ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA

[ANTHONY MICHAEL COLLINS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2023. gada 7. decembrī (1)

Lieta C‑547/22

INGSTEEL spol. s. r. o.

pret

Úrad pre verejné obstarávanie

(Okresný súd Bratislava II (Bratislavas II rajona tiesa, Slovākija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Publiskais iepirkums – Pārskatīšanas procedūras – Direktīva 89/665/EEK – Dalībvalstu ārpuslīgumiskā atbildība – Noraidītā pretendenta prasība par zaudējumu atlīdzību saistībā ar Savienības tiesību pārkāpumu – Kvantitatīvais novērtējums – Negūtā peļņa – Zaudēta iespēja

 I.      Ievads

1.        Vai saskaņā ar Savienības tiesībām dalībvalstīm ir jāatzīst tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, ko saistībā ar zaudētu iespēju iesniedzis pretendents, kurš prettiesiski izslēgts no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, ja šī procedūra ir pabeigta un ar izraudzīto pretendentu ir noslēgts līgums? Lai atbildētu uz šo jautājumu, Tiesai ir jānoskaidro, vai dalībvalstu tiesību akti reglamentē zaudējumu atlīdzināšanu, kuru skar Padomes Direktīvas 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (2), 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts. Apstiprinošas atbildes gadījumā Tiesai ir jāpārbauda, kādas sekas rada prasība, ka šiem tiesību aktiem ir jāatbilst efektivitātes principam.

 II.      Atbilstošās tiesību normas

 A.      Savienības tiesības

2.        Direktīvas 89/665 preambulā ir šāds teksts:

“Tā kā dažās dalībvalstīs efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkums vai esošo līdzekļu neatbilstība attur Kopienas uzņēmumus iesniegt pieteikumus dalībvalstī, kurā ir izveidota līgumslēdzēja iestāde; tā kā tādēļ attiecīgām dalībvalstīm šis stāvoklis ir jālabo;

[..]

tā kā ir jānodrošina, lai visās dalībvalstīs būtu atbilstošas procedūras, kas ļautu atcelt nelikumīgi pieņemtus lēmumus un atlīdzināt personām pārkāpuma dēļ nodarīto kaitējumu.”

3.        Saskaņā ar Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta ceturto daļu:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas Direktīva 2014/24/ES vai Direktīva 2014/23/ES, līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi [..] pārskatīt [..].”

4.        Direktīvas 89/665 1. panta 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.”

5.        Direktīvas 89/665 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka pasākumos attiecībā uz 1. pantā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām ir noteikts pilnvarojums:

[..]

c)      atlīdzināt zaudējumus personām, kam ar pārkāpumu nodarīts kaitējums.”

 B.      Slovākijas tiesības

6.        Zákon č. 514/2003 Z. z. o zodpovednosti za škodu spôsobenú pri výkone verejnej moci (Likums Nr. 514/2003 par atbildību par zaudējumiem, kas nodarīti, īstenojot valsts varu; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 514/2003”) 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka valsts ir atbildīga par zaudējumiem, ko ir nodarījušas valsts iestādes, pieņemot prettiesisku lēmumu.

7.        Saskaņā ar Likuma Nr. 514/2003 5. panta 1. punktu tiesvedības dalībniekam, kuram šajā procedūrā pieņemtā lēmuma rezultātā ir nodarīti zaudējumi, ir tiesības uz atlīdzību.

8.        Likuma Nr. 514/2003 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ir jāatlīdzina faktiskie zaudējumi un negūtā peļņa, ja vien īpašās normās nav noteikts citādi.

9.        Zákon č. 40/1964 Zb. Občiansky zakonnik (Civilkodeksa likums Nr. 40/1964; turpmāk tekstā – “Civilkodeksa likums”) 442. panta 1. punktā ir noteikts, ka prasībās par zaudējumu atlīdzību tiek atlīdzināti faktiskie zaudējumi un negūtā peļņa.

10.      Zákon č. 25/2006 Z. z. o verejnom obstarávaní (Likums Nr. 25/2006 par publisko iepirkumu), šķiet, neietver nekādas īpašas tiesību normas, kas reglamentētu prasības par zaudējumu atlīdzību, kuras izriet no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas.

 III.      Strīds pamatlietā, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība tiesā

11.      Slovākijas Futbola federācija 2013. gadā publicēja uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai par futbola stadionu būvniecību, rekonstrukciju un modernizāciju. Šajā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā piedalījās INGSTEEL spol s.r.o. (turpmāk tekstā – “Ingsteel”), proti, uzņēmums, kas darbojas būvniecības nozarē. Slovākijas Futbola federācija izslēdza Ingsteel no šīs procedūras, pamatojoties uz to, ka tas neatbilda konkursa uzaicinājumā izvirzītajām saimnieciskajām un finansiālajām prasībām. Ingsteel cēla prasību, lai apstrīdētu šā lēmuma likumību, kuras ietvaros Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) nolēma vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

12.      2017. gada 13. jūlija spriedumā Ingsteel un Metrostav (C‑76/16, EU:C:2017:549) Tiesa nosprieda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (3), ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja konkursa uzaicinājumā ir prasīts iesniegt banku iestādes apliecinājumu par kredīta piešķiršanu pretendentam, bet bankas, pie kurām šis pretendents ir vērsies, atsakās šādu apliecinājumu izsniegt, tam var atļaut pierādīt tā saimniecisko un finansiālo stāvokli ar citiem piemērotiem līdzekļiem. Ņemot vērā Tiesas spriedumu, Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) secināja, ka lēmums izslēgt Ingsteel bija prettiesisks, un to atcēla. Pēc tam tā nodeva lietu Úrad pre verejné obstarávanie (Publiskā iepirkuma regulatīvā iestāde, Slovākija) atbilstošu pasākumu veikšanai.

13.      Tā kā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra bija pabeigta un līgumslēdzēja iestāde bija noslēgusi pamatlīgumu ar izraudzīto pretendentu, Ingsteel cēla prasību pret Úrad pre verejné obstarávanie (Publiskā iepirkuma regulatīvā iestāde), tostarp pieprasot atlīdzināt zaudējumus par zaudēto iespēju uzvarēt konkursā. Tā apgalvoja, ka zaudēta iespēja un negūtā peļņa esot divi dažādi prasījumu veidi. Šķiet, ka saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem pierādījumu kopums, lai pamatotu, ka zaudējumi ir pietiekami paredzami, ir zemāks attiecībā uz prasībām par zaudēto iespēju nekā attiecībā uz prasībām par negūto peļņu.

14.      Úrad pre verejné obstarávanie (Publiskā iepirkuma regulatīvā iestāde) uzskata, ka Ingsteel prasība par zaudējumu atlīdzību esot hipotētiska. Neesot bijis nekādu garantiju, ka Ingsteel piedāvājums tiktu izraudzīts vai ka tad, ja tas tiktu izraudzīts, līgumslēdzēja iestāde ar to būtu noslēgusi līgumu.

15.      Okresný súd Bratislava II (Bratislavas II rajona tiesa, Slovākija) vēlas noskaidrot, vai Direktīvā 89/665 tai ir noteikts pienākums pieņemt prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar pretendenta zaudētu iespēju, ja tiesa ir atcēlusi lēmumu par tā izslēgšanu no procedūras, kuras rezultātā tika piešķirtas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un līgumslēdzēja iestāde ir noslēgusi līgumu ar citu pretendentu. Šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai valsts tiesas – kura izskata strīdu par prasību atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts pretendentam, kurš prettiesiski tika izslēgts no publiskā iepirkuma procedūras – prakse, saskaņā ar kuru tiek atteikta atlīdzība par zaudēto iespēju (loss of opportunity), ir saderīga ar [Direktīvas 89/665] 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu kopsakarā ar tās 2. panta 6. un 7. punktu?

2)      Vai valsts tiesas – kura izskata strīdu par prasību atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts pretendentam, kurš prettiesiski tika izslēgts no publiskā iepirkuma procedūras – prakse, saskaņā ar kuru prasībā atlīdzināt zaudējumus neietilpst prasība atlīdzināt negūto peļņu, kas zudusi, jo ir liegta iespēja piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā, ir saderīga ar [Direktīvas 89/665] 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu kopsakarā ar tās 2. panta 6. un 7. punktu?”

16.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Úrad pre verejné obstarávanie (Publiskā iepirkuma regulatīvā iestāde), Čehijas, Francijas un Slovākijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Čehijas un Austrijas valdības un Komisija 2023. gada 20. septembra tiesas sēdē sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

 IV.      Vērtējums

 A.      Pieņemamība

17.      Úrad pre verejné obstarávanie (Publiskā iepirkuma regulatīvā iestāde) norāda divus iemeslus, kādēļ Tiesai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu jāatzīst par nepieņemamu. Pirmkārt, tā kā Ingsteel piedalījās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā kopā ar Metrostav a.s., kas nav tiesvedības iesniedzējtiesā dalībniece, tai neesot tiesību celt prasību par zaudējumu atlīdzību. Otrkārt, tā kā Ingsteel sākotnēji prasīja zaudējumu atlīdzību par negūto peļņu, nevis par zaudēto iespēju, tā nevarot izvirzīt šo prasību šajā tiesvedības stadijā iesniedzējtiesā.

18.      Slovākijas valdībai arī ir šaubas par jautājumu pieņemamību tiktāl, ciktāl iesniedzējtiesa, šķiet, uzdod Tiesai jautājumu par to, vai Ingsteel prasība par zaudējumu atlīdzību ir jāapmierina. Gan Úrad pre verejné obstarávanie (Publiskā iepirkuma regulatīvā iestāde), gan Slovākijas valdība uzsver, ka tikai iesniedzējtiesai esot jālemj par Ingsteel prasības pamatotību.

19.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētās sadarbības ietvaros tikai valsts tiesai, kas izskata lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā par tiem ir jālemj (4). Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiski apstākļi, kas vajadzīgi, lai tā spētu sniegt lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (5).

20.      Ar iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir lūgts interpretēt Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Ņemot vērā šīs lietas faktiskos apstākļus, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izvirzītie jautājumi par iespēju celt prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar zaudētu iespēju noslēgt publiskā iepirkuma līgumu nešķiet hipotētiski. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai saskaņā ar valsts tiesībām Ingsteel ir tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar zaudētu iespēju un kādas sekas – ja tādas vispār ir – var izrietēt no veida, kādā tā cēla prasību. Šo iemeslu dēļ es iesaku Tiesai noraidīt iebildumus pret prejudiciālo jautājumu pieņemamību.

 B.      Par lietas būtību

 1.      Lietas dalībnieku apsvērumi

21.      Úrad pre verejné obstarávanie (Publiskā iepirkuma regulatīvā iestāde), Austrijas, Čehijas, Francijas un Slovākijas valdības apgalvo, ka katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā esot jānosaka no Savienības tiesību pārkāpuma publiskā iepirkuma procedūrā izrietošo zaudējumu novērtēšanas kritēriji, pēc kuriem novērtē zaudējumus, kas izriet no Savienības tiesību pārkāpuma publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Šīs lietas dalībnieces arī atzīst, ka šādiem valsts noteikumiem esot jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem. Tā kā Direktīvā 89/665 esot paredzēta tikai minimāla saskaņošana, tajā neesot norādījumu par kritērijiem, kuri valsts tiesām jāņem vērā, veicot šādu noteikšanu. No tā izriet, ka Direktīvā 89/665 dalībvalstīm neesot noteikts pienākums paredzēt zaudējumu atlīdzību par zaudētu iespēju iegūt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības.

22.      Čehijas valdība norāda, ka Direktīvā 89/665 paredzētais zaudējumu jēdziens neesot autonoms Savienības tiesību jēdziens. Francijas valdība piekrīt šim apgalvojumam. Tā uzskata, ka tās pieeja atbilstot judikatūrai par dalībvalstu ārpuslīgumisko atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu, saskaņā ar kuru katras dalībvalsts tiesību aktos esot paredzēts atlīdzības apmērs un noteikumi, kas attiecas uz šāda pārkāpuma radīto zaudējumu novērtēšanu.

23.      Úrad pre verejné obstarávanie (Publiskā iepirkuma regulatīvā iestāde) piekrīt Ingsteel, ka negūtā peļņa un zaudēta iespēja esot atšķirīgi jēdzieni, jo pēdējais esot zaudēta iespēja iegūt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības (6). Tā apgalvo, ka saskaņā ar Slovākijas tiesībām prettiesiski izslēgtam pretendentam, kurš var pierādīt, ka tam bija reāla un pietiekami liela iespēja iegūt publiskā līguma slēgšanas tiesības, varot piešķirt zaudējumu atlīdzību par šīs iespējas zaudēšanu. Savukārt Čehijas valdība un Slovākijas valdība uzskata, ka zaudētu iespēju varot uzskatīt par negūtās peļņas paveidu. Galvenā atšķirība starp abiem jēdzieniem esot zaudējumu esamības konstatēšanai nepieciešamais pierādījumu kopums un atlīdzība, ko var piešķirt.

24.      Austrijas, Čehijas un Slovākijas valdības apgalvo, ka, lai gan judikatūra par Savienības ārpuslīgumisko atbildību publiskā iepirkuma jomā var sniegt zināmas norādes, to neesot attiecināma uz Direktīvas 89/665 piemērošanu. Kaut arī Savienības tiesas dažos gadījumos esot piespriedušas zaudējumu atlīdzību par zaudētu iespēju pretendentiem, kurus Savienības iestādes prettiesiski izslēdza no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām, Savienības tiesas vairumā gadījumu esot noraidījušas šādas prasības, uzskatot, ka, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību, jebkādai zaudētai iespējai jābūt reālai, nevis hipotētiskai.

25.      Komisija norāda, ka, lai gan Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā dalībvalstīm esot noteikts pienākums paredzēt zaudējumu atlīdzību personām, kurām ir nodarīts kaitējums Savienības publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpuma dēļ, tajā neesot ietverti sīki izstrādāti nosacījumi attiecībā par to, kā šis pienākums ir jāizpilda. Tā kā Direktīvā 89/665 esot paredzēta minimāla saskaņošana, dalībvalstis varot brīvi noteikt augstāku aizsardzības līmeni personām, kurām ir nodarīts kaitējums publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpuma dēļ. Katrai dalībvalstij saskaņā ar procesuālās autonomijas principu esot jāparedz sīki izstrādāti noteikumi prasībām, lai aizsargātu tiesības, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesībām, ja vien šie noteikumi atbilstot līdzvērtības un efektivitātes principiem. Tā kā Direktīvas 89/665 mērķis esot nodrošināt efektīvu pārskatīšanas procedūru pastāvēšanu, lai garantētu publiskā iepirkuma noteikumu un, visbeidzot, iekšējā tirgus principu ievērošanu, efektivitātes princips esot šīs prejudiciālās nolēmuma tiesvedības risinājuma pamatā.

26.      Komisija uzskata – tā kā līgumslēdzēja iestāde ir noslēgusi pamatlīgumu ar citu pretendentu, tiesvedībā iesniedzējtiesā vairs neesot iespējams labot nelikumību, kas ietekmēja līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru. Šādos apstākļos zaudējumu atlīdzības piešķiršana esot vienīgais efektīvais tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas pieejams pretendentam, kuram radušies zaudējumi šīs nelikumības dēļ. Valsts tiesību akti, kuros nav paredzēta iespēja prasīt zaudējumu atlīdzību par zaudēto iespēju iegūt līguma slēgšanas tiesības šīs nelikumības rezultātā, liedzot Ingsteel piekļuvi efektīvai tiesību aizsardzībai, un tas esot pretrunā Direktīvai 89/665.

 2.      Juridiskā analīze

27.      Lietas dalībnieki Tiesā ir vienisprātis, ka uz iesniedzējtiesas jautājumiem ir jāsniedz vienota atbilde. Tā kā šis ierosinājums ir pamatots, es iesaku Tiesai pārformulēt iesniedzējtiesas jautājumus tādējādi, ka tā jautā, vai Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunktam ir pretrunā valsts tiesas prakse, saskaņā ar kuru pretendentam, kas prettiesiski izslēgts no šajā direktīvā paredzētās publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, ir liegts prasīt zaudējumu atlīdzību par zaudētu iespēju iegūt šā līguma slēgšanas tiesības. Lai gan iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu kopsakarā ar tās 2. panta 6. un 7. punktu, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecīgā gadījumā nav norādīts, kāda ir šo pēdējo minēto tiesību normu ietekme – ja tāda vispār ir – uz uzdoto jautājumu atrisināšanu. Tāpat lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts, vai Slovākijas Republika ir izmantojusi Direktīvas 89/665 2. panta 6. punktā paredzēto iespēju, saskaņā ar kuru tiesai ir jāatceļ iespējami prettiesisks lēmums, pirms var prasīt zaudējumu atlīdzību (7). Direktīvas 89/665 2. panta 7. punktam, kurā ir paredzēts, ka attiecīgo valstu tiesību aktos nosaka ietekmi uz līgumu, kas noslēgts pēc tā slēgšanas tiesību piešķiršanas, īstenojot tās 2. panta 1. punktā minētās pilnvaras, šķiet, ir tangenciāla nozīme (8). Neviens no lietas dalībniekiem, kas Tiesā iesniedza rakstveida vai mutvārdu apsvērumus, neatsaucās uz Direktīvas 89/665 2. panta 6. vai 7. punktu un nesniedza nevienu argumentu saistībā ar tiem. Tāpēc es uzskatu, ka pārfrāzētais jautājums nezaudē nozīmi, tajā neiekļaujot šīs tiesību normas.

28.      Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru no prasības par Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu izriet, ka, izņemot gadījumus, kad Savienības tiesību normā juridisks jēdziens ir aprakstīts, atsaucoties uz dalībvalstu tiesību aktiem, pēdējais minētais parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi. Šāda interpretācija ir jāveic, ņemot vērā gan attiecīgās tiesību normas tekstu, gan kontekstu, kura tā ir ietverta, kā arī tiesiskā regulējuma, kuras daļa tā ir, mērķi (9).

29.      Ir svarīgi norādīt, ka šī pieeja nav piemērojama visos gadījumos. Šajā gadījumā vairākas dalībvalstis apgalvo, ka zaudējumu jēdziens Direktīvas 89/665 izpratnē neesot autonoms Savienības tiesību jēdziens. Es piekrītu šim priekšlikumam šādu iemeslu dēļ.

30.      Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir skaidri noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai pārskatīšanas procedūrās būtu ietverts pilnvarojums atlīdzināt zaudējumus personām, kam ar pārkāpumu nodarīts kaitējums. Tajā nav aprakstīts, no kā sastāv šie zaudējumi, kā arī nav sniegti norādījumi par to, kā tos varētu novērtēt (10). Tajā nav paredzēti nedz nosacījumi, pamatojoties uz kuriem līgumslēdzējai iestādei var būt jāmaksā zaudējumu atlīdzība, nedz arī norādīts veids, kādā šo atlīdzību var aprēķināt (11).

31.      Konteksts, kurā parādās Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, ietver tās preambulu, kurā teikts, ka dalībvalstīm ir jānovērš to tiesību sistēmās pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkums vai nepietiekamība. Tās 1. panta 1. punktā ceturtajā daļā paredzēts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumu tiek efektīvi pārskatīti. Direktīvas 89/665 1. panta 3. punktā noteikts, ka dalībvalstis nodrošina pārskatīšanas procedūru pieejamību saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko šīs valstis var pieņemt. No šīm tiesību normām izriet, ka ar Direktīvu 89/665 ir izveidota minimālas saskaņošanas sistēma, saskaņā ar kuru dalībvalstis ir atbildīgas par to tiesiskās aizsardzības līdzekļu veidu un raksturu, kuriem jābūt pieejamiem, pārskatot publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (12). Lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus, piekrīt, ka judikatūra apstiprina šo secinājumu (13). Tādējādi Direktīvā 89/665 dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt konkrētus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kuriem ir jābūt efektīviem, bet tajā nav paredzēts definēt, kādi ir šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi (14).

32.      Attiecībā uz Direktīvas 89/665 mērķiem tās 1. panta 1. punktā, lasot to kopā ar preambulu, ir norādīts, ka šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt efektīvu procedūru pieejamību publiskā iepirkuma lēmumu pārskatīšanai. Personām, kuras ietekmē to valsts noteikumu pārkāpumi, ar kuriem īsteno Savienības publiskā iepirkuma direktīvas, valsts tiesību aktos ir jābūt pieejamiem efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, lai panāktu, ka publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras tiek atvērtas Savienības mēroga konkurencei.

33.      No tā izriet, ka zaudējumu atlīdzība Direktīvas 89/665 izpratnē nav paredzēta kā neatkarīgs un vienots Savienības tiesību jēdziens, bet gan tāds, kas definēts dalībvalstu tiesību aktos. Direktīvā 89/665 ir uzsvērts šajā procesā sasniedzamais rezultāts, nevis šajā nolūkā pieņemamo noteikumu saturs, kas dalībvalstīs neizbēgami atšķirsies. Šajā kontekstā es atzīmēju, ka Savienības likumdevējs ir atturējies grozīt Direktīvas 89/665 2. panta 1. punktu (15). Turklāt judikatūrā arī nav mēģināts definēt sīki izstrādātus kritērijus, lai noteiktu zaudējumu esamību un to novērtēšanu saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumu pārkāpumiem.

34.      Tādējādi, tā kā šajā ziņā nav Savienības tiesību normu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kritēriji, saskaņā ar kuriem ir jānovērtē zaudējumi, kas nodarīti Savienības tiesību pārkāpuma rezultātā procedūrās, kuru rezultātā tiek piešķirtas publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības (16). Kā, manuprāt, pareizi norādījuši vairāki šīs prejudiciāla nolēmuma tiesvedības dalībnieki, šie jautājumi ietilpst dalībvalstu procesuālās autonomijas jomā (17). Ir vispāratzīts, ka prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras noteiktas Savienības tiesībās, procesuālā kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kura attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), nedz arī padarīt par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesībās piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (18).

35.      Divi citi apsvērumi pamato secinājumu, ka zaudējumu atlīdzības novērtēšana saskaņā ar Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir jāskata dalībvalstu procesuālās autonomijas ietvaros. Pirmkārt, šī autonomija ir LES 5. pantā noteiktā subsidiaritātes principa praktiska izpausme, saskaņā ar kuru jomās, kuras nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, Savienība rīkojas tikai tad, ja dalībvalstis nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus. Šā principa nozīme netieši ir atzīta LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, kurā noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami efektīvi tiesību aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Otrkārt, dažādās dalībvalstīs tiesību tradīcijas, procedūras un tiesiskās aizsardzības līdzekļi var ievērojami atšķirties. Pašreizējā Savienības tiesību attīstības posmā ir grūti iedomāties viendabīgu tiesiskās aizsardzības līdzekļu režīmu, kas vienlīdz efektīvi darbotos visās dalībvalstīs publiskā iepirkuma tiesību jomā (19). Tātad nav pārsteidzoši, ka Savienības likumdevējs, kā norādīts šo secinājumu 33. punktā, līdz šim nav centies izstrādāt šādu sistēmu.

36.      Rakstveida un mutvārdu apsvērumos Komisija atsaucās uz EBTA Tiesas spriedumiem lietā Fosen‑Linjen I (20) un lietā Fosen‑Linjen II (21), kuros tika izskatīts zaudējumu atlīdzības piešķiršanas raksturs atbilstoši Direktīvai 89/665 saistībā ar prasību par negūto peļņu. EBTA Tiesa uzskatīja, ka, lai gan Direktīvā 89/665 noteiktajām pārskatīšanas procedūrām ir jābūt pēc iespējas vienādākām attiecībā uz visiem uzņēmumiem iekšējā tirgū, tām nav jābūt ne viendabīgām, ne identiskām, jo Direktīvā 89/665 ir paredzēta minimāla saskaņošana (22). Tā norādīja, ka zaudējumu atlīdzības piešķiršanai ir trīs mērķi: pirmkārt, atlīdzināt nodarītos zaudējumus, otrkārt, atjaunot uzticēšanos piemērojamā tiesiskā regulējuma efektivitātei un, treškārt, atturēt līgumslēdzējas iestādes no nelikumīgas rīcības, tādējādi uzlabojot normu ievērošanu (23). Tā kā Direktīvā 89/665 nav paredzēti nosacījumi zaudējumu atlīdzības piešķiršanai, katras EEZ valsts tiesību sistēmā principā ir jānosaka kritēriji, pamatojoties uz kuriem var novērtēt publiskā iepirkuma tiesību pārkāpuma rezultātā nodarīto kaitējumu (24). Šajā kontekstā katras EEZ valsts tiesību sistēmā ir jāparedz noteikumi, tostarp par cēloņsakarību un pierādīšanas pienākumu (25). Šādiem valsts noteikumiem vienmēr jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem (26). Lai gan ir vēlams, lai publiskā iepirkuma tiesību pārkāpumi tiktu novērsti pirms publiskā iepirkuma līguma noslēgšanas, dažos gadījumos zaudējumu atlīdzība ir vienīgais tiesiskās aizsardzības līdzeklis attiecībā uz šādiem pārkāpumiem (27). Šo iemeslu dēļ – lai gan Direktīvā 89/665 nav minēti konkrēti zaudējumu veidi – EBTA Tiesa to ir interpretējusi tādējādi, ka ar to EEZ valstīm ir uzlikts pienākums ļaut personām, kurām iepirkuma procedūrā ir nodarīts kaitējums, kas izriet no publiskā iepirkuma tiesību pārkāpuma, saņemt zaudējumu atlīdzību par negūto peļņu (28). Šajos spriedumos norādīts, ka efektivitātes princips var darboties tā, ka tas nepieļauj, ka dalībvalsts tiesību akti izslēdz prasības, kas attiecas uz konkrētiem zaudējumu veidiem in limine.

37.      Lai gan Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts konkretizē atbildības principu attiecībā uz privātpersonām nodarīto kaitējumu, kas radies Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kura izdarīšanā dalībvalsts ir vainojama, un šis princips izriet no pašas Savienības tiesību sistēmas (29), tomēr, kā to savos rakstveida apsvērumos ierosina Francijas valdība, ir jāizvērtē arī Tiesas judikatūra par vispārējiem nosacījumiem, ar kādiem iestājas dalībvalstu ārpuslīgumiskā atbildība par Savienības tiesību pārkāpumiem.

38.      Kopš nozīmīgā sprieduma Francovich ir vispāratzīts, ka privātpersonām, kurām nodarīts kaitējums Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, ko izdarījusi dalībvalsts vai kāda no tās iestādēm, ir tiesības uz atlīdzību, izpildoties trim nosacījumiem: pirmkārt, pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības šīm personām, otrkārt, šīs tiesību normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un, treškārt, pastāv tieša cēloņsakarība starp pārkāpumu un iespējamo kaitējumu (30). Šajā spriedumā Tiesa arī nolēma, ka, kaut arī privātpersonu tiesības saņemt atlīdzību ir tieši pamatotas ar Savienības tiesībām, valsts atlīdzina tās pārkāpuma rezultātā radītos zaudējumus saskaņā ar valsts tiesībās paredzēto atbildību (31). Dalībvalstu tiesībās ir jāparedz materiālie un procesuālie nosacījumi zaudējumu atlīdzināšanai, vienmēr ievērojot efektivitātes principu (32).

39.      Spriedumā Brasserie du pêcheur Tiesa sīkāk izskatīja atlīdzināšanas kritērijus (33). Tā secināja, ka Savienības tiesībās nav noteikti īpaši kritēriji attiecībā uz dažādiem zaudējumu veidiem, kurus bija norādījušas iesniedzējtiesas (34) un kuri ir valsts tiesību jautājums, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus (35). Tā piebilda, ka Savienības tiesībās nav pieļaujama negūtās peļņas kā zaudējumu kategorijas pilnīga izslēgšana, jo šāda izslēgšana būtu pretrunā efektivitātes principam (36). Citā lietā, kas saistīta ar dalībvalstu ārpuslīgumisko atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem, ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger] ierosināja, ka atlīdzināmais kaitējums var izpausties ne tikai kā negūtā peļņa, bet arī zaudēta iespēja, ja vien tā ir pietiekami drošas iespējamā pārkāpuma sekas (37). Darba tiesību jomā Tiesa ir atzinusi, ka tiesības prasīt atlīdzību par zaudētu iespēju var būt piemērotas, lai likvidētu Savienības tiesību pārkāpuma sekas, un atbilst efektivitātes principam (38). Šie apsvērumi liecina, ka dalībvalstu procesuālās autonomijas apjoms nav neierobežots, jo Tiesa var paredzēt īpašus pienākumus, lai nodrošinātu, ka privātpersonas, kurām nodarīts kaitējums Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, saņem minimālo aizsardzības līmeni.

40.      Austrijas, Čehijas un Slovākijas valdības apgalvo, ka Savienības tiesu judikatūra par zaudētu iespēju, kas izriet no Savienības iestāžu pieļautajām nelikumībām publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā, neesot automātiski piemērojama apstākļiem, kuru dēļ radās šī prejudiciālā nolēmuma tiesvedība. Es piekrītu šai nostājai. Neatkarīgi no iemesliem noteikumi, kas reglamentē Savienības iestāžu veikto publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas pārskatīšanu, un noteikumi, kas reglamentē līgumslēdzēju iestāžu veikto publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, atšķiras (39). Lai gan Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka pretendents, kuru Savienības iestāde ir prettiesiski izslēgusi no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, var prasīt zaudējumu atlīdzību par zaudētu iespēju (40), šī judikatūra attiecas uz Savienības, nevis tās dalībvalstu ārpuslīgumisko atbildību (41). Jāatgādina, ka Savienības tiesu loma šādos apstākļos ir līdzīga dalībvalstu tiesu lomai, piemērojot attiecīgos valsts procesuālos noteikumus. Tieši šajā īpašajā kontekstā Savienības tiesībām ir jāreglamentē visi tiesību aspekti, kas nosaka Savienības iestāžu veikto publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, tostarp jautājumu par iespējamo ārpuslīgumisko atbildību. Judikatūra attiecībā uz zaudējumu atlīdzību par Savienības iestāžu pieļautiem publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu reglamentējošo tiesību aktu pārkāpumiem liecina par to, ka negūtā peļņa un zaudēta iespēja ir atšķirīgi jēdzieni. Ja negūtā peļņa tiek novērtēta, pamatojoties uz atlīdzību par līguma zaudēšanu, zaudētas iespējas gadījumā ir runa par atlīdzību saistībā ar zaudētu iespēju noslēgt līgumu (42). Zaudētas iespējas jēdziens, šķiet, ir atzīts arī prasībās saistībā par zaudējumu atlīdzību Savienības Civildienesta noteikumu un Savienības ārpuslīgumiskās atbildības kontekstā (43).

41.      Gan no Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējuma, gan no šīs direktīvas mērķiem, ņemot vērā vispārējos principus, kas reglamentē dalībvalstu ārpuslīgumisko atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem, var secināt, ka dalībvalstu tiesību aktos ir jānosaka zaudējumu veidi, saskaņā ar kuriem pretendents, kas prettiesiski izslēgts no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, var prasīt atlīdzību, šajos valsts noteikumos nodrošinot līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošanu.

42.      No Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem neizriet, ka šajā lietā būtu pārkāpts līdzvērtības princips. Vēl ir jānoskaidro, vai tāda valsts tiesiskā regulējuma interpretācija tiesā, kurā nav paredzēta zaudējumu atlīdzības piešķiršana zaudētas iespējas dēļ, atbilst efektivitātes principam, kā tas definēts šo secinājumu 34. punktā. Šādā kontekstā nevar tikt aizskarta ne Direktīvas 89/665 efektivitāte, ne tiesības, kas ar to piešķirtas privātpersonām (44). Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru zaudējumu atlīdzības piešķiršana ir atkarīga no līgumslēdzēju iestāžu vainas vai tīšas nevērības pierādīšanas, ir pretrunā Direktīvai 89/665, jo šāds tiesiskais regulējums liek šķēršļus Savienības politikas publiskā iepirkuma jomā pilnīgai iedarbībai (45).

43.      Ja pretendents saņem tiesas nolēmumu par to, ka tas ir prettiesiski izslēgts no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, un līgumslēdzēja iestāde ir noslēgusi šo līgumu ar citu pretendentu, izslēgt jebkādu iespēju prasīt zaudējumu atlīdzību par zaudēto iespēju iegūt šā līguma slēgšanas tiesības, šķiet, pārkāpj efektivitātes principu. Šāda situācija neatbilst Direktīvas 89/665 mērķim, proti, garantēt efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret līgumslēdzēju iestāžu lēmumiem, kas pieņemti, pārkāpjot Savienības tiesības, jo šādi cietušai personai tiktu liegts Direktīvas 89/665 2. panta 1. punktā paredzētais papildu tiesiskās aizsardzības līdzeklis, proti, zaudējumu atlīdzība. Dalībvalstu tiesību aktos ir jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem var celt šādu prasību, tostarp attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu kopumu, cēloņsakarību un atlīdzības summas aprēķināšanu (46).

44.      Civilkodeksa 442. panta 1. punktā ir noteikts, ka prasībās par zaudējumu atlīdzību tiek atlīdzināti faktiskie zaudējumi un negūtā peļņa. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, izriet, ka valsts tiesu judikatūrā nav paredzēts piešķirt zaudējumu atlīdzību par zaudētu iespēju iegūt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības. Slovākijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem zaudēta iespēja ir daļa no negūtās peļņas jēdziena, kas var būt par pamatu zaudējumu atlīdzības piešķiršanai, ar nosacījumu, ka cietusī persona var pierādīt, ka tai bija ļoti lielas izredzes saņemt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības.

45.      Tā kā tikai iesniedzējtiesas kompetencē ir interpretēt un piemērot valsts tiesību aktus, tai pēc iespējas ir jāinterpretē noteikumi, kas reglamentē prasības par zaudējumu atlīdzību tā, lai nodrošinātu efektivitātes principa ievērošanu. Valsts tiesai iekšējās tiesības, kas tai ir jāpiemēro, ir jāinterpretē pēc iespējas atbilstīgi Savienības tiesībām. Šāda interpretācija ir pakļauta atzīto robežu ievērošanai, it īpaši valsts tiesību contra legem interpretācijas aizliegumam. Ja valsts tiesa nevar nonākt pie šādas interpretācijas, tai ir pilnībā jāpiemēro Savienības tiesības, lai aizsargātu tiesības, kas ar tām piešķirtas privātpersonām, vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas tiesību normu, ja tā radītu Savienības tiesībām pretēju rezultātu, ar nosacījumu, ka attiecīgajai Savienības tiesību normai ir tieša iedarbība (47). Šajā kontekstā Tiesa jau ir nospriedusi, ka atbilstīgas interpretācijas pienākums var likt valsts tiesām grozīt iedibinātu judikatūru, ja tās pamatā ir interpretācija, kas nav saderīga ar Savienības tiesībām (48).

 V.      Secinājumi

46.      Ierosinu Tiesai uz Okresný súd Bratislava II (Bratislavas II rajona tiesa, Slovākija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām, 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka

dalībvalstu tiesību aktu ziņā ir paredzēt nosacījumus, ar kādiem valsts tiesa var lemt par tāda pretendenta prasību par zaudējumu atlīdzību, kurš prettiesiski izslēgts no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, uz kuru attiecas šī direktīva. Šie nosacījumi ietver pierādīšanas pienākumu un pierādījumu kopumu, cēloņsakarību, kā arī atlīdzības summas aprēķināšanu. Dalībvalstu tiesību aktiem šajā nolūkā jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem. Efektivitātes princips paredz, ka valsts tiesa nevar atsaukties uz praksi, saskaņā ar kuru pretendentam, kas prettiesiski izslēgts no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, ir liegts prasīt zaudējumu atlīdzību par zaudētu iespēju iegūt šā līguma slēgšanas tiesības.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      OV 1989, L 395, 33. lpp., redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/66/EK (OV 2007, L 335, 31. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/23/ES (OV 2014, L 94, 1. lpp.).

3      OV 2004, L 134, 114. lpp.

4      Skat. spriedumu, 2022. gada 13. janvāris, Regione Puglia (C‑110/20, EU:C:2022:5, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

5      Turpat, 24. punkts un tajā minētā judikatūra.

6      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 21. maijs, Belfass/Padome (T‑495/04, EU:T:2008:160, 124. punkts), 2011. gada 20. septembris, Evropaïki Dynamiki/EIB (T‑461/08, EU:T:2011:494, 210. punkts) un 2018. gada 28. februāris, Vakakis kai Synergates/Komisija (T‑292/15, EU:T:2018:103, 187. punkts).

7      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) tiesa atcēla lēmumu izslēgt Ingsteel no attiecīgā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras.

8      Izņemot Direktīvas 89/665 2.d, 2.e un 2.f pantā paredzētās situācijas, kas neattiecas uz šo lietu: spriedums, 2014. gada 11. septembris, Fastweb (C‑19/13, EU:C:2014:2194, 52. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumus lietā Ingsteel un Metrostav (C‑76/16, EU:C:2017:226, 69. punkts).

9      Spriedums, 2018. gada 25. oktobris, Anodiki Services EPE (C‑260/17, EU:C:2018:864, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

10      Ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumi lietā Combinatie Spijker Infrabouw/De Jonge Konstruktie u.c. (C‑568/08, EU:C:2010:515, 106. punkts).

11      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. decembris, Combinatie Spijker Infrabouw‑De Jonge Konstruktie u.c. (C‑568/08, EU:C:2010:751, 86. punkts).

12      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 21. oktobris, Symvoulio Apochetefseon Lefkosias (C‑570/08, EU:C:2010:621, 37. punkts), 2020. gada 26. marts, Hungeod u.c. (C‑496/18 un C‑497/18, EU:C:2020:240, 73. punkts) un ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā Marina del Mediterráneo u.c. (C‑391/15, EU:C:2016:651, 38. punkts).

13      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 30. septembris, Strabag u.c. (C‑314/09, EU:C:2010:567, 30. punkts) un 2018. gada 7. augusts, Hochtief (C‑300/17, EU:C:2018:635, 35. punkts).

14      Spriedums, 2002. gada 18. jūnijs, HI (C‑92/00, EU:C:2002:379, 58. punkts). Pēc analoģijas skat. spriedumu, 1985. gada 11. jūlijs, Foreningen af Arbejdsledere i Danmark (105/84, EU:C:1985:331, 26. punkts), kurā Tiesa konstatēja, ka jēdziens, kas ietverts direktīvā, ar kuru īsteno daļēju saskaņošanu, nevar būt autonoms Savienības tiesību jēdziens, jo šīs direktīvas mērķis nav noteikt vienotu aizsardzības līmeni, pamatojoties uz kopīgiem kritērijiem.

15      Skat. Direktīvu 2007/66 un Direktīvu 2014/23.

16      Spriedums, 2010. gada 9. decembris, Combinatie Spijker Infrabouw‑De Jonge Konstruktie u.c. (C‑568/08, EU:C:2010:751, 90. punkts).

17      Spriedums, 2010. gada 30. septembris, Strabag u.c. (C‑314/09, EU:C:2010:567, 34. punkts).

18      Spriedumi, 2010. gada 9. decembris, Combinatie Spijker Infrabouw‑De Jonge Konstruktie u.c. (C‑568/08, EU:C:2010:751, 91. punkts un tajā minētā judikatūra) un 2015. gada 26. novembris, MedEval (C‑166/14, EU:C:2015:779, 37. punkts).

19      Šis apstāklis daļēji var izskaidrot, kāpēc Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”) paredzētie noteikumi par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu nav identiski Direktīvas 89/665 noteikumiem. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 23. maijs, European Dynamics Luxembourg/ECB (T‑553/11, EU:T:2014:275, 110. punkts), kurā Vispārējā tiesa atzina, ka Direktīvā 89/665 noteikto režīmu nevar pēc analoģijas transponēt uz publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ko veic Savienības iestādes.

20      EBTA tiesas spriedums, 2017. gada 31. oktobris, Fosen‑Linjen/AtB (E‑16/16, EFTA Court Report 2017, 90. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Fosen‑Linjen I”).

21      EBTA tiesas spriedums, 2019. gada 1. augusts, Fosen‑Linjen/AtB (E‑7/18, EFTA Court Report 2019; turpmāk tekstā – “spriedums Fosen‑Linjen II”).

22      Šajā nozīmē skat. EBTA tiesas spriedumus, 2017. gada 31. oktobris, Fosen‑Linjen/AtB (E‑16/16, EFTA Court Report 2017, 67. punkts) un 2019. gada 1. augusts, Fosen‑Linjen/AtB (E‑7/18, EFTA Court Report 2019, 109. punkts).

23      EBTA tiesas spriedums, 2017. gada 31. oktobris, Fosen‑Linjen/AtB (E‑16/16, EFTA Court Report 2017, 76. punkts).

24      Turpat (69. un 70. punkts).

25      Šajā nozīmē skat. turpat (89. un 108. punkts).

26      EBTA tiesas spriedumi, 2017. gada 31. oktobris Fosen‑Linjen/AtB (E‑16/16, EFTA Court Report 2017, 70. punkts) un 2019. gada 1. augusts, Fosen‑Linjen/AtB (E‑7/18, EFTA Court Report 2019, 114. punkts).

27      EBTA tiesas spriedums, 2017. gada 31. oktobris, Fosen‑Linjen/AtB (E‑16/16, EFTA Court Report 2017, 73. punkts).

28      EBTA tiesas spriedums, 2017. gada 31. oktobris, Fosen‑Linjen/AtB (E‑16/16, EFTA Court Report 2017, 90. punkts) un 2019. gada 1. augusts, Fosen‑Linjen/AtB (E‑7/18, EFTA Court Report 2019, 115. un 116. punkts).

29      Spriedums, 2010. gada 9. decembris, Combinatie Spijker Infrabouw‑De Jonge Konstruktie u.c. (C‑568/08, EU:C:2010:751, 87. punkts).

30      Spriedums, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c. (C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 40. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Francovich”) un spriedums, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame (C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 51. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Brasserie du pêcheur”).

31      Spriedums, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c. (C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 42. punkts). Skat. arī spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame (C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 67. punkts), 2003. gada 30. septembris, Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513, 58. punkts) un 2007. gada 13. marts, Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation (C‑524/04, EU:C:2007:161, 123. punkts).

32      Spriedums, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c. (C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 43. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2007. gada 17. aprīlis, AGM‑COS.MET (C‑470/03, EU:C:2007:213, 89. punkts) un ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumus lietā GAT (C‑315/01, EU:C:2002:573, 64. punkts).

33      Spriedums, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame (C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 81. punkts).

34      Iesniedzējtiesa šajā kontekstā skaidri minēja izdevumus, negūto peļņu, negūtos ienākumus un zaudējumus, kas radušies no pārdošanas par pārāk zemu cenu (turpat, 14. punkts).

35      Turpat, 83., 84. un 88. punkts.

      Akadēmiskajā literatūrā par dalībvalstu ārpuslīgumisko atbildību saistībā ar Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, šķiet, vienprātīgi pausts viedoklis, ka, lai gan Savienības tiesību aktos ir noteiktas tiesības uz atlīdzību, precīzs jebkura tiesiskās aizsardzības līdzekļa saturs ir dalībvalstu tiesību sistēmu ziņā, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi. Ir arī atzīmēts, ka, tā kā Tiesa nav centusies definēt kaitējuma jēdzienu, tā šo jautājumu ir atstājusi dalībvalstu tiesību ziņā. Skat. Van Gerven V., “Of Rights, Remedies and Procedures”, Common Market Law Review, Nr. 37, 2000, 511\.–512. lpp. Skat. arī Christ H., “Compensation for Damage: The Non‑Contractual Liability of Member States and EU Institutions for Breaches of EU Law”, no: Colcelli V. un Arnold R. (red.), Europeanization Through Private Law Instruments, Universitätsverlag Regensburg, 2016, 213. lpp.; Biondi A. un Farley M., The Right to Damages in European Law, Kluwer Law International, 2009, 76\.–83. lpp.; Gutman K., “Liability for breach of EU law by the Union, Member States and individuals: damages, enforcement and effective judicial protection”, no: Lazowski A. un Blockmans S. (red.), “Research handbook on EU institutional law”, Edward Elgar Law, 2016, 460. lpp.

      Dažādi autori jautājumā par zaudējumu atlīdzību publiskā iepirkuma jomā līdzīgi uzskata, ka zaudējumu definīciju vislabāk ir atstāt dalībvalstu tiesību aktu ziņā, pamatojoties uz valsts procesuālās autonomijas principu, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti efektivitātes un līdzvērtības principi. Skat. S. Treumer, “Basis and Conditions for a Damages Claim for Breach of the EU Public Procurement Rules”, no: Fairgrieve D. un Lichère F., Public Procurement Law: Damages as an Effective Remedy, Hart, 2011, 150. lpp. Skat. arī Caranta R., “Damages for Breaches of EU Public Procurement Law: Issues of Causation and Recoverable Losses”, no: Fairgrieve D. un Lichère F., Public Procurement Law: Damages as an Effective Remedy, Hart, 2011, 167\.–184. lpp.; Schebesta H., Damages in EU Public Procurement Law, Springer International Publishing Switzerland, 2016, 52\.–60. lpp.

36      Spriedums, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame (C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 87. punkts). Skat. arī spriedumu, 2007. gada 17. aprīlis, AGM‑COS.MET (C‑470/03, EU:C:2007:213, 89. punkts). Līdzīgu secinājumu Tiesa izdarīja arī attiecībā uz privātpersonu ārpuslīgumisko atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem (spriedums, 2006. gada 13. jūlijs, Manfredi u.c., no C‑295/04 līdz C‑298/04, EU:C:2006:461, 95. un 96. punkts).

      Daži autori uzskata, ka Tiesas judikatūra dalībvalstu ārpuslīgumiskās atbildības jomā atspoguļo trauslo līdzsvaru (un spriedzi) starp vienotību un daudzveidību, mijiedarbojoties valsts procesuālajai autonomijai un līdzvērtības un efektivitātes principiem. Skat. Gutman K., “Liability for breach of EU law by the Union, Member States and individuals: damages, enforcement and effective judicial protection”, no: Lazowski A. un Blockmans S. (red.), Research handbook on EU institutional law, Edward Elgar Law, 2016, 465. lpp.

37      Ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumi lietā Hedley Lomas (C‑5/94, EU:C:1995:193, 183. punkts).

38      Spriedums, 2018. gada 7. marts, Santoro (C‑494/16, EU:C:2018:166, 50. punkts).

39      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 21. maijs, Belfass/Padome (T‑495/04, EU:T:2008:160, 43. punkts), 2011. gada 3. marts, Evropaïki Dynamiki/Komisija (T‑589/08, EU:T:2011:73, 22. un 23. punkts) un 2012. gada 12. jūlijs, Evropaïki Dynamiki/Frontex (T‑476/07, EU:T:2012:366, 39.–41. punkts).

40      Skat., piemēram, spriedumus, 2011. gada 20. septembris, Evropaïki Dynamiki/EIB (T‑461/08, EU:T:2011:494, 66. punkts), 2018. gada 28. februāris, Vakakis kai Synergates/Komisija (T‑292/15, EU:T:2018:103, 186.–193. punkts), 2018. gada 14. decembris, East West Consulting/Komisija (T‑298/16, EU:T:2018:967, 176. punkts) un 2019. gada 12. februāris, Vakakis kai Synergates/Komisija (T‑292/15, EU:T:2019:84, 53. punkts).

41      Finanšu regula reglamentē publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ko veic Savienības iestādes. Tā neattiecas uz dalībvalstu līgumslēdzēju iestāžu veikto publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ko pēc būtības reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.).

42      Spriedums, 2018. gada 28. februāris, Vakakis kai Synergates/Komisija (T‑292/15, EU:T:2018:103, 188. punkts).

43      Saistībā ar civildienesta lietām skat. spriedumus, 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot (C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 55. punkts) un 1994. gada 27. oktobris, C/Komisija (T‑47/93, EU:T:1994:262, 54. un 55. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Giordano/Komisija (C‑611/12 P, EU:C:2014:195), kur paskaidrots, ka zaudētas iespējas jēdziens zaudējumu atlīdzināšanas tiesībās ir saistīts ar “riska teorijas” rašanos, kas ļauj kvantitatīvi noteikt nākotnes notikumu varbūtības pakāpi. Attiecībā uz Savienības vispārējo ārpuslīgumisko atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem skat. spriedumu, 2007. gada 8. maijs, Citymo/Komisija (T‑271/04, EU:T:2007:128, 180.–182. punkts).

44      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Hochtief (C‑300/17, EU:C:2018:635, 38. punkts).

45      Spriedums, 2008. gada 10. janvāris, Komisija/Portugāle (C‑70/06, EU:C:2008:3, 42. punkts).

46      H. Šebestra [H. Schebestra] uzskata, ka zaudētas iespējas teorija varētu būt risinājums bieži sastopamajai problēmai par noraidītā pretendenta zaudējumu hipotētisko raksturu. H. Schebesta, Damages in EU Public Procurement Law, Springer International Publishing Switzerland, 2016, 205. lpp.

47      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 27. februāris, Santex (C‑327/00, EU:C:2003:109, 62.–64. punkts) un 2007. gada 11. oktobris, Lämmerzahl (C‑241/06, EU:C:2007:597, 62. un 63. punkts). Skat. arī spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 55., 61. un 62. punkts).

48      Spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530, 78. punkts).