1.

Šis Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar strīdu par ekskluzīvo autortiesību pārvaldīšanas līgumu (turpmāk tekstā – “līgums”), kas noslēgts starp Seven.One Entertainment Group GmbH, raidorganizāciju, kas Vācijā producē un pārraida kanāla “SAT.1 Gold” ( 2 ) saturu (turpmāk tekstā – “prasītāja”), un Corint Media GmbH, kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, kas aizstāv un īsteno privāto televīzijas kanālu un radiostaciju autortiesību intereses (turpmāk tekstā – “atbildētāja”). Saskaņā ar līgumu atbildētāja ir apņēmusies ievērot prasītājas tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par tās raidījumu fiksāciju reproducēšanu, ko veic fiziskas personas personiskai lietošanai. Atbildētāja norāda, ka tai nav pienākuma ievērot šīs tiesības, jo, lai gan valsts tiesību normas autortiesību jomā atļauj raidījumu fiksāciju privātu kopēšanu, tās izslēdz jebkādas ar to saistītas tiesības uz atlīdzību.

2.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Direktīvas 2001/29/EK 2. panta e) punkta un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta ( 3 ) interpretāciju. Atbilstoši Direktīvas 2001/29/EK 2. panta e) punktam raidorganizācijām tiek piešķirtas ekskluzīvas reproducēšanas tiesības attiecībā uz to raidījumu fiksācijām. Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt ierobežojumus direktīvas 2. pantā minētajām ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām, nosakot privātas kopēšanas izņēmumu. Šis izņēmums attiecas uz reproducēšanu uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona, ( 4 ) ar nosacījumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa) vēlas pārliecināties, vai valsts tiesību normās var noteikt privātas kopēšanas izņēmumu attiecībā uz raidījumu fiksāciju reproducēšanu, vienlaikus izslēdzot raidorganizācijas no tiesībām uz taisnīgu atlīdzību. Iesniedzējtiesa it īpaši jautā, vai taisnīgas atlīdzības liegšana var tikt pamatota ar to, ka noteiktām raidorganizācijām kā televīzijas programmu producentiem ir tiesības uz atlīdzību par savu “studijā” producēto televīzijas programmu privātu kopēšanu ( 5 ).

3.

Direktīvas 2001/29 2. pantā ar “Reproducēšanas tiesības” ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

4.

Direktīvas 5. pantā “Izņēmumi un ierobežojumi” ir noteikts:

“[..]

2.   Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

[..]

5.

1965. gada 9. septembraGesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz (Autortiesību un blakustiesību likums) ( 6 ), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “UrhG”), 53. panta 1. punkts ir ietverts UrhG 1. daļas 6. iedaļā, un tajā ir noteikts:

“Ir atļauta individuālu kopiju izgatavošana uz jebkura materiāla, ko privātai lietošanai veic fiziska persona, ar nosacījumu, ka šīm kopijām ne tieši, ne netieši nav komerciāla mērķa un ja tās nav izgatavotas, pamatojoties uz acīmredzami prettiesiski izgatavotu oriģinālu. Persona, kura ir tiesīga izgatavot kopijas, drīkst arī uzdot šo kopiju izgatavošanu trešai personai, ar nosacījumu, ka par šo izgatavošanu netiek maksāts un tiktāl, ciktāl šīs kopijas ir izgatavotas uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību.”

6.

UrhG 54. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja darba raksturs ir tāds, ka ir paredzams, ka atbilstoši 53. panta 1. vai 2. punktam vai arī 60.a–60.f pantam noteikumiem darbs tiks reproducēts, darba autoram ir tiesības no tādu ierīču un datu nesēju ražotājiem, kas pēc to rakstura paši par sevi vai kopā ar citām ierīcēm, datu nesējiem vai piederumiem tiek izmantoti šādu reprodukciju izgatavošanai, ir tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību.”

7.

UrhG 87. pantā ir noteikts:

“(1)   raidorganizācijām ir ekskluzīvas tiesības:

[..]

(4)   “10. panta 1. punktu un 1. daļas 6. iedaļas noteikumus, izņemot 47. panta 2. punkta otro teikumu un 54. panta 1. punktu, piemēro mutatis mutandis.

[..]”

8.

Prasītāja apgalvo, ka atbildētājai saskaņā ar UrhG 53. panta 1. punktā paredzēto izņēmumu ir jāīsteno prasītājas līgumiskās tiesības uz “nodevu par tukšajiem datu nesējiem” kā atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts ar privātu kopēšanu. Prasītāja apgalvo, ka tā cieš “lielus zaudējumus”', ko izraisa privāta kopēšana, tostarp tās kanāla satura ierakstīšana ar (tiešsaistes) videomagnetofonu palīdzību. Atbildētāja norāda, ka tā nevar izpildīt prasītājas prasību, jo saskaņā ar UrhG 87. panta 4. punktu raidorganizācijas ir izslēgtas no UrhG 54. panta 1. punktā paredzētās nodevas par tukšajiem datu nesējiem.

9.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2001/29 2. panta e) punkts un UrhG 87. panta 1. punkta 2. apakšpunkts piešķir raidorganizācijām ekskluzīvas reproducēšanas tiesības attiecībā uz savu raidījumu fiksācijām. Piemērojot privātas kopēšanas izņēmumu un vienlaikus neparedzot tiesības uz atlīdzību, UrhG 87. panta 4. punkts un 53. panta 1. punkts ierobežo šīs reproducēšanas tiesības, piemērojot privātās kopēšanas izņēmumu, neparedzot tiesības uz kompensāciju. Šā iemesla dēļ UrhG 87. panta 4. punkts ( 7 ) varētu nebūt saderīgs ar Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktu un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Iesniedzējtiesa atsaucas uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru privātas kopēšanas izņēmums, kas piemērots saskaņā ar valsts tiesībām, var ierobežot ekskluzīvās reproducēšanas tiesības tikai tad, ja tiesību subjektam tiek samaksāta taisnīga atlīdzība ( 8 ). Ja valsts tiesībās paredzētā izslēgšana no tiesībām uz taisnīgu atlīdzību ir saderīga ar Direktīvu 2001/29, “nodeva par tukšajiem datu nesējiem” saskaņā ar līgumu nav jāmaksā un iesniedzējtiesai prasība ir jānoraida. Savukārt, ja šāda izslēgšana nav saderīga ar Direktīvu 2001/29, prasītājas šajā lietā prasība var tikt apmierināta, jo saskaņā ar līgumu atbildētājai ir pienākums iekasēt nodevu par tukšajiem datu nesējiem prasītājas labā.

10.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka raidorganizāciju izslēgšana no tiesībām uz taisnīgu atlīdzību ir nepamatota. Tas, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. panta d) punktu raidorganizācijām var būt tiesības uz taisnīgu atlīdzību kā filmu producentiem, neattaisno šādu izslēgšanu. Iesniedzējtiesa norāda, ka daudzu privāto raidorganizāciju televīzijas kanālu saturs galvenokārt ir veidots pēc pasūtījuma un filmu producenta tiesības drīzāk pieder producēšanas sabiedrībām, nevis raidorganizācijām. Katrā ziņā raidorganizācijas nenodarbojas ar filmu producēšanu. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka raidorganizāciju izslēgšana no nodevas par tukšajiem datu nesējiem varētu būt pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. pantā nostiprinātajam vienlīdzīgas attieksmes principam. Rodas arī jautājums par to, vai šāda izslēgšana ir pretrunā Hartas 11. pantā noteiktajām tiesībām uz vārda brīvību, jo tā ierobežo apraides brīvību.

11.

Šādos apstākļos Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

12.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja, Vācijas, Itālijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Prasītājas, atbildētājas, Vācijas un Austrijas valdību, kā arī Komisijas mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2023. gada 29. marta tiesas sēdē.

13.

Iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 2. panta e) punkts un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts liedz dalībvalstīm noteikt privātas kopēšanas izņēmumu attiecībā uz raidorganizāciju ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām attiecībā uz savu raidījumu fiksācijām, vienlaikus izslēdzot tās no tiesībām uz taisnīgu atlīdzību par šādu kopēšanu.

14.

Prasītāja, atbildētāja un Komisija apgalvo, ka raidorganizācijām nevar tikt liegtas tiesības uz taisnīgu atlīdzību saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, jo privātā kopēšana šīm organizācijām rada lielāku kaitējumu par minimālo. Prasītāja un atbildētāja norāda, ka raidījumu privāta kopēšana, izmantojot fiksētas ierīces un tiešsaistes pakalpojumus, ir plaši izplatīta un rada ievērojamu kaitējumu raidorganizācijām. Multivides bibliotēku konsultāciju pakalpojumi, ko piedāvā raidorganizācijas vai to komerciālie licenciāti, kļūst mazāk pievilcīgi, jo lietotāji var izmantot viņu privātas kopijas bez maksas. Raidorganizācijas arī nesaņem ienākumus no reklāmām, jo bieži vien televīzijas skatītāji, kas ieraksta raidījumus, tos neskatās tiešraidē. Prasītāja un atbildētāja tiesas sēdē norādīja, ka Vācijas tiesību normas neizslēdz tiesības uz taisnīgu atlīdzību nevienā citā tiesību subjektu kategorijā. Kā arī tiesību subjektiem, kuriem tiek maksāta atlīdzība, nav jāpierāda, ka pastāv finansiāls kaitējums, vai jāpierāda šāda kaitējuma apmērs. Atbildētāja piebilda, ka, pēc tās domām, privāta kopēšana pati par sevi rada kaitējumu raidorganizācijām.

15.

Prasītāja uzskata, ka Direktīvas 2001/29 2. panta d) punktā noteiktās producentu reproducēšanas tiesības un Direktīvas 2. panta e) punktā noteiktās raidorganizāciju reproducēšanas tiesības atšķiras. Daudzos gadījumos raidorganizācijas, it īpaši radio raidorganizācijas, nenodarbojas ar filmu producēšanu. Fakts, ka retos gadījumos raidorganizācijas nodarbojas arī ar filmu producēšanu, nav pamatojums tiesību uz atlīdzību par raidījumu privātu kopēšanu liegšanai. Raidorganizāciju izslēgšana no nodevas par privātiem datu nesējiem tādējādi ir nepamatota diskriminācija. Ar to tiekot pārkāptas arī Hartas 11. pantā noteiktās tiesības uz vārda un informācijas brīvību un Hartas 17. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.

16.

Vācijas un Austrijas valdības apgalvo, ka konkrētai tiesību subjektu kategorijai var tikt liegtas tiesības uz atlīdzību par privātu kopēšanu, ja šo kategoriju veidojošo dalībnieku raksturīgās iezīmes vai veids, kā šīs tiesības tiek īstenotas, ir tāds, ka tiesību subjektiem nodarītais kaitējums ir minimāls ( 9 ). Tās uzsver, ka Direktīvas 2001/29 2. panta e) punkts aizsargā “raidījumā ietverto tehnisko un organizatorisko izpildījumu” un saskaņā ar šo normu raidījumu saturs nav raidorganizāciju tiesību objekts. Tas nozīmē, ka šāda satura reproducēšana ir jāaplūko nošķirti no raidījuma reproducēšanas vai signāla, ar kura palīdzību tas tiek pārraidīts ( 10 ). Šīs valdības uzskata, ka raidorganizāciju pamatdarbība jeb tradicionālais komerciālais modelis paredz savu raidījumu fiksāciju nodošanu sabiedrības rīcībā. Tās apgalvo, ka raidorganizācijas necieš tiešus ekonomiskus zaudējumus no raidījumu kopēšanas pašas par sevi, jo kopēšana neierobežojot raidījumu uztveršanu un līdz ar to reklāmu ietekmi. Tās arī uzskata, ka nav ticamu pierādījumu par tiešu kaitējumu raidorganizāciju piedāvātiem multivides bibliotēku pakalpojumiem. Austrijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka pēc straumēšanas pakalpojumu ieviešanas raidījumu kopēšanas līmenis ir samazinājies.

17.

Itālijas valdība norāda, ka raidorganizāciju izslēgšana no tiesībām uz taisnīgu atlīdzību, ja tās nesniedz nekādu radošo ieguldījumu oriģināldarba tapšanā, nav diskriminējoša un to var pamatot ar atsauci uz Direktīvas 2001/29 9. un 35. apsvērumu, kā arī uz šīs direktīvas 2. un 3. pantu. Šī valdība tomēr uzskata, ka atlīdzība ir jāmaksā gadījumos, kad raidorganizācijām, neraugoties uz to, ka tās nav sniegušas radošo ieguldījumu audiovizuālā darba tapšanā, ir noteicoša loma tā tapšanas veicināšanā, it īpaši finansējot tā izveidi. Savukārt gadījumos, kad raidorganizācijas sarunu ceļā iegūst reproducēšanas tiesības, tām nepienākas taisnīga atlīdzība, jo tās nav sniegušas izšķirošu ieguldījumu darba tapšanā.

18.

Direktīvas 2001/29 2. pants nosaka dalībvalstu pienākumu piešķirt autoriem un noteiktu blakustiesību subjektiem ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt to aizsargāto darbu vai citu tiesību objektu reproducēšanu ( 11 ). Kā izriet no Direktīvas 2001/29 nosaukuma, ar to tiek saskaņoti noteikti autortiesību stricto sensu un blakustiesību aspekti, lai tostarp aizsargātu un veicinātu jaunu produktu un pakalpojumu izstrādi un tirdzniecību informācijas sabiedrībā ( 12 ).

19.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktu dalībvalstīm ir jāpiešķir raidorganizācijām ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu raidījumu fiksāciju reproducēšanu. Ekskluzīvās reproducēšanas tiesības, kas paredzētas Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktā, aizsargā raidījumu “fiksācijas”, nevis raidījumu saturu. Šajā ziņā Tiesa spriedumā Football Association Premier League u.c. ( 13 ) ir atzinusi, ka autori var atsaukties uz autortiesībām, kas ir saistītas ar raidījumu ietvaros izmantotajiem darbiem ( 14 ). Raidorganizāciju tiesības uz savu raidījumu fiksāciju reproducēšanu, kas ir noteiktas Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktā, ir jānošķir no to ekskluzīvajām tiesībām atļaut vai aizliegt fiksēt to raidījumus ( 15 ), kas ir noteiktas Direktīvas 2006/115/EK 7. panta 2. punktā ( 16 ). Turklāt, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, raidorganizāciju reproducēšanas tiesības, kā noteikts Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktā, ir atšķirīgas un nošķirtas no raidorganizāciju tiesībām publiskot savu raidījumu fiksācijas, kā noteikts šīs direktīvas 3. panta 2. punkta d) apakšpunktā.

20.

Tas nozīmē, ka visas šīs tiesības pastāv paralēli un vienu tiesību ierobežojums vai izņēmums ne vienmēr nozīmē citu tiesību ierobežojumu ( 17 ). Piemēram, Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais privātas kopēšanas izņēmums neattiecas uz raidorganizāciju tiesībām publiskot savu raidījumu fiksācijas ( 18 ).

21.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar UrhG 87. panta 1. punkta 2) apakšpunktu tiek transponētas raidorganizāciju ekskluzīvās tiesības attiecībā uz savu raidījumu fiksāciju reproducēšanu atbilstoši Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktam. Šādas transponēšanas atbilstība un šo valsts tiesību normu piemērošana šajā tiesvedībā netiek aplūkota, tā vietā pievēršoties jautājumam par Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma attiecībā uz šīs direktīvas 2. panta e) punktā paredzētajām ekskluzīvām reproducēšanas tiesībām transponēšanu Vācijas tiesībās. UrhG 54. panta 1. punkts nosaka tiesības saņemt “taisnīgu atlīdzību” ar “nodevas par privātiem datu nesējiem” starpniecību, ko maksā tādu ierīču un datu nesēju ražotāji, kuras tiek izmantotas reproducēšanai, kas attiecīgi atļauta saskaņā ar UrhG 53. panta 1. punktu ( 19 ). Kā norādīts iepriekš, UrhG 53. panta 1. punktā ir paredzēts privātas kopēšanas izņēmums, tostarp attiecībā uz raidījumu fiksācijām. Tomēr saskaņā ar UrhG 87. panta 4. punktu raidorganizācijas ir izslēgtas no tiesībām uz taisnīgu atlīdzību.

22.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus direktīvas 2. pantā minētajām ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām attiecībā uz reproducēšanu, ko veic fiziskas personas personiskai lietošanai, ar nosacījumu, ka šo ekskluzīvo tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību. To bieži dēvē par “privātas kopēšanas izņēmumu”.

23.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir fakultatīvs, gadījumos, kad dalībvalstis izvēlas to piemērot, tām ir jāgarantē tiesību subjektiem efektīva taisnīgas atlīdzības iekasēšana ( 20 ). Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts paredz, ka privātas kopēšanas izņēmums ir spēkā “ar nosacījumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību”. Šajā tiesību normā netiek arī nošķirtas piecas tiesību subjektu kategorijas ( 21 ), kas aprakstītas Direktīvas 2001/29 2. pantā ( 22 ). Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta gramatiskā interpretācija liek domāt, ka tiesības uz taisnīgu atlīdzību attiecas uz visām piecām tiesību subjektu kategorijām, kas norādītas šīs direktīvas 2. pantā, nenošķirot tās.

24.

Tomēr Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts neparedz nekādus nosacījumus ( 23 ) attiecībā uz taisnīgas atlīdzības izmaksāšanu, un dalībvalstīm, paredzot šādus nosacījumus, ir plaša rīcības brīvība ( 24 ). Tomēr, kā izriet no Direktīvas 2001/29 35. un 38. apsvēruma ( 25 ), tiesības uz atlīdzību izraisa tiesību subjektiem nodarīta kaitējuma esamība kā tāda ( 26 ). Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punktā ir arī noteikts, ka privātas kopēšanas izņēmuma ieviešana nedrīkst nepamatoti kaitēt tiesību subjekta likumīgajām interesēm ( 27 ). Tādējādi atlīdzība, kas pārmērīgi ( 28 ) vai nepietiekami atsver kaitējumu, ko tiesību subjektiem nodara privāta kopēšana, nenodrošina taisnīgu līdzsvaru, kāds ir jāsaglabā starp tiesību subjektu interesēm, kuras ir garantētas Hartas 17. panta 2. punktā, aizsargāto tiesību objektu lietotāju interesēm un pamattiesībām, it īpaši Hartas 11. pantā noteiktajām tiesībām uz vārda un informācijas brīvību, kā arī sabiedrības interesēm ( 29 ). Dalībvalstīm nav pienākuma nodrošināt atlīdzības pieejamību, ja tiesību subjektiem radītais kaitējums ir minimāls ( 30 ). Tātad pienākums izmaksāt taisnīgu atlīdzību un taisnīgas atlīdzības apmērs ir cieši saistīti ar privātas kopēšanas nodarītā kaitējuma tiesību subjektam esamību un apmēru ( 31 ).

25.

Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personai, kas veic privātu kopēšanu, principā ir jāatlīdzina tiesību subjektam radītais kaitējums. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2014/26/ES ( 32 ) 3. panta h) punktu ieņēmumi, kas izriet no tiesībām uz atlīdzību, ko mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija iekasē tiesību subjektu vārdā, ir uzskatāmi par ienākumiem no autortiesībām vai blakustiesībām.

26.

Lai gan Tiesa atzīst, ka atlīdzības par privātu kopēšanu iekasēšanas sistēmas varētu būt neprecīzas ( 33 ) un ka šāda atlīdzība var tikt maksāta netiešā veidā ( 34 ), tas nav pamats visas tiesību subjektu kategorijas izslēgšanai no tiesībām uz taisnīgu atlīdzību situācijā, kad tiem ir nodarīts kaitējums ( 35 ). Proti, šāda kaitējuma esamība un apmērs ir tiesību jautājums, ko principā nevar izslēgt vai noraidīt likumiskā kārtā, ja vien nepastāv pārliecinoši pierādījumi par to, ka attiecīgajai tiesību subjektu kategorijai nodarītais kaitējums privātas kopēšanas rezultātā nepārsniedz minimālu kaitējumu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tādām raidorganizācijām kā prasītāja faktiski tiek nodarīts kaitējums to raidījumu fiksāciju privātas kopēšanas rezultātā.

27.

Prasītāja un atbildētāja apgalvo, ka raidorganizācijām tiek nodarīts kaitējums, it īpaši privātas kopēšanas rezultātā, jo tās saskaras ar negodīgu konkurenci multivides bibliotēku pakalpojumu tirgū, kā arī tas ietekmē to ienākumus no reklāmām ( 36 ). Vācijas un Austrijas valdības strikti nepiekrīt šim apgalvojumam. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pretēji šo valdību argumentiem raidorganizācijām nodarītā kaitējuma vērtējumā netiek aplūkota tikai tā saucamā “pamatdarbība”, kas ietver raidījumu fiksāciju publiskošanu, kas ir aizsargāta ar Direktīvas 2001/29 3. panta 2. punkta d) apakšpunktu. Lai gan no komerciālā skatpunkta raidorganizācijas, iespējams, īsteno “pamatdarbību”, tām tomēr ir piešķirtas visas Direktīvā 2001/29 noteiktās tiesības, ievērojot šīs direktīvas 5. pantā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus. Raidorganizācijām ir piešķirtas īpašas tiesības saskaņā ar attiecīgi Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktu un 3. panta 2. punkta d) apakšpunktu. Ņemot vērā Savienības likumdevēja skaidri izteikto vēlmi nodrošināt šīs nodalītās un autonomās tiesības, tās nav iespējams “apvienot”.

28.

Nepārprotamie nosacījumi, ar kuriem Direktīvas 2001/29 2. panta e) punkts piešķir tiesības, nevar tikt grozīti vai apdraudēti, nepareizi piemērojot minētās direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu ( 37 ) vai nepareizi paplašinot tā piemērošanas jomu ( 38 ). Nedrīkst apdraudēt arī raidorganizāciju tiesības uz taisnīgu atlīdzību, mākslīgi klasificējot vai norobežojot veidu, kādā šīs organizācijas izmanto tiesības, kas tām piešķirtas ar Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktu.

29.

Pretēji Itālijas valdības apsvērumiem, saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu taisnīgas atlīdzības samaksu nepadara atkarīgu no šīs direktīvas 2. pantā aizsargātā objekta jeb “oriģinalitātes” vai “radošuma” nosacījuma īstenošanās ( 39 ). Taisnīga atlīdzība ir atkarīga gan no tādu tiesību subjektu atļautās privātas kopēšanas, kurus aizsargā Direktīvas 2001/29 2. pants, gan no tiesību subjektam nodarīta kaitējuma esamības. Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā paredzētās autoru reproducēšanas tiesības attiecībā uz viņu darbiem nosaka, ka attiecīgajam objektam ir jābūt oriģināldarbam un tam ir būt autora intelektuālās jaunrades izpausmei ( 40 ). Šādas prasības nav noteiktas attiecībā uz raidorganizāciju blakustiesībām saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktu vai attiecībā uz skaņu ierakstu vai filmu producentu blakustiesībām saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta c) un d) punktu. Tādējādi Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāpiemēro atbilstoši Hartas 20. pantā nostiprinātajam vienlīdzīgas attieksmes principam, saskaņā ar kuru līdzīgas situācijas nedrīkst aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas nedrīkst aplūkot vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamatojuma ( 41 ).

30.

Tam, ka raidorganizācijas var iekasēt taisnīgu atlīdzību par to izgatavoto filmu privātu kopēšanu, nav nozīmes. Katra no ekskluzīvajām tiesībām, kas paredzētas Direktīvas 2001/29 2. panta d) un e) punktā, ir atsevišķa un nodalīta. Saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu taisnīga atlīdzība principā ir jāmaksā par katra ar šīm tiesībām aizsargātā objekta privātu kopēšanu. Tātad raidījuma fiksācijas reproducēšana var radīt atšķirīgas un neatkarīgas tiesības uz taisnīgu atlīdzību raidorganizācijām saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu ( 42 ).

31.

Tā kā iesniedzējtiesa lūdz interpretēt direktīvu tiesvedībā starp divām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību ( 43 ), ņemot vērā Komisijas apsvērumus ( 44 ), ir jāpārbauda iespējamā Tiesas nolēmuma piemērojamība.

32.

Saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu valsts tiesām savas valsts tiesības ir jāinterpretē, cik vien iespējams atbilstoši Savienības tiesībām. Tādējādi iesniedzējtiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai UrhG 87. panta 4. punktu var interpretēt atbilstīgi Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktam un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam. Tomēr šo prasību ierobežo vispārējie tiesību principi, tostarp prasība, saskaņā ar kuru valsts tiesību normas nedrīkst interpretēt contra legem ( 45 ).

33.

Neskarot iesniedzējtiesas valsts tiesību galīgo interpretāciju, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka “raidorganizācijām ir pilnībā liegtas tiesības uz atlīdzību saskaņā ar valsts tiesību aktiem autortiesību jomā”. Tādēļ šķiet apšaubāmi, ka iesniedzējtiesa varētu interpretēt attiecīgās valsts tiesību normas, it īpaši UrhG 87. panta 4. punktu, tādā veidā, lai tās atbilstu Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktam un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam.

34.

Ja iesniedzējtiesai neizdodas īstenot valsts tiesību atbilstīgu interpretāciju, saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu tai ir pienākums izskatāmā lietā nepiemērot nevienu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā piemērojamai Direktīvas 2001/29 tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība ( 46 ).

35.

Manuprāt, gan Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktam, gan 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam ir šāda tieša iedarbība.

36.

Reproducēšanas tiesības, kas minētas Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktā, ir definētas skaidri un nepārprotami ( 47 ). Tās nav kvalificētas, un to īstenošana un ietekme nav nedz pakārtota, nedz atkarīga no tā, vai dalībvalstis īsteno jebkāda veida pasākumus. No tā izriet, ka Direktīvas 2001/29 2. panta e) punkts ir raidorganizāciju ekskluzīvo reproducēšanas tiesību uz savu raidījumu fiksāciju pilnīgas saskaņošanas pasākums un ka dalībvalstīm nav rīcības brīvības šīs tiesību normas īstenošanā ( 48 ).

37.

Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepārprotami uzliek tām dalībvalstīm, kuras izvēlas piemērot privātas kopēšanas izņēmumu, beznosacījumu un precīzu pienākumu nodrošināt, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību ( 49 ). Lai gan Direktīvā 2001/29 nav precizēti dažādie taisnīgas atlīdzības sistēmas elementi un dalībvalstīm šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība, pienākumam nodrošināt taisnīgu atlīdzību tiesību subjektiem ir tieša iedarbība. Reproducēšanas tiesību subjektam “pēc likuma tieši un sākotnēji ir jābūt tiesīgam saņemt Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto taisnīgo atlīdzību saistībā ar “privātas kopēšanas izņēmumu” un “obligāti” ir jāsaņem taisnīga atlīdzība” ( 50 ).

38.

Šajā lietā rodas jautājums, vai prasītāja tiesvedībā pret atbildētāju var atsaukties uz Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktu un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai panāktu, ka tiek atcelti valsts tiesību akti, kas ir pretrunā šīm tiesību normām. LESD 288. panta trešajā daļā ir paredzēts, ka direktīvas pašas par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonām un tādējādi uz tām nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonām valsts tiesā. Pat skaidru, precīzu un beznosacījuma direktīvas normu, piemēram, Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktā un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietverto nosacījumu, esamība neļauj valsts tiesai nepiemērot savas valsts tiesību normu, kas ir pretrunā šīm normām, ja šādas nepiemērošanas gadījumā privātpersonai rastos papildu saistības ( 51 ).

39.

Tomēr uz direktīvu var atsaukties, vēršoties pret dalībvalsti, neatkarīgi no tā, kādā statusā šī dalībvalsts rīkojas. Valsts tiesai bez ievērības ir jāatstāj jebkura direktīvai pretēja valsts tiesību norma tad, ja tā tiek minēta, vēršoties pret dalībvalsti, tās pārvaldes iestādēm, tostarp decentralizētajām iestādēm vai organizācijām un struktūrām, kuras ir valsts pakļautībā vai kontrolē vai kurām dalībvalsts ir uzticējusi sniegt pakalpojumus sabiedrības interesēs un kurām tālab ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tām, kas izriet no tiesību normām, kas ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām ( 52 ).

40.

Tiesas sēdē gan atbildētāja, gan Vācijas valdība apstiprināja, ka atbildētāja ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kurai ar likumu ir piešķirtas plašākas pilnvaras, un ka tai ir jārīkojas sabiedrības interesēs. No tā izriet, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa nevarētu interpretēt UrhG 87. panta 4. punktu atbilstīgi Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktam un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam, prasītāja savā strīdā ar atbildētāju var atsaukties uz šīm tiesību normām, lai lūgtu šo tiesu nepiemērot UrhG 87. panta 4. punktu.

41.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 2. panta e) punkts un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts paredz privātas kopēšanas izņēmumu attiecībā uz raidorganizāciju ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām uz savu raidījumu fiksācijām, kas vienlaikus liedz raidorganizācijām tiesības uz taisnīgu atlīdzību par šādu kopēšanu, ja tām radītais kaitējums pārsniedz minimālu kaitējumu. Tam, ka raidorganizācijām kā filmu producentiem var būt tiesības uz taisnīgu atlīdzību saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, nav nozīmes.