1

Ar apelācijas sūdzību Fachverband Spielhallen eV un LM lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 22. oktobra rīkojumu Fachverband Spielhallen un LM/Komisija (T‑510/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2021:745), ar kuru šī tiesa noraidīja to prasību atcelt Komisijas 2019. gada 9. decembra Lēmumu C(2019) 8819 final par valsts atbalstu SA.44944 (2019/C, ex 2019/FC) – Nodokļu režīms, ko Vācijā piemēro publisko kazino operatoriem, un SA.53552 (2019/C, ex 2019/FC) – Iespējamā garantija publisko kazino operatoriem Vācijā (rentabilitātes garantija) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Pārsūdzētā rīkojuma 1.–18. punktā tiesvedības priekšvēsture un strīdīgā lēmuma saturs ir apkopots šādi:

3

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 14. augustā, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu.

4

Prasības pamatošanai tās izvirzīja vienu vienīgu pamatu par to procesuālo tiesību pārkāpumu, jo Komisija atteicās sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, lai gan pēc sākotnējās izskatīšanas stadijas šī iestāde nebija spējīga pārvarēt visas nopietnās grūtības, ar kurām tā bija saskārusies.

5

Vispārējās tiesas ieskatā šo vienīgo pamatu būtībā veidoja piecas daļas.

6

Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoja, ka Komisija peļņas maksājumu esot kļūdaini uzskatījusi par nodokli, lai gan tās vienmēr esot norādījušas, ka runa ir par peļņas pārnešanu, kas nav atskaitāma saskaņā ar normālo nodokļu režīmu. Otrajā daļā tās norādīja, ka Komisija peļņas maksājumu kvalificējusi par “īpašu nodokli”, kļūdaini uzskatīdama, ka veids, kā pasākums tiek kvalificēts iekšējās tiesībās, nav noteicošais. Trešajā daļā tās apstrīdēja Komisijas izmantotos kritērijus peļņas maksājuma kvalificēšanai par “nodokli”. Ceturtajā daļā tās ar virkni argumentu norādīja: pat pieņemot, ka peļņas maksājums ir nodoklis, to nevarot atskaitīt no ienākuma nodokļa vai uzņēmumu ienākuma nodokļa un no profesionālās darbības nodokļa nodokļa bāzes. Piektajā daļā tās izvirzīja argumentus pret strīdīgā lēmuma 77. zemsvītras piezīmē minēto norādi, kurā peļņas maksājums tiek salīdzināts ar uzņēmumiem noteiktiem tādiem īpašiem maksājumiem, piemēram, par pretkonkurences rīcību, kas ir atskaitāmi.

7

Pārsūdzētā rīkojuma 48. un 57. punktā Vispārējā tiesa kā izejas punktu ir izvēlējusies pārbaudi par šo vienīgo pamatu, kurā prasītājas kritizēja tikai iespējamos strīdīgā lēmuma trūkumus, jo Komisija tajā bija noliegusi strīdīgā pasākuma selektīvo raksturu. Taču Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lēmumā Komisija neesot pārbaudījusi visus kritērijus par priekšrocības un selektivitātes pastāvēšanu, bet, atbildot uz prasītāju argumentiem, ir centusies pierādīt, no vienas puses, ka apgalvotās selektivitātes šajā lietā neesot un, no otras puses un atsevišķi, ka neatkarīgi no jautājuma par selektivitāti neesot ekonomiskas priekšrocības.

8

Pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka prasītājas nav īpaši apstrīdējušas strīdīgā lēmuma 159. apsvērumā un 87. zemsvītras piezīmē izdarīto konstatējumu, atbilstoši kuram peļņas maksājuma atskaitīšanas iespējamība nevar piešķirt priekšrocību tādam publiska kazino operatoram kā WestSpiel, ja slogs, kas gulstas uz šo operatoru, kā peļņas maksājums vienmēr un neizbēgami ir daudz lielāks nekā nodoklis, kas būtu bijis jāmaksā no summas, kura atbilst šim maksājumam.

9

Pārsūdzētā rīkojuma 60.–66. punktā Vispārējā tiesa, lai pierādītu, ka pastāv priekšrocība, kas izriet no peļņas maksājuma atskaitīšanas iespējamības, tomēr ir pārbaudījusi replikai pievienoto pielikumu – kuros aprakstīti dažādi “aplikšanas ar nodokli scenāriji”, kas balstīti uz 2014. un 2019. taksācijas gada grāmatvedības datiem, – atbilstību, bet ir nospriedusi, ka šie dažādie elementi ir novēloti un nepieņemami.

10

Pārsūdzētā rīkojuma 67. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka saskaņā ar judikatūru “atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē prasa, lai būtu izpildīti visi šajā normā noteiktie nosacījumi, un attiecībā uz nosacījumu par selektīvās priekšrocības esamību – priekšrocības esamība ir jānovērtē neatkarīgi no selektivitātes.

11

Šī rīkojuma 68. punktā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka, tā kā prasītājas nebija pierādījušas, ka Komisijas rīcībā esošās informācijas un elementu novērtējumam bija tai jārada nopietnas šaubas un grūtības attiecībā uz jautājumu, vai peļņas maksājuma atskaitīšanas iespējamība ir priekšrocība par labu WestSpiel, to apgalvojums, ka ar strīdīgo lēmumu ir pārkāptas to procesuālās tiesības, nav acīmredzami nepamatots.

12

Pēc tam, kad pārsūdzētā rīkojuma 69. un 70. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasītāju arguments par to, ka strīdīgajā lēmumā esot pretruna, jo tajā peļņas maksājums kvalificēts par īpašu nodokli un dažkārt par īpašu maksājumu, kurš pielīdzināms naudas sodiem par rīcību, kas vērsta pret konkurenci, arī ir acīmredzami nepamatots, šī tiesa secināja, ka vienīgais pamats un tātad prasība kopumā ir jānoraida kā acīmredzami juridiski nepamatota.

13

Apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:

14

Komisija lūdz Tiesu:

15

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza vienu pamatu, kurā tās būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, noraidot to prasību ar pamatojumu, ka ar strīdīgo pasākumu netiekot piešķirta nekāda priekšrocība, neizskatīdama jautājumu par to, vai šai priekšrocībai ir selektīvs raksturs, no materiāltiesiskā viedokļa esot pieļāvusi tiesību kļūdu to nosacījumu piemērošanā, kuri paredzēti LESD 107. panta 1. punktā un kuri jāizpilda, lai šo pasākumu varētu kvalificēt par “valsts atbalstu” šīs tiesību normas izpratnē.

16

Kā Vispārējā tiesa ir piekritusi pārsūdzētā rīkojuma 52. punktā, atsaucoties uz Eiropas Savienības tiesu pastāvīgo judikatūru, nosacījumi par ekonomisko priekšrocību un selektivitāti ir jāizskata kopā.

17

Turklāt no nosacījuma par materiāltiesisko selektivitāti analīzes trīsposmu metodes, kas ir izmantota Tiesas pastāvīgajā judikatūrā, izrietot, ka, lai varētu secināt ekonomiskas priekšrocības neesamību, Vispārējai tiesai noteikti vispirms bija jādefinē “parastais” nodokļu režīms.

18

Taču apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesā tās esot apstrīdējušas tieši to, ka peļņas maksājums – kā apgalvoja Komisija strīdīgā lēmuma 159. apsvērumā – tiek kvalificēts par “īpašo nodokli”, kuru var atskaitīt no ienākuma nodokļa vai uzņēmumu ienākuma nodokļa, vai profesionālās darbības nodokļa nodokļa bāzes atbilstoši Vācijas tiesību vispārējām ar nodokli aplikšanas normām.

19

Tomēr pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa, veicot juridisko vērtējumu, neesot pievērsusies šim strīdīgajam jautājumam un faktiski esot pārņēmusi strīdīgā lēmuma 159. apsvērumā minēto “parastā” nodokļu režīma definīciju.

20

Ja saskaņā ar Vācijas nodokļu tiesībām peļņas maksājuma kvalifikācija par “īpašu nodokli” ir neprecīza un ja, kā Vispārējā tiesā apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzējas, peļņas maksājums ir peļņas nodošana vai sadale, šī maksājuma atskaitīšanas iespējamība esot atkāpe no “parastā” nodokļu režīma un tādējādi strīdīgais pasākums ir selektīvs.

21

Tā kā “parastajam” nodokļu režīmam noteikti ir jāizriet no piemērojamām Vācijas tiesību normām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo: nav apšaubāmi – un tas turklāt nav apstrīdēts –, ka peļņas nodošanu vai sadali nevar atskaitīt no profesionālās darbības nodokļa vai no uzņēmumu ienākuma nodokļa nodokļa bāzes. Proti, šīs normas aizliedzot ekonomiskus trūkumus, kas radušies peļņas maksājuma dēļ, kompensēt ar priekšrocībām, kuras izriet no minētā maksājuma atskaitīšanas iespējas.

22

Apelācijas sūdzības iesniedzējas no tā secina, ka pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi LESD 107. panta 1. punktā minēto jēdzienu “valsts atbalsts”, noliedzot, ka pastāv ekonomiska priekšrocība, pirms tam neidentificējot “parasto” nodokļu režīmu neatkarīgi no Komisijas vērtējuma strīdīgajā lēmumā. Taču “parastā” nodokļu režīma noteikšana esot neatņemams posms, lai konstatētu, vai pastāv ekonomiskā priekšrocība vai ne.

23

Savukārt Komisija apgalvo, ka vienīgais apelācijas sūdzības pamats esot neefektīvs un katrā ziņā pilnīgi nepamatots.

24

Šis pamats balstoties uz kļūdainu pārsūdzētā rīkojuma interpretāciju, jo ar to Vispārējā tiesa noraidīja prasību nevis tāpēc, ka ekonomiskās priekšrocības nebija, bet tā būtiskā iemesla dēļ, ka prasības pieteikumā nebija neviena pamata, kas būtu vērsts pret tādas priekšrocības neesamību, kuru radījis strīdīgais pasākums, kāds ir konstatēts strīdīgajā lēmumā.

25

Taču, ja nav priekšrocības, pasākums nekādā veidā nevar būt valsts atbalsts. Līdz ar to, pat pieņemot, ka strīdīgais pasākums bijis selektīvs, kā apelācijas sūdzības iesniedzējas to norādījušas pirmajā instancē, tās nav pierādījušas, ka Komisijas secinājums par valsts atbalsta neesamību ir kļūdains. Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nebija pienākuma pārbaudīt, vai šajā lietā tas pastāv vai ne, un tā varēja tikai konstatēt, ka prasība nav par šo nosacījumu saistībā ar valsts atbalsta esamību.

26

Pakārtoti Komisija norāda, ka saskaņā ar ne ultra petita principu Vispārējā tiesa jebkurā gadījumā nevarēja konstatēt ekonomiskas priekšrocības neesamību, ņemot vērā, ka šis jautājums nebija prasības pirmajā instancē priekšmets un tas nebija jāizvirza pēc savas ierosmes kā absolūts pamats.

27

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas esot kļūdaini atsaukušās uz iespējamām nodokļu atbalsta īpatnībām. Lai gan attiecībā uz šādiem atbalstiem patiešām kritērijus, kas attiecīgi ir par priekšrocību un selektivitāti, var izskatīt kopā, šie kritēriji ir konceptuāli atšķirīgi. Turklāt pierādījumi par priekšrocības un selektivitātes esamību nepārklājas ne pilnībā, ne sistemātiski. Tādējādi Komisija norāda, ka šajā gadījumā strīdīgais pasākums netiecas samazināt parasti maksājamā nodokļa summu, ja piemēro parasto nodokļu režīmu. Tieši pretēji, iespēja atskaitīt peļņas maksājumu no ienākuma nodokļa vai uzņēmumu ienākuma nodokļa un peļņas nodokļa nodokļa bāzes tiecas samazināt nodokļu slogu, kāds peļņas maksājuma dēļ radies Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes publiskajiem kazino.

28

Komisija norāda arī, ka Vispārējā tiesa pakārtoti un rūpīgi pārsūdzētā rīkojuma 60.–66. punktā esot pārbaudījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju novēloti izvirzītos elementus, kas varēja parādīt tikai vāju saikni ar eventuālo argumentu par priekšrocības esamību. Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot pierādījusi, ka šie nepieņemamie elementi katrā ziņā nav atbilstoši, ņemot vērā, ka tie nebūtu ļāvuši veiksmīgi atspēkot konstatējumu par to, ka strīdīgajā lēmumā nav ietverta priekšrocība.

29

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīta visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, to piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem. Otrkārt, šī iejaukšanās ir tāda, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to tiek sniegta selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (spriedums, 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Konkrēti par valsts nodokļu pasākumu selektīvo raksturu Tiesa jau ir nospriedusi, ka Komisijai, lai šāda veida pasākumu kvalificētu par “selektīvu”, jāveic pārbaude trijos posmos. Proti, vispirms tai ir jāidentificē atsauces sistēma, proti, attiecīgajā dalībvalstī piemērojamais “parastais” nodokļu režīms, un tad jāpierāda, ka attiecīgais nodokļu pasākums ir atkāpe no šīs atsauces sistēmas, jo ar to tiek ieviesta diferenciācija starp komersantiem, kuri – no šīs sistēmas mērķa skatpunkta – ir salīdzināmā faktiskajā un juridiskajā situācijā. Tomēr pasākumi, ar ko tiek ieviesta diferenciācija starp uzņēmumiem, kuri – no attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķa skatpunkta – ir salīdzināmā faktiskajā un juridiskajā situācijā, un kas tātad a priori būtu uzskatāmi par selektīviem, neietilpst “valsts atbalsta” jēdzienā, ja attiecīgā dalībvalsts pēc tam spēj pierādīt, ka šī diferenciācija ir attaisnota tādā ziņā, ka tā izriet no sistēmas, kurā šie pasākumi ietilpst, rakstura vai uzbūves (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 68. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

31

Ar vienīgo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot izskatījusi galveno argumentu, kas izklāstīts pirmajās trijās no piecām daļām, kuras veido prasības pamatošanai norādīto vienīgo pamatu; tajās tika kritizēts strīdīgais lēmums, jo šajā lēmumā Komisija, novērtējot nosacījumu par selektivitāti, kļūdaini bija identificējusi atsauces sistēmu jeb “parasto” nodokļu režīmu, kurš konkrētajā dalībvalstī ir piemērojams pirmajā pārbaudes posmā, kas tai jāveic atbilstoši šī sprieduma 30. punktā atgādinātajai judikatūrai.

32

Komisijas pieļautā kļūda daļēji ir saistīta ar to, ka tā strīdīgo pasākumu, proti, peļņas maksājumu, kas jāmaksā publiskajiem kazino, ir kvalificējusi par “īpašu nodokli”, proti, “īpašu papildu nodokli”, un tas ļāvis secināt, ka samaksātie peļņas maksājumi ir atskaitāmi no ienākuma nodokļa vai uzņēmumu ienākuma nodokļa, vai profesionālās darbības nodokļa nodokļa bāzes atbilstoši tām vispārējām normām par nodokļa piemērošanu parastajā nodokļu režīmā, kuras paredzētas piemērojamajās Vācijas nodokļu tiesībās un kurās tiek pieļauts atskaitīt “komercdarbības izraisītos izdevumus”.

33

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka peļņas maksājums esot jākvalificē par peļņas “nodošanu” vai “sadali”, nevis par “nodokli” vai “īpašu nodokli”, tādējādi atbilstoši piemērojamām Vācijas nodokļu tiesībām šis peļņas maksājums nav jāatskaita no profesionālās darbības nodokļa nodokļa bāzes. Faktiski veiktais atskaitījums tādējādi atspoguļojot atkāpi no “parastā” nodokļu režīma un līdz ar to tā esot selektīva priekšrocība.

34

Tāpēc rodas jautājums, vai Vispārējā tiesa varēja pamatoti nospriest, ka, ievērojot to, ka Komisija strīdīgajā lēmumā, kurš pieņemts pēc LESD 108. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējas pārbaudes procedūras, ir secinājusi, ka strīdīgais pasākums nav “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāv ar šo pasākumu piešķirta ekonomiska priekšrocība un tas nav selektīvs, prasība, kas ir vērsta tikai pret konstatējumu par selektivitātes neesamību, ir noraidāma kā neefektīva un līdz ar to kā acīmredzami pilnībā juridiski nepamatota, jo, pat ja šis pamats izrādītos pamatots, aplūkojamais pasākums ne vienmēr būtu valsts atbalsts ekonomiskās priekšrocības neesamības dēļ, kā konstatēts strīdīgajā lēmumā.

35

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka no LESD 107. panta 1. punkta izrietošā selektivitātes prasība ir skaidri jānošķir no ekonomiskās priekšrocības konstatēšanas, jo pēc tam, kad Komisija ir konstatējusi priekšrocības esamību plašā nozīmē, kas tieši vai netieši izriet no attiecīgā pasākuma, tai vēl ir jāpierāda, ka šī priekšrocība konkrēti ir labvēlīga vienam vai vairākiem uzņēmumiem (spriedums, 2015. gada 4. jūnijs, Komisija/MOL, C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 59. punkts).

36

To ievērojot, Tiesa ir uzsvērusi, ka atsauces sistēmas noteikšanai ir īpaši liela nozīme nodokļu pasākumu gadījumā, jo pašu ekonomiskas priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē var konstatēt, tikai salīdzinot to ar tā saukto “parasto” aplikšanu ar nodokļiem (spriedums, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Tātad, lai novērtētu vispārpiemērojama nodokļu pasākuma selektivitāti, ir svarīgi, ka vispārējais nodokļu režīms vai atsauces sistēma, kas piemērojama attiecīgajā dalībvalstī, tiek pareizi noteikta Komisijas lēmumā un pārbaudīta tiesā, kurā tiek apstrīdēta šī noteikšana. Tā kā atsauces sistēmas noteikšana ir atbalsta shēmas selektivitātes vērtējuma kontekstā veicamās salīdzinošās pārbaudes sākumpunkts, kļūda, kas pieļauta šajā noteikšanā, noteikti padara kļūdainu visu selektivitātes nosacījuma analīzi (spriedums, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 71. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Šajā kontekstā Tiesa ir precizējusi, ka atsauces sistēmas noteikšanai, kas jāveic uz sacīkstes principu balstītu debašu ar attiecīgo dalībvalsti iznākumā, ir jāizriet no saskaņā ar šīs valsts iekšējām tiesībām piemērojamo tiesību normu satura, savstarpējās saistības un konkrētu seku objektīva izvērtējuma (spriedums, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 72. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Tiesa ir arī nospriedusi, ka ārpus jomām, kurās Savienības nodokļu tiesības ir saskaņotas, tieši attiecīgā dalībvalsts, īstenojot savu kompetenci tiešo nodokļu jomā un ievērojot savu autonomiju nodokļu jomā, nosaka pazīmes, kas veido nodokli un kas principā nosaka atsauces sistēmu vai “parasto” nodokļu režīmu, pēc kura vadoties ir jāizvērtē selektivitātes nosacījums. It īpaši runa ir par nodokļa bāzes un nodokļa iekasējamības gadījuma noteikšanu (spriedums, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 73. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

No tā izriet – lai identificētu atsauces sistēmu tiešo nodokļu jomā, ir jāņem vērā vienīgi attiecīgajā dalībvalstī piemērojamās valsts tiesības, jo šī identificēšana pati par sevi ir obligāts priekšnoteikums, lai izvērtētu ne vien priekšrocības esamību, bet arī to, vai tai ir selektīvs raksturs (spriedums, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 74. punkts).

41

Kā norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 60. punktā, Vispārējās tiesas pieeja, kas ir rezumēta šī sprieduma 34. punktā, ir pretrunā šī sprieduma 36.–40. punktā atgādinātajai judikatūrai, saskaņā ar kuru pārbaude, kas jāveic Komisijai, lai konstatētu nodokļu rakstura atbalsta shēmas selektivitāti, attiecībā uz atsauces sistēmas noteikšanu vai “parasto” nodokļu režīmu sakrīt ar pārbaudi, kas jāveic par to, vai ar strīdīgo pasākumu tā saņēmējiem tiek piešķirta priekšrocība.

42

Proti, atbilstoši minētajiem principiem Vispārējā tiesa, īstenojot savas pārbaudes tiesā pilnvaras, kas tai ir attiecībā uz piemērojamo valsts tiesību tādu interpretāciju, kādu strīdīgajā lēmumā veikusi Komisija, pārbaudīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus pret šo lēmumu par atsauces sistēmu, kuri ir rezumēti šī sprieduma 32. un 33. punktā, un, ja Vispārējā tiesa pēc šīs pārbaudes nonāca pie secinājuma, ka attiecībā uz šajā jomā piemērojamām Vācijas nodokļu tiesību normām un principiem, kā arī to interpretāciju valsts judikatūrā un doktrīnā Komisija patiešām ir pieļāvusi kļūdu šajā noteikšanā, tad šī kļūda noteikti ir padarījusi par kļūdainu visu Komisijas veikto selektīvas priekšrocības esamības nosacījuma analīzi un tās divas sastāvdaļas, proti, gan attiecībā uz nosacījumu par selektivitāti, gan attiecībā uz nosacījumu par ekonomisku priekšrocību.

43

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā nolēma neizskatīt minētos apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus tāpēc, ka, lai gan tie bija pamatoti, tie tomēr bija neefektīvi, jo tie ietekmēja tikai strīdīgajā Komisijas lēmumā veikto analīzi par nosacījumu saistībā ar selektivitāti, nevis par nosacījumu saistībā ar ekonomisko priekšrocību, kas šajā lēmumā tika izskatīts atsevišķi.

44

Šo secinājumu nevar atspēkot ar Komisijas pakārtoti izvirzīto argumentu, ka Vispārējā tiesa nebūtu ievērojusi ne ultra petita principu, ja tā būtu izskatījusi strīdīgā lēmuma tiesiskumu ne tikai saistībā ar selektivitātes nosacījuma pārbaudi, bet arī attiecībā uz nosacījuma par ekonomiskās priekšrocības esamību analīzi.

45

Kā Tiesa daudzkārt ir nospriedusi – tā kā tiesa, kas pārbauda tiesiskumu, nevar lemt ultra petita, tās pasludinātā atcelšana nevar pārsniegt to, ko ir lūdzis prasītājs (spriedums, 2017. gada 14. novembris, British Airways/Komisija, C‑122/16 P, EU:C:2017:861, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

To ievērojot, lai gan tiesai ir jāspriež tikai par lietas dalībnieku prasījumiem, pēc kuriem tiek noteiktas strīda robežas, atbilstoši ne ultra petita principam tai nav jāaprobežojas vienīgi ar šo lietas dalībnieku prasījumu pamatošanai norādītajiem argumentiem, jo pretējā gadījumā atbilstošā situācijā tā būtu spiesta savu nolēmumu pamatot ar kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Komisija/Printeos, C‑301/19 P, EU:C:2021:39, 58. punkts).

47

Pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza atcelt strīdīgo lēmumu, to argumentējot it īpaši ar to, ka šajā lēmumā Komisija ir izvērtējusi selektivitātes nosacījumu un tas esot pretēji Savienības tiesībām, jo šī izvērtēšana bija pamatota ar tādas atsauces sistēmas vai “parasta” nodokļu režīma noteikšanu, kas izrietēja no šajā lietā piemērojamo Vācijas nodokļu tiesību normu un principu neprecīzas interpretācijas jautājumā par “komercdarbības izraisīto izdevumu” atskaitīšanu.

48

Lai gan patiešām formāli apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība bija tikai par Komisijas veikto selektivitātes nosacījuma izvērtējumu strīdīgajā lēmumā, nevis par to, vai pastāv ekonomiska priekšrocība, tomēr – kā jau tika uzsvērts iepriekš – apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija pēc būtības bija atbilstīga, lai izvērtētu abus šos nosacījumus, jo tā bija par to, kā šajā lēmumā tiek noteikta atsauces sistēma vai “parastais” nodokļu režīms, un tā ir abiem nosacījumiem vienāda pārbaude, un, ja tā būtu pretrunā piemērojamām valsts tiesībām, tad tā noteikti tikpat lielā apmērā padarītu par kļūdainu šo divu nosacījumu izvērtējumu.

49

Līdz ar to, ja Vispārējā tiesa, kā tai bija jādara, būtu izskatījusi šos apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, tas nekādā veidā negrozītu pieteikuma priekšmetu, kas ir noteikts prasībā, un tādējādi nepārkāptu ne ultra petita principu.

50

Vispārējā tiesa nebūtu pārkāpusi šo principu arī tad, ja pēc šādas izskatīšanas tā būtu secinājusi, ka strīdīgais lēmums ir jāatceļ, jo šajā lēmumā Komisija ir kļūdaini noteikusi atsauces sistēmu vai “parasto” nodokļu režīmu.

51

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ.

52

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā arī var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

53

Ar šo spriedumu tiek nospriests, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neizskatīdama apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, kuros tika kritizēta strīdīgajā Komisijas lēmumā veiktā atsauces sistēmas vai “parastā” nodokļu režīma noteikšana.

54

Tā kā Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi Komisijas sniegto interpretāciju par piemērojamām valsts tiesībām atsauces sistēmas vai “parastā” nodokļu režīma noteikšanai, kas tai bija jāizdara attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju konkrēti izvirzītajiem argumentiem šajā tiesā, Tiesa nospriež, ka šis strīds nav tādā tiesvedības stadijā[, lai tā varētu pieņemt galīgo spriedumu]. Tādēļ lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.

55

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: