1

Apelācijas sūdzībā Frédéric Jouvin lūdz Tiesu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 26. aprīļa rīkojumu Jouvin/Komisija (T‑472/20 un T‑472/20 AJ II, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2021:215), ar kuru šī tiesa kā acīmredzami juridiski nepamatotu noraidīja viņa prasību atcelt Komisijas 2020. gada 28. maija Lēmumu C(2020) 3503 final, ar ko noraidīta viņa sūdzība par varbūtējiem LESD 101. panta pārkāpumiem (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101]. un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 7. pantā “Sūdzību noraidīšana” ir noteikts:

“1.   Ja Komisija uzskata, ka tās rīcībā esošā informācija nav pietiekams pamatojums tam, lai izskatītu sūdzību, tā informē par saviem apsvērumiem sūdzības iesniedzēju un nosaka termiņu, līdz kuram sūdzības iesniedzējs var rakstiski paust savu viedokli. Komisijai nav jāņem vērā jebkādi turpmāki rakstiski iesniegumi, kas saņemti pēc minētā termiņa beigām.

2.   Ja sūdzības iesniedzējs savu viedokli dara zināmu pirms Komisijas noteiktā termiņa beigām un sūdzības iesniedzēja rakstiskā iesnieguma dēļ sūdzības novērtējumu nemaina, Komisija noraida sūdzību, pieņemot attiecīgu lēmumu.

[..]”

3

Komisijas pamatnostādņu par LESD 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem (OV 2011, C 11, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem”) 7. iedaļa attiecas uz “standartizācijas nolīgumiem”. Šajā iedaļā it īpaši ir iekļauts šo pamatnostādņu 280.–286. punkts, kuros ir izklāstīti nosacījumi, atbilstoši kuriem standartizācijas nolīgumi, kas varētu radīt tirgus varu, principā neietilpst LESD 101. panta 1. punkta darbības jomā.

4

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 51. pantu “Termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu”:

“Procesuālos termiņus pagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.”

5

Šī reglamenta 172. pantā “Lietas dalībnieki, kuriem ir tiesības iesniegt atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību” ir noteikts:

“Vispārējā tiesā izskatītās attiecīgās lietas dalībnieks, kuram ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta, atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību var iesniegt divu mēnešu laikā no dienas, kad tam ir izsniegta apelācijas sūdzība. Termiņš, kurā iesniedzams atbildes raksts uz apelācijas sūdzību, nav pagarināms.”

6

Tiesvedības priekšvēsturi pārsūdzētā rīkojuma 1.–12. punktā Vispārējā tiesa ir apkopojusi šādi:

7

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 15. oktobrī, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

8

Prasības pamatojumam viņš izvirzīja piecus pamatus. Šie pamati bija balstīti attiecīgi uz Komisijas veiktu acīmredzami kļūdainu Savienības interešu vērtējumu, uz to, ka Komisija nav rūpīgi un objektīvi izskatījusi viņa sūdzību, uz to, ka Komisija ir vainojama pilnvaru nepareizā izmantošanā, jo tā esot bijusi interešu konflikta situācijā un esot rīkojusies novilcinoši attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un viņa apgalvojumiem, uz tiesību kļūdu, kas izriet no tā, ka Komisija nav konstatējusi diskrimināciju standartu izstrādes procesa, kā arī šā procesa rezultātu un protokolu pieejamības ziņā, un, visbeidzot, uz tiesību kļūdu, jo Komisija neesot konstatējusi LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu.

9

Vispārējā tiesa visus šos pamatus noraidīja kā acīmredzami nepamatotus.

10

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

11

Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12

Savā atbildē apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas atbildes raksts ir nepieņemams, jo tas ir iesniegts novēloti. Viņš norāda, ka šis 2022. gada 22. februārī iesniegtais atbildes raksts tika iesniegts vairāk nekā divus mēnešus pēc 2021. gada 25. novembra – apelācijas sūdzības iesniegšanas datuma. Tāpēc atbildes raksts esot jāatzīst par nepieņemamu, jo Komisija nav iesniegusi pierādījumus par datumu, kurā tai tika izsniegta apelācijas sūdzība.

13

Komisija lūdz noraidīt šo iebildi.

14

Atbilstoši Reglamenta 172. pantam Vispārējā tiesā izskatītās attiecīgās lietas dalībnieks, kuram ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta, atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību var iesniegt divu mēnešu laikā “no dienas, kad tam ir izsniegta apelācijas sūdzība”. Saskaņā ar šī paša reglamenta 51. pantu šis procesuālais termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpagarina par fiksētu desmit dienu termiņu. Līdz ar to termiņš, kurā ir jāiesniedz atbildes raksts uz apelācijas sūdzību, ir divi mēneši un desmit dienas no apelācijas sūdzības izsniegšanas brīža.

15

Šajā gadījumā, kā izriet no Komisijas rakstveida apsvērumiem, apelācijas sūdzība tai tika izsniegta 2021. gada 13. decembrī. Tāpēc divu mēnešu un desmit dienu termiņš atbildes raksta iesniegšanai, kas sākās no šī datuma, beidzās 2022. gada 23. februārī.

16

Tā kā Komisijas atbildes raksts tika iesniegts 2022. gada 22. februārī, iebilde par nepieņemamību, kas pamatota ar tā novēlotu iesniegšanu, ir jānoraida.

17

Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzējs ir izvirzījis trīs pamatus. Pirmais pamats būtībā ir par faktu kļūdainu kvalifikāciju, tiesību kļūdu saistībā ar prasīto pierādījumu apjomu un pierādījumu sagrozīšanu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar Vispārējās tiesas konstatējumu par varbūtējo patenttiesību pārkāpēju skaitu. Otrais pamats būtībā ir par pierādījumu sagrozīšanu saistībā ar varbūtējo tirgu sadali. Trešais pamats būtībā ir par tiesību kļūdu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu kvalifikāciju, kuri attiecas uz standartizācijas nolīgumiem.

18

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā ir kļūdaini nospriedusi, ka viņš nav pierādījis, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, noraidot viņa apgalvojumus par kolūzijas esamību starp uzņēmumiem. Viņš apgalvo, ka pirmajā instancē viņš bija izvirzījis argumentu par to, ka Komisija ir acīmredzami kļūdaini novērtējusi Savienības intereses, neuzskatīdama kolūziju par izveidojušos un neuzskatot, ka šī kolūzija bija ļāvusi izveidot starptautisku standartu, pārkāpjot apelācijas sūdzības iesniedzēja intelektuālā īpašuma tiesības.

19

Apelācijas sūdzības iesniedzējs savā replikā piebilst, ka pretēji tam, ko Komisija ir norādījusi atbildes rakstā, tas, ka standartizācijas procesa dalībnieki nav izpildījuši pienākumu paziņot par to intelektuālā īpašuma tiesībām, kā arī par iespējamām trešo personu tiesībām, šajā gadījumā tostarp par prasītāja patentiem, ir nevis katra attiecīgā uzņēmuma individuāla bezdarbība, bet gan pret konkurenci vērsta koordinācija starp šiem uzņēmumiem. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 38. punktā atzīstot, ka Komisijai bija pamats uzskatīt, ka no apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem pierādījumiem nebija iespējams secināt, ka pastāvēja “pamatotas aizdomas” par kolūziju starp sūdzībā norādītajiem uzņēmumiem.

20

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka, minētā rīkojuma 38. punktā prasot, lai viņš pierādītu, ka ļoti lielais pārkāpēju skaits varēja likt apšaubīt Komisijas vērtējumu par to, ka nav pierādījumu par kolūziju starp viņa sūdzībā norādītajiem uzņēmumiem, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un nav izpildījusi pienākumu pamatot savu nolēmumu.

21

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ļoti liela pārkāpēju skaita esamība nav vērsta uz to, lai apšaubītu šo vērtējumu, bet tā vienīgi pierāda, ka faktiski nav iespējams uzsākt tiesvedību pret katru varbūtējo pārkāpēju. Ļoti liela pārkāpēju skaita esamības mērķis tātad nav pastiprināt pierādījumus par šo kolūziju, kura turklāt jau bija pierādīta administratīvajā procesā un uz kuru tika vēlreiz norādīts pirmajā instancē iesniegtajā prasības pieteikumā. Tātad pārsūdzētā rīkojuma 38. punktā sniegtajam Vispārējās tiesas pamatojumam neesot priekšmeta, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs kolūzijas pierādīšanu ir pamatojis nevis ar to, ka pastāv ievērojams varbūtējo pārkāpēju skaits, bet gan ar to, ka vairāki standartizācijas procesā iesaistītie uzņēmumi pirms šī procesa sākuma bija informēti par viņa patentu portfeļa esamību un nav izpildījuši to paziņošanas pienākumu. Tādēļ ar atsauci uz ļoti lielo pārkāpēju skaitu esot tikuši sagrozīti Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi.

22

Komisija apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams daļā, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir norādījis uz pierādījumu vai faktu sagrozīšanu, un neefektīvs vai acīmredzami nepamatots attiecībā uz pārējiem viņa izvirzītajiem argumentiem.

23

Jāatgādina, ka Vispārējā tiesā celtās prasības pirmais pamats attiecās uz Komisijas veiktu acīmredzami kļūdainu Savienības interešu vērtējumu. Ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šī iestāde nav ņēmusi vērā varbūtējā LESD 101. panta pārkāpuma nozīmīgumu un smagumu.

24

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, pārsūdzētā rīkojuma 30.–34. punktā atgādinājusi Komisijas kompetenci tai iesniegto sūdzību izskatīšanā un sūdzības iesniedzēja lomu, Vispārējā tiesa šī rīkojuma 36.–38. punktā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju, norādot:

25

No pārsūdzētā rīkojuma 36. un 37. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa atbilstoši šī rīkojuma 30.–34. punktā minētajai judikatūrai ir izvērtējusi, vai Komisija ir īstenojusi savu rīcības brīvību izskatīt sūdzības, tostarp izsvērdama varbūtējā pārkāpuma raksturu, iespēju pierādīt tā esamību un Savienības intereses.

26

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka argumentācijā, kas vērsta pret pārsūdzētā rīkojuma 36. un 37. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis tiesību kļūdu, kas būtu pieļauta Vispārējās tiesas vērtējumā, bet patiesībā vēlas panākt, lai Tiesa no jauna izvērtētu pierādījumus, konstatējot, ka Vispārējā tiesa, nepieļaudama “tādu pašu kļūdu” kā Komisija, “attiecībā uz viņu nevarēja pārņemt” to faktisko pierādījumu vērtējumu, kuri saistīti ar pierādījumu nepastāvēšanu par kolūzijas esamību starp apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzībā norādītajiem uzņēmumiem, kā dēļ Komisija tostarp pieņēma strīdīgo lēmumu.

27

Šāda argumentācija tomēr nav pieņemama. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai vienīgajai ir kompetence konstatēt faktus, izņemot gadījumu, ja šo faktu konstatējumu neprecizitāte izriet no lietas materiāliem, kuri tai tikuši iesniegti, un novērtēt iesniegtos pierādījumus. Šo faktu konstatējums un šo elementu vērtējums, ja vien tie nav sagrozīti, tātad nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir jāpārbauda Tiesai (spriedumi, 2018. gada 20. septembris, Agria Polska u.c./Komisija, C‑373/17 P, EU:C:2018:756, 32. punkts, kā arī 2022. gada 30. jūnijs, Fakro/Komisija, C‑149/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:517, 45. punkts), jo Tiesai apelācijas tiesvedībā nav kompetences atkārtoti izvērtēt faktus un pierādījumus.

28

Turklāt ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējā tiesā bija “izvirzījis” pamatu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, acīmredzami nav pietiekami, lai pamatotu viņa iebildumu, atbilstoši kuram Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav “pierādījis”, ka tā secinājuma pamatā, kuru Komisija bija izdarījusi strīdīgajā lēmumā, ir bijusi acīmredzama kļūda vērtējumā.

29

Otrkārt, saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju, kas skar pārsūdzētā rīkojuma 38. punktu, pirmām kārtām, runājot par apgalvoto Vispārējās tiesas pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, jāatgādina, ka šis pienākums, kas ir būtiska formāla prasība, ir jānošķir no pamatojuma pamatotības, kas savukārt attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 79. punkts, kā arī 2022. gada 30. jūnijs, Fakro/Komisija, C‑149/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:517, 180. punkts).

30

Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītais iebildums, saskaņā ar kuru pārsūdzētā rīkojuma 38. punktā ietvertajam Vispārējās tiesas pamatojumam “neesot priekšmeta”, attiecas nevis uz pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, bet gan uz šī pamatojuma atbilstību vai pamatotību.

31

Otrām kārtām, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildumu, kas vērsts pret šajā pārsūdzētā rīkojuma punktā ietvertā vērtējuma pamatotību, ir jākonstatē, ka tā pamatā ir kļūdaina šī rīkojuma interpretācija.

32

Ir taisnība, ka minētā rīkojuma 38. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka ļoti lielais varbūtējo pārkāpēju skaits, pieņemot, ka tas ir pierādīts, liktu apšaubīt Komisijas vērtējumu par pietiekamas Savienības intereses turpināt viņa norādīto faktu pārbaudi neesamību. Tomēr no šī paša rīkojuma 36. un 37. punkta, saistībā ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka tajos būtu pieļauta tiesību kļūda, izriet, ka Vispārējā tiesa, apstiprinot šo Komisijas vērtējumu, ir balstījusies nevis uz pārkāpēju skaitu, bet gan uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja norādītā rīcība izriet no intelektuālā īpašuma tiesībām, nevis no konkurences tiesībām.

33

Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs ar savu šajā ziņā izvirzīto argumentāciju nav pierādījis, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, šī argumentācija ir jānoraida.

34

Tāpēc pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

35

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 41. punktā ir pieļāvusi kļūdu faktos, norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs administratīvajā procesā nebija izvirzījis argumentus par tirgu sadali. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka šīs procedūras laikā viņš bija gan norādījis uz šādas tirgu sadales esamību savā 2018. gada 15. maija vēstulē, kuras mērķis bija papildināt abas iepriekš jau iesniegtās sūdzības. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā šo vēstuli, lai gan tā tāpat bija pievienota pirmajā instancē iesniegtajam prasības pieteikumam. Vispārējās tiesas vērtējums par tai iesniegtajiem pierādījumiem līdz ar to esot kļūdains, jo tā neesot konstatējusi viena no šiem pierādījumiem faktisko saturu, šādi sagrozot šos pierādījumus un neizpildot pienākumu norādīt pamatojumu. Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 42. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā, pieņemot strīdīgo lēmumu, nav ņēmusi vērā šo vēstuli.

36

Komisija iebilst, ka šis pamats ir jānoraida vai nu kā nepieņemams, vai acīmredzami nepamatots.

37

Jāatgādina, ka atcelšanas prasības pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pasta operatori ir sadalījuši attiecīgo tirgu, izvēloties piedāvāt patentēto tehnoloģiju nevis vienloga vidē, t.i., sabiedrībai, bet vienīgi e‑komersantiem.

38

Pārsūdzētā rīkojuma 41. un 42. punktā Vispārējā tiesa šo argumentāciju noraidīja, norādot:

39

Kā izriet no šī sprieduma 27. punktā atgādinātās judikatūras, Vispārējās tiesas veiktā faktu konstatācija un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pārbaudāms Tiesā apelācijas stadijā.

40

Šajā lietā, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējs formāli ir atsaucies uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī uz Vispārējās tiesas pārsūdzētā rīkojuma 41. punktā veikto konstatējumu sagrozīšanu vai būtisku neprecizitāti, viņa argumentācija, kā izriet no šī sprieduma 35. punkta, šķietami ir vērsta vienīgi uz pierādījumu sagrozīšanas konstatēšanu. Tomēr šī argumentācija faktiski ir vērsta uz to, lai apelācijas stadijā tiktu izvērtēts 2018. gada 15. maija vēstules “faktiskais saturs” un tās pierādījuma spēks, ņemot vērā šajā pašā pārsūdzētā rīkojuma punktā minētos Vispārējās tiesas pārbaudītos pierādījumus.

41

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 86. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), bet šajā gadījumā tas tā nav.

42

Tāpēc otrais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

43

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 87. un 88. punktā noraidot viņa atcelšanas prasības ceturto un piekto pamatu, pamatojoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā bija lūdzis to konstatēt konkurences tiesību normu pārkāpumu, neizvirzīdams nevienu argumentu, lai pierādītu, ka strīdīgajā lēmumā ir pieļauta tiesību kļūda, acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana, ir pieļāvusi tiesību kļūdu pierādījumu satura konstatējumā.

44

Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam viņš neesot to lūdzis tieši konstatēt LESD 101. panta pārkāpumu. Tieši pretēji, apelācijas sūdzības iesniedzējs esot pierādījis, ka vienīgā iespējamā Komisijas rīcība – ja tā būtu pareizi novērtējusi tai administratīvajā procesā iesniegtos pierādījumus – būtu konstatēt kolūziju starp sūdzībā norādītajiem uzņēmumiem un līdz ar to – LESD 101. panta pārkāpumu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs atgādina, ka viņa atcelšanas prasības ceturtais un piektais pamats ir “tikai administratīvajā procesā jau iesniegto faktu papildu izklāsts un precizējums”.

45

Turpinājumā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 83. punktā norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ceturtajā un piektajā pamatā “ir izvirzījis savu teoriju par [Global Standards 1] standartizācijas nolīguma un tā dalībnieku rīcības pretkonkurences raksturu, neizvirzīdams nevienu argumentu, kas attiektos tieši uz [strīdīgo] lēmumu”, nav izpildījusi pienākumu pamatot savus nolēmumus. Tomēr no visas viņa Vispārējā tiesā izvirzītās argumentācijas, it īpaši no ceturtā pamata nosaukuma, izrietot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs centās pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nekonstatējot viņa diskrimināciju standartu izstrādes procesa, kā arī šā procesa rezultātu un protokolu pieejamības ziņā.

46

Visbeidzot saistībā ar piektā pamata noraidīšanu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka Komisijai pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegto pierādījumu izvērtēšanas bija pamats pieņemt strīdīgo lēmumu, tāpat ir pieļāvusi tiesību kļūdu un nav izpildījusi pienākumu pamatot savus nolēmumus. Viņš precizē, ka šajā piektajā pamatā viņš ir vienīgi izklāstījis elementus, kuriem bija jāļauj Komisijai veikt strīdīgā lēmuma 42. apsvērumā minēto vērtējumu, lai noteiktu, vai uz aplūkojamo nolīgumu ir attiecināms LESD 101. panta 1. punkts, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai ir izpildīti LESD 101. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi. Viņš piebilst, ka šajā pamatā viņš ir in extenso izvērtējis nosacījumus LESD 101. panta piemērošanai standartizācijas nolīgumiem, lai pierādītu, ka Komisija nevarēja noraidīt viņa sūdzību.

47

Komisija apgalvo, ka trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

48

Vispirms jāatgādina, ka atcelšanas prasības ceturtais un piektais pamats bija balstīts attiecīgi uz tiesību kļūdu, kas izriet no fakta, ka Komisija nebija konstatējusi diskrimināciju standartu izstrādes procesa, kā arī šā procesa rezultātu un protokolu pieejamības ziņā, un uz tiesību kļūdu, kas izriet no fakta, ka Komisija nav uzskatījusi, ka LESD 101. pants ir pārkāpts.

49

Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņam esot tikusi liegta piekļuve standartizācijas procesam, it īpaši standartizācijas organizācijā Global Standards 1 (turpmāk tekstā – “GS 1”), un ka varbūtējie patenttiesību pārkāpēji neesot izpildījuši to pienākumus, kas izriet no Pamatnostādnēm par horizontālās sadarbības nolīgumiem, un esot atteikuši viņam piekļuvi standartizācijas procesa rezultātiem paku nosūtīšanas un izsekošanas Savienībā tirgū, un tas neatbilstot LESD 101. panta 1. punktam.

50

Pārsūdzētā rīkojuma 83.–87. punktā Vispārējā tiesa šo argumentāciju noraidīja, norādot:

51

Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa savā argumentācijā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu saistībā ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu kvalifikāciju, kuri attiecas uz standartizācijas nolīgumiem.

52

Šī argumentācija ir jānoraida.

53

Vispirms ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav identificējis nevienu tiesību kļūdu, kas būtu pieļauta pārsūdzētā rīkojuma 83., 87. un 88. punktā, bet ir vienīgi atkārtojis to faktisko apstākļu izklāstu, kuru dēļ Vispārējai tiesai būtu bijis jākonstatē, ka pastāv kolūzija starp apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzībā norādītajiem uzņēmumiem. Saskaņā ar šī sprieduma 27. punktā minēto judikatūru pietiek atgādināt, ka apelācijas tiesvedībā Tiesa nevar ne pārbaudīt Vispārējās tiesas veikto faktu un pierādījumu vērtējumu, ne arī a fortiori veikt jaunu faktisko apstākļu un pierādījumu vērtējumu, ja nav ticis norādīts uz faktu sagrozīšanu.

54

Turpinājumā jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs apelācijas sūdzībā ir atzinis, ka, tieši atbildot uz strīdīgā lēmuma 42. apsvērumu, viņš ir izvirzījis argumentāciju par nosacījumu LESD 101. panta piemērošanai standartizācijas nolīgumiem in extenso izvērtējumu, lai pierādītu, ka Komisija ir kļūdaini noraidījusi viņa sūdzību. Tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 84. punktā ir pamatoti atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti lielā mērā ir jauni salīdzinājumā ar tiem, kas tika iesniegti administratīvajā procesā.

55

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 83., 87. un 88. punktā varēja nospriest, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ceturtajā un piektajā pamatā ir lūdzis konstatēt konkurences tiesību normu pārkāpumu, neizvirzīdams nevienu argumentu, lai pierādītu, ka strīdīgajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai tiesību kļūda, un tādējādi noraidīt šos pamatus.

56

Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvotā pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde ir jānoraida. Tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 84.–87. punktā ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja ceturto un piekto pamatu, šo iemeslu un Komisijas argumentācijas identiskums neietekmē šī pienākuma izpildes novērtējumu.

57

Tāpēc trešais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

58

Tā kā neviens no trim šīs apelācijas sūdzības pamatiem nav apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

59

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

60

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējam segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: