1.

Šis prejudiciālais nolēmums ir par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. panta pārrobežu piemērošanu lietā, kas nav saistīta ar personu brīvu pārvietošanos brīvības, drošības un tiesiskuma telpā.

2.

Šajā lietā runa ir par sodiem un soda piemērošanas procesiem, ko ir ierosinājušas divu dalībvalstu, Vācijas un Itālijas, iestādes ( 2 ). Sodāmā rīcība, kuras sekas ir jūtamas abās valstīs (līdztekus daudzām citām), ir saistīta ar vienu autobūves uzņēmumu konglomerātu, kura galvenais birojs ir Vācijā.

3.

Šāda veida strīdos problēma ar non bis in idem principa ierobežojumu piemērošanu atbilstoši Hartas 52. pantam rodas tad, kad abu dalībvalstu iestāžu ierosinātie procesi netiek pietiekoši koordinēti, kas savukārt izraisa sodu kumulāciju.

4.

Tiesa ir nospriedusi, ka soda piemērošanas procesu koordinācija ir priekšnosacījums šādu ierobežojumu piemērošanai. Tomēr vēl jānoskaidro, vai ir iespējams (un vai ir reāli) saglabāt šo prasību divu dalībvalstu soda piemērošanas procesu, ko veic kompetentās iestādes dažādās darbības nozarēs, kumulācijas gadījumā, ja nav viena juridiska mehānisma, lai koordinētu šo iestāžu darbību ( 3 ).

5.

50. pantā (“Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu”) ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”

6.

52. pants (“Tiesību [..] piemērošana [..]”) paredzēts:

“1.   Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

[..]”

7.

1. pants:

“Šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.”

8.

3. panta 4. punktā ir noteikts:

“Ja šī direktīva un citi Kopienas noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem Kopienas noteikumiem un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrētiem aspektiem.”

9.

13. pantā bija paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka sankcijas gadījumiem, kad tiek pārkāpti šīs direktīvas piemērošanai pieņemtie valsts noteikumi un veic visus vajadzīgus pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju piemērošanu. Šādām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.”

10.

Tas pats 13. pants pēc tā grozīšanas ar Direktīvu (ES) 2019/2161 ( 5 ), kas stājās spēkā 2022. gada 28. maijā, ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka, piemērojot sankcijas, attiecīgajos gadījumos ņem vērā šādus neizsmeļošus un indikatīvus kritērijus:

[..]

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad jāpiemēro sankcijas saskaņā ar Regulas (ES) 2017/2394 21. pantu, ir paredzēta iespēja vai nu piemērot naudas sodus, izmantojot administratīvas procedūras, vai arī uzsākt tiesvedību naudas soda piemērošanai, vai abas iespējas, šādu naudas sodu maksimālais apmērs ir vismaz 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma attiecīgajā dalībvalstī vai dalībvalstīs. [..]

[..]”

11.

20. panta 2. punktā ir noteikts:

“Komercprakse ir negodīga, ja tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām un tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.”

12.

20. panta 4. punktā ir identificētas divas dažādas negodīgas prakses kategorijas: maldinoša prakse (21., 22. un 23. pants) un agresīva prakse (24., 25. un 26. pants).

13.

27. panta 9. punktā ir paredzēts:

“Papildus pasākumam, ar ko tiek aizliegta negodīgā komercprakse, iestāde piespriež arī administratīvu naudas sodu, kura apmērs ir no 5000 EUR līdz 5000000 EUR, ņemot vērā nodarījuma smagumu un ilgumu. Negodīgas komercprakses gadījumā saskaņā ar 21. panta 3. un 4. punktu sods nav mazāks par 50000 EUR.”

14.

Ar 2016. gada 4. augusta lēmumu Nr. 26137 AGCM piemēroja Volkswagen Group Italia S.p.A. un Volkswagen Aktiengesellschaft (turpmāk tekstā – attiecīgi “VWGI” un “VWAG”) naudas sodu 5 miljonu EUR apmērā, pamatojoties uz to, ka tās ir īstenojušas negodīgu komercpraksi Patērētāju kodeksa 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta, 23. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 21. panta 3. un 4. punkta izpratnē. Ar šiem noteikumiem Itālijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2005/29.

15.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu AGCM inkriminētie pārkāpumi VWGI un VWAG attiecas uz to, ka:

16.

VWGI un VWAG pārsūdzēja AGCM lēmumu Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija; turpmāk tekstā – “TAR Lazio”).

17.

2018. gadā pēc tam, kad AGCM pieņēma 2016. gada lēmumu Nr. 26137, bet pirms TAR Lazio sprieduma pasludināšanas, Braunšveigas prokuratūra paziņoja VWAG par maksājuma rīkojuma izdošanu, ar kuru saskaņā ar Gesetz über Ordnungswidrigkeiten (Administratīvo pārkāpumu likums; turpmāk tekstā – “OWiG”) piemēroja tai sodu 1 miljarda EUR apmērā ( 9 ).

18.

Minētais sods bija saistīts, cita starpā, ar tiem pašiem faktiem, par kuriem tika noteikts sods ar AGCM lēmumu. Iesniedzējtiesa uzsver, ka Vācijā inkriminētā darbība attiecās uz:

19.

Braunšveigas prokuratūras izdotais maksājuma rīkojums kļuva galīgs 2018. gada 13. jūnijā, jo VWAG atteicās no savām pārsūdzības tiesībām un turklāt 2018. gada 18. jūnijā samaksāja sodu.

20.

2019. gada 3. aprīlīTAR Lazio ar spriedumu Nr. 6920/2019 noraidīja VWGI un VWAG prasību, lai arī abas šīs sabiedrības bija norādījušas uz Braunšveigas prokuratūras izdoto maksājuma rīkojumu.

21.

VWGI un VWAG it īpaši bija norādījušas uz vairākiem citu dalībvalstu tiesu spriedumiem, ar kuriem bija nolemts izbeigt valsts procesus attiecībā uz emisiju noteikšanas izmainīšanas faktiem ar pamatojumu, ka par minētajiem faktiem jau bija piespriests sods Vācijā.

22.

TAR Lazio noraidīja šo argumentu. Tā atzina, ka AGCM noteiktais sods balstījās uz juridisko pamatu, kas ir atšķirīgs no Vācijā noteiktā soda juridiskā pamata, un ka non bis in idem princips pret to neiestājās.

23.

VWGI un VWAG pārsūdzēja TAR Lazio spriedumu Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), kas ir uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2022. gada 11. janvārī.

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza AGCM, asociācija Codacons ( 10 ), VWGI, Nīderlandes un Itālijas valdības un Eiropas Komisija.

26.

Tiesas sēdē 2023. gada 19. janvārī piedalījās AGCM, VWGI, Nīderlandes un Itālijas valdības un Komisija.

27.

AGCM uzskata, ka prejudiciālie jautājumi ir jānoraida kā nepieņemami divu iemeslu dēļ:

28.

Neviens no šiem abiem argumentiem man nešķiet pārliecinošs, lai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atzītu par nepieņemamu.

29.

Attiecībā uz pirmo argumentu Hartas 51. panta 1. punktā noteikts, ka Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus ( 12 ). Tā kā AGCM lēmums ir balstīts uz Itālijas Patērētāju kodeksa noteikumiem, ar ko īsteno Direktīvu 2005/29, šī ir joma, kurā dalībvalsts piemēro Savienības tiesību aktus.

30.

Ar šo apstākli ir pietiekami, lai būtu piemērojams Hartas 50. pants, neatkarīgi no tā, vai Vācijas prokuratūras lēmums arī tika pieņemts, pamatojoties uz kādu valsts noteikumu, ar ko īsteno Savienības tiesības.

31.

Turklāt, lai gan Vācijas sods ir piemērots, tieši pamatojoties uz OWiG (tiesību akts, kas principā nav saistīts ar Savienības tiesību aktu), ar to galu galā tiek piemērots sods ne tikai par formālu uzraudzības pienākuma neizpildi, bet netieši arī par Savienības noteikumu, kas reglamentē transportlīdzekļa tipa apstiprināšanas procedūru ( 13 ), būtiskiem pārkāpumiem. Šajā ziņā ar to tāpat tiek īstenotas Savienības tiesības, un tāpēc tam ir jāatbilst Hartai un jo īpaši tās 50. pantam.

32.

Nevar tikt apmierināts arī otrais AGCM izvirzītais iebildums par nepieņemamību, kas vairāk attiecas uz strīda būtību, nevis uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamības nosacījumiem.

33.

Fakti, kas ir Itālijas un Vācijas soda piemērošanas procesu priekšmets, ir cieši saistīti, jo abos gadījumos tie attiecas uz a) prettiesisku tādas ierīces uzstādīšanu, kas vilto emisiju testus, un b) transportlīdzekļu reklamēšanu un pārdošanu citā dalībvalstī, slēpjot šo faktu.

34.

Tas, vai ar šādu saikni ir pietiekami, lai konstatētu sodāmo darbību identiskumu abās tiesvedībās, es atkārtoju, ir jautājums pēc būtības un neattiecas uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamības nosacījumiem.

35.

Pirms piedāvāšu atbildi iesniedzējtiesai, sniegšu divus precizējumus par tiesību normām, ko iesniedzējtiesa min savā trešajā prejudiciālajā jautājumā.

36.

Man šķiet, ka uz šo lietu neattiecas Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkts un 13. panta 2. punkta e) apakšpunkts, kā arī Šengenas konvencijas 54. pants.

37.

Attiecībā uz Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktu ( 14 ), to lasot, ņemot vērā tās 10. apsvērumu, izriet, ka šī direktīva ir piemērojama, ja Savienības tiesībās nav īpašu noteikumu, kas regulētu konkrētus negodīgas komercprakses aspektus. Šis noteikums attiecas uz pretrunām starp Savienības noteikumiem, nevis starp valstu noteikumiem ( 15 ).

38.

Šis pants pauž specifikācijas principu: Direktīvā 2005/29 paredzētā procedūra ir papildinoša attiecībā pret citām konkrētākām Savienības tiesību aktu procedūrām, kas paredz sodus par negodīgu komercpraksi ( 16 ). Tā nav tiesību norma, kas precizē non bis in idem principu, kuru garantē Hartas 50. pants. Tā mērķis vienkārši ir novērst to procesu kumulāciju, ko negodīgas komercprakses apkarošanas jomā regulē atšķirīgi noteikumi.

39.

Direktīvas 2005/29 13. panta 2. punkts tika iekļauts pēc Direktīvas 2019/2161 ( 17 ) pieņemšanas un stājās spēkā tikai no 2022. gada 28. maija ( 18 ). Līdz ar to tas nav ratione temporis piemērojams pamatlietā aplūkotajiem faktiem.

40.

Attiecībā uz Šengenas konvencijas 54. pantu Tiesa ir nolēmusi, ka “non bis in idem principa mērķis ir novērst to, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpā persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts galīgs spriedums, kad tā izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, tiek saukta pie atbildības par tiem pašiem nodarījumiem vairāku dalībvalstu teritorijās [..]” ( 19 ).

41.

Šajā lietā, lai gan runa ir par non bis in idem principa pārrobežu piemērošanu, kurā iesaistītas Vācijas un Itālijas iestādes, netiek skarta personu brīvas pārvietošanās aizsardzība, kas ir Šengenas konvencijas 54. panta būtība.

42.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka atbilde iesniedzējtiesai ir jāsniedz, ņemot vērā vienīgi Hartas 50. pantu.

43.

Consiglio di Stato (Valsts padome) vēlas noskaidrot, vai sodi, kas uzlikti par negodīgu komercpraksi atbilstoši valsts tiesību aktiem, ar kuriem īstenota Direktīva 2005/29, var tikt kvalificēti kā krimināltiesiska rakstura administratīvi sodi. Šo sodu apmērs var svārstīties no 5000 līdz 5 miljoniem EUR.

44.

Hartas 50. pantā nostiprinātais non bis in idem princips aizliedz kumulēt gan procesus, gan sodus ar krimināltiesisku raksturu šī panta izpratnē par vienām un tām pašām darbībām un pret vienu un to pašu personu ( 20 ).

45.

Iesniedzējtiesai katrā gadījumā ir jāizvērtē procesu un sodu krimināltiesiskais raksturs, piemērojot Tiesas pieņemtos kritērijus, kas atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas ( 21 ) judikatūru (tā dēvētie “Engel kritēriji”) ( 22 ). Tiesa var sniegt papildu paskaidrojumus, lai palīdzētu valsts tiesai veikt interpretāciju.

46.

Šajos kritērijos ņem vērā: i) pārkāpuma juridisko kvalifikāciju valsts tiesībās; ii) soda veidu un iii) piemērojamā soda smaguma pakāpi ( 23 ).

47.

Itālijas tiesībās pārkāpumi (kā arī to konstatēšanas procedūra), kas paredzēti Patērētāju kodeksa 21. un 23. pantā, ir klasificēti kā administratīvi pārkāpumi. Tas pats attiecas uz finansiālo sodu, ko piemēro saskaņā ar minētā kodeksa 27. panta 9. punktu.

48.

Attiecībā uz Braunšveigas prokuratūras piemēroto sodu iesniedzējtiesai nav šaubu par tā krimināltiesisko raksturu.

49.

Tomēr saskaņā ar valsts tiesību aktiem nomināli administratīvs pārkāpums un sods var būt krimināltiesisks pārkāpums šīs lietas izpratnē. Tiesa ir atzinusi, ka Hartas 50. pants ir piemērojams ne tikai tāda veida saukšanai pie atbildības un sodiem, kuri valsts tiesībās ir kvalificēti kā “krimināltiesiski”, bet, neatkarīgi no šādas kvalifikācijas, tas ir attiecināms uz saukšanu pie atbildības un sodiem, kuriem ir krimināltiesisks raksturs saskaņā ar abiem pārējiem iepriekšējā punktā minētajiem kritērijiem ( 24 ).

50.

Attiecībā uz soda veidu ir jāpārbauda, vai tam “ir galvenokārt represīvs mērķis [..]. No tā izriet, ka sodam ar represīvu mērķi ir krimināltiesisks raksturs Hartas 50. panta izpratnē un tas vien, ka šim sodam ir arī preventīvs mērķis, tam neatņem kriminālsoda kvalifikāciju. [..] kriminālsods pašā tā būtībā ir tendēts gan sodīt, gan novērst prettiesisku rīcību. Savukārt pasākumam, ar kuru tikai tiek atlīdzināti attiecīgā nodarījuma rezultātā radītie zaudējumi, nav krimināltiesiska rakstura” ( 25 ).

51.

Patērētāju kodeksa 27. panta 9. punktā noteikts, ka finansiālajam sodam ir jāpapildina citi pasākumi, kas paredzēti, lai sodītu par negodīgu komercpraksi, jo īpaši aizliegums turpināt vai atkārtot šādu praksi.

52.

Pēc Itālijas valdības ieskata tieši šie pasākumi, nevis Patērētāju kodeksa 27. panta 9. punktā paredzētais finansiālais sods, pēc būtības ir represīvi. Finansiālais sods ir paredzēts, lai neitralizētu konkurences priekšrocības, ko uzņēmums ieguvis, īstenojot krāpniecisku rīcību pret patērētājiem, un lai atjaunotu konkurenci tirgū, kāda tā bija pirms negodīgās komercprakses.

53.

Neskarot iesniedzējtiesas galīgo vērtējumu, es neuzskatu Itālijas valdības argumentu šajā jautājumā par pārliecinošu. Gluži pretēji, uzskatu, ka Patērētāju kodeksa 27. panta 9. punktā paredzētajam naudas sodam ir represīvs raksturs: tā galvenais mērķis nav atlīdzināt pārkāpuma rezultātā trešām personām nodarīto kaitējumu, bet gan sodīt par prettiesisko rīcību ( 26 ).

54.

Minētajā pantā nav nekādu norāžu par soda atlīdzinošo veidu, kā arī soda apmērs nav atkarīgs no pārkāpuma ietekmes uz trešām personām.

55.

Visbeidzot, šajā lietā nav nozīmes tam, ka sodam papildus represīvam mērķim ir arī preventīvs mērķis, proti, atturēt uzņēmumus no negodīgas komercprakses.

56.

Patērētāju kodeksa 27. panta 9. punktā paredzētā naudas soda augšējā robeža ir 5 miljoni EUR, kas ir liela summa un norāda uz soda bardzību ( 27 ).

57.

Ir taisnība, ka 5 miljonu EUR sods starptautiskam uzņēmumam ar tik lielu apgrozījumu, kāds ir VWAG gadījumā, var nebūt īpaši smags ( 28 ).

58.

Tomēr tas neapšauba likumā paredzētā soda bargo raksturu. Turklāt tas varētu būt stimuls likumdevējam palielināt naudas sodu apmēru negodīgas komercprakses gadījumā, aizstājot fiksēto summu ar summu, kas ir proporcionāla apgrozījumam ( 29 ).

59.

Tāpat soda smagums ir jāizvērtē, ņemot vērā tā objektīvās pazīmes, nevis tā ietekmi uz konkrētu uzņēmumu, kuram sods tiek piemērots.

60.

Rezumējot, uzskatu, ka tādam administratīvam sodam kā šajā lietā, kura apmērs var sasniegt 5 miljonus EUR un kurš tiek piemērots, pamatojoties uz to, ka ir īstenota negodīga komercprakse, faktiski ir krimināltiesisks raksturs Hartas 50. panta izpratnē.

61.

Consiglio di Stato (Valsts padome) vēlas noskaidrot, vai Hartas 50. pants nepieļauj “valsts tiesisko regulējumu, kurā ir atļauts tiesvedībā apstiprināt un padarīt par galīgu krimināltiesiska rakstura administratīvu naudas sodu attiecībā uz juridisku personu par prettiesisku darbību, kas ir izpaudusies kā negodīga komercprakse, saistībā ar ko attiecībā uz šo personu citā dalībvalstī šajā laikā ir ticis pasludināts galīgs notiesājošs spriedums krimināllietā, ja otrais notiesājošais spriedums ir kļuvis galīgs, pirms pirmā krimināltiesiskā rakstura administratīvā naudas soda pārsūdzība tiesā ir ieguvusi res judicata spēku”.

62.

Tiesa ir nospriedusi, ka “uz non bis in idem principa piemērošanu ir attiecināms dubultnosacījums, proti, pirmkārt, ir jāpastāv iepriekšējam galīgam lēmumam (bis nosacījums) un, otrkārt, uz tiem pašiem faktiem ir jābūt attiecinātam iepriekšējam lēmumam un vēlākai saukšanai pie atbildības vai nolēmumiem (idem nosacījums)” ( 30 ).

63.

“Lai tiesas nolēmums varētu tikt uzskatīts par tādu, ar kuru ir pieņemts galīgs nolēmums par faktiem, kas ir izvērtēti otrā procedūrā, ir nepieciešams ne tikai tas, lai šis nolēmums būtu kļuvis galīgs, bet arī lai tas būtu pieņemts pēc lietas būtības vērtējuma” ( 31 ).

64.

No lietā esošās informācijas izriet, ka Braunšveigas prokuratūras lēmums kļuva galīgs 2018. gada 13. jūnijā un ka tas tika pieņemts pamatoti, izvērtējot lietas būtību. Šajā datumā Itālijas administratīvā soda procedūra jau bija uzsākta, bet vēl nebija pabeigta: AGCM2016. gada 4. augusta lēmums tika pārsūdzēts un vēl nebija (un joprojām nav) kļuvis galīgs.

65.

Lai gan abas procedūras noritēja daļēji paralēli (saskaņā ar tiesas sēdē sniegto informāciju tās pārklājās četrus mēnešus), Braunšveigas prokuratūras piemērotais sods kļuva galīgs, pirms Itālijas iestādes bija pieņēmušas galīgo lēmumu par tiem pašiem faktiem un tiem pašiem uzņēmumiem. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Vācijas lēmuma galīgums izriet no tā, ka VWAG to nepārsūdzēja ( 32 ).

66.

Tādējādi rodas soda piemērošanas procesu, viens no kuriem ir noslēdzies ar galīgo sodu, dualitāte, un tādēļ ir jānoskaidro, vai abi šie procesi attiecas uz vieniem un tiem pašiem faktiem un ir vērsti pret vienu un to pašu personu.

67.

Tiesas judikatūrā dominē tēze, ka dubultās sodīšanas aizliegums attiecas uz vieniem un tiem pašiem faktiem (idem factum), ar tiem saprotot savstarpēji nesaraujami saistītu konkrētu apstākļu kopumu neatkarīgi no to juridiskās kvalifikācijas (idem crimen).

68.

Kā norāda iesniedzējtiesa, abi strīdīgie procesi attiecas uz vienu un to pašu juridisko personu (VWAG). Ir taisnība, ka Itālijas lēmums attiecās arī uz VWGI, taču šis fakts ne vienmēr maina subjektīvo identiskumu, jo pēdējais uzņēmums pieder pirmajam un ir tā kontrolēts.

69.

Jebkurā gadījumā, ņemot vērā AGCM iebildumus šajā sakarā, par attiecīgo uzņēmumu subjektīvo identiskumu būs jālemj Consiglio di Stato (Valsts padome).

70.

Attiecībā uz objektīvo identiskumu Hartas 50. punktā par identiskām darbībām ir aizliegts piemērot vairākus krimināltiesiska rakstura sodus dažādu par šādām darbībām organizētu procesu noslēgumā ( 33 ).

71.

Tāpēc nepietiek ar to, ka fakti ir līdzīgi, tiem jābūt identiskiem. Būtisko faktu identiskums ir uzskatāms par konkrētu apstākļu kopumu, kas izriet no notikumiem, kuri būtībā ir tie paši, jo tie ietver vienu un to pašu likumpārkāpēju un ir nedalāmi savstarpēji saistīti laikā un telpā ( 34 ).

72.

Tiklīdz ir konstatēts, ka fakti ir identiski, to juridiskā klasifikācija saskaņā ar valsts tiesībām kļūst sekundāra. Tāpat ir arī ar vienā vai otrā valstī aizsargāto tiesisko interešu atšķirībām tā paša pārkāpuma esamības noteikšanai, jo Hartas 50. pantā sniegtās aizsardzības tvērums dažādās dalībvalstīs nevar būt atšķirīgs ( 35 ).

73.

Spriedumos bpost un Nordzücker Tiesa ir apstiprinājusi faktu identiskuma (idem factum) pārākumu pār juridisko identiskumu (idem crimen). Tiesa to ir nostiprinājusi brīvas konkurences noteikumu jomā, precizējot savu iepriekšējo judikatūru šajā jautājumā ( 36 ).

74.

Itālijas valdība tiesas sēdē ( 37 ) ierosināja, ka gadījumos, kad koordinācija starp valstu iestādēm nav iespējama, lai noteiktu, vai pastāv faktu identiskums, būtu jāņem vērā vispārējās intereses, ko aizsargā abu attiecīgo dalībvalstu tiesību normas.

75.

Ja esmu pareizi sapratis, tas nozīmētu atgriešanos pie Tiesas judikatūras par non bis in idem piemērošanu konkurences noteikumu jomā, kurā idem esamības noteikšanai bija nepieciešams faktu identiskums un aizsargājamo tiesisko interešu identiskums. Tomēr es saprotu, ka, pateicoties bpost un Nordzücker spriedumiem, šī tēze vairs nav aktuāla.

76.

Consiglio di Stato (Valsts padome) ir jānosaka, vai šajā gadījumā faktiskie apstākļi ir identiski materiālā un laika ziņā. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tā norāda uz sodāmo darbību “līdzību, ja ne identiskumu” un pēc tam uzsver “rīcības viendabīgumu”, jo abās lietās sodi tika piemēroti par darbībām, kas attiecas uz transportlīdzekļu ar pārveidotām ierīcēm tirdzniecību un reklāmu, kurā uzsvērta atbilstība vides tiesību aktiem ( 38 ).

77.

Tiesa šajā jautājumā tomēr var sniegt iesniedzējtiesai šādus apsvērumus:

78.

Ja iesniedzējtiesa, ņemot vērā šos apsvērumus, konstatētu, ka pastāv idem factum, procesu dualitāte, principā un ņemot vērā turpmākās analīzes rezultātus, būtu uzskatāma par Hartas 50. pantā garantēto pamattiesību pārkāpumu ( 43 ).

79.

Consiglio di Stato (Valsts padome) vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2005/29 noteikumi (ar īpašu atsauci uz 3. panta 4. punktu un 13. panta 2. punkta e) apakšpunktu) var pamatot “atkāpi no non bis in idem principa, kas noteikts Hartas 50. pantā”.

80.

Es jau norādīju iemeslus ( 44 ), kādēļ uzskatu, ka Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkts un 13. panta 2. punkta e) apakšpunkts šajā lietā nav piemērojami. Tāpēc es atsaukšos tikai uz Hartas 50. pantu un iespējām atsaukties uz Hartas 52. panta 1. punkta pirmo teikumu, lai pieļautu atkāpšanos no šī aizlieguma.

81.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Hartas 50. pantā garantēto pamattiesību ierobežojums var tikt attaisnots, pamatojoties uz Hartas 52. panta 1. punktu ( 45 ), ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi: i) pastāv tiesību norma; ii) tiek ievērots tiesību būtiskais saturs; iii) pastāv vispārējo interešu apsvērums vai nepieciešamība aizsargāt kādas pamattiesības un iv) ierobežojums atbilst nepieciešamības un samērīguma principiem.

82.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, kā izriet no tās lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Braunšveigas prokuratūras un Itālijas AGCM rīcība atbilst likumam.

83.

Šķiet, ka šajā ziņā nav lielu šaubu, jo AGCM piemēroja Patērētāju kodeksu, bet Braunšveigas prokuratūra – OWiG.

84.

Tāpat nešķiet, ka iesniedzējtiesai būtu šaubas par to, vai šis nosacījums ir izpildīts izskatāmajā lietā.

85.

Hartas 52. panta 1. punktā paredzētajai atkāpei no aizlieguma tikt divreiz tiesātam vai sodītam par vienām un tām pašām darbībām ir jāatbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim vai mērķiem vai nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

86.

Kā jau iepriekš norādīju, to tiesisko interešu identiskums, kuras aizsargā normas, saskaņā ar kurām tiek piemēroti abi sodi, vairs nav būtisks, lai kvalificētu idem ( 46 ).

87.

Kopš sprieduma Menci šīs pašas tiesiskās intereses var būt svarīgas, lai piemērotu izņēmumus, kas pamatojas uz Hartas 52. pantu. Ir svarīgi, lai normas aizsargātu savstarpēji papildinošas, bet ne identiskas vispārējās intereses. Ja abu valstu procesu mērķis būtu aizsargāt vienas un tās pašas vispārējās intereses, papildināmība tiktu zaudēta un procesu kumulāciju vairs nevarētu pamatot ar Hartas 52. pantu ( 47 ).

88.

Šajā gadījumā Vācijas un Itālijas tiesību akti, šķiet, netiecas sasniegt identiskus, bet gan savstarpēji papildinošus mērķus:

89.

Tādējādi abi mērķi ir savstarpēji papildinoši: uzņēmumu uzraudzības pienākuma ievērošana veicina to patērētāju tiesību aizsardzību, kuri iegādājas uzņēmuma produktus. Atkārtoju, ka abi mērķi ir uzskatāmi par vispārējo interešu mērķiem, kā to jau ir apstiprinājusi Tiesa ( 49 ).

90.

Hartas 52. panta 1. punktā paredzētā non bis in idem principa ierobežojumam ir jābūt arī samērīgam un nepieciešamam.

91.

Tiesa ir izstrādājusi vispārēju doktrīnu par šeit aplūkotā ierobežojuma samērīgumu un nepieciešamību, ko ilustrē šādi apsvērumi:

92.

Rezumējot, Tiesa prasa izvērtēt šo trīs kritēriju izpildi:

93.

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus apstākļus, kārtējo reizi ir jāpārbauda, vai a quo lietā ir izpildīti šie trīs kritēriji. Lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai, Tiesa varētu sniegt tai šādus papildu paskaidrojumus.

94.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts neviens Itālijas vai Vācijas valsts tiesiskais regulējums, kurā būtu īpaši paredzēta iespēja (un nosacījumi) ierosināt vienlaicīgus procesus un piemērot atsevišķus sodus par vienām un tām pašām darbībām, ja šie procesi notiek divās dalībvalstīs.

95.

Cits jautājums ir par to, ka gan OWiG, gan Itālijas Patērētāju kodeksa noteikumi par negodīgu komercpraksi ir atbilstošs juridiskais pamats procesu veikšanai un sodu piemērošanai. Šo tiesību normu skaidrība un precizitāte, kā jau esmu paskaidrojis, manuprāt, nav apšaubāma.

96.

No šāda viedokļa VWAG varēja paredzēt un sagaidīt, ka abās dalībvalstīs (un citās valstīs) tā tiks sodīta par savu rīcību saistībā ar motoru viltošanu, transportlīdzekļu ar šādiem motoriem pārdošanu un reklāmu, kas slēpj šo viltošanas faktu.

97.

No lietā esošās informācijas izriet, ka Itālijā un Vācijā piemēroto sodu kumulācija nebūtu nesamērīga attiecībā pret sodāmo rīcību, ņemot vērā VWAG apgrozījumu un ekonomiskos ieguvumus, ko šis starptautiskais uzņēmums ieguva no motoru viltošanas (aplēsti 995 miljonu EUR apmērā).

98.

Vācijas iestādes piemērotais sods ir 1 miljards EUR, un Itālijas iestādes piemērotais sods ir 5 miljoni EUR. Tādējādi abu šo sodu summa nešķiet pārmērīga, lai sodītu par sankcionēto rīcību.

99.

Ir taisnība, ka Vācijā piemērotais sods ietver “soda” daļu un daļu, kas atbilst VWAG gūtās peļņas neitralizācijai. Tomēr tas nenozīmē, ka tas nav liels sods. Tas pats attiecas uz AGCM piemēroto sodu, kas ir lielākais sods, ko varēja piemērot saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva 2005/29.

100.

Katrā ziņā vēlreiz uzsveru, ka sodu kumulācija nešķiet nesamērīga, ņemot vērā izdarītā pārkāpuma smagumu un VWAG gūto peļņu.

101.

Vācijas un Itālijas soda piemērošanas procesu koordinācija un pierādījumi par to, ka starp tiem pastāv pietiekami cieša faktu un laika saikne, šajā lietā rada lielas šaubas.

102.

Es pievērsīšu īpašu uzmanību šai problēmai, jo, kā jau iepriekš paredzu, ja vien iesniedzējtiesas rīcībā nav papildu informācijas par pretējo, abos procesos, ko īstenoja Braunšveigas prokuratūra un Itālijas AGCM, koordinācijas, manuprāt, nebija.

103.

Varētu vēl pieņemt, ka abi procesi attiecās uz tiem pašiem faktiem un ka tie notika laika ziņā tuvu viens otram, bet, vēlreiz uzsveru, koordinācijas prasība nebija izpildīta.

104.

Dažās Savienības tiesību jomās ir mehānismi valstu iestāžu koordinācijai (savā starpā un ar Komisiju vai citu Eiropas Savienības struktūru), lai veicinātu sadarbību, savstarpēju palīdzību un informācijas apmaiņu, jo īpaši saistībā ar soda piemērošanas procesu īstenošanu:

105.

Šie mehānismi atvieglo non bis in idem principa piemērošanu, novēršot soda piemērošanas procesu par vieniem un tiem pašiem faktiem pārrobežu strīdos, kuros iesaistītas vairākas dalībvalstis, kumulāciju ( 56 ).

106.

Turpretim šajā lietā valstu iestādēm ar atšķirīgu kompetenci nebija paredzēts īpašs koordinācijas mehānisms.

107.

Ir taisnība, ka Regulā (ES) Nr. 2006/2004 ( 57 ), kas bija piemērojama faktu norises brīdī un vēlāk tika aizstāta ar Regulu 2017/2394, ir paredzētas sadarbības un koordinācijas iespējas starp valstu iestādēm, kas ir atbildīgas par patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu īstenošanu. AGCM ir viena no šādām iestādēm, un tā būtu varējusi izmantot šo instrumentu, taču Braunšveigas prokuratūras gadījumā tas tā nav ( 58 ).

108.

Atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, lietas dalībnieki tiesas sēdē sniedza šādu informāciju:

109.

Lai vai kā, bet, manuprāt, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda uz grūtībām piemērot Tiesas judikatūru, kas atzīst Hartas 50. panta ierobežojumus, pamatojoties uz tās 52. pantu, tādos gadījumos kā šis.

110.

Jo īpaši grūti ir izpildīt prasību par koordināciju, ja runa ir par divu valstu iestāžu ar pilnvarām dažādās jomās procesu un sodu kumulāciju, kam Savienības tiesībās nav paredzēti īpaši koordinācijas mehānismi ( 60 ).

111.

Turklāt Tiesas judikatūra par prasību saskaņot iestāžu darbību, ja notiek procesu un sodu kumulācija, šajos gadījumos varētu radīt paradoksālas sekas:

112.

Iespējams, šo vai līdzīgu iemeslu dēļ Itālijas valdība tiesas sēdē pakārtoti ( 61 ) ierosināja nepiemērot koordinācijas prasību, pieprasot tikai pārbaudīt sodu kumulācijas samērīgumu. Savukārt Komisija aicināja koordinācijas prasību interpretēt plaši, pat norādot, ka tādos gadījumos kā šis koordinācijas kritērijs nebūtu nepieciešams ( 62 ).

113.

Es no savas puses neloloju lielas cerības, ka Tiesa mainīs savu judikatūru šajā jautājumā. Ja tā neņēma vērā ne nostāju, ko es aizstāvēju savos secinājumos lietā Menci ( 63 ), ne arī ģenerāladvokāta M. Bobeka ( 64 ) vēlāk izteikto kritiku attiecībā uz Menci spriedumā noteikto kritēriju (kas vēlāk tika atkārtoti pausts bpost un Nordzückers spriedumos), maz ticams, ka tā to darīs tagad.

114.

Līdz ar to Tiesai ir trīs iespējas:

115.

Saskaņā ar Tiesas iepriekšējo judikatūru, manuprāt, būtu atbalstāms trešais risinājums. Gan šā iemesla dēļ, gan tāpēc, ka es uzskatu, ka Hartas 50. panta piemērošana ir noteicoša un ka Hartas 52. panta 1. punkts neattiecas uz valstu iestāžu, kurām ir kompetence dažādās jomās, ierosināto procesu un piemēroto sodu tai pašai personai par vienām un tām pašām darbībām kumulāciju, ja šo iestāžu darbības nav pietiekami saskaņotas, šis ir arī risinājums, ko es ierosinu šajā lietā.

116.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka: