Scegli le funzioni sperimentali da provare

Questo documento è un estratto del sito web EUR-Lex.

Documento 62022CC0084

Ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumi, 2023. gada 17. maijs.
Right to Know CLG pret An Taoiseach.
High Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Orhūsas konvencija – Direktīva 2003/4/EK – Vides informācijas pieejamība sabiedrībai – Informācijas pieprasījuma noraidīšana – Valdības sanāksmju protokoli – Debates par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām – 4. panta 1. un 2. punkts – Izņēmumi no tiesībām piekļūt informācijai – Jēdzieni “iekšējā informācijas apmaiņa” un “publisko institūciju iekšējās lietas” – Vēršanās tiesā – Lēmuma par atteikumu atcelšana – Spriedumā identificēts piemērojams izņēmums – Res judicata spēks.
Lieta C-84/22.

Raccolta della giurisprudenza - generale - Sezione "Informazioni sulle decisioni non pubblicate"

Identificatore ECLI: ECLI:EU:C:2023:421

 ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2023. gada 17. maijā ( 1 )

Lieta C‑84/22

Right to Know CLG

pret

An Taoiseach

(High Court (Augstā tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vides informācijas pieejamība sabiedrībai – Izņēmumi – Iekšēja informācijas apmaiņa – Valsts iestāžu iekšējās lietas – Valdības Ministru kabineta apspriežu protokoli – Izņēmuma attiecināšana uz protokoliem ar agrāku tiesas nolēmumu – Atkāpšanās no res judicata

I. Ievads

1.

Īstenojot Orhūsas konvenciju ( 2 ), ar Vides informācijas direktīvu ( 3 ) ir noteiktas tiesības piekļūt vides informācijai. Vienlaikus gan konvencijā, gan direktīvā ir paredzēti izņēmumi no šīm tiesībām un it īpaši tiek pieļauta iekšējas informācijas apmaiņa un valsts iestāžu iekšējo lietu aizsardzība.

2.

Izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir noskaidrot, vai valdības Ministru kabineta apspriežu protokoli ietilpst izņēmumā par iekšējo informācijas apmaiņu vai valsts iestāžu iekšējām lietām. Turklāt ir jāizvērtē, vai šo jautājumu vispār drīkst izskatīt atkārtoti, ja tas jau ir izlemts agrākā galīgā spriedumā par to pašu piekļuves pieprasījumu.

II. Atbilstošās tiesību normas

A.   Orhūsas konvencija

3.

Tiesības piekļūt vides informācijai ir noteiktas Orhūsas konvencijas 4. pantā.

4.

Orhūsas konvencijas 4. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir ietverts izņēmums par iekšējo informācijas apmaiņu:

“Lūgumu sniegt vides informāciju var noraidīt, ja:

[..]

c)

lūgums attiecas uz dokumentiem, kas ir sagatavošanas stadijā, vai valsts iestāžu iekšējo saziņu, ja šāds izņēmums ir paredzēts attiecīgās valsts tiesību aktos vai parastajā praksē, ņemot vērā sabiedrības intereses saistībā ar informācijas izpaušanu.”

5.

Valsts iestāžu iekšējo lietu konfidencialitāti var aizsargāt saskaņā ar Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta a) apakšpunktu:

“Lūgumu sniegt vides informāciju var noraidīt, ja tās izpaušana varētu nelabvēlīgi ietekmēt:

a)

valsts iestāžu procedūru konfidencialitāti, ja šāda konfidencialitāte ir paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos;

[..].

Iepriekšminētos atteikuma iemeslus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses saistībā ar lūgtās informācijas izpaušanu, kā arī to, vai lūgtā informācija attiecas uz izmešiem [emisijām] vidē.”

B.   Vides informācijas direktīva

6.

Vides informācijas direktīvas 3. panta 1. punktā ir nostiprinātas tiesības piekļūt vides informācijai:

“Dalībvalstis nodrošina, lai publiskajām institūcijām, neprasot pamatojumu, saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem būtu pienākums sniegt to rīcībā esošo vai tām pieejamo vides informāciju ikvienam informācijas pieprasītājam, kas iesniedzis pieprasījumu.”

7.

Vides informācijas direktīvas 4. pantā ir paredzēti dažādi izņēmumi no šīm tiesībām.

8.

Izņēmums par iekšēju informācijas apmaiņu ir noteikts Vides informācijas direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktā:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījums tiek noraidīts, ja:

[..]

e)

pieprasījums skar iekšēju informācijas apmaiņu – ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā.”

9.

Turklāt Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir ietverts izņēmums par valsts iestāžu iekšējām lietām:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt:

a)

publisko institūciju iekšējo lietu konfidencialitātei, ja šāda konfidencialitāte ir paredzēta tiesību aktā;

[..].

Panta 1. un 2. punktā minētā atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, katrā konkrētā gadījumā ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā. Katrā konkrētā gadījumā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā pretstata ieguvumam atteikuma gadījumā. Piemērojot 2. punkta a), d), f), g) un h) apakšpunktu, dalībvalstis nedrīkst paredzēt pieprasījuma atteikumu, ja pieprasītā informācija skar piesārņojuma emisiju vidē.”

C.   Īrijas tiesības

10.

Īrijas Konstitūcijas 28. panta 4. punkta 3. apakšpunktā ir paredzēta Īrijas valdības diskusiju un sanāksmju konfidencialitāte. Izņēmumi ir paredzēti tikai attiecībā uz izmeklēšanu, ko veic tiesas vai līdzīgas iestādes.

11.

Īrija ir transponējusi Vides informācijas direktīvu ar European Communities (Access to Information on the Environment) Regulations 2007 (S.I. Nr. 133/2007) (2007. gada 28. marts).

III. Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

12.

2016. gada 8. martā saskaņā ar Īrijas tiesībām dibinātā bezpeļņas organizācija Right to Know CLG iesniedza Īrijas Taoiseach (Premjerministrs) pieprasījumu piekļūt visiem dokumentiem, kas attiecās uz Ministru kabineta apspriedēm par Īrijas siltumnīcefekta gāzu emisijām no 2002. līdz 2016. gadam. 2016. gada jūnijā pēc iekšējas pārskatīšanas procedūras Taoiseach (Premjerministrs) noraidīja šo pieprasījumu. Pēc tam Right to Know uzsāka tiesvedību High Court (Augstā tiesa, Īrija), lūdzot šā lēmuma pārbaudi tiesā.

13.

Ar 2018. gada 1. jūnija spriedumu lietā Right to Know CLG pret An Taoiseach ([2018] IEHC 372) High Court (Augstā tiesa) nosūtīja šo lēmumu Taoiseach (Premjerministrs) atkārtotai pārskatīšanai. High Court (Augstā tiesa), tostarp pamatojoties uz viena lietas dalībnieka minēto precedentu ( 4 ), nolēma, ka Īrijas valdības sanāksmes ir uzskatāmas par valsts iestādes “iekšēju informācijas apmaiņu”, tāpēc nav piemērojams pienākums izpaust protokolus par emisijām vidē (Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punkta trešais teikums). Taoiseach (Premjerministrs) neesot samērojis sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā ar ieguvumu konfidencialitātes ievērošanas gadījumā (4. panta 2. punkta otrais teikums).

14.

Ar 2018. gada 16. augusta lēmumu Taoiseach (Premjerministrs) piešķīra daļēju piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Pēc tam Right to Know vēlreiz vērsās High Court (Augstā tiesa), lai panāktu šā otrā nolēmuma pārskatīšanu tiesā. Minētajā tiesā lietu vairs neizskata tiesnesis, kurš taisīja 2018. gada 1. jūnija spriedumu. Jaunais tiesnesis uzdod Tiesai šādus jautājumus:

1)

Vai protokoli par dalībvalsts valdības izpildvaras oficiālajām sanāksmēm, kurās valdības locekļiem ir jātiekas un jādarbojas kā kolektīvai iestādei, attiecībā uz nolūku pieprasīt piekļuvi vides informācijai, kas tajos ietverta, ir uzskatāmi kā valsts iestādes “iekšēja informācijas apmaiņa” vai “iekšējās lietas” šo terminu izpratnē, kas minēti attiecīgi Vides informācijas direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā?

2)

Vai res judicata princips (kā apspriests Köbler spriedumā, lieta C‑224/01, EU:C:2003:513, un turpmākā judikatūrā) ir attiecināms ne tikai uz iepriekšējā sprieduma rezolutīvo vai secinājumu daļu, bet ietver turklāt faktu un tiesību konstatējumus, kas minēti iepriekšējā spriedumā? Citiem vārdiem, vai res judicata princips attiecas tikai uz gadījumiem, kad prasība nevar tikt celta atkāroti (“cause of action estoppel”), vai arī uz gadījumiem, kad pusei tiek liegta iespēja atkārtoti uzdot kādu faktu vai tiesību jautājumu, kas attiecībā uz šo pusi jau ir ticis izlemts agrākā tiesvedībā (“issue estoppel”)?

3)

Vai pašreizējā tiesvedībā starp pusēm par iespējamu neatbilstību Vides informācijas direktīvai attiecībā uz īpašu vides informācijas pieprasījumu, kurā pieteikuma iesniedzējam/pieprasītājam ir izdevies panākt, ka lēmums tiek atcelts, un daži apstrīdēšanas pamati, kas balstīti uz ES tiesību aktiem, ir tikuši apmierināti, bet citi noraidīti, ES tiesību akti un jo īpaši efektivitātes princips aizliedz valsts res judicata noteikumu, kura pamatā ir issue estoppel, kas prasa valsts tiesai jaunā tiesvedībā par turpmāku lēmumu attiecībā uz to pašu pieprasījumu izslēgt šādu pieteikuma iesniedzēju/pieprasītāju, lai tas nevarētu apstrīdēt minēto turpmāko lēmumu, pamatojoties uz ES tiesību aktu pamatiem, kas iepriekš tika noraidīti, bet konkrētajos apstākļos netika pārsūdzēti?

4)

Vai atbildi uz 3. jautājumu ietekmē tas, ka: i) netika izteikts lūgums Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu; un ii) neviena no pusēm nebija vērsusi valsts tiesas uzmanību uz attiecīgo Tiesas judikatūru?

15.

Right to Know, Īrija un Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi, jo tās ieskatā tā ir pietiekami informēta, lai pieņemtu nolēmumu.

IV. Juridiskā analīze

16.

Pieņemot Vides informācijas direktīvu, Savienības likumdevējs ar vispārēju sistēmu vēlējās nodrošināt Savienības tiesību saderību ar Orhūsas konvenciju. Šīs sistēmas mērķis ir nodrošināt, lai ikvienam informācijas pieprasītājam būtu tiesības piekļūt valsts iestāžu rīcībā esošajai vai tām pieejamai vides informācijai, un nav jāpamato, kādēļ tas vēlas piekļūt šai informācijai ( 5 ).

17.

Vides informācijas direktīvas 4. pantā tas ir paredzējis, ka dalībvalstis var noteikt izņēmumus no šīm tiesībām. Ciktāl šādi izņēmumi patiešām ir transponēti valsts tiesībās, valsts iestādes uz tiem var atsaukties, lai noraidītu tām iesniegtos informācijas pieprasījumus ( 6 ).

18.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, pirmkārt, ir par jautājumu, vai aplūkotā informācija attiecas uz izņēmumu par iekšējo informācijas apmaiņu vai izņēmumu par valsts iestāžu iekšējo lietu konfidencialitātes aizsardzību (par to A nodaļā). Otrkārt, runa ir par to, vai un kādā mērā šo izņēmumu piemērojamība pamatlietā jau ir galīgi izlemta ar 2018. gada 1. jūnija galīgo spriedumu (par to B nodaļā).

A.   Apspriesto izņēmuma pamatu interpretācija (pirmais jautājums)

19.

Saskaņā ar Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punkta trešo teikumu daži izņēmumi no tiesībām piekļūt vides informācijai neattaisno atteikumu piekļūt informācijai par emisijām vidē. Viens no šādiem izņēmumiem ir paredzēts 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Tajā ir ļauts aizsargāt valsts iestāžu iekšējo lietu konfidencialitāti. Tā kā Ministru kabineta apspriežu par siltumnīcefekta gāzu emisijām protokolus var uzskatīt par informāciju par emisijām vidē, rodas šaubas, vai šis izņēmums var attaisnot piekļuves atteikumu.

20.

Savukārt, ja ir piemērojams izņēmums par iekšēju informācijas apmaiņu saskaņā ar Vides informācijas direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu, emisijas vidē ir jāņem vērā, veicot samērošanu saskaņā ar 4. panta 2. punkta otro teikumu, kā daļa no sabiedrības ieguvuma informācijas izpaušanas gadījumā, taču var būt svarīgs arī pretējs ieguvums.

21.

Tāpēc pirmā jautājuma mērķis ir noteikt, kurš no šiem diviem izņēmumiem ir piemērojams. Tomēr šis jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka abi izņēmumi nevar būt piemērojami vienlaikus. Turpinājumā es parādīšu, ka šis pieņēmums nav pareizs.

1. Iekšēja informācijas apmaiņa

22.

Jēdziens “iekšēja informācijas apmaiņa” ietver informāciju, kura atrodas apritē valsts iestādes iekšienē un kura piekļuves pieprasījuma iesniegšanas datumā nav atstājusi šīs iestādes iekšējo jomu, ciktāl tā nav izpausta trešai personai vai darīta pieejama sabiedrībai ( 7 ). Šā izņēmuma mērķis ir nodrošināt valsts iestādēm aizsargātu telpu, lai tās turpinātu pārdomas un veiktu iekšējas diskusijas ( 8 ).

23.

Vides informācijas direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā valdība ir definēta kā publiska institūcija [valsts iestāde] šīs direktīvas izpratnē. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu dokumenti, kas atspoguļo Īrijas valdības Ministru kabineta apspriedes, paliek Īrijas valdības iekšējā jomā. Tie nav jādara pieejami ne trešām personām, ne sabiedrībai. Tas atbilst Īrijas Konstitūcijas 28. panta 4. punkta 3. apakšpunktam, kurā ir paredzēta Īrijas valdības diskusiju un sanāksmju konfidencialitāte.

24.

Līdz ar to pieprasītie dokumenti ir iekšēja informācijas apmaiņa. Piekļuvi šiem dokumentiem var atteikt, ja nav sevišķi svarīgu sabiedrības interešu to izpaušanai.

25.

Tādējādi Īrijas izpildvaras oficiālo sanāksmju protokoli saistībā ar nolūku pieprasīt piekļuvi tajos ietvertajai vides informācijai ir uzskatāmi par valsts iestādes iekšēju informācijas apmaiņu Vides informācijas direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē.

2. Valsts iestāžu iekšējās lietas

26.

Turklāt saskaņā ar Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt valsts iestāžu lietu konfidencialitātei, ja šāda konfidencialitāte ir paredzēta tiesību aktā.

27.

Aplūkojot tikai šīs normas vācu valodas versiju, šķiet, ka Īrijas valdības Ministru kabineta apspriedes ir valsts iestādes iekšējās lietas šajā izpratnē.

28.

Tāpēc sākotnēji šķiet pārsteidzoši, ka High Court (Augstā tiesa) šā izņēmuma piemērošanu uzskatīja par mākslīgu un nedabisku (“artificial and strained”) ( 9 ). Šāds viedoklis varētu būt saistīts ar Vides informācijas direktīvas angļu valodas versiju. Tāpat kā daudzās citās valodu versijās, tajā nav atrodams jēdziens, kas obligāti būtu tulkojams kā “iekšējās lietas”. Drīzāk ir lietots jēdziens “proceedings” ( 10 ), kas liek domāt par procedūru konfidencialitātes aizsardzību. Vācu valodas versijā lietotajam jēdzienam atbilst vēl tikai direktīvas franču ( 11 ) un itāļu ( 12 ) valodas versijas, bet pārējās valodu versijās runa ir par iestāžu darbībām ( 13 ), it īpaši par lietvedību vai lietu izskatīšanu ( 14 ).

29.

Šīs atšķirības ir konstatētas arī Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta a) apakšpunkta, kurš ir īstenots ar Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu, autentiskajās valodu versijās. Tiktāl konvencijas angļu un franču valodas versijas ir identiskas direktīvas attiecīgo valodu versijām. Konvencijas krievu valodas versijā, kas arī ir autentiska, runa ir par valsts iestādes darba konfidencialitāti ( 15 ).

30.

Savienības tiesību norma, šajā gadījumā it īpaši Vides informācijas direktīvas norma, dažādās valodu versijās ir jāinterpretē vienveidīgi ( 16 ), nedodot priekšroku nevienai valodu versijai ( 17 ). Tāpēc ir jāizvērtē šīs tiesību normas vispārējā sistēma un mērķi ( 18 ).

31.

Ir jāsāk ar to, ka izņēmumi no piekļuves tiesībām saskaņā ar direktīvas 4. panta 2. punkta otro teikumu un konvencijas 4. panta 4. punkta otro teikumu ir jāinterpretē šauri ( 19 ). Lai izņēmumam par iekšējām lietām piešķirtu savu funkciju līdztekus izņēmumam par “iekšēju informācijas apmaiņu”, tam ir jāietver tikai faktiskais apspriežu process lēmumu pieņemšanas procedūrā, izslēdzot faktus, uz kuru pamata notiek šī procedūra ( 20 ). Tāpēc Tiesa ir nospriedusi, ka Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā un Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir izdarītas atsauces uz valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procedūras gala fāzēm ( 21 ), tātad aizsargājot valsts iestāžu (galīgo) apspriežu konfidencialitāti, nevis, piemēram, visu administratīvo procedūru pirms valsts iestāžu apspriedēm ( 22 ).

32.

Tādējādi, ciktāl Īrijas valdības apspriedes var attiecināt uz procedūras gala fāzi, kas būtu jāizvērtē valsts tiesai, tās ir valsts iestādes iekšējās lietas Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

3. Vairāku izņēmumu kopīga piemērošana

33.

Tomēr, uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai protokoli par dalībvalsts izpildvaras oficiālajām sanāksmēm, kurās valdības locekļiem ir jātiekas un jādarbojas kā kolektīvai iestādei, ir uzskatāmi par “iekšējām lietām”vai par “informācijas apmaiņu”. Attiecīgi – pretēji iepriekš minētajiem apsvērumiem – abi izņēmumi saskaņā ar Vides informācijas direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu būtu jānošķir viens no otra. Tomēr šāds pieņēmums ir kļūdains. Drīzāk abi izņēmumi pārklājas ( 23 ).

34.

Tie patiešām ir balstīti uz valsts iestāžu identisku vajadzību pēc aizsargātas telpas iekšējām pārdomām un diskusijām.

35.

To īpaši skaidri parāda izņēmums no tiesībām piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 ( 24 ) 4. panta 3. punktu. Saskaņā ar šo tiesību normu tostarp var atteikt piekļuvi dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanas procesam iestādē.

36.

Turklāt Savienības tiesiskā regulējuma par piekļuvi dokumentiem piemērošanas jomā atteikums piekļūt konkrētai informācijai bieži vien tiek pamatots ar vairākiem izņēmuma pamatojumiem vienlaikus, Tiesai pret to neiebilstot ( 25 ).

37.

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka protokoli par dalībvalsts izpildvaras oficiālajām sanāksmēm, kurās valdības locekļiem ir jātiekas un jādarbojas kā kolektīvai iestādei, attiecībā uz nolūku pieprasīt piekļuvi tajos ietvertajai vides informācijai ir uzskatāmi par “iekšēju informācijas apmaiņu” Vides informācijas direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē. Ja šīs sanāksmes ir attiecināmas uz procedūras nobeiguma fāzi, tās vienlaikus ir valsts iestādes “iekšējās lietas” minētās direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

B.   Par res judicata

1. Jautājumu par “res judicata” nenozīmīgums

38.

Uzdodot pārējos jautājumus, High Court (Augstā tiesa) vēlas noskaidrot, vai res judicata tiesību institūts liedz tai apšaubīt tās 2018. gada 1. jūnija spriedumā izdarītos konstatējumus, pamatojoties uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Proti, saskaņā ar 2018. gada 1. jūnija galīgo pirmo spriedumu uz strīdīgo informāciju attiecas izņēmums par iekšēju informācijas apmaiņu Vides informācijas direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē ( 26 ), nevis izņēmums par valsts iestāžu iekšējo lietu aizsardzību minētās direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ( 27 ).

39.

Pašlaik iesniedzējtiesa apsver iespēju lemt pretēji, proti, uz strīdīgo informāciju attiecināt nevis izņēmumu par iekšēju informācijas apmaiņu, bet gan izņēmumu par iekšējām lietām. Izņēmums par iekšējo lietu aizsardzību tomēr, iespējams, nebūtu piemērojams, jo saskaņā ar Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punkta trešo teikumu tas nepieļauj informācijas par emisijām vidē neizpaušanu. Turpretim šis ierobežojums neattiecas uz iekšējās informācijas apmaiņas aizsardzību.

40.

Tomēr no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka nosacījumi abiem izņēmumiem var pastāvēt vienlaikus un ka jebkurā gadījumā saskaņā ar pieejamām ziņām par strīdīgo informāciju runa ir par iekšēju informācijas apmaiņu. Tāpēc izņēmumu par iekšējās informācijas apmaiņas aizsardzību var piemērot kā argumentu informācijas neizpaušanai, pat ja šī informācija ir par emisijām vidē un valsts iestāžu iekšējām lietām.

41.

Tādēļ konstatējuma, ka runa ir par iekšēju informācijas apmaiņu, nevis par valsts iestāžu iekšējām lietām, res judicata spēkam faktiski vairs nav nozīmes. Tātad gadījumā, ja Tiesa tomēr vēlas izteikties par šiem jautājumiem, pakārtoti ir piemērojami tālāk minētie apsvērumi.

2. Pakārtoti: atbilde uz jautājumiem par “res judicata”

42.

Tā kā Savienības tiesībās nav noteikumu par valsts tiesu nolēmumu res judicata, šis jautājums ietilpst dalībvalstu procesuālās autonomijas jomā. Tomēr ir spēkā līdzvērtības un efektivitātes principi ( 28 ).

a) “Res judicata” piemērošanas joma (otrais prejudiciālais jautājums)

43.

Otrā prejudiciālā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai ar efektivitātes principu ir saderīgi tas, ka res judicata attiecas ne tikai uz sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī uz tā motīvu daļu.

44.

Katrā ziņā efektivitātes princips netiek pārkāpts, ja res judicata piemērošanas joma saskaņā ar valsts tiesībām atbilst principiem, ko tiktāl piemēro Savienības tiesībās. Tajās res judicata attiecas uz tām motīvu daļām, kas ir rezolutīvās daļas galvenais pamatojums un tādēļ nav atdalāmas no tās ( 29 ). Savukārt uz sprieduma motīvu daļu, kas nav rezolutīvās daļas galvenais pamatojums, Savienības tiesībās paredzētais res judicata neattiecas ( 30 ).

45.

Ja šī res judicata nošķiršana tiktu piemērota pamatlietā, izņēmuma par iekšējās informācijas apmaiņas aizsardzību attiecināšana uz strīdīgo informāciju būtu 2018. gada 1. jūnija sprieduma galvenais pamatojums. Tas bija nepieciešams, lai atceltu piekļuves pieprasījuma atteikumu un nodotu pieprasījumu administrācijai jauna lēmuma pieņemšanai.

46.

Savukārt mazāk skaidrs ir tas, vai atteikšanos piemērot izņēmumu par iekšējo lietu konfidencialitāti arī nevar nošķirt no rezolutīvās daļas. No High Court (Augstā tiesa) viedokļa raugoties, šis atteikums bija nesaraujami saistīts ar izņēmuma par iekšēju informācijas apmaiņu piemērošanu, jo tā pieņēma, ka vienlaikus var piemērot tikai vienu izņēmumu. Tomēr saskaņā ar apsvērumiem par pirmo jautājumu abus izņēmumus var piemērot vienlaikus.

47.

Taču galu galā nošķiršanas aspektam nav nozīmes. Proti, efektivitātes princips neprasa dalībvalstīm valsts tiesībās paredzēto res judicata piemērošanas jomu pielāgot Savienības tiesībās noteiktajiem res judicata kritērijiem. Tas pieļauj arī plašāku res judicata, ja vien tas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu.

48.

Ievērojot tālāk minētos apsvērumus, it īpaši attiecībā uz pārsūdzības iespēju ( 31 ), nav acīmredzams, ka res judicata paplašināšana, attiecinot to arī uz tiesas nolēmuma papildu pamatojumu, nepamatoti apgrūtinātu šādu tiesību īstenošanu.

49.

Līdz ar to atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka efektivitātes princips neprasa ierobežot sprieduma res judicata ar galveno pamatojumu.

b) Konstatējumu ar “res judicata” spēku nepiemērošana (trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums)

50.

Uzdodot trešo un ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar efektivitātes principu ir saderīgi, ka konstatējumi ar res judicata spēku, kas tās 2018. gada 1. jūnija spriedumā izdarīti par to pašu piekļuves pieprasījumu, nepieļauj atkārtoti izvērtēt, vai pamatlietā uz strīdīgo informāciju attiecas izņēmums par iekšējo informācijas apmaiņu un izņēmums par valsts iestāžu iekšējām lietām. It īpaši tā vēlas zināt, vai, izvērtējot pirmajā spriedumā izdarīto konstatējumu res judicata saderību otrajā tiesvedībā, ir svarīgi, ka pirmajā tiesvedībā netika lūgts Tiesas prejudiciāls nolēmums un ka lietas dalībnieki nebija vērsuši tiesas uzmanību uz piemērojamo Tiesas judikatūru.

51.

Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesībās tai ir noteikts pienākums atturēties no konstatējumiem ar res judicata spēku, ja pastāv iespēja, ka tie var būt pretrunā Savienības tiesībām.

52.

Ir taisnība, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās nav noteikts, ka valsts tiesai ir jāatturas piemērot valsts procesuālos noteikumus par res judicata. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad tādējādi varētu novērst Savienības tiesību normas pārkāpumu ( 32 ).

53.

Tomēr situācija ir atšķirīga, ja piemērojamie valsts procesuālie noteikumi ļauj valsts tiesai ar zināmiem nosacījumiem atcelt galīgu nolēmumu, lai tā radīto situāciju saskaņotu ar valsts tiesībām. Pēc tam tiesai šī iespēja – saskaņā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem – ir jāizmanto arī, lai atjaunotu situācijas saderību ar Savienības tiesībām ( 33 ).

54.

Pašā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ziņu par attiecīgām valsts tiesību prasībām, taču tādas ir pievienotajā spriedumā ( 34 ), ar kuru iesniedzējtiesa nolēma lūgt Tiesas prejudiciālu nolēmumu. Saskaņā ar minēto spriedumu Īrijas tiesas īpašos apstākļos var atļaut pusei prasīt izskatīt strīdus jautājumu turpmākā tiesvedībā, lai gan iepriekšējā tiesvedībā ir pieņemts šai pusei nelabvēlīgs nolēmums. Īstenojot šīs tiesības, tiesai ir jāsamēro konstitucionālās tiesības vērsties tiesā ar sabiedrības un vispārējām interesēm. Sabiedrības interesēs ir, lai strīds (principā) tiktu galīgi atrisināts un lai personai nebūtu jāpiedalās atkārtotā vai dubultā tiesvedībā par jautājumiem, kas jau ir iepriekš atrisināti.

55.

Īstenojot šīs tiesības, gan līdzvērtības princips, gan efektivitātes princips var izraisīt to, ka iesniedzējtiesai nav jāpiemēro 2018. gada 1. jūnija spriedumā izdarītie konstatējumi ar res judicata spēku.

56.

Līdzvērtības princips prasa, lai iesniedzējtiesa savu rīcības brīvību Savienības tiesību jautājumos īstenotu līdzīgi kā vietējās situācijās. Jāatzīst, ka iesniedzējtiesa nav sniegusi konkrētu informāciju par Īrijas praksi. Tomēr Lielbritānijas common law, kur tiesiskā situācija, šķiet, ir līdzīga situācijai Īrijā, ir ļoti svarīgi, vai pusei, pret kuru ir izdarīts konstatējums ar res judicata spēku, kas izriet no iepriekšēja sprieduma, ir bijusi iespēja pārsūdzēt šo konstatējumu ( 35 ).

57.

Tā kā Right to Know, Īrijā un iepriekš minētajā 2021. gada 23. aprīļa spriedumā tika apspriests jautājums par to, vai Right to Know varēja pārsūdzēt 2018. gada 1. jūnija spriedumu, šim viedoklim, domājams, ir līdzīga nozīme Īrijas praksē. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem pārspriedumiem, rodas šaubas, vai šāda pārsūdzība bija iespējama.

58.

Lai gan Īrija apgalvo, ka Right to Know varēja pārsūdzēt 2018. gada 1. jūnija spriedumu, tomēr 2021. gada 23. aprīļa spriedums un Right to Know apsvērumi liek to apšaubīt. Tā kā Right to Know2018. gada 1. jūnija spriedumā panāca, ka tiek atcelts pārsūdzētais atteikums tās piekļuves pieprasījumam, pastāvot risks, ka apelācija par daļu no sprieduma pamatojuma tiktu noraidīta kā priekšlaicīga ( 36 ).

59.

Rezultātā tas būtu saderīgi ar tiesisko situāciju Savienības tiesās. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas pirmo teikumu apelāciju var iesniegt (tikai) tā puse, kuras prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji. Turpretim nav pieņemamas apelācijas, ar kurām tiek pārsūdzēts tikai sprieduma, kurš ir labvēlīgs apelācijas sūdzības iesniedzējam, pamatojums ( 37 ). Pat principā pieņemamā pārsūdzības procesā nav pieņemami atsevišķi iebildumi, ja nav intereses celt prasību un ja šie iebildumi ir vērsti tikai pret nolēmuma pēc būtības pamatojumu, ja attiecīgā puse vienlaikus neiebilst pret šo nolēmumu pēc būtības ( 38 ).

60.

Ja Right to Know faktiski nevarēja pārsūdzēt 2018. gada 1. jūnija spriedumā izdarīto konstatējumu, tam būtu nozīme ne tikai attiecībā uz līdzvērtības principa piemērošanu, bet arī attiecībā uz efektivitātes principa piemērošanu.

61.

Pirmajā brīdī šķiet, ka nespēja iesniegt pārsūdzību nav īpaši nopietns šķērslis tiesību īstenošanai. Tas tādēļ, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, kurš lielā mērā pārklājas ar efektivitātes principu ( 39 ), saskaņā ar Savienības tiesībām personām nodrošina tikai iespēju vērsties tiesā, nevis vairākās tiesu instancēs ( 40 ). Šajā gadījumā no 2018. gada 1. jūnija sprieduma izriet, ka šādā izpratnē iespēja vērsties tiesā ir bijusi.

62.

Tomēr šajā lietā neiespējamība iesniegt pārsūdzību būtu saistīta ar pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu. Tā pamatā ir pieņēmums, ka otrai pusei – Taoiseach (Premjerministrs) – kā pusei, kurai spriedums bija nelabvēlīgs, patiesībā bija iespēja pārsūdzēt 2018. gada 1. jūnija spriedumu.

63.

Pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips ir neatņemama daļa no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa, kurš personām izriet no Savienības tiesībām un ir nostiprināts Hartas 47. pantā ( 41 ). Tas loģiski izriet no paša lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena un nozīmē, ka katram lietas dalībniekam ir jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus prasījumus, tostarp iesniegt savus pierādījumus, apstākļos, kas tam nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar otru lietas dalībnieku ( 42 ).

64.

Tomēr tas, bez šaubām, ir neizdevīgi, ja vienai pusei ir saistošs konstatējums, kas vēlāk izrādās neizdevīgs, savukārt otra puse, kurai šis konstatējums ir izdevīgs, var izvēlēties, vai to pārsūdzēt vai pieņemt.

65.

Interesanti ir arī abi aspekti, kurus iesniedzējtiesa min ceturtajā jautājumā, proti, atteikšanās no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu galīgā spriedumā un nepilnības lietas dalībnieku argumentācijā, taču tie paši par sevi nav izšķiroši.

66.

Piemēram, fakts, ka tiesvedībā, kuras rezultātā tika pasludināts 2018. gada 1. jūnija spriedums, netika lūgts Tiesas prejudiciālais nolēmums, drīzāk var liecināt par labu tiesību jautājuma, par kuru jau ir pieņemts galīgais nolēmums, atkārtotai izskatīšanai. Tomēr, ja nav pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu, šim apstāklim samērošanā ir diezgan maza nozīme ( 43 ).

67.

Turpretim, ja tiesvedībā, kuras rezultātā tika pasludināts 2018. gada 1. jūnija spriedums, puses un it īpaši Right to Know neatsaucās uz jau pieejamo, piemērojamo Tiesas judikatūru, tas drīzāk liecina, ka tām ir jāievēro šajā spriedumā izdarītie konstatējumi. Tas tādēļ, ka šādā gadījumā tās nebūtu pielikušas visas saprātīgās pūles, lai panāktu pareiza, tām labvēlīga nolēmuma pieņemšanu. Tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja attiecīgajās procesuālajās tiesībās ir spēkā ļoti izteikts pušu pierādīšanas pienākuma princips, kas prasa pusēm atsaukties uz piemērojamiem precedentiem. Tomēr arī šim aspektam ir tikai ierobežota nozīme, jo precedentu trūkums būtu devis High Court (Augstā tiesa) lielāku pamatu apsvērt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmuma iesniegšanu jau pirmajā tiesvedībā. Turklāt galvenais spriedums par iekšējas informācijas apmaiņas jēdziena interpretāciju ( 44 ) tika pasludināts tikai pēc 2018. gada 1. jūnija sprieduma.

68.

Tādējādi uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka saskaņā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem valsts tiesai nav jāpiemēro konstatējumi ar res judicata spēku, lai atjaunotu attiecīgās situācijas saderību ar Savienības tiesībām, ja saskaņā ar piemērojamiem valsts procesuālajiem noteikumiem šāda iespēja pastāv vietējā situācijā. Ciktāl tiesai ir rīcības brīvība, tai it īpaši ir jāņem vērā, vai pusei, kurai konstatējums ar res judicata spēku ir nelabvēlīgs, bija iespēja pārsūdzēt šo konstatējumu un vai šajā ziņā pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības. Savukārt tas, vai pirms konstatējuma ar res judicata spēku izdarīšanas tika lūgts Tiesas prejudiciāls nolēmums, vai arī tas, vai puses pirms minētā konstatējuma izdarīšanas bija informējušas valsts tiesu par piemērojamo Tiesas judikatūru, ir mazāka svarīgi, lai īstenotu rīcības brīvību.

V. Secinājumi

69.

Tāpēc es iesaku Tiesai lemt šādi:

1)

Protokoli par dalībvalsts izpildvaras oficiālajām sanāksmēm, kurās valdības locekļiem ir jātiekas un jādarbojas kā kolektīvai iestādei, attiecībā uz nolūku pieprasīt piekļuvi tajos ietvertajai vides informācijai ir uzskatāmi par “iekšēju informācijas apmaiņu” Direktīvas 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai 4. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē. Ja šīs sanāksmes ir attiecināmas uz procedūras gala fāzi, tās vienlaikus ir valsts iestādes “iekšējās lietas” minētās direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

2)

Valsts tiesu nolēmumu res judicata ietilpst dalībvalstu procesuālās autonomijas jomā. Tomēr spēkā ir līdzvērtības un efektivitātes principi.

a)

Efektivitātes princips neprasa ierobežot sprieduma res judicata ar galveno pamatojumu.

b)

Saskaņā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem valsts tiesai nav jāpiemēro konstatējumi ar res judicata spēku, lai atjaunotu attiecīgās situācijas saderību ar Savienības tiesībām, ja saskaņā ar piemērojamiem valsts procesuālajiem noteikumiem šāda iespēja pastāv vietējā situācijā. Ciktāl tiesai ir rīcības brīvība, tai it īpaši ir jāņem vērā, vai pusei, kurai konstatējums ar res judicata spēku ir nelabvēlīgs, bija iespēja pārsūdzēt šo konstatējumu un vai šajā ziņā pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības. Savukārt tas, vai pirms konstatējuma ar res judicata spēku izdarīšanas tika lūgts Tiesas prejudiciāls nolēmums, vai arī tas, vai puses pirms minētā konstatējuma izdarīšanas bija informējušas valsts tiesu par piemērojamo Tiesas judikatūru, ir mazāka svarīgi, lai īstenotu rīcības brīvību.


( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.

( 2 ) 1998. gada Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2005, L 124, 4. lpp.), kas pieņemta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) (OV 2005, L 124, 1. lpp.).

( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV 2003, L 41, 26. lpp.).

( 4 ) Īrijas High Court (Augstā tiesa) spriedums, 2012. gada 4. jūnijs, An Taoiseach/Commissioner for Environmental Information ([2010] IEHC 241).

( 5 ) Spriedumi, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau (C‑204/09, EU:C:2012:71, 31. punkts), un 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšēja informācijas apmaiņa) (C‑619/19, EU:C:2021:35, 28. punkts).

( 6 ) Spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšēja informācijas apmaiņa) (C‑619/19, EU:C:2021:35, 31. punkts).

( 7 ) Spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšēja informācijas apmaiņa) (C‑619/19, EU:C:2021:35, 47. punkts).

( 8 ) Skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšēja informācijas apmaiņa) (C‑619/19, EU:C:2021:35, 44. un 46. punkts). Līdzīgi spriedums, 2020. gada 17. decembris, De Masi un Varoufakis/ECB (C‑342/19 P, EU:C:2020:1035, 51. un 52. punkts) par noteikumiem, kas attiecas uz piekļuvi ECB dokumentiem. Skat. arī Komisijas Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (COM(2000) 402 galīgā redakcija) un Orhūsas konvencijas Atbilstības komiteju (Aarhus Convention Compliance Committee, turpmāk tekstā – “Orhūsas Atbilstības komiteja”), Findings and recommendations with regard to communication ACCC/C/2013/93 concerning compliance by Norway, 2017. gada 19. jūnijs, 71. punkts.

( 9 ) Īrijas High Court (Augstā tiesa) spriedums, 2012. gada 4. jūnijs, An Taoiseach/Commissioner for Environmental Information ([2010] IEHC 241, 83. punkts).

( 10 ) Spāņu valodā – procedimientos, čehu valodā – řízení, grieķu valodā – διαδικασιών, horvātu valodā – postupaka, lietuviešu valodā – procesinių veiksmų, maltiešu valodā – tal proċedimenti, portugāļu valodā – procedimentos, rumāņu valodā – procedurilor, slovēņu valodā – postopkov un zviedru valodā – förfaranden.

( 11 ) Deliberations.

( 12 ) Deliberazioni.

( 13 ) Bulgāru valodā – дейностите, igauņu valodā – töö, holandiešu valodā – handlingen, poļu valodā – działań, slovāku valodā – konania, somu valodā – toiminnan.

( 14 ) Latviešu valodā – lietu.

( 15 )

( 16 ) Spriedumi, 1977. gada 27. oktobris, Bouchereau (30/77, EU:C:1977:172, 13. un 14. punkts), 1990. gada 27. marts, Cricket St Thomas (C‑372/88, EU:C:1990:140, 19. punkts), un 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi (C‑561/19, EU:C:2021:799, 43. punkts).

( 17 ) Spriedumi, 1990. gada 27. marts, Cricket St Thomas (C‑372/88, EU:C:1990:140, 18. punkts), 2021. gada 26. janvāris, Hessischer Rundfunk (C‑422/19 un C‑423/19, EU:C:2021:63, 65. punkts), un 2023. gada 17. janvāris, Spānija/Komisija (C‑632/20 P, EU:C:2023:28, 40. punkts).

( 18 ) Spriedumi, 1977. gada 27. oktobris, Bouchereau (30/77, EU:C:1977:172, 13. un 14. punkts), 2021. gada 26. janvāris, Hessischer Rundfunk (C‑422/19 un C‑423/19, EU:C:2021:63, 65. punkts), un 2023. gada 17. janvāris, Spānija/Komisija (C‑632/20 P, EU:C:2023:28, 42. punkts).

( 19 ) Skat. spriedumus, 2016. gada 23. novembris, Bayer CropScience un Stichting De Bijenstichting (C‑442/14, EU:C:2016:890, 56. punkts), un 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšēja informācijas apmaiņa) (C‑619/19, EU:C:2021:35, 33. un 48. punkts), kā arī ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumi lietā Flachglas Torgau (C‑204/09, EU:C:2011:413, 83. punkts).

( 20 ) Skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones secinājumus lietā Flachglas Torgau (C‑204/09, EU:C:2011:413, 83. punkts) un ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Saint‑Gobain Glass Deutschland/Komisija (C‑60/15 P, EU:C:2016:778, 76. punkts [un 57. un nākamie punkti]), kā arī Orhūsas Atbilstības komiteju, Findings and recommendations with regard to communication ACCC/C/2010/51 concerning compliance by Romania, 2014. gada 28. marts, 89. punkts.

( 21 ) Spriedums, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau (C‑204/09, EU:C:2012:71, 63. punkts).

( 22 ) Spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, Saint‑Gobain Glass Deutschland/Komisija (C‑60/15 P, EU:C:2017:540, 81. punkts).

( 23 ) Skat. spriedumus, 2011. gada 28. jūlijs, Office of Communications (C‑71/10, EU:C:2011:525, 30. punkts), un 2020. gada 17. decembris, De Masi un Varoufakis/ECB (C‑342/19 P, EU:C:2020:1035, 62. punkts).

( 24 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

( 25 ) Spriedumi, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija (C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 77. un nākamie punkti un 109. un nākamie punkti), 2013. gada 28. novembris, Jurašinović/Padome (C‑576/12 P, EU:C:2013:777, 28. un 38. punkts), un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW Energie Baden‑Württemberg (C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 62., 63. un 79. punkts).

( 26 ) Īrijas High Court (Augstā tiesa) spriedums, 2018. gada 1. jūnijs, Right to Know CLG/An Taoiseach ([2018] IEHC 372, 65. punkts).

( 27 ) Īrijas High Court (Augstā tiesa) spriedums, 2018. gada 1. jūnijs, Right to Know CLG/An Taoiseach ([2018] IEHC 372, 76. punkts).

( 28 ) Spriedumi, 2009. gada 3. septembris, Fallimento Olimpiclub (C‑2/08, EU:C:2009:506, 24. punkts) un 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos (C‑116/20, EU:C:2022:273, 100. punkts).

( 29 ) Spriedumi, 2006. gada 1. jūnijs, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija (C‑442/03 P un C‑471/03 P, EU:C:2006:356, 44. punkts), 2012. gada 15. novembris, Gothaer Allgemeine Versicherung u.c. (C‑456/11, EU:C:2012:719, 40. punkts), un 2020. gada 17. septembris, Alfamicro/Komisija (C‑623/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:734, 37. punkts).

( 30 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome (C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 49. punkts), un 2015. gada 11. novembris, Klausner Holz Niedersachsen (C‑505/14, EU:C:2015:742, 43. un 46. punkts). Tāpat arī ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumi apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome (C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:321, 35. punkts).

( 31 ) Skat. tālāk 56. un nākamos punktus.

( 32 ) Spriedumi, 1999. gada 1. jūnijs, Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269, 46. un 47. punkts), 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones (C‑40/08, EU:C:2009:615, 37. punkts), un 2020. gada 4. marts, Telecom Italia (C‑34/19, EU:C:2020:148, 65. punkts).

( 33 ) Spriedumi, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti (C‑213/13, EU:C:2014:2067, 62. punkts), 2015. gada 6. oktobris, Târșia (C‑69/14, EU:C:2015:662, 30. punkts), un 2019. gada 29. jūlijs, Hochtief Solutions Magyarországi Fióktelepe (C‑620/17, EU:C:2019:630, 60. punkts).

( 34 ) High Court (Augstā tiesa) spriedums, 2021. gada 23. aprīlis, Right to Know/An Taoiseach ([2021] IEHC 233, 35. punkts).

( 35 ) Court of Appeal (England & Wales) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa)) spriedums, 2021. gada 20. maijs, Thomas –v- Luv One Luv All Promotions Ltd (A3/2020/1485, [2021] EWCA Civ 732, 44.‑48., 51. un 75. punkts).

( 36 ) High Court (Augstā tiesa) spriedums, 2021. gada 23. aprīlis, Right to Know/An Taoiseach ([2021] IEHC 233, 48. punkts).

( 37 ) Spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Société des produits Nestlé u.c./Mondelez UK Holdings & Services (C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P, EU:C:2018:596, 42. punkts), kā arī rīkojums, 2022. gada 29. aprīlis, Valvis Holding/Sun Stars & Sons un EUIPO (C‑420/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:340, 22. punkts).

( 38 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 6. oktobris, GlaxoSmithKline Services/Komisija (C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P, EU:C:2009:610, 23.25. punkts), 2011. gada 21. decembris, Iride/Komisija (C‑329/09 P, nav publicēts, EU:C:2011:859, 48.50. punkts), kā arī 2017. gada 9. novembris, TV2/Danmark/Komisija (C‑649/15 P, EU:C:2017:835, 61.63. punkts).

( 39 ) Skat. manus secinājumus lietā Puškár (C‑73/16, EU:C:2017:253, 49.51. punkts un tajos minētā judikatūra).

( 40 ) Spriedumi, 2011. gada 28. jūlijs, Samba Diouf (C‑69/10, EU:C:2011:524, 69. punkts), un 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García (C‑169/14, EU:C:2014:2099, 36. punkts).

( 41 ) Spriedumi, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c. (C‑199/11, EU:C:2012:684, 48. punkts), 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García (C‑169/14, EU:C:2014:2099, 48. punkts), un 2019. gada 16. oktobris, Glencore Agriculture Hungary (C‑189/18, EU:C:2019:861, 61. punkts).

( 42 ) Spriedumi, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c. (C‑199/11, EU:C:2012:684, 71. punkts), 2016. gada 28. jūlijs, Conseil des ministres (C‑543/14, EU:C:2016:605, 40. punkts), 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund (C‑682/15, EU:C:2017:373, 96. punkts), un 2019. gada 16. oktobris, Glencore Agriculture Hungary (C‑189/18, EU:C:2019:861, 61. punkts).

( 43 ) Par pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu neizpildi sekām skat. spriedumu, 2004. gada 13. janvāris, Kühne & Heitz (C‑453/00, EU:C:2004:17, 27. un 28. punkts). Skat. arī spriedumus, 2012. gada 4. oktobris, Byankov (C‑249/11, EU:C:2012:608, 77. un 78. punkts), kā arī 2017. gada 20. decembris, Incyte (C‑492/16, EU:C:2017:995, 47. un 48. punkts).

( 44 ) Spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšēja informācijas apmaiņa) (C‑619/19, EU:C:2021:35, 28. punkts).

In alto