–

MS vārdā – J. Herbst, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un M.‑T. Rappersberger, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, P. Busche, M. Hellmann un D. Klebs, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un M. Wasmeier, pārstāvji

1

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV 2014, L 130, 1. lpp.) 1. panta 1. punkta pirmo daļu un 2. panta c) punkta i) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar lūgumu izpildīt Austrijā Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, ko attiecībā uz MS ir izdevusi Finanzamt für Steuerstrafsachen und Steuerfahndung Düsseldorf (Diseldorfas Nodokļu krimināllietu un nodokļu izmeklēšanas finanšu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “Diseldorfas Nodokļu krimināllietu pārvalde”).

3

Direktīvas 2014/41 5.–8. apsvērums ir formulēti šādi:

4

Šīs direktīvas 1. panta “Eiropas izmeklēšanas rīkojums un pienākums to izpildīt” 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Eiropas izmeklēšanas rīkojums (EIR) ir tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu “Definīcijas”:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]”

6

Šīs direktīvas 4. pantā “Tiesvedības veidi, kam var izdot EIR” ir noteikts:

“EIR var izdot:

7

Direktīvas 2014/41 33. panta “Paziņojumi” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Katra dalībvalsts līdz 2017. gada 22. maijam [Eiropas] Komisijai paziņo:

[..]

2.   Dalībvalsts var arī Komisijai sniegt sarakstu ar vajadzīgajiem dokumentiem, ko tā prasa saskaņā ar 22. panta 4. punktu.”

8

Šīs direktīvas A pielikumā ietvertajā veidlapā par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu citastarp ir iekļauta K iedaļa, kurā tostarp ir jānorāda Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdevējiestādes veids, proti, tiesu iestāde vai jebkura cita kompetenta iestāde, kā noteikts izdevējvalsts tiesību aktos. Šajā veidlapā ir iekļauta arī L iedaļa, kurā vajadzības gadījumā ir jānorāda tās tiesu iestādes kontaktinformācija, kura ir apstiprinājusi Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.

9

Ar 2017. gada 14. marta Vācijas Federatīvās Republikas Pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā paziņojuma vēstuli šī dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2014/41 33. panta 1. un 2. punktu norādīja:

“Saskaņā ar Vācijā piemērojamiem federālo zemju noteikumiem par kompetenci izdevējiestādes un izpildiestādes var būt, pirmkārt, visas tiesu iestādes, tostarp Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof [(Federālās augstākās tiesas ģenerālprokurors, Vācija)], prokuratūras, ģenerālprokuratūras un Zentrale Stelle in Ludwigsburg [(Federālo zemju tiesu administrāciju centrālais birojs nacionālsociālistu noziegumu izmeklēšanai Lūdvigsburgā, Vācija)], kā arī visas krimināllietās kompetentās tiesas.

Otrkārt, izdevējiestādes un izpildiestādes var būt administratīvās iestādes, kuru kompetencē saskaņā ar Vācijas tiesībām ietilpst administratīvu pārkāpumu izmeklēšana un sodīšana par tiem.

Attiecībā uz lūgumiem, ko Vācijas administratīvās iestādes sūta citai Savienības dalībvalstij, saskaņā ar [Direktīvas 2014/41] 2. panta c) punktu ir paredzēts, ka tie principā ir jāapstiprina tai apgabaltiesai piesaistītajai prokuratūrai, kuras darbības teritorijā ir administratīvās iestādes atrašanās vieta. Atkāpjoties no iepriekš minētā, federālās zemes šī apstiprinājuma veikšanas kompetenci var piešķirt tiesai vai izņēmuma kārtā var pārvaldīt par apstiprināšanu atbildīgās prokuratūras teritoriālo kompetenci [..].

Vācijas nodokļu iestāžu, kas saskaņā ar Abgabenordung [Vācijas Nodokļu kodekss 2002. gada 1. oktobrī publicētajā redakcijā (BGBl. 2002 I, 3866. lpp.; BGBl. 2003 I, 61. lpp.)] 386. panta 2. punktu veic neatkarīgu kriminālizmeklēšanu, lūgumus tiesu iestāde vai tiesa neapstiprina. Šādā gadījumā saskaņā ar Vācijas Nodokļu kodeksa 399. panta 1. punktu, lasot to kopā ar [Gesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen (Vācijas Likums par starptautisko savstarpējo tiesisko palīdzību krimināllietās) 77. panta 1. punktu, redakcijā, kas publicēta 1994. gada 27. jūnijā (BGBl. 1994 I, 1537. lpp.)], nodokļu iestādes uzņemas prokuratūras tiesības un pienākumus un rīkojas kā tiesu iestādes [Direktīvas 2014/41] 2. panta c) punkta izpratnē.”

10

Diseldorfas Nodokļu krimināllietu pārvalde veic izmeklēšanu pret MS par krāpšanu nodokļu jomā. Viņa kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību vadītāja tiek turēta aizdomās par to, ka laikposmā no 2015. gada līdz 2020. gada februārim nav deklarējusi no bordeļa darbības gūtu apgrozījumu, ar šāda nedeklarēšanu radīdama nodokļu slogu aptuveni 1,6 miljona EUR apmērā.

11

Šī pārvalde šīs izmeklēšanas vajadzībām izdeva Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kuru 2020. gada 23. jūlijā nosūtīja Staatsanwaltschaft Graz (Grācas prokuratūra, Austrija). Ar šo rīkojumu minētā pārvalde lūdza Grācas prokuratūrai iegūt no bankas Austrijā dokumentus par diviem uz MS vārda atvērtiem bankas kontiem par laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 28. februārim.

12

Minētā rīkojuma K iedaļā ir norādīts, ka to ir izdevusi “tiesu iestāde”. Tādējādi kompetentā pārvalde neaizpildīja šī rīkojuma L iedaļu, kurā – gadījumā, ja šo rīkojumu ir apstiprinājusi tiesu iestāde, – jānorāda šīs iestādes kontaktinformācija.

13

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka saskaņā ar Strafprozessordnung (Austrijas Kriminālprocesa kodekss) pienākums bankai nosūtīt informāciju par bankas kontiem var tikt uzlikts tikai ar izmeklēšanas pasākumu, kas jānosaka prokuratūrai, pamatojoties uz tiesas atļauju.

14

Ar 2020. gada 5. augusta rīkojumu pēc Grācas prokuratūras lūguma Landesgericht für Strafsachen Graz (Grācas Krimināllietu apgabaltiesa, Austrija) Haft- und Rechtsschutzrichterin (pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesis) atļāva izpildīt šī sprieduma 11. punktā minēto Eiropas izmeklēšanas rīkojumu. 2020. gada 7. augustā Grācas prokuratūra izdeva rīkojumu par prasītā pasākuma izpildi.

15

MS 2020. gada 5. augusta rīkojumu pārsūdzēja Oberlandesgericht Graz (Apelācijas tiesa Grācā, Austrija), kas ir iesniedzējtiesa. Šajā tiesā MS apgalvo, ka Diseldorfas Nodokļu krimināllietu pārvalde nav nedz “tiesu iestāde” Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punkta izpratnē, nedz “izdevējiestāde” šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē. Tātad šīs pārvaldes kompetencē Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana neietilpst.

16

Iesniedzējtiesa uzsver, ka tai ir jālemj par Eiropas izmeklēšanas rīkojuma, ko izdevusi Diseldorfas Nodokļu krimināllietu pārvalde, izpildes likumību. Tā precizē, ka tiesu iestāde nav apstiprinājusi šo rīkojumu, kā tas paredzēts Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunktā – ja izdevējiestāde ir iestāde, kas nav tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta. Tātad esot jānosaka, vai nodokļu administrācija, kas saskaņā ar Vācijas tiesībām attiecībā uz noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem ir pilnvarota uzņemties prokuratūras tiesības un pienākumus, var tikt pielīdzināta “tiesu iestādei” šīs direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē un “prokuroram” minētās direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunkta izpratnē.

17

Šī tiesa uzskata, ka argumenti, kas pamatoti ar šo tiesību normu formulējumu un jēgu, kā Tiesa to interpretējusi 2020. gada 8. decembra spriedumā Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi) (C‑584/19, EU:C:2020:1002) un ģenerāladvokāts Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumos lietā Finanzamt für Steuerstrafsachen und Steuerfahndung Münster (C‑66/20, EU:C:2021:200), šādu pielīdzināšanu nepieļauj.

18

Šajā kontekstā tā uzsver, ka nodokļu administrācijas, kas nav minēta Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunktā ietvertajā tiesu iestāžu sarakstā kā izdevējiestāde, institucionālais stāvoklis skaidri atšķiras no šajā sarakstā minētās prokuratūras institucionālā stāvokļa.

19

Tādējādi nodokļu administrācija atšķirībā no prokuratūras ir nodokļu jomā kompetenta administrācijas vienība, kas pieder izpildvarai un ir iekļauta Vācijas Finanšu ministrijas hierarhiskajā struktūrā, tai nav nekādas autonomijas, neatkarības un rīcības brīvības. Tai ir piešķirtas pilnvaras patstāvīgi veikt kriminālizmeklēšanu tikai attiecībā uz konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem, un tikai tik ilgi, kamēr tā pati nodod šādu lietu prokuratūrai vai prokuratūra pati nepārņem minēto lietu, kas esot iespējams jebkurā brīdī un bez īpaša iemesla. Kad prokuratūra veic izmeklēšanu, nodokļu administrācijai esot tikai tādas pašas tiesības un pienākumi kā policijas dienestiem. Kad nodokļu administrācija veic izmeklēšanu patstāvīgi, tā “uzņemas” tikai tās tiesības un pienākumus, kas prokuratūrai ir piešķirtas kriminālizmeklēšanā, kamēr tai pašai šādu tiesību un pienākumu nav.

20

Turpretī prokuratūras institucionālo stāvokli raksturo tas, ka tā darbojas tiesās kā tiesiskuma garantija, faktiski piedalās tiesas spriešanā un vispārēji nodrošina tiesību aktu ievērošanu.

21

Tomēr iesniedzējtiesa atzīst, ka var arī uzskatīt, ka nodokļu administrācija, kas uzņemas prokuratūras tiesības un pienākumus, ir pielīdzināma “tiesu iestādei” un “izdevējiestādei” attiecīgi Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punkta un 2. panta c) punkta i) apakšpunkta izpratnē.

22

Proti, no 2020. gada 8. decembra sprieduma Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi) (C‑584/19, EU:C:2020:1002, 51. un 56.–73. punkts) izrietot, ka vienīgais nosacījums Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunktā paredzētās vienības kvalificēšanai par “izdevējiestādi” esot tās kompetencē attiecīgajā lietā un šī Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana, ievērojot šajā direktīvā paredzētās garantijas.

23

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Graz (Apelācijas tiesa Grācā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2014/41] 1. panta 1. punkta [pirmā daļa] un 2. panta c) punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “tiesu iestādi” un “izdevējiestādi” šo tiesību normu izpratnē ir uzskatāma arī Vācijas Finanzamt für Steuerstrafsachen und Steuerfahndung (Nodokļu krimināllietu un nodokļu izmeklēšanas finanšu pārvalde), kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarota īstenot prokuratūras tiesības un pienākumus saistībā ar konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem?”

24

Ar savu vienīgo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punkta pirmā daļa un 2. panta c) punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts nodokļu administrācija, kas, lai arī tā pieder dalībvalsts izpildvarai, saskaņā ar valsts tiesībām patstāvīgi veic kriminālizmeklēšanu nodokļu jomā prokuratūras vietā un uzņemas prokuratūrai piešķirtās tiesības un pienākumus, var tikt kvalificēta kā “tiesu iestāde” un “izdevējiestāde” attiecīgi vienas no šīm tiesību normām izpratnē.

25

Interpretējot šīs tiesību normas, ir jāņem vērā ne tikai to teksts, bet arī to konteksts un tā regulējuma mērķi, kurā šīs normas ietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Pirmām kārtām, attiecībā uz gramatisko interpretāciju ir jāatgādina, ka Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punkta pirmajā daļā Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir definēts kā tiesas nolēmums, kuru ir izdevusi vai apstiprinājusi dalībvalsts tiesu iestāde, lai panāktu viena vai vairāku konkrētu izmeklēšanas pasākumu izpildi citā dalībvalstī ar mērķi vākt pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu.

27

Šajā tiesību normā lietotais jēdziens “tiesu iestāde” tajā nav definēts. Tātad minētā tiesību norma ir jālasa kopā ar citām Direktīvas 2014/41 normām, it īpaši ar tās 2. panta c) punktu.

28

Šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir definēts, kas minētās direktīvas izpratnē ir jāsaprot ar “izdevējiestādi”. Tādējādi saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunktu izdevējiestāde ir “tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta”. Atbilstoši šīs direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunktam izdevējiestāde ir arī “jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu”. Turklāt no šīs pēdējās minētās tiesību normas izriet, ka tad, ja Eiropas izmeklēšanas rīkojumu izdod šāda “cita iestāde”, tas ir jāapstiprina tiesu iestādei, proti, tiesnesim, tiesai, izmeklēšanas tiesnesim vai prokuroram izdevējvalstī, pirms tas tiek nosūtīts izpildiestādei.

29

Tādējādi no Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta skaidrā formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā ir nošķirtas divas izdevējiestāžu kategorijas, kas attiecīgi ir minētas tās i) un ii) apakšpunktā.

30

Attiecīgi šīs direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunktā kā “izdevējiestādes” ir skaidri norādīti tiesneši, tiesas, izmeklēšanas tiesneši vai prokurori tikai ar vienu nosacījumu, ka to kompetencē ir attiecīgā lieta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 50. un 51. punkts).

31

Šīm četrām iestādēm ir raksturīgs, ka tās visas var piedalīties tiesas spriešanā (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 60. punkts). Turklāt saskaņā ar šo vērtējumu tās ir kvalificētas, kā izriet no Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta, kā “tiesu iestādes” šīs direktīvas izpratnē.

32

Turklāt – kā izriet no paša Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkta formulējuma, it īpaši no sakārtojuma saikļa “vai” izmantošanas, – šo četru iestāžu uzskaitījums šajā tiesību normā ir izsmeļošs.

33

Šādu interpretāciju apstiprina šīs direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts, kurā paredzēts, ka uz otro iestāžu kategoriju attiecas jēdziens “izdevējiestāde”. Šajā kategorijā ietilpst jebkura “cita” iestāde, kas nav minēta šīs direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunktā, ar nosacījumu, ka šādai iestādei ir kompetence rīkoties kā iestādei, kura ir atbildīga par izmeklēšanu kriminālprocesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. decembris, Spetsializirana prokuratura (Informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati), C‑724/19, EU:C:2021:1020, 29. punkts). Šādas iestādes izdots Eiropas izmeklēšanas rīkojums pirms tā nosūtīšanas izpildiestādei ir jāapstiprina “tiesu iestādei”, uz kuru attiecas šīs direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunkts.

34

Tādējādi Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunktā ietvertā atsauce uz “jebkuru citu iestādi” skaidri norāda, ka ikviena iestāde, kas nav tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuri minēti šīs direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunktā, ir jāizvērtē, ņemot vērā minētās direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunktu. Tādējādi tāda iestāde, kas nav tiesu iestāde, kā administratīvā iestāde var ietilpt jēdzienā “izdevējiestāde” Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē, ievērojot šī sprieduma 33. punktā atgādinātos nosacījumus.

35

No tā izriet, ka šīs direktīvas 2. panta c) punkta i) un ii) apakšpunktā ir atspoguļots tiesu varas un izpildvaras nošķīrums, kas izriet no tiesisku valsti raksturojoša varas dalījuma principa. Proti, ar tiesu iestādēm tradicionāli saprot iestādes, kas piedalās tiesas spriešanā, it īpaši atšķirībā no administratīvajām iestādēm, kuras pieder izpildvarai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 10. novembris, Poltorak, C‑452/16 PPU, EU:C:2016:858, 35. punkts).

36

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2014/41 2. panta c) punktā, ņemot vērā tā formulējumu, ir nošķirtas divas izdevējiestāžu kategorijas, kas viena otru izslēdz. Jebkuras iestādes, kas nav tieši minēta šīs tiesību normas i) apakšpunktā ietvertajā uzskaitījumā, stāvoklis ir jāpārbauda atbilstoši tās ii) apakšpunktam.

37

Dalībvalstu nodokļu administrācijas nav to iestāžu vidū, kuras ir izsmeļoši uzskaitītas minētās normas i) apakšpunktā. Tādējādi tās ir jāuzskata par izdevējiestādēm šīs direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē, ja vien ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi.

38

Otrām kārtām, konteksts, kādā iekļaujas Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkts, un tā mērķis apstiprina arī šā sprieduma 36. punktā izklāstīto šīs tiesību normas gramatisko interpretāciju.

39

Attiecībā uz sistēmisko interpretāciju, pirmkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2014/41 4. pantā, kurā ir noteikti tiesvedību veidi, attiecībā uz ko var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, šajā ziņā ir identificētas gan “tiesu iestādes”, gan “administratīvās iestādes” uzsāktās tiesvedības. Tādējādi šis pants apstiprina šo divu iestāžu nošķiršanas atbilstību tiesiskajam regulējumam, kas ieviests ar šo direktīvu, konkrētāk, ar tās 2. panta c) punktu.

40

Otrkārt, no Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punkta pirmās daļas un 2. panta c) punktā ietverto tiesību normu kopuma izriet, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojuma, kas ir tiesas lēmums, izdošana katrā ziņā prasa tiesu iestādes iesaistīšanos. Proti, tādu rīkojumu ir jāizdod šādai iestādei pašai vai arī tas tai ir jāapstiprina, ja to ir izdevusi “cita iestāde” šīs direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē.

41

Tāpat kā šo tiesību normu formulējums, to konteksts liek skaidri nošķirt tiesu iestādes no citām iestādēm, kuras var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.

42

Saistībā ar Direktīvas 2014/41 mērķi ir jāatgādina, ka tās mērķis, kā izriet no tās 5.–8. apsvēruma, ir aizstāt sadrumstalotu un sarežģītu regulējumu, kas pastāvēja līdz minētās direktīvas pieņemšanai attiecībā uz pierādījumu iegūšanu krimināllietās ar pārrobežu dimensiju, un, izveidojot vienkāršāku un efektīvāku sistēmu, kas balstīta uz vienu vienīgu instrumentu ar nosaukumu “Eiropas izmeklēšanas rīkojums”, veicināt un paātrināt tiesu iestāžu sadarbību, lai palīdzētu īstenot Savienības mērķi kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu savstarpējo uzticību, kurai būtu jāpastāv starp dalībvalstīm (spriedums, 2021. gada 16. decembris, Spetsializiranaprokuratura (Informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati), C‑724/19, EU:C:2021:1020, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Šajā ziņā vienkāršotas un efektīvas sadarbības starp dalībvalstīm mērķis prasa vienkāršu un nepārprotamu iestādes, kas izdevusi Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, identifikāciju, lai noteiktu, vai šāds lēmums ir vai nav jāapstiprina tiesu iestādei atbilstoši Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunktam. Šā sprieduma 36. punktā sniegtā interpretācija, atbilstoši kurai divas izdevējiestāžu kategorijas šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē izslēdz viena otru, ļauj sasniegt mērķi, jo tā ļauj nepārprotami noteikt, vai uz izdevējiestādi attiecas šīs tiesību normas i) vai ii) apakšpunkts.

44

No iepriekš minētā izriet, ka gan Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta formulējums, gan konteksts, kurā iekļaujas šī tiesību norma, un šīs direktīvas mērķis nepieļauj Austrijas un Vācijas valdību norādīto funkcionālo interpretāciju, saskaņā ar ko, ja atbilstoši valsts tiesībām nodokļu administrācija uzņemas prokuroram piešķirtās tiesības un pienākumus, šī administrācija ir jāpielīdzina šim prokuroram un tādējādi ir jākvalificē kā “izdevējiestāde” minētās direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunkta izpratnē.

45

Proti, šīs interpretācijas sekas būtu tādas, ka nodokļu administrācija atkarībā no tiesiskā regulējuma, kurā tā īsteno savas pilnvaras, tiktu uzskatīta par izdevējiestādi vai nu Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkta vai tās 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē. Turklāt minētā interpretācija padarītu neskaidru šajā direktīvā skaidri veikto tiesu un administratīvo iestāžu nošķiršanu. Šāda interpretācija arī nozīmētu, ka nodokļu administrācija, kas pieder izpildvarai – ja uz šo administrāciju attiecas pirmā no šīm minētajām tiesību normām –, varētu izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu bez jebkādas tiesu iestādes iesaistīšanās. Tālab šādas pieejas izmantošana radītu tiesisko nedrošību un risku sarežģīt Eiropas izmeklēšanas rīkojuma īstenošanas sistēmu, kā arī tādējādi apdraudētu vienkāršotas un efektīvas dalībvalstu sadarbības krimināllietās sistēmas ieviešanu.

46

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punkta pirmā daļa un 2. panta c) punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās 1. panta 1. punkta pirmā daļa un 2. panta c) punkta i) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka