–

QT vārdā – D. Rašovský, advokát,

–

O2 Czech Republic a.s. vārdā – L. Duffek un M. Olík, advokáti,

–

Čehijas valdības vārdā – T. Machovičová, kā arī O. Serdula, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, U. Bartl, J. Heitz un M. Hellmann, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Armati, M. Mataija un P. Němečková, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 86/653/EEK (1986. gada 18. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem [komercaģentiem] (OV 1986, L 382, 17. lpp.) 17. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp komercaģentu QT un sabiedrību O2 Czech Republic a.s. par prasību atlīdzināt zaudējumus komercaģenta līguma, kas komercaģentu saistīja ar šo sabiedrību, izbeigšanas dēļ.

3

Direktīvas 86/653 otrajā un trešajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā atšķirības valstu tiesību aktos par pārstāvību tirdzniecībā [komercpārstāvību] būtiski ietekmē konkurences nosacījumus un šīs darbības veikšanu Kopienā un kaitē gan tirdzniecības pārstāvju [komercaģentu] aizsardzībai attiecībās ar viņu pilnvarotājiem [principāliem], gan arī komercdarījumu drošībai; tā kā turklāt šīs atšķirības var būtiski kavēt tirdzniecības pārstāvības [komercaģenta] līgumu noslēgšanu un darbību, ja pilnvarotājs [principāls] un tirdzniecības pārstāvis [komercaģents] darbojas dažādās dalībvalstīs;

tā kā preču tirdzniecībai starp dalībvalstīm būtu jānotiek saskaņā ar nosacījumiem, kas ir līdzīgi vienota tirgus nosacījumiem, un tas rada vajadzību tuvināt dalībvalstu tiesību sistēmas tā, lai kopējais tirgus varētu pareizi darboties; tā kā šajā sakarā noteikumi par tiesību aktu pretrunām attiecībā uz pārstāvību tirdzniecībā [komercaģentiem] nenovērš iepriekš minētās neatbilstības un arī nespētu novērst pat tad, ja tos vienādotu, un tāpēc ieteiktā saskaņošana ir vajadzīga neatkarīgi no šiem noteikumiem”.

4

Atbilstoši šīs direktīvas 1. pantam:

“1.   Šajā direktīvā paredzētos saskaņošanas pasākumus piemēro dalībvalstu normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē attiecības starp tirdzniecības pārstāvi [komercaģentu] un pilnvarotāju [principālu].

2.   Šajā direktīvā “tirdzniecības pārstāvis [komercaģents]” nozīmē pašnodarbinātu starpnieku, kuram ir pastāvīgas pilnvaras apspriest preču pirkšanu vai pārdošanu citas personas vārdā, turpmāk sauktu par “pilnvarotāju [principālu]”, vai apspriest un slēgt šādus darījumus minētā pilnvarotāja [principāla] vārdā.

[..]”

5

Minētās direktīvas 6. pantā ir precizēts:

“1.   Ja šajā jautājumā starp pusēm nav noslēgts līgums, neatkarīgi no dalībvalstu obligātajiem noteikumiem par atlīdzības apjomu tirdzniecības pārstāvim [komercaģentam] ir tiesības uz tādu atlīdzību, ko preču, kas ir līguma priekšmets, tirdzniecības pārstāvis [komercaģents] parasti saņem vietā, kur viņš veic savu darbību. Ja šādas prakses nav, tirdzniecības pārstāvim [komercaģentam] ir tiesības uz samērīgu atlīdzību, ņemot vērā visus darījuma aspektus.

2.   Jebkuru atlīdzības daļu, kas mainās atkarībā no darījumu skaita vai vērtības, uzskata par komisijas naudu [provīziju] šīs direktīvas nozīmē.

3.   Ja tirdzniecības pārstāvis [komercaģents] komisijas naudā [provīzijā] nesaņem pilnu vai daļēju atlīdzību, 7. līdz 12. pantu nepiemēro.”

6

Šīs pašas direktīvas 7. pantā ir paredzēts:

“1.   Tirdzniecības pārstāvim [Komercaģentam] ir tiesības uz komisijas naudu [provīziju] par tirdzniecības darījumiem [komercdarījumiem], kas noslēgti laikā, uz kuru attiecas pārstāvja [komercaģenta] līgums:

2.   Tirdzniecības pārstāvim [Komercaģentam] ir tiesības arī uz komisijas naudu [provīziju] par tirdzniecības darījumiem [komercdarījumiem], kas noslēgti laikā, uz kuru attiecas pārstāvja [komercaģenta] līgums:

un ja darījums ir noslēgts ar kādu šā apgabala vai šīs grupas klientu.

Dalībvalstis savos tiesību aktos paredz vienu no iespējām, kas norādītas iepriekšējos divos ievilkumos.”

7

Direktīvas 86/653 8. pantā ir noteikts:

“Tirdzniecības pārstāvim [Komercaģentam] ir tiesības uz komisijas naudu [provīziju] par tirdzniecības darījumiem [komercdarījumiem], kas noslēgti pēc tam, kad pārstāvja [komercaģenta] līgums ir beidzies:

8

Šīs direktīvas 17. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tirdzniecības pārstāvis [komercaģents] pēc pārstāvja [komercaģenta] līguma izbeigšanas saņem atlīdzību saskaņā ar 2. punktu vai kompensāciju par zaudējumiem saskaņā ar 3. punktu.

2.   

3.   Tirdzniecības pārstāvim [Komercaģentam] ir tiesības uz kompensāciju par zaudējumiem, ko viņš cieš tādēļ, ka izbeigtas viņa attiecības ar pilnvarotāju [principālu].

Šādi zaudējumi var rasties īpaši tad, ja attiecības izbeidz šādos apstākļos:

4.   Tiesības uz atlīdzību, kā paredzēts 2. punktā, vai uz zaudējumu kompensāciju, kā paredzēts 3. punktā, ir arī tad, ja pārstāvja [komercaģenta] līgums ir beidzies sakarā ar tirdzniecības pārstāvja [komercaģenta] nāvi.

5.   Tirdzniecības pārstāvis [Komercaģents] zaudē savas tiesības uz atlīdzību gadījumos, kas paredzēti 2. punktā, vai uz zaudējumu kompensāciju gadījumos, kas paredzēti 3. punktā, ja gada laikā pēc līguma izbeigšanas viņš pilnvarotājam [principālam] nav paziņojis, ka negatavojas atteikties no savām tiesībām.

6.   [Eiropas] Komisija astoņu gadu laikā pēc dienas, kad izziņota šī direktīva, iesniedz [Eiropas Savienības] Padomei pārskatu par šā panta ieviešanu un vajadzības gadījumā – arī priekšlikumus tā grozījumiem.”

9

Minētās direktīvas 18. pantā ir precizēts:

“Atlīdzību vai kompensāciju, kas minēta 17. pantā, nemaksā, ja:

10

Šīs pašas direktīvas 19. pantā ir paredzēts:

“Pirms pārstāvja [komercaģenta] līgums beidzas, puses nedrīkst atkāpties no 17. un 18. panta, kaitējot tirdzniecības pārstāvim [komercaģentam].”

11

Zákon č. 513/1991 Sb., obchodní zákoník (Likums Nr. 513/1991 par Komerckodeksu) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Komerckodekss”), 652. panta 1. punktā būtībā bija paredzēts, ka ar komercaģenta līgumu komercaģents apņemas apspriest un slēgt darījumus ar klientiem, kā arī veikt ar šo noslēgšanu saistītas darbības principāla vārdā un uz viņa rēķina.

12

Šī kodeksa 669. panta 1. punktā, ar kuru Čehijas tiesību sistēmā transponēts Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts, bija noteikts:

“Komercaģentam ir tiesības uz atlīdzību komercaģenta līguma izbeigšanas gadījumā, ja:

13

1998. gada 1. janvārī prasītājs pamatlietā noslēdza komercaģenta līgumu ar O2 Czech Republic tiesību priekšteci (turpmāk tekstā – “O2 Czech Republic”). Šīs līgumiskās attiecības beidzās 2010. gada 31. martā. Līgums attiecās uz šīs sabiedrības sniegtu telekomunikāciju pakalpojumu piedāvāšanu un pārdošanu, mobilo tālruņu, to piederumu un – vajadzības gadījumā – citu produktu un palīdzības abonentiem pakalpojumu piedāvāšanu un pārdošanu.

14

Saskaņā ar minēto līgumu prasītājs pamatlietā saņēma vienreizēju provīziju par katru līgumu, ko viņš bija noslēdzis O2 Czech Republic labā.

15

2006. un 2007. gadā prasītājs pamatlietā O2 Czech Republic atrada jaunus klientus un noslēdza citus līgumus ar esošajiem klientiem. Ņemot vērā maksimālo tarifu saistību ilgumu, šie līgumi nepārsniedza pamatlietā aplūkotā komercaģenta līguma beigu datumu, proti, 2010. gada 31. martu.

16

Savukārt attiecībā uz 2008. un 2009. gadu šis datums tika pārsniegts kopumā 431 abonementam, no kuriem 155 ir jauni abonementi un 276 – esošo abonementu grozījumi un par kuriem prasītājs pamatlietā no O2 Czech Republic saņēma attiecīgo provīziju.

17

Uzskatot, ka šī sabiedrība viņam tomēr nav samaksājusi atlīdzību, kas viņam pienākas saskaņā ar Komerckodeksa 669. panta 1. punktu, ar kuru ir transponēts Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts, prasītājs pamatlietā lūdza Obvodní soud pro Prahu 4 (Prāgas 4. rajona tiesa, Čehijas Republika) piespriest O2 Czech Republic samaksāt viņam summu 2023799 Čehijas kronas (CZK) (apmēram 82000 EUR).

18

Šī tiesa noraidīja minēto prasību, jo prasītājs pamatlietā neesot pierādījis, ka pēc attiecīgā komercaģenta līguma beigām O2 Czech Republic joprojām saglabāja būtiskas priekšrocības no darījumiem ar klientiem, kurus viņš bija atradis.

19

Šo nolēmumu apelācijas instancē apstiprināja Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa, Čehijas Republika). 2019. gada 27. novembra spriedumā šī tiesa uzsvēra, ka vienreizējās provīzijas, par kurām bija vienojušās līguma puses, prasītājam pamatlietā bija pienācīgi samaksātas. Tā konstatēja, ka arguments, saskaņā ar kuru šim prasītājam esot tiesības uz provīziju, kas hipotētiski varētu tikt saņemta, nepamato viņa tiesības uz atlīdzību. Prasītājs pamatlietā, protams, esot atradis jaunus klientus un esot palielinājis darījumu apjomu ar jau esošajiem klientiem, no kuriem O2 Czech Republic varēja gūt priekšrocības pēc minētā līguma izbeigšanas. Tomēr šī sabiedrība viņam par to esot maksājusi provīziju atbilstoši līgumam. Šī tiesa no tā secināja, ka atlīdzības samaksa nav taisnīga Komerckodeksa 669. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un ka tikai šī iemesla dēļ prasība ir jānoraida.

20

Prasītājs pamatlietā par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā.

21

Apelācijas sūdzībā prasītājs pamatlietā kritizē šīs tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz Komerckodeksa 669. panta 1. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuru “provīzija, ko komercaģents zaudējis”, ir tā, ko viņš būtu saņēmis par jau veiktajiem darījumiem, proti, darījumiem, kurus viņš pats ir noslēdzis vai kuru apjomu šis aģents ir būtiski palielinājis. Tieši pretēji, viņš apgalvo, ka šim jēdzienam būtu jāietver tā provīzija, kuru aģents hipotētiski būtu saņēmis par darījumiem, ko principāls pēc attiecīgā komercaģenta līguma beigām ir veicis ar klientiem, kurus aģents ir atradis vai ar kuriem viņš ir būtiski palielinājis darījumu apjomu līguma izpildes laikā.

22

Iesniedzējtiesa norāda, ka tās judikatūra atšķiras no Vācijas judikatūras. Tā uzskata, ka “provīzija, ko komercaģents zaudējis”, ir provīzija par darījumiem, kurus komercaģents būtu noslēdzis principāla vārdā, ja komercaģenta līgums hipotētiski turpinātu būt spēkā. Turklāt saskaņā ar Vācijas judikatūru, lai gan vienreizējas provīzijas gadījumā komercaģents nezaudē nekādu provīziju, viņš tomēr var izmantot tiesības uz atlīdzību. Tātad esot nopietnas šaubas par Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretāciju.

23

Šādos apstākļos Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību pamatlietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Pirmām kārtām, attiecībā uz Tiesas kompetenci atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem jānorāda, pirmkārt, ka pamatlietā aplūkotais komercaģenta līgums tika noslēgts 1998. gada 1. janvārī, proti, pirms Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā. Ar šo līgumu pamatlietas puses tika saistītas līdz 2010. gada 31. martam – dienai, kad O2 Czech Republic izbeidza minēto līgumu. Ņemot vērā, ka pamatlietas priekšmets ir līguma izbeigšanas tiesiskās sekas, kas iestājušās pēc pievienošanās [Eiropas Savienībai], Direktīva 86/653 šai lietai ir piemērojama ratione temporis.

25

Otrkārt, runājot par šīs direktīvas materiālo piemērošanas jomu, no direktīvas 1. panta 2. punkta izriet, ka tā ir piemērojama nevis pakalpojumu sniegšanai, bet vienīgi preču pārdošanai vai iegādei. Pamatlietā aplūkotā komercaģenta līguma priekšmets attiecas gan uz preču pārdošanu, gan uz pakalpojumu sniegšanu. Tādējādi tas tikai daļēji ietilpst šīs direktīvas materiālajā piemērošanas jomā.

26

Tomēr šķiet, ka ar Komerckodeksa 652. pantu Čehijas likumdevējs, transponējot Direktīvu 86/653, ir nolēmis Čehijas tiesību sistēmā iekļaut visus jautājumus, ar kuriem komercaģents var nodarboties, un tādējādi ir paredzējis piemērot šīs direktīvas noteikumus gan pirkuma un pārdošanas darījumiem, gan pakalpojumu sniegšanai.

27

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja valsts tiesības saistībā ar šīs valsts īpašo iekšējo situāciju paredz tādus pašus risinājumus kā Savienības tiesības, lai jo sevišķi nepieļautu diskrimināciju pret valsts pilsoņiem vai iespējamus konkurences traucējumus vai arī lai nodrošinātu vienādu procedūru salīdzināmās situācijās, vienveidīga no Savienības tiesībām pārņemto noteikumu vai jēdzienu interpretācija neatkarīgi no apstākļiem, kādos tos paredzēts piemērot, ir Savienības interesēs – lai novērstu interpretācijas atšķirības nākotnē (spriedums, 2015. gada 3. decembris, Quenon K., C‑338/14, EU:C:2015:795, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

No tā izriet – apstāklis, ka pamatlietā aplūkotais līgums attiecas gan uz precēm, gan uz pakalpojumiem, neliedz Tiesai atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

29

Tādējādi no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz šiem jautājumiem.

30

Otrām kārtām, O2 Czech Republic apgalvo, ka minētie jautājumi esot nepieņemami, jo tiem neesot nozīmes pamatlietas atrisināšanā.

31

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas un valsts tiesu sadarbībā, kas noteikta LESD 267. pantā, tikai valsts tiesai, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī to jautājumu atbilstība, kurus tā uzdod Tiesai. Tāpēc, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2022. gada 14. jūlijs, Volkswagen, C‑134/20, EU:C:2022:571, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 14. jūlijs, Volkswagen, C‑134/20, EU:C:2022:571, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pietiekami izklāstījusi ne tikai iemeslus, kas tai likuši uzdot Tiesai jautājumu par Direktīvas 86/653 tiesību normu interpretāciju, bet arī iemeslus, kuru dēļ šī interpretācija tai šķiet nepieciešama pamatlietas atrisināšanai.

34

Šādos apstākļos prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

35

Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 86/653 17. panta interpretācija, par kuru ir pirmais jautājums, ir jāapsver, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi un ar to izveidoto sistēmu. Direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesības saistībā ar komercaģenta līguma pušu juridiskajām attiecībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 3. decembris, Quenon K., C‑338/14, EU:C:2015:795, 21. un 22. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

36

Kā izriet no Direktīvas 86/653 otrā un trešā apsvēruma, tās mērķis ir aizsargāt komercaģentus attiecībās ar viņu principāliem, sekmēt komercdarījumu drošību un veicināt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm, tuvinot to tiesību aktus attiecībā uz komercpārstāvību. Šajā nolūkā ar šo direktīvu tostarp ir paredzēti noteikumi, kas tās 13.–20. pantā reglamentē komercaģenta līguma noslēgšanu un izbeigšanu (spriedums, 2015. gada 3. decembris, Quenon K., C‑338/14, EU:C:2015:795, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Attiecībā uz komercaģenta līguma beigām Direktīvas 86/653 17. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums ieviest zaudējumu atlīdzības mehānismu komercaģentam, tam ļaujot izvēlēties starp diviem risinājumiem, proti, vai nu atlīdzību, ko nosaka saskaņā ar šī panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem, jeb atlīdzības par klientiem sistēmu, vai arī kompensāciju par zaudējumiem atbilstoši minētā panta 3. punktā noteiktajiem kritērijiem, t.i., zaudējumu atlīdzības sistēmu (spriedums, 2015. gada 3. decembris, Quenon K., C‑338/14, EU:C:2015:795, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Čehijas Republika ir izvēlējusies Direktīvas 86/653 17. panta 2. punktā paredzēto atlīdzības par klientiem sistēmu.

39

Atlīdzības par klientiem sistēmu veido trīs posmi. Vispirms – pirmā posma mērķis atbilstoši šīs direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmā ievilkuma kritērijiem ir aprēķināt, cik lielus ienākumus principāls ir guvis no darījumiem ar komercaģenta atrastajiem klientiem. Tālāk – otrā posma mērķis ir saskaņā ar 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otro ievilkumu pārbaudīt, vai summa, kāda ir noteikta, pamatojoties uz šiem kritērijiem, ir taisnīga, ņemot vērā visus attiecīgos šī gadījuma apstākļus un it īpaši komercaģenta zaudēto provīziju. Visbeidzot – trešajā posmā uz šo summu attiecas maksimālais ierobežojums, kas noteikts tajā pašā 17. panta 2. punkta b) apakšpunktā, kurš ir piemērojams tikai tad, ja šī summa pārsniedz maksimālo ierobežojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 3. decembris, Quenon K., C‑338/14, EU:C:2015:795, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā gadījumā pirmais jautājums konkrēti attiecas uz Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā lietotās frāzes “provīzija, ko komercaģents zaudējis” nozīmi, kas formāli atbilst atlīdzības par klientiem sistēmas otrajam posmam. Tomēr no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka iesniedzējtiesas izvirzītā problēma ir vispārīgāka un ka tā neattiecas vienīgi uz otro posmu. Tā attiecas ne tikai uz atbilstošās atlīdzības aprēķinu, lai to padarītu taisnīgu, bet arī uz elementiem, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu priekšrocības, kuras principāls saglabā pēc komercaģenta līguma izbeigšanas, un tas ietilpst šīs sistēmas pirmajā posmā.

41

Tātad ir jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu šī tiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka provīzijām, ko komercaģents būtu saņēmis, ja komercaģenta līgums, iespējams, tiktu turpināts, saistībā ar darījumiem, kas pēc komercaģenta līguma izbeigšanas būtu noslēgti ar jaunajiem klientiem, kurus tas ir atradis principālam pirms līguma izbeigšanas, vai ar klientiem, ar kuriem viņš pirms līguma izbeigšanas ir būtiski palielinājis darījumu apjomu, ir jāņem vērā, nosakot šīs direktīvas 17. panta 2. punktā paredzēto atlīdzību.

42

Pirmām kārtām, minētās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā kopsakarā ar 17. panta 1. punktu ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem komercaģentam ir tiesības uz atlīdzību pēc komercaģenta līguma izbeigšanas, un tajā ir precizēta atlīdzības aprēķināšanas kārtība. Tādējādi šajā tiesību normā paredzētās komercaģenta tiesības uz atlīdzību ir atkarīgas no tā, vai ir izbeigtas viņa līgumiskās attiecības ar principālu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. aprīlis, CMR, C‑645/16, EU:C:2018:262, 23. punkts).

43

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 53. punktā, Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmajā ievilkumā ir precizēts, ka komercaģentam ir tiesības uz atlīdzību, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, komercaģents principālam ir atradis jaunus klientus vai būtiski palielinājis darījumu apjomu ar esošajiem klientiem. Otrkārt, principāls turpina gūt ievērojamus ienākumus no darījumiem ar šādiem klientiem.

44

Tomēr gan apstākļa vārdu “encore”, “noch”, “fortsat”, “nadále”, “todavía”, “ancora”, “nadal”, “ainda”, “nog” un “naďalej” lietošana attiecīgi šīs tiesību normas franču, vācu, dāņu, čehu, spāņu, itāļu, poļu, portugāļu, holandiešu un slovāku valodas versijās, gan darbības vārda formu “продължава”, “jätkuvalt”, “διατηρεί”, “to derive from”, “továbbra is [..] tesz szert”, “continuă”, “jatkuvasti” un “fortsätter” lietošana attiecīgi minētās tiesību normas bulgāru, igauņu, grieķu, angļu, ungāru, rumāņu, somu un zviedru valodas versijās skaidri norāda, ka runa ir par priekšrocībām, kuras turpinās pēc komercaģenta līguma izbeigšanas un tādējādi attiecas uz darījumiem ar minētajiem klientiem pēc līguma izbeigšanas. Citiem vārdiem, šīs priekšrocības atbilst priekšrocībām, ko principāls pēc līguma izbeigšanas turpina gūt komercattiecībās, kuras komercaģents ir izveidojis vai kuru apjomu tas ir palielinājis līguma izpildes laikā.

45

Šādā perspektīvā Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā būtībā ir precizēts, ka atlīdzības, uz kuru komercaģentam ir tiesības pēc komercaģenta līguma izbeigšanas, aprēķinā, lai tas būtu taisnīgs, ir jāņem vērā visi ar komercaģenta līgumu saistītie apstākļi, it īpaši provīzijas, ko komercaģents zaudējis un kas izriet no minētajiem darījumiem ar šiem klientiem. Proti, šīs provīzijas atbilst priekšrocībām, kas nosauktas šīs direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmajā ievilkumā, ciktāl tās, tāpat kā šīs priekšrocības, izriet no darījumiem, kas veikti ar pēdējā minētajā tiesību normā norādītajiem klientiem pēc līguma izbeigšanas.

46

Tādējādi “provīzija, ko komercaģents zaudējis” Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē ir tā, kura komercaģentam būtu bijusi jāsaņem, ja komercaģenta līgums būtu turpinājies, un atbilst ienākumiem par labu principālam, kuri turpina pastāvēt pēc komercaģenta līguma izbeigšanas un kuri izriet no komercattiecībām, ko komercaģents ir izveidojis vai kā apjomu tas ir palielinājis pirms līguma izbeigšanas.

47

Tātad no Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka provīzija, ko komercaģents būtu saņēmis, ja komercaģenta līgums, iespējams, tiktu turpināts, par darījumiem, kas pēc komercaģenta līguma izbeigšanas ir noslēgti ar jaunajiem klientiem, kurus viņš ir atradis principālam pirms līguma izbeigšanas, vai ar klientiem, ar kuriem viņš pirms līguma izbeigšanas ir būtiski palielinājis darījumu apjomu, ir jāņem vērā, nosakot 17. panta 2. punktā paredzēto atlīdzību.

48

Otrām kārtām, šo interpretāciju apstiprina minētās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta konteksts.

49

Pirmkārt, kā atgādināts šī sprieduma 37. punktā, minētās direktīvas 17. pantā dalībvalstīm, lai nodrošinātu kompensāciju komercaģentam komercaģenta līguma izbeigšanas gadījumā, ir atstāta izvēle starp divām sistēmām, kas paredzētas attiecīgi šī panta 2. un 3. punktā. Tā kā to abu mērķis ir nodrošināt šādu kompensāciju, šīs sistēmas ir jāsaprot kā tādas, kas attiecas uz identiskiem pieņēmumiem, proti, zaudējumiem, kas atbilst periodam pēc komercaģenta līguma izbeigšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. aprīlis, CMR, C‑645/16, EU:C:2018:262, 28. punkts).

50

Tiesa attiecībā uz Direktīvas 86/653 17. panta 3. punktu jau ir nospriedusi, ka komercaģentam ir tiesības uz kompensāciju par zaudējumiem, ko viņš cieš tāpēc, ka viņa līgumiskās attiecības ir izbeigtas apstākļos, kādos šim komercaģentam ir liegta provīzija, ko viņam būtu devusi līguma izpilde, nodrošinot principālam būtiskus ienākumus, kas saistīti ar komercaģenta darbību, un/vai komercaģentam nav dota iespēja dzēst izmaksas un izdevumus, kas viņam radušies, pildot komercaģenta līgumu saskaņā ar principāla padomiem (spriedums, 2018. gada 19. aprīlis, CMR, C‑645/16, EU:C:2018:262, 27. punkts). Šīs direktīvas 17. panta 3. punkts tātad attiecas uz gadījumiem, kad provīzija nākotnē būtu saņemta, ja komercaģenta līgums nebūtu izbeigts.

51

No tā izriet, ka Direktīvas 86/653 17. panta 2. punktam ir jāattiecas arī uz šo gadījumu un ka tajā paredzētajā atlīdzībā, ievērojot tajā paredzētos nosacījumus, ir jāņem vērā provīzija, ko komercaģents būtu saņēmis tad, ja komercaģenta līgums, iespējams, tiktu turpināts.

52

Otrkārt, šādu interpretāciju apstiprina arī šīs tiesību normas interpretācija, ņemot vērā minētās direktīvas 7. un 8. pantu. Direktīvas 7. pantā ir paredzēts, ka komercaģentam ir tiesības uz provīziju par katru komercdarījumu, kas noslēgts komercaģenta līguma darbības laikā, ievērojot noteiktus minētajā 7. pantā konkretizētus nosacījumus. Šīs direktīvas 8. pantā ir piebilsts, ka komercaģentam ir arī tiesības saņemt provīziju par komercdarījumu, pat ja tas tiktu noslēgts pēc līguma izbeigšanas, ja būtībā šis darījums drīzumā tiks veikts līguma izbeigšanas dienā.

53

Šajā kontekstā Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkts, lai nodrošinātu tā lietderīgo iedarbību, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas nevis uz gadījumu, uz kuru jau attiecas šīs direktīvas 7. un 8. pants, bet uz citu gadījumu. Tādējādi 17. panta 2. punkts nevar attiekties uz situācijām, kad komercaģents nav saņēmis visu tam maksājamo provīziju, ņemot vērā, ka uz šīm situācijām attiecas minētās direktīvas 7. pants. Tāpat to nevar interpretēt tādējādi, ka tas attiektos uz darījumiem, kuru noslēgšana bijusi sagatavota pirms līguma izbeigšanas un kuri noslēgti pēc līguma izbeigšanas – uz tiem attiecas šīs pašas direktīvas 8. pants. Direktīvas 86/653 7. un 8. pantā paredzētās provīzijas sava rakstura dēļ ir iegūtās tiesības, un tās nav pakļautas šīs direktīvas 17. un 18. pantā paredzētajiem īpašajiem ierobežojumiem un prasībām.

54

Tādējādi Direktīvas 86/653 17. panta 2. punktā paredzētā atlīdzība noteikti attiecas uz provīziju, ko gadījumā, ja komercaģenta līgums, iespējams, tiktu turpināts, komercaģents būtu saņēmis par darījumiem, kas noslēgti ar jaunajiem klientiem, kurus tas ir atradis principālam, vai ar klientiem, ar kuriem tas būtiski attīstījis darījumus.

55

Treškārt, ir jāatsaucas uz Ziņojumu par Padomes Direktīvas par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem [komercaģentiem] 17. panta piemērošanu, ko Komisija iesniegusi 1996. gada 23. jūlijā (COM(96) 364, galīgā redakcija) saskaņā ar Direktīvas 86/653 17. panta 6. punktu; šajā ziņojumā ir sniegta detalizēta informācija par minētās direktīvas 17. panta 2. punktā paredzētās kompensācijas faktisko aprēķinu, un tā mērķis ir atvieglot 17. panta vienveidīgāku interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 26. marts, Semen, C‑348/07, EU:C:2009:195, 22. punkts un tajā minētā judikatūra). Ziņojumā ir norādīts, ka šī atlīdzība atbilst priekšrocībām, ko principāls turpina gūt no komercaģenta darbības pēc komercaģenta līguma izbeigšanas. Ir precizēts, ka runa ir par principāla labā radīto pievienoto vērtību. No šiem paskaidrojumiem izriet, ka minētajai atlīdzībai ir jāattiecas arī uz provīziju, ko komercaģents būtu saņēmis, ja komercaģenta līgums, iespējams, tiktu turpināts, par darījumiem, kas noslēgti ar jaunajiem klientiem, kurus viņš ir atradis principālam, vai ar klientiem, ar kuriem tas ir būtiski palielinājis darījumu apjomu minētā līguma izpildes laikā.

56

Trešām kārtām, Direktīvas 86/653 mērķi arī liecina par labu šādai direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācijai. Kā atgādināts šī sprieduma 36. punktā, šīs direktīvas mērķis ir aizsargāt komercaģentus attiecībās ar viņu principāliem, sekmēt komercdarījumu drošību un veicināt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm, tuvinot to tiesību aktus attiecībā uz komercpārstāvību.

57

Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 86/653 17.–19. panta mērķis ir aizsargāt komercaģentu pēc komercaģenta līguma izbeigšanas un ka šajā nolūkā ar minēto direktīvu ieviestais režīms ir obligāts. Tiesa no tā ir secinājusi, ka jebkāda šīs direktīvas 17. panta interpretācija, kas varētu kaitēt komercaģentam, ir izslēgta (spriedums, 2018. gada 19. aprīlis, CMR, C‑645/16, EU:C:2018:262, 34. un 35. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tā arī konkrētāk ir nospriedusi, ka šīs direktīvas 17. panta 2. punkta noteikumi ir jāinterpretē tā, lai veicinātu komercaģenta aizsardzību un attiecīgi pilnībā ņemtu vērā viņa nopelnus to darījumu noslēgšanā, kurus tam ir uzdots noslēgt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, Marchon Germany, C‑315/14, EU:C:2016:211, 33. punkts).

58

Kā būtībā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 73. punktā, jēdziena “provīzija, ko komercaģents zaudējis” piemērošanas jomu attiecināt tikai uz darījumiem, kas jau bijuši īstenoti pirms komercaģenta līguma izbeigšanas, varētu liegt komercaģentam lielu daļu no kapitāla pieauguma, ko principāls guvis pēc līguma izbeigšanas, pamatojoties uz komercaģenta veikto darbu.

59

Tādējādi tāda Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācija, ar kuru no atlīdzības noteikšanas tiktu izslēgta provīzija, ko komercaģents būtu saņēmis, ja komercaģenta līgums, iespējams, tiktu turpināts, par darījumiem, kas pēc līguma izbeigšanas tiek noslēgti ar jaunajiem klientiem, kurus viņš ir atradis principālam pirms līguma izbeigšanas, vai par darījumiem, kas tiek noslēgti pēc līguma izbeigšanas ar klientiem, ar kuriem viņš pirms līguma izbeigšanas ir būtiski palielinājis darījumu apjomu, būtu pretrunā šīs direktīvas mērķiem.

60

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot šīs direktīvas 17. panta 2. punktā paredzēto kompensāciju, ir jāņem vērā provīzijas, ko komercaģents būtu saņēmis, ja komercaģenta līgums, iespējams, tiktu turpināts, par darījumiem, kas pēc komercaģenta līguma izbeigšanas tiek noslēgti ar jaunajiem klientiem, kurus tas ir atradis principālam pirms līguma izbeigšanas, vai ar klientiem, ar kuriem viņš pirms līguma izbeigšanas ir būtiski palielinājis darījumu apjomu.

61

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar vienreizējas provīzijas samaksu no 17. panta 2. punktā paredzētās atlīdzības aprēķina tiek izslēgta provīzija, kuru komercaģents zaudējis un kura izriet no darījumiem, ko pēc komercaģenta līguma izbeigšanas principāls ir veicis ar jaunajiem klientiem, kurus komercaģents ir atradis principālam pirms līguma izbeigšanas, vai ar klientiem, ar kuriem viņš pirms līguma izbeigšanas ir būtiski palielinājis darījumu apjomu.

62

Šajā ziņā, kā norādīts šī sprieduma 39. punktā, šīs direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā būtībā ir prasīts, lai atlīdzības summa tiktu aprēķināta taisnīgi, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus un tostarp komercaģenta zaudēto provīziju.

63

No tā izriet, ka “provīzija, ko komercaģents zaudējis” šīs tiesību normas izpratnē, ir tikai viens no elementiem, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu atlīdzības taisnīgumu. Tādas noteikta veida provīzijas izvēle kā, piemēram, vienreizēja provīzija tātad nevar radīt šaubas par minētajā tiesību normā paredzētajām tiesībām uz atlīdzību. Ja tas tā nebūtu, pastāvētu risks, ka minētās direktīvas 19. pantā paredzētās tiesības uz atlīdzību tiktu apietas.

64

Šajā gadījumā Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ir tikai nedaudz precizējumu par to, ko ietver vienreizējas provīzijas, kuras prasītājs pamatlietā saņēmis saskaņā ar komercaģenta līgumu, kas viņu saistīja ar O2 Czech Republic. Tiesas sēdē šī sabiedrība tomēr norādīja, ka pamatlietā aplūkojamā vienreizējā provīzija atbilstot fiksētai atlīdzībai par jebkuru tādu jaunu līgumu ar jauniem vai esošajiem klientiem, kas noslēgts ar prasītāja pamatlietā starpniecību.

65

Ja tas tā būtu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, prasītāja pamatlietā izveidotais vai paplašinātais klientu loks varētu radīt pievienotu vērtību, veicot jaunus darījumus, kuri būtu devuši tiesības uz provīziju, ja komercaģenta līgums nebūtu izbeigts. Šādos apstākļos, kā ģenerāladvokāte būtībā ir uzsvērusi secinājumu 89. punktā, šāda vienreizēja provīzija neietver provīziju, ko komercaģents zaudējis un kas izriet no darījumiem, kurus principāls ir veicis ar šiem klientiem pēc komercaģenta līguma izbeigšanas.

66

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar vienreizējas provīzijas samaksu no 17. panta 2. punktā paredzētās atlīdzības aprēķina netiek izslēgta provīzija, kuru komercaģents zaudējis un kura izriet no darījumiem, ko komercaģents pēc komercaģenta līguma izbeigšanas ir veicis ar jaunajiem klientiem, kurus viņš ir atradis principālam pirms līguma izbeigšanas, vai ar klientiem, ar kuriem viņš pirms līguma izbeigšanas ir būtiski palielinājis darījumu apjomu, ja provīzija atbilst fiksētai atlīdzībai par jebkuru tādu jaunu līgumu ar jauniem vai esošajiem klientiem, kas noslēgts ar prasītāja pamatlietā starpniecību.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: