–

DB vārdā – L. Specht, Rechtsanwalt,

–

Austrian Airlines AG vārdā – A. Danner, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, J. Heitz un M. Hellmann, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun, K. Simonsson, G. Wilms un N. Yerrell, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 17. panta 1. punktu un 29. un 35. pantu Konvencijā par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas noslēgta 1999. gada 28. maijā Monreālā, ko Eiropas Kopiena parakstījusi 1999. gada 9. decembrī un kas tās vārdā apstiprināta ar Padomes 2001. gada 5. aprīļa Lēmumu 2001/539/EK (OV 2001, L 194, 38. lpp.; turpmāk tekstā – “Monreālas konvencija”), un kas attiecībā uz Eiropas Savienību stājusies spēkā 2004. gada 28. jūnijā.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp DB un Austrian Airlines AG, gaisa pārvadātāju, par DB celto prasību atlīdzināt zaudējumus, kurus radījusi pirmā palīdzība, kas tam tika sniegta gaisa kuģī šī pārvadātāja apkalpotā reisa laikā.

3

Monreālas konvencijas trešajā un piektajā apsvērumā ir teikts:

“[Dalībvalstis atzīst] to, cik svarīgi ir nodrošināt patērētāju interešu aizsardzību starptautisko gaisa pārvadājumu jomā un vajadzību pēc taisnīgas kompensācijas, kas noteikta, balstoties uz atlīdzināšanas principu;

[..]

valstu kolektīvās darbības turpmākajai dažu noteikumu, kas regulē starptautiskos gaisa pārvadājumus, harmonizācijai un kodificēšanai ar jauno Konvenciju ir visatbilstošākais līdzeklis objektīva interešu līdzsvara sasniegšanai”.

4

Šīs konvencijas 17. panta “Pasažieru nāve, kaitējums veselībai – bagāžas bojājumi” 1. punkts noteic:

“Pārvadātājs atbild par zaudējumiem, kas radušies pasažiera miesas bojājumu vai nāves gadījumā, taču vienīgi pie nosacījuma, ka nelaimes gadījums, kurš izraisīja miesas bojājumus vai nāvi, notika gaisa kuģī vai jebkuru iekāpšanas vai izkāpšanas darbību laikā.”

5

Saskaņā ar minētās konvencijas 29. panta “Prasību pamats” pirmo teikumu:

“Saistībā ar pasažieru, bagāžas un kravas pārvadāšanu jebkuru prasību pēc zaudējumu atlīdzības, lai kā tā būtu pamatota – ar šo konvenciju, ar līgumu, ar tiesību aktiem par kaitējuma atlīdzību vai kā citādi –, var iesniegt tikai saskaņā ar nosacījumiem un atbildības ierobežojumiem, kuri noteikti šai konvencijā [..].”

6

Šīs pašas konvencijas 35. panta “Prasību ierobežojums” 1. punkts noteic:

“Tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību izbeidzas, ja prasība nav iesniegta divu gadu laikā kopš dienas, kad gaisa kuģis ieradās galamērķī, no dienas, kad gaisa kuģim būtu jāierodas galamērķī, vai no dienas, kad pārvadājums tika pārtraukts.”

7

Saskaņā ar 3. panta 1. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 2027/97 (1997. gada 9. oktobris) par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus (OV 1997, L 285, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 13. maija Regulu (EK) Nr. 889/2002 (OV 2002, L 140, 2. lpp.), “Kopienas gaisa pārvadātāju atbildību par pasažieriem un viņu bagāžu reglamentē visi Monreālas Konvencijas noteikumi, kas attiecas uz šo atbildību”.

8

Saskaņā ar Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch (Austrijas Civilkodekss; turpmāk tekstā – “ABGB”) 1489. pantu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, cietusī persona triju gadu laikā var celt prasību par zaudējumu atlīdzību pret kaitējuma nodarītāju.

9

2016. gada 18. decembrī DB ar Austrian Airlines veiktu lidojumu ceļoja no Telavivas (Izraēla) uz Vīni (Austrija). Šajā lidojumā no pasažieru apkalpošanai izmantotiem ēdināšanas ratiņiem nokrita kafijas kanna ar karstu kafiju un applaucēja DB. Gaisa kuģī viņam tika sniegta pirmā palīdzība.

10

2019. gada 31. maijā DB pret Austrian Airlines cēla prasību Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija), lūdzot, pirmkārt, samaksāt zaudējumu atlīdzību 10196 EUR un, otrkārt, konstatēt šā gaisa pārvadātāja atbildību par visu kaitējumu nākotnē, kas izriet no apdeguma saasināšanās gaisa kuģī sniegtās pirmās palīdzības neatbilstības dēļ. DB norādīja, ka Austrian Airlines ir atbildīga ne tikai par sava personāla nevērību, kuras dēļ kafijas kanna esot nokritusi, bet arī par gaisa kuģī sniegtās pirmās palīdzības nepiemērotību radītā apdeguma aprūpei. Tā kā šo pirmo palīdzību nevarot kvalificēt par “nelaimes gadījumu” Monreālas konvencijas 17. panta 1. punkta izpratnē, uz to attiecoties valsts tiesības. Līdz ar to neesot beidzies ABGB 1489. pantā paredzētais triju gadu termiņš, lai celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, lūdzot atlīdzināt pirmās palīdzības radīto kaitējumu.

11

Savai aizstāvībai Austrian Airlines norādīja, ka DB nodarītie miesas bojājumi ir aprūpēti pienācīgi un, tā kā šajā gadījumā ir piemērojama Monreālas konvencija, ir beidzies tās 35. panta 1. punktā paredzētais divu gadu termiņš prasības par zaudējumu atlīdzību celšanai.

12

Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa) šo prasību noraidīja ar 2020. gada 17. jūnija spriedumu. Šis spriedums tika apstiprināts apelācijas tiesvedībā ar Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija) 2020. gada 28. oktobra spriedumu, kurā tika nospriests, ka DB nodarītais kaitējums izriet no “nelaimes gadījuma” Monreālas konvencijas 17. panta 1. punkta izpratnē, pat ja šo miesas bojājumu, iespējams, būtu bijis iespējams samazināt vai pat novērst, ja DB būtu saņēmis atbilstošu pirmo palīdzību. Tādējādi šī tiesa uzskatīja, ka DB celtā prasība par zaudējumu atlīdzību ietilpst šīs konvencijas piemērošanas jomā un ka saskaņā ar tās 35. panta 1. punktu divu gadu termiņš šādas prasības celšanai ir beidzies.

13

DB par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību iesniedzējtiesā Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), norādot, ka pirmā palīdzība gaisa kuģī neietilpst jēdzienā “nelaimes gadījums” Monreālas konvencijas 17. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to šī konvencija šajā gadījumā neesot piemērojama. Tādējādi viņa celtajai prasībai par zaudējumu atlīdzību esot piemērojams ABGB 1489. pantā paredzētais triju gadu noilguma termiņš.

14

Šī tiesa uzskata – fakts, ka no pasažieru apkalpošanai izmantotajiem ēdināšanas ratiņiem gaisa kuģī nokrita kafijas kanna un pasažierim radīja apdegumu, ir “nelaimes gadījums” Monreālas konvencijas 17. panta 1. punkta izpratnē, kā tas interpretēts 2019. gada 19. decembra spriedumā Niki Luftfahrt (C‑532/18, EU:C:2019:1127). Savukārt tā vēlas noskaidrot, vai pirmā palīdzība, kas sniegta gaisa kuģī šāda negadījuma dēļ, ir no šī negadījuma nošķirams notikums, kas radījis kaitējumu, vai arī abi šie notikumi ir uzskatāmi par vienu “nelaimes gadījumu” šīs tiesību normas izpratnē.

15

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Monreālas konvencijas 17. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “cēloņsakarība”, kā arī tās sistēma un unifikācijas mērķis liecina par labu interpretācijai, saskaņā ar kuru šajā gadījumā, pirmkārt, kafijas kannas nokrišana un, otrkārt, pirmā palīdzība gaisa kuģī ir jāuzskata par vienu un to pašu “nelaimes gadījumu” šīs tiesību normas izpratnē. Proti, ja kafijas kanna nebūtu nokritusi, netiktu sniegta pirmā palīdzība un līdz ar to nebūtu nedz pašu miesas bojājumu, nedz arī šo miesas bojājumu saasināšanās. Šī tiesa precizē, ka tad, ja tiktu atbalstīta tēze par vienotu negadījumu, DB celtās prasības par zaudējumu atlīdzību celšanai saskaņā ar šīs konvencijas 35. panta 1. punktu būtu iestājies noilgums.

16

Tomēr minētā tiesa neizslēdz, ka kafijas kannas nokrišanu un pirmo palīdzību, kas gaisa kuģī tika sniegta kannas nokrišanas radīto miesas bojājumu dēļ, var uzskatīt par atsevišķiem kaitējumu radījušiem notikumiem, un lūdz Tiesu pieņemt nolēmumu šajā ziņā.

17

Šādā gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā Monreālas konvencijas 29. pantu, var tikt celta prasība par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz valsts tiesībām, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas pasažierim nodarīts, sniedzot pirmo palīdzību. Šī tiesa uzskata, ka šāda prasība, pamatojoties uz valsts tiesībām, varētu tikt celta tikai tad, ja Monreālas konvencija būtu jāinterpretē tādējādi, ka šī konvencija kā atsevišķu atlīdzināmu kaitējumu neaptver miesas bojājumus, kas pasažierim nodarīti gaisa kuģī bez nelaimes gadījuma vai nesaistīti ne ar vienu negadījumu.

18

Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Monreālas konvencijas 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gaisa kuģī pasažierim sniegta neatbilstoša pirmā palīdzība, kuras dēļ saasinājušies “nelaimes gadījuma” šīs tiesību normas izpratnē radīti miesas bojājumi, ir jāuzskata par ietilpstošu šajā nelaimes gadījumā.

20

Uzreiz jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2027/97, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 889/2002, 3. panta 1. punktu Savienības gaisa pārvadātāja atbildību attiecībā pret pasažieriem un viņu bagāžu reglamentē Monreālas konvencijas noteikumi par šādu atbildību.

21

Atbilstoši Monreālas konvencijas 17. panta 1. punktam pārvadātājs atbild par zaudējumiem, kas radušies pasažiera miesas bojājumu vai nāves gadījumā, tomēr vienīgi ar nosacījumu, ka nelaimes gadījums, kurš izraisījis miesas bojājumus vai nāvi, noticis gaisa kuģī vai jebkuru iekāpšanas vai izkāpšanas darbību laikā.

22

Ar jēdzienu “nelaimes gadījums” saprot nejaušu notikumu, kas rada neparedzētu kaitējumu, un minētais jēdziens nav saistīts ar nosacījumu, ka šādam kaitējumam jāizriet no gaisa transportam raksturīgā riska vai ka jāpastāv saiknei starp “nelaimes gadījumu” un lidmašīnas izmantošanu vai kustību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. decembris, Niki Luftfahrt, C‑532/18, EU:C:2019:1127, 35. un 41. punkts, kā arī 2022. gada 2. jūnijs, Austrian Airlines (Gaisa pārvadātāja atbrīvošana no atbildības),C‑589/20, EU:C:2022:424, 20. punkts).

23

Šajā ziņā jākonstatē, ka ne vienmēr kaitējuma rašanos var piedēvēt izolētam notikumam, ja kaitējums izriet no savstarpēji saistītu notikumu virknes. Tādējādi, pastāvot cieši saistītu notikumu virknei, kas norisinās bez pārtraukuma telpā un laikā, šī virkne ir jāuzskata par vienu un to pašu “nelaimes gadījumu” Monreālas konvencijas 17. panta 1. punkta izpratnē.

24

Tā tas ir tādā situācijā kā aplūkojamā lietā, kad kannas ar karstu kafiju uzkrišana pasažierim tam ir radījusi apdegumu un tādēļ gaisa kuģa apkalpes personālam nekavējoties bija jāsniedz pirmā palīdzība. Proti, ņemot vērā turpinātību telpā un laikā, kas vieno kafijas kannas uzkrišanu un pirmo palīdzību, kura šā iemesla dēļ tika sniegta cietušajam pasažierim, nevar tikt apstrīdēta cēloņsakarības pastāvēšana starp kannas uzkrišanu un tās izraisīto miesas bojājumu saasināšanos neatbilstošas pirmās palīdzības dēļ.

25

Šī interpretācija atbilst Monreālas konvencijas mērķiem. Turklāt saskaņā ar šīs konvencijas trešo apsvērumu valstis, kas ir šīs konvencijas puses, atzīstot, “cik svarīgi ir nodrošināt patērētāju interešu aizsardzību starptautisko gaisa pārvadājumu jomā un vajadzību pēc taisnīgas kompensācijas, kas noteikta, balstoties uz atlīdzināšanas principu”, ir nolēmušas uz gaisa pārvadātājiem attiecināt no vainas neatkarīgas atbildības sistēmu. Tomēr šāda sistēma nozīmē arī, kā izriet no šīs konvencijas piektā apsvēruma, ka ir jāsaglabā “objektīvs [taisnīgs] interešu līdzsvars” starp gaisa pārvadātāju un pasažieru interesēm (spriedums, 2021. gada 12. maijs, Altenrhein Luftfahrt, C‑70/20, EU:C:2021:379, 36. punkts).

26

Ierobežojot jēdzienu “nelaimes gadījums” Monreālas konvencijas 17. panta 1. punkta izpratnē līdz virknei cieši saistītu notikumu bez pārtraukuma telpā un laikā, šī tiesību norma ļauj vienkārši un ātri izmaksāt pasažieriem kompensāciju, vienlaikus neuzliekot gaisa pārvadātājiem pārmērīgu zaudējumu atlīdzināšanas slogu, kuru būtu grūti noteikt un aprēķināt un kurš varētu traucēt vai pat apturēt minēto pārvadātāju saimniecisko darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Niki Luftfahrt/Komisija,C‑532/18, EU:C:2019:1127, 40. punkts).

27

Apstāklis, ka attiecīgais gaisa pārvadātājs nav izpildījis savus rūpības un uzmanības pienākumus – pieņemot, ka tas ir pierādīts –, nevar atspēkot šos konstatējumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 2. jūnijs, Austrian Airlines (Gaisa pārvadātāja atbrīvošana no atbildības),C‑589/20, EU:C:2022:424, 22. punkts). Lai piešķirtu “nelaimes gadījuma” kvalifikāciju Monreālas konvencijas 17. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka notikums, kas izraisījis pasažiera nāvi vai miesas bojājumus, ir noticis gaisa kuģī vai jebkuru iekāpšanas vai izkāpšanas darbību laikā.

28

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Monreālas konvencijas 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gaisa kuģī pasažierim sniegta neatbilstoša pirmā palīdzība, kuras dēļ saasinājušies “nelaimes gadījuma” šīs tiesību normas izpratnē radīti miesas bojājumi, ir jāuzskata par ietilpstošu šajā nelaimes gadījumā.

29

Tā kā otrais jautājums uzdots tikai gadījumam, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noliedzoša, tas nav jāizskata.

30

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Konvencijas par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā, ko Eiropas Kopiena parakstījusi 1999. gada 9. decembrī un kas tās vārdā apstiprināta ar Padomes 2001. gada 5. aprīļa Lēmumu 2001/539/EK, 17. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

gaisa kuģī pasažierim sniegta neatbilstoša pirmā palīdzība, kuras dēļ saasinājušies “nelaimes gadījuma” šīs tiesību normas izpratnē radīti miesas bojājumi, ir jāuzskata par ietilpstošu šajā nelaimes gadījumā.