1.

Čehijas Republikas tiesa jautā Tiesai par valsts tiesiskā regulējuma par publiskā iepirkuma pārskatīšanas procedūru atbilstību Direktīvai 89/665/EEK ( 2 ) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantam.

2.

Šai tiesai ir šaubas konkrēti par to, vai valsts tiesību normas, kas atļauj noslēgt publiskā iepirkuma līgumus, pirms tiesa lemj par prasību, kuru cēlis pretendents un kurā tas apstrīd izslēgšanu no procedūras un līguma piešķiršanu vienam no tā konkurentiem, atbilst Direktīvai 89/665 un Hartas 47. pantam.

3.

Tās 1. pantā (“Darbības joma un pārskatīšanas procedūru pieejamība”) ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro līgumiem, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES [(2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.)], izņemot gadījumus, kad šādi līgumi ir izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar minētās direktīvas 7., 8., 9., 10., 11., 12., 15., 16., 17. un 37. pantu.

[..]

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas Direktīva [2014/24] [..], līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un jo īpaši iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2.–2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti Savienības tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar kuriem transponē minētos tiesību aktus.

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.

[..]”

4.

Direktīvas 2. pantā (“Prasības attiecībā uz pārskatīšanas procedūrām”) ir norādīts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka pasākumos attiecībā uz 1. pantā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām ir noteikts pilnvarojums:

2.   Šā panta 1. punktā un 2.d un 2.e pantā paredzētās pilnvaras var piešķirt atsevišķām struktūrām, kas ir atbildīgas par pārskatīšanas procedūras dažādiem aspektiem.

3.   Kad pirmās instances struktūra, kas ir neatkarīga no līgumslēdzējas iestādes, pārskata līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas lēmumu, dalībvalstis nodrošina, ka līgumslēdzēja iestāde nevar noslēgt līgumu, kamēr pārskatīšanas struktūra nav pieņēmusi lēmumu par vai nu pagaidu pasākumu, vai pārskatīšanas piemērošanu [vai par pārskatīšanu pēc būtības]. Apturēšana beidzas ne agrāk, kā beidzoties 2.a panta 2. punktā un 2.d panta 4. un 5. punktā minētajam nogaidīšanas termiņam.

4.   Izņemot šā panta 3. punktā un 1. panta 5. punktā paredzētos gadījumus, pārskatīšanas procedūrām nav obligāti automātiski jāaptur līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, uz kurām tās attiecas.

5.   Dalībvalstis var noteikt, ka par pārskatīšanas procedūrām atbildīgā struktūra var ņemt vērā pagaidu pasākumu iespējamās sekas attiecībā uz visām interesēm, kurām varētu būt nodarīts kaitējums, kā arī sabiedrības interesēm un var nolemt nenoteikt šādus pasākumus, ja to negatīvās sekas varētu būt lielākas par ieguvumiem.

[..]

6.   Dalībvalstis var noteikt, ka gadījumos, kad zaudējumu atlīdzināšanu prasa, pamatojoties uz to, ka lēmums ir pieņemts nelikumīgi, struktūrai, kurai ir vajadzīgās pilnvaras, vispirms ir jāatceļ apstrīdētais lēmums.

7.   Izņemot 2.d līdz 2.f pantā paredzētos gadījumus, šā panta 1. punktā minēto pilnvaru īstenošanas ietekmi uz līgumu, kas noslēgts pēc tā slēgšanas tiesību piešķiršanas, nosaka attiecīgo valstu tiesību aktos.

Turklāt, izņemot gadījumus, kad pirms zaudējumu atlīdzināšanas lēmums ir jāatceļ, dalībvalstis var paredzēt, ka pēc līguma noslēgšanas saskaņā ar 1. panta 5. punktu, šā panta 3. punktu vai 2.a līdz 2.f pantu par pārskatīšanas procedūrām atbildīgā struktūra ir pilnvarota lemt vienīgi par zaudējumu atlīdzināšanu personām, kurām ar pārkāpumu nodarīts kaitējums.

[..]

9.   Ja par pārskatīšanas procedūrām atbildīgās struktūras pēc būtības nav tiesu iestādes, to lēmumus vienmēr rakstiski pamato. Turklāt šādā gadījumā jāparedz normas, lai garantētu procedūras, ar kurām jebkurus varbūtēji nelikumīgus pasākumus, ko veikusi pārskatīšanas struktūra, vai jebkuru varbūtēju trūkumu tai piešķirto pilnvaru īstenošanā var izskatīt tiesa vai cita struktūra, kas ir tiesa Līguma 234. panta nozīmē un kas nav atkarīga ne no līgumslēdzējas iestādes, ne no pārskatīšanas struktūras.

[..]”

5.

Tās 2.a pantā (“Nogaidīšanas termiņš”) ir noteikts:

“1.   Pieņemot nepieciešamos noteikumus atbilstīgi šā panta 2. punktā un 2.c pantā izklāstītajiem obligātajiem nosacījumiem, dalībvalstis nodrošina, ka 1. panta 3. punktā minētajām personām ir pietiekami daudz laika, lai efektīvi pārskatītu līgumslēdzēju iestāžu pieņemtos lēmumus par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

2.   Pēc lēmuma par tāda līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, uz ko attiecas Direktīva [2014/24] [..], līgumu nevar noslēgt, kamēr nav pagājis termiņš, kas ir vismaz 10 kalendārās dienas no nākamās dienas pēc dienas, kad attiecīgajiem pretendentiem un kandidātiem ir nosūtīts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ja izmanto faksu vai elektroniskus līdzekļus, vai – ja izmanto citus saziņas līdzekļus – kamēr nav pagājis termiņš, kas ir vai nu vismaz 15 kalendārās dienas no nākamās dienas pēc dienas, kad attiecīgajiem pretendentiem un kandidātiem ir nosūtīts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, vai arī vismaz 10 kalendārās dienas no nākamās dienas pēc dienas, kad saņemts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

Pretendentus uzskata par attiecīgiem, ja viņi vēl nav galīgi izslēgti. Izslēgšana ir galīga, ja tā ir paziņota attiecīgajiem pretendentiem un ja vai nu neatkarīga pārskatīšanas struktūra to ir atzinusi par likumīgu, vai arī tai vairs nevar piemērot pārskatīšanas procedūru.

Kandidātus uzskata par attiecīgiem, ja līgumslēdzēja iestāde nav darījusi pieejamu informāciju par viņu pieteikuma noraidīšanu, pirms attiecīgajiem pretendentiem paziņots lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

[..]”

6.

Saskaņā ar tā 246. panta 1. punktu:

“Līgumslēdzēja iestāde nevar noslēgt līgumu ar pretendentu: [..]

7.

Saskaņā ar likuma 257. panta j) apakšpunktu:

“ÚOHS izbeidz uzsākto procedūru ar rīkojumu, ja

[..]

j) administratīvā procesa laikā līgumslēdzēja iestāde ir noslēgusi līgumu par attiecīgā publiskā iepirkuma līguma priekšmeta izpildi.

[..]”

8.

Tā 61. pantā ir paredzēts:

“1.   Procesa laikā administratīvā iestāde pēc savas ierosmes vai pēc dalībnieka pieprasījuma pirms procesa beigām var ar lēmumu piemērot pagaidu pasākumu, ja tas ir nepieciešams, lai īslaicīgi atrisinātu attiecīgā procesa dalībnieku situāciju [..]. Ar pagaidu pasākumu var likt dalībniekam vai citai personai kaut ko darīt, no kaut kā atturēties vai kaut ko paciest, kā arī izņemt lietu, kas var kalpot kā pierādījums, vai lietu, kas var būt piespiedu izpildes priekšmets.

[..]

3.   Administratīvā iestāde ar lēmumu atceļ pagaidu pasākumu, tiklīdz ir zudis iemesls, kura dēļ tas tika piemērots. Ja tā to nav izdarījusi, pagaidu pasākums zaudē spēku dienā, kad lēmums konkrētajā lietā ir kļuvis izpildāms vai tas ir sācis radīt citas tiesiskās sekas.

[..]”

9.

Likuma 38. pantā ir noteikts:

“1.   Ja ir tikusi iesniegta pārsūdzība un ir nepieciešams uz laiku atrisināt dalībnieku situāciju nopietna kaitējuma riska dēļ, tiesa ar rīkojumu noteic pagaidu noregulējumu, nosakot dalībniekiem pienākumu kaut ko darīt, no kaut kā atturēties vai kaut ko paciest. To pašu iemeslu dēļ tiesa var noteikt šādu pienākumu arī trešajai personai, ja to var pamatoti no tās pieprasīt.

[..]”

10.

Saskaņā ar tā 72. panta 1. punktu:

“Prasību var celt divu mēnešu laikā no dienas, kad prasītājs tika informēts par lēmumu, izsniedzot tā norakstu vai citā likumā noteiktajā veidā, ja vien īpašā likumā nav paredzēts cits termiņš.”

11.

Saskaņā ar tā 78. pantu:

“(1)   Ja prasība ir pamatota, tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu tā prettiesiskuma vai procesuālo pārkāpumu dēļ. Tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu prettiesiskuma dēļ arī tad, ja tā ir konstatējusi, ka administratīvā iestāde ir pārkāpusi likumā noteiktās iestādes rīcības brīvības robežas vai ļaunprātīgi to izmantojusi.

[..]

(4)   Atceļot lēmumu, tiesa vienlaikus nosaka, ka lieta ir nododama pretējai pusei turpmākai izskatīšanai.”

12.

2019. gada 27. septembrīStatutární město Brno (Brno brīvpilsēta, Čehijas Republika) izsludināja publiskā iepirkuma procedūru, lai piešķirtu līguma slēgšanas tiesības attiecībā uz satiksmes signālgaismu sistēmas darbības vadības centrāles funkciju paplašināšanu ( 4 ).

13.

Sabiedrības CROSS Zlín, a.s. (turpmāk tekstā – “CROSS”) un Siemens Mobility, s.r.o. piedalījās procedūrā, katra iesniedzot piedāvājumu.

14.

2020. gada 6. aprīlī līgumslēdzēja iestāde izslēdza CROSS no procedūras dalības konkursā nosacījumu neizpildes dēļ.

15.

2020. gada 7. aprīlī līgumslēdzēja iestāde izvēlējās Siemens Mobility kā izraudzīto pretendenti.

16.

CROSS iesniedza administratīvo sūdzību par 2020. gada 6. aprīļa lēmumu pašai līgumslēdzējai iestādei, kura sūdzību noraidīja 2020. gada 4. maijā.

17.

CROSS par 2020. gada 4. maija lēmumu iesniedza pārskatīšanas pieteikumu ÚOHS, lūdzot atcelt tās izslēgšanu un Siemens Mobility izvēli par izraudzīto pretendenti.

18.

2020. gada 3. jūlijāÚOHS pēc savas ierosmes noteica pagaidu pasākumu, proti, aizliegumu līgumslēdzējai iestādei noslēgt publiskā iepirkuma līgumu līdz pārskatīšanas procedūras galīgai pabeigšanai.

19.

2020. gada 5. augustāÚOHS noraidīja CROSS iesniegto pārskatīšanas pieteikumu.

20.

CROSS pārsūdzēja 2020. gada 5. augusta lēmumu ÚOHS priekšsēdētājam.

21.

2020. gada 9. novembrīÚOHS priekšsēdētājs noraidīja šo pārsūdzību. Viņa lēmums kļuva galīgs (administratīvajā procesā) ( 5 )2020. gada 13. novembrī.

22.

2020. gada 18. novembrī līgumslēdzēja iestāde noslēdza publiskā iepirkuma līgumu ar Siemens Mobility.

23.

2021. gada 13. janvārīCROSS cēla administratīvo prasību par ÚOHS priekšsēdētāja 2020. gada 9. novembra lēmumu Krajský soud v Brně (Apgabaltiesa Brno, Čehijas Republika).

24.

CROSS lūdza tiesai kā pagaidu pasākumu apturēt apelācijas sūdzības izskatīšanu un aizliegt līgumslēdzējai iestādei noslēgt līgumu.

25.

2021. gada 11. februārī Krajský soud v Brně (Apgabaltiesa Brno) noraidīja CROSS prasījumus, uzskatot, ka:

26.

2022. gada 28. martāKrajský soud v Brně (Apgabaltiesa Brno) uzklausīja lietas dalībniekus par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas lietderību, ņemot vērā šaubas par valsts tiesību normu atbilstību Direktīvai 89/665 un Hartas 47. pantam.

27.

Iesniedzējtiesas ieskatā šīs valsts normas, ar kurām ir atļauts noslēgt publiskā iepirkuma līgumu, tiklīdz ÚOHS priekšsēdētāja lēmums (administratīvajā procesā) kļūst galīgs, varētu būt pretrunā Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktam un 2.a panta 2. punktam, jo tās nenodrošina efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pretendentiem, kas ir izslēgti no atlases procedūras.

28.

Pēc pušu uzklausīšanas Krajský soud v Brně (Apgabaltiesa Brno) nolēma iesniegt Tiesai šo prejudiciālo jautājumu:

“Vai Čehijas tiesiskais regulējums, kas ļauj līgumslēdzējai iestādei noslēgt publiskā iepirkuma līgumu pirms prasības celšanas tiesā, kurai ir kompetence pārbaudīt [ÚOHS] otrajā instancē pieņemtā lēmuma par pretendenta izslēgšanu likumību, ir saderīgs ar Direktīvas 89/665/EEK 2. panta 3. punktu un 2.a panta 2. punktu, interpretējot tos [..] [H]artas 47. panta gaismā?”

29.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2022. gada 9. maijā.

30.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas ÚOHS, Čehijas un Kipras valdības un Eiropas Komisija. Tās visas, kā arī CROSS piedalījās 2023. gada 25. maija tiesas sēdē.

31.

Kā norādīts iesniedzējtiesas nolēmumā, pat ja Čehijas tiesību normās ÚOHS tiek uzskatīta par “pārskatīšanas struktūru” Direktīvas 89/665 izpratnē, to nevar kvalificēt kā neatkarīgu un objektīvu tiesu Hartas 47. panta un 2021. gada 21. decembra sprieduma Randstad Italia ( 6 ) 73. punkta izpratnē.

32.

Tiesai ir jāņem vērā valsts tiesiskais regulējums, kādu to apraksta iesniedzējtiesa, kas ir šīs valsts tiesību pilnvarota interpretētāja ( 7 ). Tādējādi ir jāpieņem iesniedzējtiesas apgalvotais par ÚOHS juridisko būtību.

33.

Faktiski ÚOHS tās rakstveida apsvērumos Tiesai nav pretendējusi uz tiesas iestādes statusu ( 8 ), bet gan vienkārši tās “par pārskatīšanas procedūrām atbildīgās struktūras” statusu Direktīvas 89/665 2. panta izpratnē.

34.

Neraugoties uz Komisijas paustajām šaubām ( 9 ), CROSS pārsūdzība attiecās arī uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Siemens Mobility. Tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma ( 10 ).

35.

Šis apstāklis saskan ar prejudiciālā jautājuma saturu, kurā Tiesai tiek lūgts interpretēt Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktu, proti, normu, kas reglamentē “līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas lēmuma [pārskatīšanas]” apturošo iedarbību.

36.

Attiecībā uz līgumslēdzēju iestāžu lēmumiem (protams, ja tie attiecas uz līgumiem, kas ietilpst Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomā) dalībvalstīm ir jānodrošina, ka ieinteresēto personu rīcībā ir operatīvi un efektīvi pārskatīšanas mehānismi, ja ar šiem lēmumiem ir pārkāptas Savienības tiesības publiskā iepirkuma jomā vai valsts tiesību normas, ar kurām tās ir transponētas dalībvalstu tiesību sistēmā. Tas galu galā ir Direktīvas 89/665 mērķis.

37.

Šīs direktīvas 1. panta 5. punktā dalībvalstīm ir atļauts noteikt prasību, ka persona, kas vēlas pārsūdzēt līgumslēdzējas iestādes lēmumu, vispirms prasa pārskatīšanu līgumslēdzējā iestādē.

38.

Dalībvalstu procesuālā autonomija tādējādi attiecas uz sākotnējas – fakultatīvas – pārsūdzības (sūdzības) ( 11 ) iesniegšanu līgumslēdzējai iestādei. To iesniedzot, tiek apturēta iespēja noslēgt līgumu, kā tas noticis šajā lietā.

39.

Papildus šīm sūdzībām līgumslēdzējai iestādei Direktīvā 89/665 ir paredzētas arī īstas pārsūdzības, kuras iesniedz “par pārskatīšanas procedūrām atbildīgajām struktūrām”. Šīs struktūras ir minētas tās 2. pantā, pieļaujot, ka tās var būt vai arī nebūt “tiesu iestādes”, kā ir norādīts tā 9. punktā (kurā ir noteikts regulējums, ja tās nav tiesu iestādes) ( 12 ).

40.

Konkrētāk, Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “pirmās instances struktūra[i], kas ir neatkarīga no līgumslēdzējas iestādes” iesniedz pārskatīšanas pieteikumu par lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Kā izklāstīšu turpmāk, šajā normā nav ne prasīts, ne aizliegts, ka pirmās instances struktūra būtu tiesu iestāde.

41.

Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktā izmantotais jēdziens ir plašs ( 13 ). Tas var aptvert:

42.

Šīs 2. panta 3. punktā izmantotās frāzes uzsvars likts uz vārdiem “pirmās instances struktūra” (un, iespējams, uz tās neatkarību no līgumslēdzējas iestādes), bet, kā jau teicu, ne uz to, vai šī struktūra ir tiesu iestāde vai nav.

43.

Tādējādi, ja valsts normā tā ir paredzēts (kas, šķiet, tā nav Čehijas Republikā), tiesa var darboties kā pirmās instances struktūra saskaņā ar Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktu.

44.

Dalībvalsts tiesībām saskaņā ar Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktu ir jānodrošina, ka līgumslēdzēja iestāde nenoslēdz līgumu, līdz pirmās instances pārskatīšanas struktūra izlemj vai nu par pagaidu pasākumu, vai par pārskatīšanu pēc būtības. Šī apturošā iedarbība beidzas ne agrāk, kā beidzoties termiņam, kas ir paredzēts citās Direktīvas 89/665 normās ( 15 ).

45.

Saskaņā ar Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktu automātiskas apturošas iedarbības termiņš ir piemērojams tikai, kamēr pirmās instances struktūra (šajā lietā ÚOHS) nav izlēmusi vai nu par pagaidu pasākumu, vai par pārskatīšanu pēc būtības.

46.

Izņemot 2. panta 3. punktā (un 1. panta 5. punktā) paredzētos gadījumus, Direktīvā 89/665 nav prasības, ka pārējām pārskatīšanas procedūrām obligāti jābūt automātiskai apturošai iedarbībai. Tā ir noteikts tās 2. panta 4. punktā.

47.

Automātiskā apturošā iedarbība tādējādi tiek piemērota tām pārskatīšanām, kuras 2. panta 3. punktā ir kvalificētas kā pārskatīšana pirmās instances struktūrā. Šī pazīme (un neatkarība no līgumslēdzējas iestādes) ir noteicoša, lai būtu piemērojams pagaidu aizliegums noslēgt līgumu.

48.

Direktīvā 89/665, kā jau teicu, automātiskā apturošā iedarbība obligāti neattiecas uz turpmākām prasībām tiesā, kuras ceļ par pirmās instances struktūras lēmumu, ja tas ir administratīvs lēmums. Šīm prasībām tiesā ir piemērojams Direktīvas 89/665 2. panta 4. punkta vispārējais noteikums.

49.

Turpinājumā analizēšu, vai Hartas 47. pantā ir prasīts, lai prasībām tiesā (pēc “pirmās instances struktūras” lēmuma) būtu tāda pati apturoša iedarbība, kāda ir noteikta Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktā.

50.

No Tiesai sniegtās informācijas izriet, ka Čehijas Republikā attiecīgo kandidātu rīcībā ir šādi tiesību aizsardzības līdzekļi (“pārsūdzības” plašā nozīmē) par lēmumiem par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu:

51.

Jānorāda, ka principā no Direktīvas 89/665 neizriet nekādi šķēršļi tam, lai līgumu noslēgtu pirms prasības izskatīšanas vai tās izskatīšanas laikā, ja pirms prasības celšanas lieta ir izskatīta un atrisināta ÚOHS.

52.

Attiecībā uz Direktīvu 89/665 Tiesa ir atzinusi, ka “[..] tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas Hartas 47. panta pirmajā un otrajā daļā, ir nozīme it īpaši tad, ja dalībvalstis saskaņā ar šo pienākumu nosaka procesuālos noteikumus prasības celšanai tiesā, kas nodrošina to tiesību ievērošanu, kas Savienības tiesībās ir piešķirtas kandidātiem un pretendentiem, kuriem ar līgumslēdzēju iestāžu lēmumiem ir nodarīts kaitējums” ( 16 ).

53.

Direktīvas 89/665 1. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt likumdošanas pasākumus, kas ir nepieciešami, lai līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2.–2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

54.

Efektivitātes prasība, protams, attiecas uz tām tiesās celtajām prasībām, kurām ir piemērojams Hartas 47. pants. No šīs prasības izriet sekas, kas saistītas ar šo prasību pagaidu pasākumu noteikšanas posmu.

55.

Direktīvas 89/665 2. panta 3. punkts, kā jau uzsvēru, piešķir apturošu iedarbību pārskatīšanai pirmās instances struktūrās. Apturoša iedarbība tomēr automātiski neattiecas uz vēlākām prasībām tiesā par pirmās instances struktūras (administratīvu) lēmumu. Tām ir piemērojams Direktīvas 89/665 2. panta 4. punkts.

56.

Tomēr ir lietderīgi atgādināt Tiesas judikatūru par pagaidu aizsardzību tiesvedībās par tiesībām, kas izriet no Savienības normām:

57.

Atbilstoši mērķim, ka “tiek pilnībā ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību [..] saskaņā ar hartas 47. panta pirmo un otro daļu” ( 19 ), Tiesa saista šīs garantijas ar to tiesību ievērošanu, kas Savienības tiesībās ir piešķirtas kandidātiem un pretendentiem, kuriem ar līgumslēdzēju iestāžu lēmumiem ir nodarīts kaitējums ( 20 ). Tādēļ tā ir atzinusi, ka ieinteresētajām personām ir jādod “faktiska iespēja iesniegt pārsūdzību, tostarp lūgumu noteikt pagaidu pasākumus” pirms līguma noslēgšanas ( 21 ).

58.

Ja, kā tas ir šajā lietā, par pārskatīšanas procedūrām atbildīgās struktūras nav tiesu iestādes (proti, tās nav daļa no tiesību aizsardzības tiesā sistēmas stricto sensu), tikko minētajā judikatūrā ir prasīts, lai būtu iespējams vērsties tiesā, lai tā spriestu par šo struktūru lēmumiem.

59.

Tas ir apstiprināts Direktīvas 89/665 2. panta 9. punktā publisko iepirkumu jomā: ja dalībvalstis izvēlas pārskatīšanas struktūrai administratīvu konfigurāciju, šo struktūru lēmumus “var izskatīt tiesa [..]”.

60.

Šādos gadījumos Direktīvas 89/665 2. panta 9. punktā ir prasība atstāt iespēju pārsūdzēt tiesā, lai apstrīdētu “jebkurus varbūtēji nelikumīgus pasākumus, ko veikusi pārskatīšanas struktūra, vai jebkuru varbūtēju trūkumu tai piešķirto pilnvaru īstenošanā”.

61.

Taču šai pārbaudei tiesā ir jāietver iespēja, ka tiesa var noteikt pagaidu pasākumus (vai pārbaudīt pasākumus, kurus jau ir noteikušas iepriekšējās instances), lai nepadarītu neatgriezenisku pārkāpumu, ko pieļāvusi pārskatīšanas struktūra, nenovērsdama līgumslēdzējas iestādes prettiesisko rīcību ( 22 ). Tikai šādi būs efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kura ir garantēta Hartas 47. pantā.

62.

Šajos apstākļos ir jāsaprot iespējamība (Direktīvas 89/665 2. panta 7. punkta otrā daļa), ka tiesas atbilde attieksies tikai uz zaudējumu atlīdzināšanu, ko es aplūkošu turpinājumā.

63.

Direktīvas 89/665 2. panta 7. punkta otrā daļa, skatīta atsevišķi, varētu atbalstīt (kā apgalvojis kāds no tiesas sēdes dalībniekiem), ka dalībvalstīm ir tiesības bez nosacījumiem paredzēt, ka vienīgā atbilde uz nelikumību ir šī atlīdzība.

64.

Tomēr uzskatu, ka šis viedoklis nav pamatots un ka, tikai aplūkojot Direktīvas 89/665 2. panta 7. un 9. punktu kopumā, tiek ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Uz jebkuru pārkāpumu vai iespējami nelikumīgu pasākumu, kuru nosaka pirmās instances pārskatīšanas struktūra, kas nav tiesu iestāde, ir jāattiecas pārbaudei tajā tiesā stricto sensu, kurai ir bijusi iespēja lemt par pagaidu noregulējumu, pirms izlemt, vai līguma atcelšanas sekas ir tikai atlīdzība.

65.

Protams, tas, ka šāda iespēja pastāv, nenozīmē, ka pagaidu pasākums ir jānosaka jebkurā gadījumā: tiesai, iepriekš izvērtējot konkurējošās intereses, ir jākonstatē, vai pastāv periculum in mora un vai tās personas, kura lūdz noteikt pasākumu, juridiskā nostāja vismaz pirmšķietami ir pamatota. Kā jau teicu, runa ir par to, ka tiesas kompetencē ir pilnībā lemt par pagaidu pasākuma noteikšanu.

66.

Manuprāt, nav iemeslu izslēgt no šīs pagaidu aizsardzības gadījumus, kuros līgums jau ir noslēgts pirms prasības celšanas tiesā. Protams, tādā gadījumā tiesa nevar apturēt jau noslēgta līguma noslēgšanu, bet tās rīcībā ir cita veida piemērojamie pasākumi, piemēram, jau noslēgta līguma seku pagaidu apturēšana.

67.

Tiesas sēdē Čehijas valdība un ÚOHS apgalvoja, ka šīs iespējas pieļaušana varētu nozīmēt, ka cietīs sabiedrības intereses uz ātru un efektīvu publisko iepirkumu, jo tiesvedība bieži ir lēna un kavēšanās nebūtu pieņemama.

68.

Nedomāju, ka šis būtu nepārvarams iebildums:

69.

Manis piedāvātais risinājums ir iespējams Čehijas tiesību sistēmā, jo, kā tika atzīts tiesas sēdē, Likuma Nr. 150/2002 38. pants ļauj piemērot “pagaidu noregulējumu, nosakot dalībniekiem pienākumu kaut ko darīt, no kaut kā atturēties vai kaut ko paciest”. Šī norma pati par sevi neaizliedz apturēt jau noslēgta līguma sekas.

70.

Piekrītu Komisijai ( 25 ), ka šī iespēja ir jāizmanto piesardzīgi, noraidot nepamatotus vai maznozīmīgus pieteikumus par pagaidu noregulējumu. Uzskatu, ka tiesai papildus periculum in mora konstatējumam ir stingri jāpieprasa juridiskais pamats, kas pats par sevi atklāj noteiktu iespējamību, ka prasība pēc būtības tiks apmierināta (fumus boni iuris).

71.

Turklāt tiesai, kurai ir jālemj par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, būs rūpīgi jāizvērtē, vai nepastāv primāri vispārējo interešu apsvērumi (kuri nav vienkārši identificējami ar ekonomiskajām interesēm, kas tieši saistītas ar līgumu) ( 26 ), lai pagaidu kārtībā būtu jāsaglabā jau noslēgta līguma sekas.

72.

Līdz šim paustie apsvērumi nenozīmē, ka uz tiesvedību būtu jāattiecina automātiskas nogaidīšanas mehānisms, kas paredzēts Direktīvas 89/665 2. panta 3. punktā. Nedomāju, ka vajadzētu uzspiest šīs normas burtu, paplašinot automātiskas apturēšanas iedarbību ārpus likumdevēja noteiktiem gadījumiem. Vienkārši tad, ja neatkarīga pārskatīšanas struktūra nav tiesu iestāde, Hartas 47. pantā ir noteikts, ka tiesas kompetencē ir jābūt pilnībā lemt par pagaidu pasākumu saskaņā ar šīs valsts tiesību normām.

73.

Šajā scenārijā ir iespējamas divas situācijas:

74.

Līdz šim minētais sniedz atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumu saistībā ar Direktīvas 89/665 2. panta 3. punkta interpretāciju.

75.

Tomēr pati iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir paudusi noteiktas šaubas, kas, lai gan ir saistītas ar pagaidu pasākumiem, pārsniedz šo pasākumu tvērumu un attiecas drīzāk uz tāda sprieduma spēkā esamību, ar kuru izbeidz strīdu. Šajā ziņā tā norāda:

76.

Pievērsīšos šīm šaubām, lai sniegtu izsmeļošu atbildi, kaut gan neesmu pārliecināts, ka tas būtu obligāti nepieciešams, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz jautājumu, kuru pati iesniedzējtiesa apkopo lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nobeigumā.

77.

Kā esmu norādījis iepriekš citā lietā ( 28 ), iestādes (kā, piemēram, ÚOHS) lēmumu, uz kuriem attiecas pārbaude tiesā, pārsūdzības sistēmas loģika ietver to, ka tad, ja kompetentā tiesa tos ir pasludinājusi par spēkā neesošiem, par spēkā neesošām principā ir jāuzskata arī to radītās sekas, jo tām vairs nav juridiskā pamata, uz kuru balstoties tās radās.

78.

Citiem vārdiem, spriedumam, ar kuru atceļ publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, principā vajadzētu būt tādām sekām, ka līgumam ir aizliegts stāties spēkā. Līguma slēgšanas tiesību atcelšanai ir atpakaļejošs spēks (ex tunc) līdz brīdim, kurā šīs tiesības tika piešķirtas. Turklāt šis ir vispārējs kritērijs, kas ir noteikts Direktīvā 89/665 pēc tās 2007. gada grozījumiem, līgumiem, kuros pieļauti visnopietnākie šīs direktīvas pārkāpumi ( 29 ).

79.

Tomēr šis vispārējais kritērijs pieļauj izņēmumus, un tā tas ir noteikts Direktīvā 89/665 (it īpaši jau noslēgtiem publiskā iepirkuma līgumiem) ar spēkā neesamības pasludināšanu saistīto traucējumu dēļ ( 30 ). Dalībvalstis var, piemēram, formālu prasību neievērošanas gadījumā “spēkā neesamības principu uzskatīt par nepiemērotu. Šādos gadījumos dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt alternatīvas sankcijas.” ( 31 )

80.

Pēc grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2007/66, Direktīvā 89/665 ir atļauts (Direktīvas 2007/66 21. apsvērums ( 32 ) un 22. apsvērums ( 33 ) un grozītās Direktīvas 89/665 2.d un 2.e pants) līgumiem – kuru spēkā neesamība būtu jāatzīst principā, ņemot vērā to prettiesiskumu – “atzīt dažas vai visas tā pagaidu sekas”, proti, tiek saglabātas līguma sekas, neskarot atbilstošu sodu noteikšanu un zaudējumu atlīdzināšanu.

81.

Direktīvā 89/665 tādējādi ir paredzēta iespēja, ka spriedums, ar kuru apmierina atcelšanas prasību, attiecas uz jau noslēgtu līgumu, nenosakot tam spēkā neesamības sekas pilnībā.

82.

Šajā ziņā Direktīvā 89/665 ir paredzēti dažādi risinājumi atkarībā no attiecīgajiem gadījumiem:

83.

No visām šīm normām izriet, ka saskaņā ar Direktīvu 89/665 konkrētos apstākļos valsts tiesību normās var paredzēt, ka spriedumam, ar kuru atceļ publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu: a) vai nu ir atpakaļejošs spēks, ex tunc ietekmējot visas līgumsaistības; b) vai tas nenovēršami neizraisa šā līguma seku atcelšanu.

84.

Šo Direktīvas 89/665 noteikumu mērķis ir rast līdzsvaru starp atceļoša sprieduma normālām sekām un citu sabiedrības interešu, kas saistītas ar līgumā ietverto pakalpojumu sniegšanu, aizsardzību. Šajā jomā, tāpat kā citās, valsts tiesībās var noteikt, ka spriedumam, ar kuru atzīst spēkā neesamību, tiek atņemts tā “dabiskais” spēks, aizvietojot to ar atlīdzināšanas pienākumu vai citiem alternatīviem pasākumiem.

85.

Minētās Direktīvas 89/665 normas (un valsts tiesību normas, ar kurām tās transponē) nav pretrunā Hartas 47. pantam ( 36 ), ar nosacījumu, ka tiesību aizsardzība tiesā, uz kuru ir tiesības katram pretendentam, ļauj tam gadījumā, ja tam nelabvēlīga līguma slēgšanas tiesību piešķiršana tiek atcelta a posteriori, saņemt nodarīto zaudējumu atlīdzību.

86.

Hartas 47. panta aizsargātās tiesības nesniedz nepārprotamu risinājumu problēmām, kas saistītas ar administratīvos aktus (vai līgumus) atceļošo spriedumu darbību. No 47. panta, protams, var izsecināt manis minēto vispārīgo normu, bet pati šī norma neliedz iespēju izmantot manis minētos izņēmumus ( 37 ).

87.

Tomēr līgumu spēkā neesamība saglabājas, ja dalībvalsts (kas tā ir paredzējusi tiesību aktos) tiesa pasludina spriedumu, ar kuru atzīst par spēkā neesošu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, piemērojot šim spriedumam ex tunc sekas.

88.

Šajā lietā iepriekš minētajiem apsvērumiem var būt īpaša ietekme, ja pēc līguma noslēgšanas tiesa, kuras kompetencē ir izskatīt ÚOHS lēmumus, nenosaka nekādus pagaidu pasākumus. Šādos apstākļos, ja ar administratīvajā lietā pasludinātu spriedumu tiek atcelts ÚOHS lēmums (kā arī tās apstiprinātais līgums) un valsts normās ir prasīts, ka lietu nodod šai iestādei atpakaļ izskatīšanai, ÚOHS Direktīvas 89/665 2.d panta nozīmē būs jāizvērtē, kādas sekas izriet no līguma atzīšanas par spēkā neesošu.

89.

Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu Krajský soud v Brně (Apgabaltiesa Brno, Čehijas Republika) atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām, 2. panta 3. un 9. punkts un 2.a panta 2. punkts, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, ja ir izsmelts process neatkarīgā pārskatīšanas struktūrā (kas nav tiesu iestāde), līgumslēdzēja iestāde var noslēgt publiskā iepirkuma līgumu, pirms ir celta administratīva prasība tiesā, kuras kompetencē ir pārbaudīt likumību lēmumam par pretendenta izslēgšanu vai minētā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ar nosacījumu, ka šīs prasības ietvaros tiesai, kurai tā ir jāizskata, ir tiesības attiecīgā gadījumā noteikt pagaidu pasākumus, ar kuriem tiek apturētas jau parakstīta līguma sekas.