1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) ( 2 ) 23. panta 4. punktu.

2.

Šis lūgums ir ticis iesniegts strīda ietvaros starp divām par maksātnespējīgām kļuvušām fiziskām personām (turpmāk tekstā – “parādnieki”) un Agencia Estatal de Administración Tributaria (Valsts nodokļu administrācijas aģentūra, Spānija; turpmāk tekstā – “AEAT”) saistībā ar pieteikumu par parādsaistību dzēšanu, ko parādnieki iesnieguši maksātnespējas procedūras gaitā. Proti, AEAT iebilst pret parādsaistību dzēšanu nodokļu parādam atbilstošā apmērā.

3.

Šajā lietā Tiesai ir izdevība precizēt dalībvalstīm pieejamās manevra iespējas, transponējot Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktu, kurā ir paredzēts, ka no pilnīgas parādsaistību dzēšanas mehānisma var tikt izslēgtas konkrētas prasījumu kategorijas.

4.

Šajos secinājumos manas analīzes noslēgumā es ierosināšu atbildēt iesniedzējtiesai Audiencia Provincial de Alicante (Alikantes provinces tiesa, Spānija), ka dalībvalstis var paredzēt publiski tiesisko prasījumu izslēgšanu no pilnīgas parādsaistību dzēšanas, ja tas tiek pienācīgi pamatots.

5.

Direktīvas 2019/1023 23. panta “Atkāpes” 4. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var konkrētas parāda kategorijas izslēgt no parādsaistību dzēšanas vai ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas, vai noteikt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu, ja šāda izslēgšana, ierobežošana vai ilgāki laikposmi ir pienācīgi pamatoti, piemēram, ja ir:

6.

No šīs direktīvas 34. panta 1. un 2. punkta, kā arī 35. panta noteikumiem izriet, ka tā stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un ka tās transponēšanas termiņš beidzās 2021. gada 17. jūlijā, pastāvot iespējai šo termiņu pagarināt par vienu gadu īpašu grūtību gadījumā. Spānijas Karalistei tika piešķirts šis papildu termiņš.

7.

Ar 2015. gada 27. februāraReal Decreto‑ley 1/2015 de mecanismo de segunda oportunidad, reducción de carga financiera y otras medidas de orden social (Karaļa dekrētlikums Nr. 1/2015 par otrās iespējas mehānismu, finansiālā sloga mazināšanu un citiem sociālajiem pasākumiem) ( 3 ) tika grozīts 2003. gada 9. jūlijaLey 22/2003 Concursal (Likums Nr. 22/2003 par maksātnespēju) ( 4 ) (turpmāk tekstā – “Maksātnespējas likums”), ieviešot jaunu 178.a pantu, kas reglamentē parādsaistību dzēšanu. Ar šo tiesību normu tika ieviesta divu līmeņu sistēma, kas parādniekam ļāva izvēlēties vai nu tūlītēju parādsaistību dzēšanu (178.a panta 3. punkta 4. apakšpunkts), vai parādsaistību dzēšanu piecu gadu laikā saskaņā ar maksājumu plānu (178.a panta 3. punkta 5. apakšpunkts). Attiecībā uz atlikto parādsaistību dzēšanu ar maksājumu plānu Maksātnespējas likuma 178.a panta 5. punkta 1. apakšpunktā bija paredzēts:

“Parādsaistību dzēšana, ko paredz 3. punkta 5. apakšpunktā minētajiem parādniekiem, ir attiecināma uz šādu prasījumu neapmierināto daļu:

8.

Ar 2020. gada 5. maijaReal Decreto Legislativo 1/2020 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley Concursal (Karaļa leģislatīvais dekrēts Nr. 1/2020, ar ko apstiprina Maksātnespējas likuma pārstrādāto redakciju) ( 5 ) (turpmāk tekstā – “TRLC”), Maksātnespējas likums tika grozīts vēlreiz, aizstājot Maksātnespējas likuma 178.a pantu ar jaunu šā likuma nodaļu un vienlaikus izslēdzot publiski tiesiskos prasījumus no tūlītējas vai atliktas parādsaistību dzēšanas piemērošanas jomas.

9.

TRLC 491. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Ja ir pilnībā apmierināti prasījumi pret parādnieka mantu un privileģētie prasījumi un ja parādnieks, kas atbilst šajā ziņā izvirzītajiem nosacījumiem, ir mēģinājis panākt iepriekšēju ārpustiesas vienošanos par maksājumiem, parādsaistību dzēšanu attiecina uz visiem neapmierinātajiem prasījumiem, izņemot publiski tiesiskos prasījumus un uzturlīdzekļu prasījumus.”

10.

TRLC 497. panta 1. punkta 1. apakšpunktā bija noteikts:

“Parādsaistību dzēšanu, ko nosaka parādniekiem, kuri ir piekrituši ievērot maksājumu plānu, attiecina uz daļu no turpinājumā norādītajiem prasījumiem, kas saskaņā ar plānu netiks apmierināti:

11.

Ar 2022. gada 5. septembraLey 16/2022 de reforma del texto refundido de la Ley Concursal, aprobado por el Real Decreto Legislativo 1/2020, de 5 de mayo, para la transposición de la [Directiva 2019/1023] (Likums Nr. 16/2022 par Maksātnespējas likuma pārstrādātās redakcijas reformu, kas apstiprināta ar [TRLC], lai transponētu [Direktīvu 2019/1023]) ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 16/2022”), TRLC tika grozīts, vienlaikus apstiprinot publiski tiesisko prasījumu izslēgšanu no tūlītējas vai atliktas parādsaistību dzēšanas piemērošanas jomas. TRLC jaunās redakcijas 489. panta 1. punkta 5. apakšpunktā ir paredzēts:

“Parādsaistību dzēšanu attiecina uz visām neizpildītajām parādsaistībām, izņemot šādas parādsaistības:

[..]

12.

Likuma Nr. 16/2022 preambulas IV sadaļā cita starpā ir paredzēts:

“Direktīvā 2019/1023 ir noteikts, ka visām dalībvalstīm ir jāievieš otrās iespējas mehānisms, lai nepieļautu, ka parādniekiem rodas kārdinājums pārcelties uz citām valstīm, kurās šādi mehānismi jau ir paredzēti, ar izmaksām, kas tā rezultātā rastos gan parādniekam, gan viņa kreditoriem. Tajā pašā laikā standartizācija šajā jomā tiek uzskatīta par būtisku Eiropas vienotā tirgus darbībai.

[..]

Tiek ieviestas divas parādsaistību dzēšanas procedūras: parādsaistību dzēšana ar aktīvu likvidāciju un parādsaistību dzēšana ar maksājumu plānu [..].

[..]

Parādsaistību dzēšana tiek attiecināta uz visiem prasījumiem maksātnespējas procedūrā un attiecībā uz parādnieka mantu. Atsevišķos gadījumos izņēmumi ir pamatojami ar to, ka šo prasījumu apmierināšana ir īpaši svarīga taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī (piemēram, uzturlīdzekļu parādsaistības, parādsaistības, kas izriet no publiski tiesiskiem prasījumiem, parādsaistības, kas rodas noziedzīgu nodarījumu rezultātā, vai parādsaistības, kas rodas atbildības par neatļautu darbību dēļ). Tādējādi parādsaistību dzēšana attiecībā uz publiski tiesiskiem prasījumiem ir pakļauta noteiktiem ierobežojumiem un var notikt tikai pirmās parādsaistību dzēšanas un nevis turpmāko dzēšanu ietvaros [..].”

13.

Maksātnespējas procedūras ietvaros 2021. gada 3. martā parādnieki iesniedza pieteikumu par parādsaistību dzēšanu, pret kuru AEAT iebilda saistībā ar savu prasījumu 192366,21 EUR apmērā, ko tā uzskata par priviliģētu publiski tiesisku prasījumu.

14.

2021. gada 30. jūlijāJuzgado de Primera Instancia No 1 de Denia (Denjas pirmās instances tiesa Nr. 1, Spānija) pasludināja šo maksātnespējas procedūru par slēgtu, dzēšot parādnieku parādsaistības, izņemot publiski tiesiskos prasījumus un uzturlīdzekļu prasījumus.

15.

Parādnieki šo nolēmumu pārsūdzēja Audiencia Provincial de Alicante (Alikantes provinces tiesa).

16.

Ņemot vērā parādnieku pieteikuma iesniegšanas datumu, šī tiesa uzskata, ka vērā ņemamā Maksātnespējas likuma redakcija ir nevis tā, kas izriet no Likuma Nr. 16/2022, ar kuru tika transponēta Direktīva 2019/1023, bet gan tā, kas izriet no Karaļa leģislatīvā dekrēta Nr. 1/2020, kas tika publicēts pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā transponēšanas termiņā ( 7 ). Šajās abās redakcijās ir paredzēta publiski tiesisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas.

17.

Minētā tiesa norāda, ka Spānijas tiesu praksē ir novērojamas atšķirības. Dažos nolēmumos ir pausts uzskats, ka publiski tiesiskos prasījumus var pakļaut parādsaistību dzēšanai, bet citos nolēmumos ir secināts pretējais. Visos nolēmumos, ar kuriem ir iepazinusies iesniedzējtiesa, Direktīva 2019/1023 ir izmantota kā interpretācijas kritērijs.

18.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par TRLC saderību ar šo direktīvu, ciktāl ir runa par publiski tiesisko prasījumu izslēgšanu vai neizslēgšanu no parādsaistību dzēšanas.

19.

Pirmkārt, tā jautā, vai publiski tiesisko prasījumu izslēgšana no Spānijas tiesiskajā regulējumā paredzētās parādsaistību dzēšanas ir pienācīgi pamatota. Tā paskaidro, ka Direktīvas 2019/1023 23. pants pieļauj atkāpi no šīs direktīvas 20. panta 1. punktā paredzētā vispārējā noteikuma, saskaņā ar kuru parādu dzēšana ir pilnīga. Konkrētāk, minētās direktīvas 23. panta 4. punkts sniedz dalībvalstīm iespēju izslēgt no parādsaistību dzēšanas īpašas prasījumu kategorijas, ja izslēgšana ir “pienācīgi pamatot[a]” ( 8 ).

20.

Taču šī tiesa precizē, ka atšķirībā no Likuma Nr. 16/2022 ( 9 )TRLC redakcijā, kāda tā izriet no Karaļa leģislatīvā dekrēta Nr. 1/2020, nav ietverts nekāds pamatojums publiski tiesisko prasījumu izslēgšanai no parādsaistību dzēšanas.

21.

Otrkārt, iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā ietvertais to īpašo prasījumu kategoriju saraksts, kuras var tikt izslēgtas no parādsaistību dzēšanas, ir uzskatāms par izsmeļošu sarakstu, jo tādā gadījumā Maksātnespējas likums redakcijā, kāda tā izriet no Karaļa leģislatīvā dekrēta Nr. 1/2020, būtu pretrunā ar šo pantu. Savukārt tad, ja sarakstā būtu sniegti tikai piemēri, šis likums atbilstu minētajam pantam.

22.

Šīs tiesas ieskatā tas, ka publiski tiesiskie prasījumi nav minēti Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā ietvertajā sarakstā, lai gan tiem ir ievērojama nozīme maksātnespējas procedūrās, varētu liecināt par to, ka šis saraksts ir izsmeļošs. Turklāt dalībvalstu absolūtā un pilnīgā brīvība izslēgt prasījumus no parādsaistību dzēšanas un līdz ar to iespējamā valstu tiesiskā regulējuma dažādība šajā jautājumā varētu ietekmēt iekšējā tirgus darbību un pamatbrīvību, piemēram, kapitāla brīvas aprites un brīvības veikt uzņēmējdarbību, īstenošanu ( 10 ).

23.

Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Alicante (Alikantes provinces tiesa, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Iesniedzējtiesa lūdza nodot šo lietu izskatīšanai paātrinātā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 105. pantā. Ar 2022. gada 28. decembra lēmumu Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja.

25.

Spānijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

26.

Skaidrības labad savas analīzes izklāstu es sākšu ar pirmo jautājumu, pēc tam pievērsīšos trešajam jautājumam, kas attiecas uz Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā paredzētā saraksta izsmeļošo raksturojumu, un tad – otrajam jautājumam par valsts tiesas veikto tās regulējuma izvērtējumu, ņemot vērā spēkā stājušos direktīvu, kurai nav beidzies transponēšanas termiņš, ja izslēgšana nav pienācīgi pamatota.

27.

Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai ir iespējams piemērot atbilstīgas interpretācijas principu, ja attiecīgie fakti ir norisinājušies laikā starp direktīvas spēkā stāšanās dienu un tās transponēšanai noteiktā termiņa beigām un ja šiem faktiem piemērojamais tiesiskais regulējums ir nevis tas, ar kuru šī direktīva transponēta, bet tas, kāds pieņemts starp šiem diviem datumiem. Iesniedzējtiesa it īpaši norāda uz Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktu, kurā ir paredzētas vairākas iespējamās atkāpes no šajā direktīvā nostiprinātā pilnīgas parādsaistību dzēšanas principa.

28.

Atskatam būtu jāatgādina, ka 2006. gada 4. jūlija spriedumā Adeneler u.c. ( 11 ) Tiesa nosprieda, ka pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām dalībvalstīm nevar pārmest, ka tās vēl nav pieņēmušas pasākumus direktīvas īstenošanai savā tiesību sistēmā, un ka vispārējs valsts tiesu pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstoši direktīvai rodas tikai pēc tās transponēšanas termiņa beigām ( 12 ). Turklāt direktīvas transponēšanai paredzētajā termiņā tās adresātēm dalībvalstīm ir jāatturas pieņemt tiesību aktus, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu ( 13 ). Šāds atturēšanās pienākums ir visām dalībvalsts iestādēm, un dalībvalsts tiesām, cik vien iespējams, ir jāatturas interpretēt valsts tiesības tādā veidā, kas pēc transponēšanas termiņa beigām var būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu ( 14 ).

29.

Ņemot vērā šos apstākļus, uz pirmo jautājumu es ierosinu atbildēt, ka laikā starp Direktīvas 2019/1023 spēkā stāšanās dienu un tās transponēšanai paredzētā termiņa beigām valsts tiesām nav jāinterpretē savas valsts tiesību aktus saskaņā ar šīs direktīvas 23. panta 4. punktu.

30.

Uzdodot trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktu. Tā vaicā, vai šajā tiesību normā uzskaitīto izņēmumu saraksts ir izsmeļošs vai nē, un cik brīvi šajā jomā dalībvalstis drīkst rīkoties, transponējot šo direktīvu. Šī interpretācija ir nepieciešama, lai šī tiesa varētu izvērtēt, vai Spānijas tiesiskais regulējums būtiski apdraud ar minēto direktīvu sasniedzamos mērķus.

31.

Gan Komisija, gan Spānijas valdība savos apsvērumos atzīst, ka Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā ietvertais saraksts nav izsmeļošs, jo tajā ir paredzēts, ka konkrētas prasījumu kategorijas var tikt izslēgtas no parādsaistību dzēšanas, kā tas tostarp ir ar sešām prasījumu kategorijām, kas uzskaitītas šā punkta turpinājumā.

32.

Šaubas varētu būt radījis šā panta sākotnējais formulējums spāņu valodā, kurā bija norādīts, ka dalībvalstis var “konkrētas [..] kategorijas izslēgt no parādsaistību dzēšanas, ja ir” ( 15 ). Tomēr šīs direktīvas labojumā ( 16 ) šis formulējums ir ticis aizstāts ar “piemēram, ja ir” ( 17 ), tādējādi pieskaņojot formulējumu spāņu valodā citu valodu versijām.

33.

Tādējādi vairs nav šaubu: formulējuma “dalībvalstis var [..] izslēgt no parādsaistību dzēšanas” un iesprauduma “piemēram” lietojums liecina, ka Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā ietvertais saraksts patiešām ir uzskatāms par neizsmeļošu to prasījumu kategoriju sarakstu, kurus var izslēgt no parādsaistību dzēšanas, ko dalībvalstis var papildināt. Šo analīzi pastiprina direktīvas 81. apsvērums, apskatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Padomē notikušajām diskusijām ( 18 ), no kurām izriet, ka pienācīgi pamatotos gadījumos dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izslēgt arī citu kategoriju prasījumus.

34.

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa interesējas arī par dalībvalstīm pieejamo rīcības brīvību izslēgt no parādsaistību dzēšanas iespējas noteiktas prasījumu kategorijas. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānošķir kādas prasījumu kategorijas izslēgšanas princips un šīs izslēgšanas nosacījumi.

35.

Runājot par publiski tiesisko prasījumu izslēgšanu principā, būtu jānorāda, ka Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā ir uzskaitītas sešas prasījumu kategorijas, kuras dalībvalstis var izslēgt no parādsaistību dzēšanas vai attiecībā uz kurām var ierobežot parādsaistību dzēšanu, vai arī pagarināt dzēšanas termiņu. Šīs kategorijas ir šādas: nodrošināti parādi, parādi, kas izriet no kriminālsodiem vai ir ar tiem saistīti, parādi, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību, uzturlīdzekļu parādi, parādi, kas radušies pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums uzsākt parādsaistību dzēšanas procedūru, vai pēc šīs procedūras uzsākšanas un parādi, kas saistīti ar šīs procedūras izmaksām.

36.

Komisija savos apsvērumos atkārto iesniedzējtiesas argumentu, ka starp šīm dažādajām prasījumu kategorijām pastāvot saikne, kas attaisnojot to, ka dalībvalstīm, kuras vēlas veidot izņēmumus no pilnīgas parādsaistību dzēšanas principa, netiek dota pilnīga rīcības brīvība, pamatojoties uz attiecīgo parādsaistību raksturu.

37.

Šī saikne esot saistīta ar rūpēm panākt taisnīgumu pēc būtības: pirmkārt, parādniekam nevajadzētu būt iespējai izvairīties no tādu darbību finansiālajām sekām, kas nav saistītas ar parastu komercdarbību (no ģimenes tiesībām izrietošas parādsaistības, parādsaistības saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem vai civiltiesisko atbildību). Otrkārt, parādsaistības, kas radušās saistību dzēšanas procedūras ietvaros vai vēlāk, nevar būt parādsaistību dzēšanas priekšmets, lai garantētu šīs procedūras efektivitāti. Treškārt, var izslēgt arī nodrošinātos parādus, jo tie ir radušies tieši ar mērķi izvairīties no maksātnespējas sekām.

38.

Tomēr vairāki faktori nerunā par labu šādai argumentācijai.

39.

Vispirms, pats Direktīvas 2019/1023 23. panta formulējums paredz iespēju formu modulāciju attiecībā uz iespējamiem izņēmumiem no pilnīgas parādsaistību dzēšanas principa. Šā panta 1. punktā ir teikts, ka visām dalībvalstīm ir jāparedz negodīgu vai ļaunticīga parādnieku izslēgšana ( 19 ). Savukārt, 3. un 5. punktā ir norādīts, ka dalībvalstis atsevišķos precīzi uzskaitītos gadījumos var noteikt attiecīgi ilgākus parādsaistību dzēšanas laikposmus vai ilgāku diskvalifikācijas laikposmu. 4. punktā, kura interpretācija tiek lūgta, tāpat kā 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var izvēlēties izņēmumus no pilnīgas parādsaistību dzēšanas principa, ja tie ir pienācīgi pamatoti, ilustrējot šo iespēju ar neizsmeļošu piemēru sarakstu. Tādējādi pilnīgas parādsaistību dzēšanas procedūra var darboties ļoti atšķirīgi un tai var būt ļoti atšķirīga darbības joma atkarībā no katras dalībvalsts izvēles. Līdz ar to, šķiet, nav viegli apgalvot, ka šīs parādsaistību dzēšanas procedūras saskaņošanas mērķis attaisno to, ka no šādas parādsaistību dzēšanas principā nav atļauts izslēgt dažas īpašas prasījumu kategorijas.

40.

Turpinot, nekas diskusijās līdz Direktīvas 2019/1023 pieņemšanai neliecina, ka publiski tiesiskos prasījumus nevarētu izslēgt no parādsaistību dzēšanas. Proti, direktīvas priekšlikumā par 22. pantu (šobrīd pieņemtās direktīvas 23. pants) bija skaidri teikts, ka dalībvalstīm ir “liela rīcības brīvība, nosakot ierobežojumus attiecībā uz normām par saistību dzēšanas iespējām un par saistību dzēšanas laikposmiem, ja vien šādi ierobežojumi ir nepārprotami konkretizēti un ir nepieciešami, lai aizsargātu vispārējās sabiedrības intereses” ( 20 ).

41.

Šī vēlme piešķirt pietiekamu rīcības brīvību dalībvalstīm tika apstiprināta diskusijās Padomē ( 21 ). Faktiski sarunās šajā iestādē bez īpašām piezīmēm tika pievienoti izņēmumi no parādsaistību dzēšanas ( 22 ) un tika precizēts, ka dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem var arī izslēgt dažus prasījumu veidus, neprecizējot šo prasījumu raksturu ( 23 ). Pašā sarunu Padomē noslēgumā Portugāle nāca klajā ar paziņojumu, kurā tā būtībā norādīja, ka, pirmkārt, teksts ir pietiekami elastīgs, lai dalībvalstis varētu saglabāt vai ieviest noteikumus, ar kuriem tiek izslēgta vai ierobežota nodokļu parādu dzēšanas iespēja, jo šādi pasākumi būtu jāuzskata par pienācīgi pamatotiem nodokļu parādu īpašā rakstura dēļ, un, otrkārt, ka tā, transponējot direktīvu, vēlētos saglabāt šo nostāju attiecībā uz tiesisko regulējumu par nodokļu parādu dzēšanas iespēju ( 24 ).

42.

Eiropas Parlamenta Ekonomikas lietu komiteja, kurai atzinumu lūdza sniegt pamata atzinumu gatavojošā Juridiskā komiteja, ierosināja grozījumu attiecībā uz apsvērumu un punktu par labu skaidrai iespējai izslēgt publiski tiesiskus prasījumus, attiecībā uz kuriem dalībvalstīm jāņem vērā nepieciešamais līdzsvars starp sabiedrības interesēm un uzņēmējdarbības veicināšanu ( 25 ).

43.

Visbeidzot, ir skaidrs, ka Direktīva 2019/1023 ir minimālās saskaņošanas direktīva attiecībā uz parādsaistību pilnīgu dzēšanu, kuras mērķis ir šāda veida procedūras izveide katrā dalībvalstī un nevis saskaņotas parādsaistību dzēšanas procedūras izveide. Proti, sarunas deva iespēju dalībvalstīm atgādināt, ka šī procedūra, kas atkarībā no dalībvalsts var būt vai nebūt jauna, ir pietiekami jāpielāgo, lai netraucētu efektīvi funkcionējošām valstu sistēmām, jo šāda procedūra ir saistīta ar citām valsts tiesību jomām un jo ekonomiskā situācija un juridiskās struktūras dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgas ( 26 ).

44.

Savukārt, runājot par kādas prasījumu kategorijas izslēgšanas nosacījumiem, Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā ir paredzēts, ka “izslēgšana, ierobežošana vai ilgāki laikposmi ir pienācīgi pamatoti”. Līdz ar to, lai gan dalībvalstu rīcības brīvība nav ierobežota attiecībā uz to konkrēto prasījumu kategoriju raksturu, kuras var izslēgt, tā tomēr ir ierobežota ar pamatojumu, kāds tām ir jāsniedz, lai pamatotu šādu izslēgšanu.

45.

Turklāt dalībvalstis ir izmantojušas šo rīcības brīvību, lai izslēgtu dažas prasījumu kategorijas, kas nav uzskaitītas Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā. Francijā no parādsaistību dzēšanas ir izslēgti tostarp darba ņēmēju prasījumi un prasījumi, kas izriet no rīcības ar mantu mantojuma rezultātā, kas atklājies procedūras laikā ( 27 ). Nīderlandē ir izslēgti prasījumi, kas saistīti ar aizdevumiem studentiem ( 28 ). Spānijā tostarp ir izslēgti arī prasījumi attiecībā uz darba samaksu ( 29 ). Portugālē tostarp ir izslēgti nodokļu un sociālā nodrošinājuma prasījumi ( 30 ).

46.

Noslēdzot, manā ieskatā Direktīva 2019/1023 ir minimālās saskaņošanas direktīva, kuras mērķis ir katrā dalībvalstī ieviest parādsaistību dzēšanas procedūru, kuras aprises attiecībā uz to prasījumu raksturlielumiem, kas var tikt izslēgti no šādas dzēšanas, lielā mērā ir atstātas dalībvalstu novērtējuma ziņā, ar nosacījumu, ka izslēgšana ir pienācīgi pamatota.

47.

Līdz ar to uz trešo prejudiciālo jautājumu es ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertais saraksts nav izsmeļošs un ka uz citām atsevišķām prasījumu kategorijām, kas šajā sarakstā nav iekļautas, var tikt attiecināta parādsaistību dzēšana, ierobežota parādsaistību dzēšana vai ilgāks dzēšanas termiņš, ja tas tiek pienācīgi pamatots.

48.

Uzdodot otro prejudiciālo, jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai ar TRLC, kuru tā uzskata par strīdam piemērojamo likumu un kurš tika grozīts Direktīvas 2019/1023 transponēšanas laikā, bez pamatojuma izslēdzot publiski tiesiskos prasījumus no tūlītējas vai atliktas parādsaistību dzēšanas, iepriekš minētās judikatūras izpratnē ( 31 ) ir tikuši apdraudēti ar šīs direktīvas mērķi.

49.

Kā tas norādīts šo secinājumu 28. punktā, direktīvas transponēšanas laikā tās adresātēm dalībvalstīm ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu, un dalībvalsts tiesām valsts tiesības ir jāinterpretē tādā veidā, kas pēc transponēšanas termiņa beigām nevar būtiski apdraudēt šīs direktīvas mērķa īstenošanu.

50.

Tāpat būtu jāatgādina, ka valsts tiesas ziņā ir izvērtēt, vai valsts tiesību normas, kuru tiesiskums tiek apšaubīts, var būtiski apdraudēt direktīvā paredzēto rezultātu, un tāda pārbaude noteikti ir jāveic, balstoties uz visaptverošu vērtējumu, ņemot vērā attiecīgās valsts teritorijā īstenoto politiku un pasākumu kopumu ( 32 ).

51.

Tomēr Tiesas uzdevums interpretēt ar konkrēto direktīvu sasniedzamo mērķi. Direktīvas 2019/1023 mērķis, ciktāl runa ir par pilnīgas parādsaistību dzēšanas procedūru, ir katrā dalībvalstī ieviest vismaz vienu šādu procedūru ( 33 ), pamatojoties uz minimālu saskaņošanu.

52.

Manā ieskatā vienīgi pamatojuma neesamība publiski tiesisko prasījumu izslēgšanai no parādsaistību dzēšanas pirms transponēšanas termiņa beigām kā tāda nevar būtiski apdraudēt ar Direktīvu 2019/1023 sasniedzamā mērķa īstenošanu, jo, kā es to jau norādīju iepriekš, dalībvalstīm ir pavērta iespēja izslēgt publiski tiesiskos prasījumus no parādsaistību dzēšanas.

53.

Līdz ar to uz otro jautājumu es iesaku atbildēt šādi: tas vien, ka publiski tiesisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas procedūras ar valsts tiesību normu, kas pieņemta laikā starp Direktīvas 2019/1023 spēkā stāšanās dienu un tās transponēšanas termiņa beigām, nav pienācīgi pamatota, pēc transponēšanas termiņa beigām būtiski neapdraud ar šo direktīvu sasniedzamā mērķa īstenošanu.

54.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz Audiencia Provincial de Alicante (Alikantes provinces tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem es ierosinu Tiesai atbildēt šādi: