–

Hauptzollamt Hamburg vārdā – C. Schaade, pārstāvis,

–

Shell Deutschland Oil GmbH vārdā – J. Dengler, L. Freiherr von Rummel un R. Stein, Rechtsanwälte,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia un R. Pethke, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt samērīguma principu kā Savienības tiesību vispārējo principu, to lasot kopsakarā ar 5. panta ceturto ievilkumu Padomes Direktīvā 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV 2003, L 283, 51. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Hauptzollamt Hamburg (Hamburgas Galvenā muitas pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “muitas pārvalde”) un Shell Deutschland Oil GmbH (turpmāk tekstā – “Shell”) par muitas pārvaldes atteikumu atbrīvot šo uzņēmumu no nodokļa par enerģiju, kas piemērojams energoproduktiem, kurus tā izmanto kā kurināmo uzņēmuma vajadzībām.

3

Direktīvas 2003/96 3., 17. un 21. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 5. pants ir formulēts šādi:

“Ja tiek ievēroti šajā direktīvā noteiktie minimālie nodokļu līmeņi un tie atbilst Kopienas tiesībām, dalībvalstis var piemērot diferencētās nodokļu likmes, veicot fiskālo kontroli, šādos gadījumos:

[..]

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 6. pantu:

“Dalībvalstis var piemērot šajā direktīvā noteiktos atbrīvojumus vai nodokļu līmeņa samazināšanu:

[..]

6

2006. gada 15. jūlijaEnergiesteuergesetz (Enerģijas nodokļu likums; BGBl. 2006 I, 1534. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “EnergieStG”), 54. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Nodokļu atvieglojums tiek piešķirts uz pieteikuma pamata par energoproduktiem, par kuriem saskaņā ar 2. panta 3. punkta pirmā teikuma 1. apakšpunktu un 3.–5. apakšpunktu ir pierādīts, ka tie ir aplikti ar nodokli un ka ražošanas nozares uzņēmums Stromsteuergesetz [(1999. gada 24. marta Elektroenerģijas nodokļa likums; BGBl. 1999 I, 378. lpp.)] 2. panta 3. punkta izpratnē tos uzņēmuma vajadzībām ir izmantojis apkurei vai iekārtās, kurām ir piemērojams atvieglojumu režīms [..]. Tomēr nodokļu atvieglojums par energoproduktiem, kas ir izmantoti siltuma ražošanai, tiek piešķirts tikai tad, ja ir konstatēts, ka saražoto siltumu ir izmantojis ražošanas nozares uzņēmums [..].”

7

2006. gada 31. jūlijaVerordnung zur Durchführung des Energiesteuergesetzes (Enerģijas nodokļu likuma īstenošanas noteikumi; BGBl. 2006 I, 1753. lpp.; turpmāk tekstā – “EnergieStV”) 100. panta 1. punktā “Atbrīvojumi uzņēmumiem” ir noteikts:

“Likuma 54. pantā paredzēto nodokļu atvieglojumu lūdz pieteikuma iesniedzēja [muitas pārvaldē], iesniedzot oficiāli noteiktu pieteikuma veidlapu, par visiem energoproduktiem, kas ir izmantoti atvieglojuma periodā. Pieteikuma iesniedzējam pieteikumā ir jānorāda visa nepieciešamā informācija nodokļu atvieglojuma aprēķināšanai, un pašam jāaprēķina nodokļu atvieglojums. Nodokļu atvieglojumu piešķir tikai tad, ja pieteikums [muitas pārvaldē] ir iesniegts ne vēlāk kā tā gada 31. decembrī, kas seko gadam, kurā energoprodukti ir izmantoti.”

8

Abgabenordnung (Nodokļu kodekss) 169. pants “Nodokļu uzlikšanas termiņš” ir formulēts šādi:

“(1)   Nodokļu uzlikšana, kā arī to atcelšana vai koriģēšana vairs nav pieļaujama, ja ir beidzies nodokļu uzlikšanas termiņš. [..]

(2)   Nodokļu uzlikšanas termiņš ir:

[..].”

9

Saskaņā ar šī kodeksa 170. pantu nodokļu uzlikšanas termiņš sākas pēc tā kalendārā gada beigām, kurā nodoklis ir radies.

10

Minētā kodeksa 171. panta “Termiņa beigu apturēšana” 4. punktā ir noteikts, ka tad, ja pirms nodokļu uzlikšanas termiņa beigām tiek sākta pārbaude uz vietas, nodokļu uzlikšanas termiņš nodokļiem, uz kuriem attiecas pārbaude uz vietas, nebeidzas pirms paziņojumi par nodokli, kas ir jāizdod, pamatojoties uz pārbaudi uz vietas, nav kļuvuši galīgi; tas neattiecas uz termiņa beigu apturēšanu saskaņā ar citām tiesību normām.

11

Shell, izmantojot šim nolūkam paredzēto oficiālo veidlapu, iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no nodokļa saskaņā ar EnergieStG 54. panta 1. punktu attiecībā uz energoproduktiem, kurus Shell izmantoja uzņēmuma vajadzībām laikposmā no 2010. gada augusta līdz novembrim, kā daļēju nodokļa summas atmaksu, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2003/96 6. panta c) punktā.

12

Nav strīda par to, ka attiecībā uz šo laikposmu bija izpildīti visi nosacījumi, lai Shell varētu saņemt šādu nodokļu samazinājumu saskaņā ar EnergieStG 54. panta 1. punktu, izņemot šajā nolūkā EnergieStV 100. pantā noteiktajā termiņā iesniegtu lūgumu, kas muitas pārvaldē tika saņemts 2012. gada maijā. Tāpat nav strīda par to, ka 2011. gadā šajā uzņēmumā tika veikta nodokļu revīzija par 2010. gadu.

13

Muitas birojs noraidīja Shell iesniegto pieteikumu, kā arī sūdzību, kas par šo noraidošo lēmumu iesniegta attiecīgi 2012. gada 13. augustā un 2015. gada 27. februārī, pamatojoties uz to, ka šis uzņēmums savu pieteikumu par nodokļa samazinājumu nebija iesniedzis EnergieStV 100. panta 1. punktā noteiktajā termiņā.

14

Ar 2019. gada 1. februāra spriedumu Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa, Vācija) apmierināja Shell prasību, nospriežot, ka pēdējā minētā tiesību norma ir tikusi ievērota, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, un ka, ņemot vērā Savienības tiesības, it īpaši samērīguma principu, muitas pārvaldei katrā ziņā esot bijis jāapmierina Shell pieteikums.

15

Pēc tam Muitas pārvalde par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.

16

Šī tiesa norāda, ka strīda pamatlietā iznākums ir atkarīgs no tā, vai, ja pieteikums par nodokļu samazinājumu, kurš iesniegts saskaņā ar EnergieStG 54. panta 1. punktu – tiesību normu, kas pamatota ar Direktīvas 2003/96 5. panta ceturto ievilkumu –, muitas pārvaldē ienāk pēc šāda pieteikuma iesniegšanas termiņa beigām, taču vēl pirms nodokļa uzlikšanas termiņa beigām, kas ir pagarināts, jo pie pieteicēja ir iesākta nodokļu pārbaude, saskaņā ar Nodokļu kodeksa 171. panta 4. punktu pieteicēja tiesības uz šādu nodokļa samazinājumu ir izslēgtas saskaņā ar EnergieStG 100. panta 1. punktu, vai tomēr ar samērīguma principu – kā vispārējo Savienības tiesību principu – netiek pieļauts, ka valsts kompetentās iestādes šādas tiesības liedz, jo nav ievērots pirmais minētais termiņš.

17

Minētā tiesa norāda –, brīdī, kad pieteikums par nodokļu samazināšanu muitas iestādē tika saņemts 2012. gada maijā, nodokļu uzlikšanas termiņš vēl nebija beidzies nodokļu kontroles dēļ, kas Shell tika veikta 2011. gadā. Tā atgādina, ka runa ir par tiesības izbeidzošu termiņu, kas kalpo tiesiskajai drošībai un tiesiskajai stabilitātei, kā jau to ir nospriedusi Tiesa.

18

Turklāt iesniedzējtiesa vērš uzmanību, pirmkārt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas izriet no 2016. gada 2. jūnija sprieduma Polihim‑SS (C‑355/14, EU:C:2016:403) un 2019. gada 7. novembra sprieduma Petrotel‑Lukoil (C‑68/18, EU:C:2019:933), sodīt par valsts tiesībās paredzētu formālu prasību pārkāpumu, atsakot piešķirt Direktīvā 2003/96 paredzētu nodokļu priekšrocību, ir pretrunā Savienības tiesībām, it īpaši samērīguma principam, un, otrkārt, saskaņā ar pašas Tiesas judikatūru pieteikums atbrīvot no enerģijas nodokļa ir “nevis materiāltiesisks nosacījums, bet formāls nosacījums tiesībām uz nodokļa atbrīvojumu”. Šīs tiesas skatījumā tas varētu liecināt par to, ka pieteikums pēc termiņa neliedz aplikt ar nodokli energoproduktu atkarībā no tā faktiskās izmantošanas, šajā gadījumā – par kurināmo uzņēmuma vajadzībām. Šādā gadījumā minētā tiesa sliecas uzskatīt – kamēr Nodokļu kodeksa 169. pantā paredzētais nodokļa uzlikšanas termiņš nav beidzies, kompetentā iestāde nevar atteikt tiesības uz enerģijas nodokļa samazinājumu, ja ir izpildīti šim nolūkam paredzētie materiāltiesiskie nosacījumi.

19

Iesniedzējtiesa tomēr vēlas noskaidrot, vai minētā judikatūra, kas attiecas uz Direktīvā 2003/96 paredzētajiem obligātajiem nodokļa atbrīvojumiem, ir piemērojama arī šajā direktīvā paredzētajiem fakultatīvajiem nodokļa atbrīvojumiem, kas ir pamatlietas priekšmets.

20

Šajos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Savienības tiesībās noteiktais samērīguma princips ir attiecināms arī uz fakultatīvu nodokļu līmeņa samazināšanu saskaņā ar Direktīvas 2003/96 5. panta [ceturto ievilkumu], kā rezultātā dalībvalsts nevar atteikt nodokļu līmeņa samazināšanu pēc tam, kad ir beidzies valsts tiesībās paredzētais pieteikumu iesniegšanas termiņš, ja dienā, kad kompetentā iestāde saņem pieteikumu, noilgums nodokļu uzlikšanai vēl nav iestājies?”

21

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai efektivitātes un samērīguma princips kā vispārējs Savienības tiesību princips ir jāinterpretē tādējādi, ka, ieviešot tādu tiesību normu kā Direktīvas 2003/96 5. panta ceturtais ievilkums, kurā dalībvalstīm ir atļauts ar konkrētiem nosacījumiem piemērot diferencētas nodokļa likmes šajā direktīvā paredzētajam energoproduktu un elektroenerģijas patēriņam uzņēmuma un ārpusuzņēmuma vajadzībām, ar šiem principiem nav saderīgs valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko dalībvalsts kompetentajām iestādēm automātiski un bez izņēmuma ir jānoraida tāds pieteikums par nodokļa atbrīvojumu, kurš ir iesniegts aplūkotā nodokļa uzlikšanas termiņā, kas paredzēts valsts tiesībās, tikai un vienīgi tādēļ, ka pieteicējs nav ievērojis ar šīm tiesībām atvēlēto termiņu šāda pieteikuma iesniegšanai.

22

Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvā 2003/96 paredzētajiem materiāltiesiskajiem nosacījumiem par atbrīvojumu no akcīzes nodokļa energoproduktiem un elektroenerģijai ir jāatgādina, ka šīs direktīvas mērķis, kā izriet no tās 3. apsvēruma, ir noteikt minimālos nodokļu līmeņus lielākajai daļai energoproduktu un elektroenerģijas Eiropas Savienības līmenī. Saskaņā ar minētās direktīvas 5. un 6. panta noteikumiem, lasot tos kopsakarā ar tās 17. un 21. apsvērumu, dalībvalstis var ieviest diferencētas nodokļu likmes, atbrīvojumus no nodokļiem vai akcīzes nodokļa samazinājumus, kas ir ar to pašu direktīvu ieviestās harmonizētās nodokļu sistēmas neatņemama sastāvdaļa (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīvs nodokļa samazinājums), C‑100/20, EU:C:2021:716, 30. punkts).

23

Tādējādi Direktīvas 2003/96 5. pantā dalībvalstīm ir dota iespēja, ievērojot šajā direktīvā un Savienības tiesībās noteiktos minimālos nodokļu līmeņus, piemērot diferencētas nodokļu likmes atsevišķos šajā pantā uzskaitītajos gadījumos, tostarp tā ceturtajā ievilkumā paredzētajā gadījumā, kas attiecas uz šīs direktīvas 9. un 10. pantā minēto energoproduktu un elektroenerģijas izmantošanu uzņēmuma vai ārpusuzņēmuma vajadzībām. Šī iespēja ir ar šo pašu direktīvu ieviestā saskaņotā nodokļu režīma neatņemama sastāvdaļa (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīvs nodokļa samazinājums), C‑100/20, EU:C:2021:716, 30. punkts).

24

No tā izriet, ka pret saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem tiek piemērota samazināta attiecīgā nodokļa likme – piemērojot valsts tiesību normu, ar kuru tiek īstenota minētā iespēja, ja tie ir situācijā, kas ir salīdzināma ar to saimnieciskās darbības subjektu situāciju, kuriem ir piemērojama parastā šī nodokļa likme, piemērojot obligātu Direktīvas 2003/96 normu –, saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu nevar tikt piemērota atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar otriem minētajiem, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīvs nodokļa samazinājums), C‑100/20, EU:C:2021:716, 31. un 32. punkts).

25

Otrkārt, tā kā formas un procedūras nosacījumi attiecībā uz tādu pieteikumu par nodokļa atbrīvojumu iesniegšanu, kas skar energoproduktus vai elektroenerģiju, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tiek īstenota Direktīvas 2003/96 5. panta ceturtajā ievilkumā paredzētā iespēja, nav precizēti ne šajā direktīvā, ne kādā citā Savienības tiesību aktā, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jāparedz šie nosacījumi, ja tie nav mazāk labvēlīgi salīdzinājumā ar nosacījumiem, kas reglamentē salīdzināmas iekšzemes situācijas (līdzvērtības princips), un ja tie praksē nepadara neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesību sistēmas piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, GE Auto Service Leasing, C‑294/20, EU:C:2021:723, 59. punkts).

26

Tas pats attiecas it īpaši uz termiņu noteikšanu šo tiesību īstenošanai, proti, noilguma termiņu vai tiesības izbeidzošu termiņu noteikšanu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saprātīgu termiņu noteikšana, kuru neievērošanas gadījumā tiesības izbeidzas, ir tiesiskās drošības pamatprincipa, kā mērķis ir nodrošināt situāciju un tiesisko attiecību paredzamību un it īpaši, lai nodokļa maksātāja situācija, ņemot vērā tā tiesības un pienākumus pret nodokļu iestādi, nevarētu tikt apšaubīta bezgalīgi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2012. gada 21. jūnijs, Elsacom, C‑294/11, EU:C:2012:382, 29. punkts, kā arī 2021. gada 14. oktobris, Finanzamt N un Finanzamt G (Paziņojums par iekļaušanu), C‑45/20 un C‑46/20, EU:C:2021:852, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Tomēr šādi termiņi ir vienādi jāpiemēro tiesībām nodokļu jomā, kas ir pamatotas ar valsts tiesībām un līdzvērtīgām tiesībām, kuras ir balstītas uz Savienības tiesībām – papildus tam, ka šie termiņi nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt attiecīgo tiesību īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. aprīlis, CTT– Correios de Portugal, C‑661/18, EU:C:2020:335, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Prasību, kas izriet no līdzvērtības un efektivitātes principiem tieši attiecībā uz noilguma termiņu un tiesības izbeidzošu termiņu, ievērošana ir jāanalizē, ņemot vērā to valsts tiesību normu vietu, kurās šie termiņi ir noteikti procedūrā kopumā, šīs procedūras norisi un šo noteikumu īpatnības dažādās valsts instancēs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. oktobris, Valoris, C‑677/19, EU:C:2020:825, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šādos apstākļos šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas, pat ja principā šāda termiņa izbeigšanās sekas ir tādas, ka celtā prasība tiek pilnībā vai daļēji noraidīta (spriedums, 2021. gada 21. oktobris, Wilo Salmson France, C‑80/20, EU:C:2021:870, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā, pirmkārt, ir paredzēts viena gada termiņš enerģijas nodokļa uzlikšanai, kas tiek aprēķināts, sākot no tā kalendārā gada beigām, kurā ir radies iemesls nodokli ieturēt. Nodokļu pārbaudes gadījumā šis termiņš beidzas tikai datumā, kurā pēc pārbaudes izdotie paziņojumi par nodokli kļūst galīgi. Otrkārt, šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts termiņš, kurā kompetentajām valsts iestādēm jāiesniedz pieteikums par atbrīvojumu no nodokļiem; tas ir tieši tikpat garš, un primāri tā sākumpunkts ir tāds pats kā nodokļa uzlikšanas termiņam. Termiņa šī pieteikuma iesniegšanai beigas automātiski un bez izņēmuma nozīmē šī pieteikuma noraidīšanu, pat ja nodokļa uzlikšanas termiņš vēl nav beidzies tā apturēšanas, pārtraukšanas vai pagarināšanas dēļ, kas tam varētu tikt piemērota.

31

Taču ar efektivitātes principu nav saderīgs pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums, ja tas būtu jāinterpretē tādējādi, ka pieteikuma par nodokļu atbrīvojumu iesniegšanas termiņa neievērošana automātiski un bez izņēmuma izsauc šī pieteikuma noraidīšanu, ieskaitot, ja attiecīgā nodokļa uzlikšanas termiņš, kurš ir tikpat garš un sākas tad pat, kad termiņš pieteikuma iesniegšanai, un kurš var tikt pārtraukts, apturēts vai pagarināts, vēl nav pagājis it īpaši nodokļu pārbaudes dēļ, kas tiek veikta pie pieteicēja. Faktiski šajā gadījumā šāds tiesiskais regulējums – neatkarīgi no konkrētā gadījuma apstākļiem – var liegt nodokļa maksātājam tiesības uz atbrīvojumu no nodokļa, pat ja attiecīgā dalībvalsts ir izvēlējusies garantēt šīs tiesības tās teritorijā esošajiem saimnieciskās darbības subjektiem.

32

Šos apsvērumus apstiprina samērīguma princips kā Savienības tiesību vispārējais princips, ko iesniedzējtiesa lūdz interpretēt un kas jāievēro arī valsts tiesību normās, ar kurām tiek īstenotas Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 13. jūlijs, Vakarų Baltijos laivų statykla, C‑151/16, EU:C:2017:537, 45. punkts, 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīvs nodokļu samazinājums), C‑100/20, EU:C:2021:716, 31. punkts, un 2022. gada 30. jūnijs, ARVI ir ko, C‑56/21, EU:C:2022:509, 34. punkts). Šis princips liek dalībvalstīm izmantot līdzekļus, kas, ļaujot efektīvi sasniegt valsts tiesiskajā regulējumā izvirzīto mērķi, vismazāk apdraud Savienības tiesību aktos ietvertos principus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 14. oktobris, Finanzamt N un Finanzamt G (Paziņojums par iekļaušanu), C‑45/20 un C‑46/20, EU:C:2021:852, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tiesa jau ir atzinusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurš vispārējā piecu gadu noilguma termiņā liedz nodokļu maksātājam, kas nav pieprasījis priekšnodokļa atskaitījumu, labot PVN deklarācijas par periodiem, par kuriem jau ir veikta nodokļu pārbaude, radot viņam tiesību uz nodokļa atskaitīšanu zaudējumu, šķiet nesamērīga ar valsts tiesiskajā regulējumā nosprausto mērķi, ņemot vērā tiesību uz nodokļa atskaitīšanu dominējošo vietu PVN sistēmā, ja nav konstatēta krāpšana vai kaitējums valsts budžetam (spriedums, 2018. gada 26. aprīlis, Zabrus Siret, C‑81/17, EU:C:2018:283, 51. punkts). Šis vērtējums mutatis mutandis attiecas uz tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais.

34

Tā kā nešķiet, ka tādos apstākļos, kādi minēti šā sprieduma 30. punktā, atbrīvojuma no nodokļa vai nodokļa samazinājuma pieteikuma – kas iesniegts tā termiņa beigās, tomēr attiecīgā nodokļa uzlikšanas termiņā, – pieņemšana nebūtu saderīga ar tiesiskās drošības principu, un, ņemot vērā gan Direktīvas 2003/96 vispārējo uzbūvi, gan tās mērķi, kas ir balstīti uz principu, ka energoproduktiem nodokļi tiek noteikti atkarībā no to reālā izmantošanas mērķa (spriedums,2016. gada 2. jūnijs, ROZ‑ŚWIT, C‑418/14, EU:C:2016:400, 33. punkts), ir jāuzskata, ka ar samērīguma principu nav saderīgs tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ja energoproduktu reālā izmantošana nerada šaubas.

35

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka efektivitātes princips un samērīguma princips kā vispārējs Savienības tiesību princips ir jāinterpretē tādējādi, ka, ieviešot tādu tiesību normu kā Direktīvas 2003/96 5. panta ceturtais ievilkums, kurā dalībvalstīm ir atļauts ar konkrētiem nosacījumiem piemērot diferencētas nodokļa likmes šajā direktīvā paredzētajam energoproduktu un elektroenerģijas patēriņam uzņēmuma un ārpusuzņēmuma vajadzībām, ar šiem principiem nav saderīgs valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko dalībvalsts kompetentajām iestādēm automātiski un bez izņēmuma ir jānoraida tāds pieteikums par nodokļa atbrīvojumu, kurš ir iesniegts aplūkotā nodokļa uzlikšanas termiņā, kas paredzēts valsts tiesībās, tikai un vienīgi tādēļ, ka pieteicējs nav ievērojis ar šīm tiesībām atvēlēto termiņu šāda pieteikuma iesniegšanai.

36

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Efektivitātes princips un samērīguma princips kā vispārējs Savienības tiesību princips ir jāinterpretē tādējādi, ka, ieviešot tādu tiesību normu kā Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 5. panta ceturtais ievilkums, kurā dalībvalstīm ir atļauts ar konkrētiem nosacījumiem piemērot diferencētas nodokļa likmes šajā direktīvā paredzētajam energoproduktu un elektroenerģijas patēriņam uzņēmuma un ārpusuzņēmuma vajadzībām, ar šiem principiem nav saderīgs valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko dalībvalsts kompetentajām iestādēm automātiski un bez izņēmuma ir jānoraida tāds pieteikums par nodokļa atbrīvojumu, kurš ir iesniegts aplūkotā nodokļa uzlikšanas termiņā, kas paredzēts valsts tiesībās, tikai un vienīgi tādēļ, ka pieteicējs nav ievērojis ar šīm tiesībām atvēlēto termiņu šāda pieteikuma iesniegšanai.