This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62022CC0394
Opinion of Advocate General Medina delivered on 18 April 2024.###
Ģenerāladvokātes Medina secinājumi, 2024. gada 18. aprīlis.
Ģenerāladvokātes Medina secinājumi, 2024. gada 18. aprīlis.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2024:330
- Date of document:
- 18/04/2024
- Form:
- Ģenerāladvokāta secinājumi
- Advocate General:
- Medina
Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 18. aprīlī (1)
Lieta C‑394/22
Oilchart International NV
pret
O.W. Bunker (Netherlands) BV,
ING Bank NV
(Hof van Beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – 1. panta 1. punkts un 2. punkta b) apakšpunkts – Jēdziens “civillietas un komerclietas” – Izslēgtie jautājumi – Bankrots un ar maksātnespējīgu uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidāciju saistītas procedūras – Regula (EK) Nr. 1346/2000 – 3. panta 1. punkts – Prasības, kas tieši izriet no maksātnespējas procesa un ir cieši ar to saistītas
1. Oilchart International NV (turpmāk tekstā – “Oilchart”) ir Beļģijas sabiedrība, kas vēlas piedzīt neapmaksāto rēķinu par jūras kuģa bunkurēšanu Sluiskilas [Sluiskil] ostā (Nīderlande). Minētais rēķins netika apmaksāts, kad parādniece Nīderlandes sabiedrība O.W. Bunker BV NL (turpmāk tekstā – “OWB NL”) kļuva maksātnespējīga. Prasība pamatlietā tika celta Beļģijā pēc tam, kad Nīderlandē tika ierosināts maksātnespējas process.
2. Šajā situācijā rodas jautājums, vai prasība, ar kuru Oilchart prasa piedzīt minētā rēķina apmaksu, var būt Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa, Beļģija) kompetencē, t.i., tādas tiesas kompetencē, kas nevada maksātnespējas procesu.
3. Šī lieta dod Tiesai vēl vienu iespēju precizēt savu judikatūru par robežu novilkšanu starp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) (turpmāk tekstā – Briseles Ia regula”) (3) piemērošanas jomu, no vienas puses, un Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām (4) (turpmāk tekstā – “Maksātnespējas regula”) (5) piemērošanas jomu, no otras puses.
4. Lai izlemtu par starptautiskās jurisdikcijas jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai prasība, ko kreditors cēlis valsts tiesā – citā tiesā, kas nav tā, kas skata maksātnespējas procesu, – saistībā ar rēķinu, kas iesniegts pārbaudei maksātnespējas administratoram, ietilpst Maksātnespējas regulas piemērošanas jomā vai Briseles Ia regulas piemērošanas jomā.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Eiropas Savienības tiesības
1. Briseles Ia regula
5. Briseles Ia regulas 1. panta 1. punktā un 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“1. Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. [..]
2. Šo regulu nepiemēro attiecībā uz:
[..]
b) bankrotu, ar maksātnespējīgu uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidāciju saistītām procedūrām, tiesas rīkojumiem, mierizlīgumiem un līdzīgām procedūrām;
[..].”
2. Maksātnespējas regula
6. Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkts ir izteikts šādi:
“Tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras. Sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā juridisko adresi uzskata par galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam.”
B. Nīderlandes tiesības
7. Wet van 30 september 1893, op het faillissement en de surséance van betaling (Nederlandse faillissementswet) (1893. gada 30. septembra Likums par maksātnespēju un maksājumu apturēšanu, turpmāk tekstā – “NFW”), 25. pants ir izteikts šādi:
“1. Maksātnespējas administrators ir tas, kas ceļ vai pret kuru tiek celtas prasības tiesā saistībā ar tiesībām un pienākumiem, kas izriet no maksātnespējas masas.
2. Ja bankrotējušais parādnieks ir tas, kas cēlis vai pret kuru ir celtas šādas prasības tiesā vai tiek turpināta to izskatīšana tiesā, kā rezultātā ir pasludināts spriedums pret šo bankrotējušo parādnieku, tad šim spriedumam nav juridiska spēka pret maksātnespējas masu.”
8. NFW 26. pantā ir noteikts:
“Vērsties tiesā pret bankrotējušo parādnieku ar prasījumu izpildīt pienākumu, kas izriet no maksātnespējas masas, drīkst tikai 110. pantā noteiktajā kārtībā.”
9. Saskaņā ar NFW 110. panta 1. punktu “prasījumus iesniedz maksātnespējas administratoram rēķina vai cita rakstiska paziņojuma veidā, norādot prasījuma veidu un summu, kā arī iesniedz pavadošos dokumentus vai to kopiju, kā arī norāda, tiek vai netiek prasītas prioritāras tiesības, ķīla, hipotēka vai paturēšanas tiesības.”
II. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
10. Oilchart 2014. gada 21. oktobrī Sluiskilas ostā (Nīderlande) jūras kuģim MS Evita K, kas pieder Sharsburg Navigation SA, piegādāja degvielas bunkurus. Minētā kuģa īpašnieks bija pasūtījis bunkurus ar sava aģenta Orient Shipping Rotterdam starpniecību Dānijas sabiedrībai OW Bunker & Trading A/S (turpmāk tekstā – “OWB A/S”), kura tad šo pasūtījumu pārsūtīja tai pašai grupai piederošai sabiedrībai OWB NL. Savukārt OWB NL iepirka bunkurus no Oilchart.
11. OWB A/S 2014. gada 21. oktobrī izrakstīja rēķinu sabiedrībai Orient Shipping Rotterdam par summu 117 179 Amerikas Savienoto Valstu dolāri (USD).
12. Oilchart 2014. gada 22. oktobrī izrakstīja rēķinu sabiedrībai OWB NL par bunkura piegādi par summu 116 471,45 USD (turpmāk tekstā – “attiecīgais rēķins”). Rechtbank te Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) 2014. gada 21. novembrī pasludināja OWB NL bankrotu. Tā rezultātā attiecīgais rēķins palika nesamaksāts. Oilchart iesniedza prasījumu attiecībā uz minēto rēķinu pārbaudei OWB NL maksātnespējas administratoriem.
13. Pēc OWB NL bankrota sabiedrībai Oilchart netika samaksāti vairāki rēķini, kas bija iesniegti OWB NL (attiecīgais rēķins bija viens no tiem), un kā piesardzības pasākumu tā arestēja noteiktus jūras kuģus, kuriem tā bija piegādājusi bunkurus. Lai atbrīvotu kuģus, kuģu īpašnieki vai savstarpējās apdrošināšanas asociācijas (turpmāk tekstā – “P&I klubi”) izdeva sabiedrībai Oilchart garantijas OWB NL izrakstīto rēķinu apmērā. Saskaņā ar šīm garantijām bija paredzēts, ka tās var izmantot, pamatojoties uz Beļģijā pieņemtu tiesas vai šķīrējtiesas spriedumu, kas vērsts pret OWB NL vai pret kuģa īpašnieku.
14. Oilchart 2015. gada 11. martā cēla prasību Rechtbank van koophandel te Antwerpen (Antverpenes Komerclietu tiesa, Beļģija) pret OWB NL. ING Bank NV (turpmāk tekstā – “ING”) kā OWB NL kreditore (6) brīvprātīgi iestājās šajā tiesvedībā. Pieteikumā Oilchart iesniedza prasījumu kā komerciālu prasījumu, lai piedzītu nesamaksāto rēķinu. Tā arī iesniedza pakārtotu prasījumu pret ING, kura savukārt iesniedza pretprasījumu. Ar 2017. gada 15. marta spriedumu Rechtbank van koophandel nosprieda, ka tās kompetencē ir lemt par Oilchart prasību, bet atzina maksājuma prasījumu par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar NFW sabiedrība Oilchart varēja iesniegt prasījumu attiecībā uz parādiem tikai maksātnespējas administratoram.
15. Oilchart 2017. gada 16. maijā šo lēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa). Minētā tiesa uzskatīja, ka tai ir pienākums pārbaudīt savu starptautisko jurisdikciju saskaņā ar Briseles Ia regulas 28. panta 1. punktu (7).
16. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa, atsaucoties uz Tiesas judikatūru, pauž šaubas, vai ir nepieciešams noskaidrot, vai prasība, ko Oilchart cēlusi pret OWB NL, ir balstīta uz vispārīgām civiltiesību un komerctiesību normām Briseles Ia regulas 1. panta 1. punkta izpratnē vai arī tai piemērojamas konkrēti maksātnespējas procesiem izstrādātās tiesību normas. Turklāt minētā tiesa jautā, vai Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkts liedz piemērot valsts tiesību normu, kas ļauj kreditoram vienā dalībvalstī celt prasību par maksājumu saistībā ar prasījumu, attiecībā uz kuru tas jau ir iesniedzis pieteikumu uz maksātnespējas masu citā dalībvalstī.
17. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šādas prasības precīzu būtību un iespēju celt šādu prasību pret maksātnespējīgu sabiedrību var izvērtēt, tikai piemērojot atkāpes noteikumus, kas ir raksturīgi maksātnespējas procesiem. Tomēr minētā tiesa uzskata – starptautiskās jurisdikcijas noteikšanai būtu jānotiek pirms Nīderlandes maksātnespējas likumā noteikto konkrēto atkāpes noteikumu piemērošanas, nevis tā ir jānosaka, piemērojot šos noteikumus.
18. Šādos apstākļos Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“a) vai Briseles Ia regulas [..] 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts, skatot to kopsakarā ar Maksātnespējas regulas [..] 3. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka Briseles Ia regulas [..] 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētie jēdzieni “bankrot[s], ar maksātnespējīgu uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidāciju saistīt[as] procedūr[as], tiesas rīkojum[i], mierizlīgum[i] un līdzīg[as] procedūr[as]” ietver arī tiesvedību, kurā prasības pieteikumā norādītais prasījums ir aprakstīts kā vienkāršs prasījums no piegādēm un pakalpojumiem, neminot atbildētājas jau iestājušos maksātnespēju, turklāt prasījuma faktiskais juridiskais pamats ir balstīts uz [NFW] īpašajām atkāpes ietverošām maksātnespējas tiesību normām, un kurā:
– ir jānosaka, vai šāds prasījums ir uzskatāms par pārbaudāmu prasījumu (NFW 26. pants, skatot to kopsakarā ar 110. pantu) vai nepārbaudāmu prasījumu (NFW 25. panta 2. punkts),
– jautājums par to, vai abus prasījumus var pieteikt vienlaicīgi un vai viens neizslēdz otru, ņemot vērā katra prasījuma īpašās tiesiskās sekas (tostarp iespēju izmantot bankas garantiju, kas izsniegta pēc maksātnespējas iestāšanās), ir jāizvērtē saskaņā ar Nīderlandes maksātnespējas tiesību īpašajām normām?
Kā arī:
b) Vai [NFW] 25. panta 2. punkts ir saderīgs ar Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punktu, ciktāl ar šo tiesību normu ir atļauts šādu prasījumu (saskaņā ar NFW 25. panta 2. punktu) izvirzīt citas dalībvalsts tiesā, nevis tās dalībvalsts maksātnespējas tiesā, kurā ir atzīta maksātnespēja?”
19. Rakstveida apsvērumus iesniedza Oilchart, ING, Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija. 2023. gada 31. martā Tiesa nosūtīja iesniedzējtiesai pieprasījumu sniegt informāciju par pamatlietas juridisko kontekstu, uz ko minētā tiesa atbildēja 2023. gada 28. aprīlī. 2024. gada 1. februārī Tiesai tika sniegti ING un Komisijas mutvārdu paskaidrojumi.
III. Izvērtējums
20. Saistībā ar to, ka jānosaka, vai iesniedzējtiesai ir starptautiskā jurisdikcija attiecībā uz Oilchart celto prasību, tā pauž šaubas, vai šajā lietā attiecīgā prasība būtu klasificējama kā maksātnespējas prasība un tādējādi tai būtu piemērojams Briseles Ia regulas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktais izņēmums attiecībā uz bankrotu (turpmāk tekstā – “maksātnespējas izņēmums”) (8). Tā kā šaubas šajā jautājumā, šķiet, izriet no Oilchart celtās prasības faktu konteksta un būtības, es pievērsīšos šiem jautājumiem ievada apsvērumos (A iedaļa) un pēc tam analizēšu abus iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus (B un C iedaļa).
A. Ievada apsvērumi par iesniedzējtiesas konstatētajiem faktiem
21. Būtu jānorāda, ka iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka Oilchart, lai arī pieteikumā nav minējusi savas prasības juridisko pamatu, savu prasījumu vienmēr ir pamatojusi ar NFW 25. panta 2. punktu. Tomēr iesniedzējtiesa arī atzīmē, ka Oilchart ir iesniegusi tādu pašu prasījumu maksātnespējas administratoram Nīderlandē saskaņā ar NFW 26. un 110. pantu (kā pārbaudāmu prasījumu maksātnespējas masā), no vienas puses, un Beļģijas tiesā saskaņā ar NFW 25. panta 2. punktu pret bankrotējušo parādnieku (9)OWB NL (kā nepārbaudāmu prasījumu ārpus maksātnespējas masas), no otras puses (10). Tāpēc ir izšķirīgi svarīgi norādīt, ka Oilchart ir iesniegusi vienu prasījumu divreiz – vienu maksātnespējas administratoram saistībā ar maksātnespējas procesu un otru Beļģijas tiesai kā prasījumu civillietā. Tomēr, kā norāda iesniedzējtiesa, viens prasījums nevar būt gan pārbaudāms, gan nepārbaudāms prasījums.
22. Turklāt būtu jānorāda, ka gan ING, gan Nīderlandes valdība ir apstrīdējušas Oilchart juridisko pamatu – NFW 25. panta 2. punktu –, ar kādu tā cēlusi savu prasību iesniedzējtiesā.
23. Šajā saistībā būtu jānorāda, ka NFW 25. panta 2. punktā būtībā ir paredzēts, ka gadījumā, ja tiesā vēršas pret bankrotējušu parādnieku (nevis pret maksātnespējas administratoru), spriedumam attiecībā uz šādu prasījumu nav juridiska spēka attiecībā uz maksātnespējas masu. Citiem vārdiem, šķiet, saskaņā ar minēto tiesību normu, ja kreditors ceļ prasību ārpus maksātnespējas procesa pret parādnieku, spriedumam var būt ietekme tikai “ārpus maksātnespējas masas” un tas nav izpildāms pret maksātnespējas administratoru vai maksātnespējas masu. ING un Nīderlandes valdība ar zināmu ticamību apgalvo, ka minētā tiesību norma nevar būt par juridisko pamatu prasībai, kas skar maksātnespējas masu.
24. Tā kā iesniedzējtiesa nav noskaidrojusi jautājumu par tajā celtās prasības atbilstošiem juridiskajiem pamatiem, nav iespējams noskaidrot, vai tiesai var būt starptautiskā jurisdikcija. Tādējādi šī lieta rada Tiesai dilemmu. No vienas puses, kā norāda iesniedzējtiesa, prasījuma formālais juridiskais pamats ir NFW 25. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru prasība, kas celta ārpus maksātnespējas procesa, nevar ietekmēt maksātnespējas masu. No otras puses, iesniedzējtiesa uzsver, ka minētās prasības sekas ietekmē maksātnespējas masu un maksātnespējas procesu.
25. Manuprāt, iesniedzējtiesas ziņā ir raksturot attiecīgo prasījumu, jo LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros Tiesai nav jāvērtē valsts tiesību normu interpretācija vai jāspriež par to, vai valsts tiesas sniegtā interpretācija ir pareiza (11). Tas nozīmē, ka Tiesa savas kompetences ietvaros nevar izvērtēt argumentus par prasības piemērotu juridisko pamatu saskaņā ar valsts tiesībām vai lemt par iesniedzējtiesā celtās prasības raksturojumu.
26. Tā kā starptautiskās jurisdikcijas noskaidrošanas nolūkā iesniedzējtiesa ir tā, kurai atbilstīgi jāraksturo attiecīgā prasība, šai tiesai, īstenojot savu procesuālo autonomiju, ir arī jānosaka prasījuma patiesā būtība.
27. Turpmākajā analīzē es pieņemu, ka prasījums tika izvirzīts (un iesniedzējtiesa to šādi ir raksturojusi), pamatojoties uz NFW tiesību normu, lex concursus, un ka tam ir ietekme uz maksātnespējas masu, vienlaikus minētajai tiesai ir jānoskaidro precīzi juridiskie pamati.
B. Par pirmo jautājumu
28. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai prasībai, kas celta, pamatojoties uz prasījumu pret maksātnespējīgo sabiedrību pildīt līgumisku pienākumu samaksāt par preču piegādi, ir piemērojams jēdziens “civillietas un komerclietas” Briseles Ia regulas 1. panta 1. punkta izpratnē, un tādējādi tā ietilpst minētās regulas materiālajā piemērošanas jomā, vai arī šai prasībai ir piemērojama Maksātnespējas regula, jo minētais prasījums ir citā dalībvalstī īstenotā maksātnespējas procesa priekšmets.
29. Proti, no uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir skaidrs, ka minētajai tiesai ir šaubas, vai tai ir jurisdikcija attiecībā uz konkrēto prasību, kas tā varētu būt tikai tad, ja prasījums nebūtu saistīts ar maksātnespējas procesu, kurš tika uzsākts un tiek skatīts Nīderlandē. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkts izņēmuma jurisdikciju sākt galveno maksātnespējas procesu piešķir tās dalībvalsts tiesai, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, lai uzklausītu un noteiktu, kādas prasības ir noraidāmas, pamatojoties uz parādnieka maksātnespēju (12).
30. Lai atbildētu uz šo jautājumu, es vispirms izvērtēšu, kā paralēlā prasība ietekmē to pašu līgumisko prasījumu, galveno uzmanību pievēršot maksātnespējas izņēmuma pamatidejai (1. sadaļa). Pēc tam es analizēšu divu judikatūrā noteikto kritēriju saturu (2. sadaļa).
1. Paralēlās prasības ietekme
31. Kā norādīts doktrīnā, maksātnespējas procesi ir judikatūras un juridiskie artefakti. Nav tādas lietas kā maksātnespējas procesa “būtība”, no kuras varētu atvasināt noteiktus šāda procesa raksturlielumus. Lai definētu vai raksturotu prasības, svarīgas ir tiesiskās (un ekonomiskās) sekas, kas izriet no šādas definēšanas vai raksturošanas, un saskaņā ar kādiem nosacījumiem šīs sekas var pamatot (13). Attiecīgi maksātnespējas procesi ir procesi, ar kuriem cenšas atrisināt kreditoru aktīvu kopfonda problēmas (14) (turpmāk tekstā – “kopfonda problēma”), izveidojot kolektivizētu procedūru (15). Kolektīvā procedūra, kuras mērķis ir pārvarēt aktīvu destruktīvu sagrābšanu un kura attaisno to, ka vieniem kreditoriem ir lielāka priekšroka nekā citiem, ir maksātnespējas izņēmuma pamatideja. Šajos secinājumos es atsaukšos uz “pieeju, kas vērsta uz rezultātiem”.
32. Šajā lietā attiecībā uz prasības ekonomiskajām un tiesiskajām sekām iesniedzējtiesa ir skaidri norādījusi, ka attiecīgā prasība ietekmē maksātnespējas masu (16). It īpaši tā uzskata, ka Oilchart, ceļot attiecīgo prasību Beļģijas tiesā pēc OWB NL bankrota, cenšas panākt sev labvēlīgu spriedumu, lai pēc tam izmantotu garantijas. Attiecīgi iesniedzējtiesa atzīmē, ka Oilchart, cenšoties individuāli panākt kredīta piespiedu izpildi, faktiski cenšas ārpus konkurences ierobežojumiem panākt naudas līdzekļu atgūšanu no prasījuma, kas OWB NL ir pret Dānijas sabiedrību OW Bunker. Paralēlā prasība, kas tiek skatīta Beļģijas tiesā, tieši ietekmētu kreditoru sarindojumu un, iespējams, maksātnespējas masas sastāvu (17). Šādā veidā Beļģijas tiesas spriedums par labu Oilchart varētu atcelt kreditoru kolektīvas procedūras, kas paredzētas Nīderlandes maksātnespējas noteikumos, un Oilchart kā nepriviliģētais kreditors iekasētu savu prasījumu ārpus “kopfonda”. Tas nozīmē, ka attiecīgā prasība varētu būt līdzeklis, kā apiet kolektivizēto parāda iekasēšanas mehānismu, un tieši to ir paredzēts novērst ar maksātnespējas izņēmuma izveidošanu.
33. Attiecībā uz paralēlajām prasībām tīri iekšējā valsts sistēmā kreditoriem kopumā piemēro apturēšanu, lai novērstu prasījumu individuālu piespiedu izpildi vai prasījumu atgūšanu ārpus maksātnespējas procesa. Pārrobežu situācijā, ja ir uzsākts maksātnespējas process, citām dalībvalstīm ir jāatzīst šis process (18). Tas nozīmē, ja kreditoriem ir piemērota šāda apturēšana (19), šīm dalībvalstīm arī būtu jāatzīst šī apturēšana. Šajā lietā Tiesai nav nekādu norāžu, ka šāds mehānisms pastāv un ka iesniedzējtiesai ir nodoms uz to atsaukties. Tas nozīmē – tā kā ir konstatēts, ka attiecīgais prasījums ir iesniegts maksātnespējas administratoram maksātnespējas procesā Nīderlandē, iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai uz Oilchart attiecas šāda apturēšana vai kādi citi paralēlās tiesvedības ierosināšanas ierobežojumi. Tādā gadījumā varētu arī apgalvot, ka attiecīgais prasījums ir maksātnespējas procesa sastāvdaļa gan pēc būtības, gan arī procesuāli un tādējādi tam piemērojama Maksātnespējas regula. Tādējādi, ja kreditoriem ir piemērota apturēšana vai kāds ierobežojums, no tā būtu jāizriet, ka ārvalstu tiesai nav jurisdikcijas izskatīt prasību.
34. Šāda pieeja saskan, no vienas puses, ar obligātu prasību aizsargāt kreditoru intereses un ar maksātnespējas procesa vienotības un universalitātes principiem (20), kas ir Maksātnespējas regulas pamatā (21). Tā kā maksātnespējas process ir kolektīvs process (22), parādnieka lietu kopumu skatīs tiesa, kurā atrodas parādnieka galveno interešu centrs (23). Ar šādu pieeju paredzēts aizsargāt kreditoru intereses un sarindojumu maksātnespējas gadījumā un garantēt efektīvākus un iedarbīgākus maksāšanas līdzekļus kreditoriem (24).
35. Šajā saistībā būtu jānodrošina, ka maksātnespējas procesi, kas uzsākti vienā dalībvalstī, ir pilnīgi iedarbīgi citās dalībvalstīs. Gribētu norādīt, ka viens no Maksātnespējas regulas galvenajiem mērķiem ir nodrošināt maksātnespējas procesa efektivitāti, vienlaikus novēršot iespēju izvēlēties labvēlīgāko jurisdikciju [forum shopping], kā tas acīmredzami izriet it īpaši no minētās regulas 2. un 4. apsvēruma. Šajā saistībā Tiesa spriedumā Seagon (25) konkrēti norādīja, ka visu ar viena uzņēmuma maksātnespēju tieši saistītu prasību koncentrēšana tās dalībvalsts tiesās, kuras jurisdikcijā ietilpst maksātnespējas procesa uzsākšana, šķiet, atbilst pārrobežu maksātnespējas procesu efektivitātes un izskatīšanas ātruma uzlabošanas mērķim (26). Maksātnespējas procesa laikā nevis katrs kreditors iesaistās parādnieka aktīvu izmeklēšanā un kreditora prasījumu patiesuma noteikšanā saistībā ar nespēju samaksāt parādus, bet gan to dara maksātnespējas administrators visu kreditoru interesēs, kas ne tikai ietaupa izmaksas, bet arī veicina operacionālo efektivitāti (27).
36. Tas nozīmē – ja uz prasījumu attiecas maksātnespējas process, tas ietilpst maksātnespējas speciālista kompetences jomā, kurš darbojas maksātnespējas tiesas uzraudzībā. Tādējādi principā šādu prasījumu nedrīkst mākslīgi izņemt no kolektīvā procesa.
37. No otras puses, ir piemērojams prioritātes princips. Tas, ka ir sākts maksātnespējas process Maksātnespējas regulas 1. panta 1. punkta izpratnē, nozīmē, ka ir mainījies kādas puses statuss. Uzsākot maksātnespējas procesu, nozīmīgākās sekas ir tādas, ka maksātnespējas procesam saskaņā ar šo regulu ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā šis process ir uzsākts, un uzsākts process tiks automātiski atzīts visās pārējās dalībvalstīs (28). Šī atzīšana nozīmē, ka citas dalībvalsts tiesa nav pilnvarota izvērtēt maksātnespējas tiesas lēmumu (29). Tam ir tādas sekas, ka aktīviem, kas ir maksātnespējas masas sastāvdaļa, viens kreditors nevar piemērot prasījumu piespiedu izpildi, un saistībā ar tiem nevar apiet maksātnespējas procesu. Ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ir celtas dažādu dalībvalstu tiesās, visām tiesām (kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība) būtu jāizvairās pasludināt spriedumu, kas nav savienojams ar maksātnespējas procesu (30).
38. Šajā saistībā ir svarīgi norādīt, ka nesenajā virspalātas spriedumā Tiesa atzina, ka, lai arī saskaņā ar 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu Regulā Nr. 44/2001, kas ir priekštece Briseles Ia regulai un kurā ietverts tāds pats izņēmums, šķīrējtiesa ir tieši izslēgta no tās piemērošanas jomas, lis pendens noteikums ir piemērots it īpaši šķīrējtiesneša pieņemtajiem lēmumiem. Tā uzskatīja, ka “tiesa, kurā kā otrajā ir celta prasība, pēc savas ierosmes aptur tiesvedību līdz brīdim, kad tiek noskaidrota tiesas, kurā pirmajā celta prasība, jurisdikcija, un vēlāk, kad šī jurisdikcija ir noteikta, atsakās izskatīt lietu par labu šai tiesai” (31). Tādējādi Tiesa uzsvēra (pat attiecībā uz jomu, kura skaidri neietilpst Briseles Ia regulas piemērošanas jomā) tiesas, kurā pirmajā celta prasība, prioritātes nozīmīgumu. Piemērojot šo pēc analoģijas šai lietai, ir svarīgi ievērot, ka maksātnespējas tiesai Nīderlandē ir prioritāte.
39. Šajā saistībā tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka maksātnespējas procesa uzsākšana nerada sekas attiecībā uz tās tiesas jurisdikciju, kurā celta paralēlā prasība, bet gan drīzāk uz prasībai piemērojamiem tiesību aktiem. Saskaņā ar Komisijas teikto, lex concursus diktē šīs noraidāmās paralēlās prasības pieņemamību vai būtību. Manuprāt, pirmkārt, šāda pieeja padara bezjēdzīgus jurisdikcijas noteikumus, kas ietverti Maksātnespējas regulā un it īpaši tās 3. panta 1. punktā. Otrkārt, norādot, ka citas dalībvalsts tiesas ziņā ir noraidīt paralēlo prasību, Komisija būtībā pieļauj, ka principā paralēlā prasība ir problemātiska. Tomēr tā tiek atstāta valsts tiesas ziņā, kurai, pamatojoties uz ārvalsts lex concursus, būtu jāsniedz risinājums (tas ir, noraidījums pēc būtības) paralēlajai prasībai. Manuprāt, lai saglabātu minētos mērķus (32), valsts tiesai, neveicot ārvalsts lex concursus izvērtēšanu, būtu jāspēj pasludināt, ka tai nav jurisdikcijas, pamatojoties uz to, ka attiecīgā prasība ir citā dalībvalstī esošas maksātnespējas tiesas izņēmuma jurisdikcijā. Šāda pieeja sniegtu lielāku tiesisko drošību maksātnespējas procesā iesaistītajām pusēm un nodrošinātu zināmu saskanību Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkta piemērošanā dažādās dalībvalstīs, tiklīdz vienā dalībvalstī ir ierosināts maksātnespējas process (33).
40. Noslēdzot, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas ir skaidrs, ka iesniedzējtiesā iesniegtais prasījums ir identisks prasījumam, kas iesniegts maksātnespējas procesā Nīderlandē. Tā kā parādnieks ir atzīts par bankrotējušu un jautājums ietilpst Nīderlandes maksātnespējas noteikumu tvērumā, iesniedzējtiesai būtu jānoskaidro, vai pastāv apturēšana, kas liedz citām tiesām skatīt lietu. Tādā gadījumā es apgalvotu, ka prasība, kas celta, pamatojoties uz līgumisku pienākumu, kurai ir piemērojams Nīderlandes maksātnespējas process un kurai principā būtu piemērojama individuālu kreditoru prasību apturēšana, ietilpst Maksātnespējas regulas tvērumā un ir tās tiesas jurisdikcijā, kurā tika uzsākts maksātnespējas process. Tomēr Tiesas judikatūra, kas dažkārt ir vērsta pretējā virzienā, ir visai nekonsekventa.
2. Judikatūrā noteiktais divkāršais kritērijs
41. Lai arī Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punktā ir minētas “maksātnespējas procedūras”, saskaņā ar Tiesas judikatūru šī tiesību norma ietver arī “ar maksātnespēju saistītas prasības”. Jaunu virzienu iezīmējošos spriedumos lietā Gourdain (34) un lietā Seagon (35) Tiesa atzina, ka ar maksātnespēju saistītās prasības ir ārpus Briseles Ia regulas priekšteces tvēruma un ietilpst Maksātnespējas regulas tvērumā. Šim nolūkam Tiesa piemēroja divkāršu kritēriju, kas tika noteikts spriedumā Gourdain (turpmāk tekstā – “Gourdain kritēriji”).
42. Proti, saskaņā ar minētajā judikatūrā pieņemto formulu prasība, kas tieši izriet no maksātnespējas procesa (pirmais kritērijs) un ir cieši saistīta ar to (otrais kritērijs), ietilpst Maksātnespējas regulas piemērošanas jomā (36) un tādējādi neietilpst Briseles Ia regulas piemērošanas jomā (37). Apvienojumā ar prasību plaši interpretēt Briseles Ia regulas 1. panta 1. punktā minēto jēdzienu “civillietas un komerclietas” (38), Briseles Ia regulā noteiktais maksātnespējas izņēmums attiecas tikai uz lietām, kas atbilst Gourdain kritērijiem (39). Lai arī Tiesa ir saskanīgi noteikusi Gourdain kritērijus, praksē šie kritēriji tika piemēroti nesaskanīgi (40).
43. It īpaši, tā kā Tiesai ir tendence izvērtēt abus kritērijus kopā (41), ir ļoti grūti noteikt to tvērumu un precīzu saturu. Piemēram, judikatūra ne vienmēr seko minētajai formulai un pastāv nenoteiktība par šo abu kritēriju savstarpējo saikni un katra kritērija saturu (42). Dažkārt Tiesa analizē tikai vienu kritēriju (43). Citkārt tā uzskata vienu kritēriju par izšķirošu un uzskata, ka tas ir prioritāte pār otru (44), kas rada jautājumu par šo kritēriju kumulatīvo dabu. Tāpēc Tiesas judikatūra ne vienmēr sniedz saskanīgus noteikumus. Ņemot vērā šo kontekstu, es savukārt izvērtēšu šo kritēriju saturu un piemērošanu.
a) Par pirmo kritēriju – prasība izriet tieši no maksātnespējas procesa
44. Lai noteiktu, vai prasība izriet tieši no maksātnespējas procesa, Tiesa izvērtē prasības juridisko pamatu (45). Šajā saistībā Tiesa prasa noteikt, vai prasības pamatā esošās tiesības vai pienākumi izriet no vispārīgām civiltiesību un komerctiesību normām vai arī no atkāpes ietverošām normām, kas ir raksturīgas maksātnespējas procesam (46). Tiesa ir uzsvērusi, ka ir jānoskaidro, vai attiecīgā prasība izriet no maksātnespējas procesa tiesībām vai no citām normām (47).
45. Lai sāktu analizēt Tiesas judikatūru par šo kritēriju, vispirms sniegšu ievada piezīmi saistībā ar šīs lietas faktiem. Iesniedzējtiesa norāda, ka pēc OWB NL bankrota Oilchart pieprasīja Beļģijā arestēt noteiktus jūras kuģus un panāca to arestu, t.i., nodrošinājuma arestu. Lai atbrīvotu šos kuģus, kuģu īpašnieki vai P&I klubi izsniedza sabiedrībai Oilchart garantijas sabiedrībai OWB NL izrakstīto rēķinu apmērā. Kā norāda minētā tiesa, šīs garantijas ir formulētas tā, ka ļauj Oilchart tās izmantot, pamatojoties uz spriedumu, kas vērsts pret OWB NL.
46. Šajā saistībā būtu jāatzīmē, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa konstatēs, ka lietai ir piemērojams Briseles Ia regulas 1. panta 1. punkts, vēl būs jānosaka, vai Beļģijas tiesai ir jurisdikcija, paturot prātā, ka bunkuru piegāde notika Nīderlandē un ka maksātnespējas process arī tika uzsākts parādnieka galveno interešu centrā minētajā dalībvalstī. Turklāt gribētu norādīt, ka šajā tiesvedībā ir svarīgi nošķirt pienākuma juridisko pamatu un šā pienākuma īstenošanas mehānismu. Prasības juridisko pamatu veido pienākumi, kas izriet no kreditora un parādnieka līgumiskajām attiecībām, savukārt šo pienākumu īstenošana tika veikta ar kuģu arestu un garantiju izsniegšanu. Tāpēc gribētu apgalvot, ka šīs garantijas ir Oilchart tiesību īstenošana, bet ne pati pienākuma izcelsme.
47. Paturot to prātā, turpmāk izvērtēšu Tiesas judikatūru attiecībā uz pirmo kritēriju, kas svārstās plašā diapazonā atkarībā no izmantotās pieejas.
48. Reizumis Tiesa, šķiet, izvēlas formālu pieeju. Piemēram, spriedumā Riel Tiesa īpaši norādīja, ka tiesību norma, pamatojoties uz kuru tika celta prasība atzīt prasījumu pastāvēšanu, ir “Austrijas tiesību aktos maksātnespējas jomā paredzēts elements”, piebilstot, ka “no šīs tiesību normas formulējuma [skaidri] izriet arī, ka šī prasība ir paredzēta, lai to maksātnespējas procedūrā celtu kreditori, kas tajā piedalās, gadījumā, ja tiek apstrīdēta šo kreditoru deklarēto prasījumu precizitāte vai rangs” (48). Nesenāk spriedumā Tiger Tiesa nolēma, ka prasības, ko cēlis maksātnespējas administrators, kuru iecēlusi tās dalībvalsts tiesa, kurā tika uzsākts maksātnespējas process, juridiskais pamats ir Apvienotās Karalistes tiesību normas, kuras ir īpaši saistītas ar maksātnespēju (49).
49. Tomēr Tiesa, šķiet, arī skatās, vai attiecīgo prasību var celt atsevišķi kreditori pirms maksātnespējas procesa, tā laikā vai pēc tā norises. Spriedumā Nickel & Goeldner Spedition Tiesa norādīja, ka prasību samaksāt parādu, kas radies, sniedzot pakalpojumus saskaņā ar pārvadājuma līgumu, būtu varējis celt arī pats kreditors, pirms viņam šādas tiesības tika atņemtas ar maksātnespējas procesa, ar kuru viņš saistīts, uzsākšanu, un šādā gadījumā prasību regulētu civillietās un komerclietās piemērojamie noteikumi par jurisdikciju (50). Līdzīgi spriedumā NK Tiesa atzina, ka attiecīgo prasību, kuru kreditors var celt pats, kā rezultātā tā neietilpst maksātnespējas administratora ekskluzīvajā kompetencē, un kura ir neatkarīga no maksātnespējas procesa uzsākšanas, nevar uzskatīt par šāda procesa tiešām un neatdalāmām sekām (51).
50. Šajā lietā, ja nomināli piemērotu formulu, kas pieņemta ar spriedumiem Riel un Tiger, tā kā iesniedzējtiesa ir atzinusi, ka prasības juridiskais pamats ir NFW 25. panta 2. punkts, un šajā posmā nav prasījuma raksturojuma, Oilchart celtais prasījums ietilpst NFW tiesību normu tvērumā un tādējādi ir Nīderlandes maksātnespējas procesa tiesību aktu elements. Savukārt, ja piemērotu spriedumos Nickel & Goeldner Spedition un NK minēto argumentāciju, attiecīgo prasību kreditori var celt individuāli un prasībai tādējādi nav tiešas saiknes ar maksātnespējas procesu.
51. Tomēr, lai ņemtu vērā maksātnespējas izņēmuma tiesiskās un ekonomiskās sekas un it īpaši – kopfonda problēmu, Tiesai būtu jāpiemēro pirmais kritērijs tādā veidā, lai saglabātu gan maksātnespējas tiesas izņēmuma jurisdikciju (52), gan citu kreditoru intereses un lai novērstu iespēju izvēlēties labvēlīgāko jurisdikciju (53). Tāpēc, ja attiecīgais prasījums pamatlietā un maksātnespējas procesā ir identisks, Tiesai būtu jāizvērtē, vai tas ietilpst maksātnespējas procesa tvērumā.
52. Šajā saistībā, tā kā Tiesa spriedumā Riel atzina, ka valsts tiesību aktos paredzēto prasību atzīt prasījumu pastāvēšanu ir paredzēts celt maksātnespējas procesa kontekstā, tā ir cieši saistīta ar maksātnespējas procesu un izriet no tā (54), šāds izvērtējums būtu jāpiemēro mutatis mutandis kreditora tiesību uz maksājumu izpildei, līdzīgi kā tas ir pamatlietā.
53. Turklāt var norādīt, ka spriedumā H (55) Tiesa atzina, ka tas, ka prasību “principā [var celt], pat ja nav uzsākts maksātnespējas process attiecībā uz konkrētās sabiedrības parādnieces mantu, [..] pats šis fakts neliedz kvalificēt šādu prasību par prasību, kas izriet tieši no maksātnespējas procesa un ir cieši saistīta ar to, pieņemot, ka šāda prasība tiek faktiski celta maksātnespējas procesa kontekstā”. Šādi prasījumi ir “atkāpe” no vispārīgām civiltiesību un komerctiesību normām, it īpaši, ņemot vērā parādnieka maksātnespējas stāvokli. Tas nozīmē, ka noteicošā iezīme ir tā, ka parādnieks tiek atzīts par bankrotējušu (56). Kad parādnieks ir atzīts par maksātnespējīgu un ir celta prasība, lai piedzītu prasījumu, kas ietilpst maksātnespējas procesā esošajā maksātnespējas masā, par šā prasījuma juridisko pamatu kļūst lex concursus maksātnespējas tiesību akta norma, un šāda prasība ir jāraksturo kā prasība, kas tieši izriet no maksātnespējas procesa.
54. Vēlētos piebilst, ka ir visai loģiski, ka lielākā daļa prasījumu, kuri ietilpst maksātnespējas masā, izriet no vispārīgām civiltiesību un komerctiesību normām, it īpaši, ja, kā šajā lietā, tie paredz līgumiska pienākuma samaksāt par preču piegādi piespiedu izpildi. Citiem vārdiem, ja prasījums ietilpst maksātnespējas masā, jo ir uzsākts maksātnespējas process un prasījums ir iesniegts maksātnespējas administratoram, tam ir piemērojami šī procesa atkāpes noteikumi. Pretējā gadījumā visus civiltiesiskos un komerciālos prasījumus, kas iesniegti maksātnespējas administratoram, varētu izvirzīt citai tiesai citā dalībvalstī, tādējādi prasījumu centralizācijas un vis attractiva concursus princips kļūtu bezjēdzīgs (57).
55. Tāpēc, manuprāt, ja Tiesa pieņem uz rezultātu vērstu pieeju attiecībā uz pirmo kritēriju (juridiskā pamata tests), tā iedarbinās Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punktā noteikto izņēmuma jurisdikciju (58), tādējādi paaugstinot maksātnespējas procesa efektivitāti un virzoties uz mērķi novērst iespēju izvēlēties labvēlīgāko jurisdikciju (59). Tādējādi es uzskatītu, ka “juridiskā pamata” tests ir tests, ko Tiesa izmanto, lai noteiktu, vai pienākuma rašanās pamats attiecināms uz maksātnespējas masu.
56. Attiecīgi uzskatu, ka OWB NL saistību kopums kopā ar Oilchart attiecīgajām tiesībām ir prasījuma juridiskais pamats. Šā prasījuma īstenošana ir atkarīga no Nīderlandes maksātnespējas tiesību aktu normu piemērošanas saistībā ar Nīderlandē atzītas maksātnespējas sekām (60). Tāpēc ierosinātu Tiesai secināt, ka Oilchart prasījums izriet tieši no maksātnespējas procesa un tā juridiskais pamats ir prasījums, kas attiecas uz maksātnespējas masu.
b) Par otro kritēriju – cik cieša ir prasības un maksātnespējas procesa saikne
57. Attiecībā uz otro kritēriju, lai noteiktu, vai prasība ir cieši saistīta ar maksātnespējas procesu, saskaņā ar Tiesas pieņemto formulu izšķiroši ir tas, cik cieša ir saikne starp celto prasību tiesā un maksātnespējas procesu (61). Šis kritērijs tādējādi ļauj ņemt vērā ne tikai ar juridisko pamatu saistītus, bet arī citus kontekstuālus faktorus.
58. Principā ar otro kritēriju tiek meklēta atbilde uz jautājumu, vai prasību, kas ir līdzīga konkrētā lietā skatītajai, var celt tiesā vienlaikus ar maksātnespējas procesu vai neatkarīgi no tā. Piemēram, spriedumā German Graphics Graphische Maschinen Tiesa ir nospriedusi, ka prasībai, kas celta, pamatojoties uz īpašumtiesību saglabāšanas klauzulu pret maksātnespējas administratoru, nav bijusi pietiekami cieša saikne ar maksātnespējas procesu būtībā tādēļ, ka tiesību jautājums, kas radies saistībā ar šādu prasību, nav bijis atkarīgs no maksātnespējas procesa uzsākšanas (62). Nesenāk spriedumā Feniks Tiesa atzina, ka actio pauliana, ar kuru kreditors prasījis atzīt sava parādnieka rīcību, ar kuru aktīvi tikuši nodoti trešai personai, iespējams, kaitējot kreditora tiesībām, par spēkā neesošu attiecībā pret viņu, nav saistīta ar maksātnespējas procesu (63). Pašreizējā lietā, ja Tiesa piemērotu šādu “iespējamības testu”, tai būtu jāatzīst, ka attiecīgā prasība nav atkarīga no maksātnespējas procesa, jo to var celt neatkarīgi no ikviena maksātnespējas procesa, ja vien ar maksātnespējas procesu saistītajos tiesību aktos nav paredzēta tās apturēšana.
59. Tieši tāpat Tiesa dažkārt aplūko procesuālo kontekstu, izvērtējot, vai kreditors rīkojas kolektīvās vai individuālās interesēs. Piemēram, spriedumā F‑Tex lietas dalībnieki apgalvoja, ka cesionāra celtās prasības izcelsme un saturs būtībā ir tādi paši kā administratora celtai darījuma atcelšanas prasībai (64). Tomēr Tiesa pamatoja, ka “cesionāra iegūto tiesību īstenošanai ir piemērojami citi noteikumi, nevis maksātnespējas procesa ietvaros piemērojamie” (65). Pirmkārt, atšķirībā no administratora, kuram principā ir pienākums rīkoties kreditoru interesēs, cesionārs var brīvi izmantot vai neizmantot savas iegūtās prasījumu tiesības. Otrkārt, cesionārs, nolemdams izmantot savas prasījuma tiesības, rīkojas savās interesēs un sev par labu. Tiesa nolēma, ka prasība pamatlietā tādējādi nav cieši saistīta ar maksātnespējas procesu (66). Ja Tiesa piemērotu šos minētos apsvērumus pamatlietā, tai būtu jāsecina, ka Oilchart iegūtās tiesības īsteno, piemērojot noteikumus, kas nav maksātnespējas procesā piemērojamie noteikumi; Oilchart pretēji administratoram joprojām var brīvi izlemt, vai izmantot šīs tiesības, un rīkojas savās interesēs. Tāpēc tās prasība nav cieši saistīta ar maksātnespējas procesu.
60. Vairāk uz rezultātu vērsta pieeja tika izmantota spriedumā Valach, kurā Tiesa izvērtēja sanācijas plānu noraidījušās kreditoru komitejas pienākumu apmēru. Proti, tā nolēma – lai izvērtētu, vai kreditoru komitejas locekļus var saukt pie atbildības tādēļ, ka viņi ir noraidījuši sanācijas plānu, būtu jāanalizē šai komitejai maksātnespējas procesā piekrītošo pienākumu apjoms un minētā noraidījuma saderīgums ar šiem pienākumiem. Tika atzīts, ka prasība ir pietiekami cieši saistīta ar maksātnespējas procesu (67). Lai arī minētajā spriedumā nav paskaidroti iemesli, kāpēc Tiesa izdarīja šādu secinājumu, manuprāt, tās pieeju var skaidrot ar to, ka ir jāņem vērā prasības ietekme uz maksātnespējas masu un it īpaši pamatā esošais pienākums aizsargāt aktīvus, kas ir maksātspējas masas sastāvdaļa. Saskaņā ar šo testu būtu jāsecina, ka maksātnespējas procesā Oilchart ir liegts iekasēt savus prasījumus. Tāpēc būtu jāatzīst, ka attiecīgā prasība ir pietiekami cieši saistīta ar maksātnespējas procesu.
61. Visbeidzot, spriedumā SCT Industri Tiesa pamatā aplūkoja lietas dalībnieku prasību saikni ar aktīvu. Tā nosprieda, ka prasība, ko cēla sabiedrība, pret kuru tika ierosināts maksātnespējas process, lai atgūtu citai sabiedrībai pārdoto kapitāla daļu īpašumtiesības, ir cieši saistīta ar maksātnespējas procesu, jo pārdošana notika, pamatojoties uz maksātnespējas tiesību normām. Tiesa uzsvēra, ka maksātnespējas procesā iesaistītā uzņēmuma aktīvi ir pieauguši likvidatora veiktās attiecīgo kapitāla daļu pārdošanas rezultātā (68). Līdzīgi šajā lietā Oilchart prasības skaidri ietekmē maksātnespējas masu. Tāpēc saskaņā ar šo testu attiecīgā prasība ir pietiekami cieši saistīta ar maksātnespējas procesu.
62. Ņemot vērā minēto, esmu nonākusi pie secinājuma, ka Gourdain kritēriji būtu jāinterpretē, ņemot vērā maksātnespējas procesa mērķi un pamatideju, proti, kopfonda problēmu un aktīvu efektīvu pārvaldību. Ja šos kritērijus interpretē šauri, kreditoriem rodas iespēja apiet maksātnespējas procesa noteikumus, sagrābt aktīvus un ierobežot citu kreditoru tiesības. Šāda apiešana varētu notikt, jo pastāv vairākas jurisdikcijas un paralēlā prasība tiek klasificēta kā “civillietu un komerclietu” prasība Briseles Ia regulas 1. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr, manuprāt, Briseles Ia regulas piemērošana nevar būt līdzeklis, lai apšaubītu maksātnespējas tiesas izņēmuma jurisdikciju (69), maksātnespējas procesa efektivitāti (70) un kreditora interešu obligātu aizsardzību (71). Atļaujot iesniedzējtiesas jurisdikciju saskaņā ar Briseles Ia regulu, tiek apieta efektīva un iedarbīga maksātnespējas procesa darbība, un tas apdraud “iekšējā tirgus pareizu darbību” (72). Tā kā šajā lietā attiecīgais prasījums ir identisks tam, kas iesniegts maksātnespējas administratoram Nīderlandē, es ierosinātu Tiesai uzskatīt, ka tāda prasība kā pamatlietā aplūkotā izriet tieši no maksātnespējas procesa un ir tieši ar to saistīta, tādējādi tā ietilpst Maksātnespējas regulas darbības jomā.
63. Attiecīgi ierosinu Tiesai atbildēt, ka Briseles Ia regulas 1. panta 1. punkts un 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts un Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dalībvalsts tiesā ir ierosināts maksātnespējas process saistībā ar prasījumu attiecībā uz līgumisku pienākumu samaksāt par preču piegādi un tas pats prasījums ir pret sabiedrību, kas ir maksātnespējīga saskaņā ar šo maksātnespējas procesu, celtas prasības priekšmets, šī prasība ietilpst Maksātnespējas regulas darbības jomā.
C. Par otro jautājumu
64. Otrais jautājums ir uzdots, ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu, ka attiecīgā prasība ietilpst Maksātnespējas regulas darbības jomā.
65. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai NFW 25. panta 2. punkts ir saderīgs ar Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punktu, ciktāl ar šo tiesību normu ir atļauts tādu prasību pret maksātnespējīgu sabiedrību kā tā, kas tiek aplūkota pamatlietā, celt nevis tās dalībvalstis tiesā, kurā tika ierosināta maksātnespēja, bet citas dalībvalsts tiesā.
66. Vispirms atgādināšu, ka Tiesai prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā nav jālemj par valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām. Tiesa savā izvērtējumā vienīgi sniedz Savienības tiesību normu interpretāciju, kas būs noderīga valsts tiesai, kuras uzdevums ir detalizēti noskaidrot valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām, lai izlemtu strīdu pamatlietā (73).
67. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietas puses nav vienisprātis, vai NFW 25. panta 2. punkts ir prasības īstais pamats un par šīs tiesību normas interpretāciju. Tāpēc, kā minēju iepriekš, lai lemtu par minētās tiesību normas saderīgumu ar Savienības tiesībām, iesniedzējtiesai vispirms ir jāraksturo prasījums un jānoskaidro, vai minētā tiesību norma var būt attiecīgās prasības faktiskais pamats (74).
68. Attiecībā uz minētās tiesību normas saderīgumu ar Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punktu, kā jau minēju iepriekš (75), pēdējās minētās tiesību normas mērķis ir noteikt, kuras tiesas kompetencē ir sākt maksātnespējas procesu. Tāpēc tā ietver noteikumu par starptautisko jurisdikciju (76). Tomēr Tiesa to ir interpretējusi tādējādi, ka izņēmuma jurisdikcija ir piešķirta maksātnespējas tiesai (77).
69. Šajā lietā NFW 25. panta 2. punkts, šķiet, paredz, ka spriedumam pret bankrotējušu parādnieku nav juridiska spēka attiecībā pret maksātnespējas masu. Būtībā, šķiet, tas ļauj celt prasības, kas ir ārpus maksātnespējas masas, bet nosaka, ka šīs prasības nav izpildāmas attiecībā uz maksātnespējas masu.
70. Tas nozīmē – pirmšķietami aplūkojot tikai NFW 25. panta 2. punkta formulējumu –, ka minētā tiesību norma neietilpst Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkta darbības jomā, jo tā neattiecas uz “maksātnespējas procedūras” “uzsākšanu”, bet tikai atļauj celt nepārbaudāmas prasības ārpus šīs maksātnespējas procedūras. Katrā ziņā NFW 25. panta 2. punkts formāli, šķiet, ir saderīgs ar Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punktu, jo tas neietekmē maksātnespējas masu.
71. Tomēr, ja NFW 25. panta 2. punkta piemērošana rada praksi, kas ļauj apiet maksātnespējas procesu un maksātnespējas tiesas izņēmuma jurisdikciju – kas ir jautājums, kurš jānoskaidro valsts tiesai –, tādā gadījumā var uzskatīt, ka valsts tiesību norma rada Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkta apiešanas sekas un tāpēc ir tam pretrunā.
72. Šajā saistībā iesniedzējtiesai būtu jāizvērtē, vai NFW 25. panta 2. punkta piemērošana rada kreditoru situācijas juridiskas vai ekonomiskas izmaiņas attiecībā uz maksātnespējas masu vai maksātnespējas procesu (piemēram, mainās kreditoru statuss vai rangs vai maksātnespējas masas sastāvs). Šajā saistībā ir svarīgi atzīmēt, ka Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai ING apgalvoja, ka Oilchart prasības var radīt sekas saistībā ar kuģu īpašnieku vai P&I klubu sniegto garantiju izmantošanu, tas ir, attiecībā uz trešām personām. Savukārt, ja šīs tiesību normas piemērošanai nav šādu seku, tad iesniedzējtiesā celtā prasība ir “neitrāla” attiecībā uz šo maksātnespējas procesu.
73. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, ka Maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkts un izņēmuma jurisdikcijas princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums vai valsts prakse, kas ļauj apiet tās dalībvalsts tiesas izņēmuma jurisdikciju, kura bija pirmā, kurā tika ierosināts maksātnespējas process par prasījumu attiecībā uz līgumisku pienākumu samaksāt par piegādātajām precēm, kas ietilpst maksātnespējas masā.
IV. Secinājumi
74. Pamatojoties uz iepriekš sniegto analīzi, ierosinu Tiesai uz Hof van Beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa, Beļģija) uzdotajiem jautājumiem sniegt šādu atbildi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkts un 2. punkta b) apakšpunkts un Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām 3. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dalībvalsts tiesā ir ierosināts maksātnespējas process saistībā ar prasījumu attiecībā uz līgumisku pienākumu samaksāt par preču piegādi un tas pats prasījums ir pret sabiedrību, kas ir maksātnespējīga saskaņā ar šo maksātnespējas procesu, celtas prasības priekšmets, šī prasība ietilpst Regulas Nr. 1346/2000 darbības jomā.
2) Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts un izņēmuma jurisdikcijas princips
ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums vai valsts prakse, kas ļauj apiet tās dalībvalsts tiesas izņēmuma jurisdikciju, kura bija pirmā, kurā tika ierosināts maksātnespējas process par prasījumu attiecībā uz līgumisku pienākumu samaksāt par piegādātajām precēm, kas ietilpst maksātnespējas masā.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 OV 2012, L 351, 1. lpp.
3 Ar minēto regulu tika aizstāta Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), ar kuru savukārt tika aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1978, L 304, 36. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar vēlākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”).
4 OV 2000, L 160, 1. lpp.
5 Maksātnespējas regula tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2015, L 141, 19. lpp.), kura ratione temporis nav piemērojama šajā lietā.
6 Tiek apgalvots, ka pirms bankrota pasludināšanas ING bija piešķīrusi aizdevumu sabiedrībai OWB NL, kura kopā ar citiem grupas uzņēmumiem bija nodevusi ING pašreizējo un nākotnes prasījumu pret tās galapatērētājiem.
7 Briseles Ia regulas 28. panta 1. punktā ir paredzēts: ja atbildētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, tiek iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien tās jurisdikcija nav atvasināta no šīs regulas noteikumiem.
8 Lai arī minētajā tiesību normā ir iekļauts termins “bankrots”, ņemot vērā Maksātnespējas regulu un Regulu 2015/848, ir skaidrs, ka termins “maksātnespēja” šajā kontekstā ir atbilstošāks, un savos secinājumos es lietošu šo terminu. Skat. arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (OV 2019, L 172, 18. lpp.).
9 Tiesas lietas materiālos ietverts termins “bankrots”. Tāpēc šajos secinājumos lietošu šo terminu, aprakstot lietas apstākļus vai Nīderlandes tiesības. Savukārt termins “maksātnespēja” tiks lietots saistībā ar Savienības tiesībām, jo gan Maksātnespējas regulā, gan Regulā 2015/848 ir atsauce uz maksātnespējas procedūrām.
10 To, ka prasījums bija identisks, proti, tajā rēķins un summa bija vienāda, Tiesas sēdē apstiprināja OWB NL kreditore ING.
11 Spriedumi, 2016. gada 21. septembris, Etablissements Fr. Colruyt (C‑221/15, EU:C:2016:704, 15. punkts), un 2018. gada 5. jūnijs, Grupo Norte Facility (C‑574/16, EU:C:2018:390, 32. punkts).
12 Skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 14. novembris, Wiemer & Trachte (C‑296/17, EU:C:2018:902, 23. punkts).
13 Eidenmuller, H., “What is an insolvency proceeding?”, American Bankruptcy Law Journal, 92(1), 2018, 53.–72. lpp.
14 Saskaņā ar ietekmīgāko bankrota teoriju, kreditoru darījuma teoriju [Creditors’ Bargain Theory], maksātnespēja ir kopfonda problēma, un attiecīgi maksātnespējas tiesības ir šīs problēmas novēršanai izstrādāts īpašu noteikumu kopums. Ar maksātnespēju tiek izvirzīta kopfonda problēma, ka visiem kreditoriem ir prasījumi pret sabiedrību, kuras aktīvi ir nepietiekami, lai apmierinātu visus prasījumus. Attiecīgi maksātnespējas pamatā ir doma, ka labāks process būtu novērst individuālu piespiedu izpildes prasību un sadalīt parādnieka aktīvus kreditoru starpā godīgā veidā. Priekšroka tiek dota kolektīvam procesam (skat. Jackson, T., The Logic and Limits of Bankruptcy Law, Beard Books, 2001, 11. un nākamās lpp.).
15 Pēc analoģijas skat. UNCITRAL Legislative Guide on Insolvency Law (ANO 2005, 83. lpp., 26. punkts), kurā teikts, ka “saskaņā ar vienu no maksātnespējas tiesību pamatprincipiem maksātnespējas procesi ir kolektīvi procesi, kas prasa, lai tiktu aizsargātas visu kreditoru intereses pret viena kreditora individuāli celtu prasību”.
16 Šajā saistībā ir svarīgi atzīmēt, ka iesniedzējtiesa uzsver, ka attiecīgā prasība “ietekmē maksātnespējas masu” jo īpaši tāpēc, ka šīs prasības mērķis ir apiet kopējo aktīvu sadali vai mazināt to summu.
17 Kā paskaidroja ING savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, ja Beļģijas tiesa apmierinātu Oilchart prasījumu, Oilchart saņemtu maksājumu no ING, kurš būtu Nīderlandē jāizņem no maksātnespējas masas, kas ir Nīderlandes maksātnespējas procesa prasījuma priekšmets.
18 Skat. Maksātnespējas regulas 16. panta 1. punktu. Tiesa ir atzinusi, ka minētajā tiesību normā ietvertais prioritātes noteikums ir izstrādāts, pamatojoties uz savstarpējās uzticēšanās principu. Tieši šis princips ir ļāvis ne tikai ieviest obligāto jurisdikcijas sistēmu, kas ir jāievēro visām tiesām, kuras ietilpst Maksātnespējas regulas piemērošanas jomā, bet arī atbilstošu dalībvalstu atteikšanos no to iekšējo noteikumu par nolēmumu, kas taisīti maksātnespējas procesa ietvaros, atzīšanu un izpildi piemērošanas par labu vienkāršotai maksātnespējas procesa ietvaros pieņemto nolēmumu atzīšanai un izpildei (skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūlijs, ERSTE Bank Hungary, C‑527/10, EU:C:2012:417, 34. punkts).
19 Pēc analoģijas skat. Briseles Ia regulas 29. panta 1. punktu. Skat., piemēram, arī Direktīvu 2019/1023, kur tās 2. panta 1. punkta 4. apakšpunktā ir noteikts, ka “atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana” ir “kreditora prasījuma pret parādnieku izpildes panākšanas tiesību pagaidu apturēšana, ko noteikusi tiesu vai administratīvā iestāde vai ko piemēro atbilstīgi likumam, un – ja tas paredzēts valsts tiesību aktos – kreditora prasījuma pret trešo personu, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, izpildes panākšanas tiesību pagaidu apturēšana tiesvedības, administratīvā vai cita veida procesa kontekstā vai tiesību ārpustiesas kārtībā apķīlāt vai realizēt parādnieka aktīvus vai darījumdarbības pagaidu apturēšana”.
20 “Vienotības princips” nozīmē, ka pastāv viens maksātnespējas process. “Universalitātes princips” nozīmē, ka šis process attiecas uz visiem parādnieka līdzekļiem, lai kur arī tie atrastos. Šajā saistībā būtu jāatzīmē, ka Maksātnespējas regulas pamatā ir tās 3. pantā noteiktais nošķīrums starp galveno (universālo) maksātnespējas procesu un sekundāro (teritoriālo) maksātnespējas procesu (skat. spriedumu, 2006. gada 2. maijs, Eurofood IFSC, C‑341/04, EU:C:2006:281, 28. punkts). Skat. arī spriedumu, 2018. gada 14. novembris, Wiemer & Trachte (C‑296/17, EU:C:2018:902, 40. punkts).
21 Šajā saistībā būtu jāatzīmē, ka Maksātnespējas regula “ļauj sākt galvenās maksātnespējas procedūras dalībvalstī, kurā ir parādnieka galveno interešu centrs”, un konkretizē, ka “šīm procedūrām ir vispārēja darbības joma, un to mērķis ir aptvert visus parādnieka aktīvus”. Skat. Maksātnespējas regulas 12. apsvērumu. Kā norādījis ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] (secinājumi lietā Senior Home, C‑195/15, EU:C:2016:369, 21. punkts), Maksātnespējas regula ir balstīta nevis uz modeli, kas veidots atbilstoši maksātnespējas procesa universalitātes principam, bet gan uz mīkstinātas universalitātes modeli (sauktu par “pārveidotu universalitāti”), jo šīs regulas izejas princips ir universāls modelis, bet tajā ir paredzēta virkne speciālu noteikumu, kas darbojas kā izņēmumi un kas koriģē vai mīkstina tās universalitāti.
22 Skat. šo secinājumu 31. punktu.
23 Piemēram, 2014. gada 16. janvāra spriedumā Schmid (C‑328/12, EU:C:2014:6, 39. punkts) Tiesa nosprieda, ka tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir uzsākts maksātnespējas process, ir jurisdikcija izskatīt ar maksātnespēju pamatotu atcelšanas prasību. Skat. arī M. Virgós un E. Schmit 1996. gada 3. maija paskaidrojuma ziņojumu par Konvenciju par maksātnespējas procedūrām, Eiropas Savienības Padomes dokuments, 6500/96, DRS 8 (CFC), 3. punkts.
24 No Regulas Nr. 1346/2000 2. un 8. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir ļaut pārrobežu maksātnespējas procesiem darboties efektīvi un iedarbīgi, kā arī tos uzlabot un paātrināt.
25 Spriedums, 2009. gada 12. februāris (C‑339/07, EU:C:2009:83, 22. punkts).
26 Skat. arī Maksātnespēja regulas 8. un 16. apsvērumu.
27 Par mērķiem nodrošināt efektīvu un iedarbīgu pārrobežu maksātnespējas procesu pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, Bank Handlowy un Adamiak (C‑116/11, EU:C:2012:739, 62. punkts).
28 Skat. Maksātnespējas regulas 4. panta 1. punktu un 16. pantu.
29 Šajā saistībā Tiesa ir uzsvērusi, ka jāpiemēro savstarpējas uzticēšanās princips, saskaņā ar kuru citu dalībvalstu tiesām ir prasīts atzīt lēmumu uzsākt šādu procesu, bez iespējas pārbaudīt pirmās tiesas sniegto vērtējumu par tās jurisdikciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 2. maijs, Eurofood IFSC, C‑341/04, EU:C:2006:281, 42. punkts).
30 Spriedums, 2019. gada 18. septembris, Riel (C‑47/18, EU:C:2019:754, 42. punkts).
31 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. jūnijs, London Steam‑Ship Owners’ Mutual Insurance Association (C‑700/20, EU:C:2022:488, 43. un 69. punkts). Jāpiebilst – tā kā Tiesa ir atzinusi, ka lis pendens noteikums attiecas uz Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā ietverto izņēmumu, tad mutatis mutandis tāds pats secinājums būtu jāizdara attiecībā uz izņēmumu, kas ietverts Briseles Ia regulas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā.
32 Skat. šo secinājumu 34.–37. punktu.
33 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 1. marts, Owusu (C‑281/02, EU:C:2005:120, 31.–42. punkts), kurā Tiesa uzsvēra tiesiskās drošības principu, Eiropas Savienībā iedibināto personu tiesisko aizsardzību un jurisdikcijas normu vienveidīgu piemērošanu, atgādinot, ka “Briseles Konvencijas mērķis ir tieši noteikt kopīgas normas, izslēdzot valsts izņēmuma jurisdikcijas normas”. Par Maksātnespējas regulas vienveidīgu piemērošanu skat. spriedumu, 2015. gada 16. aprīlis, Lutz (C‑557/13, EU:C:2015:227, 48. punkts).
34 Spriedums, 1979. gada 22. februāris (133/78, EU:C:1979:49).
35 Spriedums, 2009. gada 12. februāris (C‑339/07, EU:C:2009:83, 20. punkts).
36 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris, Riel (C‑47/18, EU:C:2019:754, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Jānorāda, ka šāda pieeja tika apstiprināta, kad šie kritēriji tika kodificēti ar Regulas 2015/848 6. pantu, saskaņā ar kuru tās dalībvalsts tiesa, kuras teritorijā ir sākts maksātnespējas process, ir piekritīga izskatīt prasības, kas tieši izriet no maksātnespējas procesa un ir ar to cieši saistītas.
38 Skat. citastarp spriedumu, 2009. gada 10. septembris, German Graphics Graphische Maschinen (C‑292/08, EU:C:2009:544, 23. punkts).
39 Garcimartin, F., “Insolvency‑Related Judgments and Vis Attractiva Concursus: The EU Approach”, no: Insolvency Intelligence 1 (2018). Skat. Virgós, M., un Schmit, E. ziņojumu, kas minēts 23. zemsvītras piezīmē, 77. punkts.
40 Skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] kritiku par šo kritēriju piemērošanu viņa secinājumos lietā NK (C‑535/17, EU:C:2018:850, 44.–53. punkts).
41 Skat., piemēram, spriedumus, 2019. gada 4. decembris, Tiger (C‑493/18, EU:C:2019:1046), un 2017. gada 20. decembris, Valach u.c. (C‑649/16, EU:C:2017:986).
42 Skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā NK (C‑535/17, EU:C:2018:850, 44.–46. punkts).
43 Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 18. septembris, Riel (C‑47/18, EU:C:2019:754, 37. punkts).
44 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 21. novembris, CeDe Group (C‑198/18, EU:C:2019:1001, 31. un 32. punkts).
45 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, Tünkers France un Tünkers Maschinenbau, (C‑641/16, EU:C:2017:847, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Turpat. Skat. arī spriedumus, 2019. gada 6. februāris, NK (C‑535/17, EU:C:2019:96, 28. punkts), un 2019. gada 18. septembris, Riel (C‑47/18, EU:C:2019:754, 36. punkts).
47 Skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Nickel & Goeldner Spedition (C‑157/13, EU:C:2014:2145, 26. punkts).
48 Skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris (C‑47/18, EU:C:2019:754, 37. punkts).
49 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 4. decembris (C‑493/18, EU:C:2019:1046, 30. un 31. punkts).
50 Skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris (C‑157/13, EU:C:2014:2145, 28. punkts). Tiesa arī piebilda, ka “tas, ka pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas pret pakalpojumu sniedzēju prasību ceļ šajā procesā ieceltais maksātnespējas administrators un ka pēdējais minētais rīkojas kreditoru interesēs, būtiski nemaina izvirzītā parāda raksturu, kas pēc būtības turpina būt pakļauts tiesību normām, kuras paliek nemainīgas”.
51 Skat. spriedumu, 2019. gada 6. februāris, NK (C‑535/17, EU:C:2019:96, 35. un 36. punkts). Skat. arī spriedumu, 2009. gada 10. septembris, German Graphics Graphische Maschinen (C‑292/08, EU:C:2009:544, 31. punkts). Pēdējā minētajā spriedumā tomēr nav skaidrs, vai “neatkarības” tests attiecās uz pirmo vai uz otro kritēriju.
52 Skat. šo secinājumu 29. punktu.
53 Skat. šo secinājumu 35. punktu.
54 Spriedums, 2019. gada 18. septembris (C‑47/18, EU:C:2019:754, 33.–40. punkts).
55 Spriedums, 2014. gada 4. decembris (C‑295/13, EU:C:2014:2410).
56 Pretstatā tam 2019. gada 6. februāra spriedumā lietā NK (C‑535/17, EU:C:2019:96) Tiesa konstatēja, ka tas, ka arī atsevišķi kreditori var celt prasījumu pirms maksātnespējas procesa, tā laikā vai pēc tā norises, nozīmē, ka prasījumam ir piemērojama Briseles Ia regula. Kāpēc Tiesa konstatēja, ka tam ir nozīme lietā NK, bet ne 2014. gada 4. decembra spriedumā lietā H (C‑295/13, EU:C:2014:2410), paliek neskaidrs. Šajā nozīmē skat. Bork, R., un van Zwieten, K., (red), “Jurisdiction for actions which derive directly from the insolvency proceedings and are closely linked with them”, no: Bork, R., un van Zwieten, K. (red.), Commentary on the European Insolvency Regulation, 2. izd., Oxford University Press, Oksforda, 2022, 221.–243. lpp.; izd. tiešsaistē, Oxford Academic, 2022. gada 19. maijs).
57 Tāpēc es nepiekrītu Komisijas argumentam, ka attiecīgā prasība ir nošķirta no maksātnespējas procesa, jo tai būtībā ir piemērojami vispārīgo tiesību noteikumi.
58 Skat. šo secinājumu 29. punktu.
59 Skat. šo secinājumu 35. punktu.
60 Saskaņā ar Maksātnespējas regulas 4. panta 1. punktu maksātnespējas procedūras sekas ir jānosaka, pamatojoties uz tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta. Šajā lietā maksātnespējas sekas nosaka saskaņā ar Nīderlandes tiesībām.
61 Skat. spriedumus, 2009. gada 2. jūlijs, SCT Industri (C‑111/08, EU:C:2009:419, 22.–25. punkts), 2017. gada 9. novembris, Tünkers France un Tünkers Maschinenbau (C‑641/16, EU:C:2017:847, 28. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2019. gada 6. februāris, NK (C‑535/17, EU:C:2019:96, 30. punkts).
62 Spriedums, 2009. gada 10. septembris (EU:C:2009:544, 30. un 31. punkts).
63 Spriedums, 2018. gada 4. oktobris (C‑337/17, EU:C:2018:805, 32. punkts).
64 Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑213/10, EU:C:2012:545). Tiesa pat pieļāva, ka “nevar noliegt, ka tiesībām, ar kurām prasītājs pamatlietā pamato savu prasību, ir saikne ar parādnieka maksātnespēju, jo to pamatā ir ar maksātnespējas procesam piemērojamo valsts likumu administratoram piešķirtās darījuma atcelšanas tiesības”.
65 Skat. minētā sprieduma 42. punktu.
66 Skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, F‑Tex (C‑213/10, EU:C:2012:215, 41.–47. punkts).
67 Spriedums, 2017. gada 20. decembris, Valach u.c. (C‑649/16, EU:C:2017:986, 38. punkts).
68 Spriedums, 2009. gada 2. jūlijs (C‑111/08, EU:C:2009:419, 26.–29. punkts).
69 Skat. šo secinājumu 29. punktu.
70 Skat. šo secinājumu 35. punktu.
71 Skat. šo secinājumu 34. punktu.
72 Skat. Maksātnespējas regulas 2. apsvērumu.
73 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 17. marts, Consulmarketing (C‑652/19, EU:C:2021:208, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Skat. šo secinājumu 25. un 26. punktu.
75 Skat. šo secinājumu 23. punktu.
76 Spriedums, 2014. gada 16. janvāris, Schmid (C‑328/12, EU:C:2014:6, 27. punkts).
77 Skat. šo secinājumu 29. punktu.
