protokoli, uz kuriem attiecas Right to Know pieprasījums par piekļuvi, atspoguļo debates, kas notikušas tāda lēmumu pieņemšanas procesa pēdējā posmā, kurš Īrijas tiesībās ir noteikts kā apspriede. Ja tas tā būtu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šie protokoli ietilptu jēdzienā “publisko institūciju iekšējās lietas [apspriedes]”.

45

Tādējādi, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, nav izslēgts, ka šajā gadījumā vienlaikus ir izpildīti Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā un 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzētā izņēmuma no piekļuves tiesībām piemērošanas nosacījumi.

46

Šajā ziņā jānorāda, ka šo divu izņēmumu kumulatīva piemērošana nav iespējama.

47

Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkts ir jāuzskata par lex specialis attiecībā pret šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktu. Tādējādi, ja “publisko institūciju iekšējām lietām” paredzētā specifiskākā izņēmuma piemērošanas nosacījumi faktiski ir izpildīti, tā piemērošana ir prioritāra salīdzinājumā ar tāda izņēmuma piemērošanu, kurš attiecas uz iekšējo informācijas apmaiņu un kura piemērošanas joma ir vispārīgāka.

48

Konkrēti, papildus šī pēdējā minētā izņēmuma piemērošanas nosacījumiem, proti, būtībā informācijas nodošanai vienīgi publiskas institūcijas iekšienē, izņēmums attiecībā uz “publisko institūciju iekšējām lietām [apspriedēm]” ir piemērojams tikai tad, ja informācijas apmaiņa notiek tāda lēmuma pieņemšanas procesa pēdējā posmā, kurš ir skaidri definēts kā “apspriede” un kura konfidencialitāte ir paredzēta tiesību aktos.

49

Turklāt abas atkāpes atbilst diviem dažādiem tiesiskajiem regulējumiem.

50

“Iekšējās informācijas apmaiņas” aizsardzība faktiski ļauj izveidot aizsargātu telpu publisko institūciju labā, lai turpinātu pārdomas un veiktu iekšējas debates. Runa ir par īpaši plašu izņēmumu, kas var tikt piemērots katrā visu šo institūciju veiktā darba posmā. No tā izriet, ka, lai noteiktu, vai atteikums piekļūt informācijai, uz kuru attiecas šis izņēmums, ir pamatots, ir stingri jāierobežo esošo interešu, proti, to, kas nepieļauj tās izpaušanu, un to attaisnojošo interešu izsvēršana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 50., 58. un 60. punkts).

51

Savukārt izņēmums saistībā ar “publisko institūciju iekšējām lietām [apspriedēm]” attiecas vienīgi uz informāciju, ar kuru apmainās ļoti specifiskā kontekstā. Tā ļauj dalībvalstīm aizsargāt tikai tādu informāciju, kas attiecas uz publisko institūciju lēmumu pieņemšanas procesa galīgajiem posmiem un attiecībā uz kuriem to īpaši sensitīvā rakstura dēļ uzskata, ka tai ir jābūt konfidenciālai. Tādējādi šī izņēmuma piemērošanas joma ir precīza un ierobežota.

52

Turklāt Savienības likumdevējs ir ieviesis izņēmumu no Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzētā izņēmuma, lai no tā skaidri izslēgtu noteiktus datus, kuriem ir īpaša nozīme sabiedrībai. Tādējādi saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 2. punkta otrās daļas pēdējo teikumu “publisko institūciju iekšējām lietām [apspriedēm]” paredzētais izņēmums neļauj noraidīt vides informācijas pieprasījumu, kas attiecas uz “informāciju par piesārņojuma emisiju vidē”.

53

Tādējādi, ja dalībvalsts ir transponējusi šīs direktīvas 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu un ja informācijas, kuras izpaušana ir pieprasīta, apmaiņa tiešām ir notikusi konfidenciālās apspriedes laikā un tādējādi tā ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, kompetentajām valsts iestādēm ir jāpārbauda, vai šī informācija attiecas uz emisijām vidē. Ja tas tā ir, lai gan minētā informācija principā tiek uzskatīta par konfidenciālu saskaņā ar valsts tiesībām, piekļuvi tai nevar atteikt, ja vien to nav iespējams nodalīt no citas informācijas, ar kuru notikusi apmaiņa šajā pašā kontekstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 23. novembris, Bayer CropScience un Stichting De Bijenstichting, C‑442/14, EU:C:2016:890, 105. punkts).

54

Ja izrādās, ka pieprasītā informācija neattiecas uz emisijām vidē, kompetentajām publiskajām institūcijām saskaņā ar Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta otrās daļas otro teikumu ir jāizsver sabiedrības ieguvums informācijas izpaušanas gadījumā un ieguvums tās izpaušanas atteikuma gadījumā.

55

Šāda esošo interešu izsvēršana ir nepieciešama arī tad, ja gadījumā, kad izņēmums attiecībā uz “publisko institūciju iekšējām lietām [apspriedēm]” nav piemērojams, ir piemērojams Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecībā uz iekšēju informācijas apmaiņu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 58. punkts).

56

Visbeidzot jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/4 4. panta 4. punktu kompetentajai valsts iestādei vienmēr ir jāpārbauda, vai noteiktu pieprasīto informāciju var nošķirt no tās, uz kuru attiecas piemērojamais izņēmums no piekļuves tiesībām, tādējādi, ka tā var veikt daļēju izpaušanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 66. punkts).

57

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

58

Vispirms jāatgādina, ka pamatlieta attiecas uz vides informācijas pieprasījumu, kas ietilpst Direktīvas 2003/4 piemērošanas jomā. Izskatot prasību par 2016. gada 27. jūnija lēmumu, ar kuru šī prasība tika noraidīta, High Court (Augstā tiesa) ar 2018. gada 1. jūnija spriedumu konstatēja, ka ir piemērojams Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā paredzētais izņēmums no piekļuves tiesībām attiecībā uz publiskas institūcijas iekšēju informācijas apmaiņu, un pēc tam nodeva lietu atpakaļ premjerministram, lai tas izsvērtu sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā un ieguvumu atteikuma izpaust informāciju gadījumā.

59

Ar jaunu lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 16. augustā, piekļuves pieprasījums tika daļēji apmierināts. Tas ir pamatlietas priekšmets, kurā Right to Know apgalvo, ka ir jāpiemēro nevis izņēmums no piekļuves tiesībām, kas paredzēts attiecībā uz “iekšējo informācijas apmaiņu”, bet gan Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzētais izņēmums “publisko institūciju iekšējām lietām [apspriedēm]”.

60

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis pēdējais minētais izņēmums faktiski var tikt piemērots. Vajadzības gadījumā būtu jāatsakās no izņēmuma, kas paredzēts iekšējai informācijas apmaiņai.

61

Tomēr iesniedzējtiesa paskaidro, ka High Court (Augstā tiesa) 2018. gada 1. jūnija sprieduma pamatojumam piemītošais res judicata spēks varētu nepieļaut šādu rīcību, jo šī tiesa tajā ir nolēmusi, ka ir piemērojams “iekšējai informācijas apmaiņai” paredzētais izņēmums. Šis punkts parasti esot jāuzskata par tādu, kurš ir galīgi izlemts starp lietas dalībniekiem, un tāpēc tas vairs nevarot tikt apstrīdēts. Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, tai ir jālemj par tvēruma, kāds Īrijas tiesībās ir atzīts res judicata spēka principam, saderību ar Savienības tiesībām.

62

Šajā ziņā jāatgādina, ka res judicata princips ir nozīmīgs gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad izmantoti pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies šādai pārsūdzēšanai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt pārsūdzēti (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20, EU:C:2022:273, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Tādējādi Savienības tiesībās valsts tiesai nav paredzēts pienākums nepiemērot valsts procesuālos noteikumus, kuri nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas valstī ļautu novērst ar šīm tiesībām nesaderīgu situāciju (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20, EU:C:2022:273, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Tātad Savienības tiesībās nav noteikta arī prasība, ka, lai ņemtu vērā Tiesas sniegto attiecīgās tiesību normas interpretāciju, valsts tiesai principā būtu jāpārskata tās nolēmums, kuram ir res judicata spēks (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20, EU:C:2022:273, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka, tā kā nav Savienības tiesiskā regulējuma attiecīgajā jautājumā, res judicata principa īstenošanas noteikumi ir jānosaka dalībvalstu tiesību sistēmās saskaņā ar šo valstu procesuālās autonomijas principu. Tomēr šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kuri reglamentē līdzīgas iekšējas situācijas (līdzvērtības princips), nedz arī tādi, kuri padara faktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20, EU:C:2022:273, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Attiecībā uz pēdējo minēto principu jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā ir nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, East Sussex County Council, C‑71/14, EU:C:2015:656, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Šis tiesības ir atspoguļotas arī Direktīvas 2003/4 6. pantā. Savukārt ne šajā pantā, ne citās šīs direktīvas normās nav ietverti noteikumi par res judicata spēka principa īstenošanu.

68

Tādējādi jāuzskata, ka ar otro līdz ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/4 6. pants, skatīts kopā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka res judicata princips liedz personai, kas ar pirmo spriedumu ir panākusi tāda lēmuma atcelšanu, ar kuru ir noraidīts tās pieprasījums piekļūt vides informācijai, strīdā starp tām pašām pusēm par otrā lēmuma par to pašu piekļuves pieteikumu, kas pieņemts, lai izpildītu pirmo spriedumu, tiesiskumu izvirzīt iebildumu par Direktīvas 2003/4 4. panta pārkāpumu, ja šis iebildums pirmajā spriedumā ir noraidīts – taču tas nav ietverts šī sprieduma rezolutīvajā daļā – un ja minētais spriedums ir kļuvis galīgs, jo piekļuves pieprasītājs to nav pārsūdzējis.

69

Vispirms jāatgādina, ka attiecībā uz efektivitātes principu Tiesa ir nospriedusi, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procesā, šā procesa norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šajā aspektā attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesību sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑116/20,EU:C:2022:273, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Šajā gadījumā nekas no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neļauj secināt, ka Īrijas tiesību sistēmā nepastāvētu tiesību aizsardzības līdzekļi, kas efektīvi nodrošina to tiesību ievērošanu, kuras attiecīgajām personām izriet no Direktīvas 2003/4.

71

Gluži pretēji, kā izriet no trešā jautājuma formulējuma, skatot to kopsakarā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto informāciju, tiesvedībā High Court (Augstā tiesa), kuras noslēgumā tā pieņēma 2018. gada 1. jūnija spriedumu, Right to Know varēja atsaukties uz Direktīvas 2003/4 4. panta pārkāpumu, un šī tiesa izskatīja šo iebildumu. It īpaši tā noraidīja Right to Know izvirzīto argumentu, kura mērķis bija konstatēt, ka uz prasīto informāciju attiecas Direktīvas 2003/4 4. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzētais izņēmums no tiesībām piekļūt vides informācijai, un Right to Know un premjerministrs to apstiprināja savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos.

72

Šādos apstākļos jāuzskata, ka, tā kā saskaņā ar Īrijas tiesībām High Court (Augstā tiesa) 2018. gada 1. jūnija sprieduma motīviem par šīs pēdējās minētās tiesību normas nepiemērojamību ir res judicata spēks, šīs tiesības nav kaitējušas Savienības tiesību efektivitātei (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C‑234/17, EU:C:2018:853, 55.–57. punkts).

73

Šo konstatējumu nevar atspēkot tas, ka tiesvedībā, kuras noslēgumā tika pieņemts 2018. gada 1. jūnija spriedums, High Court (Augstā tiesa) atturējās vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.

74

Šajā ziņā jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu valsts tiesām ir piešķirtas visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka lietā, kuru tās izskata, rodas jautājumi par Savienības tiesību normu, kas nepieciešamas to izskatīšanā esošā strīda atrisināšanai, interpretāciju vai spēkā esamības vērtējumu. Tāpēc valsts tiesām ir iespēja un vajadzības gadījumā pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, ja tās pēc savas iniciatīvas vai pēc lietas dalībnieku lūguma konstatē, ka strīda pamatā ir atrisināms jautājums, uz kuru attiecas šī panta pirmā daļa (spriedums, 2020. gada 30. aprīlis, Blue Air – Airline Management Solutions, C‑584/18, EU:C:2020:324, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Turklāt privātpersonas, kurām, ņemot vērā pēdējās instances tiesas nolēmumu, ir nodarīts kaitējums tām Savienības tiesībās paredzēto tiesību pārkāpuma dēļ, var saukt pie atbildības minēto dalībvalsti, ja ir izpildīti nosacījumi par pārkāpuma pietiekami būtisko raksturu un tiešas cēloņsakarības esamību starp šo pārkāpumu un šīm privātpersonām nodarīto kaitējumu (spriedums, 2022. gada 7. jūlijs, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑261/21, EU:C:2022:534, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

76

Turpretim valsts atbildības principa atzīšana attiecībā uz pēdējās instances tiesas nolēmumu pati par sevi nenozīmē, ka tiek apšaubīts šāda nolēmuma res judicata spēks. Katrā ziņā valsts atbildības princips, kas ir raksturīgs Savienības tiesiskajai kārtībai, paredz nodarīto zaudējumu atlīdzību, bet ne tā tiesas nolēmuma pārskatīšanu, kurš radījis šo kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 39. punkts, kā arī 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑160/14, EU:C:2015:565, 55. punkts).

77

Tādēļ tas, ka pēdējās instances tiesa nav izpildījusi savu pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, un, vēl jo vairāk, šāda lūguma neesamība tiesvedībā tiesā, kas nelemj pēdējā instancē, nerada pienākumu nepiemērot tiesas nolēmumiem piemītošo res judicata spēku.

78

Tomēr jāatgādina, ka, ja piemērojamie iekšējie procesuālie noteikumi paredz iespēju, ka pie zināmiem nosacījumiem valsts tiesa pārskata nolēmumu ar res judicata spēku, lai padarītu situāciju saderīgu ar valsts tiesībām, tad atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem šādai iespējai, ja izpildīti minētie nosacījumi, ir jāprevalē, lai tiktu atjaunota situācijas pamatlietā saderība ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti, C‑213/13, EU:C:2014:2067, 62. punkts).

79

Šajā ziņā no ģenerāladvokātes secinājumu 54. punkta izriet, ka īpašos apstākļos Īrijas tiesām patiešām ir rīcības brīvība ļaut lietas dalībniekam izvirzīt jautājumu, kas jau ir ticis izlemts agrākā tiesvedībā tam nelabvēlīgi, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

80

Attiecīgā gadījumā un ciktāl šajā gadījumā ir izpildīti nosacījumi, kas Īrijas tiesībās ir izvirzīti šīs rīcības brīvības īstenošanai, iesniedzējtiesai tie ir jāizmanto, ja tā konstatē, ka pretēji tam, kas izriet no High Court (Augstā tiesa) 2018. gada 1. jūnija sprieduma, uz pieprasīto informāciju neattiecas izņēmums no tiesībām piekļūt vides informācijai, kas paredzēta attiecībā uz “iekšējo informācijas apmaiņu”.

81

Turklāt, kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 56.–58. punktā, šķiet, ka saskaņā ar Īrijas tiesību sistēmu tam, ka lietas dalībniekam nav bijusi iespēja iesniegt apelācijas sūdzību par spriedumu, kuram ir res judicata spēks, var būt nozīme, īstenojot minēto rīcības brīvību. Tātad iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Right to Know patiešām bija iespēja pārsūdzēt High Court (Augstā tiesa) 2018. gada 1. jūnija spriedumā izdarīto konstatējumu, ka uz 2016. gada 8. marta pieprasījumu par piekļuvi vides informācijai attiecās izņēmums attiecībā uz “iekšējo informācijas apmaiņu”. Pretējā gadījumā līdzvērtības un efektivitātes principi prasa, lai iesniedzējtiesa izmantotu savu rīcības brīvību.

82

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro līdz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 6. pants, skatīts kopā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka res judicata princips liedz personai, kas ar pirmo spriedumu ir panākusi tāda lēmuma atcelšanu, ar kuru ir noraidīts tās pieprasījums piekļūt vides informācijai, strīdā starp tām pašām pusēm par otrā lēmuma par to pašu piekļuves pieteikumu, kas pieņemts, lai izpildītu pirmo spriedumu, tiesiskumu izvirzīt iebildumu par Direktīvas 2003/4 4. panta pārkāpumu, ja šis iebildums pirmajā spriedumā ir noraidīts – taču tas nav ietverts šī sprieduma rezolutīvajā daļā – un ja minētais spriedums ir kļuvis galīgs, jo piekļuves pieprasītājs to nav pārsūdzējis. Tomēr, ciktāl to atļauj piemērojamie iekšējie procesuālie noteikumi, valsts tiesai ir jāļauj šai personai izvirzīt minēto iebildumu, lai vajadzības gadījumā atjaunotu pamatlietā aplūkotās situācijas atbilstību Savienības tiesiskajam regulējumam.

83

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: