–

BNP Paribas SA vārdā – V. Bringer, N. Coutrelis un M. Lévis, avocats,

–

TR vārdā – A. Lyon‑Caen, T. Lyon‑Caen un F. Thiriez, avocats,

–

Francijas valdības vārdā – A. Daniel un A.‑L. Desjonquères, pārstāves,

–

Šveices valdības vārdā – N. Marville‑Dosen un J. Schickel‑Küng, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp., labojums – OV 2011, L 81, 18. lpp.) 33. un 36. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp BNP Paribas SA un TR par viņa atlaišanu, par ko Anglijas tiesa ir pieņēmusi nolēmumu, kura sekas attiecībā uz vēlāk Francijas tiesās celtu prasību tiek apstrīdētas.

3

Regulas Nr. 44/2001 2., 6., 16. un 19. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

4

Minētās regulas III nodaļas, kura attiecas uz atzīšanu un izpildi, 1. iedaļas “Atzīšana” 33. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstī pieņemtu spriedumu bez kādas īpašas procedūras atzīst pārējās dalībvalstīs.

2.   Jebkura ieinteresētā puse, kas sprieduma atzīšanu izvirza par galveno jautājumu strīdā, saskaņā ar šīs nodaļas 2. un 3. iedaļā noteiktajām procedūrām var iesniegt pieteikumu lēmuma pieņemšanai par sprieduma atzīšanu.

3.   Ja tiesvedības rezultāts dalībvalsts tiesā ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu attiecībā uz atzīšanu, tad minētā jautājuma izlemšana ir šīs tiesas jurisdikcijā.”

5

Regulas Nr. 44/2001 1. iedaļā iekļautajā 36. pantā ir paredzēts:

“Ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.”

6

Šī regula ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.). Tomēr atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 66. panta 2. punktam Regula Nr. 44/2001 turpina būt piemērojama spriedumiem, kas pasludināti tiesvedībā, kura uzsākta pirms 2015. gada 10. janvāra un kura ietilpst pēdējās minētās regulas darbības jomā.

7

Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp., turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”) tika noslēgts 2019. gada 17. oktobrī un stājās spēkā 2020. gada 1. februārī.

8

Šā līguma 67. panta “Jurisdikcija, tiesas nolēmumu atzīšana un izpilde un saistītā centrālo iestāžu sadarbība” 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, attiecībā uz spriedumu, nolēmumu, publisku aktu, tiesas izlīgumu un nolīgumu atzīšanu un izpildi turpmāk minētos tiesību aktus vai noteikumus piemēro šādi:

9

Minētā līguma 126. pantā ir paredzēts pārejas periods, kurš sākas datumā, kad šis līgums stājas spēkā, un beidzas 2020. gada 31. decembrī; šā pārejas perioda laikā atbilstoši šā paša nolīguma 127. panta 1. punkta pirmajai daļai Savienības tiesības ir piemērojamas Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā, ja vien Izstāšanās līgumā nav noteikts citādi.

10

Code du travail (Darba kodekss) L. 1234‑5. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ja darbinieks ir ticis atlaists, neievērojot uzteikuma termiņu, viņam ir tiesības saņemt kompensācijas maksu, ja vien viņš nav pieļāvis smagu pārkāpumu.”

11

Šā kodeksa L. 1234‑9. panta pirmā daļa ir formulēta šādi:

“Darbiniekam, ar kuru ir noslēgts darba līgums uz nenoteiktu laiku [..], ir tiesības saņemt atlaišanas pabalstu, ja vien nav pieļauts smags pārkāpums.”

12

Minētā kodeksa L. 1235‑3. pantā ir noteikts – ja darbinieka atlaišana notiek tādu iemeslu dēļ, kas nav reāli un nopietni, tiesa var ierosināt atjaunot darbinieku darbā uzņēmumā, saglabājot viņa iegūtās priekšrocības, un ja viena vai otra puse noraida šādu atjaunošanu darbā, tiesa piešķir darbiniekam kompensāciju, kuru maksā darba devējs.

13

Šā paša kodeksa R. 1452‑6. pantā, redakcijā, kas bija spēkā pirms atcelšanas ar 2016. gada 20. maija Dekrētu Nr. 2016‑660 par procesu darba strīdu padomēs un tiesvedību darba tiesību lietās (2016. gada 25. maijaJORF, teksts Nr. 30), bija noteikts:

“Visus prasījumus, kas saistīti ar darba līgumu, kurš noslēgts starp tām pašām pusēm, neatkarīgi no tā, vai prasījumus ir izvirzījis prasītājs vai atbildētājs, izskata vienā un tajā pašā tiesvedībā.

Šis noteikums nav piemērojams, ja prasījumu pamats ir radies vai atklājies pēc vēršanās conseil de prud’hommes [(Darba strīdu padome)].”

14

Employment Rights Act 1996 (1996. gada Darba likums, turpmāk tekstā – “ERA 1996”) ir iekļauta X daļa “Nepamatota atlaišana”.

15

Šīs X daļas I nodaļā “Tiesības netikt nepamatoti atlaistam” ir iekļauts 98. pants, kas formulēts šādi:

“(1) Šīs daļas nolūkos, lai konstatētu, vai darbinieka atlaišana ir pamatota vai nepamatota, darba devējam ir jāpierāda:

(2) Iemesls ir šā punkta tvērumā, ja tas:

[..]

[..]

(4) Ja darba devējs ir izpildījis 1. punkta prasības, lēmums par to, vai atlaišana ir pamatota vai ne (darba devēja norādītā pamatojuma dēļ):

[..]”

16

Minētās X daļas II nodaļā “Tiesību aizsardzības līdzekļi nepamatotas atlaišanas gadījumā” ir iekļauts 118. pants, kurā noteikts – ja tiesa piešķir kompensāciju par nepamatotu atlaišanu atbilstoši 112. panta 4. punktam un 117. panta 3. punktam, šī kompensācija ietver, pirmkārt, basic award (pamatatlīdzību) un, otrkārt, compensatory award (kompensācijas maksājumu).

17

1998. gada 25. augustā, pamatojoties uz darba līgumu, kas noslēgts atbilstoši Anglijas tiesību aktiem, BNP Paribas, iepriekš BNP SA, pieņēma darbā atbildētāju pamatlietā, lai viņš strādātu šīs Francijas sabiedrības filiālē Londonā (Apvienotā Karaliste).

18

2009. gada 2. aprīlī šīs puses atbilstoši Francijas tiesību aktiem noslēdza darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kurā bija paredzēts atbildētāju pamatlietā norīkot uz Singapūru. Vēlāk, pamatojoties uz šā līguma 2010. gada 16. augusta papildinājumu, viņš tika norīkots uz Londonas filiāli.

19

Ar 2013. gada 30. septembra vēstuli atbildētājs pamatlietā tika atlaists no darba smaga pārkāpuma dēļ saistībā ar faktiem, kuri norisinājās, kamēr viņš bija norīkots Singapūrā; viņš šo atlaišanu apstrīdēja.

20

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka 2013. gada 20. decembrī šis darbinieks vērsās Employment Tribunal, London Central (Darba lietu tiesa, Centrālā Londona, Apvienotā Karaliste; turpmāk tekstā – “Anglijas tiesa”) ar prasību konstatēt, ka viņa atlaišana ir bijusi nepamatota, un piešķirt viņam kompensāciju, taču ar atrunu, ka prasījumi par naudas summu piedziņu saistībā ar viņa atlaišanu tiks izvirzīti citviet.

21

Ar 2014. gada 26. septembra spriedumu (turpmāk tekstā – “Apvienotās Karalistes spriedums”) minētā tiesa atzina šo prasību par pamatotu no Apvienotās Karalistes tiesību viedokļa un nolēma, ka pārējie jautājumi saistībā ar atlīdzinājumu tiks izskatīti vēlākā tiesas sēdē. BNP Paribas samaksāja atbildētājam pamatlietā 81175 sterliņu mārciņas (GBP) (aptuveni 96517 EUR) kā kompensācijas maksājumu. Minētajā spriedumā šī tiesa tostarp norādīja, ka BNP Paribas ir piemērojusi sankcijas savam darbiniekam atbilstoši Francijas Darba kodeksam, taču šīs sabiedrības valde bija akceptējusi, ka strīds tiek izšķirts, pamatojoties uz ERA 1996 un Apvienotās Karalistes judikatūru.

22

2014. gada 27. novembrī minētais darbinieks vērsās conseil de prud’hommes de Paris (Parīzes Darba strīdu padomē, Francija) un lūdza, lai BNP Paribas tiktu piespriests viņam samaksāt dažādas summas, it īpaši kompensāciju par atlaišanu bez reāla un nopietna pamata, kompensāciju par uzteikuma perioda neievērošanu un atlaišanas pabalstu, kā arī viņa darba līgumā paredzētās piemaksas un prēmijas. Ar 2016. gada 17. maija spriedumu šie prasījumi tika atzīti par nepieņemamiem Apvienotās Karalistes sprieduma res judicata spēka dēļ.

23

Ar 2019. gada 22. maija spriedumu cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) atcēla 2016. gada 17. maija spriedumu. Tā nosprieda, ka Apvienotās Karalistes spriedumam ir res judicata spēks, ciktāl ar to ticis atzīts, ka atlaišanai nav reāla un nopietna pamata, taču darbinieka Francijas tiesās izvirzītie prasījumi ir pieņemami. Minētā tiesa norādīja, ka Anglijas tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā ir skaidri norādīts, ka darbinieks lūdz tam piespriest “pamatatlīdzību un kompensācijas maksājumu”, taču ne “maksājumus un sociāla rakstura labumus, kuriem ir saikne ar viņa darba līguma izbeigšanu” un kurus viņš plāno saņemt, vēršoties citā tiesā. Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) nosprieda, ka Anglijas tiesā izvirzītie mantiskie prasījumi nebija tādi paši un tiem nebija tāds pats pamats kā Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) izvirzītajiem prasījumiem – tādējādi pret tiem nevarēja izvirzīt iebildi par res judicata spēku. Tā piesprieda BNP Paribas samaksāt kompensāciju par atlaišanu bez reāla un nopietna pamata, kompensāciju par uzteikuma termiņa neievērošanu, atlaišanas pabalstu, kā arī piemaksas un prēmijas atbilstoši Francijas tiesību aktiem un pamatlietā aplūkotajam darba līgumam.

24

BNP Paribas šo spriedumu pārsūdzēja Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), kas ir iesniedzējtiesa šajā tiesvedībā. BNP Paribas, citastarp atsaucoties uz Regulas Nr. 44/2001 33. pantu, apgalvo, ka Apvienotās Karalistes sprieduma dēļ Francijas tiesas nav tiesīgas izskatīt attiecīgā darbinieka izvirzītos prasījumus. Šajā saistībā tā, pirmām kārtām, uzskata, ka iebilde par res judicata spēku esot bijusi jānovērtē, ņemot vērā spēku un iedarbību, kāda ārvalstu spriedumam ir dalībvalstī, kurā tas ir pasludināts, un esot bijis jānoskaidro, vai šis spriedums liedz citas dalībvalsts tiesām lemt par prasījumiem, kurus esot bijis iespējams izvirzīt šajā pirmajā dalībvalstī uzsāktā tiesvedībā. Otrām kārtām, BNP Paribas apgalvo, ka pamatlietā prasījumiem, kurus darbinieks izvirzījis Francijā, ir tāds pats priekšmets, proti, atlīdzinājums par viņa atlaišanas radītajām sekām, un tāds pats pamats, proti, 2009. gada 2. aprīlī noslēgtais darba līgums, kā prasījumiem, kuri jau bija izvirzīti Anglijas tiesā, un tātad tie esot uzskatāmi par galīgi izspriestiem Anglijas tiesā un neesot pieņemami.

25

Šajā ziņā Cour de cassation (Kasācijas tiesa), pirmkārt, šaubās par to, vai no Regulas Nr. 44/2001 33. un 36. panta viedokļa kādas dalībvalsts tiesas pieņemta nolēmuma atzīšana var padarīt par nepieņemamu prasību strīdā starp tām pašām pusēm un uz tā paša līguma pamata, kura vēlāk ir tikusi celta citā dalībvalstī, lai tiktu spriests par prasījumiem, kuri nav tikuši izvirzīti minētajā ārvalstu tiesā, tādos apstākļos, kad izcelsmes dalībvalsts tiesības, proti, šīs pirmās valsts tiesībās, ir paredzēts noteikums par prasījumu koncentrēšanu vai tiesvedības vienotību un eventuāli dalībvalstī, kurā atzīšana prasīta, proti, otrajā valstī, ir paredzēts līdzīgs noteikums.

26

Iesniedzējtiesas ieskatā, šajā gadījumā, runājot par Apvienotās Karalistes tiesībām, BNP Paribas atsaucas uz “abuse of process” noteikumu, kurš izriet no Court of Chancery (England and Wales) (Kanclera lietu tiesa (Anglija un Velsa)) 1843. gada 20. jūlija sprieduma Henderson v Henderson un saskaņā ar kuru “lietas dalībniekiem, kad ir sākta to strīdus jautājuma izskatīšana kompetentajā tiesā, ir pienākums izvirzīt visus ar šo jautājumu saistītos prasījumus šajā minētajā tiesā, lai – neskarot pārsūdzību – visi šā jautājuma aspekti varētu tikt izspriesti reizi par visām reizēm”. Iesniedzējtiesa piebilst, ka Francijas tiesībās tā sauktais “tiesvedības vienotības” noteikums, kas iekļauts Darba kodeksa R. 1452–6. pantā un kas paredz, ka visi prasījumi, kuri ir saistīti ar noteiktu darba līgumu un kuri attiecas uz tām pašām pusēm, principā ir jāizvirza vienā un tajā pašā tiesvedībā, vēl joprojām bija spēkā brīdī, kad tika uzsākta tiesvedība conseil de prud’hommes de Paris (Parīzes Darba strīdu padome).

27

Otrkārt, gadījumā, ja tiktu nospriests, ka nepieņemamība neizrietētu no ārvalsts tiesas nolēmuma spēka Regulas Nr. 44/2001 36. panta izpratnē, iesniedzējtiesai šādos apstākļos ir šaubas, vai nav konstatējams eventuāls “priekšmeta” un “pamata” identiskums šīs regulas 33. un 36. panta piemērošanas nolūkos, it īpaši ņemot vērā konkrētos prasījumus, kuri šajā lietā tikuši izvirzīti attiecīgi Anglijas tiesā un Francijas tiesās.

28

Šajā saistībā iesniedzējtiesa, pirmām kārtām, vēlētos uzzināt, vai par “to pašu priekšmetu” ir jākvalificē visi prasījumi, kuru mērķis piemērot naudā izteiktu sankciju par no viena un tā paša darba līguma izrietošu pienākumu nepildīšanu, vai arī šie prasījumi ir jānošķir atkarībā no tā, vai tie attiecas uz pienākumiem, kuri nesaraujami saistīti ar šā līguma izpildi, vai ar pienākumiem, kuri izriet no tā izbeigšanas.

29

Otrām kārtām, iesniedzējtiesai konkrētāk ir šaubas par to, vai pastāv “priekšmeta” identiskums starp, no vienas puses, kompensācijas maksājumu par nepamatotu atlaišanu, kāds Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir paredzēts ERA 1996, un, no otras puses, atlīdzinājumu par atlaišanu bez reāla un nopietna pamata, kāds Francijas tiesību aktos ir paredzēts Darba kodeksa L. 1235‑3. pantā, vai eventuāli kompensāciju par uzteikuma termiņa neievērošanu, kāda paredzēta attiecīgi šā kodeksa L. 1234‑5. panta pirmajā daļā un L. 1234‑9. panta pirmajā daļā.

30

Visbeidzot treškārt, tā vēlētos noskaidrot, vai tāda prasība kā Apvienotajā Karalistē pastāvošā prasība par nepamatotu atlaišanu un prasība par darba līgumā paredzēto piemaksu un prēmiju samaksu ir uzskatāmas prasībām ar “to pašu pamatu” un “to pašu priekšmetu”, ja šīs abas prasības ir balstītas uz vienām un tām pašām līgumsaistībām, kuras pastāv starp pusēm:

31

Šajos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Pirmām kārtām, runājot par Regulas Nr. 44/2001 piemērojamību laikā, ir jānorāda, ka tā ir tikusi atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 1215/2012, taču, pamatojoties uz tās 66. panta 2. punktu, pirmā minētā regula turpina būt piemērojama nolēmumiem, kas pieņemti tiesvedībā, kura uzsākta pirms 2015. gada 10. janvāra.

33

Saistībā ar pieteikumu par citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšanu vai izpildi, lai noteiktu, kura no šīm abām regulām ir piemērojama laikā, ir jāatsaucas uz datumu, kad tika uzsākta tiesvedība, kuras noslēgumā tika pieņemts nolēmums, kura atzīšana vai izpilde tiek lūgta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 6. jūnijs, Weil, C‑361/18, EU:C:2019:473, 24. punkts).

34

Šajā gadījumā tiesvedība, kuras noslēgumā tika pieņemts nolēmums, par kura atzīšanu ir strīds pamatlietā, Anglijas tiesā tika uzsākta 2013. gada 20. decembrī. No tā izriet, ka Regula Nr. 44/2001 laika ziņā ir piemērojama iesniedzējtiesā izskatāmajam strīdam.

35

Otrām kārtām, runājot par Regulas Nr. 44/2001 teritoriālo piemērojamību, – kaut arī Apvienotā Karaliste ir izstājusies no Eiropas Savienības – ir jānorāda, ka atbilstoši Izstāšanās līguma 67. panta 2. punkta a) apakšpunktam, kas lasīts kopsakarā ar šā līguma 126. un 127. pantu, Regula Nr. 1215/2012 ir piemērojama Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās iesaistīta Apvienotā Karaliste, attiecībā uz nolēmumiem, kas pieņemti tiesvedībās, kuras uzsāktas līdz pārejas perioda beigām, proti, 2020. gada 31. decembrim.

36

No tā izriet, ka Regulā Nr. 44/2001 – kura Izstāšanās līguma noslēgšanas brīdī jau bija atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 1215/2012 – iekļautās tiesību normas turpina būt piemērojamas tādos pašos apstākļos.

37

Šajā lietā – tā kā Anglijas tiesas spriedums, kura atzīšana tiek lūgta Francijā, tika pasludināts tiesvedībā, kas tika uzsākta 2013. gada 20. decembrī,– Regula Nr. 44/2001 ir piemērojama pamatlietai teritoriāla ziņā.

38

Trešām kārtām, runājot par Regulas Nr. 44/2001 interpretāciju, ir jāatgādina, ka –atbilstoši tās 19. apsvērumā teiktajam un tā kā dalībvalstu savstarpējās attiecībās Regula Nr. 44/2001 aizstāj 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kurā grozījumi izdarīti ar turpmākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), – Tiesas sniegtā šīs konvencijas noteikumu interpretācija attiecas arī uz minētās regulas noteikumiem, kad šo tiesību aktu normas var tikt uzskatītas par līdzvērtīgām (spriedums, 2017. gada 14. septembris, Nogueira u.c., C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Ņemot vērā tiesību normas, kuras konkrēti minētas šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jānorāda, ka šāda līdzvērtība pastāv starp Briseles konvencijas 26. un 29. pantu, no vienas puses, un Regulas Nr. 44/2001 33. un 36. pantu, no otras puses, jo pirmo minēto pantu formulējums pēc būtības ir pārņemts otrajos. Tādējādi interpretācija, ko Tiesa ir veikusi attiecībā uz vieniem no šiem pantiem, attiecas arī uz otriem.

40

Visbeidzot ceturtām kārtām, runājot par jautājumiem, kuri uzdoti šajā lietā, ir jāprecizē, ka, pirmkārt, pamatlietā aplūkotā situācija atbilst Regulas Nr. 44/2001 33. panta 3. punktā izklāstītajam tiesiskajam sastāvam, proti, situācijai, kad uz kādā dalībvalstī, proti, “izcelsmes dalībvalstī”, pieņemtu nolēmumu notiek pakārtota atsaukšanās citas dalībvalsts, proti, “uzrunātās dalībvalsts”, tiesā. Otrkārt, no P. Jenard izstrādā ziņojuma par Briseles konvenciju (OV 1979, C 59, 44. lpp.) izriet, ka šīs konvencijas 26. panta trešā daļa, kas ir līdzvērtīga minētās regulas 33. panta 3. punktam, “attiecas uz gadījumiem, kuros atzīšana tiek prasīta pakārtoti, proti, kā iebilde pret res judicata spēku citā tiesvedībā”, lai novērstu to, ka nolēmums tiktu apšaubīts ar citā dalībvalstī izvirzītiem prasījumiem, kuri attiecas uz strīdus punktiem, kas ir identiski tiem, kuri jau ir izšķirti ar šo nolēmumu.

41

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 44/2001 33. pants, lasīts kopsakarā ar šis regulas 36. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka izcelsmes dalībvalstī attiecībā uz darba līgumu pieņemta nolēmuma atzīšanai uzrunātajā dalībvalstī ir tādas sekas, ka tā uzrunātās dalībvalsts tiesā izvirzītus prasījumus padara par nepieņemamiem, pamatojoties uz to, ka izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts procesuālais noteikums par visu ar vienu un to pašu darba līgumu saistīto prasījumu koncentrāciju.

42

Šajā ziņā jānorāda – tāpat kā ģenerāladvokāts to ir darījis savu secinājumu 37. punktā –, ka jēdziens “atzīšana” Regulā Nr. 44/2001 nav definēts; tās 33. panta 1. punktā ir tikai norādīts, ka kādā dalībvalstī pieņemti nolēmumi tiek atzīti pārējās dalībvalstīs bez jebkādas īpašas procedūras, un tās 36. pantā ir noteikts, ka ārvalstīs pieņemti nolēmumi nekādos apstākļos nedrīkst tikt pārskatīti pēc būtības.

43

Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai Regulas Nr. 44/2001 normas ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties uz tās sistēmu un mērķiem (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Gothaer Allgemeine Versicherung u.c., C‑456/11, EU:C:2012:719, 25. punkts, kā arī 2018. gada 7. marts, E.ON Czech Holding, C‑560/16, EU:C:2018:167, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Runājot par Regulas Nr. 44/2001 mērķiem, no tās 2., 6. un 16. apsvēruma izriet, ka šī regula ir vērsta it īpaši uz to, lai nodrošinātu nolēmumu civillietās un komerclietās, kas tikuši pieņemti dalībvalstīs, kurām ir saistoša minētā regula, brīvu apriti, vienādojot normas par tiesu jurisdikciju, kā arī vienkāršojot formalitātes, kas jāveic saistībā ar šo nolēmumu atzīšanu un izpildi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 4. oktobris, Società Immobiliare Al Bosco, C‑379/17, EU:C:2018:806, 45. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 12. decembris, Aktiva Finants, C‑433/18, EU:C:2019:1074, 25. punkts).

45

Attiecībā uz sistēmu, kura izveidota ar Regulu Nr. 44/2001, tās 16. apsvērumā ir uzsvērts, cik nozīmīga ir tiesu savstarpējā uzticēšanās Savienībā, vēl jo vairāk tad, kad dalībvalstīm jāpiemēro kopējās normas par jurisdikciju. Šī savstarpējā uzticēšanās attaisno to, ka dalībvalstī pieņemti nolēmumi tiek atzīti automātiski, kā paredzēts šīs regulas 33. panta 1. punktā, un nozīmē, ka šādi nolēmumi nedrīkst tikt pārskatīti pēc būtības, kā noteikts minētās regulas 36. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Gothaer Allgemeine Versicherung u.c., C‑456/11, EU:C:2012:719, 28., 35. un 37. punkts, 2013. gada 26. septembris, Salzgitter Mannesmann Handel, C‑157/12, EU:C:2013:597, 31. un 32 punkts, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands, C‑681/13, EU:C:2015:471, 40. punkts).

46

Minētās uzticēšanās priekšnoteikums ir arī tāds, ka tādas tiesību normas par šāda nolēmuma atzīšanas principu kā Regulas Nr. 44/2001 33. pants netiek interpretētas šauri, savukārt normas, kurās ir noteikti izņēmumi no šā principa, ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Gothaer Allgemeine Versicherung u.c., C‑456/11, EU:C:2012:719, 28. un 30. punkts; 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands, C‑681/13, EU:C:2015:471, 41. punkts, kā arī 2022. gada 20. jūnijs, London Steam‑Ship Owners’ Mutual Insurance Association, C‑700/20, EU:C:2022:488, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā kontekstā – kā Tiesa jau ir atgādinājusi, citējot šā sprieduma 40. punktā minēto P. Jenard ziņojumu, – atzīšanai “ir jārada tādas sekas, ka nolēmumiem ir tāds spēks un tāda iedarbība kā to pieņemšanas valstī”. Tāpēc ārvalsts nolēmumam, kas atzīts, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 33. pantu, uzrunātajā valstī ir jārada tādas pašas sekas kā tā izcelsmes valstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Gothaer Allgemeine Versicherung u.c., C‑456/11, EU:C:2012:719, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis savu secinājumu 42.–52. punktā, no šīs judikatūras izriet – ja kāda dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšana tiek prasīta, pamatojoties uz Regulu Nr. 44/2001, pirmkārt, lai noteiktu, kāda iedarbība uzrunātajā dalībvalstī ir šim nolēmumam, principā ir jāatsaucas tikai uz izcelsmes dalībvalsts tiesību normām, un, otrkārt, jāpiešķir šādam nolēmumam spēks un iedarbība, kāda tam ir izcelsmes dalībvalstī.

49

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka izcelsmes dalībvalsts tiesību akti liek pusēm visus savus prasījumus saistībā ar vienu un to pašu tiesisko attiecību koncentrēt vienā tiesvedībā – pretējā gadījumā tie tiek atzīti par nepieņemamiem. Tātad ir jānoskaidro, vai šāds procesuāls noteikums attiecas uz pieņemtā nolēmuma spēku un iedarbīgumu izcelsmes dalībvalstī, kad tas tiek atzīts uzrunātajā dalībvalstī, un vai tāpēc jauni – vēlāk izvirzīti – prasījumi uzrunātajā dalībvalstī strīdā starp tām pašām pusēm uz tās pašas tiesiskās attiecības pamata būtu nepieņemami.

50

Šajā ziņā jānorāda, ka šāds dalībvalsts noteikums par prasījumu koncentrēšanu ir procesuāla rakstura un tā mērķis – gan labas tiesu pārvaldības, gan attiecīgo personu interesēs – ir novērst, ka prasījumi, kuri saistīti ar vienu un to pašu tiesisko attiecību starp tām pašām pusēm, izraisa vairākas tiesvedības. Taču ar šādu noteikumu nav paredzēts regulēt, kāds spēks un kāda iedarbība nolēmumam ir tā pieņemšanas dalībvalstī šā sprieduma 47. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tāpēc minētais noteikums nav piemērojams, lai noskaidrotu, kāda iedarbība ir nolēmumam, kura atzīšana tiek prasīta, lai izvirzītu iebildi pret prasību strīdā starp tām pašām pusēm un saistībā ar to pašu tiesisko attiecību, kura pēc šā nolēmuma pieņemšanas ir tikusi celta citā dalībvalstī.

51

Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 58.–62. punktā, pretēja interpretācija liktu apšaubīt to šīs regulas III nodaļā iekļauto normu piemērošanu, kas attiecas uz atzīšanu, un varētu arī apdraudēt to normu īstenošanu, kurās vienveidīgi ir paredzēta dalībvalstu tiesu jurisdikcija un kuras iekļautas minētās regulas II nodaļā, jo tai varētu būt tādas sekas, ka kādai no pusēm tiek liegts izvirzīt jaunus prasījumus tiesā, kuras jurisdikcija tomēr ir atzīta šajā regulā.

52

Katrā ziņā Tiesa ir atgādinājusi, ka atzīšanai principā ir jārada tādas sekas, ka ārvalstu nolēmumiem tiek piešķirts to pieņemšanas valstī esošais spēks un iedarbība, taču citādi ir nolēmuma izpildes stadijā, jo šajā stadijā nav nekāda iemesla šo nolēmumu papildināt ar tiesībām, kuras no tā neizriet izcelsmes dalībvalstī, vai iedarbību, kāda nebūtu tāda paša veida nolēmumam, kas pieņemts tieši uzrunātajā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 28. aprīlis, Apostolides, C‑420/07, EU:C:2009:271, 66. punkts, kā arī 2018. gada 4. oktobris, Società Immobiliare Al Bosco, C‑379/17, EU:C:2018:806, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Tāpat, kad ārvalsts nolēmums tiek atzīts uzrunātajā dalībvalstī, tas tiek iekļauts šīs dalībvalsts tiesiskajā kārtībā un tam ir piemērojamas tās procesuālās normas.

54

Iesniedzējtiesas ziņā ir noteikt, kādas procesuālās normas ir piemērojamas pēc izcelsmes dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšanas un iespējamās procesuālās sekas attiecībā uz vēlāk izvirzītiem prasījumiem.

55

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 33. pants, lasīts kopsakarā ar šīs regulas 36. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka izcelsmes dalībvalstī attiecībā uz darba līgumu pieņemta nolēmuma atzīšanai uzrunātajā dalībvalstī ir tādas sekas, ka tā uzrunātās dalībvalsts tiesā izvirzītus prasījumus padara par nepieņemamiem, pamatojoties uz to, ka izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts procesuālais noteikums par visu ar vienu un to pašu darba līgumu saistīto prasījumu koncentrāciju; tas neskar uzrunātās dalībvalsts procesuālās normas, kuras var būt piemērojamas pēc šādas atzīšanas.

56

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, atbilde uz otro un trešo jautājumu nav jāsniedz.

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 33. pants, lasīts kopsakarā ar šīs regulas 36. pantu,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tas nepieļauj, ka izcelsmes dalībvalstī attiecībā uz darba līgumu pieņemta nolēmuma atzīšanai uzrunātajā dalībvalstī ir tādas sekas, ka tā uzrunātās dalībvalsts tiesā izvirzītus prasījumus padara par nepieņemamiem, pamatojoties uz to, ka izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts procesuālais noteikums par visu ar vienu un to pašu darba līgumu saistīto prasījumu koncentrāciju; tas neskar uzrunātās dalībvalsts procesuālās normas, kuras var būt piemērojamas pēc šādas atzīšanas.