–

Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg un M. Kriisa, pārstāves,

–

Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo un M. J. Ruiz Sánchez, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga, L. Grønfeldt un E. Randvere, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 15. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp I. L., Moldovas valstspiederīgo, kurš dzīvo Igaunijā un attiecībā uz kuru ir izdots rīkojums par teritorijas atstāšanu, un Politsei- ja Piirivalveamet (Policijas un robežsardzes birojs, Igaunija; turpmāk tekstā – “PPA”) par lēmumu, ar kuru PPA ir izdevusi rīkojumu par I. L. aizturēšanu tādēļ, ka viņš rada reālu risku, ka tiks izdarīts noziedzīgs nodarījums, kura konstatēšana un soda noteikšana par to būtiski sarežģītu izraidīšanas procesu.

3

Direktīvas 2008/115 16. un 17. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs direktīvas 3. panta 7. punktā “bēgšanas iespējamība” definēta kā tas, “ka attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, uz ko attiecas atgriešanās procedūras, varētu aizbēgt”.

5

Minētās direktīvas 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja:

Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.”

6

1998. gada 21. oktobraväljasõidukohustuse ja sissesõidukeelu seadus (Likums par pienākumu atstāt teritoriju un aizliegumu ieceļot tajā) (1998. gada RT I, 98, 1575), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “VSS”), 6.8 pants “Bēgšanas uz ārvalstīm risks” ir formulēts šādi:

“Rīkojuma par teritorijas atstāšanu izdošana vai ārvalstnieka aizturēšana rada pamatu viņa bēgšanas iespējamības novērtējumam. Ārvalstnieka bēgšanas iespējamība pastāv, ja:

7

VSS 15. pantā “Ārvalstnieka aizturēšana un izraidīšanas kārtība” ir noteikts:

“(1)   Ārvalstnieku var aizturēt saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja nav iespējams efektīvi piemērot šajā likumā paredzētos uzraudzības pasākumus. Aizturēšanai ir jāatbilst samērīguma principam, un katrā ziņā ir jāņem vērā attiecīgie faktori, kas saistīti ar ārvalstnieku.

(2)   Ārvalstnieku var aizturēt, ja šajā likumā paredzēto uzraudzības pasākumu piemērošana negarantē efektīvu rīkojuma par teritorijas atstāšanu izpildi un jo īpaši, ja:

[..]”

8

I. L. ir Moldovas valstspiederīgais, kurš Igaunijā uzturējās atbilstoši bezvīzu režīmam.

9

2020. gada 12. oktobrī I. L. tika aizturēts aizdomās par fizisku ciešanu un veselības kaitējumu radīšanu savai dzīvesbiedrei, ka arī kādai citai sievietei.

10

Ar 2020. gada 13. oktobra spriedumu Harju Maakohus (Harju pirmās instances tiesa, Igaunija) atzina I. L. par vainīgu miesas bojājumu nodarīšanā un piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu, vienu mēnesi un divdesmit astoņām dienām, nosakot divu gadu pārbaudes laiku. Tomēr minētā tiesa izdeva rīkojumu par I. L. atbrīvošanu.

11

Tajā pašā dienā PPA priekšlaicīgi izbeidza I. L. uzturēšanās atļauju Igaunijas teritorijā un Harju Maakohus (Harju pirmās instances tiesa) telpās izdeva rīkojumu par viņa aizturēšanu. PPA pamatoja šo pēdējo minēto lēmumu ar “bēgšanas iespējamību”VSS 15. panta 2. punkta 1. apakšpunkta izpratnē. Aizturēšanas protokolā ir norādīts, ka attiecīgā persona aizturēta, ņemot vērā attieksmi pret izdarīto noziedzīgo nodarījumu un uzvedību pēc notiesāšanas. PPA uzskata, ka šādos apstākļos bija pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona varētu mēģināt izvairīties no izraidīšanas, lai gan devusi solījumu brīvprātīgi pamest valsti un lūgumu izdot rīkojumu par brīvprātīgu izceļošanu.

12

PPA arī izdeva I. L. rīkojumu atstāt Igaunijas teritoriju, pamatojoties uz to, ka viņš tajā uzturējās nelikumīgi.

13

Ar 2020. gada 15. oktobra rīkojumu Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa, Igaunija), apmierinot PPA pieteikumu, atļāva ievietot I. L. aizturēšanas centrā līdz viņa izraidīšanas dienai bez iespējas pagarināt viņa aizturēšanu pēc 2020. gada 15. decembra.

14

Ar 2020. gada 2. decembra rīkojumu Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) noraidīja I. L. celto prasību atcelt Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa) rīkojumu.

15

Pa to laiku 2020. gada 23. novembrī I. L. tika izraidīts uz Moldovu.

16

I. L. iesniedza apelācijas sūdzību Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija), lūdzot atcelt Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa) rīkojumu un konstatēt viņa aizturēšanas prettiesiskumu. Apelācijas sūdzībā I. L. precizēja, ka būtu pamatoti pret PPA celt prasību par zaudējumu atlīdzību, ja Riigikohus (Augstākā tiesa) pasludinātu spriedumu, ar kuru tiktu konstatēts viņa aizturēšanas prettiesiskums.

17

Iesniedzējtiesa precizē, ka pamatlieta attiecas tikai uz I. L. aizturēšanas atļauju.

18

Pretēji PPA vērtējumam minētā tiesa uzskata, ka I. L. aizturēšana nevarēja tikt noteikta, pamatojoties uz “bēgšanas iespējamību”VSS 15. panta 2. punkta 1. apakšpunkta izpratnē. Šajā ziņā minētā tiesa konstatē, ka pamatlietas apstākļos nav izpildīts neviens no šī likuma 6.8 pantā uzskaitītajiem gadījumiem, kuru mērķis ir definēt jēdzienu “bēgšanas iespējamība”.

19

It īpaši attiecībā uz VSS 6.8 panta 4. punktā noteikto kritēriju, kas attiecas uz gadījumu, kad krimināllietā tiek piespriests brīvības atņemšanas sods, iesniedzējtiesa uzsver, ka tas paredz galīga nolēmuma esamību. Taču nolēmums par I. L. notiesāšanu kļuva galīgs tikai pēc Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa) lēmuma atļaut viņu aizturēt.

20

Iesniedzējtiesa piebilst, ka aizturēšanu nevarēja pamatot arī ar VSS 15. panta 2. punkta 2. un 3. apakšpunktu, kuri ir attiecīgi par sadarbības pienākuma neizpildi un izceļošanai nepieciešamo dokumentu neesamību.

21

Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka I. L. aizturēšanas tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai uzskatījums VSS 15. panta 2. punktā ir izsmeļošs.

22

Saskaņā ar pirmo interpretāciju VSS 15. panta 2. punktā minētie trīs aizturēšanas pamati ir izsmeļoši. Ņemot vērā, ka I. L. neatbilst nevienam no šiem trim pamatiem, viņa aizturēšana būtu jāuzskata par prettiesisku.

23

Saskaņā ar otro interpretāciju minētie pamati nav izsmeļoši, bet ir piemēri vispārējam kritērijam, proti, riskam, ka izraidīšanas faktiska izpilde varētu tikt apdraudēta, un tas izrietot no VSS 15. panta 2. punkta pirmā teikuma.

24

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietas apstākļos patiešām varētu būt šāds risks, jo pastāvēja reāls risks, ka I. L. centīsies atrisināt strīdu ar savu bijušo dzīvesbiedri un līdz ar to – ka viņš izdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu. Šāda nodarījuma konstatēšanai un sodīšanai ar tiesas nolēmumu, kā arī attiecīgā gadījumā piespriestā soda izpildei varētu būt jāatliek viņa izraidīšana uz nenoteiktu laiku.

25

Minētā tiesa šaubās par šādas interpretācijas saderību ar Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktu.

26

It īpaši šī tiesa jautā, vai Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts var tikt interpretēts tādējādi, ka ar to ir atļauta aizturēšana, pamatojoties uz iepriekš identificēto vispārējo kritēriju, proti, risku, ka izraidīšanas faktiska izpilde varētu tikt apdraudēta, vai arī ir jābūt izpildītam vienam no diviem šajā tiesību normā skaidri norādītajiem pamatiem.

27

Šādos apstākļos Riigikohus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2008/115] 15. panta 1. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis drīkst aizturēt trešās valsts valstspiederīgo, ja pastāv reāla iespēja, ka, atrodoties brīvībā, viņš pirms izraidīšanas izdarīs noziedzīgu nodarījumu, kura konstatēšana un sodīšana var ievērojami apgrūtināt izraidīšanas procesu?”

28

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij izdot rīkojumu par trešās valsts valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu, pamatojoties vienīgi uz vispārēju kritēriju, kas saistīts ar risku, ka tiks apdraudēta faktiska izraidīšanas izpilde, neizpildot kādu no īpašajiem aizturēšanas pamatiem, kas paredzēti un skaidri definēti tiesību aktos, ar kuriem valsts tiesībās transponēta šī tiesību norma.

29

Saskaņā ar paskaidrojumiem, ko iesniedzējtiesa sniedza Tiesai, tā konstatē, ka pamatlietas apstākļos nav izpildīts neviens no VSS 15. panta 2. punktā, ar ko transponē Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktu Igaunijas tiesībās, paredzētajiem īpašajiem aizturēšanas pamatiem, kas attiecīgi saistīti ar bēgšanas iespējamību, pienākuma sadarboties neizpildi un izceļošanai nepieciešamo dokumentu neesamību. Minētā tiesa – gluži pretēji – uzskata, ka uzdotajā jautājumā identificētais vispārējais kritērijs, proti, risks, ka izraidīšanas faktiska izpilde varētu tikt apdraudēta, ir izpildīts, jo pastāvēja reāls risks, ka attiecīgā persona varētu izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kura konstatēšanai un sodīšanai varētu būt jāatliek izraidīšana uz nenoteiktu laiku.

30

Jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktu attiecīgās personas aizturēšana ir atļauta tikai tālab, lai “sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu”.

31

Šajā saistībā Tiesa ir precizējusi, ka tikai tad, ja attiecīgās personas rīcība varētu apdraudēt atgriešanas lēmuma izraidīšanas formā izpildi, ņemot vērā katras konkrētās situācijas novērtējumu, šīs dalībvalstis var ierobežot šīs personas brīvību, piemērojot aizturēšanu (spriedums, 2022. gada 10. marts, Landkreis Gifhorn, C‑519/20, EU:C:2022:178, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

No minēta izriet: ja ir izdots rīkojums par izraidīšanu, trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanas mērķis ir tikai nodrošināt atgriešanas procedūras efektivitāti un tai nav nekāda sodīšanas mērķa (spriedums, 2022. gada 10. marts, Landkreis Gifhorn, C‑519/20, EU:C:2022:178, 38. punkts).

33

Tādējādi aizturēšanas pasākumam, ko dalībvalsts noteikusi, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponē Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktu, ir jāatbilst vispārējam kritērijam, kas saistīts ar risku, ka tiks apdraudēta faktiska izraidīšanas izpilde.

34

Tomēr tas nenozīmē, ka Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka vispārējais kritērijs pats par sevi rada aizturēšanas pamatu un ļauj dalībvalstij izdot rīkojumu par aizturēšanas pasākumu uz šī pamata vien.

35

Proti, Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktā ir skaidri paredzēti divi aizturēšanas pamati, kas saistīti, pirmām kārtām, ar šīs direktīvas 3. panta 7. punktā definēto bēgšanas iespējamības esamību un, otrām kārtām, ar apstākli, ka attiecīgā persona izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu.

36

Protams, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 30.–34. punktā, no Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkta pirmā teikuma, it īpaši no vārdiem “jo īpaši”, izriet, ka šie abi pamati nav izsmeļošs uzskaitījums. Līdz ar to dalībvalstis var paredzēt citus īpašus aizturēšanas pamatus papildus abiem šajā tiesību normā tieši paredzētajiem.

37

Tādējādi ir jāuzsver, ka dalībvalstīm piešķirto iespēju paredzēt papildu aizturēšanas pamatus stingri ierobežo gan prasības, kas izriet no pašas Direktīvas 2008/115, gan prasības, kas izriet no pamattiesību, it īpaši no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 6. pantā nostiprināto pamattiesību uz brīvību aizsardzības.

38

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 30.–33. punktā –, ka aizturēšanas pasākumu var noteikt tikai gadījumā, ja pastāv risks, ka attiecīgās personas rīcība varētu apdraudēt atgriešanas lēmuma izraidīšanas formā izpildi, un tā vienīgajam mērķim ir jābūt nodrošināt atgriešanas procedūras efektivitāti.

39

Šajā lietā ir jākonstatē, ka šī prasība atbilst tādam vispārējam kritērijam kā uzdotajā jautājumā identificētais, kas saistīts ar risku, ka izraidīšanas faktiska izpilde varētu tikt apdraudēta.

40

Otrkārt, aizturēšana izraidīšanas nolūkā būtu jāizmanto ierobežoti un tai būtu jābūt pakļautai samērīguma principa ievērošanai, kā to apstiprina arī Direktīvas 2008/115 16. apsvērums.

41

Jāatgādina, ka Direktīvas 2008/115 mērķis ir ieviest efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, pilnībā ievērojot attiecīgo personu pamattiesības un cieņas neaizskaramību (spriedums, 2022. gada 10. marts, Landkreis Gifhorn, C‑519/20, EU:C:2022:178, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Tādējādi jebkādu turēšanu apsardzībā, kam ir piemērojama šī direktīva, stingri ierobežo minētās direktīvas IV nodaļas noteikumi, lai nodrošinātu, pirmām kārtām, samērīguma principa ievērošanu, ciktāl tas attiecas uz izmantotajiem pamatiem un nospraustajiem mērķiem, un, otrām kārtām, attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo pamattiesību ievērošanu (spriedums, 2022. gada 10. marts, Landkreis Gifhorn, C‑519/20, EU:C:2022:178, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

No tā izriet, ka dalībvalsts papildu aizturēšanas pamata pievienošana nekādā gadījumā nevar attiekties uz situāciju, kad ar vājāka piespiedu līdzekļa piemērošanu, it īpaši tāda, ar ko ievēro attiecīgās personas pamattiesības, pietiek, lai nodrošinātu atgriešanas procedūras efektivitāti.

44

Konkrētāk, attiecībā uz prasībām, kas izriet no Hartas 6. pantā nostiprināto pamattiesību uz brīvību aizsardzības, ir jāatsaucas uz 2017. gada 15. marta sprieduma Al Chodor (C‑528/15, EU:C:2017:213) atziņām.

45

Minētajā spriedumā Tiesa norādīja, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.), 28. pantā, atļaujot aizturēt pieteikuma iesniedzēju, lai nodrošinātu šajā regulā paredzētās pārsūtīšanas procedūras, ja pastāv šī pieteikuma iesniedzēja būtiska bēgšanas iespējamība, ir paredzēts pamattiesību uz brīvību īstenošanas ierobežojums (spriedums, 2017. gada 15. marts, Al Chodor, C‑528/15, EU:C:2017:213, 36. punkts).

46

Tāpat, atļaujot aizturēt trešās valsts valstspiederīgo, uz kuru attiecas atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktā ir paredzēts ierobežojums pamattiesībām uz brīvību, kam ir veltīts Hartas 6. pants.

47

Šajā ziņā no Hartas 52. panta 1. punkta izriet, ka visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos ir jābūt respektētai to būtībai, kā arī samērīguma principam. Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas noslēgta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”) garantētajām tiesībām, Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šo pēdējo minēto nozīme un apjoms ir tāds pats kā ECPAK noteiktajām tiesībām, un ir precizēts, ka Savienības tiesībās var paredzēt plašāku aizsardzību. Tādējādi Hartas 6. panta interpretācijas nolūkā kā minimālās aizsardzības robežlielums ir jāņem vērā ECPAK 5. pants (spriedums, 2017. gada 15. marts, Al Chodor, C‑528/15, EU:C:2017:213, 37. punkts).

48

Attiecībā uz prasībām, kurām ir jāatbilst tiesību uz brīvību ierobežojuma juridiskajam pamatam, Tiesa, ņemot vērā ECT 2013. gada 21. oktobra spriedumu Del Río Prada pret Spāniju (CE:ECHR:2013:1021JUD004275009), jau ir norādījusi, ka tiesību aktam, ar kuru tiek atļauta brīvības atņemšana, lai tas atbilstu Hartas 52. panta 1. punkta prasībām, ir jābūt pietiekami pieejamam, precīzam un paredzamam tā piemērošanā, lai novērstu jebkādu patvaļas risku (spriedums, 2017. gada 15. marts, Al Chodor, C‑528/15, EU:C:2017:213, 38. punkts, un šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. septembris, JZ (Brīvības atņemšanas sods ieceļošanas aizlieguma gadījumā), C‑806/18, EU:C:2020:724, 41. punkts).

49

Saistībā ar nupat minēto Tiesa ir arī uzsvērusi, ka tādu brīvībai noteikto garantiju mērķis kā tās, kas ir nostiprinātas gan Hartas 6. pantā, gan ECPAK 5. pantā, it īpaši veido indivīda aizsardzību pret patvaļu. Tādējādi, lai brīvības atņemšanas pasākuma īstenošana atbilstu šim mērķim, tai tostarp ir jābūt saistītai ar prasību, lai tajā nebūtu nekādu iestāžu ļaunticības vai krāpšanas elementu (spriedumi, 2017. gada 15. marts, Al Chodor, C‑528/15, EU:C:2017:213, 39. punkts, un 2019. gada 12. februāris, TC, C‑492/18 PPU, EU:C:2019:108, 59. punkts).

50

No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā trešās valsts valstspiederīgo, uz kuriem attiecas atgriešanas procedūra, aizturēšana ir nopietna iejaukšanās pēdējo minēto tiesībās uz brīvību, uz to attiecas prasība, lai būtu ievērotas stingras garantijas, proti, lai būtu juridiskais pamats, skaidrība, paredzamība, pieejamība un aizsardzība pret patvaļu (spriedums, 2017. gada 15. marts, Al Chodor, C‑528/15, EU:C:2017:213, 40. punkts).

51

Šajā lietā attiecībā uz juridiskā pamata esamību ir jākonstatē, ka tiesību uz brīvību ierobežojums pamatlietas apstākļos ir balstīts uz VSS 15. pantu, proti, valsts tiesību normu, kuras mērķis ir ieviest Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktu.

52

Kad tas ir precizēts, ir jānoskaidro, vai jautājumā minētajā gadījumā, kad attiecīgā persona tiek aizturēta, pamatojoties tikai uz vispārēju kritēriju, kas saistīts ar risku, ka tiks apdraudēta izraidīšanas efektīva izpilde, un nav izpildīts kāds no īpašajiem aizturēšanas pamatiem, kas paredzēti šajā valsts tiesību normā, ir ievērotas citas iepriekš minētās garantijas.

53

Saskaņā ar šī sprieduma 47.–49. punktā atgādināto judikatūru šajā ziņā ir jāuzsver, ka attiecīgo iestāžu individuālā novērtējuma brīvībai ir jāietilpst iepriekš noteiktās robežās. Līdz ar to ir būtiski, lai kritēriji, kuri ļauj noteikt aizturēšanas pamatu, būtu skaidri noteikti saistošā un piemērošanas ziņā paredzamā tiesību aktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 15. marts, Al Chodor, C‑528/15, EU:C:2017:213, 42. punkts).

54

Tomēr ir jākonstatē, ka vispārējs kritērijs, kas saistīts ar risku, ka izraidīšanas efektīva izpilde varētu tikt apdraudēta, neatbilst prasībām par skaidrību, paredzamību un aizsardzību pret patvaļu, kā to pamatoti ir norādījusi Eiropas Komisija. Proti, tā precizitātes trūkuma dēļ, it īpaši attiecībā uz to elementu noteikšanu, kas kompetentajām valsts iestādēm ir jāņem vērā, lai novērtētu, vai pastāv risks, uz kuru tas ir balstīts, šāds kritērijs neļauj ieinteresētajām personām pietiekami droši paredzēt, kādos gadījumos tās varētu tikt aizturētas. Šo pašu iemeslu dēļ šāds kritērijs šīm personām nesniedz pienācīgu aizsardzību pret patvaļu.

55

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstij izdot rīkojumu par trešās valsts valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu, pamatojoties vienīgi uz vispārēju kritēriju, kas saistīts ar risku, ka tiks apdraudēta faktiska izraidīšanas izpilde, neizpildot kādu no īpašajiem aizturēšanas pamatiem, kas ir paredzēti un skaidri definēti tiesību aktos, ar kuriem valsts tiesībās transponē šo tiesību normu.

56

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 15. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tas neļauj dalībvalstij izdot rīkojumu par trešās valsts valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu, pamatojoties vienīgi uz vispārēju kritēriju, kas saistīts ar risku, ka tiks apdraudēta faktiska izraidīšanas izpilde, neizpildot kādu no īpašajiem aizturēšanas pamatiem, kas ir paredzēti un skaidri definēti tiesību aktos, ar kuriem valsts tiesībās transponē šo tiesību normu.