1.

Dzīvotņu direktīvas ( 2 ) 6. panta 3. punkts prasa veikt iepriekšēju ietekmes novērtējumu attiecībā uz plāniem un projektiem, kas var būtiski ietekmēt Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas – tā sauktās Natura 2000 teritorijas. Tomēr vai ir jāveic iepriekšējs novērtējums arī par preventīviem ugunsdrošības pasākumiem meža teritorijās? Un kādas sekas ir tad, ja pārbaude netiek veikta? Šie jautājumi jānoskaidro šajā prejudiciālajā tiesvedībā.

2.

Pamatlietas pamatā ir apstāklis, ka Natura 2000 teritorijā esoša meža izmantotājs, neveicot iepriekšēju pārbaudi, ir nocirtis kokus, lai atvieglotu ugunsgrēku apkarošanu nākotnē. Kad par teritoriju aizsardzību atbildīgās iestādes bija ieguvušas informāciju par šo faktu, tās veica noteiktus pasākumus, kurus izmantotājs apstrīd. Papildus pienākumam veikt novērtējumu attiecībā uz šādiem preventīviem ugunsdrošības pasākumiem it īpaši ir jāpārbauda, kādus pasākumus var uzdot veikt, ja šādas darbības ir īstenotas bez iepriekšēja novērtējuma.

3.

Dzīvotņu direktīvas 1. panta l. punktā īpaši aizsargājama dabas teritorija ir definēta kā “Kopienā nozīmīga teritorija, ko dalībvalstis nosaka ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu un kur piemēro vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijai, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta”.

4.

Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikšana ir reglamentēta Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā:

“Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.”

5.

Natura 2000 teritoriju aizsardzība ir reglamentēta tostarp Dzīvotņu direktīvas 6. pantā:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

6.

Turklāt pirmajā jautājumā ir minēta projekta definīcija, kas paredzēta IVN direktīvas ( 3 ) 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā:

“2.   Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

b) [..].”

7.

Latvija Dzīvotņu direktīvu ir transponējusi ar likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”.

8.

Lai aizsargātu strīdus teritoriju, tika pieņemti Ministru kabineta 2017. gada 16. augusta noteikumi Nr. 478 “Dabas lieguma “Ances purvi un meži” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” (turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 478”).

9.

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 478 11.2. apakšpunktu meža zemēs aizliegts cirst sausus kokus un izvākt nokritušus kokus, kritalas vai to daļas, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 centimetrus, ja to kopējais apjoms ir mazāks par 20 kubikmetriem, rēķinot uz katru mežaudzes hektāru, izņemot: 11.2.1. bīstamo koku ciršanu un novākšanu, kokus atstājot mežaudzē; 11.2.2. minēto darbību veikšanu Eiropas Savienības prioritārajos meža biotopos – purvainos mežos (91D0*), staignāju mežos (9080*), aluviālos krastmalu un palieņu mežos (91E0*) un vecos vai dabiski boreālajos mežos (9010*), kur aizliegts cirst sausus kokus un izvākt nokritušus kokus, kritalas vai to daļas, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 centimetrus.

10.

Noteikumu Nr. 478 23.3.3. apakšpunkts paredz, ka sezonas liegumā no 1. februāra līdz 31. jūlijam aizliegts veikt mežsaimniecisko darbību, izņemot meža ugunsdrošības un ugunsdzēsības pasākumus.

11.

Attiecībā uz aizsargājamo dabas teritoriju pastāv arī Dabas lieguma dabas aizsardzības plāns (no 2016. līdz 2028. gadam; turpmāk tekstā – “aizsardzības plāns”), kas apstiprināts ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra 2016. gada 28. aprīļa rīkojumu Nr. 105.

12.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka dabas liegums “Ances purvi un meži” (turpmāk tekstā – “dabas liegums”) ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamā dabas teritorija ar kopējo platību 9822 ha ( 4 ). Teritorija izveidota, lai nodrošinātu Latvijā un Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamo biotopu, reto un aizsargājamo dzīvnieku un augu sugu atradņu, kā arī teritorijā esošo vigu kangaru kompleksa aizsardzību un apsaimniekošanu. Dabas liegumā konstatēti 20 Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamie biotopi ar kopplatību 9173 ha ( 5 ), 48 aizsargājamas vaskulāro augu, 28 sūnu, 2 sēņu, 9 ķērpju, 11 zīdītāju, 61 retu putnu un 15 bezmugurkaulnieku sugas. Teritorija ir nozīmīga reto un apdraudēto putnu ligzdošanai. Dabas liegums 10056 ha platībā 2004. gadā iekļauts putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā.

13.

Akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” ( 6 )2019. gada 31. jūlijā vērsās Valsts vides dienestā (Latvija) ar iesniegumu, lūdzot veikt ietekmes uz vidi sākotnējo izvērtējumu un izsniegt tehniskos noteikumus, lai dabas liegumā īstenotu ar Valsts meža dienestu (Latvija) saskaņotajā ugunsdrošības preventīvo pasākumu plānā 2019. gadam paredzētās darbības. Šie pasākumi ietver koku ciršanu, lai ilgtermiņā uzlabotu ugunsdrošības situāciju dabas liegumā, kā arī laikus un kvalitatīvi nodrošinātu izcēlušos meža ugunsgrēku ierobežošanu un likvidēšanu.

14.

Ar 2019. gada 4. decembra lēmumu Valsts vides dienestā iekļautā Ventspils reģionālā vides pārvalde (Latvija) nolēma AS “Latvijas valsts meži” ierosinātajai darbībai piemērot ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru. 2020. gada 20. februārī Vides pārraudzības valsts birojs (Latvija) grozīja Ventspils reģionālās vides pārvaldes 2019. gada 4. decembra lēmumu, nosakot, ka šai darbībai piemērojama nevis ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra, bet gan Natura 2000 teritoriju novērtējuma procedūra.

15.

AS “Latvijas valsts meži” Vides pārraudzības valsts birojam paziņoja, ka ugunsdrošības preventīvo pasākumu plāns (2019. gadam) netiks īstenots, tādējādi arī netiks veikta Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000) novērtējuma procedūra.

16.

2021. gada 7. un 14. janvārī Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas (Latvija) darbinieki pārbaudīja dabas liegumu un konstatēja, ka AS “Latvijas valsts meži” dabas lieguma teritorijā aptuveni 17 km garumā ir cirtusi kokus, paplašinot dabiskās brauktuves.

17.

Dabas aizsardzības pārvalde secināja, ka izskatāmajā gadījumā ir īstenota darbība, kuru neparedz ne dabas lieguma dabas aizsardzības plāns, ne Latvijas Noteikumi Nr. 478. Turklāt tā konstatēja, ka šī darbība ir daļa no paredzētās darbības, kurai iepriekš piemērota ietekmes uz aizsargājamo dabas teritoriju novērtējuma procedūra.

18.

Tādējādi ar 2021. gada 15. janvāra lēmumu Dabas aizsardzības pārvalde uzlika AS “Latvijas valsts meži” par pienākumu mazināt dabas lieguma teritorijā veikto darbību negatīvo ietekmi uz dabas aizsardzības vērtībām, atstājot mežaudzēs nocirstās priedes, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 cm. Šo lēmumu tā pamatoja ar to, ka nocirstie koki ar laiku dabiskās koksnes noārdīšanās sukcesijas dēļ kļūs par piemērotu attīstības vietas substrātu virknei dabas liegumā sastopamu īpaši aizsargājamu kukaiņu sugu, tostarp skujkoku dižkoksngrauzim Tragosoma depsarium un lielajam dižkoksngrauzim Ergates faber. Turklāt Dabas aizsardzības pārvalde uzdeva AS “Latvijas valsts meži” papildināt šajās mežaudzēs esošā Eiropas Savienības prioritāri aizsargājamā biotopa 9010* “Veci vai dabiski boreāli meži” ( 7 ) atmirušās koksnes apjomu, kas pašlaik ir nepietiekamā līmenī.

19.

AS “Latvijas valsts meži” apstrīdēja šo lēmumu, tomēr ar Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora 2021. gada 22. marta lēmumu sākotnējais lēmums atstāts negrozīts. Pēc tam šis uzņēmums iesniedza Administratīvajā rajona tiesā (Latvija) pieteikumu par šā lēmuma atcelšanu.

20.

Pieteikumā norādīts, ka izskatāmajā gadījumā AS “Latvijas valsts meži” ir veikusi tikai normatīvajos aktos pieļaujamās un nepieciešamās darbības – meža ugunsdrošības pasākumus ugunsbīstamības risku mazināšanai, kas ietver meža ceļu un dabisko brauktuvju uzturēšanu, tostarp cērtot kokus, pamatojoties uz Valsts meža dienesta izsniegtajiem apliecinājumiem, – un ka šīs darbības nepakļaujas Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000) novērtējuma procedūrai un veiktas atbilstoši dabas aizsardzības plānam un Noteikumiem Nr. 478.

21.

Pieteikumā ietverta arī atsauce uz Valsts meža dienesta 2020. gada 29. jūlijā organizētajā seminārā par uguns apsardzības uzlabošanu mežos un purvos, tostarp dabas liegumā, panākto vienošanos, ka dabas liegumā ir jācērt koki dabisko brauktuvju uzturēšanai. Ar pārsūdzēto lēmumu uzliktais pienākums dabas lieguma teritorijā negatīvi ietekmējot ugunsdrošību un ugunsdzēsības funkciju īstenošanu. Uz šo aspektu norādījis arī Valsts meža dienests.

22.

Tādējādi Administratīvā rajona tiesa uzdod Tiesai šādus jautājumus:

23.

Rakstveida apsvērumus iesniedza AS “Latvijas valsts meži”, Dabas aizsardzības pārvalde, kā arī Eiropas Komisija. Tiesa saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu nolēma nenoturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, uzskatot, ka tā ir pietiekami informēta, lai atbildētu uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

24.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu galvenokārt pievērsīšos piektajam jautājumam par Dabas aizsardzības pārvaldes rīkojumiem pienācīga ietekmes novērtējuma neesamības dēļ (par to E sadaļā). Turklāt sīkāk jāaplūko arī otrais un ceturtais jautājums. Tie attiecas, pirmkārt, uz saikni starp strīdīgajiem preventīvajiem ugunsdrošības pasākumiem un teritorijas apsaimniekošanu (par to B sadaļā) un, otrkārt, uz pasākumu steidzamību (par to D sadaļā). Lai atbildētu uz pirmo un trešo jautājumu (par to A un C sadaļā), būtībā atgādināšu atbilstošo Tiesas judikatūru.

25.

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa, protams, atsaucas uz jēdzienu “projekts” IVN direktīvas izpratnē. Tomēr tā faktiski vēlas noskaidrot, vai koku ciršana, lai atjaunotu vai izveidotu dabiskās brauktuves aizsargājamā teritorijā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām meža ugunsdrošības prasībām, ir uzskatāma par projektu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmā teikuma izpratnē.

26.

Proti, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu pienācīgs ietekmes uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju novērtējums, ņemot vērā šīs teritorijas aizsardzības mērķus, ir nepieciešams tikai tad, ja plāns vai projekts atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt īpaši aizsargājamu dabas teritoriju šīs direktīvas izpratnē.

27.

Lai gan Dzīvotņu direktīvā nav definēts, kas ir jāsaprot ar projektu, tomēr IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir ietverta definīcija. Saskaņā ar šo tiesību normu jēdziens “projekts” ietver celtniecības darbu vai citu ierīkošanu vai programmu izpildi, kā arī citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā, to skaitā iejaukšanos, kas saistīta ar minerālo resursu ieguvi. No Tiesas judikatūras izriet, ka projekts IVN direktīvas izpratnē katrā ziņā ir projekts Dzīvotņu direktīvas izpratnē ( 8 ).

28.

Tomēr jēdziens “projekts” IVN direktīvā ir definēts šaurāk nekā Dzīvotņu direktīvā, jo Dzīvotņu direktīvā nav ietverti “ierīkošanas” vai “iejaukšanās” nosacījumi. Tāpēc Dzīvotņu direktīvas projekta jēdziens ietver arī projektus, uz kuriem vairs neattiecas IVN direktīvas jēdziens “projekts” ( 9 ). Noteicošais drīzāk ir tas, vai strīdīgā darbība var būtiski ietekmēt aizsargājamo teritoriju ( 10 ) vai arī attiecīgi – vai pastāv varbūtība vai draudi, ka plāns vai projekts būtiski ietekmē šo teritoriju ( 11 ).

29.

Dabiskās brauktuves izveidošana, izcērtot kokus, varētu būt uzskatāma par šādu citu ierīkošanu ( 12 ). Savukārt koku izciršana jau esošo brauktuvju uzturēšanai varētu būt vismaz cita iejaukšanās dabiskajā apkārtnē un ainavā. Katrā gadījumā šādi pasākumi aizsargājamā teritorijā, kura – kā tas ir šajā lietā ( 13 ) – ietver meža dzīvotņu veidu aizsardzību, principā ir saistīti ar būtiskas ietekmes varbūtību vai draudiem.

30.

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka koku ciršana aizsargājamā teritorijā, kas veikta meža dzīvotņu aizsardzības nolūkā, lai saglabātu vai atjaunotu infrastruktūras objektus šajā teritorijā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām meža ugunsdrošības prasībām, ir projekts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmā teikuma izpratnē.

31.

Otrā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai koku ciršana aizsargājamā teritorijā meža dzīvotņu aizsardzības nolūkā, lai saglabātu vai atjaunotu infrastruktūras objektus šajā teritorijā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām meža ugunsdrošības prasībām, ir tieši saistīta ar teritorijas apsaimniekošanu vai vajadzīga tās apsaimniekošanai.

32.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu pienācīgs ietekmes uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju novērtējums, ņemot vērā šīs teritorijas aizsardzības mērķus, nav nepieciešams, ja attiecīgais pasākums ir tieši saistīts ar teritorijas apsaimniekošanu vai vajadzīgs tās apsaimniekošanai.

33.

Meža teritorijas saimnieciskais izmantotājs noteikti uzskatīs, ka preventīvie ugunsdrošības pasākumi šajā teritorijā ir tieši saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu vai vajadzīgi tās apsaimniekošanai.

34.

Tomēr Dzīvotņu direktīvas 6. panta priekšmets ir Natura 2000 teritoriju aizsardzība. Tādējādi ar “teritorijas apsaimniekošanu” saprot nevis teritorijas ekonomiskās izmantošanas pasākumus, bet gan pasākumus 1. panta l. punkta definīcijas izpratnē, kas ir vajadzīgi, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijai, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta.

35.

Saskaņā ar 6. panta 1. punktu šiem pasākumiem ir jāatbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām. Direktīvas 4. panta 4. punktā ir paredzēts, ka, nosakot teritorijas, dalībvalsts noteic prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojāejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas. Nosakot šos pasākumus un prioritātes, dalībvalstij turklāt ir jāizmanto labākās pieejamās zinātnes atziņas ( 14 ).

36.

Atbilstoši minētajam Tiesa saistībā ar prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi attiecībā uz Belovežas gāršu pārbaudīja, vai strīdīgie koku ciršanas darbi atbilst aizsargājamajai teritorijai noteiktajiem aizsardzības mērķiem un pasākumiem. Tā kā tas tā nebija, tā noraidīja dalībvalsts argumentu, ka šie darbi esot tieši saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu vai vajadzīgi apsaimniekošanai ( 15 ).

37.

Preventīvi pasākumi ugunsgrēku novēršanai vai apkarošanai var būt saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu vai vajadzīgi tās apsaimniekošanai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmā teikuma izpratnē. Tas tāpēc, ka ugunsgrēki var negatīvi ietekmēt aizsargājamās dzīvotnes un līdz ar to teritorijas aizsardzības mērķus ( 16 ). Tādējādi saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu gan aizsardzības plānā, gan Latvijas Noteikumos Nr. 478 ( 17 ) ir ietvertas netiešas norādes par ugunsdrošības un ugunsgrēku apkarošanas pasākumu nepieciešamību attiecīgajā dabas liegumā.

38.

Tomēr no tā neizriet, ka visi preventīvie ugunsdrošības pasākumi vai vismaz strīdīgie pasākumi noteikti ir tieši saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu vai vajadzīgi tās apsaimniekošanai. Tas izriet jau no fakta, ka ugunsgrēki var būt arī daļa no noteiktu aizsargājamo dzīvotņu veidu dabiskās attīstības un tātad var būt pat nepieciešami noteiktām sugām ( 18 ). Arī Dabas aizsardzības pārvalde to ir uzsvērusi savā argumentācijā.

39.

Tādējādi Komisijas interpretācijas rokasgrāmatā par dzīvotņu veidiem, kas minēti Dzīvotņu direktīvas I pielikumā, prioritārais dzīvotņu veids 9010* “rietumu taiga” ir definēts kā seni dabiskie meži un jaunas sukcesijas stadijas, kas dabiski attīstās pēc ugunsgrēka ( 19 ). Tātad attiecībā uz šo dzīvotņu veidu un dzīvotņu veidu 2180 “Atlantijas, kontinentālā vai boreālā reģiona kokiem apaugušās kāpas”, kas sedz plašas strīdīgā dabas lieguma daļas, dalībvalstis kā vienu no desmit visbūtiskākajiem draudiem un apgrūtinājumiem ir paziņojušas gan ugunsgrēku, gan arī tā apkarošanu ( 20 ).

40.

Tas, cik lielā mērā koku ciršana, lai uzturētu vai izveidotu dabiskās brauktuves aizsargājamā teritorijā, ietekmē aizsargājamo teritoriju, vispirms ir atkarīgs no nocirsto koku atrašanās vietas, it īpaši no tā, vai tajā ir skarti aizsargātie dzīvotņu veidi vai sugas, kā arī no koku rakstura un stāvokļa.

41.

Tomēr pat tad, ja ar to tiek negatīvi ietekmēti daži aizsargājamās teritorijas aizsardzības mērķi, ir iespējams, ka dalībvalsts lielāku nozīmi piešķir ugunsdrošībai. Proti, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu tai ir jānosaka prioritātes un tātad it īpaši jāatrisina kolīzijas starp dažādiem mērķiem ( 21 ). Izsvēršana par labu preventīviem ugunsdrošības pasākumiem būtu pamatota, ja risks, ka nākotnē ugunsgrēki varētu negatīvi ietekmēt teritoriju, ir būtiskāks nekā konkrētais noteiktu aizsardzības mērķu apdraudējums, ko rada attiecīgie pasākumi.

42.

Tomēr šīs izsvēršanas priekšnosacījums ir tas, ka ir pilnībā ņemti vērā attiecīgie aizsardzības mērķi. Tādējādi vispārējā administratīvā kompetence ugunsdrošības vai meža apsaimniekošanas jomā vēl nepamato pilnvaras noteikt preventīvus ugunsdrošības pasākumus kā Natura 2000 teritorijas saglabāšanas pasākumus. Par to nevar lemt arī uzņēmums, kas saimnieciski izmanto teritoriju. Par izsvēršanu drīzāk ir atbildīgas iestādes, kam saskaņā ar dalībvalsts tiesībām ir kompetence attiecībā uz teritorijas aizsardzību, proti, kompetence noteikt Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā un 6. panta 1. punktā paredzētos aizsardzības mērķus un pasākumus.

43.

Tādējādi preventīvie pasākumi, kas veikti, pamatojoties uz vispārējo tiesisko regulējumu par ugunsdrošību vai uz to balstītiem ugunsdrošības plāniem, var būt tieši saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu vai vajadzīgi tās apsaimniekošanai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmā teikuma izpratnē tikai tad, ja tie vienlaikus ir daļa no aizsardzības pasākumiem, kas noteikti saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu un 6. panta 1. punktu. Savukārt attiecībā uz preventīviem ugunsdrošības pasākumiem, kas neatbilst šim nosacījumam un var negatīvi ietekmēt teritorijas aizsardzības mērķus, ir jāveic pienācīgs ietekmes novērtējums saskaņā ar 6. panta 3. punkta pirmo teikumu.

44.

Trešais jautājums arī ir saistīts ar uzskatu, ka strīdīgie pasākumi tiek veikti, lai īstenotu valsts tiesību normas ar mērķi izpildīt meža ugunsdrošības un meža ugunsgrēku apkarošanas prasības. Tādējādi tiek jautāts, vai ietekmes novērtējums ir jāveic, neraugoties uz šīm valsts tiesību normām, ja ir izpildīti Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētie šāda novērtējuma veikšanas nosacījumi.

45.

Tomēr Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā noteiktais pienākums veikt ietekmes novērtējumu neietver nekādus izņēmumus attiecībā uz valsts tiesībās paredzētajiem pasākumiem. Tāpēc valsts tiesību normas par ugunsgrēku apkarošanu nevar atbrīvot no 6. panta 3. punkta prasībām.

46.

Tādējādi, aplūkojot no praktiskā viedokļa, valsts tiesai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta īstenošanas regulējumu un visus citus valsts tiesību aktus, tostarp tos, kas attiecas uz ugunsgrēku apkarošanu, ir pienākums interpretēt cik vien iespējams atbilstoši 6. panta 3. punkta prasībām ( 22 ). Šai interpretācijai, cik vien iespējams, ir jānodrošina, lai gadījumā, ja ir iestājušies novērtēšanas pienākuma nosacījumi, tiktu novērtēti arī pasākumi, kas veikti, lai izpildītu valsts tiesību normas attiecībā uz ugunsdrošību. Saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes un Komisijas sniegto informāciju Latvijas tiesību aktos tas ir pilnībā iespējams.

47.

Ja šāda direktīvai atbilstoša interpretācija tomēr izrādītos neiespējama, Dzīvotņu direktīva tomēr nevar radīt indivīdiem tieši piemērojamus pienākumus, jo runa ir par direktīvu ( 23 ). Tādējādi privātie meža īpašnieki varētu atsaukties uz valsts iekšienē paredzētajām atkāpēm no pienākuma veikt ietekmes novērtējumu, kas saistītas ar noteikumiem par ugunsdrošību.

48.

Tomēr AS “Latvijas valsts meži” saskaņā ar norādēm tās tīmekļvietnē pilnībā pieder Latvijas valstij un apsaimnieko Latvijas valsts mežus. Tas izpaužas arī tās nosaukumā, kas [vācu valodā] tulkojams kā “Latvijas valsts meži [Lettische Staatswälder]”. Ja tas tā ir, un šaubu gadījumā tas būtu jāpārbauda iesniedzējtiesai, AS “Latvijas valsts meži” būtu attiecināma uz Latvijas valsti, kura nevar gūt priekšrocības no Dzīvotņu direktīvas nepareizas transponēšanas ( 24 ). Šajā gadījumā uz Dzīvotņu direktīvu var tieši atsaukties attiecībā pret AS “Latvijas valsts meži” ( 25 ).

49.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai strīdīgos ugunsgrēku apkarošanas pasākumus drīkst turpināt un pabeigt pirms negatīvas ietekmes uz Natura 2000 teritorijām ex post novērtēšanas procedūras īstenošanas.

50.

Iespējams, saistībā ar šo jautājumu iesniedzējtiesai ir prātā judikatūra, saskaņā ar kuru noteiktos apstākļos valsts tiesas uz laiku var saglabāt spēkā konkrētas atļaujas, kas izsniegtas, pārkāpjot Savienības tiesībās noteikto novērtējuma pienākumu, līdz šā procesuālā pārkāpuma vēlākam noregulējumam ( 26 ).

51.

Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu – neskarot ceturto jautājumu – nav nevienas norādes par darbu faktisko turpināšanu vai pasākumu ietekmes vēlāku novērtējumu. Turklāt minētā judikatūra paredz, ka atļaujas saglabāšanai spēkā un ar to saistītajai attiecīgās darbības turpināšanai ir jābūt nepieciešamai tādu primāru vispārējo interešu apsvērumu dēļ kā, piemēram, vides aizsardzība ( 27 ) vai energoapgāde ( 28 ). Arī šajā ziņā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nevienas norādes.

52.

Taču no pārsūdzēto lēmumu priekšvēstures un AS “Latvijas valsts meži” izvirzītajiem argumentiem izriet, ka apstrīdētie pasākumi tika īstenoti, neveicot pienācīgu ietekmes novērtējumu, jo, ņemot vērā preventīvo ugunsdrošības pasākumu steidzamību, uzņēmums nevēlējās gaidīt novērtējumu. Tāpēc šo jautājumu saprotu tādējādi, ka ar to tiek vaicāts, vai īpašas steidzamības gadījumā var būt atļauts veikt pasākumus, attiecībā uz kuriem principā jāveic novērtējums, pirms šis novērtējums ir veikts un ir pieejami novērtējuma rezultāti.

53.

Šāda priekšlaicīga pasākumu īstenošana Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā nav paredzēta. Gluži pretēji, saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu pienācīgs novērtējums ir jāveic pirms attiecīgā pasākuma ( 29 ). Tādēļ Tiesa šo novērtējumu apzīmē kā ex ante novērtējumu ( 30 ).

54.

Šī secība laikā ir nepieciešama, lai pirms attiecīgā pasākuma īstenošanas cik vien iespējams noskaidrotu, vai un – attiecīgā gadījumā – cik lielā mērā tas skartu aizsargājamo teritoriju. Novērtējums a posteriori pēc sava rakstura neļauj novērst kaitējuma rašanos. Turklāt, nepastāvot padziļinātai situācijas izpētei pirms kaitējuma rašanās, vēlāk būs grūti noteikt teritorijas sākotnējo stāvokli un iespējamā kaitējuma apmēru.

55.

Līdz ar to principā pasākumu, attiecībā uz kuru jāveic novērtējums, nav atļauts sākt īstenot pirms ietekmes novērtējuma pabeigšanas. Tas vēl jo vairāk attiecas uz darbības turpināšanu, ja tā jau ir sākta, neizpildot pienākumu veikt ietekmes novērtējumu.

56.

Tomēr ir iespējams iedomāties dažāda veida draudus, kas, iespējams, varētu pamatot atkāpi no ex ante novērtējuma, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru par atļauju saglabāšanu spēkā ( 31 ).

57.

Šāds izņēmums ir īpaši iedomājams faktisku un attiecīgajā brīdī esošu draudu gadījumā, piemēram, ja ir ugunsgrēks vai plūdi. Tas ir iedomājams arī tūlītēju draudu gadījumā, kuri, lai gan to vēl nav attiecīgajā brīdī, ar ļoti lielu iespējamību var rasties tuvākajā nākotnē. Šāda iespējamība varētu izrietēt, piemēram, no meteoroloģiskās prognozes vai no tā, ka augštecē jau ir notikušas ievērojamas lietusgāzes, kas drīz izraisīs plūdus lejtecē.

58.

Tomēr par šādiem gadījumiem šajā tiesvedībā nav jālemj. Iesaistītās personas drīzāk strīdas par piesardzības pasākumiem, lai nākotnē – laika brīdī, kas vēl nav paredzams, – atvieglotu faktisku un attiecīgajā brīdī esošu draudu novēršanu.

59.

Protams, parasti ir lietderīgi šādus preventīvus pasākumus īstenot pēc iespējas ātrāk, lai būtu gatavi brīdī, kad draudi faktiski rodas. Tomēr steidzamība ir izteikta daudz mazākā mērā nekā faktisku un attiecīgajā brīdī esošu draudu vai tūlītēju draudu gadījumā.

60.

Šajā ziņā dalībvalstīm ir jāpieņem regulējums un jāsper soļi, kas vajadzības gadījumā ļautu laikus lemt par preventīviem pasākumiem, kuri ir saderīgi ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantā paredzētajiem teritoriju aizsardzības noteikumiem ( 32 ).

61.

Tādējādi, ja šādiem pasākumiem – kā tas ir šajā lietā – jābūt atļautiem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, dalībvalstij vismaz ir jānodrošina, lai ietekmes novērtējumu varētu veikt pēc iespējas drīzāk. To labāko zinātnisko atziņu ņemšana vērā, kuras attiecas uz lietu ( 33 ), kā arī sabiedrības līdzdalība ( 34 ), bez šaubām, prasīs laiku. Tomēr, ja kompetentajām iestādēm ir pietiekami resursi un pieredze un ja visas iesaistītās personas lojāli sadarbojas, vajadzētu būt iespējamam pieņemt lēmumu dažu mēnešu laikā vai pat vēl agrāk.

62.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtā informācija liecina, ka šajā lietā būtu bijis iespējams laikus lemt par pasākumiem. Faktiski no AS “Latvijas valsts meži” iesnieguma par novērtējuma veikšanu, ko tā bija iesniegusi 2019. gada 31. jūlijā, līdz pēdējam administratīvajam lēmumam, kas pieņemts 2020. gada 20. februārī, pagāja vairāk nekā seši mēneši. Nākamajā gadā AS “Latvijas valsts meži” vispirms paziņoja, ka tā neveiks pasākumus, un pēc tam Dabas aizsardzības pārvalde pārbaudē 2021. gada janvārī konstatēja, ka tie tomēr ir veikti bez novērtējuma. Tas, visticamāk, noticis 2020./2021. gada ziemā, tas ir, vairāk nekā gadu pēc pirmā iesnieguma. Tātad jāpieņem, ka būtu bijis iespējams veikt pienācīgu ietekmes novērtējumu.

63.

Turklāt šajā ziņā vēlreiz jāatgādina arī, ka preventīvie ugunsdrošības pasākumi kalpo teritorijas aizsardzības mērķiem un tādējādi tie kā aizsardzības pasākumi var būt tieši saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu vai vajadzīgi tās apsaimniekošanai ( 35 ). Protams, nosakot aizsardzības pasākumus, jāņem vērā arī labākās pieejamās zinātniskās atziņas ( 36 ) un var būt nepieciešama arī sabiedrības līdzdalība ( 37 ). Tomēr šajā gadījumā ir nedaudz lielāka elastība nekā ietekmes novērtējuma saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu gadījumā. Tāpēc šķiet, ka parasti ir vēlams un būtu arī ātrāk lemt par preventīviem ugunsdrošības pasākumiem saistībā ar teritorijas aizsardzības pasākumiem.

64.

Tāpēc preventīvus ugunsdrošības pasākumus, kuri var būtiski ietekmēt īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, kuru mērķis nav novērst attiecīgajā brīdī esošus vai tūlītējus faktiskus draudus primārajam aizsardzības objektam un kuri arī nav noteikti kā aizsardzības pasākumi saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu un 6. panta 1. punktu, nevar īstenot pirms pienācīga ietekmes novērtējuma saskaņā ar 6. panta 3. punktu pabeigšanas. Tomēr dalībvalstīm ir jānodrošina, lai novērtējumu attiecībā uz šādiem pasākumiem varētu veikt pēc iespējas drīzāk.

65.

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai kompetentajām iestādēm, lai novērstu iespējamu būtisku ietekmi, ir pienākums prasīt kaitējuma atlīdzību un veikt pasākumus, ja ietekmes uz Natura 2000 teritoriju nozīmīgums nav novērtēts saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.

66.

Šis jautājums nav saistīts ar valsts atbildību par nodarīto kaitējumu, kas indivīdiem rodas tādu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, par kuriem ir atbildīga valsts ( 38 ). Šī tiesa drīzāk jautā, vai kompetentajām iestādēm ir jāpieprasa kaitējuma atlīdzība vai citi pasākumi no indivīdiem, kuri ir negatīvi ietekmējuši Natura 2000 teritoriju bez pienācīga ietekmes novērtējuma.

67.

Šīs “kaitējuma atlīdzības” mērķis parasti nevar būt finansiāla atlīdzība, bet prioritāri – patiess “atlīdzinājums natūrā”, proti, negatīvas ietekmes uz teritoriju novēršana. Protams, pilnīga novēršana reti ir iespējama. Piemēram, šajā gadījumā runa ir par nocirstiem kokiem, kurus var aizstāt tikai gadu desmitu laikā. Tomēr bieži vien ir iespējams veikt pasākumus, lai samazinātu negatīvo ietekmi vai izlīdzinātu to citā vietā.

68.

Ievērojot šādu izpratni, jānoskaidro, vai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu Dabas aizsardzības pārvaldei bija pienākums izdot pamatlietā apstrīdētos rīkojumus. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tā AS “Latvijas valsts meži” noteica pienākumu atstāt mežaudzēs nocirstās priedes, kuru stumbra diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 cm, un papildināt šajās mežaudzēs esošā prioritāri aizsargājamā biotopa 9010* “rietumu taiga” atmirušās koksnes apjomu, kas pašlaik ir nepietiekamā līmenī.

69.

Pēdējo minēto rīkojumu saprotu tādējādi, ka AS “Latvijas valsts meži” nedrīkst aizvākt atmirušo koksni, kamēr tā nav pietiekamā daudzumā. Proti, nevar uzskatīt, ka Dabas aizsardzības pārvalde ar to ir vēlējusies pieprasīt koku ciršanu, līdz ir sasniegts noteikts atmirušās koksnes apjoms. Saskaņā ar šo interpretāciju rīkojums acīmredzami tikai atkārto jau esošos pienākumus saskaņā ar Noteikumu Nr. 478 11.2. apakšpunktu nesavākt atmirušo koksni, ja atmirušās koksnes apjoms nav pietiekams. Tātad runa nav par rīkojumu par atlīdzināšanas veikšanu.

70.

Līdz ar to būtībā rodas jautājums, vai kompetentajām iestādēm bija pienākums uzdot AS “Latvijas valsts meži” atstāt mežaudzēs nocirstās priedes, kuru stumbra diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 cm.

71.

Iesniedzējtiesa gan jautā, vai šis rīkojums bija nepieciešams, lai izvairītos no iespējamās būtiskās ietekmes. Tomēr jautājums tiek uzdots tikai gadījumam, ja koku ciršanai būtu nepieciešams pienācīgs ietekmes novērtējums, kas nav veikts. Tāpēc šā rīkojuma sekas it īpaši ir tādas, ka AS “Latvijas valsts meži” nevar turpināt darbības, kas veiktas, pārkāpjot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, savākdama no meža nelikumīgi nocirstus kokus.

72.

Tātad arī šā rīkojuma mērķis nav atlīdzinājums vai iespējamas būtiskas ietekmes tieša novēršana, bet tikai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pārkāpuma turpināšanas novēršana. Tas, ka līdz ar to tiek ierobežota šā pārkāpuma kaitīgā ietekme, ir tikai blakusefekts.

73.

Dalībvalstīm un visām to iestādēm ir pienākums izdot rīkojumu izbeigt Savienības tiesību pārkāpumu un veikt atbilstošus transponēšanas pasākumus, pamatojoties jau uz direktīvu saistošo spēku saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu un lojālas sadarbības pienākumu saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu. Lojālas sadarbības pienākums it īpaši prasa, lai dalībvalstis veiktu visus vajadzīgos vispārīgos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu darbības. Šis pienākums ir ne tikai valstij, bet atbilstoši kompetencei arī visām šīs valsts iestādēm ( 39 ), tostarp Dabas aizsardzības iestādei. Turklāt tas ir attiecināms uz uzņēmumiem, kas pieder dalībvalstij ( 40 ), kā tas acīmredzami ir AS “Latvijas valsts meži” gadījumā ( 41 ).

74.

Tādējādi saistībā ar citiem vides novērtējumiem Tiesa ir nospriedusi, ka jau piešķirtas atļaujas atsaukšana vai apturēšana var būt nepieciešama, lai varētu veikt neizdarītu novērtējumu ( 42 ). Darbības, kura pārkāpj Savienības tiesības, turpmākas veikšanas novēršana ir jākvalificē tāpat.

75.

Tāpēc ir jākonstatē, ka dalībvalsts iestādēm atbilstoši savai kompetencei saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu un LES 4. panta 3. punktu ir pienākums izdot rīkojumu izbeigt pasākumus, kas īstenoti, pārkāpjot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Šajā ziņā dalībvalstij piederošam uzņēmumam jau tieši un nepastāvot valsts tiesiskajam regulējumam vai administratīvam rīkojumam ir pienākums izbeigt šādu pasākumu.

76.

Tikai gadījumam, ja Tiesa vēlētos spriest ne tikai par pārkāpumu izbeigšanu, bet arī par patiesu kaitējuma atlīdzinājumu, jāatzīmē, ka nozīme būtu arī lojālas sadarbības pienākumam. Proti, arī tas uzliek saistības dalībvalstīm novērst Savienības tiesību pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas ( 43 ) un atlīdzināt ar šo pārkāpumu radīto kaitējumu ( 44 ).

77.

Turklāt, pat ja tādā Savienības tiesiskajā regulējumā kā Dzīvotņu direktīva nav ietverta neviena īpaša tiesību norma, kurā būtu paredzēta sankcija tās pārkāpuma dēļ, dalībvalstīm saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu ir jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un iedarbību ( 45 ). Tādējādi runa ir par pasākumiem un it īpaši regulējumu, kas nodrošina, ka indivīdi ievēro Savienības tiesības. Lai gan šajā kontekstā visbiežāk tiek aplūkotas sankcijas ( 46 ), a fortiori ir nepieciešami noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt iespējama kaitējuma, kura pamatā ir Savienības tiesību pārkāpums, atlīdzinājumu ( 47 ). Proti, attiecīgā tiesiskā regulējuma galvenais mērķis ir nevis sankciju piemērošana indivīdiem, bet gan konkrēta stāvokļa panākšana vai saglabāšana. Turklāt pienākums atlīdzināt kaitējumu pastiprina attiecīgā tiesiskā regulējuma iedarbības spēju, jo tas rada stimulu izvairīties no pārkāpumiem ( 48 ).

78.

Attiecībā uz teritoriju aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu konkrēta stāvokļa panākšanas vai saglabāšanas mērķim ir īpaša nozīme, jo šī regulējuma mērķis ir aizsargāt Eiropas Savienības kopējo dabas mantojumu ( 49 ).

79.

Tāpēc, kā Tiesa jau ir norādījusi ( 50 ), dalībvalstīm ir jāpieņem noteikumi, kas ļauj uzlikt pienākumu indivīdiem atlīdzināt kaitējumu, ja tie, pārkāpjot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, ir negatīvi ietekmējuši Natura 2000 teritorijas. Ir iespējams, ka atbilstošie iekšzemes tiesiskie pamati daļēji var izrietēt jau no Direktīvas par atbildību vides jomā ( 51 ) transponēšanas, tomēr nevar izslēgt, ka šī regulējuma daudzpusīgo ierobežojumu dēļ Dzīvotņu direktīvas efektīvai transponēšanai ir jāpieņem tālejošāki noteikumi par atlīdzinājumu.

80.

Tomēr šajā lietā, ja AS “Latvijas valsts meži” pieder Latvijas valstij un tādējādi uz to tieši attiecas pienākumi, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas, šādām iekšzemes tiesību normām nav nozīmes ( 52 ).

81.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: