ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 11. janvārī (1)

Lietas no C‑662/22 līdz C‑667/22

Airbnb Ireland UC (C‑662/22)

Expedia Inc. (C‑663/22)

Google Ireland Limited (C‑664/22)

Amazon Services Europe Sàrl (C‑665/22 un C‑667/22)

Eg Vacation Rentals Ireland Limited (C‑666/22)

pret

Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni

(Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) 2019/1150 – Direktīvas 2000/31/EK 3. pants – Tehniskie noteikumi par informācijas sabiedrības pakalpojumiem – Valsts tiesiskais regulējums, kurā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu un tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēts pienākums reģistrēties Komunikāciju operatoru reģistrā un veikt finansiālu iemaksu

Satura rādītājs

I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

1. Regula 2019/1150

2. Direktīva 2015/1535

3. Direktīva 2000/31

4. Direktīva 2006/123

B. Itālijas tiesības

1. Likums Nr. 249/1997 un tajā ar Likumu Nr. 178/2020 izdarītie grozījumi, kā arī Lēmums Nr. 666/2008 un tajā ar Lēmumu Nr. 200/2021 izdarītie grozījumi 

2. AGCOM priekšsēdētāja lēmums Nr. 14/2021

3. Lēmums Nr. 397/2013 un grozījumi, kas tajā izdarīti ar Lēmumu Nr. 161/2021

III. Pamatlietu rašanās fakti un prejudiciālie jautājumi

A. Apvienotās lietas C662/22 un C667/22

B. Apvienotās lietas C664/22 un C666/22

C. Lieta C663/22

D. Lieta C665/22

IV. Tiesvedības Tiesā

V. Izvērtējums

A. Par pieņemamību

1. Lietā C663/22

2. Lietā C665/22

B. Par Regulu 2019/1150

1. Regulas īstenošana

2. Regula 2019/1150 un tās mērķis

3. Informācijas vākšana un Regulas 2019/1150 īstenošana

4. Izvērtējums

5. Papildu apsvērumi

C. Par pakalpojumu sniegšanas brīvību, ņemot vērā LESD 56. pantu un Direktīvu 2000/31 un Direktīvu 2006/123

1. Par Direktīvu 2000/31

a) Ievada piezīmes par prejudiciālajiem jautājumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību

b) Prasības koordinētajā jomā

1) Problēmas izklāsts

2) Vispārējas piezīmes par koordinētās jomas tvērumu

3) Izvērtējums

c) Pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums

1) Judikatūras virziena saistībā ar LESD 56. pantu nepiemērojamība

2) Informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums, ņemot vērā judikatūru

3) Judikatūra saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību

d) Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktā paredzētie materiāltiesiskie nosacījumi

1) Atkāpes pasākumu raksturs

2) Attiecīgo valsts pasākumu mērķis

3) Pasākums, kurš noteikts pret pakalpojumu, kas faktiski apdraud kādu no Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) punktā minētajiem mērķiem vai rada šo mērķu apdraudējuma risku

4) Samērīgums

e) Sākotnējais secinājums

2. Par Direktīvu 2006/123

3. Par LESD 56. pantu

4. Par Regulas 2019/1150 ietekmi

5. Secinājumi

D. Par Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2015/1535 paredzēto valsts pasākumu iepriekšējas paziņošanas pienākumu

1. Ievada piezīmes par prejudiciālo jautājumu atbilstību

2. Problēmas izklāsts

3. Paziņošanas pienākums, ņemot vērā Direktīvu 2000/31

4. Paziņošanas pienākums, ņemot vērā Direktīvu 2015/1535

VI. Secinājumi

I.      Ievads

1.        Lietās, uz kurām attiecas šie secinājumi, uzdotie prejudiciālie jautājumi ir saistīti ar Regulas (ES) 2019/1150 (2), Direktīvas 2000/31/EK (3), Direktīvas 2006/123/EK (4) un Direktīvas (ES) 2015/1535 (5) interpretāciju. Šo jautājumu pamatā ir tiešsaistes starpniecības pakalpojumu un tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēju (turpmāk tekstā – “tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji”) vēršanās pret Itālijas Republikas pieņemto tiesisko regulējumu, kurā tiem tostarp ir paredzēts pienākums tikt iekļautiem reģistrā un nosūtīt informāciju par to struktūru un ekonomisko stāvokli.

2.        Minētie jautājumi ir iespēja Tiesai, pirmkārt, pirmo reizi lemt par Regulas 2019/1150 interpretāciju un par dalībvalstu rīcības brīvību tās īstenošanā.

3.        Otrkārt, tie ļauj Tiesai precizēt, vai Savienības tiesības liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā dalībvalsts konkrētos pienākumus piemēro pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis tajās, kurās tie veic uzņēmējdarbību. Norādīšu – pat ja priekšlaicīgi atsaucos uz manu turpmāko argumentāciju –, ka Direktīvas 2000/31 3. pantā ir noteikts mehānisms, kas liedz piemērot šos pienākumus šādiem pakalpojumu sniedzējiem.

4.        Protams, varētu apgalvot, ka Direktīvas 2000/31 3. pantā noteiktais mehānisms Savienībā reģistrētiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem piešķir īpaši plašu aizsardzību pret citu dalībvalstu, nevis tās, kurā tie ir reģistrēti, veiktiem pasākumiem. Tomēr uzskatu, ka Savienības likumdevēja nodoms, pieņemot šo direktīvu, kas ir sava laikmeta produkts, bija izveidot pamatsistēmu, kas īpašā veidā aizsargā informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti Savienībā.

5.        Raugoties no šī viedokļa, Direktīvas 2000/31 mērķis ir pielāgot Līgumā paredzētos risinājumus interneta attīstības radītiem izaicinājumiem. Vienlaikus šī direktīva ir bijusi sākumpunkts Savienības tiesību attīstībai tiešsaistes pakalpojumu jomā (6). Vajadzības gadījumā likumdevējs var iesaistīties, vai tam ir jāiesaistās un jānosaka sociālekonomiskajai realitātei piemēroti saskaņoti risinājumi (7). Gadu gaitā šādas iniciatīvas ir bijušas (8) un Digital Services Act (9) tam ir lielisks nesens piemērs.

6.        Turklāt informācijas, kura tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz konkrēto pienākumu ietvaros, saimnieciskais raksturs var dot pamatu uzskatīt, ka tā ir lietderīga, lai pārbaudītu, vai šie pakalpojumu sniedzēji pilda savas nodokļu saistības. Tomēr Direktīvas 2000/31 3. pantā noteiktais mehānisms nav piemērojams nodokļu jomā (10). Raugoties no Savienības tiesību viedokļa, no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgto pasākumu likumība būtu pārbaudāma, ņemot vērā LEDS 56. pantu (11). Tomēr ne iesniedzējtiesa, ne Itālijas valdība neapgalvo, ka konkrētie pienākumi ir saistīti ar nepieciešamību nodrošināt nodokļu pienākumu izpildi.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Regula 2019/1150

7.        Regulas 2019/1150 15. pantā “Izpildes nodrošināšana” ir noteikts:

“1.      Katra dalībvalsts nodrošina pienācīgu un efektīvu šīs regulas izpildi.

2.      Dalībvalstis nosaka noteikumus, kuros paredz pasākumus, kas piemērojami šīs regulas neievērošanas gadījumā, un nodrošina to īstenošanu. Paredzētie pasākumi ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši.”

8.        Šīs regulas 16. pantā “Uzraudzība” ir paredzēts:

“[Eiropas] Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm cieši uzrauga šīs regulas ietekmi uz attiecībām starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un to komerciālajiem lietotājiem un tiešsaistes meklētājprogrammām un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem. Šajā nolūkā Komisija vāc attiecīgo informāciju, lai uzraudzītu izmaiņas šajās attiecībās, tostarp veicot attiecīgus pētījumus. Dalībvalstis palīdz Komisijai, pēc pieprasījuma sniedzot jebkādu savāktu būtisku informāciju, tostarp informāciju par konkrētiem gadījumiem. Komisija šī panta un 18. panta nolūkā var mēģināt vākt informāciju no tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem.”

2.      Direktīva 2015/1535

9.        Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

b)      “pakalpojums” ir jebkāds Informācijas sabiedrības pakalpojums, tas ir, jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma.

[..]

e)      “noteikumi par pakalpojumiem” ir vispārīga rakstura prasība attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas uzsākšanu un veikšanu b) apakšpunkta nozīmē, jo īpaši – noteikumi par pakalpojumu sniedzēju, pakalpojumiem un pakalpojumu saņēmēju, izņemot noteikumus, kas nav paredzēti minētajā apakšpunktā noteiktajiem pakalpojumiem.

[..]

f)      “tehniskie noteikumi” ir tehniskas specifikācijas un citas prasības vai noteikumi par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de jure vai de facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, izņemot 7. pantā minētos, kas aizliedz ražojuma ražošanu, importu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu vai arī aizliedz veikt uzņēmējdarbību kā pakalpojumu sniedzējam;

[..].”

10.      Šīs direktīvas 5. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Saskaņā ar 7. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu – tādā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja minētais pamatojums jau nav paskaidrots projektā.”

11.      Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punktu:

“Direktīvas 5. un 6. pants neattiecas uz tiem dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai brīvprātīgiem nolīgumiem, ar kuru palīdzību dalībvalstis:

a)      panāk atbilstību saistošiem Savienības tiesību aktiem, kā rezultātā pieņem tehniskās specifikācijas vai noteikumus par pakalpojumiem;

[..].”

3.      Direktīva 2000/31

12.      Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā jēdziens “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir definēts, atsaucoties uz Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punktu (12).

13.      Direktīvas 2000/31 2. panta h) punktā “koordinēta joma” ir definēta kā “prasības, kas noteiktas dalībvalstu juridiskajās sistēmās un kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem vai informācijas sabiedrības pakalpojumiem, neatkarīgi no tā, vai tās ir vispārējas, vai arī tās ir īpaši izveidotas šiem pakalpojumiem vai pakalpojumu sniedzējiem”.

14.      Šīs direktīvas 3. pants “Iekšējais tirgus” ir formulēts šādi:

“1.      Katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilst valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un ko ietver koordinētā joma.

2.      Dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.

3.      Uz pielikumā minētajām jomām neattiecas 1. un 2. punkts.

4.      Dalībvalstis var pieņemt pasākumus, lai atkāptos no 2. punkta attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:

a)      pasākumi ir:

i)      nepieciešami viena no šādiem iemesliem dēļ:

–        sabiedriskā kārtība, jo īpaši kriminālpārkāpumu novēršana, izmeklēšana, atklāšana un kriminālvajāšana, ieskaitot nepilngadīgo aizsardzību un cīņu pret kūdīšanu uz naidu rases, dzimuma, ticības vai tautības dēļ un personu cieņas un goda aizskaršanu attiecībā uz individuālām personām,

[..]

ii)      pieņemti pret noteiktiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, kas ierobežo i) punktā minētos mērķus vai kas rada nopietnas aizdomas, ka tie varētu ierobežot šos mērķus;

iii)      samērīgi ar šiem mērķiem;

b)      pirms attiecīgo pasākumu pieņemšanas, neskarot tiesas procesus, tostarp iepriekšējo izmeklēšanu un darbības, kas veiktas saskaņā ar kriminālizmeklēšanu, dalībvalsts ir:

–        prasījusi 1. punktā minētajai dalībvalstij pieņemt pasākumus, taču tā šādus pasākumus nav pieņēmusi, vai tie bijuši nepiemēroti,

–        paziņojusi Komisijai un 1. punktā minētajai dalībvalstij par savu nodomu pieņemt šādus pasākumus.

5.      Dalībvalsts steidzamības gadījumā var atkāpties no 4. b) punktā minētajiem noteikumiem. Šādā gadījumā par pasākumiem jāpaziņo Komisijai un 1. punktā minētajai dalībvalstij visīsākajā iespējamajā laikā, norādot iemeslu, kādēļ dalībvalsts uzskata, ka gadījums ir steidzams.

6.      Neierobežojot dalībvalsts tiesības veikt attiecīgos pasākumus, Komisija pārbauda paziņoto pasākumu atbilstību Kopienas tiesību aktiem īsākajā iespējamajā laikā; ja tā secina, ka pasākumi neatbilst Kopienas tiesībām, Komisija attiecīgajai dalībvalstij lūdz atturēties no piedāvāto pasākumu pieņemšanas vai nekavējoties pārtraukt attiecīgos pasākumus.”

4.      Direktīva 2006/123

15.      Direktīvas 2006/123 16. pantā “Pakalpojumu sniegšanas brīvība” ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis ievēro pakalpojumu sniedzēju tiesības sniegt pakalpojumus dalībvalstī, kas nav valsts, kurā tie veic uzņēmējdarbību.

[..]

Dalībvalstis nenosaka, ka – lai attiecīgās dalībvalsts teritorijā piekļūtu pakalpojumu darbībai vai to veiktu – jāizpilda jebkādas prasības, kas neatbilst šādiem principiem:

a)      nediskriminēšana – prasība nedrīkst būt ne tieši, ne netieši diskriminējoša attiecībā uz valstspiederību vai – juridisko personu gadījumā – attiecībā uz dalībvalsti, kurā tās veic uzņēmējdarbību;

b)      nepieciešamība – prasībai jābūt pamatotai ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības, veselības aizsardzības vai vides aizsardzības iemesliem;

c)      samērīgums – prasībai jābūt piemērotai, lai sasniegtu noteikto mērķi, un tā nedrīkst būt augstāka, nekā ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

2.      Dalībvalstis nedrīkst ierobežot tāda pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, piemērojot jebkuru no šādām prasībām:

[..]

b)      pakalpojumu sniedzēja pienākums saņemt atļauju no to kompetentajām iestādēm, tostarp būt iekļautam reģistrā [..];

[..].”

B.      Itālijas tiesības

16.      Itālijas tiesību sistēmā Regulas 2019/1150 īstenošanas pasākumi, proti, it īpaši Lēmums Nr. 14/2021 (13) un Lēmums Nr. 200/2021 (14), kā arī, visticamāk, Lēmums Nr. 161/2021 (15) ir pieņemti, pamatojoties uz legge n. 178 – Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2021 e bilancio pluriennale per il triennio 2021–2023 (2020. gada 30. decembra Likums Nr. 178 – Valsts budžets 2021. finanšu gadam un daudzgadu budžets trīs gadu periodam no 2021. līdz 2023. gadam (16), turpmāk tekstā – “Likums Nr. 178/2020”), kas grozīja legge n. 249 – “Istituzione dell’Autorita’ per le garanzie nelle comunicazioni e norme sui sistemi delle telecomunicazioni e radiotelevisivo” (1997. gada 31. jūlija Likums Nr. 249, ar kuru tiek izveidota Komunikāciju regulatīvā iestāde un noteiktas tiesību normas par telekomunikāciju un radio un televīzijas uzraudzības sistēmām (17), turpmāk tekstā – “Likums Nr. 249/1997”), ar kuru bija izveidota AGCOM, 1. panta 515.–517. punktu.

1.      Likums Nr. 249/1997 un tajā ar Likumu Nr. 178/2020 izdarītie grozījumi, kā arī Lēmums Nr. 666/2008 un tajā ar Lēmumu Nr. 200/2021 izdarītie grozījumi (18)

17.      Likuma Nr. 249/1997 1. panta 6. punkts ir grozīts ar Likuma Nr. 178/2020 1. panta 515. punktu, kurā ir paredzēts:

“Ar mērķi veicināt taisnīgumu un pārredzamību komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos, tostarp pieņemot vadlīnijas, ieviešot rīcības kodeksus un vācot būtisko informāciju, Likuma [Nr. 249/1997] 1. pants tiek grozīts šādi:

a)      6. punktā:

[..]

2)      c) apakšpunktā [..] pievieno šādu [tekstu]:

“14-bis [AGCOM padome] nodrošina Regulas [2019/1150] pienācīgu un efektīvu piemērošanu, tostarp pieņemot vadlīnijas, ieviešot rīcības kodeksus un vācot būtisko informāciju”;

[..].”

18.      Ar Likuma Nr. 178/2020 normām tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā pakalpojumus Itālijā, pat ja tie nav reģistrēti šīs dalībvalsts teritorijā, ir paredzēti atsevišķi pienākumi, proti, tostarp, pirmkārt, pienākums reģistrēties registro degli operatori di comunicazione (Komunikāciju operatoru reģistrs, turpmāk tekstā – “KOR”) un, otrkārt, pienākums veikt ikgadēju maksājumu AGCOM.

19.      Tādējādi, pirmām kārtām, attiecībā uz pienākumu reģistrēties KOR, 2008. gada 26. novembrī AGCOM pieņēma delibera n. 666/08/CONS, Regolamento per l’organizzazione e la tenuta del [ROC] (Lēmums Nr. 666/08/CONS, reglaments, kas nosaka [ROC] organizāciju un uzturēšanu (19), turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 666/2008”). Lēmuma Nr. 666/2008 A pielikuma 2. pantā ir uzskaitītas to vienību kategorijas, kurām ir pienākums reģistrēties KOR.

20.      2021. gada 17. jūnijā AGCOM pieņēma Lēmumu Nr. 200/2021. Ar šo lēmumu AGCOM grozīja Lēmuma Nr. 666/2008 A pielikumu, to vienību kategoriju sarakstā, kurām ir pienākums reģistrēties KOR, iekļaujot Regulā 2019/1150 definētos tiešsaistes pakalpojumu sniedzējus, kuri, pat ja nav reģistrēti vai nav rezidenti valsts teritorijā, sniedz vai piedāvā sniegt šādus pakalpojumus komerciāliem lietotājiem, kuri ir reģistrēti vai ir rezidenti Itālijā. AGCOM arī grozīja Lēmuma Nr. 666/2008 B pielikumu, uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem attiecinot pienākumu kopā ar pieteikumu reģistrācijai KOR iesniegt deklarācijas par to sociālo struktūru un veikto darbību, kā arī pienākumu turpmāk iesniegt ikgadējas deklarācijas.

21.      Lēmumā Nr. 666/2008 ir paredzēts, ka uz reģistrāciju KOR attiecas procedūras un paziņošanas prasības. Tādējādi tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem tostarp ir jāapkopo un tad jāsniedz AGCOM virkne datu par to sociālo struktūru, jāinformē AGCOM stingros termiņos (30 dienas) par visām izmaiņām uzraudzībā un īpašuma tiesībās, proti, par visiem gadījumiem, kad nodoti 10 % vai vairāk (vai biržā kotētu sabiedrību gadījumā – 2 %) akciju (20), jāsniedz AGCOM ikgadēji paziņojumi un to pastāvīgi jāinformē par jebkādām izmaiņām sniegtajā informācijā (21). Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka tā uzskata, ka KOR reģistrētām sabiedrībām ir aizliegts “saņemt, tieši vai ar citu vienību, kuras tās kontrolē, vai ar kurām tās ir saistītas, starpniecību, [..] ieņēmumus vairāk nekā 20 % apmērā no kopējiem ieņēmumiem, kas gūti integrētā komunikāciju sistēmā” (22).

22.      Tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, kuri nepilda šos pienākumus, piemēro sodus, ko iesniedzējtiesa kvalificē kā “ievērojamus”. Lai gan minētā tiesa šajā ziņā nesniedz detalizētu informāciju, jānorāda, ka šādā gadījumā piemērotie sodi ir tie, kuri paredzēti Likuma Nr. 249/1997 1. panta 29.–32. punktā (23). Šie sodi ietver naudas sodus un atsevišķos gadījumos – pakalpojumu sniedzēja darbības apturēšanu Itālijā, vai pat kriminālsodus. AGCOM var arī pati pēc savas ierosmes reģistrēt pakalpojumu sniedzēju KOR.

23.      Otrām kārtām, attiecībā uz pienākumu veikt ikgadēju maksājumu AGCOM, Likuma Nr. 178/2020 1. panta 517. punktā ir paredzēts, ka, “lai segtu kopējos administratīvos izdevumus, kas radušies, veicot regulēšanas, uzraudzības, strīdu izšķiršanas un sodīšanas funkcijas, kas [AGCOM] noteiktas ar likumu 515. punktā minētajās jomās”, legge n. 266 – Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (legge finanziaria 2006) (2005. gada 23. decembra Likums Nr. 266 – Noteikumi par gada un daudzgadējā valsts budžeta izveidi (Finanšu likums 2006 (24), turpmāk tekstā – “Likums Nr. 266/2005”), 1. pantam pievieno šādu punktu: “66.bis Pirmoreiz piemērojot iemaksu, ko obligāti maksā Likuma Nr. 249/1997 1. panta 6. punkta a) apakšpunkta 5. punktā norādītie tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji, tās apmērs 2021. gadā ir noteikts 1,5 promiles no valsts teritorijā gūtiem ieņēmumiem, pat ja tie norādīti tādu sabiedrību bilancē, kuru juridiskā adrese ir ārvalstīs, kuri ir saistīti ar iepriekšējā finanšu gada bilancē norādīto ražošanas vērtību, vai – attiecībā uz vienībām, kurām nav pienākuma sagatavot šo bilanci – no līdzvērtīgiem citiem grāmatvedības uzskaites posteņiem, kas apliecina kopējo ražošanas vērtību. Turpmākajos gados iespējamās izmaiņas iemaksas apmērā un samaksas kārtībā [AGCOM] varēs noteikt atbilstoši 65. punktam, maksimāli 2 promiļu apmērā no ieņēmumiem, kas aprēķināti saskaņā ar iepriekšējo teikumu.”

2.      AGCOM priekšsēdētāja lēmums Nr. 14/2021

24.      Lēmumā Nr. 14/2021 (25) ir precizēts Likuma Nr. 266/2005 1. panta 66.bis punktā paredzētās iemaksas apmērs un kārtība, kādā tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji to maksā.

3.      Lēmums Nr. 397/2013 un grozījumi, kas tajā izdarīti ar Lēmumu Nr. 161/2021

25.      2013. gada 25. jūnijā AGCOM pieņēma delibera n. 397/13/CONS, Informativa economica di sistema (Lēmums Nr. 397/13/CONS, sistēmisks ekonomiskais pārskats; turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 397/2013”). Šī lēmuma 2. panta 1. punktā ir uzskaitītas to personu kategorijas, kurām ir pienākums iesniegt AGCOM dokumentu ar nosaukumu “Informativa economica di sistema” (sistēmisks ekonomiskais pārskats; turpmāk tekstā – “IES”).

26.      Ar Lēmumu Nr. 161/2021 (26)AGCOM, atsaucoties uz nepieciešamību “katru gadu savākt būtisko informāciju un noteikt pasākumus, lai nodrošinātu [Regulas 2019/1150] pienācīgu un efektīvu piemērošanu”, kā arī “funkciju, kas [AGCOM] noteiktas ar [Likumu Nr. 178/2020], izpildi”, paplašināja pienākumu tai iesniegt IES uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, ja tie darbojas Itālijas teritorijā.

27.      Saskaņā ar šo lēmumu IES ir “ikgadēja deklarācija, ko komunikāciju operatoriem jāiesniedz un kas attiecas uz ar konkrēto vienību veikto darbību saistītiem personas un ekonomiskiem datiem, ar mērķi savākt informāciju, kas vajadzīga konkrētu juridisko pienākumu izpildei, tostarp integrētās sakaru sistēmas (SIC) novērtēšanai un koncentrācijas sliekšņu pārbaudei tās ietvaros, tirgus un iespējamo dominējošo stāvokļu vai stāvokļa, kas katrā ziņā kaitē plurālismam, analīzei, gada pārskatam un apsekojumiem, kā arī lai ļautu atjaunināt komunikāciju operatoru statistikas datu bāzi”.

28.      Praksē minētajā lēmumā tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēts pienākums sniegt būtisku un precīzu informāciju saistībā ar to ekonomisko situāciju. Piemēram, vienībām, kas sniedz starpniecības pakalpojumus tiešsaistes tirdzniecības vietnē, ir jānorāda kopējie ieņēmumi no šīs vietnes, abonēšanas maksa un fiksētās izmaksas (reģistrācija, dalība, parakstīšanās utt.), kas saistītas ar to, ka Itālijā reģistrēti lietotāji izmanto tiešsaistes tirdzniecības platformu, lai patērētājiem piedāvātu preces un pakalpojumus, kā arī fiksētās un mainīgās komisijas maksas, ko iekasē par pārdošanu (vai pārdošanas neto daļa), izmantojot šo platformu.

29.      Ja IES netiek iesniegta vai ir sniegta nepareiza informācija, tiek piemēroti Likuma Nr. 249/1997 1. panta 29. un 30. punktā paredzētie sodi.

III. Pamatlietu rašanās fakti un prejudiciālie jautājumi

A.      Apvienotās lietas C‑662/22 un C‑667/22

30.      Airbnb Ireland UC (turpmāk tekstā – “Airbnb”), kura juridiskā adrese ir Īrijā, vada eponīmo nekustamā īpašuma starpniecības telemātisko portālu, kas ļauj nodrošināt savstarpēju saziņu starp izīrētājiem, kuriem ir izīrējamas izmitināšanas vietas, no vienas puses, un personām, kas meklē izmitināšanas vietu, no otras puses, saņemot no klienta maksājumu par mājokļa nodošanu rīcībā pirms īres sākuma un pārskaitot šo maksājumu izīrētājam pēc īres sākuma, ja nav pretenziju no īrnieka.

31.      Amazon Services Europe Sàrl (turpmāk tekstā – “Amazon”), kura juridiskā adrese ir Luksemburgā, vada tiešsaistes platformu, kuras mērķis ir nodrošināt savstarpēju saziņu starp trešām personām – pārdevējiem un patērētājiem, lai tiem ļautu veikt savstarpējus darījumus ar preču pārdošanu.

32.      Ar grozījumiem valsts tiesiskajā regulējumā, kas veikti ar Likumu Nr. 178/2020 un Lēmumu Nr. 200/2021 un Lēmumu Nr. 14/2021, Airbnb un Amazon kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem tika noteikts pienākums reģistrēties KOR un līdz ar to paziņot AGCOM virkni informāciju, kā arī veikt AGCOM finansiālu iemaksu.

33.      Gan Airbnb, gan Amazon cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), tostarp lūdzot atcelt Lēmumu Nr. 200/2021 un Lēmumu Nr. 14/2021. Šīs sabiedrības apgalvo, ka Likums Nr. 178/2020 un šie lēmumi ir pretrunā Regulai 2019/1150, kā arī Direktīvai 2000/31, Direktīvai 2006/123 un Direktīvai 2015/1535.

34.      Šajā ziņā, pirmām kārtām, iesniedzējtiesa atgādina, ka, pirmkārt, Regulas 2019/1150 15. pantā dalībvalstīm ir uzticēts uzdevums nodrošināt tās “pienācīgu” un “efektīvu” piemērošanu. Turklāt dalībvalstis nosaka noteikumus, kuri paredz pasākumus, kas piemērojami šīs regulas pārkāpumiem, un nodrošina to īstenošanu. Šiem pasākumiem jābūt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem. Otrkārt, minētās regulas 16. pantā ir papildus norādīts, ka Komisija cieši uzrauga šīs regulas ietekmi un vāc attiecīgo informāciju, lai uzraudzītu izmaiņas attiecībās starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un to komerciālajiem lietotājiem un tiešsaistes meklētājprogrammām un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem, tostarp veicot attiecīgus pētījumus.

35.      Lai gan valsts likumdevēja ieskatā ar pienākumu reģistrēties KOR tiek īstenota Regula 2019/1150, iesniedzējtiesa norāda, ka šī pienākuma mērķis galvenokārt ir informēt AGCOM par vienību, uz kurām pienākums attiecas, īpašumtiesību struktūru un administratīvo organizāciju, nesniedzot nekādas norādes nedz par Regulā 2019/1150 paredzēto pienākumu izpildi, nedz par attiecību ar komerciālajiem lietotājiem pārredzamību un taisnīgumu. Tādējādi valsts likumdevējs ievieš no šīs regulas īstenošanai paredzētās uzraudzības pilnībā atšķirīgu uzraudzību, kas ir pretēja tai, un kas nav piemērota izvirzītajam mērķim, jo šī uzraudzība attiecas nevis uz to, vai tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji faktiski ievēro minētajā regulā paredzētos pienākumus, lai nodrošinātu līgumattiecību ar komerciālajiem lietotājiem pārskatāmību un taisnīgumu, bet gan uz šiem pakalpojumu sniedzējiem raksturīgiem subjektīviem elementiem.

36.      Otrām kārtām, pirmkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka normās par reģistrāciju KOR ir īpaši ieviesta vispārīga prasība attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu un tādējādi tās būtu bijis jāpaziņo Komisijai saskaņā ar Direktīvā 2015/1535 paredzētajiem pienākumiem. Otrkārt, ņemot vērā to, ka šīs tiesas ieskatā konkrētie valsts pasākumi, šķiet, var ierobežot citā dalībvalstī reģistrēta informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu brīvu apriti, tā neizslēdz, ka par šiem pasākumiem būtu bijis jāpaziņo Komisijai atbilstoši Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētajam pienākumam.

37.      Trešām kārtām, iesniedzējtiesa atsaucas uz LESD 56. pantā noteikto pakalpojumu sniegšanas brīvības principu, kā tas ir definēts Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2006/123, un uzskata, ka pienākums reģistrēties KOR var būt nepamatots informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums.

38.      Konkrētāk, šī tiesa pauž, ka, ņemot vērā Direktīvā 2000/31 paredzētos risinājumus attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, Likumā Nr. 178/2020 un Lēmumā Nr. 200/2021 paredzētais pienākums reģistrēties KOR, kā arī finansiālas iemaksas noteikšana, šķiet, varētu būt informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums, jo to ir paredzējusi dalībvalsts, kas nav pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalsts.

39.      Turklāt šī tiesa, joprojām pakalpojumu sniegšanas brīvības principa kontekstā, norāda, ka Direktīvā 2006/123 būtībā ir paredzēts, ka dalībvalstis nevar ierobežot citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanas brīvību. Atsaucoties uz spriedumu Schnitzer (27), tā norāda, ka, uzliekot šādam pakalpojumu sniedzējam pienākumu reģistrēties KOR un veikt finansiālu iemaksu, var būt pārkāpts šis princips, jo šie pienākumi rada finansiālus un administratīvus izdevumus, kas var kavēt kopējā tirgus darbību un aizkavēt, sarežģīt vai sadārdzināt pakalpojumu sniegšanu galamērķa dalībvalstī.

40.      Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) ar 2022. gada 10. oktobra rīkojumiem, ko Tiesas kanceleja saņēmusi attiecīgi 2022. gada 19. un 21. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Regula [2019/1150] nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā, ar mērķi veicināt taisnīgumu un pārredzamību komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos, tostarp pieņemot vadlīnijas, ieviešot rīcības kodeksus un vācot būtisko informāciju, [tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem] ir paredzēts pienākums reģistrēties reģistrā, kas paredz būtiskas informācijas par to organizāciju nosūtīšanu un finansiālas iemaksas veikšanu, kā arī sodu piemērošanu neizpildes gadījumā?

2)      Vai Direktīva [2015/1535] liek dalībvalstīm paziņot Komisijai par pasākumiem, ar kuriem [tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem] ir paredzēts pienākums reģistrēties reģistrā, kas paredz būtiskas informācijas par to organizāciju nosūtīšanu un finansiālas iemaksas veikšanu, kā arī sodu piemērošanu neizpildes gadījumā? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai [šī] direktīva ļauj privāttiesību subjektam iebilst, ka tam tiek piemēroti pasākumi, kuri nav paziņoti Komisijai?

3)      Vai Direktīvas 2000/31 3. pants liedz valstu iestādēm pieņemt tādas tiesību normas, ar kurām, deklarējot mērķi veicināt taisnīgumu un pārredzamību komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos, tostarp pieņemot vadlīnijas, ieviešot rīcības kodeksus un vācot būtisko informāciju, citā Eiropas valstī reģistrētajiem operatoriem ir paredzēti tādi administratīva un finansiāla rakstura papildu pienākumi kā reģistrācija reģistrā, kas paredz būtiskas informācijas par to organizāciju nosūtīšanu un finansiālas iemaksas veikšanu, kā arī sodu piemērošanu neizpildes gadījumā?

4)      Vai LESD 56. pantā un Direktīvas 2006/123 16. pantā paredzētais pakalpojumu sniegšanas brīvības princips liedz valstu iestādēm pieņemt tādas tiesību normas, ar kurām, deklarējot mērķi veicināt taisnīgumu un pārredzamību komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos, tostarp pieņemot vadlīnijas, ieviešot rīcības kodeksus un vācot būtisko informāciju, citā Eiropas valstī reģistrētajiem operatoriem ir paredzēti tādi administratīva un finansiāla rakstura papildu pienākumi kā reģistrācija reģistrā, kas paredz būtiskas informācijas par to organizāciju nosūtīšanu un finansiālas iemaksas veikšanu, kā arī sodu piemērošanu neizpildes gadījumā?

5)      Vai Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunkts liek dalībvalstīm paziņot Komisijai par pasākumiem, ar kuriem [tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem] ir paredzēts pienākums reģistrēties reģistrā, kas paredz būtiskas informācijas par to organizāciju nosūtīšanu un finansiālas iemaksas veikšanu, kā arī sodu piemērošanu neizpildes gadījumā? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai [šī] direktīva ļauj privāttiesību subjektam iebilst, ka tam tiek piemēroti pasākumi, kuri nav paziņoti Komisijai?”

B.      Apvienotās lietas C‑664/22 un C‑666/22

41.      Google Ireland Limited (turpmāk tekstā – “Google”), kura juridiskā adrese ir Īrijā, piedāvā tiešsaistes reklāmas pakalpojumus un izmanto eponīmu meklētājprogrammu visā Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ).

42.      Ar 2019. gada 25. jūnija lēmumu AGCOM pēc savas ierosmes veica Google reģistrāciju KOR, pamatojot, ka šis uzņēmums ir operators, kas darbojas kā reklāmas aģentūra tīmeklī, un, lai gan tā juridiskā adrese ir ārvalstīs, tas gūst ieņēmumus Itālijā.

43.      Šīs reģistrācijas rezultātā 2020. gada 9. novembra lēmumā AGCOM paredzēja Google veikt finansiālu iemaksu AGCOM darbības izmaksu segšanai 2020. gadā.

44.      Google apstrīdēja šos AGCOM lēmumus Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa).

45.      Pēc grozījumiem valsts tiesiskajā regulējumā, kas izriet no Itālijas likumdevēja pieņemta Likuma Nr. 178/2020 un [AGCOM pieņemta] Lēmuma Nr. 200/2021, tostarp, lai nodrošinātu atbilstību Regulai 2019/1150, Google grozīja savus prasījumus, lūdzot atcelt arī šo lēmumu, jo tajā pienākums reģistrēties KOR tika attiecināts arī uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem.

46.      Eg Vacation Rentals Ireland Limited (turpmāk tekstā – “EGVR”), kura juridiskā adrese ir Īrijā, vada un izmanto tiešsaistes platformu, kā arī dažādus ar šīs platformas starpniecību pieejamus rīkus un funkcijas, kas ļauj, pirmkārt, nekustamā īpašuma īpašniekiem un pārvaldītājiem publicēt paziņojumus par īpašumu un, otrkārt, ceļotājiem izvēlēties šos īpašumus, kā arī sazināties ar šiem īpašniekiem un šiem pārvaldītājiem, lai tos iznomātu.

47.      Šo secinājumu 45. punktā minēto valsts tiesiskā regulējuma grozījumu rezultātā uz EGVR tika attiecināts pienākums reģistrēties KOR un līdz ar to paziņot AGCOM virkni informācijas, kā arī veikt finansiālu iemaksu AGCOM. EGVR cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa), lūdzot atcelt Lēmumu Nr. 200/2021.

48.      Google un EGVR iesniedzējtiesā apgalvoja, ka Likums Nr. 178/2020 un Lēmums Nr. 200/2021, ciktāl tajos tiem ir paredzēti konkrētie pienākumi, ir pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvības principam, Regulai 2019/1150 un vairākām direktīvām.

49.      Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, pirmām kārtām, atsaucoties uz Direktīvu 2000/31 un Direktīvu 2006/123 to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šo secinājumu 37.–39. punktā, ka pamatlietās skatītie pienākumi var likt apšaubīt pakalpojumu sniegšanas brīvību, kuras nodrošināšana ir šo direktīvu mērķis.

50.      Otrām kārtām, iesniedzējtiesa, uzskatot, ka tiesību normas par reģistrāciju KOR ievieš vispārīgu prasību attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, un, šķiet, var ierobežot citā dalībvalstī reģistrēta informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu brīvu apriti to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti šo secinājumu 36. punktā, jautā, vai Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2015/1535 paredzētie paziņošanas pienākumi ir piemērojami pamatlietās skatītajiem pasākumiem.

51.      Trešām kārtām, izklāstot tādu pašu argumentāciju, kā tā, kas ir ietverta šo secinājumu 35. punktā, iesniedzējtiesa norāda, ka ar Regulu 2019/1150 ir ieviests noteikumu kopums, lai nodrošinātu taisnīgu, paredzamu, ilgtspējīgu un uzticamu vidi tiešsaistes komercdarījumiem iekšējā tirgū. Tā atgādina, ka šīs regulas 15. pantā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts nodrošina minētās regulas pienācīgu un efektīvu piemērošanu un nosaka pasākumus, kuri ir piemērojami tās pārkāpumiem un kuriem ir jābūt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem. Tā norāda, ka valsts likumdevēja ieskatā prasītājiem pamatlietā uzliktie pienākumi ir pamatoti ar AGCOM uzdevumu noteikt un savākt no tās pārraudzībā esošā tirgus segmenta dalībniekiem grāmatvedības datus un datus, kurus neuzskaita grāmatvedībā, bet ko uzskata par būtiskiem tās institucionālo funkciju veikšanai. Iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai šis mērķis attaisno reģistrāciju KOR, kā arī no tās izrietošos pienākumus un aizliegumus, un vai prasītājiem pamatlietā noteiktie pienākumi un aizliegumi atbilst samērīguma principam.

52.      Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) ar 2022. gada 10. oktobra rīkojumiem, ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2022. gada 21. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Eiropas Savienības tiesības liedz piemērot tādas valsts tiesību normas kā Likuma Nr. 178/2020 1. panta 515.[–]517. punktā paredzētā tiesību norma, saskaņā ar kuru operatoriem, kuri ir reģistrēti citā Eiropas valstī, bet darbojas Itālijā, ir paredzēti tādi administratīva un finansiāla rakstura papildu pienākumi kā reģistrācija īpašajā reģistrā un finansiālas iemaksas noteikšana; it īpaši, vai šāda valsts tiesību norma pārkāpj Direktīvas 2000/31 3. pantu, saskaņā ar kuru Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam ir piemērojams vienīgi pakalpojuma sniedzēja reģistrācijas dalībvalsts [..] tiesiskais regulējums?

2)      Vai Eiropas Savienības tiesības liedz piemērot tādas valsts tiesību normas kā Likuma Nr. 178/2020 1. panta 515.[–]517. punktā paredzētā tiesību norma, saskaņā ar kuru citā Eiropas valstī reģistrētajiem operatoriem ir paredzēti administratīva un finansiāla rakstura papildu pienākumi; it īpaši, vai [LESD] 56. pantā paredzētais pakalpojumu sniegšanas brīvības princips, kā arī līdzīgie principi, kuri izriet no Direktīvas 2006/123 un Direktīvas 2000/31, liedz valsts pasākumu, saskaņā ar kuru starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kuri darbojas Itālijā, bet nav reģistrēti minētajā valstī, ir paredzēts pienākums reģistrēties reģistrā, kas izraisa papildu pienākumus salīdzinājumā ar izcelsmes valstī paredzētajiem pienākumiem šīs darbības veikšanai?

3)      Vai Eiropas Savienības tiesības un it īpaši Direktīva 2015/1535 lika Itālijas valstij paziņot Komisijai par pienākuma reģistrēties KOR ieviešanu attiecībā uz [tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem], un it īpaši vai Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka privāttiesību subjekts, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, nevis Itālijā, var iebilst pret to, ka tam tiek piemēroti Itālijas likumdevēja pieņemtie pasākumi (Likuma Nr. 178/2020 1. panta 515.[–]517. punkts), kuri var ierobežot Informācijas sabiedrības pakalpojuma brīvu apriti, ja minētie pasākumi nav bijuši paziņoti saskaņā ar minēto tiesību normu?

4)      Vai Regula 2019/1150 un it īpaši tās 15. pants, kā arī samērīguma princips liedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu vai neatkarīgas valsts iestādes pieņemto pasākumu, kas liek tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kas darbojas dalībvalstī, reģistrēties KOR, kam seko vairāki formāla un procesuāla rakstura pienākumi, pienākumi veikt iemaksas un aizliegumi gūt peļņu, kura pārsniedz noteiktu summu?”

C.      Lieta C‑663/22

53.      Expedia Inc. ir sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Sietlā (Amerikas Savienotās Valstis) un kura vada formācijas platformas, kas ļauj sniegt izmitināšanas vietu rezervēšanas un ceļojumu pakalpojumus tiešsaistē.

54.      Ar Lēmumu Nr. 161/2021 AGCOM attiecināja uz tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem – kategoriju, pie kuras saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu neapstrīdami pieder Expedia – pienākumu iesniegt IES, ja tie darbojas Itālijas teritorijā.

55.      Šis lēmums tika tieši pieņemts, pildot Likuma Nr. 249/1997 1. panta 6. punkta c) apakšpunkta 14.a punktā AGCOM uzticētu uzdevumu – nodrošināt pienācīgu un efektīvu Regulas 2019/1150 piemērošanu, tostarp katru gadu vācot būtisku informāciju.

56.      Expedia cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa), lūdzot atcelt Lēmumu Nr. 161/2021. Šī sabiedrība apgalvo, ka Regulā 2019/1150 nav paredzēta tās īstenošana ar Lēmumu Nr. 161/2021. Tā kā šī regula ievieš saskaņošanas pasākumu, kura pamatā ir samērīguma princips, tā neļaujot pastiprināt tirgus dalībniekiem uzliktās procesuālās prasības, neatkarīgi no tā, vai tie ir reģistrēti Savienībā vai ārpus tās.

57.      Iesniedzējtiesa pauž šaubas par valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā IES iesniegšanas pienākuma atbilstību Regulai 2019/1150.

58.      Atsaucoties uz Regulas 2019/1150 15. un 16. pantu, šī tiesa norāda, ka IES, kas uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem tika attiecināta tieši tādēļ, lai katru gadu savāktu būtisko informāciju un veiktu pasākumus ar mērķi nodrošināt šīs regulas pienācīgu un efektīvu piemērošanu, paredz tādas informācijas iesniegšanu, kas galvenokārt attiecas uz šo pakalpojumu sniedzēju ieņēmumiem. Tomēr šī informācija neietver nekādu norādi ne par minētajā regulā paredzēto pienākumu izpildi, ne par pakalpojumu sniedzēju un komerciālo lietotāju savstarpējo attiecību pārskatāmību un taisnīgumu. Šķiet, ka valsts tiesību sistēmā tādējādi ir ieviesta no šīs regulas īstenošanai paredzētās uzraudzības pilnībā atšķirīga uzraudzība, kas ir pretēja tai, un kas nav piemērota izvirzītajam mērķim, jo šī uzraudzība attiecas nevis uz to, vai minētie pakalpojumu sniedzēji faktiski ievēro Regulā 2019/1150 paredzētos pienākumus, lai nodrošinātu līgumattiecību ar komerciālajiem lietotājiem pārskatāmību un taisnīgumu, bet gan uz to ekonomisko situāciju.

59.      Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) ar 2022. gada 10. oktobra rīkojumu, ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2022. gada 19. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un Tiesai uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Regula 2019/1150] un it īpaši tās 15. pants, kā arī samērīguma princips nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu vai neatkarīgas valsts iestādes pieņemtu pasākumu – kā rezolutīvajā daļā norādītie – ar kuriem ārvalstu tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēts pienākums iesniegt ziņojumu ar informāciju, kura nav saistīta ar šīs regulas mērķiem?

2)      Vai katrā ziņā informācija, kas tiek pieprasīta, izmantojot IES nosūtīšanu, var tikt uzskatīta par būtisku un nepieciešamu Regulas (ES) 2019/1150 pienācīgai un efektīvai īstenošanai?”

D.      Lieta C‑665/22

60.      Amazon vada tiešsaistes platformu, kuras mērķis ir nodrošināt savstarpēju saziņu starp trešām personām – pārdevējiem un patērētājiem, lai tiem ļautu veikt savstarpējus darījumus ar preču pārdošanu.

61.      Ar valsts tiesiskā regulējuma grozījumiem, kas izriet no Likuma Nr. 178/2020 un Lēmuma Nr. 161/2021, kurus attiecīgi pieņēmis Itālijas likumdevējs un AGCOM, tostarp, lai nodrošinātu Regulas 2019/1150 ievērošanu, Amazon kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējam noteikts pienākums AGCOM iesniegt IES.

62.      Amazon cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa), lūdzot tostarp atcelt Lēmumu Nr. 161/2021. Iesniedzējtiesā Amazon apgalvoja, ka Lēmums Nr. 161/2021, ciktāl tajā tai ir noteikts pienākums AGCOM iesniegt IES, ir pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvības principam, Regulai 2019/1150 un vairākām direktīvām.

63.      Prasītāji lietās C‑663/22 un C‑665/22 lūdz atcelt Lēmumu Nr. 161/2021. Jānorāda, ka atšķirībā no prasītāja pirmajā lietā prasītājs otrajā lietā ir reģistrēts dalībvalstī un apgalvo, ka šis lēmums ir pretrunā ne tikai Regulai 2019/1150, bet arī pakalpojumu sniegšanas brīvības principam un vairākām direktīvām.

64.      Šajā ziņā, pirmām kārtām, attiecībā uz Regulu 2019/1150 un tās interpretāciju iesniedzējtiesa pauž šaubas, kas līdzinās tām, kuras tā ir izvirzījusi lietā C‑663/22 (28).

65.      Otrām kārtām, attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites principu šī tiesa uzskata, ka Lēmumā Nr. 161/2021 paredzētais pienākums AGCOM iesniegt IES Direktīvas 2000/31 kontekstā var nonākt pretrunā šim principam. Tā papildus norāda, ka nešķiet, ka būtu izpildīti šīs direktīvas 3. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi, kas ļauj dalībvalstij ieviest ierobežojumus, tostarp attiecībā uz samērīguma principu. Tādējādi tās ieskatā, pat uzskatot, ka IES iesniegšana AGCOM bija paredzēta saistībā ar Regulas 2019/1150 īstenošanu un tātad, lai netieši aizsargātu patērētājus, lūgums sniegt informāciju par ieņēmumiem ir pilnīgi nesamērīgs ar izvirzīto mērķi, jo šī informācija neattiecas ne uz šīs regulas īstenošanu, ne uz tajā paredzēto pienākumu izpildi.

66.      Turklāt attiecībā uz minēto principu iesniedzējtiesa apgalvo, ka, neatkarīgi no Direktīvas 2000/31 piemērojamības, Direktīvas 2006/123 16. panta 1. punktā vispārīgāk ir noteikts, ka dalībvalstis ievēro pakalpojumu sniedzēju tiesības sniegt pakalpojumus dalībvalstī, kas nav valsts, kurā tie veic uzņēmējdarbību, un piekļuvi pakalpojumu sniegšanas darbībai vai tās veikšanai to teritorijā nedrīkst pakļaut prasībām, kas neatbilst šajā tiesību normā noteiktajiem principiem.

67.      Trešām kārtām, iesniedzējtiesa uzskata, pirmkārt, ka, ņemot vērā Direktīvā 2015/1535 paredzētos dalībvalstu pienākumus, tiesību normās par IES iesniegšanu ir ieviesta vispārīga prasība attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu un tādējādi tās esot bijis jāpaziņo Komisijai. Tā apgalvo, ka Lēmuma Nr. 161/2021 mērķis galvenokārt ir reglamentēt informācijas sabiedrības pakalpojumus un it īpaši tiešsaistes starpniecības pakalpojumus un tiešsaistes meklētājprogrammas. Otrkārt, šī tiesa norāda, ka Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā ir paredzēts, ka par nodomu veikt pasākumus, kas ierobežo informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti, ir jāpaziņo Komisijai un dalībvalstij, kurā uzņēmums ir reģistrēts.

68.      Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) ar 2022. gada 10. oktobra rīkojumu, ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2022. gada 21. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Regula 2019/1150 nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā ar konkrētu mērķi nodrošināt šīs [[..] regulas pienācīgu un efektīvu īstenošanu, arī izmantojot būtiskas informācijas vākšanu, [tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem] ir paredzēts pienākums periodiski nosūtīt būtisku informāciju par to ieņēmumiem?

2)      Vai saskaņā ar Regulu 2019/1150 [IES] paredzētā informācija, kura galvenokārt attiecas uz gūtajiem ieņēmumiem, var tikt uzskatīta par būtisku un nepieciešamu [šīs] regulas mērķa izpratnē?

3)      Vai Direktīva 2015/1535 liek dalībvalstīm paziņot Komisijai par pasākumiem, ar kuriem [tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem] ir paredzēts pienākums nosūtīt ziņojumu ar būtisku informāciju par to ieņēmumiem, par kura pārkāpumu tiek piemēroti naudas sodi; ja atbilde ir apstiprinoša, vai direktīva ļauj privāttiesību subjektam iebilst, ka tam tiek piemēroti pasākumi, kuri nav paziņoti Komisijai?

4)      Vai Direktīvas 2000/31 3. pants liedz valstu iestādēm pieņemt tādas tiesību normas, ar kurām, deklarējot mērķi nodrošināt Regulas 2019/1150 īstenošanu, operatoriem, kuri ir reģistrēti citā Eiropas valstī, bet darbojas Itālijā, ir paredzēti tādi administratīva un finansiāla rakstura papildu pienākumi kā ziņojuma ar būtisku informāciju par to ieņēmumiem nosūtīšana, par kuru pārkāpumu tiek piemēroti naudas sodi?

5)      Vai LESD 56. pantā un Direktīvas 2006/123 16. pantā, un [Direktīvā] 2000/31 paredzētais pakalpojumu sniegšanas brīvības princips liedz valstu iestādēm pieņemt tādas tiesību normas, ar kurām, deklarējot mērķi nodrošināt Regulas 2019/1150 īstenošanu, citā Eiropas valstī reģistrētajiem operatoriem ir paredzēti tādi administratīva un finansiāla rakstura papildu pienākumi kā ziņojuma ar būtisku informāciju par to ieņēmumiem nosūtīšana, par kuru pārkāpumu tiek piemēroti naudas sodi?

6)      Vai Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunkts liek dalībvalstīm paziņot Komisijai par pasākumiem, ar kuriem [tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem] ir paredzēts pienākums nosūtīt ziņojumu ar būtisku informāciju par to ieņēmumiem, par kura pārkāpumu tiek piemēroti naudas sodi; ja atbilde ir apstiprinoša, vai direktīva ļauj privāttiesību subjektam iebilst, ka tam tiek piemēroti pasākumi, kuri nav paziņoti Komisijai?”

IV.    Tiesvedības Tiesā

69.      Rakstveida apsvērumus visās lietās iesniedza prasītāji pamatlietā un Itālijas, Čehijas un Īrijas valdība, kā arī Komisija. Šajās lietās tiesas sēde nav rīkota.

70.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 7. decembra lēmumiem, pirmkārt, lietas C‑662/22 un C‑667/22 un, otrkārt, lietas C‑664/22 un C‑666/22 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu daļā, kā arī sprieduma taisīšanai. Lietās C‑663/22 un C‑665/22 tāds lēmums nav pieņemts.

71.      Pēc Tiesas lūguma un, ņemot vērā šīm lietām kopīgos jautājumus, šķiet lietderīgi par tām sniegt kopīgus secinājumus.

V.      Izvērtējums

72.      Šo lietu pamatā ir prasītāju pamatlietās celtās prasības atcelt valsts pasākumus, ar kuriem tiem ir noteikti atsevišķi pienākumi. Būtībā konkrētie pienākumi apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22 un apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22 attiecas uz reģistrāciju KOR, kas paredz būtiskas informācijas nosūtīšanu par attiecīgo pakalpojumu sniedzēju struktūru (29) un ikgadējas finansiālas iemaksas veikšanu AGCOM, savukārt lietās C‑663/22 un C‑665/22 konkrētie pienākumi attiecas uz IES iesniegšanu. Šie pienākumi ir paredzēti valsts tiesiskajā regulējumā, kam vismaz daļēji ir nozīme visās šajās lietās (30).

73.      Turklāt vairums no Tiesai šajās lietās uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem būtībā ir rezumējami trīs savstarpēji saistītos jautājumos.

74.      Pirmais ir par to, vai Regula 2019/1150 liedz tādus valsts pasākumus, ar kuriem dalībvalsts likumdevējs, deklarējot mērķi nodrošināt šīs regulas īstenošanu, paredz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem atsevišķus pienākumus (B sadaļa).

75.      Otrais ir par to, vai, ņemot vērā LESD 56. pantā noteikto pakalpojumu brīvas aprites principu, kā arī Direktīvu 2000/31 un Direktīvu 2006/123, pienākumus, kas tiek skatīti visās šajās lietās, var noteikti tiešsaistes pakalpojumu sniedzējam, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī, nevis tajā, kura ir paredzējusi šos pienākumus (C sadaļa).

76.      Trešais ir par to, vai par valsts pasākumiem, ar kuriem ieviesti konkrētie pienākumi, būtu bijis jāpaziņo Komisijai atbilstoši Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2015/1535 noteiktajiem pienākumiem (D sadaļa).

77.      Precizēšu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑663/22 attiecas tikai uz pirmo no šiem trim jautājumiem. Proti, prasītājs pamatlietā šajā lietā nav reģistrēts dalībvalstī, un sliecos domāt, ka šī iemesla dēļ iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecas tikai uz Regulu 2019/1150. Proti, LESD 56. pantā, kā arī Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2006/123 paredzētie mehānismi, kas attiecas uz pakalpojumu brīvu apriti, nav piemērojami pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir reģistrēti trešajās valstīs ārpus Savienības (31). Iesniedzējtiesa arī neuzdod jautājumu par Direktīvu 2015/1535.

78.      Pirms šo trīs jautājumu vērtēšanas jāpievēršas prejudiciālo jautājumu pieņemamībai lietās C‑663/22 un C‑665/22 (A sadaļa).

A.      Par pieņemamību

1.      Lietā C‑663/22

79.      Itālijas valdība apšauba prejudiciālo jautājumu pieņemamību lietā C‑663/22. Proti, šī valdība uzskata, ka abi uzdotie jautājumi ir pretrunīgi, jo iesniedzējtiesa, pirmkārt, nepaskaidrojot iemeslus, apgalvo, ka pienākums AGCOM iesniegt IES nav saistīts ar Regulas 2019/1150 īstenošanu, un, otrkārt, lūdz Tiesu izvērtēt IES iesniedzamās informācijas būtiskumu un noderīgumu, ņemot vērā šīs regulas mērķi, kas nozīmējot veikt faktu vērtējumu, kas nav Tiesas, bet gan iesniedzējtiesas kompetencē.

80.      Šajā ziņā, pirmām kārtām, saprotu Itālijas valdības nostāju par to, ka tās minētā pretruna izriet no tā, ka iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda, ka IES ietvertajai informācijai “nav saistības ar Regulas 2019/1150 mērķiem” (pirmais prejudiciālais jautājums), un, otrkārt, vēlas noskaidrot, vai šī informācija var būt būtiska un noderīga šīs regulas “pienācīgai un efektīvai” īstenošanai (otrais prejudiciālais jautājums), kas Tiesai būtu jāpārbauda, pamatojoties uz savu faktisko apstākļu novērtējumu.

81.      Protams, otro prejudiciālo jautājumu varētu interpretēt tādējādi, ka ar to iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, neatkarīgi no atbildes, kas sniedzama uz pirmo jautājumu, Lēmums Nr. 161/2021 ietilpst AGCOM kompetencē. Proti, lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā iesniedzējtiesa norāda, ka Likumā Nr. 178/2020 AGCOM ir uzticēta vienīgi funkcija nodrošināt pienācīgu un efektīvu Regulas 2019/1150 īstenošanu. Tomēr tāda pati terminoloģija ir izmantota šīs regulas 15. panta 1. punktā, uz kuru ir atsauce pirmajā jautājumā, un saskaņā ar kuru katra dalībvalsts nodrošina minētās regulas pienācīgu un efektīvu piemērošanu. Pat pieņemot, ka attiecīgā pretruna pastāv, var apgalvot, ka tās pamatā ir iesniedzējtiesas šaubas par šīs pašas regulas pareizu interpretāciju.

82.      Šādos apstākļos ierosinu abus prejudiciālos jautājumus vērtēt kopā, ņemot vērā tikai nostāju, kam ir nozīme Savienības tiesībās, proti, Regulu 2019/1150, pārbaudot, vai šī regula liedz tādus pasākumus kā tie, kas izriet no Likuma Nr. 178/2020. Šādā gadījumā Itālijas valdības norādītā pretruna nepastāv un katrā ziņā nevar izraisīt prejudiciālo jautājumu nepieņemamību.

83.      Otrām kārtām, attiecībā uz Itālijas valdības apsvērumu par to, ka prejudiciālo jautājumu formulējumā Tiesa tiek aicināta vērtēt faktus, jānorāda, ka, lai gan Tiesa nevar interpretēt dalībvalsts iekšējos noteikumus, tā var sniegt iesniedzējtiesai nepieciešamos skaidrojumus par Savienības tiesību normām, kam iekšējie noteikumi var būt pretrunā.

2.      Lietā C‑665/22

84.      Itālijas valdība apgalvo, ka otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑665/22 nav pieņemams, pamatojot, ka ar to iesniedzējtiesa aicinot Tiesu lemt par konkrēto pienākumu lietderību Regulas 2019/1150 pareizai piemērošanai. Šī valdība uzskata, ka šāda interpretācija, jo tā ir saistīta ar faktu konstatēšanu, ir valsts tiesas kompetencē, kura absolūti nepaskaidro, kāpēc informācijas pieprasījums būtu uzskatāms par nebūtisku un nelietderīgu.

85.      Šajā ziņā, protams, jānorāda, ka Tiesa nevar interpretēt dalībvalsts iekšējo tiesību noteikumus. Tomēr, kā esmu atgādinājis šo secinājumu 83. punktā, tā var sniegt iesniedzējtiesai nepieciešamos skaidrojumus par Savienības tiesību normām, kam šie noteikumi var būt pretrunā.

86.      No tā izriet, ka prejudiciālie jautājumi lietā C‑663/22 un otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑665/22 ir pieņemams.

B.      Par Regulu 2019/1150

87.      Vairāki iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi šajās lietās attiecas uz Regulu 2019/1150 (32).

88.      Lai gan attiecīgie jautājumi nav formulēti identiski un neattiecas uz vieniem un tiem pašiem valsts pasākumiem, tie būtībā ir par to, vai Regula 2019/1150 liedz valsts pasākumus, kas noteikti, deklarējot mērķi nodrošināt šīs regulas īstenošanu.

89.      Precīzāk, konkrētie pienākumi apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22 un apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22, proti, tajās, kas attiecas uz reģistrāciju KOR un ikgadējās finansiālās iemaksas veikšanu AGCOM, ir attiecināti uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, pamatojot ar Regulas 2019/1150 īstenošanu, “lai veicinātu taisnīgumu un pārredzamību komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos” (33). Tāpat arī konkrētais pienākums lietās C‑663/22 un C‑665/22, proti, attiecībā uz IES iesniegšanu AGCOM (Itālijas iestādēm), ir paredzēts tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, deklarējot mērķi, nodrošināt Regulas 2019/1150 īstenošanu (34).

90.      Protams, ņemot vērā pārējos Tiesai šajās lietās uzdotos jautājumus, ir lietderīgi vispirms jautāt, vai tiesību normas, kuru mērķis ir Regulas 2019/1150 īstenošana, ir pārākas pār Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2006/123 noteiktajiem mehānismiem attiecībā uz pakalpojumu brīvu apriti, kā arī pār mehānismiem, kas ir izvēlēti šajā pirmajā direktīvā un Direktīvā 2015/1535 attiecībā uz šajās direktīvās paredzētajiem paziņošanas pienākumiem. Proti, šīs trīs direktīvas dalībvalstij var liegt paredzēt savus noteikumus citā dalībvalstī reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem. Līdz ar to, ja, pirmkārt, uz pamatlietās aplūkotajiem valsts pasākumiem attiecas kāda no minēto direktīvu piemērošanas jomām un ja tā dalībvalstij liedz paredzēt šos pasākumus pakalpojumu sniedzējam, kurš veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, un, ja, otrkārt, šajās pašās direktīvās nav paredzēts izņēmums attiecībā uz Regulu 2019/1150 un valsts pasākumiem, ar kuriem to īsteno, nav svarīgi, vai pamatlietā aplūkotie pienākumi ir vai nav šīs regulas piemērošanas pasākumu rezultāts.

91.      Tomēr nešķiet, ka Direktīva 2000/31 un Direktīva 2006/123 būtu piemērojama lietā C‑663/22 (35), tādējādi iesniedzējtiesai, pieņemot nolēmumu pamattiesvedībā šajā lietā, ir jāpiemēro tikai Regula 2019/1150. Proti, šī regula ir piemērojama arī trešajā valstī reģistrētiem tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, ja to profesionālie lietotāji ir reģistrēti Savienībā un piedāvā savas preces vai pakalpojumus patērētājiem, kuri atrodas Savienībā (36).

92.      Šādos apstākļos, pirmkārt, attiecībā uz lietām, izņemot lietu C‑663/22, jautājums vispirms ir par to, vai Savienības tiesību instrumenti, kas attiecas uz pakalpojumu brīvu apriti, tostarp, Direktīva 2000/31, vai tie, kas attiecas uz paziņošanas pienākumu, tostarp, Direktīva 2015/1535, dalībvalstij liedz paredzēt tādus pienākumus, kādi tiek skatīti pamatlietā, citā dalībvalstī reģistrētam pakalpojumu sniedzējam. Otrkārt, apstiprinošas atbildes gadījumā būtu jāpievēršas jautājumam, vai šajās direktīvās ir paredzēta atšķirīga attieksme pret Regulas 2019/1150 piemērošanas pasākumiem. Ja atbilde uz šo pēdējo jautājumu ir noliedzoša, nebūtu jājautā, vai konkrētie pienākumi visās lietās izriet no šīs regulas piemērošanas pasākumiem. Šos jautājumus vērtēšu šo secinājumu daļās par attiecīgi pakalpojumu brīvu apriti (C sadaļa) un paziņošanas pienākumiem (D sadaļa).

93.      Attiecībā uz lietu C‑663/22 jautājums ir par to, vai Regula 2019/1150 un it īpaši tās 15. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pamato tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kas tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem paredz pienākumu periodiski iesniegt deklarāciju, kurā ietverta informācija par to ekonomisko stāvokli un paredzēta soda piemērošana neizpildes gadījumā. Šo secinājumu pirmā daļa (B sadaļa) ir veltīta šim jautājumam.

1.      Regulas īstenošana

94.      Jāatgādina, ka regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs, tādēļ tās normām principā nav vajadzīgi nekādi dalībvalstu piemērošanas pasākumi. Tomēr dažu šo normu īstenošanai dalībvalstīm ir jānosaka šādi piemērošanas pasākumi (37). Dalībvalstis tātad var noteikt regulas piemērošanas pasākumus valstī, lai gan tās nav expressis verbis pilnvarotas to darīt (38).

95.      Atsaucoties uz attiecīgajām aplūkotās regulas normām, kuras interpretējamas tās mērķu gaismā, ir jānosaka, vai ar tām tiek aizliegts, likts vai atļauts dalībvalstīm veikt noteiktus piemērošanas pasākumus un – it īpaši pēdējā minētajā gadījumā – vai attiecīgais pasākums ietilpst katrai dalībvalstij atzītās rīcības brīvības robežās (39).

96.      Ar pasākumiem regulas piemērošanai, dalībvalstis nevar traucēt tās tiešajai piemērojamībai, apslēpt tās Savienības tiesību akta raksturu un pārsniegt tās noteikumu ietvarus (40). Ja regulas īstenošana ir valsts iestāžu pienākums, valsts tiesību aktu izmantošana ir iespējama, ciktāl nepieciešams šīs regulas pareizai piemērošanai un ja tas neaizskar ne tās tvērumu, ne efektivitāti (41).

97.      Šādas īstenošanas gadījumā dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka tiek ievēroti Savienības tiesību vispārējie principi (42), piemēram, tostarp, samērīguma princips. Proti, šis princips, kas īpaši attiecas uz dalībvalstu likumdevējām un regulatīvajām iestādēm, tām piemērojot Savienības tiesības, prasa, lai ar tiesību normu ieviestie līdzekļi būtu piemēroti attiecīgajā Savienības tiesiskajā regulējumā norādītā mērķa īstenošanai un nepārsniegtu to, kas nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai.

98.      Ievērojot šos apsvērumus, pirmkārt, jāpārbauda Regulas 2019/1150 mērķis un jāidentificē attiecīgās normas tās īstenošanai dalībvalstīs un, otrkārt, pamatojoties uz to jāsniedz iesniedzējtiesai precīzākas norādes, tai ļaujot pārbaudīt, vai pasākumi, ar kuriem valsts likumdevējs ir paredzējis konkrētos pienākumus, patiešām ir šīs regulas piemērošanas pasākumi un ir atbilstoši un nepieciešami noteiktā mērķa sasniegšanai.

2.      Regula 2019/1150 un tās mērķis

99.      Regulas 2019/1150 mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, izveidojot taisnīgu, paredzamu, ilgtspējīgu un uzticamu tiešsaistes saimnieciskās darbības vidi iekšējā tirgū (43). Šim nolūkam šī regula paredz noteikumus, kas nosaka attiecības starp tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, no vienas puses, un šo pakalpojumu komerciālajiem lietotājiem, kā arī korporatīvo tīmekļvietņu lietotājiem attiecībā uz tiešsaistes meklētājprogrammām, no otras puses, lai minētie pakalpojumi tiktu sniegti pārredzami un taisnīgi un lai šādi profesionāli lietotāji tādējādi varētu uzticēties pašiem šiem pakalpojumiem (44).

100. Konkrētāk, Regulā 2019/1150 ir noteikti mērķtiecīgi pienākumi attiecībā uz noteikumu saturu un to grozīšanu (3. pants), pakalpojuma ierobežošanu, apturēšanu un izbeigšanu (4. pants), ranžējumu pārredzamību (5. pants), papildu precēm un pakalpojumiem (6. pants), atšķirīgu attieksmi (7. pants), īpašiem negodīgiem līguma noteikumiem (8. pants), piekļuvi datiem (9. pants) un sūdzībām un mediāciju (11.–14. pants).

101. Vairums šo pienākumu attiecas uz starpniecības pakalpojumu sniedzējiem. Uz tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem attiecas tikai Regulas 2019/1150 normas par ranžējumu (5. pants), atšķirīgu attieksmi (7. pants) un tiesvedību saistībā ar prasībām par šajā regulā noteikto prasību pārkāpumiem (14. pants).

102. Šajā ziņā saskaņā ar lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto informāciju vienīgi prasītājs pamatlietā C‑664/22, proti, Google, šķiet, pieder pie tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēju kategorijas. Tomēr nešķiet, ka iesniedzējtiesa piešķirtu īpašu nozīmi Regulā 2019/1150 paredzētajam iedalījumam starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem. To var izskaidrot tādējādi, ka konkrētais valsts tiesiskais regulējums, šķiet, paredz abām šīm pakalpojumu sniedzēju kategorijām identiskus vai vismaz analogus pienākumus. Vēl svarīgāk šo lietu kontekstā, ka šī valsts tiesiskā regulējuma un Savienības tiesību mijiedarbības radītie juridiskie izaicinājumi katrā ziņā ir identiski.

103. Runājot par Regulas 2019/1150 normām, kurām ir nozīme tās īstenošanai dalībvalstīs, iesniedzējtiesa pamatoti vērš Tiesas uzmanību uz tās 15. un 16. pantu.

104. Proti, pirmkārt, Regulas 2019/1150 16. pantā “Uzraudzība” (“Überwachung” vācu valodā, “Monitoring” angļu valodā, “Monitoraggio” itāļu valodā un “Monitorowanie” poļu valodā), lasot to kopsakarā ar tās 18. pantu, ir sadalītas Komisijas un dalībvalstu lomas šīs regulas ietekmes uzraudzībā un tās pārskatīšanā.

105. Komisijai ir uzticēti uzraudzības un pārskatīšanas uzdevumi. Proti, šī institūcija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm cieši uzrauga Regulas 2019/1150 ietekmi uz attiecībām starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un to komerciālajiem lietotājiem un tiešsaistes meklētājprogrammām un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem (45). Turklāt Komisijai arī periodiski būtu jāpārskata šī regula un cieši jāuzrauga tās ietekme uz tiešsaistes platformu ekonomiku (46).

106. Konkrētāk, Komisija vāc attiecīgo informāciju, lai uzraudzītu izmaiņas šajās attiecībās (47). Šī institūcija šādu informāciju, kā arī Regulas 2019/1150 pārskatīšanai nepieciešamo informāciju var mēģināt vākt no tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem (48).

107. Dalībvalstu gadījumā to loma paredz “palīdz[ēt] Komisijai [tās uzraudzības uzdevumos], pēc pieprasījuma sniedzot jebkādu savāktu būtisku informāciju, tostarp informāciju par konkrētiem gadījumiem” (49). Šādi definēta dalībvalstu loma sasaucas ar Regulas 2019/1150 47. apsvēruma otro teikumu, kurā ir noteikts, ka “dalībvalstīm pēc pieprasījuma būtu jāsniedz Komisijai visa attiecīgā informācija, kas šajā sakarā ir to rīcībā”. Līdzīgs formulējums ir izmantots šīs regulas 18. panta 3. punktā, kurā ir paredzēts, ka dalībvalstis sniedz visu “to rīcībā esošo” attiecīgo informāciju, kas Komisijai var būt nepieciešama tās pārskatīšanas uzdevuma veikšanai.

108. Otrkārt, Regulas 2019/1150 15. panta “Izpildes nodrošināšana” (“Durchsetzung” vācu valodā, “Enforcement” angļu valodā, “Applicazione” itāļu valodā un “Egzekwowanie” poļu valodā), to interpretējot kopā ar tās 46. apsvērumu (50), 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt pienācīgu un efektīvu šīs regulas izpildi, un tā 2. punktā –, ka dalībvalstis nosaka noteikumus, kuros paredz pasākumus (efektīvus, samērīgus un atturošus), kas piemērojami šīs regulas neievērošanas gadījumā, un nodrošina to īstenošanu. Tādējādi uzdevums uzraudzīt un pārskatīt Regulu 2019/1150 galvenokārt ir uzticēts Komisijai, un uzdevums nodrošināt šīs regulas pienācīgu un efektīvu piemērošanu ir uzticēts dalībvalstīm.

109. To darot, dalībvalstīm, pirmkārt, ir “iespēja [..] uzticēt pastāvošajām iestādēm, tostarp tiesām, [Regulas 2019/1150] regulas izpildi” un, otrkārt, tām nav pienākuma paredzēt “ex officio izpildi vai uzlikt soda naudas” (51).

110. Neatkarīgi no komerciālo lietotāju un korporatīvo tīmekļvietņu lietotāju tiesībām celt jebkādas tādas prasības kompetentajās valsts tiesās saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, lai novērstu jebkādu Regulas 2019/1150 piemērojamo prasību pārkāpumu (52), lai nodrošinātu minētās regulas efektīvu piemērošanu, organizācijām, apvienībām, kas pārstāv komerciālos lietotājus un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājus, kā arī, iespējams, konkrētām dalībvalstīs reģistrētām publiskām iestādēm (53) būtu jābūt tiesībām atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem celt prasību valstu tiesās par minētās regulas noteikumu pārkāpumu pārtraukšanu vai aizliegumu (54). Katrai dalībvalstij ir jāvāc informācija par šīm vienībām un tā jāpaziņo Komisijai (55).

111. Lai palielinātu ieviesto mehānismu efektivitāti, dalībvalstis var uzticēt attiecīgām publiskām iestādēm vai citām iestādēm izveidot reģistrus par nelikumīgām darbībām, kurām valstu tiesās ir piemēroti priekšraksti par rīkojumu (56).

112. No tā izriet, ka Regulā 2019/1150 nav strikti noteikts mehānisms, kādā tās īstenošanu nodrošina dalībvalstis, kuras var izvēlēties privāto izpildes mehānismu (private enforcement) (57) un to papildināt ar mehānismu, kas balstīts uz valsts iestāžu rīcību (public enforcement).

3.      Informācijas vākšana un Regulas 2019/1150 īstenošana

113. Lai sasniegtu deklarēto mērķi nodrošināt Savienības tiesību akta, piemēram, Regulas 2019/1150, ieviešanu, dalībvalsts var vākt tikai informāciju saistībā ar tai šajā regulā noteiktiem pienākumiem un šīs regulas mērķiem. Proti, kā izriet no šo secinājumu 96. un 97. punkta, regulas, kuru dalībvalsts iestādēm ir jāīsteno, piemērošanas pasākumiem ir jābūt atbilstošiem (piemērotiem) un nepieciešamiem (kas nepārsniedz to, kas vajadzīgs), lai sasniegtu Savienības tiesību regulējumā noteikto mērķi.

114. Regulas 2019/1150 16. un 18. pantā ir minēts, ka dalībvalstu “rīcībā var būt” konkrēta informācija, kas ir būtiska šīs regulas ietekmes uzraudzībai un tās pārskatīšanai. Tomēr dalībvalsts nevar vākt patvaļīgi izvēlētu informāciju, pamatojot, ka Komisija, pildot savu uzraudzības un pārskatīšanas uzdevumu, to vēlāk varētu pieprasīt. Proti, informācijas vākšana, aizbildinoties ar šādu iemeslu, dalībvalstij ļautu apiet iepriekšējā punktā minētās prasības. Turklāt minētā regula neuzliek dalībvalstīm aktīvu pienākumu vākt informāciju, kas Komisijai varētu būt vajadzīga tās uzdevumu izpildei. Šāda informācija tiek sniegta tikai pēc šīs iestādes “pieprasījuma”. Pie tam Komisija var mēģināt vākt informāciju no tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem.

115. Turpretī dalībvalsts rīcībā var būt noteikta informācija, kas iegūta, izpildot tās pienākumu īstenot Regulu 2019/1150.

116. Proti, ja dalībvalsts, lai izpildītu tai Regulas 2019/1150 15. pantā noteikto pienākumu, ir izvēlējusies arī šīs regulas īstenošanu publiskajā jomā, tai ir jāspēj sniegt par šo uzdevumu atbildīgajai iestādei informāciju, kas tai ļauj novērst vai sodīt par to pienākumu pārkāpumiem, kuri ar minēto regulu ir noteikti tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, vai vismaz identificēt šādus pārkāpumus un, iespējams, tos reģistrēt.

117. Turpinot šo argumentāciju, tā kā dalībvalstīm ir pienākums paredzēt pienācīgu un efektīvu Regulas 2019/1150 īstenošanas mehānismu (privātajā vai arī publiskajā jomā), kā arī vajadzības gadījumā, ņemot vērā situācijas attīstību tirgū, grozīt vai pielāgot esošo mehānismu, katrai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai vākt šim nolūkam nepieciešamo informāciju no ekonomikas dalībniekiem, kas darbojas tās teritorijā.

118. Piemēram, abos šo secinājumu 116. un 117. punktā minētajos gadījumos šāda informācija var attiekties uz apstākļiem, kādos ekonomikas dalībnieki sniedz savus pakalpojumus (būtisku, lai identificētu un nepieciešamības gadījumā vērstos pret Regulas 2019/1150 pārkāpumiem un novērtētu ar šiem pārkāpumiem saistīto risku apjomu), kā arī uz tirgus lielumu un tajā darbojošos ekonomikas dalībnieku skaitu (it īpaši, lai noteiktu, kādi ir nepieciešamie resursi šīs regulas piemērošanas mehānisma ieviešanai). Turklāt šādas informācijas sistemātiska vākšana ļautu sekot konkrētām tendencēm, kā arī, pirmkārt, izlemt, kā grozīt valsts tiesību aktos pastāvošos mehānismus Regulas 2019/1150 efektivitātes nodrošināšanai, un, otrkārt, atbalstīt Komisiju tās uzraudzības un pārskatīšanas uzdevumu izpildē.

4.      Izvērtējums

119. Šajā gadījumā informācija, kas tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz saistībā ar IES, galvenokārt attiecas uz to ekonomisko situāciju.

120. Šajā ziņā lietā C‑663/22 Itālijas valdība apgalvo, pirmkārt, ka IES ietvertā informācija “neapšaubāmi ir noderīga iespējamo konkurences izkropļojumu aktīvas uzraudzības [un] novēršanas uzdevumiem, kurus nevar veikt bez pilnīgas un mērķtiecīgas informācijas par visiem subjektiem, kas veic darbību”. Otrkārt, šī valdība norāda, ka šī informācija kalpo, lai iegūtu vispārēju priekšstatu par Itālijas tirgus vērtību, lai noteiktu katra tirgus dalībnieka nozīmi šajā tirgū un izprastu tā ekonomisko dinamiku, kā arī lai pārbaudītu sniegto datu precizitāti un pilnīgumu (58).

121. Šajā ziņā, pirmām kārtām, kā esmu minējis šo secinājumu 118. punktā, dalībvalstij var būt interese noteikt tiešsaistes pakalpojumu tirgus lielumu. Tomēr tirgus vērtība un dalībnieku nozīme šajā tirgū nav dati, kurus ir viegli izmantot, lai iegūtu būtisku informāciju Regulas 2019/1150 mērķa sasniegšanai, proti, izveidot taisnīgu, paredzamu, ilgtspējīgu un uzticamu tiešsaistes saimnieciskās darbības vidi iekšējā tirgū. Katrā ziņā, nešķiet, ka iespējamo “konkurences traucējumu” atklāšana, uz kuru atsaucas Itālijas valdība, atbilstu šīs regulas mērķim. Proti, tā neskar konkurences jomā piemērojamās Savienības tiesības (59).

122. Otrām kārtām, informācija, kas, pamatojoties uz Regulu 2019/1150, tiek prasīta no tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, drīzāk ir būtiska lietotājiem, jo īpaši attiecībā uz sniegtā pakalpojuma nosacījumiem. Turpretī šiem pakalpojumu sniedzējiem nav nekāda pienākuma informēt lietotājus par savu ekonomisko situāciju, un tādējādi, raugoties no šīs regulas viedokļa, nerodas jautājums par šādas informācijas patiesumu.

123. Trešām kārtām, jāatzīst, ka man ir grūti saskatīt saikni starp tiešsaistes pakalpojumu sniedzēja ekonomisko situāciju, no vienas puses, un tā pakalpojumu sniegšanas kārtību komerciālajiem lietotājiem, no otras puses. Ja šāda saikne pastāv, tā var būt tikai netieša. Proti, pirmkārt, pati Itālijas valdība uzskata, ka Regulas 2019/1150 mērķis ir zināt un novērtēt, cik taisnīgi ir līgumiskie noteikumi, kurus platformas ir noteikušas komerciālajiem uzņēmumiem Savienībā. Otrkārt, nav skaidrs saskatāms, kā šīs regulas pienācīgai un efektīvai īstenošanai būtisku informāciju var izsecināt no informācijas par tiešsaistes pakalpojumu sniedzēja ekonomisko stāvokli.

124. Līdz ar to, bez nepieciešamības lemt par samērīguma principu, uzskatu, ka Regulu 2019/1150 nevar interpretēt tādējādi, ka tā pamato lietā C‑663/22 skatīto valsts pasākumu noteikšanu. Šie valsts pasākumi nav šīs regulas piemērošanas pasākumi. Proti, kā izriet no prejudiciālajiem jautājumiem šajā lietā, minēto pasākumu mērķis nav saistīts ar minētās regulas mērķi, un līdz ar to nevar uzskatīt, ka tie iekļaujas robežās, kurās dalībvalsts var veikt tās piemērošanas pasākumus.

125. Tādēļ ierosinu uz šo secinājumu 93. punktā pārformulētiem prejudiciālajiem jautājumiem lietā C‑663/22 atbildēt tādējādi, ka Regula 2019/1150 un it īpaši tās 15. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neattaisno tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kas tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem nosaka pienākumu periodiski iesniegt deklarāciju, kurā ietverta informācija par to ekonomisko stāvokli, un kas paredz sodu piemērošanu šī pienākuma neizpildes gadījumā. Tā kā šāds tiesiskais regulējums neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, šis regulējums nav tai pretrunā.

5.      Papildu apsvērumi

126. Manis ierosinātā atbilde nenozīmē, ka attiecīgie valsts pasākumi nav pretrunā Regulai 2019/1150. Tomēr iesniedzējtiesai būs jāizdara secinājumi no tā, ka, pirmkārt, Likumā Nr. 178/2020 AGCOM ir uzticēts uzdevums “nodrošināt pienācīgu un efektīvu [šīs] regulas piemērošanu, tostarp [..] vācot būtisko informāciju”, un, ka, otrkārt, kā izriet no Lēmuma Nr. 161/2021 preambulas, tieši uz šī pamata AGCOM ir attiecinājusi uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem pienākumu tai iesniegt IES.

127. Turpretī, ja, ņemot vērā skaidrojumus, ko Tiesa sniegs pasludināmajā spriedumā, iesniedzējtiesa secinātu, ka pastāv saikne starp Regulas 2019/1150 mērķi un attiecīgajiem valsts pasākumiem, tai būs jāpārbauda, vai tie ir piemēroti un nepieciešami.

128. Personīgi nedomāju, ka tas tā ir. Ņemot vērā šo secinājumu 121.–123. punktā izklāstītos apsvērumus, var rasties šaubas par informācijas, kas tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz par savu finansiālo stāvokli, atbilstību šīs regulas mērķa sasniegšanai. Katrā ziņā ir cita informācija, kuras vākšana ir tirgus dalībniekus mazāk ierobežojoša un kas ļautu sasniegt šo mērķi.

C.      Par pakalpojumu sniegšanas brīvību, ņemot vērā LESD 56. pantu un Direktīvu 2000/31 un Direktīvu 2006/123

129. Vairāki prejudiciālie jautājumi attiecas uz to, vai pamatlietās skatītie pienākumi nonāk pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvības principam. Šie prejudiciālie jautājumi attiecas uz LESD 56. pantu (60), kā arī Direktīvu 2000/31 un Direktīvu 2006/123 (61).

130. Pamatlietās skatītie pienākumi ir, pirmkārt, reģistrācija KOR, kas nozīmē būtiskas informācijas sniegšanu par pakalpojumu sniedzēja organizāciju, un finansiālas iemaksas veikšanu, kā arī sodu piemērošanu neizpildes gadījumā, un, otrkārt, IES iesniegšana – pienākumi, par kuru neizpildi tiek piemēroti naudas sodi.

131. Tomēr, ņemot Savienības tiesībās paredzētos mehānismus pakalpojumu brīvas aprites nodrošināšanai, šie pienākumi ir jāvērtē neatkarīgi (62). Šajā gadījumā vērtējums jāveic par pienākumu reģistrēties KOR, nosūtīt informāciju par tiešsaistes pakalpojumu sniedzēja struktūru, nosūtīt informāciju par tā ekonomisko situāciju IES formā un veikt finansiālu iemaksu.

132. Iesākumā rodas jautājums, vai attiecīgie valsts pasākumi ir jāvērtē, interpretējot Direktīvu 2000/31, Direktīvu 2006/123 vai arī, interpretējot abas direktīvas. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāpārbauda, vai skatītie valsts pasākumi ietilpst attiecīgajās šo direktīvu piemērošanas jomā.

1.      Par Direktīvu 2000/31

a)      Ievada piezīmes par prejudiciālajiem jautājumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību

133. Jēdziens “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir centrālais koncepts Direktīvā 2000/31, lai gan tajā tas nav definēts. Proti, šajā direktīvā ir atsauce uz Direktīvā 2015/1535 sniegto definīciju.

134. Šajā ziņā atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtai informācijai ir acīmredzama prasītāju pamatlietā sniegto pakalpojumu kvalificēšana par “informācijas sabiedrības pakalpojumiem” (63), vai arī vismaz tā, šķiet, netiek apstrīdēta lietās, kuras attiecas uz Direktīvu 2000/31 (64). Ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa nesniedz detalizētu informāciju, kas ļautu pārbaudīt šo kvalifikāciju, un to, ka tā šķiet pamatota, ņemot vērā šīs tiesas izklāstīto pakalpojumu vispārējo aprakstu (65), balstīšos uz pieņēmumu, ka uz prasītāju pamatlietā pakalpojumiem attiecas jēdziens “informācijas sabiedrības pakalpojumi”.

135. Vēl viens Direktīvas 2000/31 centrālais koncepts ir “koordinēta joma”. Tas attiecas gan uz vispārēja rakstura prasībām, kas saistītas ar piekļuvi informācijas sabiedrības pakalpojumiem un to darbību veikšanu, gan uz prasībām, kas īpaši paredzētas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem vai šādiem pakalpojumiem (66).

136. Uz šādu pakalpojumu sniedzēju attiecas prasības koordinētajā jomā, ko noteikusi dalībvalsts, kuras teritorijā tas ir reģistrēts (izcelsmes dalībvalsts) (67). Cita dalībvalsts, kurā pakalpojumu sniedzējs darbojas (galamērķa dalībvalsts), principā nedrīkst ierobežot šo pakalpojumu brīvu apriti “koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ” (68). Direktīvas 2000/31 3. pantā noteiktais mehānisms tātad ievieš izcelsmes dalībvalsts principu un nosacījumu piekļuvei informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas darbībai (un tās veikšanai) dalībvalstu savstarpējas atzīšanas principu (69).

137. Izņēmuma kārtā galamērķa dalībvalsts var atkāpties no Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punkta ar pasākumiem, kas noteikti “attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu” un atbilst šīs direktīvas 3. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

138. Šādā situācijā jāatzīst, ka iesniedzējtiesa ar saviem jautājumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22, apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22, kā arī lietā C‑665/22 vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2000/31 3. panta 2. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā vispārīgi un abstrakti valsts pasākumi, kuros dalībvalsts citā dalībvalstī reģistrētam informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam paredz a) pienākumu reģistrēties reģistrā, b) pienākumu sniegt būtisku informāciju par tā organizāciju, c) pienākumu sniegt būtisku informāciju par tā ekonomisko stāvokli un d) pienākumu veikt finansiālu iemaksu, kā arī paredz sodu piemērošanu šo pienākumu neizpildes gadījumā. Apstiprinošas atbildes gadījumā un, ņemot vērā šo secinājumu 92. punktā ietverto precizējumu par Regulu 2019/1150, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tas, ka šie valsts pasākumi ir noteikti, deklarējot mērķi nodrošināt Regulas 2019/1150 īstenošanu, var ietekmēt šīs direktīvas 3. pantā noteiktā mehānisma piemērošanas rezultātu.

139. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, pirmkārt, vispirms jānoskaidro, vai pamatlietās skatītie pienākumi paredz prasības koordinētajā jomā Direktīvas 2000/31 izpratnē, pēc tam – vai šo pienākumu noteikšana ir atkāpe no informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites un, visbeidzot, vai pasākumi, kas noteikti, lai paredzētu minētos pienākumus, atbilst šīs direktīvas 3. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā noteiktajiem nosacījumiem. Otrkārt, jāpievēršas Regulas 2019/1150 ietekmei uz vērtējuma par Direktīvu 2000/31 rezultātu.

b)      Prasības koordinētajā jomā

1)      Problēmas izklāsts

140. Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietās skatītie pienākumi ir prasības, kas ietilpst koordinētajā jomā Direktīvas 2000/31 izpratnē.

141. Turpretī Itālijas valdība apgalvo, ka pienākums reģistrēties KOR un iesniegt IES ir vienkāršs informēšanas pienākums. Šie pienākumi neliedzot tiešsaistes pakalpojumu sniedzējam veikt regulāru darbību. Šī valdība uzsver, ka prasītāji pamatlietās C‑662/22 un C‑665/22 turpina veikt darbību, lai gan nav reģistrēti KOR.

142. Šajā ziņā nav strīda par to, ka par attiecīgo pienākumu neizpildi tiek piemēroti ievērojami sodi. Turklāt šķiet, ka AGCOM var uzdot apturēt tiešsaistes pakalpojumu sniedzēja darbību un attiecībā uz reģistrāciju KOR – to veikt pēc savas ierosmes (70). Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda šo apgalvojumu pareizība. Turpretī Tiesai ir jāsniedz šai tiesai skaidrojumi, kas tai ļautu noteikt, vai šie pienākumi ietilpst koordinētajā jomā.

2)      Vispārējas piezīmes par koordinētās jomas tvērumu

143. Direktīvas 2000/31 2. panta h) punktā definētais jēdziens “koordinēta joma” ietver tiešsaistes pakalpojumu sniedzējam izpildāmas prasības, kas attiecas uz “informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības sākšanu” vai “[šādas] darbības veikšanu” (turpmāk tekstā attiecīgi – “piekļuves prasības” un “darbības veikšanas prasības”).

144. Raugoties no Direktīvas 2000/31 3. pantā noteiktā mehānisma viedokļa, piekļuves prasību un darbības veikšanas prasību nošķiršanai nav praktiskas nozīmes. Tomēr uzskatu, ka ir lietderīgi pievērsties šai dihotomijai, lai sniegtu iesniedzējtiesai skaidrojumus par koordinētās jomas tvērumu.

145. Šajā ziņā, pirmām kārtām, nevar aizmirst, ka piekļuves un darbības veikšanas prasības praktiski bez izņēmumiem nosaka izcelsmes dalībvalsts.

146. Proti, atbilstoši Direktīvas 2000/31 3. pantā noteiktā mehānisma loģikai prasību, ko izcelsmes dalībvalsts noteikusi koordinētajā jomā, izpilde ļauj pakalpojumu sniedzējam darboties gan šīs dalībvalsts tirgū, gan jebkuras citas dalībvalsts tirgū. Katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko sniedz tās teritorijā reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, atbilst attiecīgajā dalībvalstī piemērojamiem koordinētajā jomā ietvertiem valsts noteikumiem (71). Šai uzraudzībai, ko īsteno [pakalpojuma] avotā, ir jānodrošina sabiedrības interešu mērķu efektīva aizsardzība, un ne tikai lietotājiem izcelsmes dalībvalstī, bet gan visiem lietotājiem Savienībā (72).

147. Tādējādi visām dalībvalstīm ir īpaša atbildība saistībā ar to prasību noteikšanu, kuras attiecas uz koordinēto jomu. Šīm prasībām jābūt izstrādātām tā, lai ņemtu vērā ne tikai intereses izcelsmes dalībvalstī, bet arī jebkurā citā dalībvalstī. Pretējā gadījumā izcelsmes dalībvalsts varētu izraisīt galamērķa dalībvalstī Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktā paredzēto reakciju. Tādējādi koordinētās jomas tvērumam ir jābūt pietiekamam, lai [pakalpojuma] avotā nodrošinātu informācijas sabiedrības darbību likumību un efektīvu uzraudzību ne tikai izcelsmes dalībvalsts interesēs, bet arī visu dalībvalstu interesēs (73).

148. Otrām kārtām, Direktīvas 2000/31 2. panta h) punkta i) apakšpunktā ir precizēts, ka piekļuves prasības konkrēti ietver “[tās], kas saistītas ar kvalifikāciju, atļauju saņemšanu vai paziņošanu”, savukārt darbības veikšanas prasības konkrēti ietver “[tās], kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja uzvedību, prasībām attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti vai saturu, tostarp tās, kas piemērojamas reklamēšanai un kontraktiem, vai prasībām, kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja saistībām”. Turpretī šādi definētā koordinētā joma “ietver tikai prasības attiecībā uz tiešsaistes darbībām” (74), pie kurām nepieder tās, kas piemērojamas pašām precēm, to piegādei, un pakalpojumiem, kurus nepiedāvā ar elektroniskiem līdzekļiem (75).

149. No tā izriet, ka tikai “tiešsaistes komponentam” ir nozīme, raugoties no koordinētās jomas viedokļa. Tāpēc nevar ignorēt darbību, uz kurām attiecas šajā jomā noteiktās prasības, neteritoriālo raksturu.

150. Tiešsaistes pakalpojumi ir grūti saskaņojami ar teritorialitātes konceptu: pakalpojumu sniedzējs, kas reģistrēts vienā dalībvalstī, var ilgstoši un nepārtraukti darboties citas dalībvalsts teritorijā, bez reģistrācijas tajā vai pat tur neierodoties.

151. Kā man ir bijusi iespēja novērot citā kontekstā (76), tāpat kā daudzās citās jomās, internets ir ļoti sajaucis šīs “reālajā” pasaulē izveidotās kategorijas. Proti, ja Līgums, no vienas puses, sasaista ilgstošu darbības veikšanu kādā dalībvalstī ar pastāvīgu uzņēmējdarbības veikšanu šajā pašā dalībvalstī un, no otras puses, pagaidu darbības veikšanu ar šādas uzņēmējdarbības neesamību, tad internets pieļauj ilgstošu darbības veikšanu bez pastāvīgas uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalstī, kurā šī darbība tiek veikta.

152. Šādā gadījumā sekošana brīvības veikt uzņēmējdarbību loģikai novestu pie absurda iznākuma, kur pakalpojumu sniedzējs, kas nav reģistrēts sava pakalpojuma galamērķa dalībvalstī, tomēr tiktu uzskatīts par tur reģistrētu, un tam būtu jāievēro šīs dalībvalsts tiesību akti ne tikai attiecībā uz savu darbību kā tādu, bet arī attiecībā uz sava uzņēmuma izveidi un darbību. Kļūst vēl absurdāk, ja apsver, ka internetā veiktās darbības bieži ir paredzētas vairākām vai pat visām dalībvalstīm.

153. Apvienojot attiecīgās tiesību normas zem virsraksta “Iekšējais tirgus” (77), Direktīvā 2000/31 nav atklāti pausta nostāja par atšķirību starp brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tomēr, ņemot vērā principu par kontroli [pakalpojuma] avotā, kā arī šo secinājumu 149.–152. punktā izklāstītos iemeslus, nevar uzskatīt, ka ar Direktīvas 2000/31 3. pantu izveidotā mehānisma pamatā ir loģika, saskaņā ar kuru informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam, lai darbotos tirgū, ir jāizpilda nosacījumi, ko noteikusi katra dalībvalsts, kurā tas darbojas. Gluži pretēji, tā kā ar šo mehānismu ir mēģināts novērst šādu situāciju, koordinētajai jomai ir jāattiecas arī uz nosacījumiem, kas nosaka tirgū veiktās darbības likumību.

154. Trešām kārtām, koordinētās jomas tvērumam ir jāietver nosacījumi, kas nosaka informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības likumību. Proti, šādas darbības “neteritoriālais” raksturs bieži vien vienādi vai citādi ļauj de facto mērķēti vērsties pie dalībvalsts klientiem, neatduroties pret ierobežojumiem, kas izriet no jēdziena “teritorija”. Tas, ka pakalpojumu sniedzējs, neizpildot kādu no šīm prasībām, var turpināt darbību dalībvalsts teritorijā, nevar izslēgt šo prasību no koordinētās jomas.

155. Šādos apstākļos, lai gan koordinētā joma aptver gan piekļuves, gan darbības veikšanas prasības un Direktīvā 2000/31 šai dihotomijai nav paredzētas tiesiskas sekas, tās tomēr var nošķirt. Proti, pirmkārt, darbības veikšanas prasību, “piemēram, prasīb[u], kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja uzvedību, prasīb[u] attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti vai saturu [..] vai prasīb[u], kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja saistībām” (78), mērķis ir norādīt, kā likumīgi veikt informācijas sabiedrības pakalpojuma darbību attiecībā pret sabiedrību, patērētājiem un citiem ekonomikas dalībniekiem. Tādējādi tās ir uzskatāmas par šādas darbības veikšanas kārtību tās horizontālajā aspektā. Otrkārt, piekļuves prasības attiecas uz pakalpojumu sniedzējam izpildāmajiem nosacījumiem galvenokārt attiecībā pret dalībvalsti un tās iestādēm, lai tas varētu likumīgi uzsākt un veikt informācijas sabiedrības pakalpojuma darbību izcelsmes dalībvalstī un līdz ar to jebkuras citas dalībvalsts tirgū.

156. Ņemot vērā šos apsvērumus, jānoskaidro, vai pamatlietās skatītie pienākumi ietilpst koordinētajā jomā.

3)      Izvērtējums

157. Pirmām kārtām, attiecībā uz pienākumu reģistrēties KOR, par kura neizpildi tiek piemēroti ievērojami sodi un kuru galamērķa dalībvalsts var veikt pēc savas ierosmes, tā ir prasība, kas ietilpst koordinētajā jomā.

158. Proti, pretēji Itālijas valdības apgalvotajam, tas, ka pakalpojumu sniedzējs, neizpildot pienākumu reģistrēties KOR, de facto var uzsākt un turpināt informācijas sabiedrības pakalpojuma darbību, nenozīmē, ka šī prasība neattiecas uz piekļuvi šai darbībai Direktīvas 2000/31 2. panta h) punkta izpratnē. Turklāt, runājot par reģistrāciju reģistrā, principā nepietiek ar tās veikšanu, uzsākot darbību: tā ir jāuztur šīs darbības veikšanas laikā, lai tā būtu likumīga.

159. Otrām kārtām, attiecībā uz pienākumu sniegt informāciju par uzņēmuma struktūru un ekonomisko stāvokli, Itālijas valdība apstiprina, ka šī informācija ir lietderīga vai pat nepieciešama, lai AGCOM varētu īstenot savu regulēšanas, uzraudzības, strīdu izšķiršanas un sodu uzlikšanas uzdevumu. Šajā ziņā saskaņā ar principu par informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības uzraudzību pakalpojuma avotā šādu uzdevumu jebkuras dalībvalsts interesēs veic izcelsmes dalībvalsts. Pienākumam paziņot informāciju, kas ļauj veikt šādu uzraudzību, tātad ir jāietilpst koordinētajā jomā.

160. Trešām kārtām, attiecībā uz finansiālu iemaksu Itālijas valdība uzskata, ka tā ir paredzēta, lai segtu kopējās administratīvās izmaksas, kas radušās Itālijā, īstenojot AGCOM uzticētās regulēšanas, uzraudzības, strīdu izšķiršanas un sodu uzlikšanas funkcijas. Šī summa tiek noteikta, ņemot vērā šajā dalībvalstī gūtos ieņēmumus.

161. Arī pienākums veikt šādu iemaksu ir prasība, kas ietilpst koordinētajā jomā. Proti, no tās ir atkarīgs, cik likumīga ir pakalpojumu sniedzēja ilgstoša piekļuve kādas dalībvalsts tirgum. Turklāt saskaņā ar principu par kontroli informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības avotā šī maksa būtu jāpieprasa iestādei, kurai saskaņā ar šo principu ir jāveic pakalpojumu sniedzēja uzraudzība tās dalībvalsts, kurā tas ir reģistrēts, un jebkuras citas dalībvalsts interesēs.

162. Ņemot vērā manis piedāvāto Direktīvas 2000/31 interpretāciju, pamatlietās aplūkotie pienākumi ir prasības, kas ietilpst koordinētajā jomā šīs direktīvas izpratnē.

c)      Pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums

163. Vēl arī rodas jautājums, vai pamatlietās skatīto pienākumu noteikšana informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, ir uzskatāma par šādu pakalpojumu brīvas aprites ierobežojumu, un tādējādi tiek pārkāpts Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punkts. Lai atbildētu uz šo jautājumu, jānoskaidro, kādā situācijā galamērķa dalībvalsts noteikts pasākums ierobežo brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti. Šajā gadījumā jautājums ir arī par to, vai judikatūra saistībā ar LESD 56. pantu ir piemērojama šajā direktīvā izveidotajam mehānismam.

1)      Judikatūras virziena saistībā ar LESD 56. pantu nepiemērojamība

164. Lietas dalībnieki savos apsvērumos atsaucas uz judikatūras virzienu saistībā ar LESD 56. pantu, atbilstoši kuram valsts tiesību akti, kas ir piemērojami visiem subjektiem, kuri veic savu darbību valsts teritorijā, kuru mērķis nav regulēt kārtību, kādā attiecīgie uzņēmumi sniedz pakalpojumus, un kuru ierobežojošā iedarbība, ko tie varētu radīt pakalpojumu sniegšanas brīvībai, ir ārkārtīgi nejauša un ļoti netieša, lai tajos noteikto pienākumu varētu uzskatīt par tādu, kas varētu būt šķērslis šai brīvībai, nav pretrunā šajā pantā noteiktajam aizliegumam (79).

165. Tomēr uzskatu, ka šī judikatūra nav piemērojama Direktīvas 2000/31 3. pantā izveidotā mehānisma ietvaros.

166. Proti, pirmkārt, minētā judikatūra nevar attiekties uz darbības veikšanas prasībām koordinētajā jomā, jo tieši to “[mērķis] ir regulēt kārtību, kādā attiecīgie uzņēmumi sniedz pakalpojumus”.

167. Otrkārt un vēl jo svarīgāk, attiecībā uz visām prasībām koordinētajā jomā, tostarp piekļuves prasībām, nedrīkst aizmirst, ka direktīvā Savienības likumdevējs var precizēt iekšējā tirgus pamatbrīvības īstenošanas kārtību un paredzēt nosacījumus, kas šī tirgus pienācīgai darbībai ir vēl labvēlīgāki nekā tie, kas ir paredzēti primārajos tiesību aktos.

168. Tā tas ir gadījumā ar Direktīvas 2000/31 3. pantu izveidoto mehānismu, kura pamatā ir ideja par uzraudzību pakalpojuma avotā un ar kuru tiek ieviests izcelsmes dalībvalsts princips, kā arī piekļuves un darbības nosacījumu savstarpēja atzīšana starp dalībvalstīm (80). Tādu prasību noteikšana, kuras pārsniedz izcelsmes dalībvalstī spēkā esošās prasības, ir pretrunā šim principam. Šī interpretācija ir atspoguļota Tiesas judikatūrā saistībā ar šo mehānismu.

2)      Informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums, ņemot vērā judikatūru

169. Spriedumā eDate Advertising u.c. (81) Tiesa precizēja, ka brīvas informācijas sabiedrības pakalpojumu aprite starp dalībvalstīm tiek nodrošināta, pamatojoties uz Direktīvas 2000/31 3. pantā paredzēto mehānismu, šos pakalpojumus pakļaujot to sniedzēju reģistrēšanas dalībvalsts tiesību sistēmai. Šiem pakalpojumu sniedzējiem tātad nevar izvirzīt stingrākas prasības nekā paredzētas minēto pakalpojuma sniedzēju reģistrēšanas dalībvalstī spēkā esošajās materiālo tiesību normās (82).

170. Lietā, kurā ir pasludināts spriedums Airbnb Ireland (83), iesniedzējtiesa ir balstījusies uz pieņēmumu, ka attiecīgie valsts pasākumi, kuros ir paredzēts pienākums būt profesionālās darbības apliecības turētājam, ir ierobežojuši informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tiesa šo pieņēmumu tieši apstiprināja (84). Tādējādi Tiesa apstiprināja, ka, ja prasība būt profesionālās darbības apliecības turētājam ir piemērojama tostarp arī pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir iedibināti citās dalībvalstīs ārpus galamērķa dalībvalsts, šī prasība tādējādi apgrūtina pakalpojumu sniegšanu šajā galamērķa dalībvalstī (85). Uzskatu, ka ar šo apgalvojumu Tiesa vēlējās norādīt, sekojot spriedumam, eDate Advertising u.c. (86), ka minētā prasība apgrūtina pakalpojumu sniegšanu galamērķa dalībvalstī, salīdzinot ar to sniegšanu izcelsmes valstī atbilstoši šajā dalībvalstī piemērojamām valsts tiesību normām koordinētajā jomā.

171. Spriedumā A (Zāļu reklāma un tirdzniecība tiešsaistē) (87) Tiesa attiecībā uz četrām galamērķa dalībvalsts ieviestām prasībām būtībā uzskatīja, ka aizliegums, kas var ierobežot informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja iespēju informēt par sevi potenciālos klientus galamērķa dalībvalstī vai piesaistīt šos klientus un popularizēt savu preču pārdošanas tiešsaistē pakalpojumu, ir jāuzskata par tādu, kurš ietver informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

172. Lai gan tiesas izmantotais formulējums atšķiras no tiem, kas ir izmantoti spriedumos eDate Advertising u.c. (88) un Airbnb Ireland (89), Tiesa spriedumā A (Zāļu reklāma un tirdzniecība tiešsaistē) (90) pamatojās uz tādu pašu loģiku, kāda bija minēto spriedumu pamatā. Proti, nebija apstrīdēts, ka konkrētais pakalpojumu sniedzējs savu darbību veic atbilstoši izcelsmes dalībvalstī piemērojamām koordinētās jomas prasībām (91). Līdz ar to prasība, kas nosaka ierobežojošākus nosacījumus attiecībā uz pakalpojuma sniedzēja uzvedību, obligāti nonāca pretrunā Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punktam. Turklāt, lai konstatētu, vai attiecīgie valsts pasākumi ietver informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu šīs direktīvas 3. panta 2. un 4. punkta izpratnē, Tiesa neatsaucās uz savu judikatūru saistībā ar LESD 56. pantu (92).

173. No šiem trim spriedumiem secinu, ka informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības pakļaušana dalībvalstī prasībām koordinētajā jomā, kuras pārsniedz izcelsmes dalībvalstī spēkā esošās prasības, ierobežo šī pakalpojuma brīvu apriti un tādējādi var izrietēt tikai no pasākuma, kas noteikts, pamatojoties uz Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktu.

174. Turklāt apsvērums par to, ka šo secinājumu 164. punktā minēto judikatūras virzienu saistībā ar LESD 56. pantu nevar piemērot Direktīvas 2000/31 3. pantā paredzētā mehānisma ietvaros, šķiet, ir apstiprināts judikatūrā saistībā ar šo primāro tiesību normu, kuras ietvaros Tiesa ir ņēmusi vērā faktu, ka konkrēta prasība jau ir bijusi pārbaudīta izcelsmes dalībvalstī.

3)      Judikatūra saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību

175. Tādējādi, vispirms, Komisija tiesvedībā par pienākumu neizpildes konstatēšanu (93) ir norādījusi, ka pienākums reģistrēties reģistrā un smagi sodi, kas paredzēti šī pienākuma neizpildes gadījumā, padara reģistrāciju šajā reģistrā par būtisku nosacījumu, lai veiktu darbību tās dalībvalsts teritorijā, kura ir paredzējusi šo pienākumu. Pēc tam, kad Tiesa bija vērsusi uzmanību uz to, ka attiecīgais pienākums ir piemērojams arī citā dalībvalstī reģistrētam pakalpojumu sniedzējam, kurš saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem jau bija izpildījis formālās prasības, kas ir līdzvērtīgas šajā pienākumā prasītājam, tā secināja, ka minētais pienākums ir pretrunā LESD 56. pantam (94).

176. Pēc tam, prejudiciālā nolēmuma lietā par LESD 56. pantu un direktīvu, kurā būtībā ir paredzēta izcelsmes valstī iegūtas profesionālās pieredzes savstarpējas atzīšanas sistēma, Tiesa jau ir nospriedusi, ka galamērķa dalībvalsts ieviestā atļaujas procedūra nedrīkst nedz aizkavēt, nedz sarežģīt citā dalībvalstī reģistrētas personas tiesību sniegt savus pakalpojumus pirmās valsts teritorijā īstenošanu, ja ir pārbaudīti nosacījumi piekļuvei attiecīgajām darbībām un ir konstatēts, ka šie nosacījumi ir izpildīti. Tiklīdz minētie nosacījumi ir izpildīti, iespējamā prasība reģistrēties uzņemošās dalībvalsts profesiju reģistrā var būt tikai automātiska, tā nevar būt ne pakalpojumu sniegšanas priekšnosacījums, ne radīt attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam administratīvas izmaksas, ne arī radīt pienākumu veikt iemaksas Amatniecības kamerā (95).

177. Visbeidzot, Tiesa uzskatīja, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā [subjektam], kas darbojas šīs dalībvalsts teritorijā, tiek noteikts pienākums sniegt deklarācijas par “aizdomīgiem” darījumiem un “prasīto” informāciju tieši galamērķa dalībvalsts iestādei, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo tas apgrūtina un sadārdzina pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā veikto darbību un iespējami papildina pārbaudes, kas jau ir veiktas attiecīgā [subjekta] atrašanās vietas dalībvalstī, tādējādi to atturot nodoties šai darbībai (96).

178. Noslēgumā, ņemot vērā šo secinājumu 173. punktā norādīto apsvērumu, pamatlietās skatīto pienākumu paredzēšana citā dalībvalstī reģistrētam informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam ir šādu pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums, un tātad tā var notikt, tikai pamatojoties uz Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktu.

d)      Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktā paredzētie materiāltiesiskie nosacījumi

179. Pasākumiem, ar kuriem atkāpjas no informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites principa, ir jāatbilst gan Direktīvā 2000/31 paredzētajiem materiāltiesiskiem nosacījumiem, gan formas nosacījumiem. Šie nosacījumi ir kumulatīvi (97).

180. Tā kā formas nosacījumi attiecas uz paziņošanas pienākumu, tos vērtēšu savu secinājumu pēdējā daļā kopā ar Direktīvā 2015/1535 paredzēto paziņošanas pienākumu, un šeit pievērsīšos tikai materiāltiesiskiem nosacījumiem. Tomēr pirms to vērtēšanas vēlos paust piezīmi par atkāpes pasākumu raksturu.

1)      Atkāpes pasākumu raksturs

181. Atšķirīgā situācijā jau esmu devis priekšroku interpretācijai, saskaņā ar kuru vispārīgas un abstraktas normas nevar kvalificēt par “pasākumiem” Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tādējādi atsaucos uz vērtējumu attiecīgajos secinājumos (98), kuros būtībā uzskatīju, ka šajā normā norādītajiem pasākumiem ir jābūt pietiekami mērķtiecīgiem. Šī vērtējuma galvenajiem argumentiem Tiesa sekoja spriedumā Google Ireland u.c. (99), atbilstoši kuram minētā norma ir jāinterpretē tādējādi, ka vispārīgi un abstrakti pasākumi, kuri attiecas uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu vispārīgu kategoriju un ir vienādi piemērojami visiem šīs pakalpojumu kategorijas pakalpojumu sniedzējiem, neietilpst jēdzienā “pasākumi, kas pieņemti attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu” šīs pašas tiesību normas izpratnē.

182. Šajā gadījumā pasākumi, ar kuriem valsts likumdevējs paredz pamatlietās skatītos pienākumus, attiecas uz visiem tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, pat nekonkretizējot īpašu nozari vai šo pakalpojumu izcelsmes dalībvalsti. Līdz ar to uz šiem pasākumiem neattiecas Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkts, un valsts likumdevējs ar minētajiem pasākumiem nevar atkāpties no šīs direktīvas 3. panta 2. punktā noteiktā principa.

183. Šādā situācijā nav jāpārbauda, vai konkrētie valsts pasākumi atbilst Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem materiāltiesiskiem nosacījumiem. Tomēr pilnības labad turpināšu savu vērtējumu, lai pilnībā atbildētu uz iesniedzējtiesas bažām, kā arī uz lietas dalībnieku argumentiem.

184. Atgādinājumam, saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu attiecīgajam ierobežojošajam pasākumam ir jābūt nepieciešamam, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselības aizsardzību, sabiedrības drošību vai patērētāju aizsardzību, tam ir jābūt pieņemtam pret noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu, kas ierobežo šos mērķus vai kas rada nopietnas aizdomas, ka tas varētu ierobežot šos mērķus, un tam ir jābūt samērīgam ar minētajiem mērķiem. Šos nosacījumus pārbaudīšu šādā secībā.

2)      Attiecīgo valsts pasākumu mērķis

185. Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgie valsts pasākumi ir noteikti, deklarējot mērķi nodrošināt Regulas 2019/1150 īstenošanu. Itālijas valdība piekrīt šim viedoklim un papildus norāda, ka no šiem pasākumiem izrietošo pienākumu mērķis ir identificēt un pārvaldīt konkurences izkropļojumus (100).

186. Atgādinājumam, Regulas 2019/1150 mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, izveidojot taisnīgu, paredzamu, ilgtspējīgu un uzticamu tiešsaistes saimnieciskās darbības vidi šajā tirgū. Pat pieņemot, ka attiecīgie valsts pasākumi ir paredzēti, lai nodrošinātu šo mērķi, man ir grūti identificēt iemeslus, kas ļautu uzskatīt, ka tiem ir viens no Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) punktā minētajiem mērķiem.

187. Proti, ar sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselības aizsardzību un sabiedrības drošību saistītos mērķus var viegli izslēgt. Turpretī varētu rasties jautājums, vai ar šiem valsts pasākumiem netiek īstenots saistītais patērētāju aizsardzības mērķis.

188. Tomēr patērētāju aizsardzība neietver uzņēmumu aizsardzību, un Regulā 2019/1150 ir paredzēti tikai noteikumi par attiecībām starp tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem un profesionāliem lietotājiem.

189. Protams, lai noteiktu Regulas 2019/1150 piemērošanas jomu, tajā ir ņemta vērā patērētāju, uz kuriem attiecas profesionālo lietotāju darbības, atrašanās vieta (101). Turklāt šīs regulas 3. apsvērumā ir atzīts, ka pastāv saikne starp “pārredzamību un uzticēšanos tiešsaistes platformu ekonomikai uzņēmumu savstarpējās attiecībās” un patērētāju uzticības veicināšanu tiešsaistes platformu ekonomikai.

190. Tomēr, kā tas norādīts šajā apsvērumā, šī saikne ir tikai netieša. Vēl jo svarīgāk, ka Regulā 2019/1150 ir apstiprināts, ka “tiešsaistes platformu ekonomikas attīstības tiešo ietekmi uz patērētājiem regulē citi Savienības tiesību akti, jo īpaši patērētāju acquis” (102).

191. Šādā situācijā nešķiet, ka pamatlietās aplūkotajiem pienākumiem būtu kāds no Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) punktā minētajiem mērķiem.

3)      Pasākums, kurš noteikts pret pakalpojumu, kas faktiski apdraud kādu no Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) punktā minētajiem mērķiem vai rada šo mērķu apdraudējuma risku

192. Ne iesniedzējtiesa, ne Itālijas valdība nesniedz informāciju saistībā ar Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta ii) punktā paredzēto materiāltiesisko nosacījumu.

193. Tiesas rīcībā tātad nav informācijas, kas tai ļautu lietderīgi noskaidrot šīs tiesību normas normatīvo saturu. Katrā ziņā bez informācijas, kas norādītu, ka attiecīgais pakalpojums faktiski apdraud vai varētu apdraudēt kādu no Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) punktā minētajiem mērķiem, galamērķa dalībvalsts nevar atkāpties no informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites principa.

4)      Samērīgums

194. Kā izriet no mana vērtējuma, attiecīgie valsts pasākumi neatbilst Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) un ii) punkta prasībām. Tātad nav vajadzības pievērsties šo pasākumu samērīgumam. Tomēr pilnības labad īsumā izvērtēšu šīs direktīvas 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta iii) punktā paredzēto samērīguma nosacījumu.

195. Saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu atkāpei ir jābūt samērīgai ar vienu no Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta i) punktā minētajiem mērķiem. Turklāt šādam pasākumam arī ir jābūt, kā ir prasīts šajā normā, “nepieciešamam” konkrētā mērķa sasniegšanai.

196. Tiesa šādā veidā ir paskaidrojusi, ka attiecībā uz abiem nosacījumiem ir jāņem vērā judikatūra, kas attiecas uz LESD 34. un 56. pantu, lai novērtētu attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesību aktiem, ciktāl šie nosacījumi lielā mērā pārklājas ar minētajiem nosacījumiem, kuru ievērošanai ir pakļauta jebkādu šajos LESD pantos garantēto pamatbrīvību ierobežojumu noteikšana (103).

197. Samērīguma princips prasa, lai dalībvalstu veiktie pasākumi nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem.

198. Šajā ziņā no Regulas 2019/1150 izriet, ka saikne starp šīs regulas mērķi un patērētāju aizsardzību ir tikai netieša un ka “tiešsaistes platformu ekonomikas attīstības tiešo ietekmi uz patērētājiem regulē citi Savienības tiesību akti” (104). Tādējādi Savienības likumdevējs pats atzīst, ka minētās regulas normas nav piemērotas patērētāju aizsardzības mērķa sasniegšanai. Tas pats jāattiecina uz šīs pašas regulas piemērošanas pasākumiem.

e)      Sākotnējais secinājums

199. Noslēdzot manu vērtējumu par Direktīvu 2000/31, pamatlietās skatītie valsts pasākumi nav atkāpes Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē (105) un katrā ziņā neatbilst šajā tiesību normā paredzētajiem materiāltiesiskajiem nosacījumiem. Šos valsts pasākumus tātad nevar piemērot informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis tajā, kas [šos pasākumus] ir noteikusi.

200. Tomēr vēl jāpārbauda, vai šo rezultātu neliek apšaubīt Direktīva 2006/123 un Regula 2019/1150, pieņemot, ka konkrētie pienākumi izriet no šīs regulas piemērošanas pasākumiem.

2.      Par Direktīvu 2006/123

201. Iesniedzējtiesa vairākos prejudiciālajos jautājumos atsaucas uz Direktīvu 2006/123 (106).

202. Kā izriet no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, visi šie jautājumi attiecas uz šīs direktīvas 16. pantu. Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstis ievēro pakalpojumu sniedzēju tiesības sniegt pakalpojumus dalībvalstī, kas nav valsts, kurā tie veic uzņēmējdarbību. Minētajā direktīvā arī ir noteikti nosacījumi, ar kādiem dalībvalsts var atkāpties no pakalpojumu sniegšanas brīvības. Šie nosacījumi atšķiras no tiem, kas ir paredzēti Direktīvas 2000/31 3. panta 2. un 4. punktā.

203. No mana vērtējuma izriet, ka šī pēdējā minētā tiesību norma liedz pamatlietās skatītos pienākumus paredzēt pakalpojumu sniedzējam, kas reģistrēts citā dalībvalstī. Tādējādi rodas jautājums, vai Direktīva 2006/123 var ietekmēt Direktīvas 2000/31 3. pantā noteiktā mehānisma piemērošanas rezultātu.

204. Šajā ziņā Direktīvas 2006/123 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiesību aktu noteikumi, kas regulē īpašus aspektus piekļuvei kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai konkrētās nozarēs, konflikta gadījumā prevalē par šīs direktīvas noteikumiem. Direktīvas 2000/31 3. pantā noteiktais mehānisms attiecas tikai uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem un to brīvu apriti Savienībā. Tādējādi šī pēdējā minētā tiesību norma attiecas gan uz piekļuvi pakalpojumu darbībai konkrētā nozarē, gan uz šādas darbības veikšanu. Tātad tā ir lex specialis attiecībā pret Direktīvas 2006/123 16. pantu un prevalē pār to (107).

205. Pilnības labad, protams, tāpat kā lietas dalībniekiem varētu rasties jautājums, vai šajā lietā pastāv “konflikts” Direktīvas 2006/123 3. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr katrā ziņā ar šo direktīvu nevar apšaubīt Direktīvas 2000/31 3. pantā paredzētā mehānisma piemērošanas rezultātu, ne arī likt paredzēt no attiecīgajiem valsts pasākumiem izrietošus pienākumus citā dalībvalstī reģistrētam pakalpojumu sniedzējam

206. Proti, ja būtu “konflikts”, Direktīvas 2006/123 16. pantam būtu jāpiekāpjas Direktīvas 2000/31 3. pantam. “Konflikta” neesamības gadījumā, pieņemot, ka abas šīs tiesību normas var tikt piemērotas vienlaicīgi, ar pirmo nevar noliegt faktu, ka attiecīgie valsts pasākumi neatbilst otrajā minētajiem materiāltiesiskajiem nosacījumiem.

207. Tātad nav jāatbild uz prejudiciālajiem jautājumiem, kas attiecas uz Direktīvu 2006/123.

3.      Par LESD 56. pantu

208. Kā jau norādīju šo secinājumu 129. punktā, prejudiciālie jautājumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību attiecas gan uz Direktīvu 2000/31 un Direktīvu 2006/123, gan uz LESD 56. pantu.

209. Tomēr šo direktīvu interpretācija būs pietiekama, lai atrisinātu pamatlietas, ņemot vērā Savienības tiesības. Proti, valsts pasākumi, kas noteikti ar Savienības tiesībām plaši saskaņotā jomā, ir jāvērtē nevis primāro tiesību, bet gan šīs saskaņošanas gaismā (108). Tā kā minētajās direktīvās ir precizēti primārajās tiesībās noteiktie principi, kas regulē iekšējā tirgus darbību, primārajām tiesībām nav jāpievēršas. Pamatlietas izspriešanai tātad nav nepieciešams atbildēt uz jautājumiem par LESD 56. pantu.

4.      Par Regulas 2019/1150 ietekmi

210. Atliek vēl noskaidrot, vai Direktīvas 2000/31 3. pantā paredzētā mehānisma ietvaros jāparedz atšķirīga attieksme Regulas 2019/1150 piemērošanas pasākumiem. Šī jautājuma vērtējums ir dubultinteresants.

211. Proti, pirmkārt, kā jau norādīju šo secinājumu pirmajā daļā, attiecīgie valsts pasākumi lietā C‑663/22 un līdz ar to – lietā C‑665/22 nav Regulas 2019/1150 piemērošanas pasākumi (109). Tomēr gadījumā, ja Tiesa nepiekristu maniem apsvērumiem lietā C‑665/22, kas attiecas uz dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju, iesniedzējtiesai būtu jānoskaidro, vai to, ka šos pasākumus nevar piemērot šādam pakalpojumu sniedzējam, nevar apšaubīt ar apstākli, ka tie ir šīs regulas piemērošanas pasākumi.

212. Otrkārt, atbilde uz minēto jautājumu var izrādīties iesniedzējtiesai noderīga citās lietās, uz kurām attiecas šie secinājumi, jo tās skar pienākumu reģistrēties KOR un veikt finansiālu iemaksu.

213. Šajā ziņā, pirmkārt, Direktīvas 2000/31 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka tā papildina Savienības tiesības, kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumiem, neierobežojot aizsardzības līmeni, jo īpaši sabiedrības veselībai un patērētāju interesēm, kā noteikts Savienības aktos un valsts tiesību aktos, kas tos ievieš, “ciktāl tas neierobežo brīvību sniegt informācijas sabiedrības pakalpojumus”. Otrkārt, no Regulas 2019/1150 1. panta 5. punkta izriet, ka tā neskar piemērojamos Savienības tiesību aktus, tostarp elektroniskās komercijas jomā.

214. Ir skaidrs, ka Direktīva 2000/31 ir piemērojama šajā jomā. Tātad Regulas 2019/1150 piemērošanas pasākums neprevalē pār šīs direktīvas 3. pantā paredzēto mehānismu. Līdz ar to tas, ka valsts pasākumi ir noteikti, deklarējot mērķi nodrošināt šīs regulas īstenošanu, nevar ietekmēt to nepiemērojamību, kas izriet no šī mehānisma.

5.      Secinājumi

215. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz šo secinājumu 138. punktā pārformulētajiem prejudiciālajiem jautājumiem apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22, apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22 un lietā C‑665/22, ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/31 3. panta 2. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz vispārīgus un abstraktus valsts pasākumus, kuros dalībvalsts paredz citā dalībvalstī reģistrētam informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam a) pienākumu reģistrēties reģistrā, b) pienākumu sniegt būtisku informāciju par tā organizāciju, c) pienākumu sniegt būtisku informāciju par tā ekonomisko stāvokli un d) pienākumu veikt finansiālu iemaksu, kā arī sodu piemērošanu šo pienākumu neizpildes gadījumā. Tas, ka šie valsts pasākumi ir noteikti, deklarējot mērķi nodrošināt Regulas 2019/1150 īstenošanu, nevar ietekmēt to nepiemērojamību šādam pakalpojumu sniedzējam.

D.      Par Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2015/1535 paredzēto valsts pasākumu iepriekšējas paziņošanas pienākumu

1.      Ievada piezīmes par prejudiciālo jautājumu atbilstību

216. Vairāki prejudiciālie jautājumi šajās lietās par pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti to attiecīgajās izcelsmes dalībvalstīs, attiecas uz Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2015/1535 paredzētajiem iepriekšējas paziņošanas pienākumiem (110).

217. Raugoties pragmatiski, šo jautājumu vērtējums būtu lieks, ja Tiesa piekristu manai nostājai attiecībā uz Direktīvas 2000/31 interpretāciju.

218. Proti, šķiet, ka ar attiecīgajiem valsts pasākumiem ir paredzētas prasības, kas attiecas uz koordinēto jomu Direktīvas 2000/31 izpratnē, un tiek ierobežota informācijas sabiedrības pakalpojumu brīva aprite. Raugoties no šīs direktīvas viedokļa, tos tātad nevar piemērot pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis tajā, kurā šie pasākumi ir noteikti.

219. Turklāt uz attiecīgajiem valsts pasākumiem pamatlietās nevar attiekties Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkts, jo šie pasākumi ir vispārīgi un abstrakti (111). Katrā ziņā šim apsvērumam nav ietekmes uz šo secinājumu 217. punktā formulēto konstatējumu. Dalībvalsts nevar apiet šīs direktīvas 3. pantā paredzēto mehānismu un noteikt prasības koordinētajā jomā ar vispārīgu un abstraktu pasākumu.

220. Tomēr pilnības labad un gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam vērtējumam par Direktīvu 2000/31, turpinājumā pievērsīšos šajā direktīvā un Direktīvā 2015/1535 paredzētajiem paziņošanas pienākumiem.

2.      Problēmas izklāsts

221. Tas, ka dalībvalsts nav izpildījusi Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2015/1535 paredzētos paziņošanas pienākumus, nozīmē, ka uz attiecīgajiem pasākumiem nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonām (112).

222. Tiesa, Direktīvā 2000/31 paredzētā paziņošanas pienākuma neievērošana nozīmē, ka valsts pasākumu nevar piemērot pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstīs, kuras nav izcelsmes dalībvalsts, savukārt Direktīvā 2015/1535 noteiktā paziņošanas pienākuma neievērošana nozīmē, ka šo pasākumu nevar piemērot pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti jebkurā dalībvalstī. Tomēr visas lietas, kurās iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par paziņošanas pienākumu (izņemot lietu C‑663/22), attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis Itālijā.

223. Nekas neliecina par to, ka pamatlietās skatītie pienākumi būtu bijuši paziņoti atbilstoši Direktīvā 2000/31 vai Direktīvā 2015/1535 paredzētajam.

224. Tomēr Itālijas valdība būtībā apgalvo, pirmām kārtām, ka attiecīgie valsts pasākumi nav tehniskie noteikumi, kas jāpaziņo saskaņā ar Direktīvu 2015/1535. Papildus norādīšu, ka šo lietu kontekstā šī argumentācija rada jaunu jautājumu par Direktīvā 2000/31 un Direktīvā 2015/1535 paredzēto paziņošanas pienākumu attiecīgo tvērumu norobežošanu.

225. Otrām kārtām, Itālijas valdība apgalvo, ka uz attiecīgajiem valsts pasākumiem neattiecas paziņošanas pienākums, pamatojot, ka tie ir Regulas 2019/1150 piemērošanas pasākumi.

226. Tātad jāanalizē abi šie argumenti, kas skar attiecīgi kā Direktīvā 2000/31, tā arī Direktīvā 2015/1535 paredzētā paziņošanas pienākuma tvērumu un Regulas 2019/1150 iespējamo ietekmi uz šī pienākuma esamību.

3.      Paziņošanas pienākums, ņemot vērā Direktīvu 2000/31

227. Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu attiecīgajai dalībvalstij pirms attiecīgo pasākumu noteikšanas, neskarot tiesas procesus, tostarp iepriekšējo izmeklēšanu un darbības, kas veiktas saskaņā ar kriminālizmeklēšanu, ir jāpaziņo Komisijai un dalībvalstij, kuras teritorijā attiecīgais pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts, par savu nodomu pieņemt šādus pasākumus.

228. Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētā paziņošanas pienākuma tvērumu nosaka, pirmkārt, šīs direktīvas piemērošanas joma, kā arī tās centrālais jēdziens, proti, “koordinēta joma”, un, otrkārt, to pasākumu raksturs, ar kuriem dalībvalsts var atkāpties no brīvības sniegt informācijas sabiedrības pakalpojumus principa.

229. Proti, koordinētā joma Direktīvas 2000/31 izpratnē aptver vispārējas prasības un prasības, kas ir īpaši izveidotas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem vai šādiem pakalpojumiem (2. panta h) punkts). Galamērķa dalībvalsts, ievērojot šīs direktīvas 3. panta 4. punktā paredzētās atkāpes, nedrīkst ierobežot šo pakalpojumu brīvu apriti koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ (3. panta 2. punkts). Minētās direktīvas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētais paziņošanas pienākums tātad attiecas tikai uz koordinētajā jomā noteiktiem pasākumiem, kas ierobežo informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti.

230. Turklāt paziņošanas pienākuma tvērumu nosaka pasākumu, ar kuriem dalībvalsts var atkāpties no informācijas sabiedrības pakalpojumu no dalībvalsts brīvas aprites principa, raksturs. No šiem secinājumiem izriet, ka vispārīgus un abstraktus pasākumus, kas attiecas uz vispārīgi aprakstītu attiecīgo informācijas sabiedrības pakalpojumu kategoriju un bez izšķirības ir piemērojami visiem šīs kategorijas pakalpojumu sniedzējiem, nevar kvalificēt kā “pasākumus” Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta izpratnē (113). Līdz ar to, kā izriet no sprieduma Google Ireland  u.c. (114), uz šādiem pasākumiem neattiecas šīs direktīvas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētais paziņošanas pienākums. Attiecīgie valsts pasākumi ir vispārīgi un abstrakti un, šķiet, bez izšķirības attiecas un visiem konkrētu kategoriju pakalpojumu sniedzējiem.

231. Līdz ar to, pirmkārt, Itālijas Republikai saskaņā ar Direktīvas 2000/31 4. panta b) apakšpunktu nebija pienākuma paziņot vispārīgus un abstraktus attiecīgos valsts pasākumus. Otrkārt, un vēl jo svarīgāk, šos pasākumus nekādi nevar piemērot informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis tajā, kas [šos pasākumus] ir noteikusi (115). Pat pieņemot, ka minētie valsts pasākumi ir Regulas 2019/1150 piemērošanas pasākumi, šis apstāklis nevar ietekmēt to nepiemērojamību (116).

232. Mans vērtējums šeit varētu apstāties. Tomēr, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa savos prejudiciālajos jautājumos atsaucas arī uz Direktīvu 2015/1535, vēl pārbaudīšu jautājumu, vai attiecīgos valsts pasākumus būtu bijis jāpaziņo saskaņā ar šo direktīvu. Precizēšu, ka atbilde uz šo jautājumu neietekmē secinājumu par šo valsts pasākumu nepiemērojamību informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis tajā, kas [šos pasākumus] ir noteikusi.

4.      Paziņošanas pienākums, ņemot vērā Direktīvu 2015/1535

233. Paziņošanas pienākums ir noteikts Direktīvas 2015/1535 5. panta 1. punktā, kurā būtībā ir paredzēts, ka dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu.

234. Jēdziens “tehniskie noteikumi” tātad ir Direktīvas 2015/1535 centrā un nosaka ar šo direktīvu noteiktā paziņošanas pienākuma tvērumu. Šī jēdziena definīcija ir sniegta minētās direktīvas 1. panta 1. punkta f) apakšpunktā. Saskaņā ar šo definīciju, lai valsts tiesisko regulējumu, kas ietekmē informācijas sabiedrības pakalpojumu, varētu kvalificēt kā “tehniskus noteikumus”, tas ne tikai ir jākvalificē kā “noteikumi par pakalpojumiem”, kas definēti Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunktā, bet tam arī ir jābūt de jure vai de facto obligātam tostarp attiecīgā pakalpojuma sniegšanai vai tā izmantošanai dalībvalstī vai nozīmīgā tās daļā (117).

235. Atbilstoši Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunktam noteikums par pakalpojumiem ir vispārīga rakstura prasība attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas uzsākšanu un veikšanu, “jo īpaši – noteikumi par pakalpojumu sniedzēju, pakalpojumiem un pakalpojumu saņēmēju, izņemot noteikumus, kas nav paredzēti [šādiem] pakalpojumiem” (118).

236. Šajā ziņā pamatlietās skatītie valsts pasākumi tiešā veidā attiecas uz tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un tiešsaistes meklētājprogrammām. Šādi pakalpojumi tieši ir informācijas sabiedrības pakalpojumi (119).

237. Tiesa, ka attiecīgie valsts pasākumi aprobežojas ar to, ka iepriekš esoši pienākumi tiek attiecināti uz abām šīm pakalpojumu sniedzēju kategorijām. Tomēr nav jājautā, vai pirms grozījumiem, kas ieviesti ar šiem pasākumiem, šie pienākumi bija saistoši informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem. Proti, jēdziena “noteikumi par pakalpojumiem” definīcijā nav prasīts, lai valsts pasākums attiektos tikai uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Pietiek ar to, ka konkrētais pasākums attiecas uz šādu pakalpojumu tieši un mērķtiecīgi, pat tikai ar dažiem konkrētiem noteikumiem (120). Kā jau norādīju šo secinājumu 236. punktā, tā tas ir šajā lietā.

238. Attiecīgie valsts pasākumi tātad ir “noteikumi par pakalpojumiem” Direktīvas 2015/1535 izpratnē. Turklāt nav strīda par to, ka tiem ir obligāts raksturs un tie tātad ir jāuzskata par “tehniskiem noteikumiem”. Līdz ar to tie bija jāpaziņo saskaņā ar šo direktīvu. Pretējā gadījumā privātpersona var atsaukties uz to, ka šie noteikumi tai nav piemērojami.

239. Visbeidzot, vēl jānosaka, vai attiecīgos valsts pasākumus tomēr varētu piemērot privātpersonai gadījumā, ja tie būtu Regulas 2019/1150 piemērošanas pasākumi.

240. Tiesa, ka Direktīvas 2015/1535 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka paziņošanas pienākums neattiecas uz “dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai brīvprātīgiem nolīgumiem, ar kuru palīdzību dalībvalstis [..] panāk atbilstību saistošiem Savienības tiesību aktiem, kā rezultātā pieņem tehniskās specifikācijas vai noteikumus par pakalpojumiem”.

241. Direktīvas 2015/1535 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecas uz valsts tiesību normām, kuras var uzskatīt par tādām, kas pieņemtas, lai panāktu atbilstību saistošam Savienības tiesību aktam (121). Tomēr, ja Savienības tiesību aktā dalībvalstīm ir ļauta būtiska rīcības brīvība, piemērošanas valsts pasākumus nevar par šādam saistošam aktam atbilstošām valsts tiesību normām (122).

242. Vienīgā Regulas 2019/1150 norma, kurā ir ietvertas precīzākas norādes attiecībā uz dalībvalstu rīcības brīvību, ir 15. pants. Saskaņā ar to katrai dalībvalstij jānodrošina pienācīga un efektīva šīs regulas izpilde, kā arī jānosaka noteikumi, kuros paredz (efektīvus, samērīgus un preventīvus) pasākumus, kas piemērojami šīs regulas neievērošanas gadījumā. Turpretī nevienā minētās regulas normā nav norādes par rīcības brīvību, kāda ir dalībvalstīm, vācot informāciju, kas ir būtiska šīs pašas regulas īstenošanai.

243. Tādējādi jāatzīst, ka uz attiecīgajiem valsts pasākumiem neattiecas Direktīvas 2015/1535 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums. Līdz ar to tie bija jāpaziņo saskaņā ar šo direktīvu. Pretējā gadījumā privātpersona var atsaukties uz to, ka šie noteikumi tai nav piemērojami.

VI.    Secinājumi

244. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Lietā C‑663/22:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1150 (2019. gada 20. jūnijs) par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos un it īpaši tās 15. un 16. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tie neattaisno tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kas tiešsaistes starpniecības pakalpojumu un tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem nosaka pienākumu periodiski iesniegt deklarāciju, kurā ietverta informācija par to ekonomisko stāvokli, un kas paredz sodu piemērošanu šī pienākuma neizpildes gadījumā.

Tā kā šāds tiesiskais regulējums neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, šis regulējums nav tai pretrunā.

2)      Apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22, kā arī apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22 un lietā C‑665/22:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) 3. panta 2. un 4. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiem ir pretrunā vispārīgi un abstrakti valsts pasākumi, kuros dalībvalsts citā dalībvalstī reģistrētam informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam paredz a) pienākumu reģistrēties reģistrā, b) pienākumu sniegt būtisku informāciju par tā organizāciju, c) pienākumu sniegt būtisku informāciju par tā ekonomisko stāvokli un d) pienākumu veikt finansiālu iemaksu, kā arī paredz sodu piemērošanu šo pienākumu neizpildes gadījumā.

Tas, ka šie valsts pasākumi ir noteikti, deklarējot mērķi nodrošināt Regulas 2019/1150 īstenošanu, nevar ietekmēt to nepiemērojamību šādam pakalpojumu sniedzējam.

---

1      Oriģinālvaloda – franču.

---

2      Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regula par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (OV 2019, L 186, 57. lpp.).

---

3      Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV 2000, L 178, 1. lpp.).

---

4      Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.).

---

5      Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīva, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.).

---

6      Skat. Direktīvas 2000/31 21. apsvērumu, kurā ir noteikts, ka tā “neierobežo turpmāko Kopienas saskaņošanu attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem un uz turpmākiem tiesību aktiem, ko pieņem valsts līmenī saskaņā ar Kopienas tiesībām”.

---

7      Protams, Tiesa arī neaizmirst par sociālekonomisko realitāti, it īpaši interpretējot Līgumu (skat. manus secinājumus apvienotajās lietās X un Visser (C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2017:397, 1.–5. punkts)). Tomēr saskaņotajā jomā ir grūtāk ņemt vērā šo realitāti katrā konkrētā gadījumā, un Eiropas likumdevēja iesaistīšanās ir vēl jo vairāk nepieciešama.

---

8      Skat., piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/93/ES (2011. gada 13. decembris) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (OV 2011, L 335, 1. lpp., labojums – OV 2012, L 18, 7. lpp.), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/784 (2021. gada 29. aprīlis) par vēršanos pret teroristiska satura izplatīšanu tiešsaistē (OV 2021, L 172, 79. lpp.).

---

9      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/2065 (2022. gada 19. oktobris) par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts) (OV 2022, L 277, 1. lpp.).

---

10      Skat. Direktīvas 2000/31 1. panta 5. punkta a) apakšpunktu.

---

11      Skat. spriedumu, 2022. gada 22. decembris, Airbnb Ireland un Airbnb Payments UK (C‑83/21, EU:C:2022:1018, 38. punkts).

---

12      Redakcijā, kas bija spēkā pirms Direktīvas 2015/1535 stāšanās spēkā, Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā “informācijas sabiedrības pakalpojumi” bija definēti kā “pakalpojumi tādā nozīmē, kā noteikts [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/48/EK (1998. gada 20. jūlijs) (OV 1998, L 217, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”)] 1. panta pirmās daļas 2. punktā”. Kopš Direktīvas 2015/1535 stāšanās spēkā šī atsauce ir jāsaprot kā atsauce uz tās 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

---

13      2021. gada 5. novembra Provvedimento presidenziale n. 14/21/PRES, recante “Misura e modalità di versamento del contributo dovuto all’[Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni (AGCOM)] per l’anno 2021 dai soggetti che operano nel settore dei servizi di intermediazione online e dei motori di ricerca online” (Priekšsēdētāja lēmums Nr. 14/21/PRES, “Maksājuma, ko personas, kuras darbojas tiešsaistes starpniecības pakalpojumu un tiešsaistes meklētājprogrammu tirgū, veic [Komunikāciju regulatīvajai iestādei (AGCOM)], apmērs un pārskaitīšanas kārtība 2021. gadā”; 2021. gada 23. decembra GURI Nr. 304) (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 14/2021”), ko AGCOM ir apstiprinājusi ar delibera n. 368/21/CONS (Lēmums Nr. 368/21/CONS).

---

14      Delibera n. 200/21/CONS – Modifiche alla delibera n. 666/08/CONS recante “regolamento per la tenuta del [ROC]” a seguito dell’entrata in vigore della legge 30 dicembre 2020, n. 178, recante Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2021 e bilancio pluriennale per il triennio 2021–2023 (Lēmums Nr. 200/21/CONS par Lēmuma Nr. 666/08 grozījumiem pēc Likuma Nr. 178/2020 stāšanās spēkā, turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 200/2021”).

---

15      Delibera n. 161/21/CONS. Modifiche alla delibera n. 397/13 (Lēmums Nr. 161/21/CONS par Lēmuma Nr. 397/13 grozījumiem, turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 161/2021”).

---

16      2020. gada 30. decembra GURI Nr. 322 kārtējais pielikums.

---

17      1997. gada 25. augusta GURI Nr. 169 kārtējais pielikums.

---

18      Šai tiesiskā regulējuma daļai ir nozīme apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22, apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22, kā arī, ciktāl tā attiecas uz Likumu Nr. 178/2020, lietās C‑663/22 un C‑665/22.

---

19      2009. gada 31. janvāra GURI Nr. 25.

---

20      Skat. Lēmuma Nr. 666/2008 A pielikuma 8. un 9. pantu.

---

21      Skat. Lēmuma Nr. 666/2008 B pielikumu un A pielikuma 10. un 11. pantu.

---

22      Par šī aizlieguma nozīmi attiecībā uz šiem secinājumiem skat. 27. zemsvītras piezīmi.

---

23      Skat. Lēmuma Nr. 666/2008 A pielikumu un, precīzāk, tā 8. panta 5. punktu un 9. panta 7. punktu.

---

24      2005. gada 29. decembra GURI Nr. 211 kārtējais pielikums.

---

25      Šai tiesiskā regulējuma daļai ir nozīme apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22.

---

26      Šai tiesiskā regulējuma daļai ir nozīme lietās C‑663/22 un C‑665/22.

---

27      Spriedums, 2003. gada 11. decembris (C‑215/01, EU:C:2003:662).

---

28      Skat. šo secinājumu 58. punktu.

---

29      Iesniedzējtiesa konstatē, kā izriet no tās ceturtajiem jautājumiem apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22, ka KOR reģistrētām sabiedrībām ir aizliegts gūt peļņu, kas pārsniedz noteiktu summu (skat. šo secinājumu 21. punktu). Itālijas valdība šo konstatējumu apstrīd. Komisija norāda, ka uz šo aizliegumu EGVR ir atsaukusies pamatlietā. Šī iestāde, tāpat kā Itālijas valdība, norāda, ka valsts tiesiskajā regulējumā šāds aizliegums vairs nav paredzēts. Katrā ziņā, tā kā, pirmkārt, iesniedzējtiesa nenorāda iemeslu, kādēļ tā minēto aizliegumu uzskata par neatbilstošu Savienības tiesībām, un nepievērš Tiesas uzmanību šim aizliegumam apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22 un, otrkārt, šis pats aizliegums nav jāņem vērā, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, pievērsīšos apstāklim, ka reģistrācija KOR nozīmē būtiskas informācijas nosūtīšanu par attiecīgo pakalpojumu sniedzēju struktūru.

---

30      Šajā ziņā precizēšu, ka iesniedzējtiesas atsaucei prejudiciālajos jautājumos apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22 uz Likuma Nr. 178/2020 1. panta 516. punktu, manuprāt, nav nekādas nozīmes. Šai tiesību normai, kuras formulējums pat netiek atspoguļots lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, nav saiknes ar iesniedzējtiesas jautājumiem. Proti, tajā ir paredzēts, ka “iepriekš minētie noteikumi neskar Patērētāju kodeksa 27. panta 1-a punktu [..]”. Šis minētā kodeksa pants attiecas uz pilnvarām vērsties pret negodīgu komercpraksi.

---

31      Šajā nozīmē attiecībā uz Direktīvu 2000/31 un LESD 56. pantu skat. spriedumu, 2023. gada 27. aprīlis, Viagogo (C‑70/22, EU:C:2023:350, 25.–31. un 33. punkts). Attiecībā uz Direktīvu 2006/123 skat. tās 2. panta 1. punktu, to interpretējot kopā ar tās 36. apsvēruma trešo teikumu, saskaņā ar kuru “pakalpojumu sniedzēja jēdzienam nebūtu jāattiecas uz trešo valstu uzņēmumu filiālēm dalībvalstīs, jo saskaņā ar [LESD 56. pantu] brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību var izmantot vienīgi uzņēmumi, kuri izveidoti saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā darījumu vieta ir [Savienības] teritorijā”.

---

32      Proti, pirmie prejudiciālie jautājumi apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22, ceturtie prejudiciālie jautājumi apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22, abi prejudiciālie jautājumi lietā C‑663/22, kā arī pirmais un otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑665/22.

---

33      Skat. pirmo, trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu formulējumu apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22.

---

34      Skat. pirmā, ceturtā un piektā prejudiciālā jautājuma formulējumu lietā C‑665/22. Ievērojot šo loģiku, Lēmums Nr. 161/2021, kurš tiek skatīts lietās C‑663/22 un C‑665/22 un ar kuru pienākums iesniegt IES ir attiecināts uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, bija pieņemts, “lai katru gadu apkopotu būtisko informāciju un veiktu pasākumus ar mērķi nodrošināt [Regulas 2019/1150] pienācīgu un efektīvu piemērošanu”, kā arī “to funkciju izpildi, kas [AGCOM] noteiktas ar [Likumu Nr. 178/2020]”. Skat. šo secinājumu 55. punktu.

---

35      Skat. šo secinājumu 77. punktu.

---

36      Skat. Regulas 2019/1150 1. panta 2. punktu un 9. apsvērumu.

---

37      Skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūnijs, Facebook Ireland u.c. (C‑645/19, EU:C:2021:483, 109. un 110. punkts).

---

38      Skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, Komisija/Dānija (C‑541/16, EU:C:2018:251, 31.–33. punkts).

---

39      Skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, Ursa Major Services (C‑814/18, EU:C:2020:27, 35. punkts).

---

40      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. novembris, Finanzamt Österreich (Ģimenes pabalsti attīstības palīdzības sniedzējam) (C‑372/20, EU:C:2021:962, 48. punkts).

---

41      Skat. spriedumu, 1999. gada 14. oktobris, Adidas (C‑223/98, EU:C:1999:500, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

42      Skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, Komisija/Dānija (C‑541/16, EU:C:2018:251, 49. un 50. punkts). Šajā nozīmē skat. arī rīkojumu, 2014. gada 16. janvāris, Dél-Zempléni Nektár Leader Nonprofit (C‑24/13, EU:C:2014:40, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

43      Skat. Regulas 2019/1150 6. apsvērumu.

---

44      Skat. Regulas 2019/1150 1. panta 1. punktu un 7. un 51. apsvērumu.

---

45      Skat. Regulas 2019/1150 16. panta pirmo teikumu.

---

46      Skat. Regulas 2019/1150 18. panta 1. punktu.

---

47      Skat. Regulas 2019/1150 16. panta otro teikumu.

---

48      Skat. Regulas 2019/1150 16. panta ceturto teikumu.

---

49      Skat. Regulas 2019/1150 16. panta trešo teikumu.

---

50      Regulas 2019/1150 46. apsvērumā ir noteikts, ka “dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums nodrošināt šīs regulas atbilstīgu un efektīvu piemērošanu. Dalībvalstīs jau pastāv atšķirīgas izpildes sistēmas, un tām nebūtu jānosaka pienākums veidot jaunas valsts izpildes struktūras. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzticēt pastāvošajām iestādēm, tostarp tiesām, šī[s] regulas izpildi. Šai regulai nebūtu jāuzliek pienākums dalībvalstīm nodrošināt ex officio izpildi vai uzlikt soda naudas”.

---

51      Skat. Regulas 2019/1150 46. apsvēruma trešo un ceturto teikumu.

---

52      Skat. Regulas 2019/1150 14. panta 9. punktu.

---

53      Skat. Regulas 2019/1150 14. panta 5. punktu.

---

54      Skat. Regulas 2019/1150 14. panta 1. punktu, to interpretējot kopā ar tās 45. apsvērumu.

---

55      Skat. Regulas 2019/1150 45. apsvēruma pirmo un otro teikumu.

---

56      Proti, Regulas 2019/1150 14. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “Komisija mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi un informāciju ar citām dalībvalstīm, balstoties uz informāciju, kas pieejama reģistros par nelikumīgām darbībām, kurām ir piemēroti dalībvalstu tiesas priekšraksti par rīkojumu, ja attiecīgās publiskās iestādes vai citas iestādes ir izveidojušas šādus reģistrus”.

---

57      Šajā nozīmē skat. Franck, J.‑U., “Individual Private Rights of Action under the Platform-to-Business Regulation”, European Business Law Review, 2023, 34. sēj., Nr. 4, 528. lpp.

---

58      Pilnības labad [jānorāda, ka] līdzīgs arguments ir atkārtots saistībā ar citās šajos secinājumos skatītajās lietās minēto tiešsaistes pakalpojumu sniedzēju pienākumu reģistrēties reģistrā, kas paredz būtiskas informācijas sniegšanu par to organizāciju.

---

59      Skat. Regulas 2019/1150 1. panta 5. punktu.

---

60      Uz LESD 56. pantu attiecas ceturtie prejudiciālie jautājumi apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22, otrie prejudiciālie jautājumi apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22, kā arī piektais prejudiciālais jautājums lietā C‑665/22.

---

61      Nav apšaubāms, ka ceturtajos prejudiciālajos jautājumos apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22 ir atsauce tikai uz LESD 56. pantu un Direktīvas 2006/123 16. pantu, neminot Direktīvu 2000/31. Tomēr daži prejudiciālie jautājumi šajās lietās attiecas uz šo pēdējo minēto direktīvu.

---

62      Šī pieeja atbilst Tiesas pieejai saistībā ar LESD 56. pantu (skat. spriedumu, 2022. gada 22. decembris, Airbnb Ireland un Airbnb Payments UK (C‑83/21, EU:C:2022:1018, 41. punkts)) un Direktīvas 2000/31 3. pantu (skat. spriedumu, 2020. gada 1. oktobris, A (Zāļu reklāma un tirdzniecība tiešsaistē) (C‑649/18, EU:C:2020:764, 46. punkts).

---

63      Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju tā tas ir lietās C‑665/22 un C‑666/22.

---

64      Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju tā tas ir apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22 un lietā C‑664/22.

---

65      Attiecībā uz tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem skat., piemēram, spriedumu, 2022. gada 27. aprīlis, Airbnb Ireland (C‑674/20, EU:C:2022:303, 31. punkts), un attiecībā uz pakalpojumiem, ko sniedz interneta meklētājprogrammu komerciāli lietotāji – spriedumu, 2019. gada 12. septembris, VG Media (C‑299/17, EU:C:2019:716, 30. punkts).

---

66      Skat. Direktīvas 2000/31 2. panta h) punktu.

---

67      Skat. Direktīvas 2000/31 3. panta 1. punktu.

---

68      Skat. Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punktu.

---

69      Skat. manus secinājumus lietā LEA (C‑10/22, EU:C:2023:437, 49. punkts).

---

70      Tā AGCOM ir rīkojusies lietā C‑664/22. Skat. šo secinājumu 42. punktu.

---

71      Skat. Direktīvas 2000/31 3. panta 1. punktu.

---

72      Skat. Direktīvas 2000/31 22. apsvērumu.

---

73      Šajā nozīmē skat. arī Crabit, E., “La directive sur le commerce électronique: le projet “Méditerranée””, Revue du droit de l’Union européenne, 2000, Nr. 4, 767. lpp.

---

74      Skat. Direktīvas 2000/31 21. apsvēruma otro teikumu.

---

75      Skat. Direktīvas 2000/31 2. panta h) punkta ii) apakšpunktu.

---

76      Skat. manus secinājumus lietā LEA (C‑10/22, EU:C:2023:437, 61., 63. un 64. punkts).

---

77      Direktīvas 2000/31 3. panta nosaukums. Šī neviennozīmība izpaužas šīs direktīvas juridiskajā pamatā, kas attiecas gan uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, gan pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī tās 1., 5. un 6. apsvērumā.

---

78      Skat. Direktīvas 2000/31 2. panta h) punkta i) apakšpunkta otro ievilkumu.

---

79      Skat. neseno spriedumu, 2022. gada 27. oktobris, Instituto do Cinema e do Audiovisual (C‑411/21, EU:C:2022:836, 29. punkts), kas attiecas uz maksu kinematogrāfisku un audiovizuālu darbu popularizēšanas un apraides finansēšanai. Attiecībā uz pienākumiem nodokļu jomā, kas ir izslēgta no Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomas, skat. arī spriedumus, 2022. gada 27. aprīlis, Airbnb Ireland (C‑674/20, EU:C:2022:303, 42. punkts), un 2022. gada 22. decembris, Airbnb Ireland un Airbnb Payments UK (C‑83/21, EU:C:2022:1018, 45. punkts).

---

80      Skat. šo secinājumu 136. punktu.

---

81      Spriedums, 2011. gada 25. oktobris (C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685, 66. punkts). Skat. arī spriedumu, 2012. gada 15. marts, G (C‑292/10, EU:C:2012:142, 70. punkts).

---

82      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, eDate Advertising u.c. (C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685, 66. un 67. pants).

---

83      Spriedums, 2019. gada 19. decembris (C‑390/18, EU:C:2019:1112, 71. punkts).

---

84      Spriedums, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland (C‑390/18, EU:C:2019:1112, 81. punkts).

---

85      Spriedums, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland (C‑390/18, EU:C:2019:1112, 82. punkts).

---

86      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris (C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685, 66. punkts).

---

87      Spriedums, 2020. gada 1. oktobris (C‑649/18, EU:C:2020:764, 61. un 62. punkts).

---

88      Spriedums, 2011. gada 5. marts (C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685).

---

89      Spriedums, 2019. gada 19. decembris (C‑390/18, EU:C:2019:1112, 71. punkts).

---

90      Spriedums, 2020. gada 1. oktobris (C‑649/18, EU:C:2020:764).

---

91      Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 7. punktu šajā lietā, atbilstoši kuram “nav apstrīdēts, ka [attiecīgā] sabiedrība ir likumīgi tiesīga pārdot zāles iedzīvotājiem Nīderlandē, kur tā ir likumīgi reģistrēta”.

---

92      Šajā nozīmē skat. arī manus secinājumus lietā Google Ireland u.c. (C‑376/22, EU:C:2023:467, 55. punkts).

---

93      Skat. spriedumu, 2000. gada 9. marts, Komisija/Itālija (C‑358/98, EU:C:2000:114, 11. punkts).

---

94      Skat. spriedumu, 2000. gada 9. marts, Komisija/Itālija (C‑358/98, EU:C:2000:114, 13. un 14. punkts).

---

95      Skat. spriedumu, 2003. gada 11. decembris, Schnitzer (C‑215/01, EU:C:2003:662, 36. un 37. punkts).

---

96      Skat. spriedumu, 2013. gada 25. aprīlis, Jyske Bank Gibraltar (C‑212/11, EU:C:2013:270, 59. punkts).

---

97      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland (C‑390/18, EU:C:2019:1112, 83. un 99. punkts).

---

98      Skat. manus secinājumus lietās Airbnb Ireland (C‑390/18, EU:C:2019:336, 134. un 135. punkts), LEA (C‑10/22, EU:C:2023:437, 51. punkts) un Google Ireland u.c. (C‑376/22, EU:C:2023:467, 54. punkts).

---

99      Spriedums, 2023. gada 9. novembris (C‑376/22, EU:C:2023:835, 60. punkts).

---

100      Skat. šo secinājumu 120. punktu.

---

101      Skat. Regulas 2019/1150 1. panta 2. punktu un 9. apsvērumu.

---

102      Skat. Regulas 2019/1150 3. apsvērumu.

---

103      Skat. spriedumu, 2020. gada 1. oktobris, A (Zāļu reklāma un tirdzniecība tiešsaistē) (C‑649/18, EU:C:2020:764, 64. punkts).

---

104      Skat. šo secinājumu 190. punktu.

---

105      Skat. šo secinājumu 181. un 182. punktu.

---

106      Direktīva 2006/123 ir minēta ceturtajos prejudiciālajos jautājumos apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22, otrajos prejudiciālajos jautājumos apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22, kā arī piektajā prejudiciālajā jautājumā lietā C‑665/22.

---

107      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland (C‑390/18, EU:C:2019:1112, 40.–42. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā Star Taxi App (C‑62/19, EU:C:2020:692, 90. punkts).

---

108      Attiecībā uz Direktīvu 2000/31 skat. spriedumu, 2020. gada 1. oktobris, A (Zāļu reklāma un tirdzniecība tiešsaistē) (C‑649/18, EU:C:2020:764, 34. punkts), un attiecībā uz Direktīvu 2006/123 – spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Rina Services u.c. (C‑593/13, EU:C:2015:399, 23. un nākamie punkti).

---

109      Skat. šo secinājumu 125. punktu.

---

110      Proti, uz šiem pienākumiem attiecas otrais un piektais prejudiciālais jautājums apvienotajās lietās C‑662/22 un C‑667/22, trešie prejudiciālie jautājumi apvienotajās lietās C‑664/22 un C‑666/22, kā arī trešais un sestais prejudiciālais jautājums lietā C‑665/22.

---

111      Skat. šo secinājumu 181. un 182. punktu.

---

112      Attiecībā uz Direktīvu 2000/31 un Direktīvu 2015/1535 skat. attiecīgi spriedumus, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland (C‑390/18, EU:C:2019:1112, 100. punkts), un 2020. gada 3. decembris, Star Taxi App (C‑62/19, EU:C:2020:980, 57. punkts).

---

113      Skat. šo secinājumu 181. un 182. punktu.

---

114      Spriedums, 2023. gada 9. novembris (C‑376/22, EU:C:2023:835, 37. punkts).

---

115      Skat. šo secinājumu 219. punktu.

---

116      Skat. šo secinājumu 214. punktu.

---

117      Skat. spriedumu, 2020. gada 3. decembris, Star Taxi App (C‑62/19, EU:C:2020:980, 61. punkts).

---

118      Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrajā daļā šajā ziņā ir sniegti divi papildu precizējumi. Tādējādi, pirmkārt, noteikumi uzskatāmi par īpaši paredzētiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja, ņemot vērā to iemeslu pamatojumu un operatīvo daļu, īpašais mērķis un visu vai daļas individuālo noteikumu priekšmets ir šādu pakalpojumu regulēšana skaidrā un mērķtiecīgā veidā. Otrkārt, noteikumus neuzskata par īpaši paredzētiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja tie ietekmē šādus pakalpojumus vienīgi netiešā vai gadījuma rakstura veidā.

---

119      Skat. šo secinājumu 134. punktu.

---

120      Šajā ziņā Tiesa spriedumā, 2017. gada 20. decembris, Falbert u.c. (C‑255/16, EU:C:2017:983, 35. un 36. punkts), kas pasludināts laikā, kad bija spēkā direktīva pirms Direktīvas 2015/1535, proti, Direktīva 98/34, nosprieda, ka valsts tiesību norma, kuras mērķis un priekšmets ir paplašināt esošos noteikumus, attiecinot tos arī uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ir jākvalificē par “noteikumiem par pakalpojumiem” šis direktīvas izpratnē.

---

121      Šajā nozīmē attiecībā uz Direktīvas 98/34 10. panta 1. punkta pirmo ievilkumu, kurā bija paredzēts līdzīgs izņēmums, skat. spriedumu, 2005. gada 8. septembris, Komisija/Portugāle (C‑500/500, EU:C:2005:515, 33. punkts).

---

122      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 26. septembris, Unilever (C‑443/98, EU:C:2000:496, 29. punkts).