1.

Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija), it īpaši attiecas uz LESD 157. panta, kā arī Direktīvas 2006/54/EK 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 4. panta pirmās daļas interpretāciju ( 2 ).

2.

Minētie lūgumi tika iesniegti saistībā ar strīdiem starp IK (lieta C‑184/22) un CM (lieta C‑185/22) ( 3 ), divām nepilnu darba laiku nodarbinātām medmāsas palīdzēm (turpmāk tekstā – “prasītājas”), un viņu darba devēju, KfH Kuratorium für Dialyse und Nierentransplantation e.V. (turpmāk tekstā – “atbildētāja”), par viņu tiesībām uz piemaksām pie darba samaksas par virsstundām, kas nostrādātas virs darba līgumā noteiktā darba laika.

3.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta otro prejudiciālo jautājumu a) daļu analīzei šajās abās lietās, kuru formulējumi ir identiski. Tie attiecas uz vērtējumu par to, vai ir notikusi netieša diskriminācija Direktīvas 2006/54 izpratnē, un it īpaši par to, kādā veidā ir jāņem vērā statistikas dati, lai noteiktu, vai noteikums nenostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām.

4.

Šīs lietas sniedz Tiesai iespēju konkrētāk precizēt piemēroto metodiku, proti, to, vai ir jāizvērtē tikai statistikas dati par to personu grupu, kuriem attiecīgais valsts pasākums rada nelabvēlīgu situāciju, vai arī ir jāizmanto tāpat dati par to personu grupu, uz kuriem minētais pasākums neattiecas.

5.

Direktīvas 2006/54 30. apsvērumā ir noteikts:

“Noteikumu pieņemšanai attiecībā uz pierādīšanas pienākumu ir liela nozīme, lai nodrošinātu vienlīdzības principa efektīvu piemērošanu. Kā Tiesa ir paziņojusi, tādēļ būtu jāizstrādā noteikums, lai nodrošinātu, ka pierādīšanas pienākums pāriet pie atbildētāja, ja tas ir prima facie diskriminācijas gadījums, izņemot attiecībā uz procesiem, kuros apstākļu izmeklēšana ir tiesas vai citas kompetentas valsts iestādes kompetencē. Tomēr jāprecizē, ka to faktu izvērtēšana, pēc kuriem var uzskatīt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, joprojām ir attiecīgās valsts iestādes kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi. Turklāt dalībvalstu uzdevums ir jebkurā piemērotā procesa posmā ieviest noteikumus par pierādījumiem, kas ir labvēlīgāki prasītājiem.”

6.

Minētās direktīvas 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.

Tālab tajā ietverti noteikumi, lai īstenotu vienlīdzības principu attiecībā uz:

[..]

b) darba nosacījumiem, tostarp darba samaksu;

[..]

Tajā arī ietverti noteikumi, lai nodrošinātu, ka šāda īstenošana ir efektīvāka, izveidojot atbilstošas procedūras.”

7.

Minētās direktīvas 2. panta “Definīcijas” 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

8.

Tās pašas direktīvas 4. pantā “Diskriminācijas aizliegums” ir paredzēts:

“Tieša un netieša dzimuma diskriminācija attiecībā uz visiem atlīdzības aspektiem un nosacījumiem par tādu pašu darbu vai par vienādas vērtības darbu ir likvidējama.

Ja darba samaksas noteikšanai izmanto profesiju klasifikācijas sistēmu, tās pamatā ir tie paši kritēriji vīriešiem un sievietēm, un tā ir veidota tā, lai nepieļautu nekādu dzimuma diskrimināciju.”

9.

Direktīvas 2006/54 14. panta “Diskriminācijas aizliegums” 1. punkta c) apakšpunkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Ir aizliegta tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ valsts vai privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

10.

2000. gada 21. decembra likuma Gesetz über Teilzeitarbeit und befristete Arbeitsverträge (Teilzeit- und Befristungsgesetz) (Likums par nepilnu darba laiku un terminētiem darba līgumiem) ( 4 ) 4. panta “Diskriminācijas aizliegums” 1. punktā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietās, ir noteikts:

“Attieksme pret nepilna darba laika darbinieku nedrīkst būt mazāk labvēlīga viņa nepilnā darba laika dēļ nekā pret līdzīgu pilna darba laika darbinieku, ja vien nav objektīvu iemeslu, kas attaisno atšķirīgu attieksmi. Nepilna darba laika darbiniekam ir jāsaņem atalgojums vai cits dalāms finansiāls pabalsts, kura apmēram ir jāatbilst vismaz viņa darba laika proporcijai salīdzinājumā ar līdzīga pilna darba laika darbinieka darba stundu skaitu.”

11.

2006. gada 14. augusta likuma Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz (Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi) ( 5 ) 1. pantā “Likuma mērķis”, redakcijā, kas piemērojama strīdiem pamatlietā (turpmāk tekstā – “AGG”), ir paredzēts:

“Šā likuma mērķis ir novērst vai izskaust jebkādus nelabvēlīgus apstākļus rases vai etniskās izcelsmes, dzimuma, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumidentitātes dēļ.”

12.

Minētā likuma 7. panta “Diskriminācijas aizliegums” 1. punktā ir noteikts:

“Algotie darbinieki nedrīkst ciest no nekādas diskriminācijas 1. pantā minēto pamatu dēļ; šis aizliegums attiecas arī uz gadījumiem, kad diskriminācijas veicējs saistībā ar diskriminējošo darbību tikai pieņem, ka pastāv kāds no 1. pantā minētajiem pamatiem.”

13.

Minētā likuma 15. panta “Kompensācija un atlīdzība” 1. un 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā darba devējam ir jāatlīdzina no tā izrietošos zaudējumus. Šo noteikumu nepiemēro, ja darba devējs nav atbildīgs par minētā pienākuma pārkāpšanu.

2.   Par kaitējumu, kas nav finansiāls zaudējums, darbinieks var pieprasīt atbilstošu finansiālu kompensāciju [..]”

14.

2017. gada 30. jūnija likuma Gesetz zur Förderung der Entgelttransparenz zwischen Frauen und Männern (Entgelttransparenzgesetz) (Likums par sieviešu un vīriešu darba samaksas pārredzamības veicināšanu) ( 6 ) 3. panta “Tiešas un netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegums attiecībā uz darba samaksu” 1. punktā ir noteikts:

“Par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu ir aizliegta jebkāda tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ attiecībā uz visiem atalgojuma elementiem vai atalgojuma nosacījumiem.”

15.

Minētā likuma 7. pantā “Pienākums maksāt vienādu darba samaksu” ir noteikts:

“Darba attiecību ietvaros par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu nedrīkst vienoties par mazāku atalgojumu vai izmaksāt mazāku atalgojumu nekā pretējā dzimuma darbiniekam šā darbinieka dzimuma dēļ.”

16.

Manteltarifvertrag (Vispārīgais darba koplīgums, turpmāk tekstā ‑ “MTV”), kas noslēgts starp arodbiedrību ver.di un atbildētāju 2017. gada 8. martā, 10. pants “Darba laiks” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Pilna darba laika darbinieka normālais nedēļas darba laiks, neskaitot pārtraukumus, ir vidēji 38,5 stundas.

[..]

Normālais dienas darba laiks pilna laika darbiniekam ir 7 stundas 42 minūtes.

[..]

6.   Ja darba apjoma dēļ ir jāstrādā virsstundas, principā uz to ir jānorīko. [..] Virsstundas ir jāstrādā tikai steidzamos gadījumos un ir jāsadala pēc iespējas vienmērīgi uz visiem darbiniekiem.

7.   Virsstundas ir pēc rīkojuma virs normālā darba laikā nostrādātās stundas saskaņā ar 1. punkta pirmo un trešo teikumu, kas pārsniedz atbilstoši dežūru grafikam vai attiecīgi uzņēmumā ierastajai praksei. Saskaņā ar 13. panta 1. punktu piemaksu maksā par virsstundu darbu, kas veikts virs pilna darba laika darbinieka kalendārā mēneša darba laika un ko attiecīgajā kalendārajā mēnesī, kurā veikts darbs, nevar kompensēt, piešķirot brīvdienas [..]”

17.

MTV 13. panta “Darba samaksa par virsstundu darbu, piemaksas un kompensācija par darbu neērtā laikā” 1. punktā ir noteikts:

“Atlīdzība par virsstundām atbilstoši MTV 10. panta 7. punktam ir 1/167 daļa no koplīgumā paredzētās mēneša algas par katru virsstundu. Piemaksa par virsstundu darbu atbilstoši 10. panta 7. punkta otrajam teikumam ir 30 %.”

18.

Atbildētāja ir dialīzes ambulatorās aprūpes pakalpojumu sniedzējs, kurš darbojas visā Vācijā, dažādās vietās, un pie kura strādā ārsti un nemedicīniskais personāls. MTV attiecas uz visām šīm vietām, it īpaši uz prasītāju darba līgumiem, kuras ir nodarbinātas kā nepilna darba laika medmāsu palīdzes ar darba laiku, kas IK gadījumā (lieta C‑184/22) atbilst 40 % no pilna darba laika darbinieka normālā nedēļas darba laika un CM gadījumā (lieta C‑185/22) –80 % no šāda darba laika.

19.

Atbilstoši atbildētājas iesniegtajai informācijai no tās kopējā darbinieku skaita, kas pārsniedz 5000 personu, 76,96 % ir sievietes un 52,78 % visu darbinieku strādā nepilnu darba laiku. No tām personām, kas strādā nepilnu darba laiku, 84,74 % ir sievietes un 15,26 % ir vīrieši, savukārt no pilna darba laika darbiniekiem 68,20 % ir sievietes un 31,80 % ir vīrieši.

20.

Atbildētāja uztur darba laika uzskaites kontus, tostarp attiecībā uz prasītājām. 2018. gada marta beigās tajos IK bija uzkrātas 129 stundas un 24 minūtes un 2018. gada februāra beigās – CM bija uzkrātas 49 stundas, un tas atbilst stundām, kas nostrādātas virs prasītāju darba līgumā norādītā darba laika. Atbildētāja viņām nebija samaksājusi papildu darba samaksu par virsstundām saskaņā ar MTV 10. panta 7. punkta otro teikumu (turpmāk tekstā – “attiecīgā valsts tiesību norma”) un nebija reģistrējis savos darba laika uzskaites kontos uzkrājumu, kas atbilstu piemaksai pie darba samaksas.

21.

Prasītājas vērsās ar prasību tiesā, lai it īpaši saņemtu darba laika uzkrājumu, kas atbilst piemaksai pie darba samaksas par virsstundām, kā arī atlīdzības izmaksu saskaņā ar AGG 15. panta 2. punktu. Šajā sakarā viņas apgalvoja, ka, nepiešķirot viņām piemaksu pie darba samaksas par virsstundām un nereģistrējot šai piemaksai atbilstošu darba laika uzkrājumu darba laika uzskaites kontos, atbildētāja ir pretlikumīgi diskriminējusi viņas kā nepilna darba laika darbinieces salīdzinājumā ar pilna darba laika darbiniekiem. Turklāt viņas tiktu arī netieši diskriminētas dzimuma dēļ, jo atbildētāja nepilnu darba laiku nodarbina galvenokārt sievietes. Atbildētāja savukārt apgalvoja, ka attiecīgā valsts tiesību norma nerada nelikumīgu diskrimināciju darbinieka nepilna darba laika statusa dēļ vai šādu diskrimināciju dzimuma dēļ.

22.

Landesarbeitsgericht (Federālās zemes Darba lietu tiesa, Vācija) uzskatīja, ka prasītājas ir tikušas diskriminētas nepilna darba laika nodarbinātības dēļ, un lika atbildētājai viņu darba laika uzskaites kontos reģistrēt uzkrājumus, kas atbilstu piemaksai pie darba samaksas par virsstundām. Šī tiesa savukārt noraidīja prasītāju prasību izmaksāt atlīdzības saskaņā ar AGG 15. panta 2. punktu. Prasītājas iesniedza iesniedzējtiesā Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) revīzijas sūdzību, prasot pārskatīšanu, lai panāktu atlīdzību izmaksu. Atbildētāja iesniedza pretrevīzijas sūdzību, lai apstrīdētu tiesas rīkojumu reģistrēt piemaksu pie darba samaksas prasītāju darba laika uzskaites kontos.

23.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka jautājums par diskrimināciju dzimuma un nepilna darba laika nodarbinātības dēļ ir izšķirošs, lai varētu atrisināt pamatlietas. Attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu a) daļām šajās lietās minētā tiesa norāda, ka tās balstās uz principu, saskaņā ar kuru LESD 157. panta un Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 4. panta pirmās daļas piemērošanas ietvaros atbilde uz jautājumu, vai nevienlīdzīga attieksme skar daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu, ir atkarīga no to personu loka, uz kurām attiecas attiecīgie noteikumi ( 7 ), un ka šajā sakarā ir svarīgi ņemt vērā visus darba ņēmējus, uz kuriem attiecas valsts tiesību normas, kurās ir konstatēta atšķirīga attieksme ( 8 ). Attiecībā uz šīm darbiniecēm ir lietderīgi veikt salīdzinājumus gan vīriešu, gan sieviešu dzimuma darbinieku vidū, proti, katrā grupā salīdzināt to darbinieku īpatsvaru, kurus konkrētais noteikums skar, un to darbinieku īpatsvaru, kurus tas neskar ( 9 ).

24.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu MTV attiecas uz visiem atbildētājas dienestiem un saskaņā ar tā 1. pantu – uz visiem tajos nodarbinātajiem darbiniekiem un darbiniecēm. Ar MTV 2. panta 1. punktu no tā piemērošanas jomas ir izslēgti tikai “darbinieki, kuru alga pārsniedz augstākās tarifa kategorijas pēdējo pakāpi, [..] vadības personāls un ārsti”. Turklāt MTV 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka uz praktikantiem attiecas citi darba koplīgumi, ja tādi pastāv. Gadījumā, ja saskaņā ar Tiesas atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu a) daļām strīdu atrisināšanai pamatlietā ir nepieciešams noskaidrot, vai izņēmumiem no MTV piemērošanas jomas ir tiesiskas sekas un, ja ir, tad kādas – attiecībā uz vīriešu un sieviešu īpatsvaru starp tiem darbiniekiem, kurus atbildētāja nodarbina pilnu un nepilnu darba laiku, Landesarbeitsgericht (Federālās zemes Darba lietu tiesa) ir jāizdara nepieciešamie būtiskie konstatējumi.

25.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā gadījumā, lai pārbaudītu, vai nevienlīdzīgā attieksme skar daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu, ir jāsalīdzina to atbildētājas nodarbināto vīriešu un sieviešu dzimuma darbinieku īpatsvars, kuru negatīvi ietekmē attiecīgā valsts tiesību norma. Pamatlietā izskatāmajos strīdos šīs procentuālās daļas vēl nav galīgi noteiktas. Tomēr šķiet, ka sieviešu grupa ir plaši pārstāvēta gan nepilna, gan pilna darba laika darbinieku vidū. Tajā pašā laikā vīriešu grupa, kas ir būtiski mazāka, ir plašāk pārstāvēta pilna darba laika darbinieku vidū nekā nepilnu darba laiku strādājošo vidū.

26.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa jautā, vai LESD 157. pants, kā arī Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 4. panta pirmā daļa, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā gadījumā pietiek ar to, ka tiek konstatēts – nevienlīdzīgā attieksme skar daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu un nepilnu darba laiku strādājošo vidū ir ievērojami vairāk sieviešu nekā vīriešu, vai arī tam vēl ir jāpievieno arī apstāklis, ka starp pilna darba laika darbiniekiem ir ievērojami vairāk vīriešu, pat būtiski lielāks vīriešu īpatsvars.

27.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka šī otrā situācija pamatlietā neveidojas, jo pilna darba laika darbinieku vidū 68,20 % ir sievietes un tikai 31,80 % ir vīrieši. Tādējādi sievietes ir ievērojami plašāk pārstāvētas atbildētājas uzņēmumā gan nepilna darba laika darbinieku grupā, gan pilna darba laika darbinieku grupā. Minētā tiesa nespētu ar vajadzīgo pārliecību spriest, kādā veidā šādā gadījumā jānosaka, vai nevienlīdzīgā attieksme Savienības tiesību izpratnē skar daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu.

28.

Šajos apstākļos Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza prasītājas, atbildētāja, Dānijas, Polijas un Norvēģijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

30.

Ar otro prejudiciālo jautājumu a) daļām lietās C‑184/22 un C‑185/22, attiecībā uz kurām Tiesa lūdza sniegt šos secinājumus, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 157. pants un Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 4. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, novērtējot netiešās diskriminācijas esamību, lai konstatētu, ka šķietami neitrāls valsts noteikums “nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām”, pietiek ar to, ka darbinieku grupā, kas atrodas nelabvēlīgā situācijā šā noteikuma dēļ, ir ievērojami lielāks attiecīgā dzimuma personu īpatsvars, vai arī turklāt ir nepieciešams, lai to darbinieku grupā, uz kuriem šis noteikums neattiecas, būtu ievērojami lielāks otra dzimuma personu īpatsvars.

31.

Saskaņā ar LESD 157. panta 1. punkta noteikumiem “[v]isas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu”. Turklāt Direktīvas 2006/54 4. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “tieša un netieša dzimuma diskriminācija attiecībā uz visiem atlīdzības aspektiem un nosacījumiem par tādu pašu darbu vai par vienādas vērtības darbu ir likvidējama”. Atbilstoši minētās direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu jēdziens “netiešā diskriminācija” ir definēta šādi: “ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai”.

32.

No šīs definīcijas izriet, ka “netieša diskriminācija” Direktīvas 2006/54 izpratnē tiek konstatēta, ja pastāv visi trīs elementi, attiecībā uz kuriem netiek ņemts vērā konkrētā valsts pasākuma autora nolūks. Pirmkārt, tas ir šķietami neitrāls pasākums, jo tajā netiek formāli nošķirtas personu kategorijas, kas veic tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Otrkārt, šis pasākums rada īpaši nelabvēlīgu situāciju viena dzimuma personām salīdzinājumā ar otra dzimuma personām. Treškārt, šāda īpaši nelabvēlīga situācija nav attaisnota ar objektīviem faktoriem, kas nav saistīti ar jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ ( 12 ).

33.

Šajā gadījumā, pirmkārt, attiecībā uz elementu, kas paredz attiecīgās valsts tiesību normas šķietamo neitralitāti, nerodas nekādas īpašas grūtības. Būtībā, no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka šis attiecīgā darba koplīguma noteikums ( 13 ), saskaņā ar kuru pilna darba laika darbiniekam par virsstundu darbu, kas veikts virs pilna darba laika darbinieka kalendārā mēneša darba laika, pienākas piemaksa pie darba samaksas, attiecas uz visiem atbildētājas dienestiem un, izņemot ārkārtējus apstākļus, arī uz visām personām, kuras nodarbina atbildētāja ( 14 ). Tālab šis noteikums, vienādi attiecoties gan uz darbiniekiem vīriešiem, gan uz darbiniecēm sievietēm, nerada tiešu diskrimināciju Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

34.

Otrkārt, attiecībā uz elementu, kas saistīts ar īpaši nelabvēlīgas situācijas esamību, pirmkārt, tas nozīmē, ka kāda personu grupa atrodas nelabvēlīgā situācijā, proti, šajā gadījumā darbinieki, kuri strādā nepilnu darba laiku, saistībā ar piemaksu pie darba samaksas par nostrādātajām virsstundām. Jāatzīmē, ka iesniedzējtiesa ir norādījusi – otrie prejudiciālie jautājumi šajās lietās tiek uzdoti tikai gadījumam, ja atbilde uz pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem būs apstiprinoša. Šajā sakarā uzskatu, ka attiecīgā valsts tiesību norma nepilna darba laika darbiniekiem rada nelabvēlīgu situāciju, jo papildu darba laiks, ko viņi nostrādā virs darba līgumos noteiktā darba laika un līdz pat darba laikam, ko strādā pilna darba laika darbinieki ( 15 ), neparedz viņiem piemaksu pie darba samaksas. Citiem vārdiem, viņu papildu darba laiks tiek apmaksāts mazākā apjomā nekā pilna darba laika darbinieku papildu darba laiks ( 16 ).

35.

Otrkārt, šķietami neitrāla pasākuma rezultātā praksē viena dzimuma personām tiek radīta īpaši nelabvēlīga situācija salīdzinājumā ar otru dzimumu. Šajā sakarā Tiesa jau sen ir atzinusi to, cik svarīga ir statistika saistībā ar analīzi par netiešās diskriminācijas esamību vai neesamību, it īpaši 1981. gada 31. marta spriedumā Jenkins (96/80, EU:C:1981:80, 13. punkts). Šajā spriedumā Tiesa atsaucās uz “ievērojami mazāku procentuālo daļu” sieviešu nekā vīriešu starp darbiniekiem, kuriem ir tiesības saņemt pilnu stundas algas likmi. Šī atsauce it īpaši tika atkārtota 1986. gada 13. maija spriedumā Bilka‑Kaufhaus (170/84, EU:C:1986:204, 29. punkts). Šajā ziņā Tiesa ir sekojusi pragmatiskajam virzienam diskriminācijas izvērtēšanā ( 17 ).

36.

Jēdzienu “netieša diskriminācija” pēc tam nostiprināja Savienības likumdevējs, it īpaši Direktīvā 2002/73/EK ( 18 ), ko aizstāja ar Direktīvu 2006/54. Šīs otrās minētās direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir saglabāta “netiešās diskriminācijas” definīcija, kas izteikta tieši tādos pašos vārdos kā Direktīvas 2002/73 1. panta 2. punkta otrajā ievilkumā. Šī definīcija, tāpat kā citi Direktīvas 2006/54 noteikumi, neattiecas uz kvantitatīvajiem elementiem pārbaudē par netiešās diskriminācijas esamību. Būtībā, minētajā definīcijā ir izmantota kvalitatīva pieeja, proti, tā paredz, ka ir svarīgi pārbaudīt, vai attiecīgais valsts pasākums pēc savas būtības var radīt “īpaši nelabvēlīgu situāciju” viena dzimuma personām salīdzinājumā ar otra dzimuma personām. No tā izriet, ka valsts tiesai ir jāpārbauda visi attiecīgie kvalitatīvie elementi, lai noteiktu, vai šāda nelabvēlīga situācija pastāv, piemēram, neaprobežojoties tikai ar to uzņēmumu, uz kuru attiecas apstrīdētais noteikums, bet aplūkojot situāciju visā attiecīgajā dalībvalstī vai Savienībā kopumā. Turklāt dažos gadījumos var būt ļoti grūti iegūt statistikas datus ( 19 ) vai – iegūtie dati var radīt problēmas saistībā ar izmantošanu ( 20 )vai interpretāciju ( 21 ).

37.

Tomēr arī šajos kvalitatīvos ietvaros Tiesa joprojām atsaucās uz statistikas datiem, ja tādi pastāv, lai raksturotu netiešās diskriminācijas esamību saistībā ar principa par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu. Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru saistībā ar Direktīvu 2006/54 šādas īpaši nelabvēlīgas situācijas esamība var tikt konstatēta it īpaši tad, ja tiek pierādīts, ka valsts regulējums negatīvi ietekmē ievērojami lielāku daļu viena dzimuma personu salīdzinājumā ar otra dzimuma personām ( 22 ). Kā izriet no minētās direktīvas 30. apsvēruma, novērtējums par faktiem, kas ļauj izdarīt pieņēmumu par netiešas diskriminācijas esamību, ir jāveic valsts tiesai saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai valsts praksi, kas it īpaši var paredzēt, ka netiešo diskrimināciju var konstatēt ar jebkuriem līdzekļiem, tostarp pamatojoties uz statistikas datiem ( 23 ).

38.

Uzskatu, ka iepriekš minētie statistikas dati ir tikai viens elements citu vidū un turklāt šie dati var būt atšķirīgi. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka darbinieks, kurš sevi uzskata par cietušu no netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ, var pamatot prima facie diskrimināciju, balstoties uz vispārīgiem statistikas datiem attiecībā uz konkrētās dalībvalsts darba tirgu gadījumā, ja no ieinteresētās personas nevar tikt sagaidīts, ka tā iesniegs konkrētākus datus par attiecīgo darba ņēmēju grupu, jo tiem ir grūti piekļūt vai pat tie vispār nav nepieejami ( 24 ). Nepietiek ņemt vērā tikai skarto personu skaitu, jo šis skaits ir atkarīgs no aktīvo darba ņēmēju skaita visā šajā dalībvalstī, kā arī no darbinieku vīriešu un darbinieču sieviešu īpatsvara šajā dalībvalstī ( 25 ).

39.

Gadījumā, ja valsts tiesas rīcībā ir statistikas dati, Tiesa atzina, ka viņam ir jāņem vērā visi darbinieki, uz kuriem attiecas valsts tiesiskais regulējums, kas ir šīs atšķirīgās attieksmes pamatā ( 26 ), un ka labākā statistikas salīdzināšanas metode ir to darbinieku īpatsvara salīdzināšana, kurus ietekmē šī atšķirīgā attieksme, t.i., ietekmētā vīriešu darbaspēka īpatsvara salīdzināšana ar ietekmētā sieviešu darbaspēka īpatsvaru ( 27 ).

40.

Jāuzsver, ka, lai gan statistikas datu izmantošana var izrādīties lietderīga, lai raksturotu netiešās diskriminācijas esamību, šie dati ir jāņem vērā piesardzīgi, jo to apstrādes metode nosaka iegūto rezultātu derīgumu ( 28 ). Līdz ar to saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesai ir jāizvērtē, kādā mērā tai iesniegtie statistikas dati ir ticami un vai tie var tikt ņemti vērā, proti, vai tie neatspoguļo gluži vienkārši nejaušas un gadījuma rakstura parādības un vai tie ir pietiekami būtiski ( 29 ).

41.

Treškārt, ja statistika, ko valsts tiesa var ņemt vērā, faktiski liecinātu par to, ka viena dzimuma darba ņēmēju, ko ir ietekmējušas attiecīgās valsts tiesību normas, noteikta procentuālā daļa ir ievērojami lielāka nekā otra dzimuma darba ņēmēju daļa, kas arī ietilpst šā tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā, būtu jāuzskata, ka šāda situācija ir netieša diskriminācija dzimuma dēļ, kas ir pretēja Direktīvas 2006/54 14. panta 1. punkta c) apakšpunktam, ja vien šis tiesiskais regulējums nav attaisnots ar objektīviem un jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistītiem faktoriem ( 30 ).

42.

Jāatzīmē, ka nav nekādas atskaites robežas, aiz kuras statistika būtu uzskatāma par pietiekamu, jo šādam novērtējumam būtībā ir empīrisks raksturs ( 31 ). Tomēr šiem statistikas datiem ir jābūt nozīmīgiem tādā izpratnē, ka tiem ir jāattiecas uz pietiekamu skaitu personu, lai tie būtu reprezentatīvi, taču tiem ir jābūt arī stingriem un nepārprotamiem.

43.

Attiecībā uz strīdiem pamatlietā, no lēmumiem par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka analīzes mērķis bija noteikt, vai attiecīgā valsts tiesību norma rada netiešu diskrimināciju Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā statistikas datus, kas attiecas uz atbildētāju. No šo secinājumu 39. punktā minētās Tiesas judikatūras izriet, ka iesniedzējtiesai ir jānosaka to darbinieku īpatsvars, kurus ietekmē šī atšķirīgā attieksme, no vienas puses, vīriešu darbaspēka grupā un, no otras puses, sieviešu darbaspēka grupā.

44.

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka atbildētāja nodarbina vairāk nekā 5000 personu, no kurām 76,98 % ir sievietes. No visiem šiem darbiniekiem 52,78 % strādā nepilnu darba laiku. Nepilnu darba laiku strādājošo vidū 84,74 % ir sievietes un 15,26 % ir vīrieši.

45.

Uzdodot otros prejudiciālos jautājumus, a) daļā iesniedzējtiesa jautā, vai, pārbaudot īpaši nelabvēlīgas situācijas esamību darbiniecēm sievietēm Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, pietiek ar to, ka nepilnu darba laiku strādājošo grupā ir ievērojami vairāk sieviešu nekā vīriešu, vai ar to, ka pilna darba laika darbinieku grupā jābūt ievērojami vairāk vīriešu, vai arī ar to, ka vīriešu īpatsvars ir ievērojami lielāks.

46.

Šajā gadījumā darbinieces sievietes veido lielāko daļu gan grupā, kas atbilstoši attiecīgajai valsts tiesību normai atrodas “labvēlīgā situācijā”, gan grupā, kas saskaņā ar attiecīgo normu atrodas “nelabvēlīgā situācijā”. Šādā situācijā atzīšos, ka nav viegli pierādīt, ka šī tiesību norma īpaši nelabvēlīgi ietekmē sievietes salīdzinājumā ar vīriešiem.

47.

Tālab, kā jau norādīju, uzskatu, ka valsts tiesai ir jāievēro kvalitatīva pieeja, neaprobežojoties tikai ar statistikas datiem. Šāda pieeja paredz analizēt darba tirgu kopumā, nevis veikt pārbaudi tikai attiecīgajā uzņēmumā.

48.

Attiecībā uz statistikas datiem, par kuriem iesniedzējtiesa izvirza tiesību jautājumu par to vērā ņemšanas veidu, ir jāatgādina netiešās diskriminācijas analīzes loģika saistībā ar Direktīvu 2006/54.

49.

Vispirms, saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta tekstu netiešā diskriminācija attiecas tikai uz noteikumu, kritēriju vai praksi, kas viena dzimuma personām rada “nelabvēlīgu situāciju” salīdzinājumā ar otra dzimuma personām. Līdz ar to šis 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecas tikai uz to personu grupu, kas atrodas “nelabvēlīgā” situācijā, šajā gadījumā – uz nepilna darba laika darbiniekiem. Šajā noteikumā nav minētas “labvēlīgā” situācijā esošās personas, proti, tās, uz kurām šis pasākums neattiecas. Tādējādi no šī noteikuma teksta izriet, ka netiešo diskrimināciju var raksturot tikai ar to vien, ka viena dzimuma personas atrodas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām.

50.

Turpinājumā, saskaņā ar šo secinājumu 39. punktā minēto Tiesas judikatūru labākā statistikas salīdzināšanas metode ir salīdzināt to darbinieku īpatsvaru, kurus skārusi šī atšķirīgā attieksme, no vienas puses, vīriešu darbaspēka grupā un, no otras puses, sieviešu darbaspēka grupā. Tālab Tiesa skaidri lēma par izmantojamo pieeju un atzina, ka, nosakot, vai valsts pasākums rada netiešu diskrimināciju, ir lietderīgi pievērsties nelabvēlīgā situācijā esošām personām. Šajā sakarā man šķiet lietderīgi citēt kādu nesenu Tiesas spriedumu, proti, 2022. gada 24. februāra spriedumu, TGSS (Mājsaimniecībā nodarbināto darbinieku bezdarbs) (C-389/20, EU:C:2022:120). Minētajā spriedumā Tiesa lēma šādi attiecībā uz valsts tiesību norma, kas izslēdz bezdarbnieka pabalstus no to sociālā nodrošinājuma pabalstu skaita, ko mājsaimniecībā nodarbinātajiem piešķir likumā noteiktā sociālā nodrošinājuma shēma:

“45. [..] Jākonstatē, ka no [..] sniegtajiem statistikas datiem izriet, ka, pirmkārt, 2021. gada 31. maijā darbinieku skaits, uz kuriem attiecās [..] vispārējais režīms, bija 15872720, no tiem 7770798 bija sievietes (48,96 % darbinieku) un 8101899 bija vīrieši (51,04 % darbinieku). Otrkārt, tajā pašā datumā to darba ņēmēju grupā, kuri bija piesaistīti mājas darbinieku īpašajai sistēmai, bija 384175 darba ņēmēji, no tiem 366991 sieviete (95,53 % no šīs īpašās sistēmas dalībniekiem, proti, 4,72 % darba ņēmēju) un 17171 vīrietis (4,47 % no minētās īpašās sistēmas dalībniekiem jeb 0,21 % darbinieku).

46. Tādējādi no šiem statistikas datiem izrietot, ka sieviešu dzimuma darba ņēmēju, uz ko attiecas Spānijas vispārējā sociālā nodrošinājuma sistēma un ko skar atšķirīgā attieksme, kura izriet no pamatlietā aplūkotās valsts tiesību normas, proporcija ir ievērojami lielāka nekā vīriešu dzimuma darbiniekiem.”

51.

Tāpēc Tiesa atbilstoši judikatūrai par netiešo diskrimināciju izvērtēja tikai nelabvēlīgā situācijā esošo personu grupu, proti, mājsaimniecībā nodarbinātajiem, kuras sastāvā 95,53 % bija sievietes, neņemot vērā visas personas, uz kurām attiecas vispārējā sociālā nodrošinājuma sistēma, kas ir līdzsvaroti sadalīta starp sievietēm (48,96 % nodarbināto) un vīriešiem (51,04 % nodarbināto).

52.

Visbeidzot, Direktīvas 2006/54 mērķis ir aizliegt jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ, it īpaši netiešo diskrimināciju. Līdz šim Tiesa ir uzskatījusi, ka šis mērķis paredz īpaši izvērtēt to personu grupu, kuri ir nelabvēlīgā situācijā valsts pasākuma dēļ. Man nešķiet, ka minētais mērķis radītu situāciju, ka tiktu ņemta vērā arī to personu grupa, uz kuriem konkrētais pasākums neattiecas. Pieņemot, ka attiecīgais valsts pasākums rada īpaši nelabvēlīgu situāciju viena dzimuma darbiniekiem salīdzinājumā ar otra dzimuma darbiniekiem, tādā gadījumā jāizvērtē, vai to attaisno kādi objektīvi faktori, kas nav saistīti ar jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ.

53.

Līdz ar to uzskatu, ka, lai konstatētu īpaši nelabvēlīgu situāciju darbiniecēm sievietēm Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ir jāizvērtē tikai nelabvēlīgajā situācijā esošo darbinieku grupa. Gribu piebilst, ka kvalitatīvā pieeja, kuras mērķis ir noteikt, vai šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse rada viena dzimuma personām īpaši nelabvēlīgu situāciju salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, var radīt grūtības īstenošanas jomā, un man šķiet, ka jautājums par diskrimināciju nepilna darba laika nodarbinātības dēļ, kas šajās lietās ir ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu priekšmets, var būt piemērots pamats, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret pilna un nepilna darba laika darbiniekiem ( 32 ).

54.

Tāpēc ierosinu atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu a) daļām tādējādi, ka LESD 157. pants, kā arī Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 4. panta pirmā daļa, ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar netiešas diskriminācijas esamības vērtēšanu, lai konstatētu, ka kāds šķietami neitrāls valsts noteikums “nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām”, valsts tiesai ir jāizvērtē visi attiecīgie kvalitatīvie elementi, lai noteiktu, vai šāda nelabvēlīga situācija pastāv. Attiecībā uz statistikas datiem, kas ir tikai viens elements citu starpā, ir jāpārbauda, vai to darbinieku grupā, kuriem šis valsts noteikums ir nelabvēlīgs, ir ievērojami lielāks attiecīgā dzimuma personu īpatsvars, turklāt nav nepieciešams, lai arī to darbinieku grupā, uz kuriem minētais noteikums neattiecas, būtu ievērojami lielāks otra dzimuma personu īpatsvars.

55.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu a) daļām, ko uzdevusi Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) apvienotajās lietās C‑184/22 un C‑185/22, atbildēt šādi:

LESD 157. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 4. panta pirmā daļa

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

izvērtējot netiešās diskriminācijas esamību, lai konstatētu, ka kāds šķietami neitrāls valsts noteikums “nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām”, valsts tiesai ir jāizvērtē visi attiecīgie kvalitatīvie elementi, lai noteiktu, vai pastāv šāda nelabvēlīga situācija. Attiecībā uz statistikas datiem, kas ir tikai viens elements citu starpā, ir jāpārbauda, vai to darbinieku grupā, kuriem šis valsts noteikums rada nelabvēlīgu situāciju, ir ievērojami lielāks attiecīgā dzimuma personu īpatsvars, turklāt nav nepieciešams, lai arī to darbinieku grupā, uz kuriem minētais noteikums neattiecas, būtu ievērojami lielāks otra dzimuma personu īpatsvars.